This document is an excerpt from the EUR-Lex website
Document 52013PC0620
Proposal for a REGULATION OF THE EUROPEAN PARLIAMENT AND OF THE COUNCIL on the prevention and management of the introduction and spread of invasive alien species
Priekšlikums EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULA par invazīvu svešzemju sugu introdukcijas un izplatīšanās profilaksi un pārvaldību
Priekšlikums EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULA par invazīvu svešzemju sugu introdukcijas un izplatīšanās profilaksi un pārvaldību
/* COM/2013/0620 final - 2013/0307 (COD) */
Priekšlikums EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULA par invazīvu svešzemju sugu introdukcijas un izplatīšanās profilaksi un pārvaldību /* COM/2013/0620 final - 2013/0307 (COD) */
PASKAIDROJUMA RAKSTS 1. PRIEKŠLIKUMA KONTEKSTS Invazīvās svešzemju sugas (ISS) ir sugas, kas
sākotnēji cilvēka darbības rezultātā tiek transportētas ārpus to dabiskās
izplatības zonas pāri ekoloģiskajām barjerām un kas pēc tam izdzīvo, vairojas
un izplatās, un kas negatīvi ietekmē savas jaunās dzīvesvietas ekoloģiju, kā
arī rada nopietnas ekonomiskas un sociālas sekas. Ir aprēķināts, ka no vairāk
nekā 12 000 svešzemju sugu, kas atrodamas Eiropas vidē, 10–15 %
ir savairojušās un izplatījušās, radot vidisku, ekonomisku un sociālu
kaitējumu. ISS ietekme uz bioloģisko daudzveidību ir
būtiska. ISS ir viens no lielākajiem un aizvien pieaugošākajiem bioloģiskās
daudzveidības samazināšanās un sugu izzušanas iemesliem. Runājot par sociālajām
un ekonomiskajām ietekmēm, ISS var būt slimību pārnēsātājas vai tiešā veidā
izraisīt veselības problēmas (piemēram, astmu, dermatītu un alerģijas). Tās
var, piemēram, kaitēt infrastruktūrai un atpūtas un izklaides vietām, traucēt
mežsaimniecībā vai radīt zaudējumus lauksaimniecībā. Ir aplēsts, ka ISS
Savienībai izmaksā vismaz EUR 12 miljardus gadā, un kaitējumu
novēršanas izmaksas turpina palielināties. Ar Bioloģiskās daudzveidības stratēģiju
laikposmam līdz 2020. gadam atbilstoši starptautiskajām saistībām, ko
Bioloģiskās daudzveidības konvencijai pievienojušās puses pieņēma
2010. gadā Nagojā, Japānā, Savienība apņēmās līdz 2020. gadam
apstādināt bioloģiskās daudzveidības samazināšanos. Patiešām, ISS problēma nav
tikai Eiropā, tā ir visā pasaulē. Atšķirībā no dažiem tās tirdzniecības
partneriem Eiropas Savienībai pašlaik nav visaptveroša regulējuma, kas
attiektos uz ISS radīto apdraudējumu. Tiesiskais regulējums Pašlaik nav ES regulējuma ISS problēmas
visaptverošai risināšanai. ES tiesību akti attiecas tikai uz dažām ISS. Uz slimību
izraisītājiem, dzīvnieku un augu un to produktu kaitēkļiem attiecas attiecīgi
dzīvnieku veselības režīms (dažādas regulas un direktīvas) un augu veselības
režīms (2000/29/EK). Regula par tirdzniecību ar savvaļas augiem un dzīvniekiem
(338/97) ierobežo apdraudēto sugu, tostarp septiņu ISS importu. Regula par
svešzemju un vietējā areālā nesastopamu sugu izmantošanu akvakultūrā (708/2007)
attiecas uz svešzemju sugu izplatīšanu akvakultūras vajadzībām. Regulas par
augu aizsardzības līdzekļiem (1107/2009) un par biocīdiem (528/2012) attiecas
uz mikroorganismiem, kuri tiek apzināti izplatīti attiecīgi kā augu
aizsardzības līdzekļi vai kā biocīdi. Visbeidzot, Putnu direktīvā (2009/147/EK)
un Biotopu direktīvā (92/43/EEK), Ūdens pamatdirektīvā (2000/60/EK) un Jūras
stratēģijas pamatdirektīvā (2008/56/EK) tiek pieprasīta ekoloģisko apstākļu
atjaunošana, un tajās minēta nepieciešamība ņemt vērā ISS. Tomēr tagadējā
Savienības rīcība atstāj lielāko daļu ISS bez ievērības. Dalībvalstis veic virkni pasākumu saistībā ar
ISS, bet šī rīcība galvenokārt ir reaģējoša, cenšoties pēc iespējas samazināt
jau radīto kaitējumu, bet nepievēršot pietiekamu uzmanību profilaksei vai jaunu
apdraudējumu atklāšanai un reaģēšanai uz tiem. Veiktie pasākumi ir fragmentāri,
attiecas tikai uz dažām sugām un bieži vien ir savstarpēji slikti saskaņoti.
ISS neievēro valstu robežas un var viegli izplatīties no vienas dalībvalsts uz
citu. Tāpēc ar valsts mēroga rīcību nepietiks, lai pasargātu Savienību no dažu
ISS radītā apdraudējuma. Turklāt šī fragmentārā pieeja var izraisīt to, ka
vienas dalībvalsts īstenotās rīcības ietekme tiek mazināta rīcības trūkuma dēļ
kaimiņos esošajās dalībvalstīs. Dažādu ierobežojumu noteikšana attiecībā uz ISS
tirdzniecību dalībvalstu starpā ir visai maziedarbīga, jo sugas var viegli
aiztransportēt vai izplatīties pāri robežām visā Savienībā. Turklāt šādi
diferencēti aizliegumi kavē preču brīvu apriti iekšējā tirgū un sagrauj
vienādos konkurences nosacījumus tajās nozarēs, kas izmanto vai tirgo svešzemju
sugas. Problēmas
analīze Savienībā ISS tiek introducētas divos veidos:
1) dažas svešzemju sugas ir vēlamas un ar nolūku ievestas Savienībā
(piemēram, tirdzniecības interesēs, dekoratīvām vajadzībām, kā
lolojumdzīvnieki, bioloģiskajai kontrolei); 2) dažas svešzemju sugas ir
neapzināti introducētas kā preču piesārņojums (tirdzniecībā ar citām precēm),
līdzīgi kā autostopētāji vai bezbiļetnieki transporta līdzekļos, vai tās
neviļus var transportēt ceļotāji. Dažas ISS ieceļošanai var izmantot arī
transporta infrastruktūru (piemēram, Mainas-Donavas kanālu). ISS iespaido uzņēmumus, iedzīvotājus,
publiskā sektora iestādes un vidi. Jo īpaši mazo uzņēmumu un
mikrouzņēmumu gadījumā ISS bieži iespaido primāros ražotājus
lauksaimniecībā, lopkopībā, zvejniecībā, akvakultūrā un mežsaimniecībā, kas
līdz ar to cieš ievērojamus ekonomiskus zaudējumus. Bieži tiek iespaidoti arī
uzņēmumi, kas saistīti ar tūrismu un atpūtas un izklaides pasākumiem un kam
vajadzīgas neskartas ainavas, tīras ūdenstilpes un veselīgas ekosistēmas. Citi
mazie uzņēmumi un mikrouzņēmumi, piemēram, lolojumdzīvnieku un dārzkopības sugu
tirgotāji, turpretim gūst labumu no ISS, jo tie koncentrējas galvenokārt uz
tirdzniecību ar svešzemju sugām. Izraisīdamas bioloģiskās daudzveidības
samazināšanos un graudamas ekosistēmu spēju nodrošināt ekosistēmu pakalpojumus,
ISS iespaido arī plašu sabiedrību. Turklāt tās var pārnēsāt slimības,
bojāt īpašumu un iespaidot kultūras mantojumu. Ar ISS radītajām problēmām saskaras visas
dalībvalstis. Kamēr dažas ISS iespaido lielāko daļu dalībvalstu, citas ir
problēma tikai dažos reģionos vai noteiktos ekoloģiskos vai klimatiskos
apstākļos. Taču ISS ir visu dalībvalstu teritorijās. ISS ietekme skar visu
Savienību, un ISS, lai gan dažādos laikos un ar dažādām sugām, vienādā mērā
iespaidos visas dalībvalstis. Tāpēc saskaņota rīcība cīņā pret ISS būtu
ieguvums visām dalībvalstīm, un nepārprotami ir vajadzīga visu dalībvalstu
līdzdalība. Ja problēma netiks nekādā veidā risināta,
stāvoklis pasliktināsies, jo naturalizēsies jaunas ISS un tās, kas jau ir
naturalizējušās, izplatīsies tālāk. Rezultātā palielināsies kaitējumu
novēršanas izmaksas un pārvaldības izmaksas. Priekšlikuma mērķi Šī priekšlikuma mērķis ir cīnīties ar iepriekš
minētajām problēmām, izveidojot regulējumu rīcībai, lai novērstu, līdz
minimumam samazinātu un mīkstinātu ISS negatīvo ietekmi uz bioloģisko
daudzveidību un ekosistēmu pakalpojumiem. Turklāt tas centīsies samazināt
sociālo un ekonomisko kaitējumu. Tas tiks panākts, veicot pasākumus, lai
nodrošinātu saskaņotu rīcību, koncentrējot resursus uz prioritārām sugām un uz
profilakses pasākumu apjoma palielināšanu saskaņā ar Konvencijā par bioloģisko
daudzveidību paredzēto pieeju un ar Savienības augu un dzīvnieku veselības
režīmiem. Praktiski priekšlikums mēģina sasniegt šos mērķus ar tādu pasākumu
palīdzību, kas attiecas uz ISS apzinātu introdukciju Savienībā un to apzinātu
izplatīšanu vidē, ISS neapzinātu introdukciju un izplatīšanu, nepieciešamību
izveidot agrīnas brīdināšanas un ātras reaģēšanas sistēmu un nepieciešamību
pārvaldīt ISS izplatību visā Savienībā. 2. APSPRIEŠANĀS AR
IEINTERESĒTAJĀM PERSONĀM UN IETEKMES NOVĒRTĒJUMU REZULTĀTI Apspriešanās process 2008. gadā Eiropas Komisija publicēja
paziņojumu “Ceļā uz ES stratēģiju par invazīvajām sugām (2008)”, kurā
izklāstīta situācija ar ISS apkarošanu. 2010. gada paziņojumā “Mūsu
dzīvības garantija, mūsu dabas kapitāls – ES bioloģiskās daudzveidības
stratēģija līdz 2020. gadam” piedāvāta rīcība saistībā ar ISS. Abi
paziņojumi tika plaši apspriesti pirms un pēc to publicēšanas. Laikā no 2008. līdz 2012. gadam
notika virkne intensīvu apspriežu ar ieinteresētajām personām, un šis process
piesaistīja pilnu interesentu spektru: no dabas aizsardzības organizācijām līdz
privātajā sektorā strādājošajiem, tostarp organizācijām, kas pārstāv tādus
mazos un vidējos uzņēmumus (MVU), kuri savā uzņēmējdarbībā izmanto svešzemju
sugas. Sabiedriskā apspriešana tiešsaistē notika 2008. gadā, un vēl viena
– 2012. gadā. 2008. gadā tika sasaukta darba grupa, kurā bija
pārstāvēti Komisijas dienesti, dalībvalstis, ieinteresētās personas un
akadēmiskās aprindas, un šī grupa sagatavoja darba dokumentu[1], kurā apvienota jaunākā
informācija un sniegts viedokļu apkopojums par pamatjautājumiem. Pēc tam
2010.–2011. gadā šī darba grupa tika atkal sapulcināta un sadalīta trijās
mazākās darba grupās, kas izstrādāja iespējamos politikas risinājumus attiecīgi
par profilaksi, agrīnu brīdināšanu/ātru reaģēšanu un naturalizējušos sugu
pārvaldību. Visbeidzot, 2010. gada septembrī notika ieinteresēto personu
klātienes sanāksme. Komisijas darbu pie ISS papildināja arī vairāki neatkarīgi izpētes
darbi un pētījumi[2].
Turklāt visa ietekmes novērtējumā izmantotā analīze tika balstīta uz zinātniski
pamatotiem datiem, kas galvenokārt ņemti no zinātniski recenzētām publikācijām.
Dalībvalstis sniedza vai pārbaudīja informāciju par kaitējuma novēršanas
izmaksām, sugu izplatību un īstenoto pasākumu izmaksām. Īpašas pūles tika
veltītas, lai tieši sazinātos ar ieinteresētajām personām, kas saistītas ar šo
jautājumu, tostarp nozarēs, kurās ISS problēmas risināšanas pasākumu ietekme
varētu būt negatīva. Visbeidzot, analīzē tika izmantots arī ISS jomā vadošo
Savienības un pasaules speciālistu ieguldījums. Ietekmes novērtējums Tika noteikti dažādi iespējamie ISS jautājuma
risinājumi, kas paredz visu konstatēto problēmas aspektu risināšanu, bet ar
atšķirīga līmeņa prasībām. Pamatojoties uz apspriešanā iegūtajām
atbildēm, tika noteikti vairāki prasību un iejaukšanās līmeņi katram
operatīvajam mērķim, kas iezīmējies analīzes gaitā, un katrā līmenī ir formulēts
apakšrisinājums tiesību akta izstrādei. Sākotnējā caurlūkošana ļāva atmest
tādus apakšrisinājumus, kas nebija izpildāmi vai vienkārši nebija tik efektīvi
kā citi. Katra noteiktā risinājuma ietvarā sistemātiski, piedāvājot praktiskus
pasākumus cīņai ar ISS, tika izstrādāts ikviens no operatīvajiem mērķiem. Papildus sākumpozīcijas risinājumam
(0. risinājumam), kas saglabātu status quo, tika noteikti šādi
risinājumi: 1. risinājums. Sadarbības uzlabošana
un brīvprātīgas rīcības sekmēšana. Tas ietvertu pamatnostādņu,
nozaru rīcības kodeksu un citu informētības paaugstināšanas un izglītojošo
kampaņu izstrādi. Ar šo risinājumu arī raudzītu veicināt dalībvalstu sadarbību,
lai izveidotu agrīnas brīdināšanas un ātras reaģēšanas sistēmu. Komisija ar
saziņas kampaņu palīdzību varētu sekmēt pašreizējās iniciatīvas šajā jomā. 2.1. risinājums.
Pamata tiesību akts. Tas noteiktu virkni juridisku
saistību, kas aizliedz konkrētu ISS, kuras ietvertas to ISS sarakstā, kas rada
bažas Savienībai, importu, turēšanu, pārdošanu, iegādi un apmaiņu. Attiecībā uz
ISS, kas rada bažas Savienībai, tiktu noteiktas papildu saistības šādās jomās:
izplatīšana vidē, ātra reaģēšana uz ISS, kuras naturalizējušās nesen, un plaši
izplatījušos ISS pārvaldīšana. 2.2. risinājums.
Pamata tiesību akts + izplatīšanas atļaujas tām ISS, kas rada bažas
dalībvalstij. Šis risinājums papildus sarakstam, kurā
iekļautas ISS, kas rada bažas Savienībai, un ar to saistītajām prasībām par
izplatīšanu vidē pieprasītu atļaujas arī par tām ISS, kas rada bažas individuālām
dalībvalstīm. 2.3. risinājums.
Pamata tiesību akts + stingrs vispārējs svešzemju sugu izplatīšanas aizliegums,
ja nav konstatēts, ka izplatīšana ir droša. Šis
risinājums papildus sarakstam, kurā iekļautas ISS, kas rada bažas Savienībai,
un ar to saistītajām prasībām par izplatīšanu vidē aizliegtu svešzemju sugu
izplatīšanu, ja tās nav to Savienības svešzemju sugu sarakstā, kuru izplatīšana
ir atļauta. 2.4. risinājums.
Pamata tiesību akts + pienākums ātri izskaust nesen naturalizējušās ISS, kas
rada bažas Savienībai. Ar šo risinājumu attiecībā uz
ātro reaģēšanu dalībvalstīm nebūtu izvēles, bet drīzāk pienākums ātri izskaust
nesen naturalizējušās ISS, kas rada bažas Savienībai, un dalīties ar
informāciju. Atkāpes ir iespējamas, ja tās apstiprinājusi Komisija. Par labāko tika atzīts 2.4. risinājums,
un tas ir šī priekšlikuma pamatā. 3. PRIEKŠLIKUMA JURIDISKIE
ASPEKTI Juridiskais pamats Šī priekšlikuma juridiskais pamats ir Līguma
par Eiropas Savienības darbību 192. panta 1. punkts, ar kuru tiek
īstenoti ES mērķi attiecībā uz vides kvalitātes saglabāšanu, aizsardzību un
uzlabošanu, cilvēka veselības aizsardzību, dabas resursu apdomīgas un
racionālas izmantošanas nodrošināšanu un pasākumu veicināšanu reģionālo vai
pasaules vides problēmu risināšanai. Subsidiaritāte Ir vajadzīga Savienības mēroga rīcība, jo ar
ISS saistītās problēmas pieaug, un tām ir pārrobežu raksturs. Tā kā Savienības
līmeņa pasākumu patlaban nav, dalībvalstis īsteno pasākumus, lai cīnītos ar šo
problēmu valsts līmenī. Tās iegulda līdzekļus un pūles kaitīgo ISS izskaušanā,
bet šādas pūles var būt neauglīgas, ja kaimiņos esošās dalībvalstis, kur arī ir
šīs sugas, nekādi nerīkojas. Tāpat nav saskaņotas Savienības rīcības, lai
nodrošinātu, ka tad, kad ISS pirmoreiz nonāk Savienībā, dalībvalstis veiktu
steidzamus pasākumus citu dalībvalstu labā, kas vēl nav skartas. Turklāt ir
jāņem vērā iekšējā tirgus aizsardzība un preču brīva aprite. Saskaņota pieeja
nodrošinātu juridisku skaidrību un vienādus konkurences nosacījumus tajās
nozarēs, kas izmanto vai tirgo svešzemju sugas, vienlaikus izvairoties no
iekšējā tirgus fragmentācijas sakarā ar dalībvalstu noteiktiem atšķirīgiem ISS
tirdzniecības ierobežojumiem. Pašreizējie pasākumi ir ļoti fragmentāri un
nesaskaņoti, pastāv ievērojamas politikas nepilnības. Tas neļauj patiesi
risināt ISS problēmu. Atbilstoši subsidiaritātes principam būs nepieciešams
Savienības un valsts, reģionālā un vietējā mēroga pasākumu kopums. Tomēr
saskaņota pieeja Savienības mērogā palielinās šo pasākumu efektivitāti. Vadošie principi Šajā priekšlikumā ir ierosināti pasākumi, kas
balstīti uz šādiem vadošajiem principiem: Prioritāšu noteikšana. ES ir vairāk nekā
12 000 svešzemju sugu, no tām 10–15 % (jeb 1200–1800 sugu)
ir invazīvas, un jaunas sugas parādās aizvien biežāk. Ir plašas iespējas
īstenot prioritizētu un proporcionālu pieeju, kas balstīta uz esošajiem
pasākumiem un palielina pašreizējās rīcības efektivitāti un lietderīgumu. Pāreja uz profilaksi. Profilakse ir
starptautiski atzīta par visefektīvāko veidu, kā izvairīties no ISS problēmas.
Profilakses pasākumi jāapvieno ar efektīvu agrīnas brīdināšanas sistēmu, lai
steidzami reaģētu uz sugām, ko profilakses pasākumi nav sasnieguši. Esošo sistēmu pilnveidošana. Savienībā jau
notiek vērtīgs darbs gan valstu, gan Savienības līmenī. Šī priekšlikuma nolūks
ir pēc iespējas palielināt sistēmas efektivitāti un pilnībā izmantot jau esošās
iespējas. Pakāpeniskums un ieviešana pa posmiem.
Dalībvalstīm ir vajadzīga juridiska noteiktība un zināma drošība par to darbību
apjomu un izmaksām, kuru veikšana tiek no tām sagaidīta. Tāpēc šajā
priekšlikumā ir paredzēta invazīvo svešzemju sugu prioritizēšana, pamatojoties
uz ļoti stingriem atlases kritērijiem, kā arī sākotnējs par prioritārām
noteikto sugu skaita ierobežojums: ne vairāk kā 3 % no apmēram
1500 invazīvo svešzemju sugu, kas sastopamas Eiropā. Turklāt pārskatīšanas
klauzula ļaus sistēmu izstrādāt pakāpeniski, balstoties uz iegūto pieredzi.
Sugu, kas rada bažas ES, saraksta paplašināšana varēs notikt tikai pēc šīs
pārskatīšanas. Priekšlikuma struktūra I nodaļa. Vispārīgi noteikumi. Šajā daļā ir nosaukts priekšlikuma priekšmets, darbības joma un
galvenās saistības. Lai ļautu Savienības resursus prioritizēt, balstoties uz
risku un zinātniskiem pierādījumiem, tajā paredzēti arī prioritizēšanas rīki
attiecībā uz ISS, kas rada bažas Savienībai. II nodaļa. Profilakse. Šajā daļā ir izklāstīti pasākumi, kas nepieciešami, lai novērstu ISS
introdukciju Savienībā un introdukciju vai izplatīšanos vidē. III nodaļa. Agrīna atklāšana un ātra
izskaušana. Šajā daļā paredzēti rīki, lai nodrošinātu,
ka ISS, kas rada bažas Savienībai, var tikt agrīni atklātas vidē un pie
Savienības robežām, un aprakstīti pasākumi, kas jāveic, kad šīs ISS tiek
atklātas. IV nodaļa. Plaši izplatījušos ISS
pārvaldība. Šajā daļā izklāstīti pienākumi, kas
jāuzņemas, lai apkarotu tās ISS, kas rada bažas Savienībai un jau atrodas
Savienībā, vai jaunās sugas, kuras profilakses pasākumi un agrīnās atklāšanas
pasākumi nav sasnieguši un kurām ir izdevies plaši izplatīties. V nodaļa. Nobeiguma noteikumi. Šajā daļā minēti ziņošanas pienākumi un juridiskie instrumenti, kas
nepieciešami, lai nodrošinātu piedāvāto pasākumu īstenošanu, izpildes kontroli
un pārskatīšanu. 4. IETEKME UZ BUDŽETU Būs tikai neliela finansiāla ietekme saistībā
ar 22. pantā paredzēto komiteju, kas tiktu finansēta saskaņā ar
5. izdevumu kategoriju daudzgadu finanšu shēmā 2014.–2020. gadam.
Skatīt pievienoto finanšu pārskatu. 2013/0307 (COD) Priekšlikums EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULA par invazīvu svešzemju sugu introdukcijas un
izplatīšanās profilaksi un pārvaldību EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS
SAVIENĪBAS PADOME, ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības
darbību un jo īpaši tā 192. panta 1. punktu, ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu, pēc leģislatīvā akta projekta nosūtīšanas
valstu parlamentiem, ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu
komitejas atzinumu[3], ņemot vērā Reģionu komitejas atzinumu[4], saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru, tā kā: (1) Svešzemju sugu —
dzīvnieku, augu, sēņu vai mikroorganismu — parādīšanās jaunās vietās ne
vienmēr ir iemesls bažām. Būtiska daļa svešzemju sugu tomēr var kļūt invazīva
un nodarīt nopietnu kaitējumu bioloģiskajai daudzveidībai un ekosistēmu
pakalpojumiem, kā arī radīt citāda veida ekonomisku un sociālu ietekmi, kas
būtu jānovērš. Apmēram 12 000 sugu Savienības un citu Eiropas valstu
vidē ir svešzemju sugas, no tām aptuveni 10 līdz 15 % tiek uzskatītas
par invazīvām. (2) Invazīvas svešzemju sugas ir
viens no galvenajiem apdraudējumiem bioloģiskajai daudzveidībai un ekosistēmu
pakalpojumiem, jo īpaši ģeogrāfiskā un evolucionārā ziņā izolētās ekosistēmās,
piemēram, mazās salās, un šādu sugu radītie riski var palielināties saistībā ar
pasaules mēroga tirdzniecību, transportu, tūrismu un klimata pārmaiņām. (3) Invazīvo svešzemju sugu
radītais apdraudējums bioloģiskajai daudzveidībai un ekosistēmu pakalpojumiem
var izpausties dažādi, piemēram, kā spēcīga, dzīvotnes pārveidojoša ietekme uz
vietējām sugām un ekosistēmas struktūru un funkcijām, plēsīgo sugu ietekme,
konkurence par resursiem, slimību pārnēsāšana, vietējo sugu izspiešana lielās
to areāla platībās un sugu sajaukšanās radītas ģenētiskas sekas. Turklāt
invazīvas svešzemju sugas var nodarīt būtisku kaitējumu cilvēka veselībai un
ekonomikai. Apdraudējumu bioloģiskajai daudzveidībai un ekosistēmu
pakalpojumiem, cilvēka veselībai un ekonomikai rada tikai dzīvie īpatņi vai to
organisma daļas, kas spēj vairoties. (4) Uz Savienību, kas ir viena no
līgumslēdzējām pusēm Konvencijā par bioloģisko daudzveidību, kura ir apstiprināta
ar Padomes Lēmumu 93/626/EEK[5],
attiecas tās 8. panta h) punkta noteikumi par to, ka Puses iespēju un
vajadzību robežās “novērsīs tādu svešu sugu introdukciju, kuras apdraud
ekosistēmas, dzīvotnes vai sugas, kontrolēs vai izskaudīs tās”. (5) Savienība kā viena no
līgumslēdzējām pusēm Konvencijā par Eiropas dzīvās dabas un dabisko biotopu
aizsardzību (Bernes konvencija), kura ir apstiprināta ar Padomes
Lēmumu 82/72/EEK[6],
ir apņēmusies veikt visus atbilstošos pasākumus, lai nodrošinātu savvaļas augu
un dzīvnieku sugu biotopu aizsardzību. (6) Lai palīdzētu sasniegt
mērķus, kas izvirzīti Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada
30. novembra Direktīvā 2009/147/EK par savvaļas putnu aizsardzību[7], Padomes 1992. gada
21. maija Direktīvā 92/43/EEK par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas
un floras aizsardzību[8],
Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 17. jūnija
Direktīvā 2008/56/EK, ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai jūras vides
politikas jomā (Jūras stratēģijas pamatdirektīva)[9], un Eiropas Parlamenta un Padomes
2000. gada 23. oktobra Direktīvā 2000/60/EK, ar ko izveido sistēmu
Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā[10],
šīs regulas primārajam mērķim vajadzētu būt novērst, līdz minimumam samazināt
un mīkstināt invazīvo svešzemju sugu radīto kaitīgo ietekmi uz bioloģisko
daudzveidību un ekosistēmu pakalpojumiem, kā arī samazināt ekonomisko un
sociālo ietekmi. (7) Dažas sugas dabīgi migrē,
reaģējot uz vides pārmaiņām. Tāpēc tās to jaunajā vidē nebūtu uzskatāmas par
svešzemju sugām un tādējādi nav iekļaujamas jauno noteikumu par invazīvajām
svešzemju sugām darbības jomā. (8) Savienības līmenī
priekšlikums jaunajai Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par dzīvnieku
veselību[11]
ietver noteikumus par dzīvnieku slimībām, Eiropas Parlamenta un Padomes jaunā
regula par aizsardzības pasākumiem pret augiem kaitīgajiem organismiem[12] paredz noteikumus par augu
kaitēkļiem un Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 12. marta
Direktīva 2001/18/EK par ģenētiski modificētu organismu apzinātu
izplatīšanu vidē un Padomes Direktīvas 90/220/EEK atcelšanu[13] nosaka sistēmu, kas
piemērojama ģenētiski modificētiem organismiem. Jaunajiem noteikumiem par
invazīvām svešzemju sugām būtu jāpapildina, nevis jādublē šie Savienības
tiesību akti, un tāpēc tiem nebūtu jāattiecas uz organismiem, par kuriem ir
pieņemti minētie tiesību akti. (9) Padomes 2007. gada
11. jūnija Regulā (EK) Nr. 708/2007 par svešzemju un vietējā areālā
nesastopamu sugu izmantošanu akvakultūrā[14],
Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 22. maija Regulā (ES)
Nr. 528/2012 par biocīdu piedāvāšanu tirgū un lietošanu[15] un Eiropas Parlamenta un
Padomes 2009. gada 21. oktobra Regulā (EK) Nr. 1107/2009 par
augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū, ar ko atceļ Padomes
Direktīvas 79/117/EEK un 91/414/EEK[16],
paredzēti noteikumi par atļauju izmantot dažas svešzemju sugas konkrētiem
mērķiem. Laikā, kad stājas spēkā šie jaunie noteikumi, dažu sugu izmantošana
saskaņā ar minētajiem režīmiem jau ir atļauta, jo tās nerada nepieņemamus
riskus videi, cilvēka veselībai un ekonomikai. Lai nodrošinātu saskaņotu
tiesisko regulējumu, uz šīm sugām jaunie noteikumi nebūtu jāattiecina. (10) Tā kā invazīvo svešzemju sugu
ir daudz, ir svarīgi nodrošināt, ka prioritāte tiek noteikta to invazīvo
svešzemju sugu apkarošanai, kas rada bažas Savienībai. Tāpēc būtu jāizveido to
invazīvu svešzemju sugu saraksts, kuras uzskatāmas par tādām, kas rada bažas
Savienībai. Invazīva svešzemju suga par tādu, kas rada bažas Savienībai, būtu
jāuzskata tad, ja tās skartajās dalībvalstīs nodarītais kaitējums ir tik
būtisks, ka attaisno īpaši izstrādātu pasākumu pieņemšanu, kuri darbojas visā
Savienībā, tostarp dalībvalstīs, kurās šo sugu ietekmes vēl nav vai pat ir maz
ticams, ka tāda jebkad radīsies. Lai nodrošinātu, ka invazīvo svešzemju sugu
daļa, kas rada bažas Savienībai, ir samērīga, saraksts būtu jāizstrādā saskaņā
ar pakāpenisku un posmos sadalītu pieeju, kas ietver sākotnēju par prioritārām
noteikto sugu skaita ierobežošanu līdz ne vairāk kā 3 % no apmēram
1500 invazīvo svešzemju sugu, kas sastopamas Eiropā, un uzmanības
koncentrēšanu uz tām sugām, kuras rada vai varētu radīt būtisku ekonomisku
kaitējumu, tostarp tādu, kas rodas, samazinoties bioloģiskajai daudzveidībai. (11) Šo jauno noteikumu
piemērošanas pamatinstruments ir kritēriji, pēc kuriem sarakstā iekļauj invazīvas
svešzemju sugas, kuras uzskatāmas par tādām, kas rada bažas Savienībai.
Komisija darīs visu iespējamo, lai viena gada laikā no šī tiesību akta stāšanās
spēkā komitejai iesniegtu priekšlikumu par sarakstu, kas balstīts uz šādiem
kritērijiem. Tiem būtu jāietver arī riska novērtējums atbilstīgi
piemērojamajiem noteikumiem Pasaules Tirdzniecības organizācijas nolīgumos par
tirdzniecības ierobežojumu piemērošanu sugām. (12) Lai nodrošinātu atbilstību
Pasaules Tirdzniecības organizācijas noteikumiem un nodrošinātu šo jauno
noteikumu saskaņotu piemērošanu, būtu jānosaka kopīgi kritēriji riska
novērtējuma veikšanai. Šajos kritērijos vajadzības gadījumā būtu jāizmanto
esošie valstu un starptautiskie standarti un jāietver dažādi sugas raksturojoši
aspekti, to radītais risks un veids, kā tās nokļūst Savienībā, sugu negatīvā
ekonomiskā, sociālā ietekme un ietekme uz bioloģisko daudzveidību, iespējamie
ieguvumi no to izmantošanas un izmaksas par to ietekmes mīkstināšanu
salīdzinājumā ar negatīvo ietekmi, kā arī sīki izstrādāta prognoze par vides,
ekonomikas un sociālo kaitējumu izmaksām Savienības mērogā, parādot to
nozīmīgumu Savienībai, lai turpmāk pamatotu rīcību. Lai veidotu sistēmu
pakāpeniski un balstītos uz iegūto pieredzi, visaptverošā pieeja būtu jāizvērtē
pēc pieciem gadiem. (13) Daži invazīvu svešzemju sugu
dzīvnieki ir iekļauti Padomes 1996. gada 9. decembra Regulas (EK)
Nr. 338/97 par savvaļas dzīvnieku un augu sugu aizsardzību, reglamentējot
to tirdzniecību[17],
B pielikumā, un to imports Savienībā ir aizliegts invazīvā rakstura dēļ un
tāpēc, ka to introdukcija Savienībā negatīvi ietekmē vietējās sugas. Šīs sugas
ir: Callosciurus erythraeus, Sciurus carolinensis, Oxyura jamaicensis,
Lithobates (Rana) catesbeianus, Sciurus niger, Chrysemys picta,
Trachemys scripta elegans. Lai nodrošinātu saskaņotu tiesisku regulējumu un
vienveidotu noteikumus par invazīvām svešzemju sugām Savienības mērogā, šie
invazīvie svešzemju dzīvnieki būtu jāuzskata par prioritārā kārtā iekļaujamiem
sarakstā kā invazīvas svešzemju sugas, kas rada bažas Savienībai. (14) Profilakse ir kopumā videi
vēlamāka un rentablāka nekā reaģēšana uz notikušu faktu, un tā būtu jānosaka kā
prioritāra, un, tā kā jaunas sugas var nepārtraukti turpināt introducēties
Savienībā un esošās svešzemju sugas izplatās un palielina savu areālu, ir
jānodrošina, lai invazīvo svešzemju sugu, kas rada bažas Savienībai, saraksts
tiktu pastāvīgi pārskatīts un atjaunināts. (15) Dažas sugas, kas ir invazīvas
Savienībā, var būt vietējās sugas dažos tālākajos Savienības reģionos un
otrādi. Komisijas paziņojumā “Tālākie reģioni: Eiropas priekšrocība”[18] tika atzīts, ka tālāko reģionu
ievērojamā bioloģiskā daudzveidība prasa izstrādāt un ieviest pasākumus, lai
novērstu un pārvaldītu invazīvu svešzemju sugu izplatību šajos reģionos, kā
noteikts Līgumā par Eiropas Savienības darbību, ņemot vērā Eiropadomes
2010. gada 29. oktobra Lēmumu 2010/718/ES, ar ko groza statusu,
kas Senbertelemī salai piešķirts attiecībā uz Eiropas Savienību[19], un 2012. gada
11. jūlija Lēmumu 2012/419/ES, ar ko groza statusu, kas Majotai
piešķirts attiecībā uz Eiropas Savienību[20].
Tāpēc visiem šo jauno noteikumu nosacījumiem būtu jāattiecas uz tālākajiem
Savienības reģioniem, izņemot tos nosacījumus, kuri skar invazīvās svešzemju
sugas, kas rada bažas Savienībai, bet kuras ir šo reģionu vietējās sugas.
Turklāt, lai nodrošinātu vajadzīgo bioloģiskās daudzveidības aizsardzību šajos
reģionos, attiecīgajām dalībvalstīm ir nepieciešams papildus invazīvo svešzemju
sugu, kas rada bažas Savienībai, sarakstam izveidot īpašus to invazīvo
svešzemju sugu sarakstus saviem tālākajiem reģioniem, uz kurām arī attiektos
šie jaunie noteikumi. (16) Riski un bažas saistībā ar
invazīvām svešzemju sugām ir pārrobežu problēma, kas skar visu Savienību. Tāpēc
ir būtiski Savienības līmenī pieņemt aizliegumu apzināti ievest Savienībā,
pavairot, audzēt, transportēt, pirkt, pārdot, izmantot, apmainīt, turēt un
izplatīt invazīvas svešzemju sugas, kas rada bažas Savienībai, nodrošinot, ka
visā Savienībā tiek īstenota saskaņota rīcība, lai izvairītos no iekšējā tirgus
izkropļošanas un novērstu situācijas, kad vienā dalībvalstī īstenotās rīcības
efektivitāti mazina citas dalībvalsts rīcības trūkums. (17) Lai veicinātu zinātnisko
izpēti un ex situ saglabāšanas darbības, ir jāparedz īpaši
noteikumi attiecībā uz tām invazīvajām svešzemju sugām, kas rada bažas
Savienībai un uz ko šīs darbības attiecas. Minētās darbības būtu jāveic
ierobežotas turēšanas apstākļos, kur organismi ir norobežoti un kur ir veikti
visi nepieciešamie pasākumi, lai novērstu invazīvu svešzemju sugu, kas rada
bažas Savienībai, izbēgšanu vai nelikumīgu izplatīšanu. (18) Var būt gadījumi, kad
svešzemju sugas, kuras vēl nav atzītas par invazīvām svešzemju sugām, kas rada
bažas Savienībai, parādās pie Savienības robežām vai tiek atklātas Savienības
teritorijā. Tāpēc dalībvalstīm būtu jādod iespēja, balstoties uz pieejamiem
zinātniskiem pierādījumiem, veikt noteiktus ārkārtas pasākumus. Šādi ārkārtas
pasākumi ļautu nekavējoties reaģēt uz sugām, kas var radīt riskus saistībā ar
to introdukciju, naturalizāciju un izplatīšanos šajās valstīs, kamēr
dalībvalstis atbilstīgi Pasaules Tirdzniecības organizācijas nolīgumu
piemērojamajiem noteikumiem novērtē to radītos reālos riskus, jo īpaši
attiecībā uz šo sugu atzīšanu par invazīvām svešzemju sugām, kas rada bažas
Savienībai. Lai nodrošinātu atbilstību Pasaules Tirdzniecības organizācijas
nolīgumu noteikumiem, ir jāapvieno valstu ārkārtas pasākumi ar iespēju veikt
ārkārtas pasākumus Savienības mērogā. Turklāt Savienības mēroga ārkārtas pasākumi
nodrošinātu Savienību ar ātras rīcības mehānismu atbilstīgi piesardzības
principam gadījumā, ja pastāv jaunas invazīvas svešzemju sugas ienākšanas
nenovēršami draudi. (19) Dalībvalstīm vajadzētu būt
iespējai pieņemt stingrākus pasākumus, lai apkarotu invazīvas svešzemju sugas
un proaktīvi rīkotos attiecībā uz sugām, kuras nav iekļautas invazīvo svešzemju
sugu, kas rada bažas Savienībai, sarakstā. Tāpēc, pieņemot aktīvāku nostāju
attiecībā uz sarakstā neiekļautajām sugām, būtu jāprasa izdot izplatīšanas atļauju,
lai varētu izplatīt vidē tādas invazīvas svešzemju sugas, kuras nav iekļautas
invazīvo svešzemju sugu, kas rada bažas Savienībai, sarakstā, bet par kurām
dalībvalstis ir atradušas pierādījumus, ka tās rada risku. Sīki izstrādāti
noteikumi par svešzemju sugu izmantošanas atļaušanu akvakultūrā jau ir iekļauti
Regulā (EK) Nr. 708/2007, un dalībvalstīm tie būtu jāņem vērā šajā
kontekstā. (20) Liela daļa invazīvo svešzemju
sugu Savienībā ir introducētas neapzināti. Tāpēc ir ļoti svarīgi pārvaldīt sugu
neapzinātas introdukcijas izplatības ceļus. Šajā ziņā rīcībai vajadzētu būt
pakāpeniskai, ņemot vērā salīdzinoši mazo pieredzi šajā jomā. Rīcībai būtu
jāietver brīvprātīgi pasākumi, piemēram, Starptautiskās Jūrniecības
organizācijas Pamatnostādnes par kuģu bioloģiskās apaugšanas kontroli un
pārvaldību, un obligāti pasākumi, un tai būtu jābalstās uz Savienībā un
dalībvalstīs iegūto pieredzi dažu izplatības ceļu pārvaldībā, tostarp uz
pasākumiem, ko nosaka Starptautiskā Konvencija par kuģu balasta ūdeņu un nosēdumu
kontroli un apsaimniekošanu. (21) Lai izstrādātu piemērotu
zināšanu bāzi invazīvo svešzemju sugu radīto problēmu risināšanai, ir svarīgi,
ka dalībvalstis veic šo sugu izpēti, monitoringu un uzraudzību. Tā kā
uzraudzības sistēmas nodrošina vispiemērotākos līdzekļus jaunu invazīvu
svešzemju sugu agrīnai atklāšanai un jau naturalizējušos sugu izplatības
noteikšanai, tajās būtu jāietver gan mērķtiecīgi, gan vispārēji apsekojumi un
jāiesaista dažādas nozares un ieinteresētās personas, tostarp vietējie iedzīvotāji.
Uzraudzības sistēmām būtu jāpievērš pastāvīga uzmanība ikvienai jaunai
invazīvai svešzemju sugai jebkur Savienībā. Lai nodrošinātu efektivitāti un
rentabilitāti, būtu jāpiemēro ar Savienības tiesību aktiem jau izveidotās
robežkontroles, uzraudzības un monitoringa sistēmas, jo īpaši tās, kas minētas
Direktīvās 2009/147/EK, 92/43/EEK, 2008/56/EK un 2000/60/EK. (22) Lai novērstu invazīvu
svešzemju sugu apzinātu introdukciju, būtu jāveic oficiālas dzīvnieku un augu
kontroles. Dzīviem dzīvniekiem un augiem būtu jānonāk Savienībā caur
dalībvalstu norādītajiem robežkontroles punktiem saskaņā ar Regulu (ES)
Nr. XXX/XXXX [par oficiālajām kontrolēm COM(2013)265]. Lai
nodrošinātu efektivitāti un izvairītos no paralēlu robežkontroles sistēmu
izveides, pirmajā robežkontroles punktā būtu arī jāverificē, vai šīs sugas ir
invazīvas svešzemju sugas, kas rada bažas Savienībai. Tos dzīvniekus un augus,
uz kuriem neattiecas Regula (ES) Nr. XXX/XXXX [par oficiālajām
kontrolēm COM(2013)265] vai kuri ir atbrīvoti no oficiālajām kontrolēm
robežkontroles punktos, ieved Kopienas muitas teritorijā caur citiem ieejas
punktiem un pārbauda tur. (23) Pēc invazīvu svešzemju sugu
introdukcijas izšķiroši svarīga ir to agrīna atklāšana un steidzami izskaušanas
pasākumi, lai novērstu to naturalizēšanos un izplatīšanos. Visefektīvākā un
rentablākā reaģēšana bieži ir pēc iespējas drīzāka populācijas izskaušana,
kamēr īpatņu skaits vēl ir neliels. Gadījumā, ja izskaušana nav iespējama vai
izskaušanas izmaksas ilgtermiņā pārsniedz vides, ekonomiskos un sociālos
ieguvumus, būtu jāveic ierobežošanas un kontroles pasākumi. (24) Dažu invazīvo svešzemju sugu
nepieciešamā izskaušana un pārvaldīšana var radīt sāpes, mokas, bailes vai cita
veida ciešanas dzīvniekiem, pat tad, ja izmanto vislabākos pieejamos tehniskos
līdzekļus. Šī iemesla dēļ dalībvalstīm un ikvienam, kas iesaistīts invazīvu
svešzemju sugu izskaušanā, kontrolē vai ierobežošanā, būtu jāveic nepieciešamie
pasākumi, lai procesa laikā līdz minimumam samazinātu dzīvnieku sāpes, mokas un
ciešanas, pēc iespējas ņemot vērā paraugprakses šajā jomā, piemēram, Pasaules
Dzīvnieku veselības organizācijas (OIE) izstrādātos pamatprincipus par
dzīvnieku labturību. (25) Invazīvās svešzemju sugas
parasti rada kaitējumu ekosistēmām un samazina to izturētspēju. Tāpēc ir
vajadzīgi atjaunošanas pasākumi, lai nostiprinātu ekosistēmu izturētspēju pret
invāzijām, izlabotu radīto kaitējumu un veicinātu sugu un biotopu aizsardzības
statusa saglabāšanu saskaņā ar Direktīvas 2009/147/EK 4. pantu un Direktīvas 92/43/EEK
6. pantu, iekšējo virszemes ūdeņu, pārejas ūdeņu, piekrastes ūdeņu un
gruntsūdeņu ekoloģiskā statusa saglabāšanu saskaņā ar
Direktīvas 2000/60/EK 11. pantu un jūras ūdeņu vides statusa
saglabāšanu saskaņā ar Direktīvas 2008/56/EK 13. pantu. (26) Invazīvu svešzemju sugu
apkarošanas sistēmas pamatā vajadzētu būt centralizētai informācijas sistēmai,
kurā sakopota esošā informācija par svešzemju sugām Savienībā un kurā iespējams
piekļūt informācijai par sugu klātbūtni, izplatību, ekoloģiju, invāzijas vēsturi
un visai citai informācijai, kas nepieciešama politikas pamatošanai un
pārvaldības lēmumu pieņemšanai. (27) Eiropas Parlamenta un Padomes
2003. gada 26. maija Direktīva 2003/35/EK, ar ko paredz
sabiedrības līdzdalību dažu ar vidi saistītu plānu un programmu izstrādē[21], izveido regulējumu attiecībā
uz sabiedrisko apspriešanu, pieņemot ar vidi saistītus lēmumus. Definējot
rīcību attiecībā uz invazīvām svešzemju sugām, ar patiesu sabiedrības
līdzdalību būtu jādod iespēja sabiedrībai paust un lēmumu pieņēmējam ņemt vērā
viedokļus un bažas, kas var būt būtiski šo lēmumu pieņemšanai, tādējādi
palielinot lēmumu pieņemšanas procesa atbildīgumu un pārredzamību un dodot
ieguldījumu sabiedrības informētībā par vides jautājumiem un atbalstu
pieņemtajiem lēmumiem. (28) Lai nodrošināto vienotus
nosacījumus šīs regulas piemērošanā, īstenošanas pilnvaras, kas saistītas ar
invazīvo svešzemju sugu, kas rada bažas Savienībai, saraksta pieņemšanu un
atjaunināšanu, atkāpju no ātras izskaušanas pienākuma paredzēšanu un Savienības
mēroga ārkārtas pasākumu pieņemšanu, būtu jāuztic Komisijai. Minētās pilnvaras
būtu jāizmanto saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada
16. februāra Regulu (ES) Nr. 182/2011, ar ko nosaka normas un
vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz
Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu[22].
(29) Lai varētu ņemt vērā jaunākos
zinātnes atklājumus vides jomā, pilnvaras pieņemt tiesību aktus saskaņā ar
Līguma par Eiropas Savienības darbību 290. pantu attiecībā uz to, kā
secināt, ka invazīvās svešzemju sugas spēj izveidot dzīvotspējīgas populācijas
un izplatīties, un lai noteiktu riska novērtējumu izstrādes kopējos elementus,
būtu jādeleģē Komisijai. Jo īpaši svarīgi ir, ka Komisija sagatavošanas darba
laikā īsteno atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī. Komisijai,
sagatavojot un noformējot deleģētos aktus, būtu jānodrošina vienlaicīga,
laicīga un atbilstīga attiecīgo dokumentu nosūtīšana Eiropas Parlamentam un
Padomei. (30) Lai nodrošinātu atbilstību šai
regulai, ir svarīgi, ka dalībvalstis par pārkāpumiem piemēro preventīvas,
efektīvas un samērīgas sankcijas, ņemot vērā pārkāpuma raksturu un smagumu. (31) Lai dotu iespēju
nekomerciāliem īpašniekiem līdz dzīvnieka dabīgai nāvei paturēt savus
lolojumdzīvniekus, kas pieder pie sugām, kuras iekļautas sarakstā kā invazīvas
svešzemju sugas, kas rada bažas Savienībai, ir jāparedz pārejas pasākumi ar
nosacījumu, ka tiek veikts viss iespējamais, lai nepieļautu šo dzīvnieku
izbēgšanu vai vairošanos. (32) Lai tiesiski paļāvīgi
komerciālie operatori, piemēram, tie, kuri saņēmuši atļauju saskaņā ar
Regulu (EK) Nr. 708/2007, pēc tam, kad būs stājušies spēkā šie jaunie
noteikumi, varētu iztukšot savus invazīvo svešzemju sugu krājumus, kas rada
bažas Savienībai, ir pamatoti dot tiem divus gadus laika attiecīgo īpatņu
nokaušanai, pārdošanai vai nodošanai pētniecības vai ex situ
saglabāšanas iestādēm. (33) Tā kā piedāvātās rīcības
mērķus, proti, invazīvu svešzemju sugu ieviešanās aizkavēšanu un pārvaldību,
dalībvalstis, rīkojoties atsevišķi, nevar sasniegt pietiekamā apjomā un tā kā
veicamo pasākumu apjoma un ietekmes dēļ tos labāk var sasniegt Savienības
mērogā, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar subsidiaritātes principu,
kas noteikts Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā. Saskaņā ar minētajā
pantā noteikto proporcionalitātes principu ar šo tiesību aktu paredz tikai
tādus noteikumus, kas vajadzīgi, lai sasniegtu minētos mērķus, IR PIEŅĒMUŠI ŠO REGULU. I NODAĻA
VISPĀRĪGI NOTEIKUMI 1. pants
Priekšmets Šajā regulā izklāstīti noteikumi par to, kā
novērst, līdz minimumam samazināt un mīkstināt apzinātas un neapzinātas
invazīvu svešzemju sugu introdukcijas un izplatīšanas radīto negatīvo ietekmi
uz bioloģisko daudzveidību un ekosistēmu pakalpojumiem. 2. pants
Darbības joma 1. Šī regula attiecas uz visām
invazīvajām svešzemju sugām Savienībā, kas definētas 3. panta
2. punktā. 2. Šī regula neattiecas uz: (a)
sugām, kas maina savu dabisko areālu bez cilvēka
iejaukšanās, reaģējot uz mainīgiem ekoloģiskajiem apstākļiem un klimata pārmaiņām;
(b)
ģenētiski modificētiem organismiem, kas definēti
Direktīvas 2001/18/EK 2. pantā; (c)
regulētām dzīvnieku slimībām, kas definētas Regulas
(ES) Nr. XXX/XXXX [dzīvnieku veselības tiesību akts – COM(2013)
260 final] 4. panta 1. punkta 14) apakšpunktā; (d)
augu kaitēkļiem, kas minēti sarakstā saskaņā ar
Regulas (ES) Nr. XXX/XXXX [par augu veselību – COM(2013) 267 final]
5. panta 2. punktu vai 32. panta 3. punktu vai uz kuriem
attiecas pasākumi saskaņā ar minētās regulas 29. panta 1. punktu; (e)
sugām, kas minētas Regulas (EK) Nr. 708/2007
IV pielikumā; (f)
mikroorganismiem, kas ražoti vai importēti
izmantošanai jau apstiprinātos augu aizsardzības produktos vai tādos, kuru
novērtēšana saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1107/2009 vēl turpinās; (g)
mikroorganismiem, kas ražoti vai importēti
izmantošanai jau apstiprinātos biocīdos produktos vai tādos, kuri tiek
piedāvāti Savienības tirgū saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 528/2012. 3. pants
Definīcijas Šajā regulā piemēro šādas definīcijas: (1)
“svešzemju sugas” ir jebkuri dzīvi dzīvnieku, augu,
sēņu vai mikroorganismu sugu, pasugu vai zemāka taksona īpatņi vai eksemplāri,
kas introducēti ārpus to dabiskās kādreizējās vai tagadējās izplatības
teritorijas; tās ietver jebkuru šādu organismu daļu, dzimumšūnas, sēklas, olas
vai dzinumus, kā arī jebkurus hibrīdus, pasugas vai šķirnes, kuras varētu
izdzīvot un savairoties; (2)
“invazīvas svešzemju sugas” ir svešzemju sugas, par
kurām riska novērtēšanā ir konstatēts, ka to introdukcija vai izplatīšanās
apdraud bioloģisko daudzveidību un ekosistēmu pakalpojumus, un kuras var arī
negatīvi ietekmēt cilvēka veselību vai ekonomiku; (3)
“invazīvas svešzemju sugas, kas rada bažas
Savienībai” ir invazīvas svešzemju sugas, kuru negatīvā ietekme tiek uzskatīta
par tādu, kuras novēršanai vajadzīga saskaņota rīcība Savienības mērogā
atbilstīgi 4. panta 2. punktam; (4)
“bioloģiskā daudzveidība” ir dzīvo organismu
dažādība visās vidēs, tai skaitā sauszemes, jūras un citās ūdens ekosistēmās un
ekoloģiskajos kompleksos, kuru sastāvdaļas tie ir; tā ietver daudzveidību sugas
ietvaros, starp sugām un starp ekosistēmām; (5)
“ekosistēmu pakalpojumi” ir tiešs vai netiešs
ekosistēmu devums cilvēka labklājībai; (6)
“introdukcija” ir sugu migrācija ar cilvēka
starpniecību ārpus to dabiskās kādreizējās vai tagadējās izplatības
teritorijas; (7)
“pētniecība” ir aprakstošs vai eksperimentāls
darbs, ko veic saskaņā ar regulētiem nosacījumiem, lai iegūtu jaunas zināšanas
vai izstrādātu jaunus produktus, tai skaitā invazīvu svešzemju sugu ģenētisko
īpašību — izņemot invāzijas spēju — sākotnēja identifikācija, raksturošana
un izdalīšana tikai tiktāl, cik tas ir būtiski, lai veicinātu šo īpašību
pavairošanu neinvazīvās sugās; (8)
“turēšana ierobežotos apstākļos” ir organisma
turēšana slēgtās telpās, no kurām izbēgšana vai izplatīšanās nav iespējama; (9)
“ex situ saglabāšana” ir bioloģiskās
daudzveidības elementu saglabāšana ārpus to dabiskās dzīvotnes; (10)
“izplatības ceļš” ir bioloģisko invāziju ceļi un
mehānismi; (11)
“agrīna noteikšana” ir invazīvas svešzemju sugas
klātbūtnes apstiprināšana vidē, pirms suga ir plaši izplatījusies; (12)
“izskaušana” ir invazīvas svešzemju sugas
populācijas pilnīga un pastāvīga iznīcināšana ar fiziskiem, ķīmiskiem vai
bioloģiskiem līdzekļiem; (13)
“plaši izplatīta” ir invazīva svešzemju suga, kuras
populācija ir pārdzīvojusi naturalizācijas posmu, kurā tā kļūst par
pašpietiekamu populāciju, un ir izplatījusies, ieņemot lielu daļu no iespējamā
areāla, kurā tā spēj izdzīvot un vairoties; (14)
“pārvaldība” ir fiziska, ķīmiska vai bioloģiska
rīcība, kuras mērķis ir invazīvas svešzemju sugas populācijas izskaušana, kontrole
vai ierobežošana; (15)
“ierobežošana” ir pasākumi, kuru mērķis ir radīt
barjeras, kas līdz minimumam samazinātu invazīvas svešzemju sugas populācijas
izkliedēšanas un izplatīšanas risku ārpus skartās teritorijas; (16)
“populācijas kontrole” ir fiziski, ķīmiski vai
bioloģiski pasākumi, ko piemēro invazīvas svešzemju sugas populācijai ar mērķi
pēc iespējas samazināt indivīdu skaitu tā, lai, nespējot sugu izskaust, līdz
minimumam samazinātu tās invazīvo spēju un nelabvēlīgo ietekmi uz bioloģisko
daudzveidību un ekosistēmu pakalpojumiem vai uz cilvēka veselību un ekonomiku. 4. pants
Invazīvo svešzemju sugu, kas rada bažas Savienībai, saraksts 1. Invazīvo svešzemju sugu, kas
rada bažas Savienībai, sarakstu pieņem un atjaunina Komisija ar īstenošanas
aktiem, pamatojoties uz 2. punktā noteiktajiem kritērijiem. Īstenošanas
aktus pieņem saskaņā ar 22. panta 2. punktā minēto pārbaudes
procedūru. 2. Invazīvās svešzemju sugas
iekļauj 1. punktā minētajā sarakstā tikai tad, ja tās atbilst šādiem
kritērijiem: (a)
ņemot vērā pieejamos zinātniskos pierādījumus, ir
konstatēts, ka tās ir svešas Savienības teritorijā, izņemot tālākos reģionus; (b)
ņemot vērā pieejamos zinātniskos pierādījumus, ir
konstatēts, ka tās spēj izveidot dzīvotspējīgu populāciju un izplatīties vidē
esošajos vai sakarā ar klimata pārmaiņām paredzamajos apstākļos jebkur
Savienībā, izņemot tālākos reģionus; (c)
riska novērtējumā, kas veikts saskaņā ar
5. panta 1. punktu, ir parādīts, ka, lai novērstu to naturalizāciju
un izplatīšanos, ir vajadzīga rīcība Savienības mērogā. 3. Dalībvalstis var iesniegt
Komisijai pieprasījumus par invazīvu svešzemju sugu iekļaušanu 1. punktā
minētajā sarakstā. Šajos pieprasījumos iekļauj šādu informāciju: (d)
sugas nosaukums; (e)
riska novērtējums, kas veikts saskaņā ar
5. panta 1. punktu; (f)
pierādījumi, ka suga atbilst 2. punktā
minētajiem kritērijiem. 4. Sarakstā, kas minēts
1. punktā, ir ne vairāk kā piecdesmit sugu, tai skaitā visas sugas, kuras
var tikt pievienotas 9. pantā paredzēto ārkārtas pasākumu īstenošanas
rezultātā. 5. pants Riska novērtēšana un deleģētie akti 1. Komisija vai, attiecīgā
gadījumā, dalībvalstis veic 4. panta 2. punkta c) apakšpunktā un
3. punkta b) apakšpunktā minēto riska novērtējumu, iekļaujot šādus
elementus: (a)
sugas apraksts, norādot tās taksonomisko
identitāti, tās vēsturi, dabisko areālu, iespējamo areālu; (b)
sugas reprodukcijas un izplatības modeļu apraksts,
tai skaitā novērtējums, vai pastāv tādi vides apstākļi, kas nepieciešami
reprodukcijai un izplatībai; (c)
iespējamo apzinātas un neapzinātas ienākšanas un
izplatības ceļu apraksts, tai skaitā — attiecīgā gadījumā — preces,
ar kurām suga parasti tiek saistīta; (d)
rūpīgs ienākšanas, naturalizēšanās, izplatīšanās
riska novērtējums attiecīgajos bioloģiski ģeogrāfiskos reģionos pašreizējos
apstākļos un sakarā ar klimata pārmaiņām paredzamos apstākļos; (e)
sugas pašreizējās izplatības apraksts, tai skaitā
tas, vai suga jau atrodas Savienībā vai tās kaimiņvalstīs; (f)
apraksts par negatīvo ietekmi uz bioloģisko
daudzveidību un ekosistēmu pakalpojumiem, tai skaitā uz vietējām sugām,
aizsargātām teritorijām, apdraudētām dzīvotnēm, uz cilvēka veselību un
ekonomiku, ietverot turpmākās ietekmes svarīguma novērtējumu; (g)
kvantitatīva prognoze par kaitējuma radītajām
izmaksām Savienības mērogā, parādot to nozīmīgumu Savienībai, lai papildus
pamatotu rīcību, jo kopējais kaitējums būtu lielāks par ietekmes mīkstināšanas
izmaksām; (h)
apraksts par sugas iespējamo izmantošanu un ar to
saistītajiem ieguvumiem. 2. Saskaņā ar 23. pantu
Komisija ir tiesīga pieņemt deleģētus aktus, lai precīzāk noteiktu
4. panta 2. punkta b) apakšpunktā minēto pieļaujamo zinātnisko
pierādījumu veidu un sniegtu šī panta 1. punkta a) līdz h) apakšpunktā
minēto elementu piemērošanas sīku aprakstu, tai skaitā šo elementu novērtēšanas
metodoloģiju, ņemot vērā attiecīgos valsts un starptautiskos standartus un
nepieciešamību noteikt prioritāti pasākumiem pret tādām sugām, kas nodara vai
var nodarīt būtisku ekonomisku kaitējumu, tai skaitā tādu, kāds rodas,
samazinoties bioloģiskajai daudzveidībai. 6. pants
Noteikumi tālākajiem reģioniem 1. Uz sugām, kas iekļautas
4. panta 1. punktā minētajā sarakstā un kas ir vietējās kādā tālākajā
reģionā, neattiecas 7., 8., 11. un 13. līdz 17. panta noteikumi
tajā tālākajā reģionā, kurā tās ir vietējās sugas. 2. Ne vēlāk kā līdz [12 mēneši
no šīs regulas stāšanās spēkā – norādīt datumu] katra dalībvalsts, kurai ir
tālāki reģioni, apspriežoties ar šiem reģioniem, pieņem to invazīvo svešzemju
sugu sarakstu, kuras rada bažas katram no tālākajiem reģioniem. 3. Uz sugām, kas iekļautas
2. punktā minētajos sarakstos, attiecīgajos tālākajos reģionos attiecas
7., 8., 11. un 13. līdz 17. pants. 4. Dalībvalstis nekavējoties
paziņo Komisijai un informē citas dalībvalstis par 2. punktā minētajiem
sarakstiem un visiem šo sarakstu atjauninājumiem. II nodaļa
Profilakse 7. pants
Invazīvo svešzemju sugu, kas rada bažas Savienībai, aizliegums 1. Sugas, kas iekļautas
4. panta 1. punktā minētajā sarakstā, aizliegts apzināti: (a)
ievest Savienības teritorijā vai vest tranzītā; (b)
pavairot, ļaujot tām vairoties; (c)
pārvadāt, izņemot sugu nogādāšanu uz iznīcināšanas
vietām; (d)
laist tirgū; (e)
lietot vai apmainīt; (f)
turēt vai audzēt, tai skaitā ierobežotas turēšanas
apstākļos; (g)
izplatīt vidē. 2. Dalībvalstis novērš invazīvu
svešzemju sugu, kas rada bažas Savienībai, neapzinātu introdukciju saskaņā ar
11. panta 3. un 4. punktu. 8. pants
Pētniecības un ex situ saglabāšanas atļaujas 1. Atkāpjoties no 7. panta
1. punkta a), b), c), e) un f) apakšpunktā minētajiem
aizliegumiem, dalībvalstis izveido atļauju sistēmu, kas ļauj iestādēm, kuras ir
pilnvarotas veikt pētniecību vai ex situ saglabāšanu, īstenot šīs
darbības ar invazīvām svešzemju sugām, kas rada bažas Savienībai. 2. Dalībvalstis pilnvaro
attiecīgās kompetentās iestādes izdot 1. punktā minētās atļaujas darbībām,
kas tiek veiktas ierobežotas turēšanas apstākļos un atbilst visiem šiem
nosacījumiem: (a)
invazīvās svešzemju sugas, kas rada bažas
Savienībai, tiek turētas un apstrādātas slēgtās telpās, kā minēts
3. punktā; (b)
darbības veic personāls, kam ir kompetento iestāžu
noteiktā zinātniskā un tehniskā kvalifikācija; (c)
pārvadāšanu uz slēgtajām telpām un no tām ir
atļāvusi kompetentā iestāde, un tā tiek veikta apstākļos, kas izslēdz invazīvo
svešzemju sugu izbēgšanu; (d)
ja invazīvās svešzemju sugas ir dzīvnieki, tie pēc
iespējas tiek marķēti; (e)
izbēgšanas, izplatīšanās vai pārvietošanas risks
tiek reāli pārvaldīts, ņemot vērā sugu identitāti, bioloģiju un izkliedes
līdzekļus, paredzētās darbības un slēgtās telpas, mijiedarbību ar vidi un citus
būtiskus riska faktorus, ko šīs sugas rada; (f)
tiek veikta nepārtraukta uzraudzība un ir
sagatavots negadījumu novēršanas plāns, tai skaitā izskaušanas plāns, rīcībai
iespējamās izbēgšanas vai izplatīšanās gadījumā; (g)
atļauja, kas minēta 1. punktā, attiecas tikai
uz tādu sugu un īpatņu skaitu, kāds ir vajadzīgs attiecīgajai pētniecībai vai ex situ
saglabāšanai, un nepārsniedz slēgtās telpas kapacitāti. Tajā paredz
ierobežojumus, kas nepieciešami, lai mazinātu attiecīgo sugu izbēgšanas vai
izplatīšanās risku. Atļauja paliek kopā ar attiecīgajām invazīvajām svešzemju
sugām visu laiku, kamēr sugas tiek turētas, ievestas vai pārvadātas Savienībā. 3. Īpatņus uzskata par turētiem
slēgtās telpās, ja ir izpildīti šādi nosacījumi: (a)
tie ir fiziski izolēti un nevar izbēgt vai
izplatīties ārpus telpām, vai tos nevar pārvietot personas, kurām nav atļaujas
to darīt; uzkopšanas un uzturēšanas protokoli nodrošina, ka neviens īpatnis vai
organisma daļa, kas spēj vairoties, nevar izbēgt, izplatīties vai to nevar
pārvietot personas, kurām nav atļaujas to darīt; (b)
to pārvietošana no telpām, atbrīvošanās no tiem vai
iznīcināšana tiek veikta tā, lai izslēgtu izplatīšanos vai pavairošanos ārpus
šīm telpām. 4. Pieprasot atļauju, iestāde
iesniedz visus nepieciešamos pierādījumus, kas ļauj kompetentajai iestādei
novērtēt, vai 2. un 3. punkta nosacījumi ir izpildīti. 9. pants
Ārkārtas pasākumi 1. Ja dalībvalstij ir
pierādījumi par tādas invazīvas svešzemju sugas klātbūtni vai draudošo
ienākšanas iespēju tās teritorijā, kas nav iekļauta 4. panta
1. punktā minētajā sarakstā, bet par kuru attiecīgās kompetentās iestādes,
pamatojoties uz iepriekšējiem zinātniskiem pierādījumiem, ir konstatējušas, ka
tā, iespējams, atbilst 4. panta 2. punkta kritērijiem, dalībvalsts
var nekavējoties veikt ārkārtas pasākumus, nosakot jebkuru no 7. panta
1. punktā minētajiem aizliegumiem. 2. Dalībvalsts, kas savas valsts
teritorijā ievieš ārkārtas pasākumus, kuri ir saistīti ar 7. panta
1. punkta a), c) vai d) apakšpunkta piemērošanu, nekavējoties
paziņo Komisijai un citām dalībvalstīm par veiktajiem pasākumiem un
pierādījumiem, kas pamato šos pasākumus. 3. Attiecīgā dalībvalsts, ņemot
vērā pieejamo tehnisko un zinātnisko informāciju, nekavējoties un jebkurā
gadījumā 24 mēnešu laikā no dienas, kad pieņemts lēmums ieviest ārkārtas
pasākumus, veic 5. panta prasībām atbilstošu riska novērtējumu par
ārkārtas pasākumiem pakļautajām sugām, lai iekļautu tās 4. panta
1. punktā minētajā sarakstā. 4. Ja Komisija saņem
2. punktā minēto paziņojumu vai ja tai ir citi pierādījumi par tādas
invazīvas svešzemju sugas klātbūtni vai draudošo ienākšanas iespēju Savienībā,
kura nav iekļauta 4. panta 1. punktā minētajā sarakstā, bet kura,
iespējams, atbilst 4. panta 2. punkta kritērijiem, tā ar īstenošanas
aktu, balstīdamās uz iepriekšējiem zinātniskiem pierādījumiem, izlemj, vai
pastāv iespēja, ka šī suga atbilst minētajiem kritērijiem, un — ja tā
secina, ka 4. panta 2. punktā minētie kritēriji visdrīzāk tiks
izpildīti,— pieņem Savienības ārkārtas pasākumus, ar kuriem attiecībā uz šīs
sugas radītajiem riskiem uz noteiktu laiku pēc vajadzības piemēro 7. panta
1. punktā minētos aizliegumus. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar
22. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru. 5. Ja to paredz 4. punktā
minētie īstenošanas akti, atceļ vai groza dalībvalstu pasākumus, ko tās
pieņēmušas saskaņā ar 1. punktu. 6. Dalībvalsts, kas īsteno
ārkārtas pasākumus, var saglabāt šos pasākumus līdz tā īstenošanas akta
pieņemšanai, ar kuru paredz Savienības mēroga ārkārtas pasākumus atbilstīgi
4. punktam vai ar kuru, pamatojoties uz riska novērtējumu, ko saskaņā ar
3. punktu veikusi attiecīgā dalībvalsts, iekļauj sugu 4. panta
1. punktā minētajā sarakstā. 10. pants
Ierobežojumi attiecībā uz invazīvu svešzemju sugu, kas rada bažas
dalībvalstij, apzinātu izplatīšanu 1. Dalībvalstis aizliedz
apzinātu izplatīšanu vidē, ja šajā procesā organisms jebkādā nolūkā tiek
izvietots vidē, bet netiek veikti nepieciešamie pasākumi, lai novērstu invazīvu
svešzemju sugu, kuras nav invazīvas svešzemju sugas, kas rada bažas Savienībai,
izbēgšanu un izplatīšanos, un ja dalībvalstis, pamatojoties uz zinātniskiem
pierādījumiem, uzskata, ka šo sugu atbrīvošanas vai izplatīšanās nelabvēlīgā
ietekme, pat ja nav pilnībā skaidra, ir nozīmīga minētās valsts teritorijā
(“invazīva svešzemju suga, kas rada bažas dalībvalstij”). 2. Dalībvalstis informē Komisiju
un citas dalībvalstis par sugām, kuras tās uzskata par invazīvām svešzemju
sugām, kas rada bažas dalībvalstij. 3. Dalībvalstu kompetentās
iestādes var izdot atļaujas konkrētai apzinātai invazīvu svešzemju sugu, kas
rada bažas dalībvalstij, izplatīšanu, ja pilnībā izpildīti šādi nosacījumi: (a)
nav alternatīvu neinvazīvu sugu, ko var izmantot,
lai panāktu līdzīgus ieguvumus; (b)
ieguvumi no attiecīgo sugu izplatīšanas
salīdzinājumā ar kaitējuma risku ir ļoti lieli; (c)
līdz ar izplatīšanu tiks paredzēti riska
mīkstināšanas pasākumi, lai pēc iespējas samazinātu ietekmi uz bioloģisko
daudzveidību un ekosistēmu pakalpojumiem, kā arī uz cilvēka veselību un
ekonomiku; (d)
tiek veikta piemērota uzraudzība un ir sagatavots
negadījumu novēršanas plāns sugu izskaušanai, kas piemērojams gadījumā, ja
kompetentā iestāde sugu nodarīto kaitējumu uzskata par nepieņemamu. 4. Jebkuru atļauju svešzemju
sugu introdukcijai, lai tās izmantotu akvakultūrā, izdod saskaņā ar Regulas
(EK) Nr. 708/2007 noteikumiem. 11. pants
Rīcības plāni par invazīvu svešzemju sugu izplatības ceļiem 1. Dalībvalstis ne vēlāk kā līdz
[18 mēneši no šīs regulas stāšanās spēkā – norādīt datumu]
visaptverošā veidā analizē invazīvu svešzemju sugu neapzinātas introdukcijas un
izplatīšanās ceļus to teritorijās un nosaka tos ceļus, attiecībā uz kuriem
vajadzīga prioritāra rīcība (“prioritāri ceļi”) sakarā ar ienākošo sugu
daudzumu vai nodarīto kaitējumu. To darot, dalībvalstis pievērš īpašu uzmanību
invazīvo svešzemju sugu, kas rada bažas Savienībai, introdukcijas ceļu
analīzei. 2. Ne vēlāk kā līdz [3 gadi
no šīs regulas stāšanās spēkā – norādīt datumu] katra dalībvalsts izstrādā
un īsteno rīcības plānu saistībā ar prioritārajiem ceļiem, kurus tā ir
noteikusi saskaņā ar 1. punktu. Šajā rīcības plānā iekļauj rīcības grafiku
un apraksta pasākumus, kas jāveic saistībā ar prioritārajiem ceļiem un lai
novērstu invazīvu svešzemju sugu neapzinātu introdukciju un izplatīšanos
Savienībā un vidē. 3. Rīcības plānā, kas minēts
2. punktā, iekļauj vismaz šādus pasākumus, kas izstrādāti, pamatojoties uz
izmaksu un ieguvumu analīzi: (a)
informētības paaugstināšanas pasākumi; (b)
normatīvi pasākumi, lai pēc iespējas samazinātu
preču un produktu, kā arī jebkādu transportlīdzekļu vai iekārtu piesārņojumu ar
invazīvām svešzemju sugām, tostarp pasākumi saistībā ar invazīvu svešzemju sugu
transportēšanu no trešām valstīm; (c)
normatīvi pasākumi, lai nodrošinātu atbilstīgas
pārbaudes pie Savienības robežām papildus oficiālajām kontrolēm, ko veic
saskaņā ar 13. pantu; (d)
pasākumi, kas paredzēti Starptautiskajā Konvencijā
par kuģu balasta ūdeņu un nosēdumu kontroli un apsaimniekošanu. 4. Rīcības plānu, kas izstrādāts
saskaņā ar 2. punktu, nekavējoties nosūta Komisijai. Ik pēc četriem gadiem
no iepriekšējās nosūtīšanas dalībvalstis pārskata rīcības plānu un atkārtoti
nosūta to Komisijai. III nodaļa
Agrīna atklāšana un ātra izskaušana 12. pants
Uzraudzības sistēma 1. Dalībvalstis ne vēlāk kā līdz
[18 mēneši no šīs regulas stāšanās spēkā – norādīt datumu] ievieš
oficiālu uzraudzības sistēmu, kuras ietvaros, veicot apsekojumus, monitoringu
vai citas procedūras, lai novērstu invazīvu svešzemju sugu izplatīšanos
Savienībā, tiek vākti un reģistrēti dati par invazīvu svešzemju sugu
sastopamību vidē. 2. Uzraudzības sistēma, kas
minēta 1. punktā: (a)
aptver dalībvalstu teritoriju, lai noteiktu jaunu
vai jau naturalizējušos invazīvo svešzemju sugu, kas rada bažas Savienībai,
klātbūtni un izplatību; (b)
ietver jūras ūdeņus, kā noteikts
Direktīvas 2008/56/EK 3. panta 1. punktā; (c)
ir pietiekami dinamiska, lai ātri noteiktu invazīvu
svešzemju sugu, kas rada bažas Savienībai un kuru klātbūtne iepriekš nebija
konstatēta, parādīšanos teritorijas vai teritorijas daļas vidē; (d)
izmanto informāciju, ko sniedz esošās uzraudzības
un monitoringa sistēmas, kuras minētas Direktīvas 92/43/EEK
11. pantā, Direktīvas 2008/56/EK 11. pantā un
Direktīvas 2000/60/EK 8. pantā. 13. pants Oficiālās
kontroles pie Savienības robežām 1. Dalībvalstis ne vēlāk kā līdz
[12 mēneši no šīs regulas stāšanās spēkā – norādīt datumu] ievieš
pilnībā darbojošās struktūras, lai veiktu oficiālās kontroles saistībā ar
Savienībā ievestiem dzīvniekiem un augiem, tostarp to sēklām, olām vai sakneņiem,
kas nepieciešamas, lai novērstu invazīvu svešzemju sugu, kuras rada bažas
Savienībai, apzinātu introdukciju Savienībā. 2. Dalībvalstu iestādes veic
1. punktā minēto Savienībā ievesto preču oficiālās kontroles pie
Savienības robežām, pārbaudot, vai ir izpildīta viena no šīm prasībām: (a)
preces nav iekļautas 4. panta 1. punktā
minētajā sarakstā; (b)
tām izdotās atļaujas, kas minētas 8. pantā, ir
derīgas. 3. Dokumentu, identitātes un,
vajadzības gadījumā, fiziskas pārbaudes, kas minētas 2. punktā, notiek: (a)
robežkontroles punktos, kas paredzēti Regulas (ES)
Nr. XXX/XXXX [par oficiālajām kontrolēm COM(2013)265] 57. pantā;
pārbauda 1. punktā minētās preces, uz kurām attiecas minētās regulas
45. pants un kuras ir pakļautas oficiālām kontrolēm robežkontroles punktos;
šajā gadījumā dalībvalstis uztic šo pienākumu kompetentajām iestādēm, kas
paredzētas Regulas (ES) Nr. XXX/XXXX [par oficiālajām kontrolēm
COM(2013)265] 3. pantā; (b)
ienākšanas punktā Kopienas muitas teritorijā;
pārbauda 1. punktā minētās preces, uz kurām neattiecas Regulas (ES)
Nr. XXX/XXXX [par oficiālajām kontrolēm COM(2013)265] 45. pants vai
kuras saskaņā ar tās pašas regulas 46. pantu ir atbrīvotas no oficiālajām
kontrolēm robežkontroles punktos; šajā gadījumā dalībvalstis atbildību par šo
preču pakļaušanu jebkādām muitas procedūrām uztic muitas iestādēm. 4. Robežkontroles veikšanai
norīkotajām iestādēm ir pienākums arī pārņemt un konfiscēt organismus, kas
neatbilst 2. punkta nosacījumiem. Ja organismi tiek konfiscēti, tos uztic
kompetentajai iestādei, kas atbild par šīs regulas piemērošanu. Dalībvalstis
var deleģēt konkrētas funkcijas citām iestādēm. 5. Reģistrējot veikto oficiālo
kontroļu rezultātus un jebkurus lēmumus, kas pieņemti uz šī pamata, tostarp
lēmumu par kravas neielaišanu, ņem vērā atbilstību 2. punkta a) un
b) apakšpunkta prasībām. 6. Dalībvalstis ievieš
procedūras, lai nodrošinātu apmaiņu ar informāciju par kravām, kas ierodas, un
patiesu un efektīvu rīcības saskaņošanu un sadarbību starp visām iesaistītajām
iestādēm un kravas pārvadātāju saistībā ar 2. punktā minētajām pārbaudēm. 7. Dalībvalstis izstrādā
vadlīnijas un mācību programmas, lai atvieglotu invazīvu svešzemju sugu, kas
rada bažas Savienībai, identifikāciju un atklāšanu, sadarbojoties visām
iestādēm, kuras iesaistītas 2. punktā minētajās pārbaudēs. Muitas iestāžu
mācību programmās iekļauj informāciju par to, kā aizpildāms vienotais
administratīvais dokuments, ar kuru sniedz muitas deklarāciju. 14. pants
Paziņojumi par agrīnu atklāšanu 1. Dalībvalstis izmanto saskaņā
ar 12. pantu izveidoto uzraudzības sistēmu un 13. pantā paredzētajās
oficiālajās kontrolēs savākto informāciju, lai veiktu invazīvu svešzemju sugu,
kas rada bažas Savienībai, ienākšanas vai klātbūtnes agrīnu atklāšanu. 2. Dalībvalstis nekavējoties
rakstiski paziņo Komisijai un informē citas dalībvalstis par invazīvu svešzemju
sugu, kas rada bažas Savienībai, klātbūtnes agrīnu atklāšanu, jo īpaši: (a)
par jebkuras sugas, kura ietverta 4. panta
1. punktā minētajā sarakstā un kuras klātbūtne to teritorijā vai
teritorijas daļā iepriekš nebija novērojama, parādīšanos dalībvalstu teritorijā
vai teritorijas daļā; (b)
par jebkuras sugas, kas ietverta 4. panta
1. punktā minētajā sarakstā, atkārtotu parādīšanos to teritorijā vai
teritorijas daļā pēc tam, kad ticis ziņots par šīs sugas izskaušanu. 15. pants
Ātra izskaušana agrīnā invāzijas stadijā 1. Pēc agrīnas atklāšanas un
trīs mēnešos pēc 14. pantā minētā paziņojuma par agrīnu atklāšanu
dalībvalstis veic izskaušanas pasākumus un paziņo par šiem pasākumiem
Komisijai, un informē pārējās dalībvalstis. 2. Veicot izskaušanas pasākumus,
dalībvalstis nodrošina, ka ar izmantotajām metodēm faktiski ir panākta
attiecīgo invazīvo svešzemju sugu pilnīga un pastāvīga aizvākšana, ir pienācīgi
ņemta vērā to ietekme uz cilvēka veselību un vidi un ir nodrošināts, ka
dzīvnieki, pret kuriem vērsti šie pasākumi, tiek pasargāti no sāpēm, stresa vai
ciešanām, ja no tām ir iespējams izvairīties. 3. Uzraudzības sistēma, kas
paredzēta 12. pantā, tiek veidota un izmantota tā, lai uzraudzītu arī
izskaušanas efektivitāti. 4. Par invazīvas svešzemju
sugas, kas rada bažas Savienībai, populācijas izskaušanu dalībvalstis paziņo
Komisijai un informē arī pārējās dalībvalstis. 5. Dalībvalstis informē Komisiju
un pārējās dalībvalstis arī par veikto pasākumu efektivitāti. 16. pants
Atkāpes no ātras izskaušanas pienākuma 1. Dalībvalstis var iesniegt
Komisijai pieprasījumu par atkāpšanos no pienākuma piemērot 15. pantā
minētos izskaušanas pasākumus invazīvām svešzemju sugām, kas rada bažas
Savienībai un ir tikušas paziņotas ar 14. pantā minēto paziņojumu par
agrīnu atklāšanu. 2. Pieprasījumus par atkāpšanos
balsta uz pamatotiem zinātniskiem pierādījumiem un iesniedz tikai tad, ja ir
izpildīti šādi nosacījumi: (a)
izskaušana ir izrādījusies tehniski neiespējama, jo
pieejamās izskaušanas metodes nevar izmantot vidē, kur sugas ir
naturalizējušās; (b)
izmaksu un ieguvumu analīze, balstoties uz
pieejamajiem datiem, ar saprātīgu ticamību parāda, ka izskaušanas izmaksas
ilgtermiņā būs ļoti lielas un nesamērīgas ar ieguvumiem; (c)
izskaušanas metodes nav pieejamas vai ir pieejamas,
bet tās ļoti negatīvi ietekmē cilvēka veselību vai vidi. 3. Dalībvalstis Komisijai
iesniedz pienācīgi motivētu atkāpes pieprasījumu, kam pievieno 2. punkta
a), b) un c) apakšpunktā minētos pierādījumus. 4. Komisija, izmantojot
īstenošanas aktus saskaņā ar 6. punktu, pieņem lēmumu par 3. punktā
minētā pieprasījuma apstiprināšanu vai noraidīšanu. 5. Šos īstenošanas aktus pieņem
saskaņā ar 22. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru. 6. Dalībvalstis nodrošina, ka tik
ilgi, kamēr nav pieņemts īstenošanas lēmums par atkāpi, kas pieprasīta saskaņā
ar 3. punktu, tiek veikti ierobežošanas pasākumi, lai novērstu attiecīgo
sugu tālāku izplatību. 7. Ja apstiprina atkāpi no
izskaušanas pienākuma, attiecīgajām sugām piemēro 17. pantā minētos
pārvaldības pasākumus. Ja atkāpes pieprasījumu noraida, attiecīgā dalībvalsts
nekavējoties piemēro 15. pantā minētos izskaušanas pasākumus. IV nodaļa
Plaši izplatījušos invazīvo svešzemju sugu pārvaldība 17. pants
Pārvaldības pasākumi 1. Ne vēlāk kā 12 mēnešos
no dienas, kad invazīva svešzemju suga ir iekļauta 4. panta 1. punktā
minētajā sarakstā, dalībvalstis, kuras savā teritorijā ir konstatējušas plaši
izplatījušos šo invazīvo svešzemju sugu, kas rada bažas Savienībai, ievieš
pārvaldības pasākumus tā, lai minētās sugas ietekme uz bioloģisko daudzveidību
un ekosistēmu pakalpojumiem, cilvēka veselību un ekonomiku tiktu pēc iespējas
samazināta. Šos pārvaldības pasākumus pamato ar izmaksu un ieguvumu analīzi, un
tajos ietilpst arī 18. pantā minētie atjaunošanas pasākumi. 2. Pārvaldības pasākumi sastāv
no fiziskām, ķīmiskām vai bioloģiskām darbībām, kuru mērķis ir izskaust
invazīvas svešzemju sugas, kontrolēt vai ierobežot to populāciju. Vajadzības
gadījumā pārvaldības pasākumos ietilpst darbības, kuras vērstas uz jaunās sugas
uzņemošo ekosistēmu un kuru mērķis ir palielināt ekosistēmas izturētspēju pret
pašreizējām un turpmākām invāzijām. 3. Piemērojot pārvaldības
pasākumus, dalībvalstis nodrošina, ka izmantotajās metodēs ir pienācīgi ņemta
vērā to ietekme uz cilvēka veselību un vidi un ir nodrošināts, ka dzīvnieki,
pret kuriem vērsti šie pasākumi, tiek pasargāti no sāpēm, stresa vai ciešanām,
ja no tām ir iespējams izvairīties. 4. Uzraudzības sistēmu, kas
minēta 12. pantā, izveido un izmanto, lai kontrolētu, cik efektīvi sugas
izskaušanas, populācijas kontroles vai ierobežošanas pasākumi samazina ietekmi
uz bioloģisko daudzveidību un ekosistēmu pakalpojumiem, cilvēka veselību un
ekonomiku. 5. Ja ir ievērojams risks, ka
invazīva svešzemju suga, kas rada bažas Savienībai, izplatīsies kaimiņos esošā
dalībvalstī, dalībvalstis, kurās šī suga ir plaši izplatījusies, nekavējoties
informē kaimiņos esošās dalībvalstis un Komisiju. Vajadzības gadījumā
attiecīgās dalībvalstis izveido kopīgus pārvaldības pasākumus. Gadījumos, kad
izplatīšanās var skart arī trešās valstis, skartā dalībvalsts apsver
nepieciešamību informēt attiecīgās trešās valstis. 18. pants
Cietušo ekosistēmu atjaunošana 1. Dalībvalstis īsteno samērīgus
atjaunošanas pasākumus, lai palīdzētu atjaunoties ekosistēmai, kuru invazīvas
svešzemju sugas, kas rada bažas Savienībai, ir degradējušas, kam nodarījušas
kaitējumu vai kuru tās ir iznīcinājušas. 2. Atjaunošanas pasākumos, kas
minēti 1. punktā, ietver vismaz: (a)
pasākumus, lai palielinātu traucējumam pakļautās
ekosistēmas spēju pretoties šim traucējumam, absorbēt to, pielāgoties tam un
atgūties no tā radītās ietekmes; (b)
pasākumus, kas nodrošina atkārtotas invāzijas
profilaksi pēc izskaušanas kampaņas. V nodaļa
Nobeiguma noteikumi 19. pants
Ziņošana 1. Ne vēlāk kā līdz [trīs
gadi no šīs regulas stāšanās spēkā – norādīt datumu] un pēc tam ik pēc
četriem gadiem dalībvalstis nosūta Komisijai šādu atjauninātu informāciju: (a)
aprakstu par atbilstoši 12. pantam izveidoto
uzraudzības sistēmu un svešzemju sugu, kas ienāk Savienībā, oficiālās kontroles
sistēmu, kura izveidota atbilstoši 13. pantam; (b)
aprakstu par invazīvo svešzemju sugu, kas rada
bažas Savienībai, esošo izplatību to teritorijā; (c)
informāciju par sugām, kas saskaņā ar
10. panta 2. punktu tiek uzskatītas par invazīvām svešzemju sugām,
kuras rada bažas dalībvalstij; (d)
rīcības plānu, kas minēts 11. panta
2. punktā; (e)
agregētu informāciju, kas aptver visu valsts
teritoriju, par izskaušanas pasākumiem, kas veikti saskaņā ar 15. pantu,
un 17. pantā paredzētajiem pārvaldības pasākumiem un to efektivitāti; (f)
to atļauju formu, kas minētas 8. pantā. 2. Dalībvalstis paziņo Komisijai
un informē pārējās dalībvalstis par to, kuras kompetentās iestādes atbild par
šīs regulas piemērošanu. 3. Piecu gadu laikā no [pieņemšanas
datums] Komisija novērtē, cik efektīvas ir pašreizējās regulas prasības,
tostarp 4. panta 1. punktā minētais saraksts, 11. panta
3. punktā minētie rīcības plāni, uzraudzības sistēma, pārbaudes uz
robežām, izskaušanas pienākums un pārvaldības saistības, un iesniedz ziņojumu
Eiropas Parlamentam un Padomei, kuram var pievienot priekšlikumus par regulas
grozīšanu, tostarp par izmaiņām 4. panta 1. punktā minētajā sarakstā. 20. pants
Informācijas atbalsta mehānisms 1. Komisija pakāpeniski izveido
informācijas atbalsta mehānismu, kas nepieciešams, lai atvieglotu šīs regulas
piemērošanu. 2. Sākuma posmā sistēma ietver
datu atbalsta mehānismu, kas savstarpēji savieno esošās datu sistēmas par
invazīvām svešzemju sugām, pievēršot īpašu uzmanību informācijai par
invazīvajām svešzemju sugām, kas rada bažas Savienībai, un tādā veidā
atvieglojot ziņošanu atbilstīgi 19. pantam. 3. Otrajā posmā 2. punktā
minētais datu atbalsta mehānisms kļūst par rīku, kas palīdz Komisijai apstrādāt
attiecīgos paziņojumus, kas prasīti 14. panta 2. punktā. 4. Trešajā posmā 2. punktā
minētais datu atbalsta mehānisms kļūst par mehānismu informācijas apmaiņai par
citiem šīs regulas piemērošanas aspektiem. 21. pants
Sabiedrības līdzdalība 1. Rīcības plānu veidošanā
saskaņā ar 11. pantu un pasākumu plānošanā saskaņā ar 17. pantu
dalībvalstis nodrošina, ka sabiedrībai tiek dotas agrīnas un reālas iespējas
piedalīties šo plānu un pasākumu sagatavošanā, grozīšanā vai pārskatīšanā tādā
kārtībā, kuru dalībvalstis jau ir noteikušas atbilstīgi Direktīvas 2003/35/EK
2. panta 3. punkta otrajai daļai. 22. pants
Komiteja 1. Komisijai palīdz komiteja. Šī
komiteja ir komiteja Regulas (ES) Nr. 182/2011[23] nozīmē. 2. Ja ir atsauce uz šo punktu,
piemēro Regulas (ES) Nr. 182/2011 5. pantu. 23. pants
Deleģēšanas īstenošana 1. Pilnvaras pieņemt deleģētos
aktus Komisijai piešķir, ievērojot šajā pantā paredzētos nosacījumus. 2. Pilnvaras pieņemt
5. panta 2. punktā minētos deleģētos aktus Komisijai piešķir uz
nenoteiktu laiku no šīs regulas spēkā stāšanās dienas. 3. Eiropas Parlaments vai Padome
jebkurā laikā var atsaukt 5. panta 2. punktā minēto pilnvaru
deleģējumu. Ar lēmumu par atsaukšanu izbeidz tajā norādīto tiesību deleģēšanu.
Tas stājas spēkā nākamajā dienā pēc publicēšanas Eiropas Savienības
Oficiālajā Vēstnesī vai vēlākā dienā, kas tajā norādīta. Tas neskar jau
spēkā esošos deleģētos aktus. 4. Tiklīdz tā pieņem deleģētu
aktu, Komisija par to paziņo vienlaikus Eiropas Parlamentam un Padomei. 5. Saskaņā ar 5. panta
2. punktu pieņemts deleģētais akts stājas spēkā tikai tad, ja divos
mēnešos no dienas, kad minētais akts paziņots Eiropas Parlamentam un Padomei,
ne Eiropas Parlaments, ne Padome nav izteikuši iebildumus, vai ja pirms minētā
laikposma beigām gan Eiropas Parlaments, gan Padome ir informējuši Komisiju par
savu nodomu neizteikt iebildumus. Pēc Eiropas Parlamenta vai Padomes
iniciatīvas šo laikposmu pagarina par diviem mēnešiem. 24. pants
Administratīvie pasākumi un sankcijas 1. Dalībvalstis paredz
noteikumus par administratīvajiem pasākumiem un sankcijām, ko piemēro, ja šī
regula tiek pārkāpta. Dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai
nodrošinātu minēto noteikumu izpildi. Paredzētajiem pasākumiem un sankcijām
jābūt efektīvām, samērīgām un preventīvām. 25. pants
Sankciju piemērošanas pilnvaras 1. Kompetentās iestādes ir
pilnvarotas piemērot administratīvus pasākumus un sankcijas jebkurai fiziskai
vai juridiskai personai, kas pārkāpj šo regulu. 2. Neskarot to uzraudzības
pilnvaras, kompetentās iestādes ir pilnvarotas piemērot vismaz šādus administratīvos
pasākumus un sankcijas: (a)
izdot rīkojumu fiziskajai vai juridiskajai
personai, kas ir atbildīga par pārkāpumu, pārtraukt šo rīcību un vairs to
neatkārtot; (b)
izdot rīkojumu konfiscēt attiecīgās neatļautās
invazīvās svešzemju sugas, kas rada bažas Savienībai; (c)
noteikt darbības pagaidu aizliegumu; (d)
neatsaucami atņemt darbības atļauju; (e)
piemērot administratīvus naudassodus; (f)
izdot rīkojumu fiziskajai vai juridiskajai personai
veikt korektīvus pasākumus. 3. Nosakot administratīvo
pasākumu un sankciju veidu, kompetentās iestādes ņem vērā visus attiecīgos
apstākļus, tai skaitā: (a)
pārkāpuma smagumu un ilgumu; (b)
par invāziju atbildīgās personas iesaistīšanās
pakāpi; (c)
fiziskās vai juridiskās personas ieguvumu pārkāpuma
rezultātā; (d)
pārkāpuma nodarīto vidisko, sociālo un ekonomisko
kaitējumu; (e)
cik lielā mērā atbildīgā persona sadarbojas ar
kompetento iestādi; (f)
atbildīgās personas iepriekš pieļautos pārkāpumus. 4. Dalībvalstis nodrošina, ka
par kompetento iestāžu lēmumiem, ko tās pieņem saskaņā ar šo pantu, ir
iespējams iesniegt apelāciju. 26. pants
Pārejas noteikumi nekomerciāliem īpašniekiem 1. Atkāpjoties no 7. panta
1. punkta c) un f) apakšpunkta, tādu lolojumdzīvnieku, kas
netiek turēti komerciāliem nolūkiem un kas pieder pie sugām, kuras ietvertas
4. panta 1. punktā minētajā sarakstā, īpašniekiem ir atļauts tos
paturēt līdz dzīvnieku dabiskai nāvei, ja tiek ievēroti šādi nosacījumi: (a)
sugas pārstāvji ir tikuši turēti pirms sugas
iekļaušanas 4. panta 1. punktā minētajā sarakstā; (b)
sugas pārstāvji atrodas ierobežotas turēšanas
apstākļos, un tiek īstenoti visi attiecīgie pasākumi, lai nodrošinātu, ka nav
iespējama vairošanās vai izbēgšana. 2. Kompetentās iestādes ar
dalībvalstu organizētu informētības paaugstināšanas un izglītības programmu
palīdzību informē nekomerciālos īpašniekus par riskiem, kādus rada
1. punktā minēto sugas pārstāvju turēšana, un par pasākumiem, kas jāveic,
lai līdz minimumam samazinātu vairošanās vai izbēgšanas risku. 3. Tiem nekomerciālajiem
īpašniekiem, kas nevar nodrošināt 1. punktā izklāstīto nosacījumu izpildi,
dalībvalstis piedāvā iespēju pārņemt viņu lolojumdzīvniekus un to aprūpē
pievērš pienācīgu uzmanību dzīvnieku labturībai. 27. pants
Pārejas noteikumi attiecībā uz komerckrājumiem 1. Invazīvu svešzemju sugu
īpatņu, kas iegūti pirms sugas iekļaušanas 4. panta 1. punktā
minētajā sarakstā, komerckrājumu turētājiem atļauts ne ilgāk kā divus gadus pēc
šo sugu iekļaušanas minētajā sarakstā tās turēt un transportēt, lai pārdotu vai
nodotu dzīvos īpatņus vai to vairoties spējīgās daļas 8. pantā minētajām
pētniecības vai ex situ saglabāšanas iestādēm, ja īpatņus tur un
transportē ierobežotas turēšanas apstākļos un ja tiek īstenoti visi attiecīgie
pasākumi, lai nodrošinātu, ka nav iespējama vairošanās vai izbēgšana, vai arī
lai tos nokautu un šādi iztukšotu krājumus. 2. Ja saskaņā ar
Regulas (EK) Nr. 708/2007 6. pantu ir tikusi izdota atļauja
attiecībā uz akvakultūras sugu, kas vēlāk ir iekļauta svešzemju sugu, kuras
rada bažas Savienībai, sarakstā, un šīs atļaujas spēkā esības ilgums pārsniedz
1. punktā minēto laikposmu, dalībvalsts, beidzoties 1. punktā
minētajam laikposmam, anulē atļauju saskaņā ar Regulas (EK)
Nr. 708/2007 12. pantu. 28. pants
Stāšanās spēkā Šī regula stājas spēkā [1. janvārī
/ 1. jūlijā] pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā
Vēstnesī. Šī regula uzliek saistības kopumā un
ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs. Briselē, Eiropas Parlamenta vārdā – Padomes
vārdā – priekšsēdētājs priekšsēdētājs Vienkāršots finanšu pārskats Priekšlikuma projekta nosaukums Eiropas Parlamenta un Padomes regula par invazīvu svešzemju sugu
introdukcijas un izplatīšanās profilaksi un pārvaldību Attiecīgās politikas jomas un ABB
darbības 07. sadaļa. Vide 07 01 02 Ārštata darbinieki un citi pārvaldības izdevumi
politikas jomas „Vide” atbalstam Juridiskais pamats ¨ Administratīva autonomija X
Cits: LESD 192. panta 1. punkts Apraksts un pamatojums Invazīvas svešzemju sugas (ISS) ir sugas, kas cilvēka apzinātas vai
neapzinātas rīcības rezultātā tiek transportētas pāri ekoloģiskajām robežām
ārpus to dabiskās izplatības zonas un kas naturalizējas un izplatās savā
jaunajā dzīves vietā tādā mērā, ka negatīvi ietekmē bioloģisko daudzveidību, kā
arī cilvēka veselību un ekonomiku. ISS ir galvenais iemesls, kāpēc samazinās
bioloģiskā daudzveidība, turklāt nodarot arī sociālu un ekonomisku kaitējumu,
un to apkarošana ir izšķiroša, lai sasniegtu ES mērķi līdz 2020. gadam
apturēt bioloģiskās daudzveidības samazināšanos. Turklāt ir aplēsts, ka ISS
nodarītā kaitējuma novēršana un ISS kontrole Eiropas Savienībai gadā izmaksā
EUR 12 miljardus. Tāpēc šā regulas projekta nolūks ir izveidot ES
regulējumu, lai novērstu, pēc iespējas samazinātu un mīkstinātu ISS negatīvo
ietekmi uz bioloģisko daudzveidību un ekosistēmu pakalpojumiem un censtos
mīkstināt sociālo un ekonomisko kaitējumu. Dalībvalstis jau īsteno pasākumus
cīņai ar dažām ISS, bet rīcība galvenokārt ir reaģējoša, cenšoties pēc iespējas
samazināt jau nodarīto kaitējumu, bet nepievēršot pietiekamu uzmanību
profilaksei vai jaunu apdraudējumu atklāšanai un reaģēšanai uz tiem. Pūliņi ir
fragmentāri, neaptver visu ES un bieži ir slikti savstarpēji saskaņoti, bet tas
nozīmē, ka samazinās to kopējā efektivitāte. Šobrīd ES līmenī nav visaptveroša
tiesiska regulējuma ISS apkarošanai. Šī regulas projekta mērķis ir novērst šo politikas
nepilnību, ņemot vērā arī starptautiskās saistības saskaņā ar Konvenciju par
bioloģisko daudzveidību. Ilgums un paredzamā finansiālā ietekme Piemērošanas laiks ¨ Ierobežots: spēkā no
[datums] līdz [datums] X Beztermiņa: spēkā no [2015. gada,
tiks precizēts] Paredzamā ietekme uz budžetu Priekšlikuma projekts ir saistīts ar: ¨ ietaupījumiem X papildu
izmaksām (ja tā, precizēt attiecīgo daudzgadu finanšu shēmas izdevumu
kategoriju): 2014.–2020. gada daudzgadu finanšu shēmas 5. izdevumu
kategorija Trešo personu iemaksas priekšlikuma
projekta finansējumā Priekšlikumā nav paredzēts līdzfinansējums no
trešām personām Kvantitatīvo rādītāju skaidrojums Šā regulas projekta aspektu īstenošanai būs vajadzīga komiteja.
Pamatojoties uz citu līdzīgu komiteju darbības izmaksām, aprēķinātas šādas
izmaksas 07 01 02 11 03. pozīcijā – Komitejas (skatīt tabulu turpmāk): - sanāksmes/gadā - 1 pārstāvis no dalībvalsts - maksimālās ceļa un dienas naudu izmaksas EUR 800 vienai
dalībvalstij/vienai sanāksmei Komisijas izmaksas būtu aptuveni EUR 80 000/gadā Saderība ar kārtējo daudzgadu finanšu
shēmu X Priekšlikums atbilst kārtējai
finanšu shēmai ¨ Pieņemot priekšlikumu, jāpārplāno attiecīgā izdevumu kategorija
daudzgadu finanšu shēmā ¨ Pieņemot priekšlikumu, jāpiemēro elastības instruments vai
jāpārskata daudzgadu finanšu shēma[24] Ietaupījumu vai papildu izmaksu ietekme
uz resursu sadali ¨ Līdzekļi jāiegūst, veicot iekšēju pārgrupēšanu starp
struktūrvienībām X Līdzekļi jau ir iedalīti attiecīgajām
struktūrvienībām ¨ Līdzekļi jāpieprasa nākamajā sadales procedūrā Nepieciešamos cilvēku un administratīvos
resursus nodrošinās ĢD darbinieki, kas jau ir norīkoti attiecīgā darba
organizēšanai, kopā ar darbiniekiem, kuri jau strādā ar aspektiem, kas saistīti
ar šī regulas projekta īstenošanu. Norīkoto ierēdņu galvenie uzdevumi būs šādi:
organizēt komitejas darbu, organizēt mijiedarbi ar dalībvalstīm, saskaņot
darbību ar Kopīgo pētniecības centru (JRC) un kopumā atbalstīt regulas
projekta pareizu īstenošanu. Sistēma ir izstrādāta tā, lai apvienotu
resursus un kompetenci no dažādiem Komisijas dienestiem; tas ļaus sistēmai
darboties ar ierobežotiem īpaši norīkotu darbinieku resursiem: proti, ISS
politikā izmantos ESSIT projektā[25]
iesaistīto JRC darbinieku ieguldījumu, kā arī pārējo Komisijas dienestu
un aģentūru pieredzi jomās, kuras saistītas ar ISS politiku (konkrētāk, Eiropas
Vides aģentūrā ir īpaši norīkoti darbinieki, kas strādā ar ISS, un viņi tiks
iesaistīti īstenošanas darbā). Vajadzības gadījumā darbinieki tiks pārgrupēti,
ņemot vērā līdzekļus, kas vadošajam ĢD iedalīti saskaņā ar ikgadējo resursu
sadales procedūru, ņemot vērā budžeta ierobežojumus. PAREDZAMĀ FINANSIĀLĀ IETEKME (ietaupījumi
vai papildu izmaksas) UZ ADMINISTRATĪVAJĀM VAI CILVĒKRESURSU APROPRIĀCIJĀM PLE personas/gadā || Gads || Gads || Gads || Gads || Gads || Gads || Gads || Kopā 2015 || 2016 || 2017 || 2018 || 2019 || 2020 || 2021 5. izdevumu kategorija || PLE || aprop. || PLE || aprop. || PLE || aprop. || PLE || aprop. || PLE || aprop. || PLE || aprop. || PLE || aprop. || || Štatu sarakstā ietvertās amata vietas (ierēdņi un/vai pagaidu darbinieki) 07 01 01 01 (Galvenā mītne un Komisijas pārstāvniecības) || || 0.199* || || 0.199 || || 0.199 || || 0.199 || || 0.199 || || 0.199 || || 0.199 || || 1.393 07 01 01 02 (Delegācijas) || || || || || || || || || || || || || || || || Ārštata darbinieki || 07 01 02 01 (Vispārīgās apropriācijas) || || 0.002** || || 0.002 || || 0.002 || || 0.002 || || 0.002 || || 0.002 || || 0.002 || || 0.014 07 01 02 02 (Delegācijas) || || || || || || || || || || || || || || || || Pārējās budžeta pozīcijas (precizēt) || || || || || || || || || || || || || || || || Starpsumma – 5. izdevumu kategorija || || 0.201 || || 0.201 || || 0.201 || || 0.201 || || 0.201 || || 0.201 || || 0.201 || || 1.407 Ārpus 5. izdevumu kategorijas || Štatu sarakstā ietvertās amata vietas (ierēdņi un/vai pagaidu darbinieki) 07 01 05 01 (Netiešā pētniecība) || || || || || || || || || || || || || || || || 10 01 05 01 (Tiešā pētniecība) || || || || || || || || || || || || || || || || Ārštata darbinieki 07 01 04 gg || || || || || || || || || || || || || || || || - Galvenā mītne || || || || || || || || || || || || || || || || - Delegācijas || || || || || || || || || || || || || || || || 07 01 05 02 ( Netiešā pētniecība) || || || || || || || || || || || || || || || || 10 01 05 02 (Tiešā pētniecība) || || || || || || || || || || || || || || || || Pārējās budžeta pozīcijas (precizēt) || || || || || || || || || || || || || || || || Starpsumma – Ārpus 5. izdevumu kategorijas || || || || || || || || || || || || || || || || KOPĀ || || 0.201 || || 0.201 || || 0.201 || || 0.201 || || 0.201 || || 0.201 || || 0.2014 || || 1,407 pirmos 7 gadus PLE=Pilna laika ekvivalents Miljonos
EUR (3 zīmes aiz komata) "Vajadzīgās
cilvēkresursu apropriācijas tiks nodrošinātas, izmantojot ĢD apropriācijas, kas
jau ir piešķirtas darbības pārvaldībai un/vai ir pārgrupētas attiecīgajā
ĢD, vajadzības gadījumā izmantojot vadošajam ĢD gada budžeta sadales procedūrā
piešķirtos papildu resursus un ņemot vērā budžeta ierobežojumus." *Paredzētā
apropriācija ietver darbiniekus no Vides ĢD, kā arī vienu PLE no JRC.
**Valsts norīkoti eksperti (vidējā summa). Pārējās administratīvās apropriācijas Miljonos
EUR (3 zīmes aiz komata) || Gads || Gads || Gads || Gads || Gads || Gads || Gads || KOPĀ 2015 || 2016 || 2017 || 2018 || 2019 || 2020 || 2021 5. izdevumu kategorija || || || || || || || || Galvenā mītne: || || || || || || || || 07 01 02 11 01 – Komandējumu un reprezentācijas izdevumi || || || || || || || || 07 01 02 11 02 – Konferenču un sanāksmju izmaksas || || || || || || || || 07 01 02 11 03 - Komitejas || 0.08 || 0.08 || 0.08 || 0.08 || 0.08 || 0.08 || 0.08 || 0,56 pirmos 7 gadus 07 01 02 11 04 – Pētījumi un konsultēšanās || || || || || || || || 07 01 03 01 03 – IKT aprīkojums[26] || || || || || || || || 07 01 03 01 04 – IKT pakalpojumi2 || || || || || || || || Pārējās budžeta pozīcijas (vajadzības gadījumā precizēt) || || || || || || || || Delegācijas: || || || || || || || || 07 01 02 12 01 – Komandējumu, konferenču un reprezentācijas izdevumi || || || || || || || || 07 01 02 12 02 – Darbinieku tālākapmācība || || || || || || || || 07 01 03 02 01 – Iegādes, nomāšanas un saistītie izdevumi || || || || || || || || 07 01 03 02 02 Aprīkojums, mēbeles, piegādes un pakalpojumi || || || || || || || || Starpsumma – 5. izdevumu kategorija || 0.08 || 0.08 || 0.08 || 0.08 || 0.08 || 0.08 || 0.08 || 0,56 pirmos 7 gadus Ārpus 5. izdevumu kategorijas || || || || || || || || 07 01 04 gg – Tehniskā un administratīvā atbalsta izdevumi (neietverot ārštata darbiniekus) no darbības apropriācijām (kādreizējās BA pozīcijas) || || || || || || || || - Galvenā mītne || || || || || || || || - Delegācijas || || || || || || || || 07 01 05 03 – Pārējie netiešās pētniecības pārvaldības izdevumi || || || || || || || || 10 01 05 03 - Pārējie tiešās pētniecības pārvaldības izdevumi || || || || || || || || Pārējās budžeta pozīcijas (vajadzības gadījumā precizēt) || || || || || || || || Starpsumma – Ārpus 5. izdevumu kategorijas || || || || || || || || PAVISAM KOPĀ || 0.08 || 0.08 || 0.08 || 0.08 || 0.08 || 0.08 || 0.08 || 0,56 pirmos 7 gadus [1] http://www.acceptance.ec.europa.eu/environment/nature/invasivealien/docs/ias_discussion_paper.pdf. [2] Pieejami
vietnē http://ec.europa.eu/environment/nature/invasivealien/index_en.htm. [3] OV […]. [4] OV […]. [5] OV L 309, 13.12.1993., 1. lpp. [6] OV L 38, 10.2.1982., 1. lpp. [7] OV L 20, 26.1.2010., 7. lpp. [8] OV L 206, 22.7.1992., 7. lpp. [9] OV L 164, 25.6.2008., 19. lpp. [10] OV L 327, 22.12.2000., 1. lpp. [11] COM(2013) 260 final. [12] COM(2013) 267 final. [13] OV L 106, 17.4.2001., 1. lpp. [14] OV L 168, 28.6.2007., 1. lpp. [15] OV L 167, 27.6.2012., 1. lpp. [16] OV L 309, 24.11.2009., 1. lpp. [17] OV L 61, 3.3.1997., 1. lpp. [18] COM(2008) 642 galīgā redakcija. [19] OV L 325, 9.12.2010., 4. lpp. [20] OV L 204, 31.7.2012., 131. lpp. [21] OV L 156, 25.6.2003., 17. lpp. [22] OV L 55, 28.2.2011., 13. lpp. [23] OV L 55, 28.2.2011., 13. lpp. [24] Skatīt 19. un 24. punktu Iestāžu nolīgumā
2007.–2013. gadam. [25] Eiropas Svešzemju sugu informācijas tīkla (ESSIT) mērķis
ir palielināt piekļuves iespējas datiem un informācijai par svešzemju sugām
Eiropā. ESSIT atvieglo esošās informācijas par svešzemju sugām izpēti no
izplatītajiem avotiem, izmantojot savstarpēji savietojamu tīmekļa pakalpojumu
tīklu un saskaņā ar starptautiski atzītiem standartiem un protokoliem. Projekts
tika uzsākts, lai atbalstītu Bioloģiskās daudzveidības stratēģijas un Jūras
stratēģijas pamatdirektīvas īstenošanu, un tas ir publiski pieejams kopš
2012. gada maija. [26] IKT: Informācijas un komunikāciju tehnoloģijas.