52013DC0167

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM, PADOMEI, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI

2015. gada starptautiskais nolīgums par klimata pārmaiņām: starptautiskās klimata politikas veidošana laikposmam pēc 2020. gada

Konsultatīvs paziņojums

Šis konsultatīvais paziņojums ir aicinājums dalībvalstīm, ES iestādēm un ieinteresētajām personām sākt diskusiju par to, kā vislabāk veidot starptautisko klimata režīmu laikposmā starp 2020. un 2030. gadu. Tajā ir sniegts konteksts un piedāvāts jautājumu kopums šīs diskusijas virzīšanai. Plašāka papildinformācija ir sniegta atsevišķā dienestu darba dokumentā.

1. Vērienīgākas politikas akūta nepieciešamība

21. gadsimta pirmā desmitgade bija vissiltākā desmitgade, par ko pieejami dati, un 2012. gada vasarā notika Arktikas ledāju kušana vēl nepieredzētā apmērā. Lai gan 2012. gada ekstremālās meteoroloģiskās parādības — piemēram, ārkārtējo sausumu un meža ugunsgrēkus Eiropas dienvidos un ASV, kam sekoja vēl nepieredzēti stipras vētras un plūdi dažās Āzijas daļās, Karību reģionā un Ziemeļamerikā, — katru atsevišķi nevar piedēvēt klimata pārmaiņām, šīs parādības atbilst zinātniskajām prognozēm, kas paredz, ka, klimatam turpinot mainīties, šādu parādību biežums un to seku nopietnība aizvien palielināsies. Pat pasaules ekonomikas izaugsmei palēninoties, siltumnīcefekta gāzu (SEG) — globālās sasilšanas izraisītāju — emisiju apmērs, kas rodas cilvēka darbības ietekmē, turpina strauji pieaugt.

Lai gan zinātniskie secinājumi klimata pārmaiņu jomā ir skaidri un klimata pārmaiņu ietekme ir aizvien redzamāka, rīcība klimata pārmaiņu problēmas risināšanai joprojām pat netuvojas vajadzīgajai intensitātei. Jaunākajā UNEP "neatbilstības ziņojumā" ir norādīts, ka, pat ja valstu beznosacījumu solījumi samazināt SEG emisijas tiks pilnībā izpildīti, to rezultāti nepārsniegs trešdaļu no rezultātiem, kas būtu jāsasniedz līdz 2020. gadam, lai novērstu pasaules vidējās temperatūras bīstamu palielināšanos par 2° C virs līmeņa, kāds bija pirms industrializācijas. Nesens Pasaules Bankas ziņojums ar 20 % varbūtību prognozē, ka pasaule būs ceļā uz temperatūras palielināšanos par 4° C līdz 2100. gadam, pat ja šie solījumi tiks izpildīti. Tas nozīmētu vairāk nekā pieckārtīgu palielinājumu salīdzinājumā ar pašreizējo globālās temperatūras palielinājumu, un tas radītu ārkārtīgi smagu risku sistēmām, no kurām atkarīga cilvēka izdzīvošana.

Tikai rīkojoties visi kopā, turklāt ar lielāku steigu un plašāku vērienu, mēs varam izvairīties no planētas straujās sasilšanas briesmīgākajām sekām. Neseni pētījumi un analīze liecina, ka uz to vēl joprojām ir cerības un ka ceļš uz šo mērķi sniegs arī daudzus citus ieguvumus. Valstis, kas ir pievērsušās zema oglekļa dioksīda emisiju līmeņa ekonomiskās attīstības stratēģijām, pierāda, ka ievērojamus siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisiju samazinājumus var panākt par samērīgām izmaksām un ka šādas stratēģijas var sniegt ļoti daudzveidīgus ieguvumus — jaunas darbvietas, valsts enerģētisko drošību, labāku pilsētas transportu, zemākas izmaksas par enerģiju (mazāka energopatēriņa un lielākas energoefektivitātes dēļ) un labāku gaisa kvalitāti. Par spīti izplatītajai atziņai, ka fosilā kurināmā lietojuma samazināšana ir valstu interesēs, daudzas valstis tomēr turpina bažīties par negatīvām ekonomiskām sekām vai arī tām trūkst instrumentu un līdzekļu turpmākai rīcībai, jo sevišķi pašreizējā ekonomikas situācijā. Tāpēc centieni pasaules mērogā nav gana vērienīgi.

2011. gadā starptautiskā sabiedrība sāka sarunas par jaunu starptautisku nolīgumu, kas paredzētu kolektīvi rīkoties, lai aizsargātu planētas klimata sistēmu. Par šo nolīgumu, ko paredzēts sagatavot līdz 2015. gada beigām un piemērot no 2020. gada, šobrīd norit sarunas, un šo procesu dēvē par "Durbanas Pastiprinātas rīcības platformu" (RDP).

RDP sarunas norit divās darba plūsmās — pirmajā plūsmā paredzēts līdz 2015. gadam pieņemt jaunu starptautisku nolīgumu, savukārt otrās plūsmas mērķis ir rīcības vēriena palielināšana līdz 2020. gadam, kad stāsies spēkā 2015. gada nolīgums. Šajā konsultatīvajā paziņojumā lielākoties aplūkota pirmā darba plūsma — 2015. gada nolīguma izstrāde —, taču mūsu rīcībai no šā brīža līdz 2020. gadam būs milzīga nozīmē pareizā politikas kursa nospraušanā.

2. Starptautiskā klimata politika: situācijas novērtējums, problēmas un iespējas laikposmā no 2020. līdz 2030. gadam

2015. gada nolīgumam līdz 2020. gadam būs jāapvieno vienā visaptverošā sistēmā pašreizējie dažnedažādie saistošie un nesaistošie režīmi, kas noteikti saskaņā ar ANO Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām (turpmāk "Konvencija"). ES un vairākas citas Eiropas valstis, kā arī Austrālija kā pārejas pasākumam ir piekritušas juridiski saistošam Kioto protokola otrajam saistību periodam no 2012. līdz 2020. gadam. Vēl sešdesmit valstis, tostarp Amerikas Savienotās Valstis, lielas jaunietekmes tautsaimniecības, vidēja un maza ienākumu līmeņa valstis, kā arī vismazāk attīstītās valstis, ir apņēmušās minētajā posmā īstenot dažādas saskaņā ar Konvenciju noteiktas saistības samazināt un ierobežot emisijas. Šos solījumus rosināja Kopenhāgenas konference par klimata pārmaiņām, kas noritēja 2009. gada beigās, un kā saskaņā ar Konvenciju doti nesaistoši solījumi tie tika oficiāli iesniegti gadu vēlāk Kankunā (plašāka papildinformācija ir pieejama pievienotajā dienestu darba dokumentā).

Kopenhāgenas–Kankunas vienpusējais, augšupvērstais solījumu došanas process ļāva īstenot starptautisku pieeju ar augstāku līdzdalības pakāpi. ASV, Ķīna, Indija, Brazīlija, Dienvidāfrika, ES u. c. pirmoreiz starptautiskā līmenī apņēmās īstenot konkrētu iekšējo klimata politiku vienas un tās pašas iniciatīvas ietvaros. Tomēr solījumi ne tikai tiek doti brīvprātīgi — vairāki lielāko tautsaimniecību solījumi ir doti ar nosacījumiem, piemēram, ka citas tautsaimniecības uzņemsies vērienīgāku rīcību vai ka būs pieejami vajadzīgie finanšu līdzekļi. Vissvarīgākais ir tas, ka, pat ja pašreizējie solījumi tiktu pilnībā izpildīti, gūtie rezultāti, visticamāk, nesasniegtu pat trešdaļu vēriena, kas būtu vajadzīgs, lai novērstu temperatūras palielināšanos par 2° C.

Veidojot 2015. gada nolīgumu, mums jāmācās no Konvencijas, Kioto protokola un Kopenhāgenas–Kankunas procesa panākumiem un trūkumiem. Mums jāatsakās no ziemeļu un dienvidu paradigmas, kas atspoguļo situāciju pasaulē 1990. gados, un jāvirzās uz redzējumu, kura pamatā ir savstarpēja atkarība un kopīga atbildība. 2015. gada nolīgumā būs jārisina jautājums, kā panākt, lai iesaistītos visas lielākās tautsaimniecības, tostarp ASV, Ķīna, Indija un Brazīlija, kas līdz šim atsacījušās uzņemties juridiskas saistības samazināt savu SEG emisiju apjomu. Lai atbalstītu valstu — jo sevišķi visneaizsargātāko valstu — centienus pielāgoties neizbēgamajām klimata pārmaiņām, kā pamats jāizmanto pašreizējie režīmi. Vissvarīgāk ir tas, ka nolīgumam jākalpo kā tiltam no pašreizējās režīmu sadrumstalotības un augšupvērstās pieejas, kurai pamatā galvenokārt ir nesaistoši lēmumi, uz juridiski saistošu nolīgumu, kas efektīvi apvieno augšupvērstu un lejupvērstu pieeju un nodrošinās pasaulei virzību uz emisiju ierobežošanu līdz tādam līmenim, kas neizraisītu planētas temperatūras palielināšanos par 2° C vai vairāk.

Nolīgumam būs jāatspoguļo izmaiņas, kas pasaulē notikušas kopš klimata pārmaiņu sarunu sākuma 1990. gadā, un arī izmaiņas, kas gaidāmas, tuvojoties 2030. gadam. Nolīguma darbības konteksts ir šāds (sk. pievienoto dienestu darba dokumentu):

· jaunākie zinātnes secinājumi kliedē visas šaubas par to, ka cilvēka darbība izraisa planētas sasilšanu;

· jaunietekmes tautsaimniecības ir aizvien lielāks ekonomiskās izaugsmes un SEG emisiju avots;

· joprojām ir jāpārvar daudzas problēmas ilgtspējīgas attīstības jomā;

· klimata pārmaiņu problēmas risināšana sniedz arī vērtīgas iespējas;

· globālās tirdzniecības paplašināšanās arī turpmāk radīs grūtības saistībā ar ražošanas emisijām un to, kā novērst oglekļa dioksīda emisiju pārvirzi (ar lielām oglekļa dioksīda emisijām saistītu darbību pārvirzi no valstīm ar vērienīgiem emisiju mazināšanas pasākumiem uz valstīm ar pieticīgiem pasākumiem).

3. 2015. gada nolīguma pamats

2015. gada nolīguma izstrādes un ieviešanas procesā būs jāpārvar dažādas grūtības.

· Panākt pietiekami vērienīgus pasākumus globālo emisiju mazināšanai

Pēc līdzšinējām sarunām ir doti solījumi un pieņemtas saistības, kas nav pietiekami vērienīgas. Lai nepieļautu bīstamas klimata pārmaiņas, šāda situācija nedrīkst atkārtoties ar 2015. gada nolīgumu. Vadmotīvs pašreizējām sarunām pirmoreiz būs ilgtermiņa mērķis — panākt, lai pasaules mērogā tiek nosprausts kurss, kas nepieļautu, ka temperatūras paaugstināšanās globālās sasilšanas dēļ sasniedz 2° C salīdzinājumā ar līmeni pirms industrializācijas. Tomēr šķiet maz ticams, ka valstis 2015. gadā būs vienisprātis par to, kā šo darbu taisnīgi sadalīt. Nolīgumam ne vien jābalstās uz kopīgas atbildības sajūtu un taisnīgi izvirzītiem individuālajiem pamatuzdevumiem šā mērķa sasniegšanai, bet arī jānodrošina instrumenti un procesi atsevišķo un kopīgo pasākumu vēriena nostiprināšanai. Nolīgumam ir jābūt dinamiski pielāgojamam, lai to varētu regulāri pārskatīt un galu galā paplašināt tā vērienu. Turklāt tam jābūt pierādījumam, ka valstis kopīgi spēj izdarīt vairāk nekā atsevišķi, un tas nedrīkst pieļaut, ka valstis, pirms rīkojas pašas, vispirms gaida rīcību no citām. Tam arī jāatbalsta vērienīgi plāni un jāpamudina uzlabot pārāk pieticīgus plānus.

1. jautājums Kā 2015. gada līgumu iespējams izstrādāt tā, lai nodrošinātu, ka valstis var īstenot ilgtspējīgu ekonomisko attīstību, tās līdztekus pamudinot dot taisnīgu ieguldījumu globālo SEG emisiju mazināšanā, lai globālo emisiju jomā notiktu virzība uz mērķi nepieļaut, ka temperatūras paaugstināšanās sasniedz 2° C? Kā izvairīties no pašreizējās situācijas, kad ar brīvprātīgi dotajiem solījumiem nepietiek, lai panāktu emisiju samazinājumu, kas vajadzīgs, lai nepieļautu, ka temperatūras paaugstināšanās sasniedz 2° C?

· Panākt visu lielāko tautsaimniecību un visu nozaru ieguldījumu globālajos emisiju mazināšanas centienos

Lai nodrošinātu vides pasākumu efektivitāti, visām lielākajām tautsaimniecībām un nozarēm būs jāsniedz savs ieguldījums salīdzināmā, taisnīgā, pārredzamā un atbildīgā veidā, lai samazinātu oglekļa dioksīda emisiju pārvirzes risku. Tādēļ ir ārkārtīgi svarīgi panākt visu lielāko tautsaimniecību un visu nozaru līdzdalību. Ja šādas vienošanās nebūs, atsevišķas valstis un reģioni var turpināt noteikt mazāk vērienīgus pasākumus klimata jomā atkarībā no to konkurentu iecerēm. Lai palīdzētu no tā izvairīties, 2015. gada nolīgums varētu gan sekmēt, gan atbalstīt valstu lēmumus uzņemties vērienīgas saistības pēc iespējas drīzāk un palīdzēt pārvarēt plaisu starp pašreizējiem līderiem un mazāk aktīvajām valstīm.

2. jautājums Kā 2015. gada nolīgums varētu vislabāk nodrošināt visu lielāko tautsaimniecību un nozaru līdzdalību un pēc iespējas samazināt oglekļa dioksīda emisiju pārvirzes risku starp tautsaimniecībām, kuru starpā ir sīva konkurence?

· Integrēt klimata pārmaiņu jautājumu citās jomās un nodrošināt procesu un iniciatīvu savstarpēju nostiprināšanu

Klimata pārmaiņu politika nevar būt izolēta; tai ir jāatbalsta ekonomiskā izaugsme un plašākā ilgtspējīgas attīstības stratēģija, kā arī jāpalīdz radīt jaunas darba iespējas. Neatkarīgi no tā, vai klimata politika attiecas uz klimata pārmaiņu mazināšanu vai pielāgošanos tām, tai ir jābūt pilnībā integrētai visās politikas jomās un jābūt svarīgam elementam enerģētikas, transporta, rūpniecības, lauksaimniecības, mežsaimniecības un plašākas ilgtspējīgas attīstības politikā un stratēģijās.

Tādēļ 2015. gada nolīgumā ir jāatzīst un jānostiprina plašāki ilgtspējīgas attīstības mērķi un jāatbalsta klimata pārmaiņu mērķu pilnīga integrēšana attiecīgajās politikas jomās. Tas ietver pasākumus pēc Rio+20 konferences un tūkstošgades attīstības mērķu (TAM) pārskatīšanu līdz 2015. gadam, kā arī tādu nolīgumu īstenošanu kā Konvencija par bioloģisko daudzveidību. Šis darbs sniedz iespēju risināt arī problēmas, kas saistītas ar klimata pārmaiņām un to ietekmi uz nabadzības izskaušanu, kā arī trim ilgtspējas pīlāriem (vides, ekonomisko un sociālo attīstību) — jomām, kurās šie centieni var sniegt vērtīgus papildieguvumus. Šajā jautājumā Komisija ir ierosinājusi kopīgu pieeju virzībai uz "Cilvēka cienīgu dzīvi visiem ne vēlāk kā 2030. gadā" — iniciatīvu, kas apvieno dažādus darba pavedienus: pasākumus pēc Rio+20 konferences un TAM pārskatīšanu.

Turklāt ir svarīgi pamudināt veidot divpusējas, daudzpusējas un reģionālas iniciatīvas, kas papildina Konvencijas ietvaros īstenotos centienus un paātrina to īstenošanu. Šīs papildinošās iniciatīvas varētu pamudināt valstis kopā ar privāto sektoru un pilsonisko sabiedrību gūt panākumus emisiju mazināšanas jomā ar mērķtiecīgāku kopēju rīcību. Kā piemērus šādām iniciatīvām var minēt iniciatīvu pakāpeniski izbeigt fosilā kurināmā subsīdiju piešķiršanu G20 ietvaros, Rio+20 procesa kontekstā sāktās iniciatīvas un centienus mazināt klimata pārmaiņas izraisošu īsa cikla piesārņotāju, tostarp fluorogļūdeņražu (HFC), emisijas.

3. jautājums Kā 2015. gada nolīgums varētu visefektīvāk sekmēt klimata pārmaiņu politikas integrēšanu visās attiecīgajās politikas jomās? Kā tas varētu pamudināt veidot papildinošus procesus un iniciatīvas — arī tādus, ko īsteno nevalstiskā sektora pārstāvji?

4. 2015. gada nolīguma izstrāde

Durbanā 2011. gadā sāktais sarunu posms atspoguļo trauslu, bet ļoti būtisku starptautisku vienprātību jautājumā par 2015. gada nolīguma būtību. Lai 2015. gada nolīgums sniegtu labākus rezultātus, nekā līdz šim sniegušas Kioto, Kopenhāgenas un Kankunas vienošanās, tam ir jābūt visaptverošam: jāietver saistības, kas ir piemērojamas visām valstīm — gan attīstītajām, gan jaunattīstības valstīm. Tam ir jābūt vērienīgam — jāietver saistības, kas nepieļautu pasaules vidējās temperatūras paaugstināšanos par 2° C vai vairāk. Tam ir jābūt iedarbīgam — jāsniedz iespēja izmantot piemērotāko stimulu kopumu tā īstenošanas un ievērošanas nodrošināšanai. Nolīgumam jābūt tādam, lai tajā paredzēto SEG emisiju samazināšanas centienu sadalījumu un izmaksas par pielāgošanos neizbēgamajām klimata pārmaiņām plaši uzskatītu par taisnīgām. 2015. gada nolīgumam turklāt jābūt juridiski saistošam. Tikai tāda juridiskā forma, kas paredz juridiski saistošu nolīgumu, atspoguļos visaugstāko politiskās gribas pakāpi, kas vajadzīga, lai sekmētu pietiekami vērienīgu plānu izveidi un globālo pāreju uz ekonomiku ar mazām oglekļa dioksīda emisijām; tikai tāda forma nodrošinās saistību ratificēšanu un iekļaušanu valstu tiesību aktos; tā ilgtermiņā piesaistīs valdību, pilsoniskās sabiedrības, uzņēmumu un plašsaziņas līdzekļu uzmanību un nodrošinās pienācīgu pārredzamības un pārskatatbildības līmeni attiecībā uz dotajiem solījumiem.

2015. gada nolīgumam īpaši jātiecas dot valstīm stimulu un iespējas uzņemties jaunas un vērienīgas mazināšanas saistības. Līdztekus nolīgumā jāņem vērā pašreizējā starptautiskā klimata režīma pieredze un tas jānostiprina. Daudzas iestādes, instrumenti un procesi, tostarp Klimata pārmaiņu mazināšanas fonds, Pielāgošanās komiteja, starptautiskā novērtēšana un pārskatīšana, konsultācijas un analīze, Tehnoloģiju izpildkomiteja, zema oglekļa dioksīda emisiju līmeņa ekonomiskās attīstības stratēģijas un valstu pielāgošanās plāni, tikai nesen sākuši darboties, taču varētu sniegt būtisku ieguldījumu 2015. gada nolīguma izstrādē.

2015. gada nolīgumā jāņem vērā zinātnes attīstība, tostarp piektais Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (IPCC) izvērtējuma ziņojums par klimata pārmaiņām, kura kopsavilkumu paredzēts pabeigt 2014. gada oktobrī — gadu pirms 2015. gada nolīguma pieņemšanas. Tam arī vajadzēs būt pietiekami dinamiskam un elastīgam, lai pielāgotos turpmākajai zinātnes attīstībai, kā arī tehnoloģiju izmaksu un valstu vai reģionālo sociālekonomisko apstākļu izmaiņām. Kioto protokola otrais saistību periods, par ko nesen panākta vienošanās, ir interesants dinamiska režīma izstrādes precedents — tam tika noteikts pārskatīšanas process, kas veicina plānu vēriena palielināšanu vai vēriena nepilnību samazināšanu saistību periodā. Tajā pašā laikā dinamisms būs jālīdzsvaro ar paredzamību un noteiktību, ko jo īpaši gaida uzņēmumi.

· Mazināšana

Zinātniskā informācija liecina, ka, lai reālistiski nepieļautu temperatūras paaugstināšanos par 2 °C vai vairāk, globālo SEG emisiju pieauguma tendence jāpavērš pretējā virzienā līdz 2020. gadam un globālo emisiju līmenim pēc tam ik gadu jāsamazinās. Līdz ar to 2015. gada nolīgumam jābūt līdzeklim, kā sasniegt grūto mērķi līdz 2030. gadam samazināt globālo emisiju līmeni zem 1990. gada līmeņa, kas nozīmētu samazināt emisijas pasaulē par aptuveni 25 %, salīdzinot ar emisiju līmeni 2010. gadā.

Lai arī Kopenhāgenas–Kankunas solījumi kopā ar otro Kioto saistību periodu vēriena ziņā bijuši visai nepilnīgi, tie ir arī rosinājuši ļoti daudzveidīgus valstu politiskos regulējumus un pasākumus, tostarp arī oglekļa dioksīda emisiju tirgu izveidi konkrētu nozaru emisiju samazināšanai.

Līdztekus 2015. gada sarunām Konvencija un Kioto protokols turpinās uzlabot pārredzamību un pārskatatbildību, nosakot kopīgus ziņošanas elementus, uzlabojot esošos tirgus mehānismus un izveidojot jaunus, kā arī mudinot veidot jaunas starptautiskas partnerības saistībā ar dažādām nozarēm, gāzēm un politikas pasākumiem, piemēram, saistībā ar lauksaimniecību un mežsaimniecību, kuģniecību un aviāciju vai ar SEG, kas nav CO2.

4. jautājums Pēc kādiem kritērijiem un principiem būtu jāvadās, nosakot 2015. gada nolīguma līgumslēdzēju pušu klimata pārmaiņu mazināšanas saistību taisnīgu sadalījumu, izmantojot tādu saistību spektru, kas atspoguļo valsts apstākļus, tiek plaši uzskatītas par taisnīgām un kopumā ir pietiekami vērienīgas? Kā 2015. gada nolīgumā varētu izmantot īpašas izdevības, kas paveras konkrētās nozarēs?

· Pielāgošanās

Klimata pārmaiņu negatīvās sekas būs jūtamas aizvien vairāk, un pielāgošanās problēmas aizvien palielināsies. Klimata pārmaiņu konkrētā ietekme dažādās valstīs būs atšķirīga atkarībā no ģeogrāfiskā, kulturālā, sociālā un ekonomiskā stāvokļa, kā arī izturētspējas un pielāgošanās spējas. Būs vajadzīgi dažādi pasākumi, kas izstrādāti vietējā līmenī atbilstoši vietējai situācijai un integrēti parastajā attīstības plānošanas procesā. Valstu un reģionālā pieredze, kas gūta pielāgošanās darbā, tostarp Eiropas Savienībā un tās dalībvalstīs, apliecinājusi, cik ļoti nepieciešams pielāgošanās jautājumus pilnībā integrēt dažnedažādās politikas jomās, piemēram, reģionālajā un teritoriālajā plānošanā, piekrastes teritoriju un ūdeņu pārvaldībā, lauksaimniecībā un veselības aprūpē. Šī pieredze arī apliecina, cik nepieciešama ir pilnīga šīs politikas saskaņošana ar katastrofu riska pārvaldības politiku, un atklāj ieguvumus, ko sniedz uz ekosistēmām balstīta pielāgošanās.

Līdz šim Konvencijā paredzētā pielāgošanās sistēma bija vērsta uz sabiedrību izturētspējas uzlabošanu, novēršot zināšanu trūkumus (Nairobi darba programma), uzlabojot plānošanu (valstu pielāgošanās plāni) un uzlabojot finansējuma pieejamību (Pielāgošanās fonds, Klimata pārmaiņu mazināšanas fonds). Papildus tam 2012. gada Dohas konference par klimata pārmaiņām vēl vairāk nostiprināja starptautisko sadarbību, lai novērstu zaudējumus un kaitējumu, ko izraisījusi klimata pārmaiņu negatīvā ietekme, tostarp ekstremālas meteoroloģiskās parādības un lēnas iedarbības parādības. Svarīgi papilddarbi noris arī neatkarīgi no Konvencijas, tostarp saistībā ar Hjogo pamatplānu katastrofu draudu samazināšanai.

5. jautājums Kādai vajadzētu būt 2015. gada nolīguma funkcijai pielāgošanās problēmu risināšanā, un kā varētu izmantot darbu, kas jau noris saskaņā ar Konvenciju? Kā 2015. gada nolīgums varētu aktīvāk stimulēt pielāgošanās integrēšanu visās attiecīgajās politikas jomās?

· Īstenošanas līdzekļi

ES būtu jāveicina visaptveroša un integrēta pieeja īstenošanas līdzekļiem, tostarp finansēšanas jautājumiem, pasaules mērogā. Šobrīd ar klimatu, bioloģisko daudzveidību, attīstību un ilgtspējīgu attīstību saistītās diskusijas par finansējumu norit dažādos forumos, kaut arī iespējamie finansējuma avoti ir vieni un tie paši. Ir ļoti nepieciešams nodrošināt saskaņotību un novērst centienu dublēšanos saistībā ar ANO finansējumu attīstības procesiem. Komisija ir iecerējusi nākt klajā ar priekšlikumu par integrētu ES pieeju finansēšanai un citiem īstenošanas līdzekļiem, kas saistīti ar dažādajiem globālajiem procesiem.

Diskusijās par īstenošanas līdzekļiem būs jāaplūko iespējas piesaistīt vajadzīgo finansējumu gan no iekšējiem, gan starptautiskiem, gan publiskā, gan privātā sektora avotiem, kā arī jaunu tehnoloģiju izstrāde un ieviešana un tirgus mehānismu izmantošana.

Finansējums

Diskusijas par pienācīgu finansējumu, kas nabadzīgajām valstīm dotu iespēju izpildīt savas klimata pārmaiņu mazināšanas saistības un risināt pielāgošanās problēmas, kā arī nabadzīgās valstis šajā jomā atbalstītu, joprojām būs svarīgs 2015. gada nolīguma izstrādes elements. Apsvērumi gan par klimata pārmaiņu mazināšanu, gan par pielāgošanos tām nākamajās desmitgadēs būs pilnībā jāintegrē visos publiskā un privātā sektora lēmumos par ieguldījumiem.

Klimata pārmaiņu mazināšanas fonds ir ceļā uz pilnīgu gatavību darbam. Attīstītās valstis Kopenhāgenā apsolīja līdz 2020. gadam no dažādiem avotiem ik gadu piesaistīt 100 miljardus ASV dolāru ar klimatu saistītu pasākumu finansēšanai, raugoties pēc vajadzības un ja ir runa par nozīmīgiem mazināšanas pasākumiem un īstenošana ir pārredzama. Domājot par laikposmu līdz 2030. gadam, gaidāms, ka, pateicoties pastāvīgai ekonomikas izaugsmei, visas lielās tautsaimniecības un jaunietekmes tautsaimniecības turpinās nostiprināt savas spējas cīnīties pret klimata pārmaiņām, tostarp — apvienojot spēkus atbalsta sniegšanai. Jau 32 valstīm, kas saskaņā ar Konvenciju tiek uzskatītas par "jaunattīstības valstīm", IKP uz vienu iedzīvotāju ir lielāks nekā ES dalībvalstij ar mazāko IKP uz vienu iedzīvotāju. Līdz 2020. gadam un pēc tā šādu valstu skaits var vēl pieaugt. Diskusijās par 2015. gada nolīgumā paredzētajiem īstenošanas līdzekļiem būs jāņem vērā šī jaunā situācija un attīstīto/jaunattīstības valstu paradigmas vietā jāizvēlas paradigma, kas paredz, ka atbildību par vajadzīgo līdzekļu nodrošināšanu uzņemsies plašāks valstu loks.

2015. gada nolīgumā būs arī jāizmanto rezultāti, kas gūti pašreizējās diskusijās par privātā finansējuma piesaisti un inovatīviem finansējuma avotiem. Starptautiskas cenas noteikšana oglekļa dioksīda emisijām, ko rada starptautiskā aviācija un jūras transports, varētu ne vien sasniegt tās galveno mērķi, proti, samazināt emisijas, bet arī palīdzēt nodrošināt vajadzīgos resursus starptautisko klimata pārmaiņu mazināšanas pasākumu un pielāgošanās pasākumu atbalstam.

Tehnoloģija

Tāpat līdz 2020. gadam klimata politikā jau būs izmantotas daudzas lētākās emisiju samazināšanas iespējas, jo īpaši energoefektivitātes uzlabojumi, kā arī konkurētspējīgākās atjaunojamo energoresursu iespējas. Līdz ar to uzmanība aizvien vairāk tiks pievērsta jaunām un labākām tehnoloģijām. Svarīgi būs samazināt šo tehnoloģiju izmaksas un izveidot pareizu politisko regulējumu to ieviešanai. Būtisks Konvencijas uzdevums ir tādas starptautiskas sistēmas izveide, kas var palīdzēt stimulēt šo tehnoloģiju ātrāku starptautisku izplatību, tādēļ tika izveidots Klimata tehnoloģiju centrs un tīkls. Turpmākajos gados šai jaunajai iestādei būs jāpierāda sava pievienotā vērtība.

Tirgus mehānismi

Cīņa pret klimata pārmaiņām būs veiksmīga tikai tad, ja 2015. gada nolīgumu pēc 2020. gada varēs īstenot rentabli. Tāpēc vairāk uzmanības būs jāpievērš tirgus instrumentu izmantošanai.

Eiropas Savienībā uzmanības centrā joprojām paliks tirgus stimuli emisiju samazināšanai, tostarp ar emisijas kvotu tirdzniecību. Šis elastīgais instruments, kas var palīdzēt izpildīt emisijas samazināšanas saistības, kļuva populārs Kioto protokola ietekmē. Kopš tā laika ir izveidota ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēma, kas aptver 30 valstis un ir galvenais stimuls straujai Kioto protokola tīras attīstības mehānisma ieviešanai. Turklāt oglekļa cenas noteikšanas un tirgus mehānismu izmantošana iekšzemes līmenī gūst aizvien lielāku atbalstu un raisa interesi aizvien lielākā skaitā valstu. Te jāmin oglekļa cenas noteikšanas mehānismu ieviešana Austrālijā, kur tie līdz 2015. gadam tiks pārveidoti pilnīgā emisijas kvotu tirdzniecības sistēmā, kā arī sāktais darbs Korejā un Ķīnā, un vairākos ASV štatos. Valstis arī sākušas apsvērt iespējas divpusēji savienot savas emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas, tostarp ES un Austrālijas sistēmas.

Tomēr pēdējo gadu laikā šie elastības mehānismi ir ievērojami kritizēti, un turpmāka to pilnveide vai uzlabojumi (tostarp vienošanās par uzlabotiem nozaru tirgus mehānismiem) ir izrādījusies sarežģīta. Pēdējo piecu gadu laikā galvenā tirgus mehānismu attīstība notikusi iekšēji un neatkarīgi no Konvencijas, un tas liecina, ka priekšroka tiek dota divpusējiem un daudzpusējiem risinājumiem.

6. jautājums Kādai finanšu, tirgus mehānismu un tehnoloģijas aspektā vajadzētu būt Konvencijas un jo īpaši 2015. gada nolīguma turpmākajai funkcijai desmitgadē līdz 2030. gadam? Kā varētu izmantot esošo pieredzi un pilnveidot regulējumu?

· Pārredzamība un pārskatatbildība

Iepriekšējā sarunu kārtā īpaša uzmanība tika pievērsta pārredzamības uzlabošanai, pilnībā pārstrādājot mērījumu, ziņošanas un verifikācijas sistēmu. Pirmajam pilnajam uzlabotās sistēmas ciklam būtu jānoslēdzas 2015. gadā. Līdztekus Kioto protokola ietvaros ir gūta liela uzskaites pieredze. Tomēr pašreizējā tiesiskā sadrumstalotība nenodrošina stabilu uzskaites sistēmu visiem. Nākamā sarunu kārta sniedz unikālu iespēju šādu sistēmu izveidot, izmantojot Kioto sistēmas sniegto pieredzi. Uzlabot uzskaiti ir īpaši vēlams, ņemot vērā pastāvīgās valstu iekšējās diskusijas par to centienu salīdzināmību ar citu valstu centieniem un no tām izrietošajiem lēmumiem par valsts plānu vērienu. Neskaidrība un aizdomas par citu valstu plānu vērienu joprojām ierobežo uzticību un paļāvību.

Starptautiskam, juridiski spēcīgam nolīgumam vajadzīga stabila atbilstības un izpildes nodrošināšanas sistēma, kas ļauj noteikt, vai kāda līgumslēdzēja puse ir ievērojusi savas saistības, veicināt saistību ievērošanu un saukt pie atbildības līgumslēdzējas puses, kas nepilda savas saistības. Kioto protokola izpildes nodrošināšanas ietvaros var, piemēram, uz laiku izslēgt no starptautiskās emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas līgumslēdzēju pusi, kas nav izpildījusi savus ziņošanas pienākumus. Lai arī Kioto atbilstības nodrošināšanas sistēmas rezultāti ne vienmēr ir pozitīvi, tās panākumi bijuši atkarīgi no atbilstības procedūru un seku pielāgošanas līgumslēdzējas puses saistību specifikai.

7. jautājums Kā 2015. gada nolīgums varētu vēl vairāk uzlabot valstu pārredzamību un pārskatatbildību starptautiskajā arēnā? Kādā mērā uzskaites sistēmu vajadzētu standartizēt pasaules līmenī? Kā valstis būtu saucamas pie atbildības, ja tās nepilda savas saistības?

5. Iestrādes ceļam uz 2015. gada nolīgumu

ANO sarunu process pēdējo divu gadu desmitu laikā ir kļuvis sarežģītāks — tam raksturīga aizvien intensīvāka sanāksmju kārtība un ļoti politizētas ikgadējas līgumslēdzēju pušu konferences. Līgumslēdzēju pušu konferences, kas, no vienas puses, nepiepilda sabiedrības bieži vien nereālistiskās cerības un, no otras puses, neņem vērā zinātniskos pierādījumus, grauj uzticību starptautiskajām institūcijām un mazina iekšējo atbalstu cīņai pret klimata pārmaiņām. Konferenču atvērtā dalība un lēmumu pieņemšana pēc konsensa principa bieži vien nozīmē vienošanos par zemāko kopsaucēju. Turklāt šā sarunu procesa izmaksas ir visai ievērojamas.

Jāapzina iespējas stiprināt ANO sarunu efektivitāti un lietderību. Iespējas varētu būt, piemēram, šādas:

· izstrādāt reglamentu, kas sekmētu lēmumu pieņemšanu labāk nekā konsensa princips, ko piemēro saskaņā ar Konvenciju;

· pārskatīt ikgadējo līgumslēdzēju pušu konferenču biežumu; Konvencija ir viena no retajām konvencijām, kas paredz ikgadēju konferenci. Šajā procesā būs svarīgi rast līdzsvaru starp pastāvīgo vajadzību piesaistīt politisko uzmanību klimata pārmaiņām un izvairīšanos no izšķirošu jaunu panākumu gaidām katrā sanāksmē;

· vienas ik pēc gada rotējošas līgumslēdzēju pušu konferenču prezidentūras vietā apsvērt, piemēram, valstu grupēšanu apvienotās prezidentūrās uz vairāk nekā vienu gadu vai divu gadu prezidentūras ieviešanu;

· ar tehnisko darbu saistītās oficiālās sanāksmes rīkot tikpat bieži, cik tagad; tehniskā darba intensitāte turpmākajos gados, domājams, palielināsies;

· racionalizēt un konsolidēt daudzos konkrētos dienaskārtības jautājumus, pirms oficiālām tehniskajām sanāksmēm biežāk organizēt neoficiālu informācijas apmaiņu, kā arī skaidri noteikt prioritātes, lai ierobežotu sanāksmju vispārējās izmaksas;

· izmantot iespējas padziļināt ieinteresēto personu ieguldījumu, tostarp uzņēmumu un nevalstisko organizāciju īpašās zināšanas;

· nostiprināt Konvencijas sekretariāta nozīmi.

Papildus paša ANO procesa nostiprināšanai varētu arī censties noskaidrot, kā sekmēt uz konkrētiem jautājumiem vērstas iniciatīvas, kuru mērķis ir veicināt vērienīgu rīcību klimata pārmaiņu jomā, un kā sadarboties ar tām. Ņemot vērā klimata pārmaiņu problēmas aizvien pieaugošo aktualitāti, visticamākais, valdību un sabiedrības atbalstu gūs vērienīgākie un efektīvākie procesi.

8. jautājums Kā varētu uzlabot ANO klimata pārmaiņu sarunu procesu, lai labāk atbalstītu iekļaujoša, vērienīga, efektīva un taisnīga 2015. gada nolīguma izstrādi un nodrošinātu tā īstenošanu?

Panākumi 2015. gadā iespējami vien ar politisko līderu — tostarp pasaules lielāko tautsaimniecību līderu — kritiskās masas plašu atbalstu. Sagatavošanās posms pirms Kioto un Kopenhāgenas, kā arī Kankunas un Durbanas ir apliecinājis, ka tas ir būtisks panākumu faktors. Politiskā impulsa radīšanā svarīgs solis bija ANO ģenerālsekretāra Pana Kimuna (Ban Ki-moon) paziņojums Dohas konferencē par klimata pārmaiņām; viņš norādīja, ka 2014. gadā organizēs pasaules līderu sanāksmi par klimata pārmaiņām, lai atbalstītu 2015. gada nolīgumu. G20 vai valstis, kas iesaistītas daudzpusējās iniciatīvās, piemēram, Lielāko tautsaimniecību forumā, varētu aktīvi darboties sagatavošanas posmā līdz 2015. gadam, ja visas lielākās tautsaimniecības tām sniegtu atbalstu, uzņemoties aktīvāku iniciatīvu klimata pārmaiņu jomā. Turklāt ES turpinās stiprināt sadarbību ar citām valstīm, kas neietilpst G20, bet ir apņēmušās veikt vērienīgus pasākumus cīņā pret klimata pārmaiņām. Taču politiskā impulsa radīšana ir iespējama tikai tad, ja pastāv plašs pilsoniskās sabiedrības, uzņēmumu un citu politiski pārstāvēto vienību atbalsts. Lai to panāktu, būs nepieciešams aktīvs parlamentāriešu, uzņēmumu, pilsoniskās sabiedrības, pilsētu un reģionu un citu nevalstiskā sektora pārstāvju ieguldījums un atbalsts gan ES, gan citviet.

Vēl viens elements, kas katrā ziņā vajadzīgs, lai būtu iespējams 2015. gada nolīgums, ir priekšzīmes rādīšana. Parādīt praksē daudzos ieguvumus, tostarp ekonomiskos ieguvumus, ko sniedz ekonomikas modernizēšana, izmantojot tehnoloģijas, kas samazina SEG emisiju apjomu, gan attīstītās, gan jaunietekmes vai jaunattīstības valstīs, kā arī apliecināt, ka ekonomikas izaugsmes nošķiršana no SEG emisijām ir reālistiska, joprojām ir labākais veids, kā pārliecināt visas ieinteresētās personas, ka ekonomikas izaugsme, nabadzības samazināšana, ilgtspējīga attīstība un klimata pārmaiņu apkarošana ir savstarpēji savienojami un pat cits citu pastiprinoši politikas mērķi. Pēdējos divus gadu desmitus ES īstenojusi tieši šādu modeli, tās radītajām emisijām veidojot aizvien mazāku daļu no pasaules emisijām — pašlaik mazāk nekā 11 %. ES nošķīra savas SEG emisijas no ekonomikas izaugsmes: ES emisiju apjoms kopš 1990. gada ir sarucis par 18 %, savukārt ekonomikas izaugsme kopumā bijusi 48 %, turklāt būtiski palielinājusies ES ražošanas nozaru pievienotā vērtība.

9. jautājums Kā ES vislabāk varētu sniegt ieguldījumu ar Konvenciju nesaistītos procesos un iniciatīvās un tās atbalstīt, lai pavērtu ceļu vērienīgam un efektīvam 2015. gada nolīgumam?

6. Apspriešanās ar ieinteresētajām personām

Šā konsultatīvā paziņojuma mērķis ir sākt plašas diskusijas ar dalībvalstīm, ES iestādēm un ieinteresētajām personām Eiropas Savienībā un ārpus tās par 2015. gada klimata pārmaiņu nolīgumu laikposmam pēc 2020. gada. Ieinteresēto personu viedokļi tiks apkopoti, izmantojot īpašu ieinteresēto personu konferenci 2013. gada pavasarī un sabiedrisko apspriešanu tiešsaistē[1].

Papildus Komisija arī sadarbosies ar dalībvalstīm, lai organizētu informācijas sniegšanas pasākumus un publiskas debates dalībvalstīs. Turklāt nolūkā noskaidrot ES neietilpstošo partneru viedokļus Komisija starptautiskās sanāksmēs iepazīstinās ar konsultatīvo paziņojumu un apspriedīs to.

[1]               http://ec.europa.eu/clima/consultations/0016/index_en.htm.