52013DC0141

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM UN PADOMEI

Māšu un bērnu uztura uzlabošana ārējā palīdzībā – ES politikas satvars

Nepietiekams uzturs – novēršama traģēdija

Slikta uztura izraisītās sekas ir viena no mūsu laikmeta nopietnākajām novēršamajām traģēdijām. Daudzās valstīs nav konstatējams progress, lai sasniegtu tūkstošgades attīstības mērķi (TAM), saskaņā ar kuru uz pusi jāsamazina badā dzīvojošo cilvēku īpatsvars, proti, vēl aizvien katra sestā bērna svars ir nepietiekams. Šie bērni atrodas apburtajā lokā, ko veido nabadzība, nepietiekams uzturs un slimības, kas apvienojumā ir iemesls tam, ka viņi uzsāk dzīvi no vissliktākās iespējamās pozīcijas, iegrūžot gan atsevišķus cilvēkus, gan visu sabiedrību nabadzības slazdā.

Attiecībā uz nodrošinātību ar pārtiku un uzturu Eiropas Savienībai ir svarīga nozīme – pateicoties lēmumiem par finansējumu lauku attīstības, teritoriālās plānošanas, ilgtspējīgas lauksaimniecības un pārtikas un uztura nodrošinātības jomā, 2006.–2011. gada laikposmā tika piešķirts vidēji vairāk nekā 1 miljards euro gadā. Konkrētās iniciatīvas, kuras ir veicinājušas pārtikas un uztura nodrošinātības uzlabošanu, cita starpā ir pārtikas mehānisms, kam ir paredzēts 1 miljards euro un kas palīdzēja tām valstīm, ko vissmagāk skāra pārtikas cenu krīze 2007. un 2008. gadā, un TAM iniciatīva 1 miljarda euro apmērā, ar kuru tiek atbalstītas tās valstis, kas vēl nav sasniegušas tūkstošgades attīstības mērķus (TAM), tostarp jo īpaši 1.c TAM, saskaņā ar kuru uz pusi jāsamazina badacietēju īpatsvars, kā arī 3. un 4. TAM. Turklāt Eiropas Savienība novērš akūtu pārtikas un uztura nodrošinātības apdraudējumu, sniedzot humāno palīdzību un attīstības palīdzību. Ar pārtiku un uzturu saistītajām vajadzībām katru gadu tiek tērēta viena trešdaļa līdz pat pusei no ES ikgadējā budžeta, kas paredzēts humānajai palīdzībai.

Saistībā ar 2012. gadā Londonā notikušo pasaules mēroga pasākumu bada apkarošanai Komisija nesen ir politiski apņēmusies atbalstīt partnervalstis, lai līdz 2025. gadam par vismaz 7 miljoniem samazinātu to par pieciem gadiem jaunāku bērnu skaitu, kuri nepietiekama uztura dēļ cieš no aizkavētas augšanas. Šajā paziņojumā Komisija izklāsta, kā ir sasniedzams šis mērķis un – plašākā nozīmē – kā ir risināma vispārējā māšu un bērnu nepietiekamā uztura problēma.

Šīs problēmas novēršanai ir vajadzīga daudznozaru pieeja, kas apvieno ilgtspējīgu lauksaimniecību, lauku attīstību, nodrošinātību ar pārtiku un uzturu, sabiedrības veselības aizsardzību, ūdensapgādi un sanitāriju, sociālo aizsardzību un izglītību. Ir nepieciešams, ka partnervalstis atzīst šo problēmu un apņemas to novērst, kā rezultātā sievietes un bērni var saņemt aprūpi un uzturu, kas ir vajadzīgi cilvēka cienīgam dzīves sākumam. Starptautiskā sabiedrība ir apņēmusies darīt visu iespējamo, lai atbalstītu partnervalstis to centienos uzlabot māšu un bērnu uzturu.

ES politikas satvars attīstības jomā ir izklāstīts Komisijas priekšlikumā ,,Pārmaiņu programma”[1] un sekojošajos Padomes 2012. gada maija secinājumos[2]. ES pieeja attiecībā uz pārtikas nodrošinājumu un humāno palīdzību pārtikas jomā trešās valstīs ir sīkāk izklāstīta paziņojumos par ES politiku pārtikas nodrošinājuma jomā un par humāno palīdzību pārtikas jomā[3], kā arī sekojošajos Padomes 2010. gada maija secinājumos[4]. Šajos dokumentos vienlīdz liela uzmanība ir veltīta katram no pārtikas nodrošinājuma četriem pīlāriem, proti, pārtikas pieejamībai, piekļuvei pārtikai, uzlabotam uzturam un labākai krīžu novēršanai un pārvaldībai, un uzsvērtas īpašās problēmas, kas saistītas ar rezultātu gūšanu uztura jomā humānās palīdzības kontekstā. Ar šo paziņojumu tiek papildināts un turpmāk attīstīts uzlabota uztura pīlārs.

Šo politikas satvaru papildināja paziņojums ,,ES nostāja attiecībā uz izturētspēju: pārtikas nodrošinājuma krīžu sniegtā mācība”[5], kurā ir izklāstīts, kā uzturs un izturētspēja zināmos kontekstos ir savstarpēji cieši saistīti (jo īpaši Sāhelas reģionā un Āfrikas ragā, kur izturētspēja ir iniciatīvu AGIR[6] un SHARE[7] vadošais princips; šīs iniciatīvas īsteno vairāki partneri, lai novērstu pārtikas un uztura krīzes).

Visbeidzot, ES rīcības plānā par dzimumu līdztiesību un pilnvērtīgu iespēju nodrošināšanu sievietēm attīstības sadarbībā (2012.–2015.)[8] tika uzsvērtas ciešās saiknes starp 1., 3. un 4. TAM un sieviešu lomu un dzimumu līdztiesību.

Šajā politikas dokumentā par uzturu ir uzsvērts, ka ir vajadzīga labāka koordinācija starp humāno palīdzību un attīstības palīdzību, lai palielinātu skarto iedzīvotāju izturētspēju. Šajā pēc Padomes un Revīzijas palātas pieprasījuma izstrādātajā dokumentā ir norādīts uz valstu valdību primāro atbildību par uztura jautājumiem, kā arī uz svarīgo lomu, kāda jaunattīstības valstīs ir sievietēm un vīriešiem kā pārmaiņu virzītājspēkam.

1.           Pamatojums

Problēmas apmērs

Pasaules Veselības organizācija uzskata, ka slikts uzturs ir vislielākais veselības apdraudējums pasaules mērogā. Daudzās jaunattīstības valstīs tas ir viens no iemesliem vismaz vienai trešdaļai bērnu nāves un 20 % māšu nāves gadījumiem katru gadu[9]. Miljoniem bērnu gan izdzīvo, taču viņu augšana ir aizkavēta (sekas ir viņu vecumam pārāk mazs augums un traucēta garīgā attīstība) un/vai pirms piecu gadu vecuma sasniegšanas viņi ir piedzīvojuši vairākus novājēšanas (svara zaudēšanas) posmus. Pasaulē apmēram 165 miljoni bērnu (jeb ceturtā daļa no bērniem pasaulē) cieš no aizkavētas augšanas[10], un katru gadu 2,6 miljoni bērnu vecumā līdz pieciem gadiem mirst nepietiekama uztura dēļ[11]. Vairāk nekā 90 % no šiem bērniem dzīvo Āfrikā un Āzijā. Turklāt pasaulē apmēram 52 miljoni (8 %) bērnu vecumā līdz pieciem gadiem cieš no novājēšanas, arī vairums no viņiem dzīvo Āzijā un Āfrikā[12].

Īpaša uzmanība tiks veltīta nepietiekama uztura skartajiem cilvēkiem tajās vietās, kur institucionālās spējas ir vājas un bieži notiekošām katastrofām vai konfliktiem ir postoša ietekme uz visneaizsargātākajām iedzīvotāju grupām, kā tas ir nestabilās valstīs.

Nepietiekams uzturs neļauj gan atsevišķiem cilvēkiem, gan visai sabiedrībai izkļūt no nabadzības apburtā loka. Bērniem, kuri uzaug nabadzībā, ir lielāks risks ciest no nepietiekama uztura, kas savukārt nelabvēlīgi ietekmē viņu spēju mācīties un padara viņus uzņēmīgākus pret slimībām. Šā iemesla dēļ viņiem vēlāk, jau esot pieaugušiem, ir grūtāk atrast darbu un dzīvot produktīvu dzīvi, kā rezultātā nabadzība turpinās no paaudzes uz paaudzi. Jo īpaši no nepietiekama uztura cieš nabadzīgi lauku iedzīvotāji un cilvēki, kas saskaras ar diskrimināciju. To bērnu īpatsvars, kuru augšana ir aizkavēta, lauku reģionos ir 1,5 reizes lielāks nekā pilsētās[13]. To atzīstot, ES apņemas atbalstīt mazās lauku saimniecības un iztikas līdzekļus lauku reģionos.

Arī daudzas sievietes jaunattīstības valstīs ir neliela auguma (aizkavētas augšanas rezultātā) un/vai ar nepietiekamu ķermeņa svaru. 10–20 % sieviešu Subsahāras Āfrikā un 25–35 % sieviešu Dienvidāzijā tiek klasificētas kā ārkārtēji tievas. Dzelzs deficīta anēmija ir visizplatītākā ar uzturu saistītā problēma šajā grupā, un tā skar gandrīz pusi no visām sievietēm[14]. Laikposmu no grūtniecības sākuma līdz bērna otrajai dzimšanas dienai (pirmās 1000 dienas) uzskata par viskritiskāko, lai novērstu nepietiekama uztura radītās problēmas un tā sekas pieaugušo vecumā. Puse no bērnu aizkavētas augšanas gadījumiem tiek konstatēti jau grūtniecības laikā, tādējādi pasvītrojot to izšķirošo nozīmi, kāda ir labākam sieviešu un reproduktīva vecuma meiteņu uzturam. Pastāv liels risks, ka mātes, kuru ķermeņa svars ir nepietiekams, kuru augšana ir aizkavēta un/vai kuras cieš no anēmijas, dzemdēs neliela auguma jaunpiedzimušos.

Aizkavētas augšanas un novājēšanas novēršanas progress pasaulē ir lēns. To bērnu īpatsvars, kuru augšana ir aizkavēta, ir samazinājies līdz 26 % 2011. gadā salīdzinājumā ar 40 % 1990. gadā[15]. Novājēšanas novēršanas progress ir vēl lēnāks, kas liecina par to, ka vēl ir daudz darāmā. Papildus aizkavētai augšanai un novājēšanai gandrīz divi miljardi cilvēku pasaulē cieš no augšanai un attīstībai ārkārtīgi svarīgo mikroelementu (piemēram, A vitamīna, joda, dzelzs un cinka) trūkuma[16].

Cēloņi

Nepietiekama uztura cēloņi dažādās situācijās ir atšķirīgi un atšķiras katram cilvēkam; tie ir izklāstīti konceptuālajā satvarā. Parasti tie ir konstatējami trīs līmeņos (skatīt turpmāko diagrammu):

· tiešajiem cēloņiem ir divas dimensijas, proti, neatbilstīga pārtikas uzņemšana (kvalitātes vai kvantitātes ziņā) un slimības;

· netiešie cēloņi ir cieši saistīti ar nabadzību un aptver trīs kategorijas: uztura nenodrošinātība mājsaimniecībās, nepienācīga bērnu/sieviešu aprūpe un slikta veselības vide / slikti veselības aprūpes pakalpojumi;

· pamatcēloņi ir konstatējami reģionālajā, valsts un starptautiskajā līmenī, proti, no sliktas pārvaldības līdz demogrāfiskajai izaugsmei, no konfliktiem līdz klimata pārmaiņām, no niecīgiem dabas resursiem līdz augstām un svārstīgām pārtikas cenām.

Iespējamo cēloņu relatīvais nozīmīgums ir atkarīgs no katras situācijas un iedzīvotāju grupas konkrētās dinamikas. Tāpēc rūpīgs izvērtējums ir izšķirošs priekšnoteikums jebkādu reaģēšanas pasākumu veikšanai. Dažādie nepietiekama uztura faktori ir savstarpēji saistīti, un šeit ir vajadzīga daudznozaru rīcība.

Sekas

Atsevišķu indivīdu līmenī nepietiekams uzturs ir būtisks iemesls ievērojamai bērnu un māšu mirstībai. Tas izraisa 35 % no slimībām, ar kurām sirgst bērni vecumā līdz pieciem gadiem[17], un ilgtermiņā nepietiekams uzturs (aizkavēta augšana un/vai bieža novājēšana, kā arī mikroelementu trūkums) rada postošu un neatgriezenisku kaitējumu. Joda trūkums un aizkavēta augšana ir saistīti ar ievērojamiem kognitīvās attīstības traucējumiem[18].

Aizkavēta augšana nav tikai personiska un novēršama traģēdija; tā arī kavē gan atsevišķu ģimeņu, gan visu tautu ekonomisko attīstību. Tiek lēsts, ka nepietiekama uztura ekonomiskās izmaksas sasniedz 10 % no cilvēka mūža garumā nopelnītajiem ienākumiem[19] un 2–8 % no iekšzemes kopprodukta (IKP). Nepietiekama uztura izraisītās problēmas rada spiedienu uz pārslogotajām veselības aprūpes sistēmām, jo cilvēkiem, kuri cieš no pārtikas trūkuma, ir lielākas iespējas saslimt un nepietiekams uzturs bērnībā ir saistīts ar hroniskām slimībām, kas vēlākajā dzīvē rada ievērojamas izmaksas.

Ar nepietiekama uztura novēršanu saistītās problēmas

Lai gūtu panākumus nepietiekama uztura novēršanā, ir jāpārvar vairākas problēmas. Šīs problēmas norāda uz to, ka ir nepieciešams

· palielināt valstu līmenī ieguldījumus uztura jomā (jo īpaši ilgtermiņā). Tas nozīmē arī to, ka jāpastiprina valstu vadošā loma, tiesiskie regulējumi, kā arī vadība un stratēģiskās iespējas uztura jautājumos, lai tādējādi mobilizētu dalībniekus kopīgam mērķim un saskaņotai daudznozaru pieejai;

· saskaņot politiku, ko dažādas ministrijas un līdzekļu devēji īsteno uztura jomā. Tas nozīmē arī to, ka uzturs kā būtisks mērķis ir jāintegrē šādās jomās: lauku attīstība un vietējo kopienu mēroga iniciatīvas, ilgtspējīga lauksaimniecība, zivsaimniecība, nodrošinātība ar pārtiku, sabiedrības veselības aizsardzība un reproduktīvā veselība, ūdensapgāde un sanitārija, sociālā aizsardzība un izglītības politika;

· veicināt dzimumu līdztiesību un pilnvērtīgu iespēju nodrošināšanu sievietēm visās ar uzturu saistītajās nozarēs[20], balstoties uz tiem apzinātajiem sociālajiem faktoriem, kas ir noteicoši nepietiekamam uzturam. Loma, ko sievietes ieņem ekonomikā, sociālajā dzīvē, reproduktīvajā jomā un mājas dzīvē, ir ļoti būtiska pārtikas un uztura nodrošinātībai;

· tā kā nepietiekams uzturs ir vairākas paaudzes skaroša problēma un tā iemesli ir gan akūtas krīzes, gan ilgtermiņa attīstība, ļoti svarīgi ir panākt ar uzturu saistīto aspektu labāku saskaņotību un koordināciju visā ārkārtas palīdzības un attīstības palīdzības spektrā;

· ar lietišķās pētniecības un stingras uzraudzības un izvērtēšanas palīdzību jāpanāk labāka izpratne par to, kāda rīcība uztura jautājumos ir lietderīga, lai tādējādi dažādās nozarēs noteiktu efektīvu politiku un darbības attiecībā uz uzturu un paplašinātu pasākumu apmēru. Ļoti būtiska ir ar uzturu tieši vai netieši saistīto pasākumu lielāka efektivitāte saskaņā ar vispārējiem atbalsta efektivitātes principiem;

· ES uzskata, ka, atbalstot mazās lauku saimniecības, var uzlabot gan lauku reģionu, gan pilsētu nabadzīgo iedzīvotāju pieeju ar uzturvielām bagātai pārtikai, kā arī uzlabot viņu iztikas līdzekļus. Tas nozīmē arī to, ka jānosaka un jāizmanto iespējas uztura uzlabošanai vērtības radīšanas ķēdēs, lai tādējādi palielinātu ar uzturvielām bagātas pārtikas pieejamību, pieeju tai un tās uzņemšanu nabadzīgo iedzīvotāju vidū;

· jābalstās uz pasaules mēroga politiskajām un finansējuma piešķiršanas saistībām, kuru mērķis ir pārtikas nenodrošinātības un nepietiekama uztura problēmas novēršana, jo īpaši ņemot vērā TAM satvaru laikposmam pēc 2015. gada.

2.           Pamatprincipi un mērķi

Pamatprincipi

ES atbalsts pēc iespējas ir saskaņots ar partneru politikas virzieniem un prioritātēm atbilstoši atbalsta efektivitātes principiem. Nepietiekama uztura problēmas novēršanai ir nepieciešams, ka partnervalstis atzīst šo problēmu un apņemas to atrisināt. Starptautiskā sabiedrība darīs visu iespējamo, lai atbalstītu partnervalstis to centienos uzlabot māšu un bērnu uzturu, taču arī pašām valdībām ir jāpiešķir līdzekļi, lai nodrošinātu, ka nepietiekama uztura problēma tiek risināta ilgtspējīgā veidā.

ES mērķis ir nodrošināt maksimālu papildināmību starp pasākumiem humānās palīdzības un attīstības palīdzības jomā un panākt šo pasākumu optimālu secību. ES apņemšanās palielināt izturētspēju paver jaunas iespējas uztura jomā, proti, humānās palīdzības un attīstības palīdzības sniegšanā iesaistītie dalībnieki sadarbosies (izstrādājot kopīgas analīzes un operatīvus novērtējumus), lai veidotu kopīgu izpratni par situāciju uztura jomā. Uz šā pamata tiks noteiktas kopīgas stratēģiskās prioritātes humānai palīdzībai un attīstības palīdzībai paredzēto līdzekļu plānošanai. ES palīdzība, kas paredzēta nepietiekama uztura problēmas novēršanai humanitāru krīžu gadījumā, arī turpmāk atbildīs humānajiem principiem (cilvēcība, neitralitāte, objektivitāte un neatkarība), un tās pamatā būs pieeja, kas skaidri orientēta uz vajadzībām.

Eiropas Savienībai būtu jārīkojas daudzās nozarēs, lai aptvertu dažādos faktorus, kas ir noteicoši nepietiekamam uzturam. Ar šo pieeju tiek atzīts, ka ar uzturu tieši saistītās darbības vienas pašas nebūs pietiekamas, lai ilgtspējīgi samazinātu nepietiekama uztura problēmu. Jo īpaši svarīgi būs pasākumi lauku attīstības[21], ilgtspējīgas lauksaimniecības, pārtikas un uztura nodrošinātības, sabiedrības veselības aizsardzības, ūdensapgādes un sanitārijas, sociālās aizsardzības un izglītības jomā.

Ar uzturu saistītie attīstības jomas pasākumi prioritārā kārtā būs veltīti tam, lai radītu pareizos apstākļus optimālai augšanai ,,izšķirošajā laikposmā”, proti, pirmajās ,,1000 dienās” no bērna ieņemšanas līdz divu gadu vecumam. Eiropas Savienībai būtu jācenšas nepieļaut un samazināt jebkuru nelabvēlīgu ietekmi, kas ES palīdzībai netīši varētu būt uz uzturu. Piemēram, tas ir svarīgi saistībā ar inovāciju drošību un specializēta uztura produktu izmantošanu. Būtiski ir arī kontroles pasākumi, lai samazinātu tādus riskus kā pārtikas vai ūdens izraisītu slimību pieaugums vai sieviešu darba slodzes palielinājums, kas nāk par sliktu bērnu aprūpei. Turklāt ES nodrošinās saskaņotību un konsekvenci savas politikas virzienos, kuri ietekmē nodrošinātību ar pārtiku un uzturu tādās jomās kā tirdzniecība, klimata pārmaiņas, veselības aizsardzība, vide, nodarbinātība u. tml.

ES pastiprinās savu sadarbību ar institucionāliem dalībniekiem – partnervalstīm, ES dalībvalstīm un citiem divpusējiem līdzekļu devējiem, starptautiskām organizācijām un pasaules mēroga tīkliem (piemēram, SUN, klasteru sistēmu humānajā jomā). Turklāt Eiropas Savienībai būtu jāpaplašina un jāpastiprina savas partnerības ar dalībniekiem, kas nav iestādes. Ja tas ir iespējams un ir lietderīgi, Eiropas Savienībai būtu maksimāli jāpalielina pasākumu ilgtspēja, veicinot šo pasākumu integrāciju valstu politikas satvaros un plānos.

Eiropas Savienībai būtu jāpastiprina savas partnerības ar pilsoniskās sabiedrības grupām, bezpeļņas organizācijām un pētniecības iestādēm, izmantojot to īpašās zināšanas, palīdzot veidot labvēlīgu vidi iedzīvotāju līdzdalībai/iesaistei un labai pārvaldībai un vajadzības gadījumā atbalstot to īstenošanas/darbības spējas.

Eiropas Savienībai būtu jācenšas panākt vēl ciešāku sadarbību ar privāto sektoru. Tā vēlas atvieglināt uzņēmumu iesaistīšanos cīņā pret nepietiekamu uzturu, gūt labumu no uzņēmumu salīdzinošajām priekšrocībām un izmantot to īpašās zināšanas (piemēram, attiecībā uz izstrādājumu drošības kontrolēm, pārtikas produktu bagātināšanu, sertificēšanas un komunikācijas tehnoloģiju ieviešanu un izpratnes veicināšanu ar sociālās tirgdarbības palīdzību). Tādējādi ES sekmēs atbildīgu uzņēmējdarbības praksi, korporatīvo sociālo atbildību, stabilu politikas un normatīvo vidi, kā arī interešu konfliktu un netaisnīgi iegūtu priekšrocību nepieļaušanu.

Mērķi

Šajā paziņojumā izklāstītās politikas mērķis ir uzlabot māšu un bērnu uzturu, samazinot nepietiekama uztura izraisīto mirstību un saslimstību, kā arī augšanas un attīstības traucējumus. Konkrētāk, šīs politikas nolūks ir panākt specifiskus mērķus divos līmeņos:

· samazināt to par pieciem gadiem jaunāku bērnu skaitu, kuru augšana ir aizkavēta;

· samazināt to par pieciem gadiem jaunāku bērnu skaitu, kuri cieš no novājēšanas.

Pirmais mērķis atbilst Pasaules Veselības asamblejas (WHA) 2012. gadā apstiprinātajam pirmajam globālajam mērķim, t. i., līdz 2025. gadam par 40 % samazināt visā pasaulē to par pieciem gadiem jaunāku bērnu skaitu, kuru augšana ir aizkavēta[22]. Tas nozīmē, ka līdz 2025. gadam par vairāk nekā 70 miljoniem ir jāsamazina to bērnu skaits, kuru augšana ir aizkavēta. Uz pašreizējās tendences pamata šis skaits samazināsies par apmēram 40 miljoniem bērnu, taču ievērojami atpaliks no WHA mērķa. Aizkavētas augšanas apmērs pasaulē samazinās par vidēji 1,8 % gadā. Lai līdz 2025. gadam sasniegtu WHA mērķi, šim rādītājam ir jābūt 3,9 %, t. i., kopējie centieni ir būtiski jāpastiprina, lai dubultotu pašreizējo samazināšanas rādītāju. Tāpēc Komisija ir apņēmusies atbalstīt partnervalstis, lai par vismaz 7 miljoniem – tādējādi vairāk nekā uz pašreizējās tendences pamata būtu sagaidāms – samazinātu to par pieciem gadiem jaunāku bērnu skaitu, kuru augšana ir aizkavēta.

Tas, ka cīņa pret aizkavētu augšanu ir pasludināta par specifisku mērķi, apliecina ES apņēmību likvidēt šo nopietno šķērsli cilvēku un ekonomikas attīstībai. Tomēr tas neliedz piešķirt palīdzību, lai novērstu citus nepilnvērtīga uztura veidus, ja tie ietekmē sabiedrības veselību un ir partnervalstu valdību prioritāte.

Arī otrais mērķis atbilst WHA globālajam mērķim. Savas vispārējās stratēģijas ietvaros Komisija sekmēs WHA 2012. gada globālā mērķa sasniegšanu, proti, samazināt un saglabāt zem 5 % robežas to bērnu īpatsvaru, kuri cieš no novājēšanas[23]. Ja humanitāru krīžu gaitā mirstības rādītāji vai novājēšanas izplatība pārsniedz kritisko līmeni[24], Eiropas Savienībai būtu jārīkojas, lai samazinātu nepietiekama uztura izraisīto mirstību.

3.           Stratēģiskās prioritātes

Ņemot vērā kontekstu, ar to saistītās problēmas un iepriekš izklāstītos principus, Komisija uz iepriekš minēto rezultātu pamata ir noteikusi trīs sava darba stratēģiskās prioritātes attiecībā uz māšu un bērnu uzturu.

1. stratēģiskā prioritāte – pastiprināt mobilizāciju un politisko apņemšanos uztura jautājumos

Valstu līmenī ar politiskā dialoga un interešu aizstāvēšanas palīdzību tiks pielikti centieni, lai panāktu mobilizāciju un politisko apņemšanos. Nepietiekama uztura problēmas novēršanai ir ļoti svarīgi, lai valstis uzņemtos vadību un atbildību. Ciešā sadarbībā ar SUN kustību Eiropas Savienībai būtu jāmudina SUN dalībvalstis (tostarp partnervalstis) uzņemties abpusējas konkrētas saistības, lai samazinātu māšu un bērnu nepietiekamā uztura apmēru. Komisija un dažas dalībvalstis jau organizē SUN līdzekļu devēju konferences vairākās valstīs, lai atbalstītu valstu centienus, piesaistītu līdzekļus un nodrošinātu lielāku saskaņotību starp līdzekļu devēju veiktajiem pasākumiem un vispārējo atbalstu, ko sniedz starptautiskā sabiedrība.

Starptautiskajā līmenī Eiropas Savienībai būtu jācenšas panākt lielāku harmonizāciju un saskaņotību, un efektīvāku starptautiskās kopienas rīcību. Eiropas Savienībai būtu jāpiedalās attiecīgajos procesos, jo īpaši G8/G20, WHA, Pasaules pārtikas nodrošinātības komitejas, SUN kustības, ANO Pastāvīgās komitejas uztura jautājumos, Pārtikas palīdzības komitejas un humānās jomas klasteru sistēmas ietvaros. Piemēram, Eiropas Savienībai būtu jāatbalsta labāka koordinācija uztura jautājumos starp nozarēm un ar starptautiskajiem dalībniekiem, kas iesaistīti ar uzturu saistītos pasākumos humanitāru krīžu gadījumos, jo īpaši tādās starptautiskajās organizācijās, kurās Eiropas Savienībai, pateicoties savām finansējuma iemaksām, ir nozīmīga loma. Eiropas Savienībai būtu arī jāatbalsta SUN kustība, lai tā spētu pārliecināt vēl citas minēto problēmu skartās valstis pievienoties šai kustībai, saglabāt augsta līmeņa politisko apņemšanos un vadību un atvieglināt starptautisko centienu koordināciju. Eiropas Savienība saskaņos savu rīcību ar ES dalībvalstīm, lai palielinātu efektivitāti un panāktu lielāku mobilizāciju dažādās nozarēs un līdzdalību starptautiskajos centienos. Tā centīsies nodrošināt, ka uztura jautājumi ieņem nozīmīgu vietu attīstības programmas mērķos laikposmam pēc 2015. gada. Komisija atzīst to svarīgo lomu, kādu pilsoniskā sabiedrība var pildīt, lai panāktu, ka valstis īsteno savu politisko apņemšanos.

Lai gan valstu, gan starptautiskā līmenī efektīvāk uzlabotu pārvaldību uztura jautājumos, ES balstīsies uz savu lomu SUN kustībā un jo īpaši uz ietekmi šīs kustības ,,vadības grupā”. Grupā apvienojušies valstu vadītāji, attīstības aģentūru vadītāji, tostarp ES attīstības komisārs, ANO aģentūru vadītāji, kā arī vadošie pilsoniskās sabiedrības un privātā sektora pārstāvji.

2. stratēģiskā prioritāte – pastiprināt pasākumus valstu līmenī

Lai pastiprinātu pasākumus valstu līmenī, labāk jāizmanto esošie līdzekļi un papildu finansiālie resursi ar mērķi uzlabot rezultātus uztura jomā. Eiropas Savienībai būtu jāpalielina savs finansiālais ieguldījums uztura jomā un jāveicina tādu programmu izstrāde, ar kurām īsteno uztura jautājumiem labvēlīgu pieeju. Saskarsmē ar citām valdībām Eiropas Savienībai būtu aktīvi jāiestājas par šo stratēģiju.

Attīstības politikas kontekstā ES ārējā palīdzība ir saskaņota ar partnervalstu noteiktajām prioritātēm un politikas virzieniem, lai tādējādi atbalstītu valsts plānu īstenošanu.

(a) Pastiprināt cilvēku un institucionālo/sistēmisko spēju

Eiropas Savienībai būtu jāveicina tādu valsts politikas satvaru izstrāde, kuri uzlabo māšu un bērnu uzturu (t. i., iekļaujot uztura mērķus, norādes, rādītājus un budžeta līdzekļus). ES atbalstīs šādus pasākumus:

· valsts stratēģiju un skaitļos izteiktu rīcības plānu[25] izstrāde uztura jomā;

· dažādas nozares un dalībniekus aptveroši koordinācijas mehānismi, kuru ietvaros darbojas humānās palīdzības un attīstības palīdzības sniegšanā iesaistītie dalībnieki, lai atvieglinātu informācijas apmaiņu, dialogu, kopējo plānošanu, sadarbības uzsākšanu un pienākumu sadali;

· stratēģisko un vadības spēju attīstīšana atbilstošajās struktūrās (piemēram, valdības departamentos un humānās palīdzības koordinācijas struktūrās);

· humānās palīdzības un attīstības palīdzības sniegšanā iesaistīto dalībnieku tehnisko spēju veidošana uztura jautājumos šādās nozarēs: lauku attīstība, ilgtspējīga lauksaimniecība, nodrošinātība ar pārtiku un uzturu, sabiedrības veselības aizsardzība, ūdensapgāde un sanitārija, sociālā aizsardzība un izglītība.

(b) Pastiprināt pasākumus, kas īpaši paredzēti uztura jomai humānās palīdzības un attīstības palīdzības kontekstā

Eiropas Savienībai būtu jāpalielina savi ieguldījumi pasākumos, kuru efektivitāte ir pierādīta un kurus īsteno visās valstīs ar nopietnām nepietiekama uztura problēmām. Šos pasākumus bieži iedala trīs kategorijās: 1) komunikācijas pasākumi, kuru mērķis ir paradumu maiņa (piemēram, barošanas ar krūti un piemērotas papildu ēdināšanas veicināšana), 2) mikroelementu, kā arī tārpu izskaušanas pasākumu nodrošināšana (piemēram, papildināšana vai bagātināšana ar dzelzi) un 3) ēdināšanas papildināšana un terapeitiski barošanas pasākumi. Pēdējam punktam īpaša uzmanība tiks veltīta reģionos, kur novājēšana rada problēmas sabiedrības veselībai (tostarp humanitāru krīžu gadījumos). Kolīdz būs pieejami jauni pierādījumi, tiks atjauninātas to ar uzturu saistīto pasākumu kategorijas un saraksti, kuru lietderīgums ir pietiekami pierādīts, lai lielā apmērā īstenotu šos pasākumus valstīs ar nopietnām nepietiekama uztura problēmām. Turklāt Eiropas Savienībai būtu jāatbalsta pasākumi, kuru efektivitāte ir pierādīta konkrētās situācijās. Šie pasākumi aptver vairākas darbības, kas paredzētas kādam konkrētam kontekstam, piemēram, uztura dažādošanai, ko panāk, uzlabojot mājsaimniecību pieeju ar uzturvielām bagātai pārtikai vai dodot naudu, lai uzlabotu bērnu un māšu uzturu.

Nepietiekama uztura novēršanai un apkarošanai reproduktīva vecuma sieviešu vidū būs būtiska nozīme, lai risinātu gan māšu, gan bērnu nepietiekamā uztura problēmu.

(c) Pastiprināt ar uzturu saistītos pasākumus humānās palīdzības un attīstības palīdzības kontekstā

· Šie pasākumi pievēršas nepietiekama uztura netiešajiem cēloņiem un pamatcēloņiem (piemēram, ūdensapgādes/sanitārijas programma, ar ko uzlabo higiēnu un samazina sieviešu darba slodzi, atvieglojot pieeju ūdenim; pārtikas un uztura nodrošinātības pasākumi, kas īpaši paredzēti pārtikas uzņemšanas dažādošanai; pasākumi, kuru mērķis ir veicināt to cilvēku brīvu pieeju veselības aprūpei, kurus humanitāras krīzes gaitā īpaši apdraud novājēšana). Lai īstenotu šos pasākumus, ar uzturu saistīti apsvērumi jāiekļauj dažādās nozaru pieejās, kā rezultātā var sasniegt labākus rezultātus uztura jomā. To var panākt, veicot šādas darbības:

· sistemātiski ņemot vērā ar uzturu saistītos aspektus situācijas izvērtējumā un tad, kad tiek pieņemti lēmumi par nozaru stratēģijām, pasākumiem un mērķa kritērijiem. Daudzas nozares (vai nu apzināti, vai sakritības dēļ) var sniegt savu ieguldījumu uztura jomā. Nozares, kas varētu būt visefektīvākās, cita starpā ir šādas: nodrošinātība ar pārtiku (tostarp mazās lauku saimniecības, pasākumi, kuru mērķis ir uzlabot iztikas līdzekļus lauku reģionos un sociālos pārvedumus), veselības aprūpe, sociālā aizsardzība, ūdensapgāde un sanitārija, kā arī izglītība;

· ar uzturu saistītu rādītāju iekļaušana uzraudzības satvarā;

· tādu pasākumu iekļaušana, kuri pastiprina mājsaimniecību un sieviešu saimniecisko spēku, vienlaikus saglabājot viņu spēju aprūpēt mazus bērnus.

3. stratēģiskā prioritāte – zināšanas uztura jomā (īpašo zināšanu un zināšanu bāzes pastiprināšana)

Šai stratēģiskajai prioritātei ir divas dimensijas, proti, pastiprināt informācijas bāzi, kas attiecas uz lēmumu pieņemšanu, un piedāvāt tehniskās zināšanas/palīdzību.

(a) Informācija lēmumu pieņemšanai

ES atzīst atbilstošas un uzticamas informācijas izšķirošo nozīmi pamatotai lēmumu pieņemšanai. Tāpēc tā veiks ieguldījumus lietišķajā pētniecībā un atbalstīs informācijas sistēmas.

· Lietišķā pētniecība

Eiropas Savienībai būtu jāveic ieguldījumi pētniecībā, lai paplašinātu uz faktiem balstītu pierādījumu bāzi par dažādu pasākumu efektivitāti un lietderību atkarībā no dažādiem kontekstiem. Gala rezultātā tas ļautu panākt pamatotāku politikas veidošanas un pasākumu izstrādes procesu un paplašināt reaģēšanas iespējas dažādās svarīgākajās nozarēs (piemēram, veselības aprūpe, ūdensapgāde/sanitārija, ilgtspējīga lauksaimniecība, nodrošinātība ar pārtiku un uzturu).

Kaut arī pārtikas nodrošinājuma pasākumi teorētiski var sniegt ievērojamus ieguvumus uztura jomā, empīriskā pierādījumu bāze šajā saistībā vēl aizvien ir vāja un ir steidzami jāpastiprina. Eiropas Savienībai, kas ir viena no pasaulē lielākajām līdzekļu devējām pārtikas un uztura nodrošinātības un pārtikas humānās palīdzības jomā, ir viennozīmīga un ievērojama salīdzinošā priekšrocība, kā arī atbildība novērst šo pierādījumu trūkumu. ES atbalstīs operatīvos pētījumus, kuri veicinās pierādījumu bāzes uzlabošanu, ko panāk, salīdzinot dažādu pārtikas un uztura nodrošinātības un pārtikas palīdzības stratēģiju sniegumu.

Attiecībā uz pasākumiem, kuru efektivitāte ir pierādīta (vai nu vispārējā, vai konkrētam kontekstam atbilstošā mērogā), Eiropas Savienībai būtu jāatbalsta pētniecība, kuras mērķis ir noteikt praktiski piemērotus īstenošanas mehānismus, lai tādējādi pārietu no neliela mēroga pasākumiem uz rīcību valsts mērogā.

· Informācijas sistēmas

Eiropas Savienībai būtu jāatbalsta informācijas sistēmas (jo īpaši krīžu apdraudētās valstīs), lai

– uzlabotu tās informācijas bāzes kvalitāti un nozīmīgumu, kura attiecas uz lēmumu pieņemšanu;

– atvieglinātu ar lēmumu pieņemšanu saistītās informācijas izplatīšanu un izmantošanu;

– panāktu šo sistēmu lielāku institucionalizāciju un ilgtspēju;

– uzlabotu koordināciju starp dažādām iniciatīvām un sistēmām, kas sniedz datus par uzturu un/vai informāciju saistībā ar uzturu.

(b) Tehniskās zināšanas un palīdzība spēju veidošanai

Papildus finanšu resursiem Komisija nodrošinās arī tehniskās zināšanas un palīdzību šā paziņojuma īstenošanai saskaņā ar konkrētām valstīm adresētajiem rīcības plāniem un stratēģijām uztura jomā. Tas attieksies uz ES delegācijām, vajadzības gadījumā uz ECHO birojiem un, ja iespējams, uz atbilstošajām valdības iestādēm un partneriem.

4.           Atbildība par rezultātiem

Komisija sekos līdzi savu finansiālo ieguldījumu izlietojumam un uzraudzīs atbilstošos, ar uzturu tieši un netieši saistīto pasākumu rezultātus. Tas ļaus ne tikai izvērtēt līdzekļu izmantošanas efektivitāti, bet arī analizēt tendences, proti, cik daudz līdzekļu tiek iztērēti, kur un kādā nolūkā.

Ar ziņošanas palīdzību Komisija palielinās pārskatabildību Eiropas iedzīvotāju, partnervalstu, ES dalībvalstu, partneraģentūru un līdzekļu saņēmēju priekšā.

(a) Rezultātu uzraudzība/novērtēšana

Komisija izstrādās sistēmu, lai novērtētu savu pasākumu rezultātus uztura jomā, veltot īpašu uzmanību aizkavētas augšanas samazināšanai. Šis mērķis nozīmē ievērojamu pārbīdi no vienkāršas ieguldījumu un rezultātu mērīšanas, un Komisija pati sev ir noteikusi uzdevumu objektīvi novērtēt to, kādā apmērā mūsu centieni veicinās aizkavētas augšanas samazināšanu atbilstoši mūsu vēlmēm. Komisija strādās, lai panāktu, ka tiek izveidota kopīga attīstības partneru un valstu uzraudzības sistēma uztura jomā. Komisija turpinās ziņot par rezultātiem, kurus sniedz Komisijas pasākumi nepietiekama uztura problēmas novēršanai humanitāru krīžu gadījumos.

(b) Resursu izmantošanas izsekošana

Eiropas Savienībai būtu jāpastiprina sava uzturam paredzēto ieguldījumu izsekošanas sistēma, lai iegūtu precīzākus datus par relatīvajiem izdevumiem, kas paredzēti ar uzturu tieši un netieši saistītajiem pasākumiem. Labāka izsekošana ir būtisks uzlabota pārskatatbildības satvara elements uztura jomā. Eiropas Savienība arī sekmēs to, ka tiek izveidota finansējuma plūsmu izsekošanas sistēma, ko SUN kustības paspārnē kopīgi izmantos attīstības partneri un valstis. Tiks izpētīts, vai papildus ESAO/DAC kodu sistēmai būtu jāizmanto marķieris, kas attiecas uz uztura jomu. Šādai sistēmai būtu jāuzlabo ziņošanas precizitāte un saskaņotība starp līdzekļu devējiem, tādējādi ļaujot pasaules mērogā labāk izprast uztura jomai paredzēto līdzekļu plūsmu kustību un pastiprināt visos līmeņos pārskatatbildību. Tai būtu arī jāuzlabo precizitāte, izmantojot kritērijus, kas orientēti uz atsevišķu pasākumu mērķiem un gaidāmajiem rezultātiem. Informācija tiks darīta pieejama sabiedrībai un pārskatīta, lai novērstu iespējamas novirzes vai trūkumus.

5.           Turpmākā virzība – ES turpmākās rīcības kopsavilkums

Veltot pastiprinātu uzmanību māšu un bērnu uztura jautājumam, Eiropas Savienība uzņemas vadošo lomu cīņā pret badu un pārtikas un uztura nodrošinātības apdraudējumu pasaulē. Šajā paziņojumā ir izklāstīts, kā var panākt labākus rezultātus uztura jomā, proti:

1.           Eiropas Savienībai būtu jāatbalsta valstis to centienos apkarot nepietiekama uztura problēmu un tās visbīstamākās izpausmes – aizkavētu augšanu un novājēšanu. Par uztura problēmas novēršanu galvenokārt atbild partnervalstis, kas tiek mudinātas izstrādāt stratēģijas un skaitļos izteiktus rīcības plānus, kuros būtu jāiekļauj valsts ieguldījumi. ES atbalsts attīstības jomā būtu jāsaskaņo ar partneru politikas virzieniem un prioritātēm atbilstoši atbalsta efektivitātes principiem. ES nodrošinās arī saskaņotību starp savas politikas virzieniem, kas ietekmē nodrošinātību ar pārtiku un uzturu.

2.           Cilvēka dzīves pirmās 1000 dienas tiek uzskatītas par izšķirošu laikposmu, lai novērstu nepietiekama uztura problēmu un tās sekas. Tāpēc Eiropas Savienībai būtu jārīkojas, lai uzlabotu māšu un bērnu uzturu. Turklāt prioritārā kārtā uzmanība būtu jāvelta arī meitenēm un reproduktīva vecuma sievietēm.

3.           Humānās palīdzības pasākumos, ar kuriem reaģē uz krīzēm, uzmanība tiks pievērsta visneaizsargātākajiem cilvēkiem, kurus skar vai varētu skart akūts pārtikas trūkums. Šādos apstākļos Eiropas Savienībai būtu jāturpina novērst hroniska pārtikas trūkuma problēma atbilstoši izturētspējas principiem.

4.           Uztura jomā ir vajadzīgi lielāki ieguldījumi, lai attīstības palīdzības un humānās palīdzības kontekstā uzlabotu ar uzturu saistītos rezultātus, un Komisija izstrādās pārskatatbildības satvaru, kas attiecas uz šiem ieguldījumiem. Tā izstrādās kopīgai lietošanai paredzētus instrumentus, lai izsekotu uztura jomā veikto ieguldījumu izmantošanu, kā arī metodiku, lai izvērtētu nepietiekama uztura apkarošanas centienu ietekmi un rezultātus. Komisija ir apņēmusies atbalstīt partnervalstis, lai par vismaz 7 miljoniem samazinātu to par pieciem gadiem jaunāku bērnu skaitu, kuru augšana ir aizkavēta, un izstrādāt pārskatatbildības satvaru, lai izvērtētu līdz 2025. gadam gūtos panākumus un sekotu tiem līdzi.

5.           Ar uzturu saistītās problēmas novēršanai ir vajadzīga daudznozaru pieeja. Eiropas Savienībai būtu jāveicina pieeja, ar kuru tiek atzīts, ka politika lauku attīstības, ilgtspējīgas lauksaimniecības, sabiedrības veselības aizsardzības, ūdensapgādes un sanitārijas, sociālās aizsardzības un izglītības jomā ir jāsaskaņo tā, lai uzlabotu nodrošinātību ar pārtiku un uzturu un efektīvi ietekmētu uzturvērtības statusu attiecībā uz sievietēm un bērniem. Uzturvērtības statuss atsevišķās valstīs tiks sistemātiski pārskatīts, lai tādējādi ES varētu nodrošināt, ka ar uzturu saistīti apsvērumi tiek iekļauti attiecīgajās nozaru pieejās un ka gan humānās palīdzības, gan attīstības palīdzības pasākumu īstenošanā lielāka uzmanība tiek veltīta tam, lai sasniegtu labākus rezultātus uztura jomā.

6.           Lai novērstu ar uzturu saistītās problēmas, humānās palīdzības un attīstības palīdzības sniegšanā iesaistītajiem dalībniekiem ir cieši jāsadarbojas. ES ir apņēmusies stiprināt šādas saiknes, piemēram, veicot kopīgus neaizsargātības izvērtējumus un operatīvo plānošanu, lai tādējādi palielinātu visneaizsargātāko iedzīvotāju izturētspēju.

7.           Eiropas Savienībai būtu jāveic ieguldījumi pētniecībā, lai paplašinātu uz faktiem balstītu pierādījumu bāzi par dažādu ar uzturu saistītu pasākumu efektivitāti un lietderību. Tā atbalstīs arī informācijas sistēmas, kā arī tehnisko zināšanu un spēju veidošanu uztura jomā.

8.           Ļoti būtiska ir uzņēmumu iesaistīšanās cīņā pret nepietiekamu uzturu, un Eiropas Savienībai būtu jācenšas pastiprināt sadarbību ar privāto sektoru tā, lai šī sadarbība veicinātu atbildīgu uzņēmējdarbības praksi.

9.           Eiropas Savienībai būtu jārīkojas, lai veltītu ar uzturu saistītiem jautājumiem vairāk uzmanības tādos starptautiskos forumos kā G8/G20, WHA un Pasaules pārtikas nodrošinātības komiteja, un jāturpina iesaistīties svarīgās iniciatīvās, piemēram, SUN kustībā, ANO Pastāvīgajā komitejā uztura jautājumos, Pārtikas palīdzības komitejā, iniciatīvā Zero Hunger Challenge, Starptautiskajā konferencē par uztura jautājumiem (ICN2)un humānās jomas klasteru sistēmā. Eiropas Savienībai būtu arī jācenšas nodrošināt, ka uztura jautājumi ieņem nozīmīgu vietu attīstības programmā laikposmam pēc 2015. gada, un ES turpinās darbu, lai starptautiskā mērogā virzītos uz labāku pārvaldību uztura jomā.

10.         SUN kustība ir panākusi, ka ir pieaugusi starptautiskā izpratne par problēmām saistībā ar uzturu. Komisija turpinās atbalstīt kustības darbu un tās centienus samazināt nepietiekama uztura apmēru atsevišķās valstīs. Komisija mudinās vēl citas minēto problēmu skartās valstis un līdzekļu devēju valstis pievienoties kustībai.

Šim paziņojumam ir pievienots Komisijas dienestu darba dokuments par nepietiekamu uzturu ārkārtas situācijās, kurā ir izklāstīti humānās palīdzības pasākumu pamatprincipi, reaģējot uz problēmām saistībā ar uzturu, un aprakstīta atbilstošā paraugprakse.

Eiropas Parlaments un Padome tiek aicināti izteikt savu viedokli par pasākumu norisi, ko ierosinājusi Komisija.

1. pielikums – glosārijs

Pārtikas nodrošinājums pastāv tad, ja visiem cilvēkiem jebkurā laikā fiziski un ekonomiski ir pieejams pietiekams daudzums nekaitīgas un uzturvielām bagātas pārtikas, kas atbilst viņu uztura vajadzībām un izvēlei, nodrošinot aktīvu un veselīgu dzīvi.

Humanitāra krīze ir notikums vai vairāki notikumi, kas kritiski apdraud kopienas vai citas lielākas cilvēku grupas veselību, drošību vai labklājību. Humanitārai krīzei var būt dabiski vai cilvēka izraisīti cēloņi, tā var sākties strauji vai lēni un var būt īsa vai ilgstoša.

Nepilnvērtīgs uzturs ir fizisks stāvoklis, kas saistīts ar uzturvielu izmantošanu organismā. Pastāv divi nepilnvērtīga uztura veidi – nepietiekams uzturs un pārmērīgs uzturs.

Mikroelementu trūkums ir nepietiekama uztura veids, ko raksturo vitamīnu un minerālvielu trūkums. Dzelzs, joda, A vitamīna un cinka trūkums ir viens no 10 biežākajiem slimību izraisītas nāves cēloņiem jaunattīstības valstīs.

Uzturs nozīmē veidu, kādā uzturvielas un citas vielas, kas atrodas pārtikā, iedarbojas un mijiedarbojas, ietekmējot veselību.

Nepietiekams uzturs izpaužas kā i) intrauterīna augļa augšanas aizture, kuras rezultāts ir mazs dzimšanas svars; ii) aizkavēta augšana; iii) novājēšana un bada tūska; un iv) svarīgāko mikroelementu trūkums.

Nepietiekams svars ir bērniem, kuru svars ir pārāk mazs attiecībā pret viņu augumu (novājēšana) vai kuru augums ir pārāk mazs viņu vecumam (aizkavēta augšana).

Novājēšana ir stāvoklis, kura iemesls ir svara strauja zaudēšana, kas notikusi nesen, vai nespēja pieņemties svarā īsā laikposmā. To raksturo pārāk mazs ķermeņa svars attiecībā pret augumu.

Aizkavēta augšana ir hroniska nepietiekama uztura stāvoklis, ko raksturo pārāk mazs augums attiecībā pret vecumu. Tā kā auguma attiecība pret vecumu sniedz atziņas par ilgāku laikposmu, ilgtermiņa plānošanai un politikas izstrādei šis rādītājs ir lietderīgāks.

[1]               COM (2011) 637.

[2]               Dok. 9369/12.

[3]               COM(2010) 127 un COM(2010) 126.

[4]               Dok. 9597/10.

[5]               COM (2012) 586.

[6]               Alliance Globale pour l’Initiative Résilience (Pasaules alianse izturētspējas iniciatīvai).

[7]               Supporting the Horn of Africa’s Resilience (Atbalsts Āfrikas raga izturētspējai).

[8]               SEC(2010) 265.

[9]               Black R. E. et al., Maternal and child undernutrition: global and regional exposures and health consequences, The Lancet, 2008.

[10]             UNICEF, WHO, The World Bank, Levels & Trends in Child Malnutrition, 2012 (2011. gada dati).

[11]             UNICEF, Levels and trends in child mortality, 2011.

[12]             UNICEF, WHO, The World Bank, Levels & Trends in Child Malnutrition, 2012 (2011. gada dati).

[13]             Turpat.

[14]             De Benoist B . et al., Worldwide Prevalence of Anemia 1993-2005: WHO Global Database on Anaemia, WHO and Centers for Disease Control and Prevention, 2008.

[15]             Turpat.

[16]             WHO, WFP, UNICEF, Preventing and controlling micronutrient deficiencies in populations affected by an emergency – Multiple vitamin and mineral supplements for pregnant and lactating women, and for children aged 6 to 59 months, 2007.

[17]             Black R. E. et al., Maternal and child undernutrition: global and regional exposures and health consequences, The Lancet, 2008.

[18]             S Grantham-McGregor et al., Development potential in the first 5 years for children in developing countries, The Lancet, 2007.

[19]             World Bank, Repositioning Nutrition as Central to Development – A Strategy for Large-Scale Action, 2006.

[20]             Tostarp veicinot sieviešu izpratni par šādiem tematiem un – vajadzības gadījumā – par reproduktīvās veselības jautājumiem.

[21]             Daļa no risinājuma var būt uz spēcīgām kopienām orientēta lauku politika, kas aptver vairākas nozares.

[22]             PVO, 65. Pasaules Veselības asambleja, A65/11, 2012. gads.

[23]             PVO, 65. Pasaules Veselības asambleja, A65/11, 2012. gads.

[24]             Par 5 gadu jaunāku bērnu mirstības rādītājs >2/10 000 dienā; GAM (vispārēja akūta uztura nepietiekamība) >15 % vai GAM >10 % pastiprinošu faktoru gadījumā (Komisijas dienestu darba dokuments ,,Addressing undernutrition in emergencies”).

[25]             Tostarp valsts ieguldījumi.