3.12.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 353/104

—

ņemot vērā 1995. gada Nolīgumu par Apvienoto Nāciju Organizācijas 1982. gada 10. decembra Jūras tiesību konvencijas noteikumu īstenošanu attiecībā uz transzonālo zivju krājumu un tālu migrējošo zivju krājumu saglabāšanu un pārvaldību (1995. gada 4. augusta Ņujorkas vienošanās),

—

ņemot vērā ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO)1995. gada 31. oktobrī pieņemto Rīcības kodeksu atbildīgai zivsaimniecībai,

—

ņemot vērā Parlamenta 2002. gada 17. janvāra rezolūciju par Komisijas Zaļo grāmatu par kopējās zivsaimniecības politikas nākotni (1),

—

ņemot vērā deklarāciju, kas pieņemta Johannesburgā no 2002. gada 26. augustalīdz 4. septembrim notikušajā Pasaules augstākā līmeņa sanāksmē par ilgtspējīgu attīstību,

—

ņemot vērā Padomes 2002. gada 20. decembra Regulu (EK) Nr. 2371/2002 par zivsaimniecības resursu saglabāšanu un ilgtspējīgu izmantošanu saskaņā ar kopējo zivsaimniecības politiku (2),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Par ilgtspējības īstenošanu ES zivsaimniecības nozarē, izmantojot maksimāli iespējamo ilgtspējīgo daudzumu” (COM(2006)0360) un Parlamenta 2007. gada 6. septembra rezolūciju par ilgtspējības īstenošanu ES zivsaimniecības nozarē, izmantojot maksimāli iespējamo ilgtspējīgo daudzumu (3),

—

ņemot vērā 2007. gada 12. decembra rezolūciju par zivsaimniecības un akvakultūras produktu tirgu kopīgu organizāciju (4),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Politika nevēlamu piezveju samazināšanai un izmetumu novēršanai Eiropas zvejniecībā” (COM(2007)0136) un Parlamenta 2008. gada 31. janvāra rezolūciju par politiku nevēlamu piezveju samazināšanai un izmetumu novēršanai Eiropas zvejniecībā (5),

—

ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas Īpašo ziņojumu Nr. 12/2011 “Vai ES pasākumi ir veicinājuši zvejas flotu jaudas pielāgošanu zvejas iespējām?”,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 17. jūnija Direktīvu 2008/56/EK, ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai jūras vides politikas jomā (Jūras stratēģijas pamatdirektīva) (6),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Kopējā zivsaimniecības politika un ekosistēmas pieejas īstenošana jūras vides pārvaldībā” (COM(2008)0187) un Parlamenta 2009. gada 13. janvāra rezolūciju par KZP un ekosistēmisku pieeju zivsaimniecības pārvaldībā (7),

—

ņemot vērā Komisijas 2008. gada 3. septembra paziņojumu „Eiropas stratēģija jūras zinātniskajai un tehniskajai pētniecībai. Saskaņota sistēma Eiropas Pētniecības telpā okeānu un jūru ilgtspējīgas izmantošanas veicināšanai” (COM(2008)0534) un Parlamenta 2009. gada 19. februāra rezolūcija par lietišķiem pētījumiem kopējās zivsaimniecības politikas jomā (8),

—

ņemot vērā Parlamenta 2009. gada 24. aprīļa rezolūciju „Kopējās zivsaimniecības politikas pārvaldība – Eiropas Parlaments, reģionālās konsultatīvās padomes un citi dalībnieki” (9),

—

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD) un Parlamenta 2009. gada 7. maija rezolūciju par Parlamenta jauno lomu un pienākumiem, īstenojot Lisabonas līgumu (10),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Ilgtspējīgas nākotnes veidošana akvakultūrai. Jauns impulss Eiropas akvakultūras ilgtspējīgas attīstības stratēģijai” (COM(2009) 0162),

—

ņemot vērā Komisijas 2009. gada 22. aprīļa Zaļo grāmatu par kopējās zivsaimniecības politikas reformu (COM(2009) 0163),

—

ņemot vērā 2010. gada 25. februāra rezolūciju par Zaļo grāmatu par kopējās zivsaimniecības politikas reformu (11),

—

ņemot vērā pēc 2010. gada 18.–29. oktobrī notikušās Nagojas augstākā līmeņa sanāksmes par bioloģisko daudzveidību publicētā Nagojas protokola Aiči mērķu programmas 6. mērķi,

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 13. jūlija priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par kopējo zivsaimniecības politiku (COM(2011)0425) un Komisijas dienestu darba dokumentu, kas pievienots šim priekšlikumam (SEC(2011)0891),

—

ņemot vērā Komisijas Zaļo grāmatu „Kopējās zivsaimniecības politikas reforma” (COM(2011)0417),

—

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu (COM(2011)0804),

—

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par zivsaimniecības un akvakultūras produktu tirgu kopīgo organizāciju (COM(2011)0416),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu par kopējās zivsaimniecības politikas ārējo dimensiju (COM(2011)0424),

—

ņemot vērā Komisijas 2002. gada 20. decembra ziņojumu par informācijas sniegšanas pienākumu atbilstīgi Padomes Regulai (EK) Nr. 2371/2002 par zivsaimniecības resursu saglabāšanu un ilgtspējīgu izmantošanu saskaņā ar kopējo zivsaimniecības politiku (COM(2011)0418),

—

ņemot vērā Parlamenta 2012. gada 16. februāra rezolūciju par kopējās zivsaimniecības politikas ieguldījumu sabiedrisko preču radīšanā (12),,,

—

ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 12. maija rezolūciju par naftas cenas pieauguma izraisīto krīzi Eiropas zivsaimniecības nozarē (13),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Eiropa 2020” (COM(2010)2020),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Zivsaimniecības komitejas ziņojumu, kā arī Attīstības komitejas un Reģionālās attīstības komitejas atzinumus (A7-0253/2012),

A.

tā kā pirmo reizi kopējās zivsaimniecības politikas (KZP) vēsturē Parlaments darbojas kā viens no likumdevējiem KZP reformēšanā;

B.

tā kā daudzās dalībvalstīs un Eiropas Savienībā kopumā zvejniecības nozare ir stratēģiski svarīga zivju publiskās piegādes un pārtikas līdzsvara aspektā un tā kā tā veic vērā ņemamu ieguldījumu piekrastes kopienu sociālekonomiskajā labklājībā, vietējā attīstībā, nodarbinātībā, savstarpējo ekonomisko aktivitāšu saglabāšanā un izveidē, kā arī vietējo kultūras tradīciju saglabāšanā;

C.

tā kā pašreizējā paziņojumā ir atgādināts, ka iepriekšējā KZP nesasniedza dažus no svarīgākajiem izvirzītajiem mērķiem un tagad atsevišķi zivju krājumi ir pārzvejoti; daļā ES flotes ekonomiskā situācija ir nestabila, lai gan tā saņem subsīdijas; zivsaimniecības nozarē tiek zaudētas darbavietas un tās nav pievilcīgas, jo īpaši nozarē ienākošajiem jauniešiem; daudzu no zvejniecības un akvakultūras atkarīgu piekrastes kopienu stāvoklis ir nedrošs;

D.

tā kā iepriekšējai KZP tomēr ir bijusi arī zināma labvēlīga ietekme, ļaujot atjaunot atsevišķus krājumus un izveidojot reģionālās konsultatīvās padomes (RKP);

E.

tā kā ir būtiski svarīgi, lai KZP zvejniecības nozarē izmantotu tādu pieeju, kurā ņemti vērā ekoloģiskie, kā arī ekonomiskie un sociālie aspekti (trīs KZP reformas pīlāri), tādējādi vienmēr nodrošinot kompromisu starp pašreizējo resursu situāciju dažādos jūras reģionos un sociālekonomisko aizsardzību piekrastes kopienās, kuras ir atkarīgas no piekrastes zvejniecības, lai nodrošinātu darbavietas un labklājību;

F.

tā kā ES ražo aptuveni 4,6 % no pasaules zvejniecības un akvakultūras produktu apjoma, un tā ir ceturtā lielākā šīs produkcijas ražotāja pasaulē; tā kā ES tomēr ieved vairāk nekā 60 % zivju, ko tā patērē;

G.

tā kā, neraugoties uz zinātnisko datu atzītu trūkumu, Komisijas lēš, ka 75 % ES zivju krājumu ir pārmērīgi izmantoti, vairāk nekā 60 % krājumu Eiropas ūdeņos tiek zvejoti, pārsniedzot maksimālo ilgtspējīgas ieguves apjomu (MIIA), un ka ES katru gadu zaudē aptuveni EUR 1,8 miljardus potenciālo ieņēmumu tāpēc, ka tā nespēj pārvaldīt zvejniecības ilgtspējīgi;

H.

tā kā dažas ES zvejniecības tomēr ir akreditētas kā ilgtspējīgas, tādējādi apliecinot, ka sadarbība starp pārvaldības iestādēm, zivsaimniecības nozari un citām ieinteresētajām personām var sniegt apmierinošus rezultātus;

I.

tā kā pēc Komisijas aplēsēm Padome kopš 2003. gada savos lēmumos nav ņēmusi vērā zinātniskus ieteikumus vidēji 47 % gadījumu un 63 % aplēsto krājumu Atlantijas okeānā patlaban tiek pārzvejoti, tāpat kā 82 % krājumu Vidusjūrā un 4 no 6 krājumiem Baltijas jūrā;

J.

tā kā, pat neraugoties uz to, ka ES zivsaimniecības nozare 2002.–2007. gadā zaudēja 30 % darbavietu zivju krājumu sliktā stāvokļa, lētāka importa izraisītā cenu krituma un zivsaimniecības nozares (tostarp akvakultūras nozares) tehnoloģisko sasniegumu dēļ, tiek lēsts, ka tā gadā dod EUR 34,2 miljardus ienākumu un rada vairāk nekā 350 000 darbavietu visās zivsaimniecības apakšnozarēs — no zvejniecības un zivju apstrādes līdz tirdzniecības nozarei, jo īpaši piekrastes un tālākajos reģionos un salās, un šajos apgabalos tā sniedz sabiedrisku labumu, kas nav pietiekami ņemts vērā; tā kā, neraugoties uz zaudētajām darbavietām, flotu zvejas kapacitāte ir ievērojami pieaugusi tehnoloģisko sasniegumu dēļ;

K.

tā kā pieejamie dati par Eiropas zvejas flotu faktisko kapacitāti nav ticami, jo nav ņemta vērā tehnoloģiju attīstība un dalībvalstis nesniedz precīzus datus par flotu kapacitāti;

L.

tā kā zvejniecības nozarē strādājošo cilvēku ienākumi un algas nav stabilas, jo tie ir atkarīgi no tā, kā zivis tiek tirgotas, kā tiek noteiktas pirmā pārdevuma cenas, un no zvejniecības neregulārā rakstura, kas nozīmē, ka šajā nozarē ir jāsaglabā atbilstošs valsts un ES publiskais finansējums;

M.

tā kā nerūpnieciskās zvejas un mazapjoma zvejas flotes, tostarp tās, kas veic čaulgliemju vākšanu un citas tradicionālās un ekstensīvās akvakultūras darbības, no vienas puses, un lielāka apjoma rūpnieciskās zvejas flotes, no otras puses, ir ļoti atšķirīgas pēc būtības, un, neatkarīgi no kuģu izmēra, flotes dažādās Eiropas daļās tik tiešām ir atšķirīgas, tā kā pienācīgus pārvaldības instrumentus un attiecīgās problēmas problēmas nevar ietvert vienā kopējā modelī, un tādēļ atšķirīgām flotēm ir jāpiemēro atšķirīgi noteikumi;

N.

tā kā KZP reformai ir jānodrošina nerūpnieciskās un mazapjoma zvejas flotu un piekrastes apgabalu, tostarp tālāko reģionu, kas ir ievērojami atkarīgi no zvejniecības, turpmākā pastāvēšana un izredzes, jaunajā KZP var būt vajadzīgs pagaidu sociālekonomiskais atbalsts, taču tas nedrīkst palielināt flotu kopējo kapacitāti;

O.

tā kā, nosakot un izstrādājot jauno KZP, ir jāņem vērā rūpnieciskās un mazapjoma zvejas un akvakultūras nozaru pārstāvju viedoklis;

P.

tā kā sievietēm ir būtiski svarīga nozīme apstrādes un akvakultūras nozarē, papildu vadības un administrācijas uzdevumu veikšanā, kā arī čaulgliemju ievākšanā, tā kā viņas, kaut arī mazākā mērā, darbojas arī zvejas nozarē, tā kā tomēr šis ievērojamais devums ļoti bieži nav pienācīgi atzīts un novērtēts;

Q.

tā kā Lisabonas līgumā, kā arī kopējās zivsaimniecības politikas reformā ir ietverts pienākums nodrošināt Savienības politisko nostādņu saskaņotību;

R.

tā kā zvejniecības un akvakultūras produktiem ir liela nozīme cilvēku uzturā gan Eiropā, gan visā pasaulē, jo tie ir bagāti ar proteīniem un veselīgi,

S.

tā kā skolas vecuma bērniem jau no mazotnes ir jāmāca par pieejamo zivju sugu plašo daudzveidību un šo sugu sezonalitāti;

T.

tā kā patērētāji ir pastāvīgi jāinformē par pieejamo zivju sugu plašo daudzveidību, lai samazinātu spiedienu uz atsevišķiem krājumiem;

U.

tā kā KZP būtu jāuzņemas atbildība par tās izdevumu finansēšanu, jo īpaši attiecībā uz šajā politikā pieņemtajiem lēmumiem un pasākumiem;

1.

uzskata, ka jebkuras zivsaimniecības politikas galvenais mērķis ir nodrošināt zivju piegādi sabiedrībai un piekrastes kopienu attīstību, veicinot nodarbinātību un labākus darba apstākļus zvejniekiem, vienlaikus cenšoties apsaimniekot resursus uz ilgtspējīga pamata, ļaujot tos pienācīgi saglabāt;

2.

uzskata, ka KZP (zvejniecības un akvakultūras nozarei) ir vajadzīga rūpīga un vērienīga reforma, ja ES vēlas ilgtermiņā nodrošināt vides ilgtspējību, kas ir priekšnosacījums, lai nodrošinātu ES zvejniecības un akvakultūras nozares ekonomisko un sociālo dzīvotspēju; apgalvo, ka reformētajai kopējai zivsaimniecības politikai jābūt labāk saskaņotai ar citām ES politikas jomām — kohēzijas politiku, vides politiku, lauksaimniecības politiku un ārpolitiku — un ka turpmākajiem starptautiskajiem ilgtspējīgajiem zivsaimniecības nolīgumiem jāatbilst šim nosacījumam; šajā sakarā norāda uz tādu instrumentu nozīmi kā integrētā jūrlietu politika un makroreģionālā pieeja, kas var sniegt labāku integrācijas līmeni;

3.

uzsver, ka jebkurā zivsaimniecības politikā jāņem vērā vairākas dimensijas – sociālās, vides un ekonomiskās, šajā nolūkā ir nepieciešama vienota un līdzsvarota pieeja, kas nav savienojama ar tādu pieeju, kurā starp šīm dimensijām pastāv hierarhija atbilstoši iepriekš noteiktām prioritātēm;

4.

uzsver, ka ES zvejniecības un akvakultūras nozare, ja to pienācīgi pārvalda uz globālas ilgtspējas pamata, varētu sniegt lielāku ieguldījumu Eiropas sabiedrības vajadzību apmierināšanā attiecībā uz uzturdrošību un kvalitāti, nodarbinātību, vides aizsardzību un arī uz dinamisku un daudzveidīgu zvejniecības un piekrastes kopienu saglabāšanu;

5.

atzīst, ka zvejniecība vairākās paaudzēs ir nodrošinājusi nodarbinātību daudzās, nereti ekonomiski vājās kopienās Eiropas piekrastes reģionos; uzskata, ka visas šīs kopienas, neatkarīgi no to izmēra, ir pelnījušas, lai tās tiktu aizsargātas Eiropas zivsaimniecības politikā, un ka ir jāsaglabā vēsturiskās saikne starp kopienām un ūdeņiem, kuros tās vēsturiski ir zvejojušas;

6.

uzskata, ka, piemērojot nosacītības principu, stimuli ir jāsniedz tiem, kas zvejo zivis vai ievāc čaulgliemjus ilgtspējīgi, izmantojot vides aspektā ilgtspējīgus, zemas ietekmes un selektīvus zvejas rīkus un metodes, lai nodrošinātu šādas zvejas prakses plašu izmantošanu un piekrastes kopienu ilgtspējīgu attīstību; uzskata, ka pašai zvejniecības nozarei ir jāieņem galvenā loma ilgtspējīgu zvejas metožu izstrādē un ka šādi stimuli ir jāpiedāvā ieinteresētajām personām tuvā līmenī un sadarbojoties ar zvejniekiem un citām ieinteresētajām iestādēm; norāda, ka tas paredz atbalsta piešķiršanu brīvprātīgam ES ekomarķējumam, par ko varētu noslēgt apakšlīgumu ar iepriekš pastāvošām sertifikācijas iestādēm, lai nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus zvejniekiem un ražotājiem gan Eiropas Savienībā, gan ārpus tās;

7.

pauž pārliecību, ka veicot KZP reformu, ir jāievieš piemēroti un efektīvi instrumenti, lai atbalstītu uz ekosistēmām balstītu zivsaimniecības pārvaldību; tādēļ uzskata, ka daudzgadu pārvaldības plānos ir jāņem vērā šāda ekosistēmiska pieeja; uzskata, ka ir jāpārtrauc šo daudzgadu pārvaldības plānu bloķēšana iestādēs un jāpiemēro parastā likumdošanas procedūra; turklāt uzskata, ka īstas mikropārvaldības pilnvaras ir jāatdod tām dalībvalstīm, kas sadarbojas reģionālā līmenī;

8.

atkārtoti uzsver, ka saistībā ar jebkādu attīstību jūras un piekrastes teritorijās ir jāievēro vides tiesību akti, piemēram, Jūras stratēģijas pamatdirektīva un bioloģisko daudzveidību aizsargājošās direktīvas, jo labam vides stāvoklim jābūt priekšnosacījumam visām darbībām, kas norisinās jūras un piekrastes reģionos;

9.

uzsver, ka KZP ir jāīsteno piesardzīga pieeja zivsaimniecības pārvaldībā un jānodrošina, ka ilgtspējīga dzīvo jūras bioloģisko resursu izmantošana ļauj atjaunot un saglabāt visu nozvejoto sugu krājumu populācijas tuvu līmeņiem, kuros ir iespējams maksimālais ilgtspējīgas ieguves apjoms; uzsver, ka pamatregulā ir jānosaka skaidrs īstenošanas grafiks, tostarp galīgais termiņš; uzsver, ka zivsaimniecības resursu pārvaldībai ir jānodrošina pienācīgi finanšu resursi, lai visur pakāpeniski izskaustu pārzveju un panāktu ilgtspējīgu zivju krājumu saglabāšanu, kam nepieciešami uzticami zinātniskie dati;

10.

uzskata, ka mērķis sasniegt MIIA, kas balstās uz zvejas izraisītu zivju mirstību (FMSY), ir jāīsteno nekavējoties, jo tas ievērojami palīdzēs uzlabot krājumu ilgtspēju; aicina Komisiju un dalībvalstis īstenot šo mērķi operatīvi, balstoties uz drošiem zinātniskiem datiem un ņemot vērā tā sociālekonomiskās sekas;

11.

tomēr uzsver MIIA principa īstenošanas grūtības, jo īpaši jauktas zvejas gadījumā vai gadījumā, kad zinātniskie dati par zivju krājumiem nav pieejami vai uz tiem nevar paļauties; tādēļ pieprasa palielināt summas, kas piešķirtas zinātniskajai izpētei un datu ievākšanai, lai īstenotu ilgtspējīgu zivsaimniecības politiku;

12.

aicina Komisiju izveidot ilgtermiņa pārvaldības plānus visām ES zvejniecībām un visu šo plānu veidošanā izmantot ekosistēmas pieeju, skaidri nosakot mērķus un ieguves kontroles noteikumus, kas ir katra plāna pamatā, un tajos jāprecizē noteikumi, lai noteiktu ikgadējās zvejas intensitāti, ņemot vērā atšķirības starp krājumu pašreizējo apjomu un struktūru un mērķa rādītajiem; šajā saistībā mudina Padomi bez atkāpēm ievērot ilgtermiņa pārvaldības plānu mērķus;

13.

uzsver tiešo saikni, kas pastāv starp zivju izmešanu, nevēlamo piezveju un pārzveju, un izprot Komisijas motivāciju un vajadzību ES līmenī izstrādāt efektīvu izmetumu aizlieguma politiku, saskaņā ar kuru Eiropas Zivsaimniecības kontroles aģentūrai būtu jāpiešķir lielākas pilnvaras, lai nodrošinātu taisnīgu noteikumu un sankciju sistēmu atbilstīgi vienlīdzīgas attieksmes principam;

14.

tādēļ ierosina padarīt par obligātu pilnīgu dokumentāciju attiecībā uz nozvejoto sugu daudzumu, kas pārsniedz noteiktu apjomu un nav pārkrauts, lai ievērotu zinātniskās izpētes vajadzības un ļautu izstrādāt kuģu selektīvu aprīkojumu, ņemot vērā visus apstākļus;

15.

uzskata, ka pakāpeniskai izmetumu izskaušanai būtu jānotiek zvejniecību līmenī un tai vajadzētu būt atkarīgai no dažādu zvejas veidu un zvejniecību raksturīgajām iezīmēm un reālās situācijas, ņemot vērā, ka to ir vieglāk panākt atsevišķās vienas sugas zvejniecībās un ka jauktas zvejas gadījumā tas rada zināmas problēmas, kurām ir jārod risinājums; uzsver, ka ir jāņem vērā ražotāju un zvejnieku organizācijas, kas būtu aktīvi jāiesaista šā jautājuma izskatīšanā; uzskata, ka izmetumu izskaušana ir jāveic kopā ar tehniskiem pasākumiem nevēlamas piezvejas samazināšanai, kā arī stimuliem selektīvas zvejas prakses veicināšanai; uzskata, ka galvenā prioritāte ir jāpiešķir nevēlamas nozvejas novēršanai, nevis šādas nozvejas apsaimniekošanai; pauž bažas par paralēla zivju izmetumu tirgus veidošanos, kas radītu draudus ekosistēmai un Eiropas zivsaimniecības nozarei; uzsver, ka tādēļ ir jāparedz pienācīgi aizsardzības pasākumi; uzsver arī to, ka ir svarīgi iesaistīt ieinteresētās personas un rūpīgi izstrādāt noteikumus par izkraušanas pienākumu un šīs nozvejas turpmāko apsaimniekošanu, lai izvairītos no situācijas, ka nevēlama nozveja kļūst par nevēlamu krastā izkrautu lomu;

16.

uzsver vajadzību veicināt zinātnisko izpēti un tai piešķirt pienācīgu finansējumu, izstrādāt tādus zvejas rīkus un zvejas paņēmienus, ar kuriem var izvairīties no nevēlamas piezvejas; prasa Komisijai ierosināt pietiekamus un pienācīgus pasākumus un šim nolūkam nodrošināt dalībvalstīm finansiālu atbalstu; uzsver, cik svarīgi ir šajā jautājumā pievērsties jauktas zvejniecības pārvaldībai; norāda, ka pašreizējā izmetumu samazināšanas vai novēršanas tehnoloģija nav vienlīdz piemērota visiem zvejas veidiem; tādēļ aicina Komisiju veicināt partnerattiecības starp zinātniekiem un zvejniekiem, ņemt vērā viņu viedokli, izstrādājot politiskās nostādnes, un palīdzēt dalībvalstīm izstrādāt jaunus zvejas paņēmienus;

17.

aicina Komisiju un dalībvalstis nekavējoties īstenot izmēģinājuma projektus zvejas rīku selektivitātes uzlabošanai;

18.

norāda, ka izmetumu novēršanas pasākumus būs grūti piemērot jauktai zvejai, tostarp Vidusjūrā un citos apgabalos, ņemot vērā specifisku zvejas praksi un klimatiskos un ģeoloģiskos apstākļus; uzskata, ka ir vajadzīgas papildu apspriešanās, lai likvidētu grūtības, kas ir saistītas ar infrastruktūras izveidi piezvejas savākšanai un apstrādei, kā ierosinājusi Komisija; prasa veikt turpmākus pasākumus, lai samazinātu zivju mazuļu nozveju un novērstu šāda noieta tirgus izveidošanos;

19.

aicina Komisiju — nolūkā saglabāt dzīvos resursus un ilgtermiņā nodrošināt vides ilgtspējību — apsvērt domu par slēgtu apgabalu izveidi, kuros uz noteiktu laiku būtu aizliegtas jebkādas zvejas darbības, lai palielinātu zivju produktivitāti un saglabātu dzīvos ūdeņu resursus un jūras ekosistēmas;

20.

uzsver tālāko reģionu īpašās iezīmes, kuru ekonomika, sociālā joma un demogrāfija ir ļoti atkarīga no zvejniecības, galvenokārt mazapjoma zvejniecības, un kurus aptver dziļūdens; uzskata par nepieciešamu ierobežot pieeju šo reģionu bioģeogrāfiski sensitīvajiem jūras apgabaliem, to atļaujot tikai vietējām flotēm, kas izmanto videi draudzīgus zvejas rīkus;

21.

pauž šaubas par priekšlikumiem attiecībā uz piezvejas tirgu un uzsver, ka šo priekšlikumu īstenošanas gadījumā ir jāveic pienācīgi aizsardzības pasākumi, lai izvairītos no paralēla tirgus rašanās, kas paradoksālā kārtā būtu pamudinājums zvejniekiem palielināt nozveju;

22.

uzskata, ka zivju izmešanas aizliegums zvejniecībā ir jāievieš pakāpeniski, lai nozarei būtu vieglāk pielāgoties; uzsver, ka ražotāju organizācijām būtu aktīvi jāiesaistās šāda aizlieguma pakāpeniskā ieviešanā;

23.

aicina Komisiju palīdzēt dalībvalstīm novērst izmešanas aizlieguma pieņemšanas dažādās sociāli ekonomiskās sekas;

24.

uzsver — lai ieviestu pasākumus pakāpeniskai izmetumu izskaušanai, ir jāveic padziļināta reforma kontroles un izpildes sistēmā; aicina Komisiju šajā ziņā palīdzēt dalībvalstīm, lai nodrošinātu, ka izpilde skar visus un notiek visur vienotā veidā; uzskata, ka Eiropas Zivsaimniecības kontroles aģentūrai ir jāpiešķir pienācīgs atbalsts, pietiekamas pilnvaras un resursi, lai tā varētu veikt savus pienākumus un tādējādi palīdzēt dalībvalstīm piemērot to noteikumu un sankciju sistēmas;

25.

aicina Komisiju izpētīt zivju krājumu samazināšanos dabisko ienaidnieku, piemēram, roņu, airkāju un jūras kraukļu, dēļ un, sadarbojoties ar attiecīgajām dalībvalstīm, savlaicīgi izstrādāt un īstenot pārvaldības plānus šo populāciju regulēšanai;

26.

aicina Komisiju īstenot programmas skolēnu un patērētāju izglītošanai par pieejamo sugu daudzveidību un to, ka ir svarīgi uzturā lietot ilgtspējīgi ražotas zivis;

27.

atgādina par Lisabonas līgumā un KZP reformā ietverto pienākumu nodrošināt Savienības politisko nostādņu saskaņotību;

28.

uzskata, ka vienai no galvenajām reformas prioritātēm ir jābūt zinātnisko datu un sociālekonomisko novērtējumu ticamībai un pieejamībai par dažādiem krājumiem, dažādiem jūras baseiniem un to attiecīgajām ekosistēmām, kā arī piemēroto modeļu uzlabošanai un standartizācijai; pauž bažas par uzticamu un pieejamu zinātnisku datu trūkumu, lai gan tie vajadzīgi pamatotiem zinātniskiem ieteikumiem;

29.

uzsver, ka zinātniskie pētījumi zivsaimniecības jomā ir zivsaimniecības pārvaldības pamatlīdzeklis un tie ir nepieciešami, lai identificētu zivju resursu attīstību ietekmējošus faktorus, lai veiktu kvantitatīvu novērtēšanu un izstrādātu modeļus, kas sniedz iespēju paredzēt to attīstību, kā arī lai uzlabotu zvejas rīkus, kuģus, zvejnieku darba apstākļus un drošību līdz ar viņu zināšanām un pieredzi;

30.

aicina Komisiju iesniegt priekšlikumus par ES līmenī harmonizētu efektīvu un kvalitatīvu datu vākšanu zinātnieku vajadzībām; mudina Komisiju vienlaikus izveidot sistēmu lēmumu pieņemšanai situācijās, kad trūkst datu, un ierosināt zinātniskus modeļus dažādu sugu zivju zvejas pārvaldībai; uzsver vajadzību iesaistīt zvejniekus, ieinteresētās puses un zinātniekus informācijas vākšanā un analīzē, kā arī aktīvi veidot pētniecības partnerības;

31.

norāda, ka viens no galvenajiem iemesliem būtisku zinātnisku datu trūkumam par lielāko daļu no zivju krājumiem ir atbilstoša finansējuma trūkums un ierobežoti cilvēkresursi un tehniskie resursi dalībvalstīs; šajā sakarā aicina Komisiju izveidot sistēmu, atbilstoši kurai piemērot sankcijas tām dalībvalstīm, kuras nepilda savas datu ievākšanas un nosūtīšanas saistības; uzskata, ka jaunajam Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondam ir jāsniedz dalībvalstīm tehniskais un finansiālais atbalsts uzticamu datu vākšanai un analīzei un ka ir jāpiešķir atbilstoši finanšu līdzekļi attiecīgai zinātniskai izpētei dalībvalstīs;

32.

norāda, ka Savienības ieguldījums zinātnisko datu ieguves, apstrādes un pieejamības finansēšanā, lai atbalstītu uz zināšanām balstītu pārvaldību, pašlaik nepārsniedz 50 %; tādēļ aicina palielināt Savienības ieguldījumu šajā jomā;

33.

aicina Komisiju izstrādāt kapacitātes pārpalikuma definīciju ES mērogā, sniedzot reģionālās definīcijas, kurās ņemtas vērā vietējās īpatnības; aicina Komisiju pārdefinēt zvejas kapacitātes jēdzienu tā, lai tā kodolu veidotu gan kuģu zvejas kapacitāte, gan reālā zvejas intensitāte; turklāt uzsver nepieciešamību definēt mazapjoma zveju, lai to nošķirtu no rūpnieciskas zvejniecības;

34.

uzskata dzīvos jūras resursus par kopēju sabiedrisko īpašumu, kuru nevar privatizēt; neatbalsta privāto īpašumtiesību izveidi, kas ļauj izmantot šo sabiedrisko īpašumu;

35.

norāda, ka Pamatregulā ietvertais priekšlikums ieviest nododamas zvejas koncesijas (TFC) kā vienīgo risinājumu kapacitātes pārpalikuma problēmai var izraisīt konkurenci kropļojošas, spekulatīvas un koncentrācijas prakses, un uzskata, ka tādēļ tām principā ir jābūt brīvprātīgām un atkarīgām no dalībvalstu lēmumiem, kā tas ir patlaban; uzsver, ka dažu dalībvalstu, kurās jau ieviesta TFC sistēma bez efektīviem ierobežojumiem un aizsardzības pasākumiem, tiešā pieredze liecina, ka pastāv tieša saistība starp TFC ieviešanu un zvejas tiesību koncentrācijas paaugstināšanos atsevišķu tirgotāju rokās un no tā attiecīgi izrietošu cenu kāpumu zvejas produktiem; norāda — lai arī vairākās valstīs šāda sistēma ir ļāvusi samazināt zvejas kapacitāti, tas galvenokārt ir noticis uz mazapjoma un piekrastes zvejas rēķina, kuri nav videi visvairāk kaitējošie flotes segmenti, bet gan ekonomiski visapdraudētākā nozares daļa un lielākā darba devēja un saimnieciskās darbības nodrošinātāja piekrastes reģionos; atgādina, ka zvejas kapacitātes samazināšana ne vienmēr nozīmē zvejošanas aktivitātes samazināšanu, bet gan tikai zivju resursu izmantošanas koncentrāciju ekonomiski konkurētspējīgāko dalībnieku rokās; uzsver, ka gadījumā, ja tiks ieviesta TFC sistēma, būs jāparedz pienācīgi aizsardzības pasākumi mazapjoma un piekrastes zvejai;

36.

uzskata, ka prioritāra pieeja zvejas vietām ir jāsniedz tiem, kas zvejo atbildīgi gan sociālajā ziņā, gan attiecībā uz vidi; norada, ka atsevišķās zvejniecībās kapacitātes samazinājumu var veikt arī bez TFC piemērošanas; prasa dalībvalstīm īstenot to apstākļiem piemērotākos pasākumus, lai samazinātu kapacitāti tur, kur tas ir nepieciešams;

37.

uzskata, ka zivsaimniecības nozares ekonomisko dzīvotspēju cita starpā ietekmē naftas cenu svārstīgums; aicina Komisiju nākt klajā ar piemērotiem pasākumiem, lai uzlabotu degvielas izmantošanas efektivitāti zvejniecības un akvakultūras nozarē, nepalielinot zvejas kapacitāti, atvieglotu grūto ekonomisko situāciju, kurā atrodas Eiropas zvejnieki un zivjaudzētāji, un šajā saistībā ierosinātu rīcības plānu piekrastes reģioniem un salām, jo īpaši tālākajiem reģioniem;

38.

atgādina, ka zveja pasaules okeānos nodrošina pārtiku, uzturdrošību un iztiku 500 miljoniem cilvēku visā pasaulē un vismaz 50 % no uzturā patērētā dzīvnieku proteīna 400 miljoniem cilvēku nabadzīgākajās valstīs, turklāt pasaules okeāniem ir arī būtiska loma klimata pārmaiņu mazināšanā, jo oglekli absorbējošās ūdens ekosistēmas ir lielākā ilgtermiņa oglekļa piesaistītājsistēma, tie nodrošina transportu un ir mājvieta aptuveni 90 % Zemes dzīvo organismu;

39.

vēlreiz apstiprina vajadzību pēc stingras pārraudzības un sertifikācijas tiem zvejas produktiem, kas tiek ieviesti Savienības tirgū, tostarp, importam, lai nodrošinātu, ka tie nāk no ilgtspējīgām zvejniecībām un importa gadījumā atbilst tādām pašām prasībām, kādas jāievēro Savienības ražotājiem, piemēram, attiecībā uz marķēšanu, izsekojamību, fitosanitārajiem noteikumiem un minimālo izmēru;

40.

ir pārliecināts, ka reformēto KZP nedrīkst skatīt ārpus pašreizējā sociālekonomiskā un vides konteksta; uzskata, ka zvejniecības un ekstensīvas akvakultūras nozares ir jāuztver kā svarīgs tiešas un netiešas darbavietu radīšanas avots, kas stiprina piejūras reģionu tautsaimniecību un ir tās galvenais pamats, kā arī veicina ES uzturdrošību; uzskata, ka šajā nolūkā KZP ir jāatbalsta dzīves standarta uzlabošana no zvejniecības atkarīgajās kopienās un jānodrošina labāki darba apstākļi zvejniekiem, jo īpaši ar veselības un drošības tiesību aktiem un kolektīvo darba līgumu noteikumiem;

41.

pauž bažas par to, ka pēdējā desmitgadē zvejniecībā tika zaudēti 30 % darbavietu; uzskata, ka zivju krājumu samazināšanās, garantētas minimālās darba algas trūkums, pirmās pārdošanas zemā vērtība un grūtie darba apstākļi ir šķēršļi vajadzīgajai cilvēkresursu atjaunošanai šajā nozarē;

42.

ar gandarījumu norāda — daži pētījumi liecina, ka ļaujot zivju krājumiem palielināties virs līmeņiem, kuros iespējams maksimālais ilgtspējīgas ieguves apjoms, rastos ievērojams sociālekonomiskais labums, tostarp paaugstināta nodarbinātība un nozveja, kā arī paaugstināts ienesīgums;

43.

uzskata, ka zivsaimniecības nozares ilgtspējību var saglabāt, ja tiek rasts līdzsvars starp sociālekonomiskajiem un vides aspektiem un ja tajā ir pietiekams skaits pienācīgi apmācītu un kvalificētu darba ņēmēju; pauž viedokli, ka šā mērķa sasniegšanai zvejnieka amatam ir jākļūst pievilcīgam un kvalifikācijas standartiem un apmācībai jāatbilst starptautiskajām un Eiropas prasībām; aicina Komisiju sekmēt pienācīgas apmācības un izglītības sistēmas attiecībā uz labāko praksi un jūras bioloģiju dažādās šīs nozares jomās, jo tas varētu piesaistīt jauniešus un palīdzēt radīt konkurētspējīgas un ilgtspējīgas zvejniecības un ilgtspējīgu akvakultūras nozari; uzskata, ka ir jāparedz zināmi „sākumkomplekti”, lai nodrošinātu jaunās zvejnieku paaudzes ienākšanu mazapjoma zvejniecībās;

44.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu „Zilās izaugsmes iniciatīva un ilgtspējīga izaugsme no okeāniem, jūrām un piekrastēm”; uzskata, ka jūrlietu, zvejniecības un akvakultūras nozaru izaugsmē liela nozīme ir lielākai profesionālā mobilitātei zvejniecības nozarē, darbavietu dažādošanai un tādu instrumentu apzināšanai, kas ļautu piemērot prasmes, kvalifikācijas un izglītības programmas nozares vajadzībām;

45.

uzskata, ka sieviešu nozīmei zivsaimniecības nozarē ir jāpiešķir lielāka juridiskā un sociālā atzinība un atlīdzība; uzstāj, ka sievietēm zivsaimniecības nozarē visos aspektos ir tādas pašas tiesības kā vīriešiem, piemēram, attiecībā uz dalību zivsaimniecības organizācijās un tiesībām tikt ievēlētām to lēmējstruktūrās; uzskata, ka zvejnieku laulātajām un dzīvesbiedrēm, kas atbalsta ģimenes uzņēmējdarbību, de facto ir jāpiešķir tāds pats juridiskais statuss un sociālās garantijas kā cilvēkiem pašnodarbinātā statusā, kā noteikts Direktīvā 2010/41/ES; turklāt uzskata, ka Eiropas Zivsaimniecības fonda un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonda finansējums ir jādara pieejams apmācībām, kas īpaši piemērotas zvejniecības nozarē strādājošām sievietēm;

46.

baidās, ka KZP reforma atbilstošu papildu pasākumu trūkuma gadījumā var novest pie darbavietu zaudējuma, jo īpaši zvejniecības un zivju apstrādes nozarēs, tā nenovēršami ietekmējot piekrastes un salu kopienu jau tā trauslo izaugsmi, jo īpaši tālākajos reģionos; uzsver, ka šajā ziņā ir papildus jāveic sociālekonomiski pasākumi, tostarp jāveicina profesionālā sadarbība un jāizstrādā plāns darbavietu radīšanai, lai mazinātu maksimālā ilgtspējīgas ieguves apjoma sasniegšanas īslaicīgo ietekmi, padarītu šo nozari pievilcīgāku jauniešiem un stimulētu viņus tajā strādāt; prasa Komisijai izpētīt situāciju un veicināt sadarbību ar Eiropas Investīciju banku, lai rosinātu ieguldījumus šajā nozarē;

47.

uzskata, ka ir jāveicina tādu ar zvejas jomu saistītu inovāciju un darbību attīstība, kuras var kompensēt darbavietu zudumu, ko izraisītu KZP reformā paredzētie pielāgojumi; mudina Komisiju izstrādāt īpašas programmas zvejas tūrisma attīstībai un citās ar jūru un zvejas darbībām saistītās ekonomikas attīstības jomās;

48.

atbalsta viedokli, kas izklāstīts Komisijas priekšlikumā, par pielāgošanas un īpašu pasākumu vajadzību, ko rada atšķirīgie apstākļi Eiropas zivsaimniecības un akvakultūras nozarē, jo īpaši Eiropas Savienības piekrastes un tālākajos reģionos; atbalsta reģionalizācijas kā jaunās pārvaldības veida galveno instrumentu, lai pienācīgi reaģētu uz katra jūras baseina vajadzībām un stimulētu Eiropas līmenī pieņemtu noteikumu ievērošanu;

49.

uzskata, ka reformai ir jābūt iespējai būtiski virzīties uz jaunu sadarbības formu starp zinātnisko kopienu, nozari un sociālajiem partneriem, lai īstenotu reģionalizācijas procesu;

50.

uzsver zivsaimniecības nozares nozīmi attiecība uz sociālekonomisko situāciju, nodarbinātību un ekonomiskās un sociālās kohēzijas veicināšanu tālākajos reģionos, kuru tautsaimniecībai raksturīgi pastāvīgi strukturāli ierobežojumi un vājas iespējas ekonomikas dažādošanai;

51.

uzskata, ka attiecība uz reģionalizāciju ir pienācīgā līmenī jānosaka skaidri un vienkārši noteikumi, tādējādi veicinot to ievērošanu; turklāt ir pārliecināts arī par to, ka reģionālajām konsultatīvajām padomēm (RKP) ar plašāku pārstāvību un vairākām atbildības jomām turpmāk ir jāsekmē dialogs un sadarbība starp ieinteresētajām personām un aktīvi jāpiedalās daudzgadu pārvaldības plānu izstrādē; atgādina par likumdevēju lomu šo plānu pieņemšanā;

52.

uzskata, ka RKP nozīme būtu jāpalielina attiecībā uz pārstāvību un pilnvarām; tādēļ mudina Komisiju iesniegt jaunu priekšlikumu ar mērķi veicināt ieinteresēto pušu un nerūpnieciskās un mazapjoma piekrastes zvejniecību piedalīšanos, tādējādi sekmējot reālu reģionalizāciju kopējā zivsaimniecības politikā; šajā ziņā atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu izveidot Melnās jūras konsultatīvo padomi; uzsver arī to, ka Vidusjūras Vispārējā zivsaimniecības komisija nav piemērots pamats Melnās jūras pārvaldībai, tāpēc ir nepieciešama jauna reģionāla zvejniecības pārvaldības organizācija; aicina Komisiju pastiprināt dialogu ar Melnās jūras valstīm, jo īpaši attiecībā uz zivju krājumu izmantošanu un saglabāšanu; prasa izveidot tālāko reģionu konsultatīvo padomi; uzskata, ka, ievērojot Eiropas Komisijas pamatnostādnes par reģionalizācijas un subsidiaritātes principiem, ir jāapsver tālāko reģionu RKP izveide, ņemot vērā šo reģionu jutīgumu; uzsver, ka RKP ir jāsniedz konsultācijas Parlamentam un Padomei par daudzgadu plānu pieņemšanu un ir jāiesaista zinātnieki savu lēmumu pieņemšanā;

53.

uzskata, ka KZP reģionalizācijai jāatspoguļo pārvaldāmo zvejniecību ģeogrāfiskais mērogs, ievērojot ES likumdevēju pieņemtos mērķus un principus un pārvaldības pasākumu detaļas, par kurām lemj reģionālā līmenī, cik vien iespējams lokāli, kas nozīmē, ka dažu zvejniecību gadījumā var tikt aptvertas vairākas dalībvalstis, savukārt citos gadījumos tā var būt tikai viena dalībvalsts vai tās daļa; atzīst, ka var rasties vajadzība veidot jaunas struktūras, lai nodrošinātu šādas sistēmas darbību;

54.

uzskata, ka ir svarīgi piešķirt lielāku vērtību atsevišķiem Eiropas zivsaimniecības segmentiem, piemēram, uz mazapjoma piekrastes zvejai, kas dažos ģeogrāfiskos apvidos, piemēram, Vidusjūras reģionā palīdz nodrošināt labklājību un darbavietas;

55.

arī pauž pārliecību, ka ir vajadzīgs visaptverošāks un vienotāks skatījums uz jūras vidi un ka jūras teritoriālā plānošana lokālā un reģionālā mērogā, iesaistot visas ieinteresētās personas, ir instruments, kas nepieciešams patiesai ekosistēmas pieejas īstenošanai pārvaldībā;

56.

norāda, ka efektīva plānošana lokālā un reģionālā mērogā palīdzēs izmantot jūras resursus piemērotākajā veidā, ņemot vērā vietējos apstākļus, tirgus prasības, citus izmantošanas veidus, vajadzību pēc aizsargājamām zonām, īpašu zonu noteikšanu, kurās ir atļautas tikai dažas labākās zvejas rīku prakses, utt.;

57.

uzsver, ka vērienīga un reāla KZP reforma var tikt veicināta, ja nākamajos desmit gados būs pieejami pietiekami finanšu līdzekļi, lai atbalstītu visus reformas pasākumus un risinātu iespējamās sociālekonomiskās un vides problēmas; noraida jebkādus dalībvalstu aicinājumus samazināt ES finansējumu zvejniecībai un akvakultūrai;

58.

īpaši uzsver nozīmi, kas piekrastes zonu teritoriālajā apsaimniekošanā ir sinerģijai starp Eiropas Reģionālās attīstības fondu (ERAF), Eiropas kaimiņattiecību un partnerības instrumentu (EKPI) un Eiropas Zivsaimniecības fondu (EZF); uzskata, ka makroreģionālās stratēģijas, Eiropas teritoriālās sadarbības programmas un jūras baseinu programmas ir atbilstoši instrumenti, lai īstenotu integrētas ES piekrastes teritoriju attīstības stratēģijas;

59.

uzsver vajadzību, lai jaunais EZF piešķirtu līdzekļus zvejas flotu modernizēšanai drošības, vides aizsardzības un degvielas taupības apsvērumu dēļ;

60.

uzsver, ka jauni finanšu līdzekļi jāpiešķir jaunām politikām, mērķiem vai prioritātēm, kurām ir ietekme uz jūras vidi; noraida to, ka šo jauno prioritāšu, mērķu vai politiku (piemēram, integrētās jūrlietu politikas) finansējums tiek sniegts no zivsaimniecības politikai nepieciešamajiem līdzekļiem;

61.

atgādina, ka LESD 208. pants paredz, ka Eiropas Savienībai, īstenojot politiku (tostarp KZP), kas var iespaidot jaunattīstības valstis, ir jāievēro mērķi, kas noteikti sadarbībai attīstības jomā;

62.

uzsver, ka uz importētajiem zvejniecības un akvakultūras produktiem būtu jāattiecina tie paši vides, sanitārie un sociālie standarti (tostarp pilnīga izsekojamība no nozvejas brīža līdz nonākšanai patēriņā), ko piemēro Eiropas vietējai produkcijai, un uzskata, ka jaunattīstības valstīm būs nepieciešama finansiālā un tehniskā palīdzība, lai sasniegtu tādus pašus standartus, kā arī lai efektīvāk apkarotu nelegālu, nereģistrētu un neregulētu zveju;

63.

uzsver, ka attiecībā uz jebkādu pieeju zvejniecības resursiem jaunattīstības valstīs ir jāievēro ne tikai Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvencijas 62. pants par liekajiem krājumiem, bet arī 69. un 70. pants par reģiona valstu, kam nav jūras robežas, un ģeogrāfiski neizdevīgā stāvoklī esošo valstu tiesībām, jo īpaši kas skar attiecīgo valstu iedzīvotāju uztura un sociālekonomiskās vajadzības;

64.

atkārtoti uzsver ANO Jūras tiesību konvencijā paredzēto pamatnosacījumu par pārpalikumu attiecībā uz pieeju zivju krājumiem trešo valstu ūdeņos; uzsver pārpalikuma atbilstošas un zinātniskas noteikšanas lielo nozīmi; uzsver, ka KZP ir jānodrošina visas attiecīgās informācijas pārredzamība un apmaiņa starp ES un trešām partnervalstīm par to krājumu kopējo zvejas intensitāti, kas saistīti ar valsts un attiecīgā gadījumā ārvalstu kuģiem;

65.

atkārto, ka turpmākajai KZP ir jābalstās uz labas pārvaldības principiem, tostarp arī pārredzamības un informācijas pieejamības principu atbilstīgi Orhūsas konvencijai un ilgtspējīgas zivsaimniecības nolīgumu (IZN) novērtējumu pieejamību;

66.

uzsver, ka ES būtu jāveicina ilgtspējīga resursu pārvaldība trešās valstīs; tādēļ aicina ES pastiprināt nelegālas, nereģistrētas un neregulētas zvejas darbību apkarošanas pasākumus; uzsver, ka ilgtspējīgas zivsaimniecības nolīgumiem jābūt vairāk vērstiem uz zinātnisku izpēti un datu apkopošanu, uzraudzību, kontroli un pārraudzību; uzskata, ka šādā nolūkā ES būtu jāsniedz pienācīgs finansiāls, tehnisks un cilvēkresursu atbalsts trešām partnervalstīm;

67.

atkārto, ka KZP ir jāsaskan ar attīstības un vides politiku, tostarp jūras ekosistēmu aizsardzības jomā; tādēļ prasa rīkoties, lai pilnveidotu un paplašinātu zinātnisko informāciju, kā arī pastiprināt starptautisko sadarbību, lai nodrošinātu labāku sniegumu;

68.

atkārto, ka visiem ES pilsoņiem neatkarīgi no to darbības vietas ir jāievēro KZP noteikumi un normatīvi, tostarp arī vides un sociālie normatīvi;

69.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.