52012DC0774

KOMISIJAS ZIŅOJUMS PADOMEI UN EIROPAS PARLAMENTAM

PAR PIEREDZI, KAS GŪTA, PIEMĒROJOT DIREKTĪVU 2003/4/EK PAR VIDES INFORMĀCIJAS PIEEJAMĪBU SABIEDRĪBAI

I. Ievads

Šo novērtējuma ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei Komisija ir sagatavojusi saskaņā ar 9. panta 2. punktu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2003/4/EK (“direktīva”)[1] par vides informācijas pieejamību sabiedrībai un par Padomes Direktīvas 90/313/EEK atcelšanu[2]. Tas balstās uz pieredzi, kuru Komisija un dalībvalstis guvušas vairākos direktīvas piemērošanas gados. Saskaņā ar 9. panta 1. punktu visas dalībvalstis ir ziņojušas par to, kā tās īsteno direktīvu.

Saskaņā ar 9. panta 2. punktu ziņojumā ir ņemta vērā elektronisko tehnoloģiju attīstība. Tādējādi šis pārskats ir daļa no Digitālās programmas Eiropai[3]. Turklāt tas atbilst vispārīgajam mērķim “pilnībā izmantot informācijas un komunikācijas tehnoloģijas”, kas noteikts stratēģijā “Eiropa 2020”[4].

Šajā ziņojumā galvenā uzmanība ir pievērsta jaunajiem noteikumiem, piemēram, plašākām terminu definīcijām un aktīvākai informācijas izplatīšanai. Turklāt tas jāskata saistībā ar nesenām politikas norisēm – tādām kā Paziņojums par īstenošanu[5], kurā Komisija piekļuvi informācijai ir noteikusi par galveno prioritāti vides tiesību aktu īstenošanas uzlabošanā un apņēmusies novērtēt iespējas sekmēt direktīvas efektivitāti.

II. Direktīvas galvenās iezīmes

Iepriekšējā direktīva

Direktīva 90/313/EEK pamatojās uz nostāju, ka vides jautājumus vislabāk var risināt un vides aizsardzību var ievērojami uzlabot, panākot visu ieinteresēto personu līdzdalību attiecīgajā līmenī. Lai veicinātu sabiedrības informētību un iesaistīšanos, direktīva nodrošināja tiesību kopumu attiecībā uz piekļuvi vides informācijai un paredzēja galvenos noteikumus, saskaņā ar kuriem šīs tiesības varēja īstenot. Komisijas ziņojumā par iepriekšējās direktīvas piemērošanu[6] secināts, ka tai bija pozitīvi rezultāti, tomēr tika konstatēti arī daži trūkumi. Tāpēc Komisija nolēma aizstāt to ar jaunu direktīvu.

Direktīvas ieviestās izmaiņas

Direktīva balstās uz iepriekšējās direktīvas īstenošanā gūto pieredzi. Turklāt tās izstrādes laikā Eiropas Savienība gatavojās ratificēt ANO/EEK Konvenciju par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesas iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (“Orhūsas konvencija”)[7]. Šajā sakarā direktīva tika saskaņota ar kopumā tālejošākiem Orhūsas konvencijas noteikumiem par piekļuvi informācijai. Turklāt direktīvā tika ņemta vērā elektronisko sakaru tehnoloģiju attīstība, jo īpaši attiecībā uz formu, kādā jāsniedz informācija. Tāpat direktīvā lielāka uzmanība tika pievērsta informācijas aktīvai izplatīšanai un tika noteikti sīki izstrādāti noteikumi tajās jomās, kurās Direktīvā 90/313/EEK vēl bija atsauces uz valsts tiesību aktiem. Galvenās izmaiņas bija šādas:

-     plašāka “vides informācijas” definīcija, kas aptver lielāku ar vidi saistītu jautājumu loku,

-     plašāka “publisko institūciju” definīcija, kas ietver personas, kuras veic valsts pārvaldes funkcijas,

-     sīkāk izstrādāti noteikumi par formu, kādā informācija jādara pieejama, tostarp vispārējs pienākums sniegt informāciju pieprasītajā formā un iespēja izmantot elektroniskus līdzekļus,

-     īsāks termiņš pieprasītās informācijas sniegšanai, paredzot tam vienu mēnesi, ko var pagarināt par vēl vienu mēnesi, ja tas nepieciešams informācijas apjoma un sarežģītības dēļ,

-     noraidīšanas iemeslu ierobežojums. Informācijas pieprasījumus var noraidīt tikai tad, ja tās publiskošana varētu kaitēt kādai no uzskaitītajām interesēm. Izņēmumi jāinterpretē ierobežojoši, ņemot vērā sabiedrības ieguvumu informācijas publiskošanas gadījumā,

-     noraidīšanas iemeslu ierobežojums, ja pieprasītā informācija ir saistīta ar emisijām vidē (“emisiju noteikums”),

-     papildu pienākumi, kas valsts iestādēm noteikti informācijas vākšanas un izplatīšanas jomā un pārsniedz pienākumu publiskot informāciju,

-     valsts iestādēm noteikti papildu pienākumi palīdzēt tiem sabiedrības pārstāvjiem, kas vēlas piekļūt informācijai,

-     uzlabotas procedūras publiskas institūcijas darbības vai bezdarbības pārsūdzēšanai tiesā vai pārskatīšanai citā saskaņā ar tiesību aktiem izveidotā neatkarīgā un objektīvā struktūrā.

III. Transponēšana dalībvalstīs

Saskaņā ar 10. pantu direktīva bija jātransponē valsts tiesību aktos līdz 2005. gada 14. februārim (Bulgārijā un Rumānijā līdz 2007. gada 1. janvārim). Tomēr vairums dalībvalstu to izdarīja novēloti. Tāpēc Komisija uzsāka pārkāpuma procedūras un pēc tam ierosināja tiesvedību. Tomēr trīs lietas – pret Vāciju, Grieķiju un Spāniju[8] – tika slēgtas pēc tam, kad šīs dalībvalstis bija transponējušas direktīvu. Divos gadījumos Tiesa nolēma, ka, noteiktajā periodā nepieņemot visus tiesību aktus, noteikumus un administratīvos aktus, kas nepieciešami direktīvas transponēšanai, Austrija[9] un Īrija[10] nav izpildījušas direktīvā paredzētos pienākumus. Tikmēr visas dalībvalstis bija direktīvu transponējušas[11].

IV. Pārskatīšanas procedūra

Direktīvas 9. pantā paredzētās pārskatīšanas procedūras pirmajā posmā dalībvalstis tika lūgtas ziņot par savu pieredzi direktīvas piemērošanā. Kā noteikts 9. panta 1. punktā, Komisija 2007. gada 19. jūnijā nosūtīja tām dokumentu ar norādījumiem. Komisija lūdza dalībvalstis iesniegt vispārēju aprakstu par direktīvas īstenošanai veiktajiem pasākumiem, ziņot par to ietekmi, pievērst uzmanību atsevišķiem direktīvas pantiem un sniegt jebkādus statistikas rādītājus.

Komisija konstatēja, ka valstu ziņojumu iesniegšana kavējas. Līdz direktīvā noteiktajam termiņam (2009. gada 14. augusts) bija saņemta mazāk nekā puse ziņojumu. Pēc turpmākiem aicinājumiem sniegt atbildes Komisija 2009. gada decembrī uzsāka 11 pārkāpuma procedūras. Līdz 2010. gada aprīļa vidum tika saņemti visi valstu ziņojumi. Līdz 2010. gada jūlija beigām tie tika iztulkoti[12], un tad sākās ziņojumu novērtēšana.

Arī Komisija ir guvusi pieredzi, veicot savus uzdevumus, jo īpaši izskatot sūdzības un uzraugot atbilstību. Lūgumraksti un parlamentārie jautājumi bija vēl viens vērtīgs informācijas avots par to, cik lielā mērā dalībvalstis pildīja savus pienākumus. Savukārt Eiropas Savienības Tiesa ir pieņēmusi nolēmumus par vairākiem noteikumiem.

V. Direktīvas piemērošana

Šis ir pirmais direktīvas piemērošanas novērtējums. Kā minēts iepriekš, vairums dalībvalstu direktīvu transponēja novēloti. Dažas dalībvalstis savos valstu ziņojumos norādīja, ka šā iemesla dēļ tās tobrīd nevarēja pilnībā novērtēt direktīvas ietekmi. Tāpēc patlaban dalībvalstu pieredzi nevar uzskatīt par pilnībā neapstrīdamu. Tomēr Komisija vēlas jau tagad izdarīt secinājumus un noteikt jomas, kurām jāpievērš lielāka vērība.

Dažas dalībvalstis ir transponējušas direktīvu vairākos tiesību aktos. Tas varētu sagādāt iedzīvotājiem grūtības noskaidrot piemērojamos tiesību aktus, kad viņi vēlas izmantot savas piekļuves tiesības.

Dalībvalstis kopumā uzskata, ka direktīvai ir bijusi pozitīva ietekme uz pilsoniskās sabiedrības līdzdalību. Negatīvais aspekts – daudzām dalībvalstīm lielākās bažas sagādāja administratīvais slogs.

Pēc Komisija domām, transponēšanas līmenis kopumā ir apmierinošs. Tomēr ir konstatētas vairākas grūtības gan saistībā ar transponēšanu, gan ar praktisko piemērošanu. Tās ir izklāstītas turpmāk.

2. pants – Definīcijas

a) “Vides informācija”

Direktīvā dotā “vides informācijas” definīcija aptver visu veidu informāciju par vides stāvokli vai par cilvēka veselības stāvokli un drošību. Tā ir tāda pati kā Orhūsas konvencijā lietotā definīcija. Būtiska nozīme ir informācijas pareizai klasificēšanai, jo uz “vides informāciju” attiecas īpaši direktīvas noteikumi, kas tiecas nodrošināt plašākas piekļuves tiesības nekā noteikumi par piekļuvi vispārīgai administratīvai informācijai.

Komisija ir konstatējusi tikai atsevišķus gadījumus, kad “vides informācijas” definīcija ir nepareizi, proti, nepilnīgi vai neskaidri, transponēta dalībvalstu tiesību aktos. Tā izskata šos gadījumus kopā ar attiecīgajām dalībvalstīm. Attiecībā uz definīcijas piemērošanu Komisija galvenokārt no iesniegtajām sūdzībām ir uzzinājusi par gadījumiem, kad valstu iestādes nelabprāt klasificē konkrētus nozares tehniskos dokumentus kā “vides informāciju”.

Tiesa 2. panta 1. punktā doto “vides informācijas” definīciju interpretē plaši. Savā 2010. gada 16. decembra spriedumā lietā C-266/09 Stichting Natuur en Milieu and Others v College voor de toelating van gewasbeschermingsmiddelen en biociden Tiesa iekļāva šajā jēdzienā augu aizsardzības līdzekļa atļaujas saņemšanas procedūru. Šī plašā “vides informācijas” definīcija rada svarīgu precedentu 2. panta 1. punkta interpretēšanai dalībvalstīs.

Valstu tiesas vai tādas iestādes kā ombuds jau ir paudušas savu nostāju par “vides informācijas” definīciju savas valsts tiesību aktos. Šķiet, ka tās ir piemērojušas plašo definīciju, kādu norādījusi Tiesa. Komisija pārbauda tikai nelielu skaitu gadījumu, kad publiskās institūcijas definīciju šķiet interpretējušas pārāk šauri.

b) “Publiska institūcija”

Direktīvas 2. panta 2. punktā publiskas institūcijas ir definētas plašā un funkcionālā nozīmē – tāpat kā Orhūsas konvencijā. Termins aptver iestādes, kas veic valsts pārvaldes funkcijas, publiskos pienākumus vai funkcijas vai sniedz publiskos pakalpojumus.

Vairums dalībvalstu šo terminu ir transponējušas pareizi. Tomēr piemērošanā ir radušās dažas grūtības, proti, grūtības noteikt, vai minētā definīcija ietver attiecīgā veida iestādi. Piemēram, atsevišķas dalībvalstis dažos gadījumos, pamatojoties uz valsts tiesu nolēmumiem, par “publiskām institūcijām” ir uzskatījušas tādus tiesību subjektus kā siltumenerģijas ražošanas, ūdens vai atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumus un vietējos vides fondus. Uz jautājumu, vai attiecīgo tiesību subjektu var uzskatīt par “publisku institūciju”, nevar sniegt vispārīgu atbildi, bet katrs gadījums ir jāizskata atsevišķi. Komisija ir konstatējusi, ka dalībvalstis visā visumā pareizi īsteno plašo “publiskas institūcijas” definīciju, kas dota 2. panta 2. punktā.

Saskaņā ar direktīvas 2. panta 2. punkta otro daļu dalībvalstis var neiekļaut šajā definīcijā “struktūras vai iestādes, kas realizē tiesu vai likumdošanas varu”. Savā 2012. gada 14. februāra spriedumā lietā C-204/09 Flachglas Torgau GmbH v Bundesrepublik Deutschland pēc Bundesverwaltungsgericht (Vācija) lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesa atkāpi, kas paredzēta attiecībā uz likumdošanas darbībām, interpretēja plašā nozīmē. Tā nosprieda, ka ministrijām, kas piedalās likumdošanas procesā, var piemērot atbrīvojumu uz attiecīgā procesa laiku.

3. pants – Vides informācijas pieejamība pēc pieprasījuma

a) Termiņi

Direktīvas 3. panta 2. punktā noteikts, ka vides informācija jādara pieejama tiklīdz iespējams vai, vēlākais, viena mēneša laikā pēc pieprasījuma saņemšanas, ņemot vērā informācijas pieprasītāja norādītos termiņus. Ja informācija ir apjomīga un sarežģīta, termiņu var pagarināt par vēl vienu mēnesi, šādā gadījumā jānorāda pagarinājuma iemesli.

Dalībvalstis piemēro dažādus termiņus, kādos jāatbild uz vides informācijas pieprasījumiem. Dažās dalībvalstīs ir noteikti vēl īsāki sākotnējie termiņi (5, 14, 15 vai 20 darbdienas), kas ir saskaņā ar direktīvu.

Ne visas dalībvalstis ir īstenojušas divējādo prasību, proti, ka informācijas pieprasītājs var noteikt termiņu un ka informācija jāsniedz pēc iespējas drīzāk. Turklāt valsts tiesību aktos ne vienmēr ir paredzēts, ka gadījumos, kad termiņu pagarina, par to jāinformē informācijas pieprasītājs un jānorāda pagarinājuma iemesli. Tomēr šādu gadījumu nav daudz, un vairums dalībvalstu šīs prasības ir transponējušas pareizi.

Dažām dalībvalstīm bija grūtības laikus sniegt pieprasīto informāciju, piemēram, gadījumos, kad informācija bija jāiegūst no dažādiem departamentiem vai kad vienlaicīgi bija jāatbild uz lielu informācijas pieprasījumu skaitu. Tāpat termiņu ievērošanu apgrūtināja apspriešanās ar trešām personām, kuras skāra informācijas pieprasījums.

Dažas dalībvalstis ļauj neievērot termiņus nepārvaramas varas vai īpašu apstākļu gadījumā. Šie izņēmumi ir plašāki par direktīvā paredzētajiem un var izraisīt interpretācijas problēmas. Komisija izskata šādus neatbilstības gadījumus.

Kopumā direktīvā noteiktais īsākais termiņš, kādā sniedzamas atbildes uz vides informācijas pieprasījumiem, šķiet pamatots. Dažu dalībvalstu paustās bažas par grūtībām ievērot direktīvā noteiktos termiņus ir pretrunā vēl īsākiem termiņiem, kas noteikti citās dalībvalstīs. Informācijas plašai pieejamībai internetā būtu jāpalīdz publiskajām institūcijām pildīt informācijas sniegšanas pienākumus.

b) Praktiskie pasākumi

Direktīvas 3. panta 5. punktā ir uzskaitīti praktiskie pasākumi, kas dalībvalstīm jāveic, lai palīdzētu sabiedrības locekļiem, kuri vēlas piekļūt vides informācijai (piemēram, palīdzība vai reģistru vai sarakstu izveidošana). Tie ir spēcīgs atbalsts sabiedrībai faktiski izmantot savas direktīvā paredzētās tiesības. Tomēr dažas dalībvalstis vēl nav tos pilnībā īstenojušas. Proti, lielāka vērība jāpievērš b) apakšpunktam, kurā paredzēts, ka dalībvalstīm jānodrošina publisko institūciju sarakstu publiska pieejamība. Praksē 3. panta 5. punktu vislabāk var īstenot, ieceļot personas, kuras atbild par informācijas nodrošināšanu, un izveidojot informācijas punktus, sniedzot informāciju par atsevišķu publisko institūciju pienākumiem, publicējot pieejamās vides informācijas reģistrus un izveidojot publiski pieejamus informācijas tīklus un datubāzes. Dalībvalstis 3. panta 5. punktā prasīto informāciju galvenokārt sniedz internetā un dažos gadījumos īpašās brošūrās. Tas atbilst prasībām.

4. pants – Izņēmumi

Direktīvas 4. pantā iekļautais izņēmumu saraksts atspoguļo Orhūsas konvencijas 4. panta 3.−5. punktu. Daļēji tas nodrošina pat vēl labākas piekļuves tiesības nekā Konvencija[13].

4. pants ir viens no direktīvas būtiskākajiem noteikumiem. Tajā ietverts galīgs saraksts ar visiem gadījumiem, kad dalībvalstis var noraidīt vides informācijas pieprasījumu. Parasti informācija ir jādara pieejama, ja vien nav piemērojami īpaši izņēmumi. Dalībvalstis nedrīkst pievienot sarakstam papildu izņēmumus. Tomēr tām savos valsts tiesību aktos nav arī jātransponē visi iespējamie izņēmumi – saskaņā ar vispārīgo principu, ka dalībvalstis pēc saviem ieskatiem var nodrošināt plašāku piekļuvi, nekā paredzēts direktīvā. Piemēram, dažas dalībvalstis nav transponējušas izņēmumus attiecībā uz klaji nepamatotiem vai pārāk vispārīgi formulētiem pieprasījumiem un tādējādi pieļauj plašāku piekļuvi vides informācijai.

4. panta īstenošana vēl nav pilnībā apmierinoša visās dalībvalstīs. Turpinājumā ir aprakstītas problemātiskās jomas.

Izņēmumu saraksta nelikumīga papildināšana

Dažos valstu tiesību aktos ir nelikumīgi papildināts direktīvā noteikto noraidījuma iemeslu saraksts. Viena dalībvalsts ir noteikusi izņēmumu attiecībā uz informāciju, kura reiz klasificēta kā konfidenciāla. Cita dalībvalsts ir sistemātiski noraidījusi jautājumus par konkrētiem procesiem, kuros varētu būt ietverta vides informācija, gadījumos, kad informācijas pieprasītājs nav iesaistīts šajos procesos. Visi šie piemēri liecina par direktīvas neatbilstīgu transponēšanu un/vai piemērošanu, un Komisija tos attiecīgi izskata.

Definīcijas

Dalībvalstis uzskata, ka joprojām pastāv grūtības ar konkrētu terminu interpretāciju, lai gan tie bija lietoti jau iepriekšējā direktīvā. Kā piemēru var minēt jēdzienus “klaji nepamatots” vai “iekšēja informācijas apmaiņa”. Tiesas judikatūrā atrodami vērtīgi norādījumi šajā jautājumā. Lieta C-204/09 Flachglas Torgau (skatīt iepriekš) cita starpā attiecas uz 4. panta 2. punkta a) apakšpunktā minēto “publisko institūciju iekšējo lietu konfidencialitātes” definīciju[14]. Attiecībā uz judikatūrā vēl neizskatītiem jautājumiem viens no dalībvalstu izmantotajiem risinājumiem ir pievienot papildu norādes transponēšanas instrumentos, lai ierobežotu šos terminus.

Jauno noteikumu transponēšana

Ar šo direktīvu 4. pantam tika pievienoti jauni noteikumi. Punkts par izņēmumu ierobežojošu interpretāciju, interešu izvērtēšanu un “emisiju noteikumu” (juridisks pieņēmums, ka sabiedrības ieguvumam informācijas publiskošanas gadījumā ir priekšroka, ja informācijas pieprasījums attiecas uz emisijām vidē) iepriekšējā direktīvā nebija iekļauts (4. panta 2. punkta otrā daļa). Tas pats attiecas uz punktiem par Datu aizsardzības direktīvu[15] un par informācijas pieprasītāja informēšanu, ja pieprasījums ir noraidīts tāpēc, ka tas skar materiālus sagatavošanas procesā.

Nereti tiek konstatēts, ka dalībvalstis nav transponējušas vai arī ir nepareizi transponējušas šos jaunos noteikumus. Piemēram, dažās dalībvalstīs nav paredzēts īpašs noteikums, ka atteikuma iemeslus nedrīkst tulkot paplašināti, kā arī nav skaidri paredzēta attiecīgo interešu izvērtēšana.

Tiesa jau ir sniegusi vērtīgus norādījumus par 4. panta 2. punkta otrās daļas interpretāciju. Lietā C-266/09 Stichting Natuur en Milieu (skatīt iepriekš) risināts jautājums par to, kā tiesības uz publisku piekļuvi vides informācijai samērot ar komerciālas vai rūpnieciskas informācijas konfidencialitāti. Tiesa apstiprināja, ka saskaņā ar otrās daļas formulējumu ieguvumi ir jāizvērtē katrā gadījumā atsevišķi un ka komerciālas vai rūpnieciskas informācijas aizsardzība ir ierobežota, ja tā ir saistīta ar informāciju par emisijām vidē (“emisiju noteikuma” piemērošana).

Lieta C-71/10 Office of Communications v The Information Commissioner par Apvienotās Karalistes Augstākās tiesas (UK Supreme Court) lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu arī attiecas uz sabiedrības ieguvuma informācijas publiskošanas gadījumā un saskaņā ar 4. panta 2. punktu aizsargāto interešu izvērtēšanu. Lietā bija skarta vairāk nekā viena aizsargāto interešu joma, taču neviena no tām atsevišķi nebūtu bijusi pietiekama, lai pārspētu sabiedrības ieguvumus informācijas publiskošanas gadījumā. Tiesa 2011. gada 28. jūlijā nolēma, ka, izvērtējot sabiedrības ieguvumu informācijas izpaušanas gadījumā attiecībā pret ieguvumu atteikuma gadījumā, var kumulatīvi ņemt vērā vairākas intereses, kas aizsargātas saskaņā ar 4. panta 2. punktu.

Saistība ar citiem ES tiesību aktiem

Nākamā problēma ir saistība starp 4. panta noteikumiem un informācijas pieejamības noteikumiem ES nozaru tiesību aktos. Parasti nozares tiesību aktam kā lex specialis ir augstāks spēks nekā direktīvā paredzētajiem vispārīgajiem piekļuves noteikumiem. Tomēr daudzos nozares tiesību aktos ir noteikumi par to saistību ar direktīvu, kuri paredz vispārēju piekļuvi informācijai, uz ko attiecas direktīva[16], vai sīkāk precizē direktīvas darbības jomu savas piemērošanas jomas robežās[17]. Tomēr dažkārt ir grūti noskaidrot, kurš juridiskais instruments attiecas uz konkrēto gadījumu. Šajā jautājumā jau pastāv judikatūra.

Savā 2009. gada 17. februāra spriedumā lietā C-552/07 Commune de Sausheim v Pierre Azelvandre[18] Tiesa nolēma, ka dalībvalsts nevar atsaukties uz 4. panta 2. punktā paredzēto izņēmumu, tostarp uz “sabiedrības drošību”, lai atteiktu piekļuvi informācijai, kurai jābūt publiski pieejamai saskaņā ar ĢMO direktīvu[19]. Tādējādi pārredzamības prasībām, kas izriet no ĢMO direktīvas, ir augstāks spēks nekā direktīvā paredzētajam izņēmumam, kas saistīts ar sabiedriskās kārtības vai citas interešu aizsardzību.

Savā 2010. gada 22. decembra spriedumā lietā C-524/09 Ville de Lyon v Caisse des dépôts et consignations Tiesa jo īpaši izskatīja jautājumu par to, vai dati par siltumnīcefekta gāzu emisijas kvotu tirdzniecību būtu uzskatāmi par “informāciju par emisijām vidē” 4. panta nozīmē, un tādā gadījumā nevarētu atsaukties uz “komerciālas vai rūpnieciskas informācijas konfidencialitāti”. Tomēr tā nolēma, ka šādas informācijas sniegšanu reglamentē īpaši noteikumi par konfidencialitāti emisijas kvotu tirdzniecības shēmā[20].

Attiecībā uz atteikumu formu un saturu (4. panta 5. punkts) vienā dalībvalstī joprojām ir paredzēti vārdos neizteikti atteikumi, proti, tiek pieņemts, ka valsts iestāde atsaka informāciju, ja tā līdz termiņa beigām nedz izpauž informāciju, nedz sniedz rakstveida atteikumu. Tomēr šāds vārdos neizteikts atteikums ir pretrunā direktīvai, kurā paredzēta skaidras atbildes sniegšana, norādot atteikuma iemeslus katrā atsevišķā gadījumā[21]. Dalībvalstu labākā prakse attiecībā uz atteikumu formu ir katrā gadījumā sniegt rakstisku atbildi pat tad, ja pieprasījums nav iesniegts rakstveidā; šī prasība ir pat stingrāka nekā direktīvā paredzētā.

Komisija turpinās sadarboties ar dalībvalstīm, lai nodrošinātu pareizu direktīvas transponēšanu. Dalībvalstis tiek aicinātas sniegt papildu norādījumus savām institūcijām, lai nepieļautu izņēmumu neskaidru vai patvaļīgu piemērošanu.

5. pants – Maksa

Direktīvas 5. pantā prasīts novērst finanšu šķēršļus direktīvā paredzētajām tiesībām uz informāciju.

1. punktā noteikts, ka piekļuve reģistriem vai sarakstiem un informācijas pārskatīšana uz vietas ir bez maksas. Nodrošināt pilnīgi brīvu piekļuvi informācijai uz vietas ir uzdevums, kas vēl jāizpilda vairākām dalībvalstīm.

2. punktā papildus minēts, ka maksai par vides informācijas sniegšanu jābūt samērīgai. Parasti tas tā arī ir.

3. punktā paredzēta prasība dalībvalstīm sniegt informāciju par maksas piemērošanu, kā arī par to, kad drīkst iekasēt maksu vai atbrīvot no tās. Šāda informācija dalībvalstīs parasti ir pieejama. Tomēr, lai nodrošinātu labāku pārredzamību, dalībvalstis varētu uzlabot piekļuvi skaidriem noteikumiem par iekasējamo maksu. Tas jo īpaši attiecas uz gadījumiem, kad dalībvalstis ir izvēlējušās darīt šos noteikumus pieejamus tikai vietējā līmenī. Šajā gadījumā pieejamība būtu jāuzlabo ar citiem līdzekļiem, piemēram, ar īpašu tīmekļa vietņu palīdzību, lai izveidotu viegli pieejamu, labi strukturētu regulējumu par maksas piemērošanu. Dažas dalībvalstis ir pieņēmušas tiesību aktus, kas skaidri norāda iekasējamo maksu. Šis risinājums nodrošina juridisko noteiktību un tajā pašā laikā garantē plašu pieejamību.

6. pants – Tiesas pieejamība

Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību ir garantētas Līguma par Eiropas Savienību 19. panta 1. punktā (“Dalībvalstis nodrošina tiesību aizsardzības līdzekļus, kas ir pietiekami efektīvi tiesiskās aizsardzības nodrošināšanai jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības”) un ES Pamattiesību hartas 47. panta pirmajā daļā (“Ikvienai personai, kuras tiesības un brīvības, kas garantētas Savienības tiesībās, tikušas pārkāptas, ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību (..)”). Direktīvas 6. pants attiecas uz tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību saistībā ar vides informāciju. Tas paredz divus pārsūdzības līmeņus: izskatīšanu administratīvā kārtā un pārskatīšanu tiesā vai citā saskaņā ar tiesību aktiem izveidotā neatkarīgā un objektīvā struktūrā.

Neraugoties uz atsevišķiem izņēmumiem, dalībvalstis ir pareizi transponējušas 6. panta noteikumus. Paralēli dalībvalstu transponējošo tiesību aktu novērtēšanai Komisija ir uzsākusi dažas pārkāpuma procedūras, galvenokārt tādēļ, lai nodrošinātu prasības par “ātru” un “ne dārgu” pārskatīšanas procedūru.

Tomēr dažās dalībvalstīs ir konstatētas dažas nepilnības 6. panta piemērošanā. Lai direktīvas noteikumi būtu efektīvi, tie jāpiemēro visos pārsūdzības līmeņos. Piemēram, administratīvajām iestādēm, kuras ir pilnvarotas izskatīt sūdzības pirmajā vai otrajā instancē, jābūt neatkarīgām vienai no otras un spējīgām pieņemt ar direktīvu saderīgus lēmumus. Vairākas dalībvalstis jau ir izveidojušas īpašu tribunālu pirmās instances pārsūdzības lietām. Tomēr šī labā prakse nedrīkst novest pie otrā pārsūdzības posma neefektivitātes, proti, dārgām un novilcinātām procedūrām. Procesuālas garantijas, kas attiecas uz visām instancēm, ir svarīgas, lai pilnībā nodrošinātu tiesas pieejamību un novērstu to, ka pastāv tikai viena efektīvas pārsūdzības instance, bet nākamās instances joprojām ir dārgas un lēnas.

Tāpat nozīmīga loma efektīvas tiesību aizsardzības nodrošināšanā ir struktūrām, kas pārrauga administratīvas kļūmes, piemēram, ombudam. Tomēr tās būtu jāuzskata par efektīvas pārsūdzības sistēmas papildu elementiem.

Šādiem trūkumiem īstenošanā Komisija ir pievērsusies kopā ar dalībvalstīm. To novēršanai nepieciešama turpmāka rīcība dalībvalstu līmenī Komisijas uzraudzībā.

7. pants – Vides informācijas izplatīšana

Direktīvas 7. pantā paredzēta vides informācijas aktīva un sistemātiska izplatīšana sabiedrībā, jo īpaši izmantojot datorizētus sakarus un/vai elektroniskās tehnoloģijas. 7. panta 2. punktā norādīts, kāda veida informācija jādara pieejama (piemēram, juridiski dokumenti, politika, plāni un programmas, ziņojumi un pētījumi, dati vai datu kopsavilkumi pēc to darbību monitoringa, kuras ietekmē vai var ietekmēt vidi).

Elektroniskajai tehnoloģijai ir galvenā loma direktīvas mērķu (1. pants) un noteikumu īstenošanā. Direktīvā nav noteikts, kādi elektroniskās tehnoloģijas veidi būtu jāizmanto. Tomēr izvēlētajiem līdzekļiem jābūt viegli pieejamiem, un tie nedrīkst radīt papildu šķēršļus informācijas sniegšanai. Turklāt 7. pantā dalībvalstīm paredzēta iespēja pielāgoties tehnoloģiju attīstībai. Turklāt pareiza tehnoloģijas izmantošana var palīdzēt mazināt izmaksas un administratīvo slogu, kas saistīts ar atbildes sniegšanu uz informācijas pieprasījumu un par ko ir noraizējušās vairākas dalībvalstis.

Dalībvalstis ir īstenojušas 7. pantu dažādos veidos. Vairums piedāvā elektroniskos portālus un/vai tīmekļa vietnes, lai nodrošinātu piekļuvi dažām 7. panta 2. punktā uzskaitītajām informācijas kategorijām dažādos pārvaldes līmeņos. Tomēr var nebūt viegli atrast tiešsaistes informāciju par to, kā konkrētas vides direktīvas ir iestrādātas valsts tiesību aktos un kā valsts iestādes izpilda to prasības. Lai nodrošinātu vieglāku un efektīvāku informācijas izmantošanu, visā visumā ir nepieciešams vēl vairāk uzlabot informācijas aktīvas izplatīšanas organizēšanu.

Direktīvu var uzskatīt par visplašāko ES tiesību aktu par vides informācijas aktīvu izplatīšanu. Tomēr arī citi tiesību akti, piemēram, INSPIRE[22] un VSI direktīva[23], un tādas iniciatīvas kā SEIS[24] paredz plašu elektronisko piekļuvi konkrētai informācijai, kas ir publisko iestāžu rīcībā. Kopā tie veido vides informācijas, tostarp uzraudzības darbībās iegūto datu, koplietošanas regulējumu. Šis plašākais konteksts, kas nepārtraukti mainās, ietekmē 7. panta īstenošanu. Ir vēlama cieša koordinācija, lai nodrošinātu visu būtisko instrumentu un iniciatīvu vispārēju konsekvenci.

8. pants – Vides informācijas kvalitāte

Direktīvas 8. pantā ir noteikti apkopotās vides informācijas kvalitātes standarti. Dalībvalstīm iespēju robežās būtu jācenšas nodrošināt to, lai dati būtu atjaunināti, pareizi un salīdzināmi.

Vides informācijai būtu jānodrošina, lai lietotāji varētu jēgpilni piedalīties vides politikas izstrādē un īstenošanā un novērtēt politikas efektivitāti.

Datu kvalitāte ir izrādījusies sarežģīts mērķis, jo tā ir lielā mērā atkarīga no resursiem, spējām un tehnoloģijas. Turklāt bieži vien nav tādas standarta metodes, lai nodrošinātu un noteiktu datu kvalitāti un panāktu vides informācijas salīdzināmību.

Kvalitāte ir svarīga arī attiecībā uz citām vides direktīvām, jo nereti nepieciešama rīcība saistībā ar vides stāvokļa monitoringu vai citu informāciju par īstenošanu. Neraugoties uz to, kā arī uz vairākās jomās panākto progresu, ir ziņots par kvalitātes problēmām dažādās vides politikas jomās[25].

VI. Secinājumi un turpmākā virzība

Komisija uzskata, ka direktīvas piemērošana ir būtiski uzlabojusi piekļuvi vides informācijai pēc pieprasījuma. Komisija pārbauda atsevišķus pārkāpumu gadījumus konkrētās dalībvalstīs. Komisija sagaida, ka laika gaitā jaunie noteikumi tiks pareizi iestrādāti dalībvalstu tiesību sistēmā un iestādes tos pienācīgi piemēros.

Veidojoties informācijas sabiedrībai, kurā arvien lielāka uzmanība tiek pievērsta plašai piekļuvei, rodas vajadzība pāriet no pieejas, kam raksturīga informācijas sniegšana pēc pieprasījuma, uz pieeju, kas vērsta uz aktīvu un plašu informācijas izplatīšanu, izmantojot jaunākās tehnoloģijas. Direktīva paredz dalībvalstīm rīcības brīvību izvēlēties atbilstīgus līdzekļus, kā aktīvi izplatīt vides informāciju un pielāgoties izmaiņām datorizētajos telesakaros un elektroniskajās tehnoloģijās. Dažas dalībvalstis ir izveidojušas lietotājam draudzīgas tīmekļa vietnes, kurās, piemēram, iedzīvotāji kartē var redzēt notekūdeņu attīrīšanas līmeni viņu pilsētā vai ciematā. Šajā saistībā Komisija aicina visas dalībvalstis pēc iespējas plašāk izmantot noteikumus par informācijas aktīvu izplatīšanu.

Saskaņā ar savu Paziņojumu par īstenošanu un Padomes 2012. gada 11. jūnijā pieņemtajiem secinājumiem un saskaņā ar ierosināto 7. vides rīcības programmu[26] Komisija centīsies palīdzēt dalībvalstīm labāk strukturēt informāciju ar mērķi to aktīvi izplatīt[27]. Tā veiks arī atsevišķus pētījumus, lai sīkāk pārbaudītu pašreizējo informācijas aktīvas izplatīšanas praksi un ar vides informācijas kvalitāti saistītās problēmas. Atkarībā no iznākuma un informācijas tehnoloģijas plašākas attīstības Komisija izlems, vai nākotnē direktīvā varētu būt nepieciešami turpmāki grozījumi.

[1]       OV L 41, 2003. gada 14. februāris, 26. lpp.

[2]       Padomes 1990. gada 7. jūnija Direktīva 90/313/EEK par vides informācijas pieejamību sabiedrībai, OV L 158, 1990. gada 23. jūnijs, 56. lpp. Atcelta ar direktīvu no 2005. gada 14. februāra.

[3]       Komisijas 2010. gada 26. augusta paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Digitālā programma Eiropai”, COM(2010) 245 galīgā redakcija/2.

[4]       Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojums “Eiropa 2020: stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010) 2020), 9. lpp.

[5]       Komisijas 2012. gada 7. marta paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Lielāki ieguvumi ES vides pasākumu jomā – uzticības vairošana ar padziļinātām zināšanām un reaģēšanas spēju”, COM(2012) 95 final.

[6]       Komisijas ziņojums Padomei un Eiropas Parlamentam par pieredzi, kas gūta, piemērojot Padomes 1990. gada 7. jūnija Direktīvu 90/313/EEK par vides informācijas pieejamību sabiedrībai, COM(2000) 400 galīgā redakcija.

[7]       Eiropas Kopiena Orhūsas konvenciju parakstīja 1998. gada 25. jūnijā un ratificēja 2005. gada 17. februārī. Konvencija stājās spēkā 2001. gada 30. oktobrī.

[8]       Attiecīgi lietas C-44/07, C-85/06 un C-53/06.

[9]       Tiesas 2007. gada 5. jūlija spriedums lietā C-340/06, Krājums 2007, I–96. lpp.

[10]     Tiesas 2007. gada 3. maija spriedums lietā C-391/06, Krājums 2007, I–65. lpp.

[11]     Saraksts ar transponēšanas pasākumiem, kurus dalībvalstis paziņojušas Komisijai, pieejams: http://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=CELEX:72004L0003:LV:NOT

[12]     Dalībvalstu ziņojumi un to tulkojumi ir publicēti tīmekļa vietnē Europa: http://ec.europa.eu/environment/aarhus/reports_ms.htm.

[13]     Piemēram, direktīvā ir skaidri minēta plaša izņēmumu virkne, ko nevar izmantot, ja pieprasījums attiecas uz informāciju par emisijām vidē (“emisiju noteikums”).

[14]     Tiesa nolēma, ka noteikums par publisko institūciju iekšējo lietu konfidencialitāti direktīvas 4. panta 2. punkta a) apakšpunkta nozīmē “var tikt uzskatīts par izpildītu, ja attiecīgās dalībvalsts tiesībās ir tāda tiesību norma kā pamata tiesvedībā, kurā paredzēts, ka valsts iestāžu apspriežu konfidencialitāte ir pamats atteikt piekļuvi vides informācijai, kas ir šo iestāžu rīcībā”, ciktāl “apspriežu” jēdziens ir skaidri definēts.

[15]     Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 24. oktobra Direktīva 95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti; OV L 281, 1995. gada 23. novembris, 31. lpp.

[16]       Piemēram, INSPIRE direktīvas (skatīt turpmāko atsauci) 2. pantā paredzēts, ka tā neskar Direktīvu 2003/4/EK.

[17]       Piemēram, Seveso III direktīvas 22. pants atsaucas uz direktīvas 4. pantu (Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 4. jūlija Direktīva 2012/18/ES par lielu ar bīstamām vielām saistītu avāriju risku pārvaldību, ar kuru groza un vēlāk atceļ Padomes Direktīvu 96/82/EK; OV L 197, 2012. gada 24. jūlijs, 1. lpp.).

[18]       Krājums 2009, I–987. lpp.

[19]       Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2001/18/EK par ģenētiski modificētu organismu apzinātu izplatīšanu vidē, OV L 106, 2001. gada 17. aprīlis, 1. lpp.

[20]       Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 13. oktobra Direktīva 2003/87/EK, ar kuru nosaka sistēmu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecībai Kopienā un groza Padomes Direktīvu 96/61/EK; grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 27. oktobra Direktīvu 2004/101/EK un Komisijas 2004. gada 21. decembra Regulu (EK) Nr. 2216/2004 par standartizētu un drošu reģistru sistēmu saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2003/87/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu 280/2004/EK. Direktīvas 2003/87/EK 17. pantā paredzēta piekļuve informācijai, ievērojot Direktīvu 2003/4/EK.

[21]       Savā 2005. gada 21. aprīļa spriedumā lietā C-186/04 Housieux Tiesa jau lēma attiecībā uz iepriekšējo direktīvu, ka noprotams atteikums ir nelikumīgs (Krājums 2005, I–3299. lpp.). Vārdos neizteiktu atteikumu var izmantot tikai kā instrumentu efektīvas juridiskās aizsardzības nodrošināšanai un kā līdzekli publiskās institūcijas disciplinēšanai.

[22]     Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 14. marta Direktīva 2007/2/EK, ar ko izveido Telpiskās informācijas infrastruktūru Eiropas Kopienā (INSPIRE), OV L 108, 2007. gada 25. aprīlis, 1. lpp.

[23]     Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 17. novembra Direktīva 2003/98/EK par valsts sektora informācijas atkalizmantošanu, OV L 345, 2003. gada 31. decembris, 90. lpp.

[24]     Komisijas 2008. gada 1. februāra paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Ceļā uz kopīgu vides informācijas sistēmu (SEIS)”, COM(2008) 46 galīgā redakcija.

[25]     Piemēram, Komisija ziņojumā par ES Regulu par piesārņojošo vielu un izmešu pārneses reģistriem (E-PRTR) tika uzsvērta dalībvalstu iesniegtās informācijas nepietiekamā salīdzināmība, kuru rada dažādu metožu izmantošana datu apkopošanā un informācijas nekonsekvence.

[26]     COM(2012) 710 final.

[27]     Paziņojums attiecas uz strukturētas īstenošanas un informācijas sistēmām (SIIFs), kuru mērķis būtu saskaņotākā veidā nodrošināt tiešsaistes informāciju par atsevišķu direktīvu īstenošanas rezultātiem – pieņemtajiem plāniem, izdotajām atļaujām, iegūtajiem monitoringa datiem u. c.