8.5.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 131/1

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 3. panta 2. punktu un Līguma par Eiropas Savienības darbību 67. pantu un 81. panta 2. punkta g) apakšpunktu,

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 18. janvāra apspriešanās dokumentu „Par strīdu alternatīvo izšķiršanas risinājumu izmantošanu, lai atrisinātu ar komerciāliem darījumiem un praksi saistītus strīdus Eiropas Savienībā” un 2011. gada aprīlī publicēto dokumentu „Saņemto atbilžu kopsavilkums”,

—

ņemot vērā Komisijas 2008. gada 11. decembra apspriešanās dokumentu „Strīdu alternatīvā izšķiršana finanšu pakalpojumu jomā” un 2009. gada 14. septembra dokumentu „To atbilžu kopsavilkums, kas iegūtas, rīkojot sabiedrisko apspriešanu par strīdu alternatīvo izšķiršanu finanšu pakalpojumu jomā”,

—

ņemot vērā 2002. gada 19. aprīļa Zaļo grāmatu par strīdu alternatīvo izšķiršanu civiltiesībās un komerctiesībās (COM(2002)0196),

—

ņemot vērā Komisijas 1998. gada 30. marta ieteikumus par principiem, kurus piemēro iestādēm, kas atbild par ārpustiesas strīdu izšķiršanu patērētāju tiesību jomā (1), un 2001. gada 4. aprīļa ieteikumus par ārpustiesas iestādēm, kas izšķir strīdus patērētāju tiesību jomā pušu vienošanās ceļā (2),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 13. aprīļa paziņojumu „Akts par vienoto tirgu — divpadsmit mehānismi, kā veicināt izaugsmi un vairot uzticēšanos — kopīgiem spēkiem uz jaunu izaugsmi” (COM(2011)0206),

—

ņemot vērā Padomes 2000. gada 25. maija rezolūciju par valstu tādu ārpustiesas iestāžu Kopienas mēroga tīklu, kurās izšķir strīdus patērētāju tiesību jomā (3), un 2001. gada 16. oktobrī darbību uzsākušo Eiropas Ārpustiesas tīklu (EEJ-Net),

—

ņemot vērā 1998. gada 30. marta saprašanās memorandu par pārrobežu ārpustiesas sūdzību tīklu attiecībā uz finanšu pakalpojumiem Eiropas Ekonomiskajā zonā un arī Sūdzību tīklu par finanšu pakalpojumiem,

—

ņemot vērā Padomes 2001. gada 28. maija Lēmumu 2001/470/EK, ar ko izveido Eiropas Tiesiskās sadarbības tīklu civillietās un komerclietās (4),

—

ņemot vērā Eiropas Mediatoru rīcības kodeksu (turpmāk „rīcības kodekss”), kurš spēkā stājās 2004. gadā,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 21. maija Direktīvu 2008/52/EK par konkrētiem mediācijas aspektiem civillietās un komerclietās (5),

—

ņemot vērā 2010. gada 9. jūnija pētījumu „Strīdu alternatīvās izšķiršanas neīstenošanas izmaksas — Kopienas strīdu komerctiesību jomā faktisko izmaksu uzraudzība un informēšana par tām”,

—

ņemot vērā Eiropas Biznesa testa paneļa pētījumu „Strīdu alternatīvā izšķiršana” par laikposmu no 2010. gada 17. decembra līdz 2011. gada 17. janvārim,

—

ņemot vērā 2003. gada 12. marta rezolūciju par Komisijas Zaļo grāmatu par strīdu alternatīvo izšķiršanu civiltiesībās un komerctiesībās (6),

—

ņemot vērā 2007. gada 19. jūnija ieteikumu, kas izstrādāts, pamatojoties uz Izmeklēšanas komitejas ziņojumu par „Equitable Life Assurance Society” krīzi (7),

—

ņemot vērā 2009. gada 25. novembra rezolūciju par Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei — brīvības, drošības un tiesiskuma telpa pilsoņu interesēs — Stokholmas programma (8),

—

ņemot vērā 2011. gada 6. aprīļa rezolūciju par pārvaldību un partnerību vienotajā tirgū (9),

—

ņemot vērā 2011. gada 13. septembra rezolūciju par direktīvas par mediāciju īstenošanu dalībvalstīs, tās ietekmi uz mediāciju un tās piemērošanu tiesās (10),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu un Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas atzinumu (A7-0343/2011),

A.

tā kā tiesības vērsties tiesā ir vienas no pamattiesībām;

B.

tā kā Līgumos noteiktajai brīvības, drošības un tiesiskuma telpai ir jāatbilst pilsoņu un uzņēmumu vajadzībām, piemēram, radot vienkāršākas un saprotamākas procedūras, vienlaikus uzlabojot iespējas vērsties tiesā;

C.

tā kā tiesvedības procesa un strīdu alternatīvo izšķiršanas veidu mērķi ir cieši saistīti un tos īsteno, lai ātri atjaunotu tiesisko mieru starp strīdus pusēm, pienācīgi aizsargātu materiālās subjektīvās tiesības un atrisinātu pušu starpā radušos strīdus;

D.

tā kā strīdu alternatīvā izšķiršana var tikt uzskatīta par ātru un izmaksu ziņā izdevīgu alternatīvu strīdu izskatīšanai tiesā un tādējādi pusēm palīdzēt izvairīties no tiesas procesiem;

E.

tā kā strīdu alternatīva izšķiršana ir mehānisms, lai izšķirtu strīdus ārpus tiesas, palīdzot patērētājiem un uzņēmējiem atrisināt konfliktu ar trešās personas (vidutāja vai šķīrējtiesneša) starpniecību;

F.

tā kā lielā daļā valstu publiskām iestādēm, tostarp mediatoriem un reglamentējošām iestādēm, ir nozīmīga loma, veicinot strīdu izšķiršanu;

G.

tā kā iedzīvotāju uzticēšanās iekšējam tirgum un ticības tiesiskuma nodrošināšanai pārrobežu strīdos vairošana var būt viens no ES ekonomikas stimuliem;

H.

tā kā ES pilsoņiem ir nepietiekamas un aptuvenas zināšanas un izpratne par strīdu alternatīvās izšķiršanas shēmām Eiropā un tikai neliela iedzīvotāju daļa zina, kā iesniegt prasību strīdu alternatīvās izšķiršanas struktūrai;

I.

tā kā ir svarīgi nodrošināt labāku informāciju par pastāvošajiem strīdu alternatīvās izšķiršanas mehānismiem un darīt vairāk, lai mudinātu patērētājus un speciālistus tos izmantot kā alternatīvu tiesvedībai, tādējādi radot iespēju izvairīties no konfrontējošas pieejas un paverot izredzes abpusēji izdevīgam atrisinājumam;

J.

tā kā ir jārod līdzsvarota pieeja, kurā, no vienas puses, būtu ņemts vērā alternatīvas strīdu izšķiršanas sistēmu elastīgums un nepieciešamība garantēt patērētāju aizsardzību un taisnīgas procedūras, no otras puses;

K.

tā kā Parlaments ir vairākkārt prasījis turpināt darbu pie strīdu alternatīvās izšķiršanas mehānisma izstrādes; tā kā Eiropas Parlaments 2011. gada 6. aprīļa rezolūcijā par pārvaldību un partnerību vienotajā tirgū aicināja Komisiju līdz 2011. gada beigām iesniegt tiesību akta priekšlikumu par strīdu alternatīvas izšķiršanas izmantošanu Eiropas Savienībā;

L.

tā kā Komisija priekšlikumu tiesību aktam par strīdu alternatīvo izšķiršanu kā stratēģisku iniciatīvu iekļāva savā 2011. gada darba programmā un 2011. gada 13. aprīļa paziņojumā par Vienotā tirgus aktu to iekļāva kā vieno no 12 līdzekļiem, ar kuriem sekmē izaugsmi un stiprina paļāvību nolūkā patērētāju pozīcijas padarīt spēcīgākas;

M.

tā kā Direktīva 2008/52/EK ir jāievieš līdz 2011. gada 21. maijam,

1.

atzinīgi vērtē to, ka Komisija, neskatoties uz vispārīgo virsrakstu, rīkoja apspriešanos par strīdu alternatīvo izšķiršanu, kas bija paredzēta tikai darījumiem ar patērētājiem;

2.

tomēr uzskata, ka strīdu alternatīvā izšķiršana ir daļa no visas nozares aptverošās vispārējās „tiesības kā izaugsmes faktors” darba kārtības; pauž viedokli, ka ikvienai pieejai, ko īsteno strīdu alternatīvajā izšķiršanā, ir jābūt plašākai par patērētāju strīdiem, lai to piemērotu arī civiltiesiskiem un komerciāliem darījumiem, kurus savā starpā slēdz gan privāti, gan publiski uzņēmumi uzņēmumi (B2B), strīdiem ģimenes tiesību jomā un lietās par goda aizskārumu un neslavas celšanu un citām domstarpībām, kurās ir skartas vispārējas intereses vai kas radušās starp dažāda juridiskā statusa pusēm;

3.

atzinīgi vērtē to, ka Direktīvā 2008/52/EK ir saskaņoti daži mediācijas standarti; uzsver to, ka visās strīdu alternatīvās izšķiršanas jomās ir jādefinē kopējie nosacījumi un jānodrošina procesuālās garantijas; uzskata, ka no jauna ir jāpārskata Komisijas 1998. un 2001. gada ieteikumi un rīcības kodekss;

4.

uzskata, ka, kaut arī pašregulējums joprojām ir svarīgs, ir nepieciešams likumdošanas pasākums, ar kuru dalībvalstu tiesību sistēmās tiktu paredzēts strīdu alternatīvās izšķiršanas reglamentējums, kā tas izriet no Direktīvas 2008/52/EK piemēra; uzsver, ka, izstrādājot šādu reglamentējumu, jāgādā par to, lai saglabātos strīdu alternatīvās izšķiršanas jomā esošā dažādība, jo nepastāv „standarta” risinājumi, ar kuriem varētu atrisināt atšķirīgās problēmas, kas rodas daudzās tiesību jomās;

5.

uzsver nepieciešamību labāk saprast tos daudzos mehānismu un paņēmienu veidus (tostarp tādu publisko iestāžu darbību kā mediatori), kurus bieži vien apzīmē ar vispārējo jēdzienu „strīdu alternatīvā izšķiršana”; uzskata — kaut arī attiecībā uz sarunu risināšanas metodēm un palīdzības sniegšanu konfliktu risināšanā pastāv liels skaits līdzību, kas pārsvarā ir iekļautas strīdu alternatīvās izšķiršanas sistēmās, strīdu alternatīvās izšķiršanas struktūra un arhitektūra katrā dalībvalstī ir ievērojami atšķirīga;

6.

uzskata, ka Eiropas Savienības līmenī noteiktās likumdošanas normas atvieglos strīdu alternatīvās izšķiršanas risinājuma piemērošanu un sekmēs fizisko un juridisko personu vēlmi to izmantot biežāk, it īpaši pārrobežu strīdos, jo tiesvedības procesi, kuros risina šāda veida strīdus, kļūst aizvien dārgāki un ilgāki;

7.

šajā sakarībā aicina Komisiju līdz 2011. gada beigām iesniegt tiesību akta priekšlikumu par alternatīvas patērētāju strīdu izšķiršanas izmantošanu ES un uzsver, ka ir svarīgi to pieņemt īsā laikā;

8.

uzskata, ka strīdu alternatīvās izšķiršanas standartos ir jāiekļauj: strīdu alternatīvās izšķiršanas ievērošana vai līgums par to; neatkarība, pārredzamība, efektivitāte, taisnīgums, objektivitāte un konfidencialitāte; ietekme uz noilgumu; strīdu alternatīvas izšķiršanā panāktu izlīgumu izpildes garantijas; trešo personu statuss;

9.

uzskata, ka neatkarīgiem ekspertiem ir regulāri jāizvērtē un jākontrolē strīdu alternatīvās izšķiršanas struktūras;

10.

lai nemazinātu iespējas vērsties tiesā, noraida jebkādas obligātas kopējas sistēmas noteikšanu ES līmenī un iesaka izskatīt iespēju ieviest sistēmu, saskaņā ar kuru pusēm būtu pienākums apsvērt varbūtību griezties alternatīvo strīdu izskatīšanas instancē;

11.

vērš uzmanību uz Itālijā praktizēto „vienlīdzīgo samierināšanu” kā piemēru labai praksei, kuras pamatā ir uzņēmuma un patērētāju apvienību noslēgts un parakstīts protokols, ar ko uzņēmums jau iepriekš apņemas visu strīdu risināšanai, kas varētu rasties protokolā reglamentētajās jomās, izmantot strīdu alternatīvo izšķiršanu;

12.

uzsver, ka, paredzot strīdu alternatīvās izšķiršanas klauzulu, nedrīkst tikt mazinātas iespējas vērsties tiesā, jo īpaši vājākās puses tiesības vērsties tiesā, ņemot vērā, ka vājākā puse zināmos apstākļos var būt arī MVU, un šajā sakarībā uzskata, ka strīdu alternatīvajā izšķiršanā pieņemtajiem nolēmumiem vajadzētu būt saistošiem, ja visas iesaistītās puses par to ir nepārprotami vienojušās;

13.

uzskata, ka pienākums darīt zināmus apstākļus, kas ietekmē trešās puses neatkarību vai var būt par pamatu interešu konfliktam, vai pienākums pret visām pusēm izturēties vienādi, kā tas ir paredzēts rīcības kodeksā, attiecas uz visiem strīdu alternatīvās izšķiršanas gadījumiem;

14.

prasa noteikt pienākumu iesaistītajām pusēm un vajadzības gadījumā arī trešai pusei, kas jau ir paredzēts rīcības kodeksā, nodrošināt ar strīdu alternatīvo izšķiršanu saistītās informācijas konfidencialitāti; apsver arī attiecīgos gadījumos ilglaicīgākus pasākumus, piemēram, profesionālu privilēģiju radīšanu līdztekus tām, kas jau ir noteiktas Direktīvas 2008/52/EK 7. pantā;

15.

tomēr norāda — kaut arī personas datu konfidencialitāte ir svarīga, ir jāpanāk arī strīdu alternatīvās izšķiršanas procedūru zināma pārredzamības pakāpe, lai dalībvalstis un strīdu alternatīvās izšķiršanas struktūras varētu uzskaitīt un izplatīt labas prakses piemērus un nodrošinātu neatkarīgām reglamentācijas iestādēm iespēju pārbaudīt procedūras sūdzību gadījumos;

16.

uzskata, ka noilguma termiņam vajadzētu būt atkarīgam ne tikai no mediācijas, bet arī no visiem pārējiem strīdu alternatīvās izšķiršanas veidiem (Direktīvas 2008/52/EK 8. pants); apzinās risku, ko rada strīdu alternatīvās izšķiršanas veidu daudzveidība, un iespējamību, ka tādējādi var ļaunprātīgi tikt atlikts tiesas process; norāda, ka Eiropas līgumtiesību priekšizpētē (11) ir noskaidrotas iespējas apturēt noilguma termiņu arbitrāžas un mediācijas procesa gadījumā un atsevišķās citās strīdu alternatīvas izšķiršanas situācijās; prasa Komisijai turpināt darbu pie šiem risinājumiem;

17.

pauž pārliecību, ka ir vajadzīga ātra un izmaksu ziņā izdevīga tādu vienošanos obligāta izpilde, kas ir panāktas strīdu alternatīvās izšķiršanā, tostarp pārrobežu lietās; šim nolūkam prasa izstrādāt likumdošanā noteiktu reglamentējumu;

18.

atgādina, cik svarīgi ir tas, ka neitrālās trešās puses iziet īpašu apmācību; aicina Komisiju savākt datus par apmācības nepieciešamo veidu un apjomu un palīdzēt nozarēm apmācības un kvalitātes kontroles programmu izstrādē;

19.

atbalsta Komisijas vēlmi veicināt tādu alternatīvas strīdu izšķiršanas līdzekļu izmantošanu, kas ir pieejami, ātri, efektīvi un ar zemām izmaksām un kas ļautu veidot un uzturēt kvalitatīvas un uz uzticību balstītas tirdznieciskās, ekonomiskās un sociālās attiecības, kā arī kaimiņattiecības, un veicināt augsta līmeņa patērētāju aizsardzību situācijā, kurā ieguvējas ir abas puses salīdzinājumā ar pašreizējo tiesu praksi;

20.

uzsver, ka, lai gan patlaban Eiropā efektīvi darbojas daudzas strīdu alternatīvās izšķiršanas sistēmas, viens no galvenajiem šķēršļiem to izmantošanā ir šādu sistēmu nevienmērīga ieviešana ES gan ģeogrāfiskajā, gan nozaru aptvēruma ziņā; tādēļ mudina steidzami novērst nepilnības saistībā ar strīdu alternatīvās izšķiršanas sistēmu ģeogrāfisko tvērumu Eiropā; pauž nožēlu, ka lielākajā daļā dalībvalstu joprojām pastāv būtiski nozarēm raksturīgi trūkumi, lai gan nolūkā veicināt nozaru aptvēruma uzlabošanu ir iesaistītas personas, kas saprot attiecīgās nozares darbības mehānismus; mudina dalībvalstis apsvērt vienotu kontaktpunktu izveidi katrā nozarē, lai sniegtu informāciju par to, kā uzsākt strīdu alternatīvo izšķiršanu;

21.

atgādina, ka strīdu alternatīvā izšķiršana ir īpaši nozīmīga MVU; atkārtoti aicina Komisiju apsvērt iespējas nodrošināt strīdu alternatīvās izšķiršanas un ES līgumtiesību instrumenta sinerģiju; atzinīgi vērtētu arī vadlīnijas par strīdu alternatīvās izšķiršanas klauzulas iekļaušanu standartizētos līgumos;

22.

aicina Komisiju atbalstīt, stiprināt un sekmēt to šajā jomā darbojošos struktūru iespējas, kuras ir pierādījušas savu efektivitāti un vērtīgumu, piemēram, SOLVIT, Europe Direct, ECC-NET un FIN-NET;

23.

lielas iespējas saskata strīdu alternatīvā izšķiršanā tiešsaistē, it īpaši mazāko prasījumu gadījumā; norāda, ka tradicionālās strīdu alternatīvās izšķiršanas procedūras tiešsaistē pastāv paralēli citām, kurās cenšas novērst strīdu rašanos vai veicina to atrisināšanu; uzsver, ka gadījumos, kad tradicionālo strīdu alternatīvo izšķiršanu īsteno tiešsaistē, procesuālo standartu līmenis nedrīkst kristies un ka ir jāatrisina arī tādi jautājumi kā risinājumu obligātā izpilde; īpašu izdevīgumu saredz tiešsaistes uzticības zīmoga sistēmas ieviešanā; norāda uz UNCITRAL darba grupas par strīdu izšķiršanu tiešsaistē darbu pie tādu strīdu izšķiršanas mehānisma (12), kas radušies saistībā ar B2B un uzņēmumu un patērētāju (B2C) starpā noslēgtiem darījumiem;

24.

uzskata, ka izšķiršanas hierarhija, kurā, pirmkārt, paredzēta iekšēja sūdzību izskatīšanas kārtība, otrkārt, strīdu alternatīvā izšķiršana un tikai kā pēdējais līdzekli — tiesāšanās tiesā, samazinās laiku un izmaksas; prasa Komisijai palīdzēt nozarēs popularizēt šādas sistēmas;

25.

uzsver to, cik svarīgi ir daži strīdu alternatīvās izšķiršanas veidi ģimenes tiesību jomā, jo, mazinot psiholoģisko kaitējumu, var palīdzēt pusēm sazināšanās atjaunošanā un it īpaši palīdzēt nodrošināt bērnu aizsardzību; saskata iespējas strīdu alternatīvajā pārrobežu izšķiršanā, jo tā cita starpā ir elastīga; norāda arī uz Eiropas Parlamenta vidutāja darbu vecāku veiktas starptautiskas bērnu nolaupīšanas lietās;

26.

piekrīt Komisijai, ka, lai iekšējā tirgū būtu pienācīga iespēja iegūt kompensāciju, vienlaikus ir nepieciešams nodrošināt vienkāršu strīdu alternatīvās izšķiršanas izmantošanu, kā arī efektīvu kolektīvo prasību izskatīšanas sistēmu, vienai otru papildinot, nevis izslēdzot;

27.

saredz iespējas izmantot strīdu alternatīvo izšķiršanu kolektīvo tiesību aizsardzības gadījumos, jo izvēle par labu strīdu alternatīvajai izšķiršanai ir uzskatāma par efektīvu līdzekli, ar kuru strīda atrisināšanas nolūkā novērš griešanos vispārējas jurisdikcijas tiesā;

28.

uzskata, ka ES līmenī strīdu alternatīvā izšķiršana ir jāpiemēro preses brīvības un personu tiesību jomā, ņemot vērā to, ka jo īpaši goda aizskāruma un neslavas celšanas lietās un personas tiesību pārkāpumu gadījumos, tiesvedības izmaksas, it sevišķi dažās dalībvalstīs, var būt nesamērīgi lielas un ka strīdu alternatīvā izšķiršana var palīdzēt situācijas uzlabošanā;

29.

uzsver vajadzību nodrošināt Eiropas patērētājiem piekļuvi strīdu alternatīvās izšķiršanas sistēmām, kas paredzētas pārrobežu strīdu gadījumiem, kā arī strīdiem vienas valsts robežās, īpaši tiešsaistes tirgū, kas ES strauji attīstās; norāda, ka strīdu alternatīvās izšķiršanas sistēmu izmantošana sniedz augstāku patērētāju tiesību aizsardzības līmeni un vairo patērētāju uzticību tirgum, uzņēmumiem un patērētāju tiesību aizsardzības struktūrām, padarot tās pievilcīgākas, kā arī veicinot pārrobežu tirdzniecību un vairojot visu ES tirgus dalībnieku labklājību;

30.

aicina izstrādāt efektīvu ES mēroga sistēmu strīdu ārpustiesas izšķiršanai patērētāju tiesību jomā;

31.

iesaka Komisijai topošajā tiesību akta priekšlikumā par strīdu alternatīvās izšķiršanas izmantošanu patērētāju tiesību jomā ES ietvert šādas vadlīnijas, kas jāievēro attiecībā uz Eiropā izveidotajām strīdu alternatīvās izšķiršanas sistēmām:

32.

aicina Komisiju attiecībā uz transnacionāliem patērētāju strīdiem paredzēt koordinācijas struktūras izveidi, lai atvieglotu piekļuvi valstu un privātām strīdu alternatīvās izskatīšanas sistēmām un sekmētu to koordināciju;

33.

aicina Komisiju attiecībā uz patērētāju pārrobežu strīdiem e-tirdzniecības jomā veikt pasākumus, lai ātri ieviestu daudzvalodu platformu, kas ļautu patērētājiem pilnībā risināt strīdus tiešsaistē, ņemot vērā, ka minētajai platformai jāatbilst kvalitātes standartiem un tā jāveido, pamatojoties uz dalībvalstīs pastāvošajām strīdu alternatīvās izšķiršanas sistēmām;

34.

uzskata, ka par informācijas sniegšanu patērētājiem kopīgi atbild publiskās iestādes, informācijas un konsultatīvie tīkli, regulatori un patērētāju grupas, un ierosina tām savā atbilstīgajā līmenī rīkot informatīvas kampaņas un īstenot izmēģinājuma projektus šajā jomā;

35.

kritizē Komisijas pašreizējo nesistematizēto strīdu alternatīvās izšķiršanas datubāzi; ierosina Komisijai, attīstot pastāvošās datubāzes un tīklus, izveidot tīmeklī Eiropas daudzvalodu strīdu alternatīvās izšķiršana portālu, kurā jebkurš patērētājs varētu saņemt informāciju par to, kā darbojas strīdu alternatīvā izšķiršana, par tā saturu un par savām tiesībām un pienākumiem; uzsver, ka patērētāju interesēs īpaša uzmanība būtu jāpievērš tiešsaistes portāla lietošanas ērtībai un skaidrībai;

36.

uzsver, ka patērētājiem jābūt iespējai iegūt visu ar strīdu alternatīvo izšķiršanu saistīto tiešsaistē pieejamo informāciju, kas pienācīgi pārtulkota attiecīgajā valodā, izmantojot viegli pieejamus un lietotājdraudzīgus tiešsaistes tulkošanas rīkus;

37.

uzsver, ka patērētāju informēšana par strīdu alternatīvās izšķiršanas esamību un tās priekšrocībām pirms patērētāja strīdu rašanās ir būtiska; uzstāj, ka šajā saistībā jāpalielina uzņēmumu un uzņēmējdarbības organizāciju atbildība; uzskata, ka uzņēmumu un uzņēmēju apvienību pienākums ir informēt patērētājus par pieejamajiem strīdu alternatīvās izšķiršanas mehānismiem; ierosina, ka šāda „iepriekšēja” informācija būtu jāsaprot tā, ka visos speciālistu sagatavotajos līgumdokumentos iekļauj atsauci par iespēju izmantot strīdu alternatīvo izšķiršanu, pievienojot kontaktkoordinātas un sūdzību iesniegšanas kārtību attiecīgajās strīdu alternatīvās izšķiršanas sistēmās; tomēr, piemērojot šo prasību, būtu jāizvairās no papildu izmaksām un birokrātijas;

38.

ierosina kā iespējamu pamudinājumu uzņēmumiem ieviest kvalitātes marķējumu mediācijas jomā saistībā ar patērētāju strīdiem, kas atbilstu labākās prakses vadlīnijām, lai patērētāji varētu ātri konstatēt, kuri uzņēmumi ir iesaistījušies strīdu alternatīvās izšķiršanas sistēmās; uzskata, ka saistībā ar šo priekšlikumu jāveic izmaksu un ieguvumu analīze; uzsver, ka Komisijai jānodrošina marķējuma pareiza izmantošana un ieviešana;

39.

norāda, ka ir jāuzlabo vispārēja informācija par tiesībām un to obligāto īstenošanu un īpaša informācija par strīdu alternatīvās izšķiršanas mehānismiem, tostarp par šo mehānismu pieejamību, darbību un atrašanās vietu; uzskata, ka informācijas programmās arī būtu jāuzsver izvēles par labu strīdu alternatīvajai izšķiršanai galvenās priekšrocības, piemēram, mazākas izmaksas un ātrums salīdzinājumā ar tiesvedības procesu, kā arī pušu apmierinātības īpatsvars; uzskata, ka šādu programmu mērķauditorijai vajadzētu būt jo īpaši iedzīvotājiem un MVU; uzskata, ka strīdu alternatīvā izšķiršana ir visefektīvākā, ja to nodrošina tīklveidīgi iedzīvotāju tuvumā, pamatojoties uz dalībvalstu kopīgo darbu;

40.

aicina Komisiju pa to laiku nekavējoties rīkoties, lai nodrošinātu, ka patērētāji un uzņēmēji tiek vairāk informēti par tādiem spēkā esošiem normatīviem dokumentiem kā Regula (EK) Nr. 861/2007, ar ko izveido Eiropas procedūru maza apmēra prasībām, Direktīva 2008/52/EK par konkrētiem mediācijas aspektiem civillietās un komerclietās un Regula (EK) Nr. 805/2004, ar ko izveido Eiropas izpildes rīkojumu neapstrīdētiem prasījumiem; ņemot vērā šo mērķi, ierosina visaptverošā informēšanas kampaņā iesaistīt valsts iestādes, tiesas, advokātu kolēģijas un tirdzniecības kameras, patērētāju konsultāciju birojus, juridisko izdevumu apdrošinātājus un citas kompetentās iestādes; aicina finansiāli atbalstīt šādu kampaņu rīkošanu Eiropas un dalībvalstu līmenī;

41.

norāda, ka dažās dalībvalstīs joprojām ļoti reti izmanto mazo prasījumu instances un ka jādara vairāk attiecībā uz juridisko noteiktību, valodu barjerām un procedūru pārredzamību; aicina Komisiju tiesību akta priekšlikumā par strīdu alternatīvās izšķiršanu patērētāju tiesību jomā Eiropas Savienībā veltīt īpašu uzmanību minētajām tiesu iestādēm;

42.

norāda — tā kā samierināšana ir galvenā strīdu alternatīvas izšķiršanas funkcija, pastāv lielākas iespējas, ka strīda atrisinājums būs izdevīgs visām pusēm, un uzsver, ka strīdu alternatīvās izšķiršanas ceļā rastie risinājumi pārsvarā tiek ievēroti; līdz ar to uzskata, ka atjauninātā statistika par šiem jautājumiem būtu jāpublicē vienlaikus ar publisko informāciju par strīdu alternatīvo izšķiršanu;

43.

aicina Komisiju sadarbībā ar dalībvalstīm rīkot informēšanas kampaņas, kuru mērķis ir izglītot un informēt patērētājus un uzņēmējus par šādas institūcijas izmantošanas priekšrocībām;

44.

uzskata, ka informācijas kampaņas par strīdu alternatīvo izšķiršanu būtu jāveic sadarbībā ar tirdzniecības palātām, patērētāju grupām un konkurences iestādēm, lai nodrošinātu šo kampaņu koordināciju un efektivitāti;

45.

uzskata, ka par informācijas sniegšanu uzņēmumiem kopīgi atbild publiskās iestādes un pārstāvības organizācijas, un iesaka tām katrai savā atbilstīgajā līmenī rīkot informatīvas kampaņas un īstenot izmēģinājuma projektus šajā jomā;

46.

atzīst, ka viens no galvenajiem šķēršļiem strīdu alternatīvās izšķiršanas sistēmu izmantošanā ir uzņēmumu nevēlēšanās iesaistīties šādos mehānismos; ierosina attiecībā uz tirdzniecības kamerām, dalībvalstu un ES līmeņa jumta organizācijām un citām profesionālajām struktūrām noteikt pienākumu informēt uzņēmumus par strīdu alternatīvās izšķiršanas mehānismu esamību un par ieguvumiem, ko var sniegt to izmantošana, jo īpaši, kas nav mazsvarīgi, attiecībā uz iespēju izvairīties no strīdu izskatīšanas tiesvedības kārtībā, attiecībā uz uzņēmuma tēlu un, visbeidzot, atšķirībā no šķīrējtiesas nolēmumiem vai tiesas spriedumiem, attiecībā uz iespēju, ko sniedz strīdu alternatīvā izšķiršana, proti, starp pusēm atjaunot uz uzticību balstītas tirdzniecības attiecības;

47.

aicina Komisiju, izmantojot iegūtos datus un rūpīgu ietekmes novērtējumu, noskaidrot iespējas noteikt minimālās normas strīdu alternatīvās izšķiršanas jomā attiecībā uz visām nozarēm, vienlaikus pilnveidojot esošos mehānismus un mudinot dalībvalstis un nozares, uz kurām attiecas minētie mehānismi, palielināt finansējumu, ņemot vērā, ka strīdu alternatīvā izskatīšana nedrīkst būt „lēts tiesiskums”, kaut arī ir uzskatāms par izmaksu ziņā izdevīgu alternatīvu strīdā iesaistītajām pusēm;

48.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.