5.8.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 212/60

A.

tā kā cilvēktiesības un to aizsardzība ir balstīta uz cilvēka cieņas atzīšanu; tā kā šajā sakarībā būtu jāatgādina Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas ievadvārdi, proti: ‘atzīdama, ka visiem cilvēku sabiedrības locekļiem piemītošās cieņas un viņu vienlīdzīgo un neatņemamo tiesību atzīšana ir pamats brīvībai, taisnīgumam un mieram visā pasaulē’;

B.

tā kā taisnīguma, brīvības, demokrātijas un tiesiskuma pamatā ir patiesa cilvēka cieņas atzīšana un tā kā šāda atzīšana ir visu cilvēktiesību pamatā;

C.

tā kā desmitais Eiropas Savienības ikgadējais ziņojums par cilvēktiesībām (2008), ko sagatavoja Padome un Komisija, sniedz vispārēju pārskatu par Eiropas Savienības iestāžu rīcību attiecībā uz cilvēktiesību situāciju Eiropas Savienībā un ārpus tās,

D.

tā kā šī rezolūcija paredz izpētīt un izvērtēt Komisijas, Padomes un Parlamenta pasākumus cilvēktiesību jomā un īpašos gadījumos sniegt konstruktīvu kritiku par tiem;

E.

tā kā konstatētā cilvēktiesību situācija Eiropas Savienībā tieši ietekmē tās uzticamību un spēju īstenot efektīvu ārpolitiku;

F.

tā kā ir jāvelta vairāk uzmanības cilvēka pamattiesību, jo īpaši politisko tiesību, ievērošanai, apspriežot un īstenojot divpusējus vai reģionālus tirdzniecības nolīgumus, pat tādus, kas noslēgti ar nozīmīgiem tirdzniecības partneriem;

G.

tā kā Eiropas Savienības un tās trešo valstu partneru parakstītajos nolīgumos ir jāievēro cilvēktiesību klauzula;

H.

tā kā dažādos pasaules reģionos politikas virzieni, kas veicina cilvēktiesības, ir apdraudēti, jo cilvēktiesību pārkāpumi nenovēršami ir saistīti ar to pārkāpēju centieniem mazināt jebkuru politikas virzienu, kas veicina cilvēktiesību ievērošanu, ietekmi, jo īpaši valstīs, kur cilvēktiesību pārkāpumi ir ļoti būtiski nedemokrātiskas valdības varas saglabāšanai;

1.

uzskata, ka ES ir nepieciešams attīstīt saskaņotu un konsekventu politiku, lai nodrošinātu un veicinātu cilvēktiesības visā pasaulē, un uzsver nepieciešamību šādu politiku organizēt efektīvāk;

2.

atkārtoti pauž pārliecību, ka, lai uzlabotu cilvēktiesību sekmēšanu, ir jāstiprina ES kopējā ārpolitika un drošības politika (KĀDP) un ka ES dialogā un institucionālajās attiecībās ar visām pasaules valstīm ir stingri jāievēro, ka cilvēktiesību veicināšana ir KĀDP galvenais mērķis, kas noteikts Eiropas Savienības līguma 11. pantā;

3.

aicina Padomi un Komisiju censties vairāk uzlabot Eiropas Savienības spēju ātri reaģēt uz trešo valstu pārkāpumiem cilvēktiesību jomā; uzsver ES svarīgo lomu un izredžu palielināšanos cilvēktiesību jomā mūsdienu pasaulē; prasa saglabāt kopēju ES ārējo un iekšējo politiku cilvēktiesību jomā;

4.

aicina saglabāt cilvēktiesību klauzulu ievērošanas maksimālu uzraudzību ES nolīgumos ar trešām valstīm, kā arī sistemātiski iekļaut šādas klauzulas turpmākajos nolīgumos; norāda, ka cilvēktiesību klauzula kā būtiska sastāvdaļa būtu jāpiemēro visiem nolīguma noteikumiem; atkārtoti aicina šo klauzulu sistemātiski papildināt ar reālu izpildes mehānismu;

5.

uzsver Eiropas Savienības ikgadējā ziņojuma par cilvēktiesībām nozīmību, analizējot un izvērtējot Eiropas Savienības cilvēktiesību politiku, un atzīst ES iestāžu pasākumu pozitīvo nozīmi šajā jomā;

6.

atkārto prasību, ka ir jānodrošina vairāk labākas informācijas politikas virzienu novērtēšanai un ka vispārējās pieejas uzlabošanai ir jāiesaka elementi un pamatnostādnes, jāsamazina jebkādas pretrunas un jāpielāgo politikas prioritātes, atsevišķi izskatot katras valsts situāciju, lai pieņemtu valsts stratēģiju cilvēktiesību jomā vai vismaz nodaļu par cilvēktiesībām valsts stratēģiskajos dokumentos; atkārtoti aicina regulāri un periodiski izvērtēt Eiropas Savienības politikas virzienus, kā arī cilvēktiesību instrumentu un iniciatīvu trešās valstīs izmantošanu un rezultātus; aicina Padomi un Komisiju izstrādāt speciālus uzskaitāmus rādītājus un etalonuzdevumus, lai noteiktu šo politikas virzienu efektivitāti;

7.

atzinīgi vērtē publisko iepazīstināšanu ar Padomes un Komisijas 2008. gada ziņojumu Parlamenta Cilvēktiesību apakškomitejas sanāksmē 2008. gada 4. novembrī, kas ir arī 1948. gada 10. decembra Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 60. gadadiena, un iepazīstināšanu ar šo ziņojumu plenārsēdē tajā pašā dienā, kad Hu Jia no Ķīnas tika pasniegta ikgadējā Saharova balva par domas brīvību;

8.

vēlreiz aicina Padomi un Komisiju noteikt ‘īpašo rūpju valstis’, kurās cilvēktiesību veicināšana ir īpaši apgrūtināta, kā arī valstis, kurās notiek cilvēktiesību pārkāpumi, un šajā nolūkā izstrādāt kritērijus, saskaņā ar kuriem vērtēt valstis atbilstīgi to rezultātiem cilvēktiesību jomā, tādējādi sekmējot īpašu politikas prioritāšu noteikšanu;

9.

aicina Padomi un Komisiju pielikt lielākas pūles, lai izplatītu gada ziņojumu par cilvēktiesībām un sasniegtu pēc iespējas lielāku auditoriju; arī aicina īstenot sabiedrības informēšanas kampaņas, lai padarītu redzamāku Eiropas Savienības darbību šajā jomā;

10.

aicina Padomi un Komisiju veikt periodiskus pētījumus attiecībā uz sabiedrības zināšanām par Eiropas Savienības pasākumiem cilvēktiesību jomā un to ietekmi;

11.

uzskata, ka ziņojums norāda, ka, lai arī tiek veikti pētījumi dažās dalībvalstīs, Eiropas Savienība nav izvērtējusi dalībvalstu praksi attiecībā uz ASV administrācijas pretterorisma politikas virzieniem prezidenta Džordža Buša vadībā;

12.

saskaņā ar Peru Kongresa 2008. gada aprīlī vienbalsīgi pieņemto rezolūciju aicina Padomi paredzēt iekļaut Eiropas teroristisko organizāciju sarakstā Movimiento Revolucionario Túpac Amaru (MRTA);

13.

uzsver, ka, ņemot vērā viedokļu dažādību pasaulē, imigrācijas politika ir uzdevums, kas jārisina, lai Eiropas Savienības ārējās darbības cilvēktiesību jomā būtu ticamas;

14.

uzskata, ka kvantitatīvi un kvalitatīvi uzlabojumi Padomes cilvēktiesību sekretariātā turpmāk palielinātu Eiropas Savienības nozīmi cilvēktiesību veicināšanā un ievērošanā tās ārējā politikā; sagaida, ka gaidāmā augstā pārstāvja kopējās ārpolitikas un drošības politikas jomā, kurš būtu arī Komisijas priekšsēdētāja vietnieks, iecelšana ievērojami palielinātu ES konsekvenci un efektivitāti, ja stātos spēkā Lisabonas līgums;

15.

uzskata, ka, ņemot vērā cilvēktiesību jautājumu nozīmīgumu konflikta un pēckonflikta situācijās, ir svarīgi, lai visiem Eiropas Savienības īpašajiem pārstāvjiem nākotnē piešķirtu pilnvaras, kurās īpaša nozīme būtu cilvēktiesību ievērošanas veicināšanai;

16.

atkārtoti prasa Komisijai mudināt Eiropas Savienības dalībvalstis un trešās valstis, ar kurām notiek sarunas par pievienošanos nākotnē vai attiecību stiprināšanu, parakstīt un ratificēt visas būtiskākās Apvienoto Nāciju Oganizācijas un Eiropas Padomes cilvēktiesību konvencijas un pievienotos fakultatīvos protokolus un ievērot starptautisko cilvēktiesību aizsardzības procedūras, kā arī sadarboties starptautisko cilvēktiesību aizsardzības procedūrās un mehānismos; īpaši aicina Eiropas Savienību un ANO Augsto komiteju bēgļu jautājumos noslēgt pamatnolīgumu, lai veicinātu to, ka visas dalībvalstis ratificē un īsteno Apvienoto Nāciju Organizācijas konvencijas;

17.

aicina Padomi un Komisiju turpināt enerģiskos centienus sekmēt Romas statūtu vispārēju ratifikāciju un to īstenošanai nepieciešamo valsts tiesību aktu pieņemšanu saskaņā ar Padomes 2003. gada 16. jūnija Kopējo nostāju 2003/444/KĀDP par Starptautisko krimināltiesu (21) un 2004. gada rīcības plānu kopējās nostājas izpildes pārraudzībai; pieprasa paplašināt šādus centienus, iekļaujot tajos nolīguma par SKT privilēģijām un imunitāti, kas ir svarīgs SKT darbības instruments, ratifikāciju un īstenošanu; atzinīgi vērtē faktu, ka, Madagaskarai, Kuka salām un Surinamai 2008. gadā ratificējot Romas statūtus, ratificējušo valstu skaits 2008. gada jūlijā sasniedza 108; pieprasa Čehijas Republikai, kas vienīgā no Eiropas Savienības dalībvalstīm nav ratificējusi Romas statūtus, to nekavējoties darīt (22); mudina Rumāniju anulēt tās divpusējo neaizskaramības nolīgumu ar Amerikas Savienotajām Valstīm;

18.

aicina visas ES prezidentūras valstis piešķirt lielāku nozīmi tam, cik svarīgi ir sadarboties ar SKT visos ES samitos un dialogā ar trešām valstīm, tai skaitā ES un Krievijas samitā un ES dialogā ar Ķīnu, un prasa visām ES dalībvalstīm palielināt sadarbību ar Tiesu un noslēgt divpusējus nolīgumus par sodu izpildi, kā arī par liecinieku un cietušo aizsardzību; turklāt atzīst ES un SKT sadarbības un palīdzības nolīguma nozīmi un, pamatojoties uz to, aicina Eiropas Savienību un tās dalībvalstis sniegt Tiesai visu nepieciešamo palīdzību, tostarp praktisko atbalstu, lietās, kurās Tiesa ir uzsākusi darbu; saistībā ar šo atzinīgi vērtē Beļģijas un Portugāles palīdzību, 2008. gada maijā aizturot un nododot SKT Jean-Pierre Bemba;

19.

aicina Eiropas Kopienu un tās dalībvalstis nekavējoties ratificēt Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām; uzstāj, ka konvencijas fakultatīvais protokols jāuzskata par tās neatņemamu sastāvdaļu, un aicina vienlaicīgi pievienoties konvencijai un protokolam (23);

20.

uzsver nepieciešamību turpmāk stiprināt aktīvu Eiropas Savienības un dalībvalstu iesaistīšanos cilvēktiesību un demokrātijas jautājumu risināšanā, piedaloties dažādos starptautiskos forumos 2009. gadā, tajā skaitā ANO Cilvēktiesību komitejas, ANO Ģenerālās asamblejas, Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) Ministru padomes un Eiropas Padomes darbā;

21.

atzinīgi vērtē Cilvēktiesību aizstāvju konferenci, ko finansēja ar Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instrumentu un kas notika Eiropas Parlamentā Briselē no 2008. gada 7. līdz 8. oktobrim, kā būtisku Eiropas Komisijas, Eiropas Parlamenta un Apvienoto Nāciju Organizācijas starpiestāžu iniciatīvu, atzīmējot Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 60. gadadienu;

22.

atzinīgi vērtē sadarbību starp Eiropas Savienību un Eiropas Padomi, kas notiek, pamatojoties uz 2007. gada maijā parakstīto saprašanās memorandu; atzinīgi vērtē to, ka 2007. gada 23. oktobrī un 2008. gada 10. martā notika četrpusēja tikšanās starp ES prezidentūru, Komisiju, Eiropas Padomes ģenerālsekretāru un Eiropas Padomes Ministru komitejas priekšsēdētāju; atkārtoti apstiprina turpmākas sadarbības veicināšanas nozīmi cilvēktiesību, tiesiskuma un plurālistiskas demokrātijas jomā, kas ir gan šo organizāciju, gan visu ES dalībvalstu kopējas vērtības;

23.

atzinīgi vērtē 2008. gada 18. jūnijā parakstīto nolīgumu starp Komisiju un Eiropas Padomi par sadarbību ES Pamattiesību aģentūrā; norāda, ka līgums ietver nosacījumus par organizāciju regulārām tikšanās reizēm, informācijas apmaiņu un darbību saskaņošanu;

24.

atzinīgi vērtē faktu, ka Dublinas diplomātiskajā konferencē, kas notika no 2008. gada 19. līdz 30. maijam, tika pieņemta Konvencija par kasešu munīciju; pauž bažas par to, ka ne visas Eiropas Savienības dalībvalstis parakstīja līgumu parakstīšanas konferencē Oslo 2008. gada 3. decembrī, un lūdz tās to izdarīt, cik drīz vien iespējams (24); norāda, ka konvencija nekavējoties un bez nosacījumiem aizliedz kasešu munīciju, kas nodara nepieņemamu ļaunumu civiliedzīvotājiem;

25.

atzinīgi vērtē Serbijas sadarbību Radovan Karadžić apcietināšanā un nodošanā Starptautiskajam bijušās Dienvidslāvijas kara noziegumu tribunālam; ar bažām norāda, ka Ratko Mladić un Goran Hadžić joprojām atrodas brīvībā un nav nodoti Starptautiskajam bijušās Dienvidslāvijas kara noziegumu tribunālam; šajā sakarībā aicina Serbijas varas iestādes pilnībā sadarboties ar Starptautisko bijušās Dienvidslāvijas kara noziegumu tribunālu, panākot visu atlikušo apsūdzēto apcietināšanu un nodošanu tiesai, lai sagatavotos stabilizācijas un asociācijas nolīguma ratifikācijai;

26.

prasa visām dalībvalstīm pilnībā sadarboties starptautiskās kriminālās tiesvedības mehānismu jomā, jo īpaši saucot pie atbildības bēgļus; pauž nopietnas bažas par Sudānas pastāvīgo nespēju aizturēt un nodot SKT Ahmad Muhammad Harun (Ahmad Harun) un Ali Muhammad Ali Abd-Al-Rahman (Ali Kushayb), tādējādi nepildot pienākumus, kas paredzēti ANO Drošības padomes 2005. gada1593. rezolūcijā; stingri nosoda Sudānu par draudiem veikt pretpasākumus, ja SKT izdos orderi prezidenta Omar al-Bashir arestam, un pauž nopietnas bažas par cilvēktiesību aizstāvju neseno apspiešanu, 2008. gada jūnijā apcietinot Mohammed el-Sari, kam piespriests 17 gadu cietumsods par sadarbību ar SKT, atzinīgi novērtē lielākās opozīcijas grupas — Tautas kongresa partijas — līdera Hassan al-Turabi atbrīvošanu pēc divus mēnešus ilgušā ieslodzījuma par paziņojumu, kurā viņš aicināja prezidentu Omar al-Bashir uzņemties politisko atbildību par Darfūrā izdarītajiem noziegumiem; visbeidzot, atgādina 2008. gada 22. maija rezolūciju par Sudānu un Starptautisko Krimināltiesu (25) [1] un atkārtoti aicina ES prezidentūras valstis un dalībvalstis pildīt solījumus, kuri ietverti 2008. gada marta deklarācijā un Padomes 2008. gada jūnija secinājumos par Sudānu un kuros tika teikts, ka ES ‘ir gatava apsvērt pasākumus pret personām, kas ir atbildīgas par nesadarbošanos ar SKT, ja tās turpinās neievērot ANO DP 1593. rezolūcijā paredzēto pienākumu sadarboties ar SKT’;

27.

atzinīgi vērtē SKT pirmās prāvas uzsākšanu 2009. gada 26. janvārī pret Thomas Lubanga no Kongo Demokrātiskās Republikas un norāda, ka tā būs pirmā tiesas prāva starptautisko krimināltiesību vēsturē, kuras norisē aktīvi piedalīsies cietušās personas; šajā sakarībā mudina SKT pastiprināt savus informatīvo pasākumu centienus, lai valstīs, kurās ir krīzes situācija, iesaistītu sabiedrību konstruktīvā sadarbībā ar SKT tā, lai veicinātu izpratni par SKT pilnvarām un atbalstu tām, attaisnotu cerības un ļautu sabiedrībai sekot starptautiskajam kriminālās tiesvedības procesam un izprast to; atzinīgi vērtē Kongo Demokrātiskās Republikas sadarbību, nododot SKT Thomas Lubanga, Germain Katanga un Mathieu Ngudjolo; taču pauž nožēlu par to, ka vēl nav izpildīts SKT rīkojums aizturēt Bosco Ntaganda, un aicina nākamajās Vispārējo lietu un ārējo attiecību padomes sanāksmēs pieprasīt tūlītēju Bosco Ntaganda aizturēšanu un nodošanu SKT; ar bažām konstatē, ka jau agrāk nestabilo situāciju Kongo Demokrātiskajā Republikā nesen vēl vairāk destabilizēja jauni Svētās pretošanās armijas (LRA) uzbrukumi, kuru laikā no 2008. gada 24. decembrim līdz 2009. gada 13. janvārim Kongo Demokrātiskās Republikas ziemeļu daļā brutāli nogalināja vismaz 620 civiliedzīvotājus un nolaupīja vairāk nekā 160 bērnus; tādēļ uzsver nepieciešamību nekavējoties aizturēt LRA komandierus, kā tika prasīts Parlamenta 2008. gada 21. oktobra rezolūcijā par apsūdzības izvirzīšanu Joseph Kony un viņa tiesāšanu Starptautiskajā Krimināltiesā (26); ar bažām atzīmē, ka SKT izsniegtie četru Ugandas ‘Svētās pretošanās armijas’ locekļu aresta orderi joprojām nav izpildīti;

28.

ar gandarījumu norāda, ka jaunās ASV administrācijas pirmie izteikumi par SKT ir daudzsološi un tajos tiek atzīts, ka SKT, ‘šķiet, kļūs par svarīgu un uzticamu instrumentu, ar kuru vadības augstāko līmeņu pārstāvjiem liks uzņemties atbildību par Kongo, Ugandā un Darfūrā notikušo vardarbību’ (27), un aicina ASV atjaunot savu parakstu SKT līgumā un veidot turpmākas attiecības ar SKT, jo īpaši sadarbojoties situācijās, kuras izmeklē vai sākotnēji analizē SKT;

29.

ar gandarījumu vēlreiz norāda uz Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas pieņemto Deklarāciju par pamatiedzīvotāju tiesībām, uz kuru pamatojoties valstis var aizstāvēt un sekmēt pamatiedzīvotāju tiesības bez izņēmumiem vai diskriminācijas; tādēļ prasa Komisijai sekot deklarācijas īstenošanai, jo īpaši ar Eiropas Iniciatīvu demokrātijai un cilvēktiesībām (EIDHR), tajā pašā laikā īpaši pieprasot visām dalībvalstīm steidzami ratificēt Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) konvenciju Nr. 169 par pamatiedzīvotājiem un pamatiedzīvotājiem, kas ar juridiski saistošiem instrumentiem atbalsta minētajā deklarācijā izklāstītos principus; taču atzinīgi novērtē Komisijas pasākumus attiecībā uz pamatiedzīvotājiem un atzinīgi vērtē projektu ‘Pamatiedzīvotāju un pamatiedzīvotāju tiesību veicināšana ar juridiskām konsultācijām, kapacitātes veidošanu un dialogu’, ko ierosināja kā kopēju Eiropas Komisijas un SDO vadības projektu; norāda, ka gandrīz divdesmit gadus pēc SDO konvencijas stāšanās spēkā to ir ratificējušas tikai trīs dalībvalstis – Dānija, Nīderlande un Spānija; tādēļ atbalsta iniciatīvas, lai uzlabotu informētību par šo svarīgo likumdošanas instrumentu un paaugstinātu tā efektivitāti visā pasaulē, nodrošinot, ka to ratificē visas dalībvalstis;

30.

atkārtoti aicina izstrādāt Eiropas pamatstratēģiju par romiem, ņemot vērā romu kopienu īpašo sociālo situāciju Eiropas Savienībā, kandidātvalstīs un valstīs, kas iesaistījušās stabilizācijas un asociācijas procesā; ar gandarījumu norāda, ka 2008. gada septembrī Komisijas priekšsēdētāja un Francijas prezidentūras kopējā aizbildniecībā notika Komisijas pirmais ‘ES un romu samits’, kura mērķis bija sekmēt stingru apņemšanos risināt konkrētas problēmas un izveidot mehānismus labākas izpratnes radīšanai par romu situāciju visā Eiropā;

31.

atzinīgi vērtē 2009. gada 21. aprīlī Durbanas pārskata konferencē panākto konsensu par gala dokumentu, kā turpinājumu Pasaules konferencei pret rasismu, kurā cita starpā tiek pilnībā aizsargātas tiesības uz vārda brīvību, kā tās noteiktas starptautiskos tiesību aktos, apstiprināts un stingrāk pausts aicinājums aizsargāt migrantu tiesības un atzītas daudzie un pieaugošie diskriminācijas veidi; nosoda prezidenta Mahmoud Ahmadinejad runu, kas bija pretrunā konferences būtībai mērķim — cīnīties pret rasismu; atzinīgi vērtē būtiskās ANO Cilvēktiesību komitejas sesijas, kas darbojās kā sagatavošanās komiteja Durbanas pārskata konferencei, kura notika no 2008. gada 21. aprīļa līdz 2. maijam un no 2008. gada 6. līdz 17. oktobrim;

32.

pauž nožēlu par to, ka Padome nav uzņēmusies vadību un ka dalībvalstis nav spējušas vienoties par kopīgu stratēģiju 2009. gada 20.–24. aprīlī Ženēvā notikušajā Durbanas pārskata konferencē pret rasismu, rasu diskrimināciju, ksenofobiju un ar to saistīto neiecietību (Durbana II); pauž dziļu nožēlu par vienotības un sadarbības trūkumu, jo īpaši ņemot vērā, ka bija paredzēts nostiprināt ES ārpolitikas virzienus saskaņā ar jauno ES līgumu; aicina Komisiju un jo īpaši Padomi paskaidrot Parlamentam, vai ES stratēģija tika plānota un kādi pasākumi tika veikti, lai saskaņotu kopīgu nostāju, un ziņot par notikušo un Durbanas II rezultātu ietekmi;

33.

atzinīgi vērtē otro Eiropas forumu par bērnu tiesībām, ko 2008. gada martā organizēja Komisija un kas veltīja uzmanību jautājumam par trauksmes mehānismiem bērnu pazušanas gadījumos un jautājumiem par bērnu nabadzību un sociālo atstumtību, jo īpaši attiecībā uz romu bērniem;

34.

atzinīgi vērtē 2008. gadu kā Eiropas Starpkultūru dialoga gadu, ko ierosināja un noteica Komisija, balstoties uz Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumiem; atgādina, ka starpkultūru dialogam ir arvien būtiskāka nozīme Eiropas identitātes un pilsonības veicināšanā; prasa dalībvalstīm un Komisijai izstrādāt stratēģijas, lai sekmētu starpkultūru dialogu, savas kompetences ietvaros veicinātu Civilizāciju alianses mērķu īstenošanu un saglabātu politisko atbalstu šai aliansei;

35.

atzinīgi vērtē ANO Cilvēktiesību komitejas darbu un uzsver tās īpaši būtisko lomu visā ANO struktūrā un tās iespēju izveidot nozīmīgu sistēmu Eiropas Savienības daudzpusējiem centieniem cilvēktiesību jomā; atzīmē, ka šai jaunajai struktūrai ir jāturpina strādāt, lai panāktu lielāku uzticamību;

36.

uzsver, ka pilsoniskās sabiedrības organizācijām ir būtiska nozīme, lai nodrošinātu ANO Cilvēktiesību komitejas darba efektivitāti;

37.

atzinīgi vērtē Vispārējo periodisko pārskatu un pirmo pārskata kārtu, kas notika 2008. gada aprīlī un maijā un beidzās ar ziņojumu pieņemšanu par rezultātiem 2008. gada jūnijā ANO Cilvēktiesību komitejas plenārsēdē; norāda, ka jaunā mehānisma pirmo divu ciklu ieviešana apliecināja Vispārējā periodiskā pārskata iespējas, un uzskata, ka ar Vispārējā periodiskā pārskata mehānisma ieviešanu tiks panākti turpmāki konkrēti rezultāti un uzlabojumi; aicina Padomi un Komisiju cieši sekot Vispārējā periodiskā pārskata pasākumiem un uzraudzīt tos, un aicina Padomi apspriesties ar Parlamentu šajā jautājumā;

38.

norāda, ka saskaņā ar gada ziņojumu ES dalībvalstis ANO Cilvēktiesību komitejā ir mazākumā; aicina ES iestādes un dalībvalstis uz vienotu rīcību šīs situācijas atrisināšanā, veidojot atbilstīgas alianses ar šīm valstīm un nevalstiskajiem dalībniekiem, kas turpina aizstāvēt cilvēktiesību universālās un nedalāmās īpašības;

39.

šajā sakarībā aicina Padomi un Komisiju stiprināt saistības ar demokrātiskām valdībām no citām reģionu grupām ANO Cilvēktiesību komitejā, lai palielinātu veiksmes iespēju iniciatīvām, kas paredzētas ar mērķi nodrošināt Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas principu ievērošanu; aicina Komisiju iesniegt gada ziņojumu par to, kā ANO notiek balsošana par cilvēktiesību jautājumiem, analizējot, kā šo balsošanas praksi ietekmē ES un tās dalībvalstu, un citu valstu bloku politika;

40.

aicina Eiropas Padomi un Eiropas Savienību pastiprināt sadarbību mazākumtautību tiesību veicināšanā un reģionālo un mazākumtautību valodu aizsardzībā, izmantojot juridiskus instrumentus nediskriminēšanas jomā, lai sekmētu daudzveidību un iecietību;

41.

atkārtoti apliecina, cik svarīgas ANO Cilvēktiesību komitejā ir īpašās procedūras un valstu pilnvaras; uzskata, ka pilnvaru atjaunošanas procesam jābūt pārredzamam; atzinīgi novērtē jauno ANO īpašo procedūru rokasgrāmatu un uzstāj, ka ir jāturpina iecelt neatkarīgus un pieredzējušus kandidātus, kuri ir atbilstīgi pārstāvji gan ģeogrāfiski, gan dzimumu ziņā; norāda uz neseno attīstību attiecībā uz tematiskām un valstu pilnvarām; atzinīgi vērtē jaunizveidotās tematiskās pilnvaras, kas attiecas uz mūsdienu verdzības formām un droša dzeramā ūdens pieejamību, un sanitāriju; atzinīgi vērtē faktu, ka īpašā referenta par cilvēktiesību situāciju Sudānā pilnvaras ir pagarinātas līdz 2009. gada jūnijam;

42.

atzinīgi vērtē faktu, ka ES ierosināja rīkot īpašu ANO Cilvēktiesību komitejas sesiju Birmā 2007. gada oktobrī, kas noslēdzās ar rezolūcijas pieņemšanu 2008. gada jūnijā, nosodot pastāvošos sistemātiskos cilvēktiesību pārkāpumus un bērnu karavīru vervēšanu Birmā un mudinot Birmas valdību bez nosacījumiem nekavējoties atbrīvot visus politieslodzītos;

43.

uzskata, ka, neskatoties uz kavēšanos galīgi ratificēt Lisabonas Līgumu, sagatavošanās jauna Eiropas ārējo darbību dienesta izveidei būtu aktīvi jāizmanto, lai saskaņotu dalībvalstu un Komisijas pieejas cilvēktiesību misijām ārvalstīs, savstarpēji izmantojot struktūras un personālu un radot patiesas ‘Eiropas Savienības vēstniecības’;

44.

norāda uz Slovēnijas un Francijas prezidentūru centieniem pabeigt Eiropas Savienības cilvēktiesību pamatnostādnes bērnu tiesību jomā; cer nākamā gada laikā saņemt īpašo īstenošanas pasākumu projektus, kuru pamatā būs svarīgākajās pamatnostādnēs noteiktās vienotās un visaptverošās pieejas īstenošana;

45.

uzskata, ka būtu nepieciešams veikt pasākumus, lai nodrošinātu, ka ES misijas sistemātiskāk uzrauga situāciju cilvēktiesību jomā, piemēram, izveidojot kontaktpunktus cilvēktiesību jautājumos un iekļaujot pamatnostādnes par cilvēktiesībām un to īstenošanu ES misiju darbinieku apmācības programmās;

46.

atzinīgi vērtē to, ka Francijas prezidentūra 2008. gada otrajā pusē ir noteikusi ar sievietēm saistītus jautājumus par jaunu Eiropas Savienības darbības prioritāti cilvēktiesību jomā; īpaši uzsver nepieciešamību novērst traģēdijas, ko rada vardarbība pret sievietēm (tai skaitā, sieviešu dzimumorgānu apgraizīšana), un sieviešu slepkavības (tostarp abortu veikšana gaidāmā bērna dzimuma dēļ);

47.

ņemot vērā starptautiskās sabiedrības nespēju uzlabot stāvokli Zimbabvē, kur cilvēktiesību jomā valda katastrofa, aicina Padomi un dalībvalstis izpētīt tās iemeslus, izstrādāt efektīvākus politikas virzienus un informēt Parlamentu par plānotajām darbībām, ņemot vērā ES un tās dalībvalstu un daudzu Āfrikas valstu, jo īpaši Dienvidāfrikas valstu, attiecību mērogu;

48.

atzinīgi vērtē to, ka 2008. gada 8. decembrī tika pieņemtas jaunas pamatnostādnes, tādējādi izveidojot visaptverošu ES rīcības stratēģiju, lai uzlabotu sieviešu drošību, jo īpaši konfliktu skartajās valstīs; tomēr pauž nožēlu par to, ka Parlaments nav ciešāk iesaistījies šo jauno pamatnostādņu izstrādē, un šajā sakarībā aicina izveidot mehānismu, lai turpmāk apspriestos ar Parlamentu, gan izstrādājot, gan novērtējot un pārskatot jaunās pamatnostādnes;

49.

tomēr norāda uz to, ka pastāv nepilnības, izstrādājot Eiropas Savienības politikas virzienus un pasākumus sieviešu cilvēktiesību jomā; uzskata, ka šīs nepilnības ir atspoguļotas Padomes ziņojumā, kurā, vērtējot dažādas īpašās jomas, nav izdevies tajās iedziļināties;

50.

atgādina rezolūciju par moratoriju nāvessoda izpildei (Rezolūcija 62/149), ko 2007. gada 18. decembrī pieņēma Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā asambleja, aicinot uz globālu moratoriju nāvessoda izpildei; uzsver, ka rezolūcijas noslēgumā visas ANO dalībvalstis ir aicinātas noteikt moratoriju nāvessoda izpildei nolūkā atcelt nāvessodu;

51.

atzinīgi vērtē kopējo deklarāciju pret nāvessodu, ko 2008. gada 10. oktobrī, Eiropas dienā pret nāvessodu, kas tiek svinēta katru gadu 10. oktobrī, parakstīja Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas priekšsēdētāji ES vārdā un Parlamentārās asamblejas priekšsēdētājs, Eiropas Padomes Ministru komitejas priekšsēdētājs un ģenerālsekretārs; vēlreiz atgādina, ka nāvessoda aizliegšana ir viens no galvenajiem nosacījumiem Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, kuras 2. pants skaidri nosaka: ‘Nevienam nedrīkst piespriest nāvessodu vai to izpildīt’;

52.

atzinīgi vērtē pārskatīto un atjaunoto ES pamatnostādņu par nāvessodu izdevumu; atkārtoti pauž, ka ES jebkādos apstākļos iestājas pret nāvessodu, un vēlreiz uzsver, ka nāvessoda atcelšana sekmē cilvēka pašcieņu un cilvēktiesību pakāpenisku attīstību;

53.

aicina prezidentūru mudināt Itāliju, Latviju, Poliju un Spāniju, kas ir parakstījušas, bet vēl nav ratificējušas 13. protokolu par nāvessoda atcelšanu jebkādos apstākļos, kas pievienots Eiropas Konvencijai cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzībai (ECHR), to izdarīt; atzīst, ka pamatnostādnes par nāvessodu varētu īstenot daudz saskaņotāk, ja dalībvalstis parakstītu un ratificētu šādus protokolus un konvencijas;

54.

atzinīgi vērtē faktu, ka nāvessods tiek izskausts, jo tas 2008. gadā ir atcelts attiecībā uz visiem noziegumiem Ruandā un Uzbekistānā; atzinīgi vērtē Irānas kriminālkodeksa projektu, kas aizliedz soda izpildi, nomētājot ar akmeņiem, un lūdz Irānas parlamentu pieņemt kriminālkodeksu, lai pilnībā aizliegtu nomētāšanu ar akmeņiem; pauž nosodījumu par to, ka Irānā joprojām piespriež nāvessodus un izpilda tos apsūdzētajiem, kas ir jaunāki par 18 gadiem (jo īpaši tiem, kuru vienīgais ‘noziegums’ saskaņā ar šariāta likumiem ir homoseksuālas darbības veikšana); uzsver, ka Irāna ir vienīgā valsts, kurā 2008. gadā nāvessodu izpildīja mazgadīgiem noziedzniekiem; pauž nopietnas bažas par to, ka nāvessoda izpildi Irānā gaida vēl vismaz 130 mazgadīgie noziedznieki; atkārtoti nosoda Irānas režīma veikto pieaugošo nāvessodu izpildi, kas ierindo Irānu otrajā vietā aiz Ķīnas valstu grupas tabulā ar vislielāko izpildīto nāvessodu skaitu; norāda, ka Gvatemalā nav piespriests neviens nāvessods; taču pauž satraukumu par iespējamību, ka nāvessods var atkal tikt ieviests; tāpēc lūdz Gvatemalas valdību patiesi apņemties pieņemt vispārēju nāvessoda moratoriju; taču atzinīgi vērtē lēmumus, kurus 2008. gada martā pieņēma prezidents A. Colom un ar kuriem Gvatemalā var tikt atcelts nāvessods; izsaka bažas par nāvessoda saglabāšanu Peru tiesību aktos; norāda, ka Ķīnā kopš 2007. gada visas lietas, kurās piemērots nāvessods, ir tikušas izskatītas Augstākajā Tiesā; tomēr joprojām pauž bažas par to, ka Ķīnā joprojām ir vislielākais izpildīto nāvessodu skaits pasaulē; nosoda nāvessoda piemērošanu Baltkrievijā, kas ir vienīgā Eiropas valsts, kurā joprojām izpilda nāvessodu, un tādējādi rīkojas pretēji Eiropas vērtībām;

55.

prasa visām Eiropas Savienības dalībvalstīm, kas līdz šim nav parakstījušas un/vai ratificējušas Konvencijas pret spīdzināšanu fakultatīvo protokolu (OPCAT), to izdarīt cik vien drīz iespējams;

56.

joprojām pauž bažas par to Eiropas Savienības dalībvalstu patieso apņēmību cilvēktiesību jomā, kuras atsakās parakstīt iepriekš minēto Starptautisko konvenciju par visu personu aizsardzību pret piespiedu pazušanu; atzinīgi vērtē to, ka 2008. gada maijā Argentīna ratificēja šo konvenciju, un aicina visas Eiropas Savienības dalībvalstis, kas to nav izdarījušas, nekavējoties parakstīt un ratificēt šo konvenciju (28);

57.

atzinīgi vērtē pārskatīto ES Pamatnostādņu par spīdzināšanu izdevumu, kuru 2001. gada aprīlī pieņēma un 2008. gadā atjaunināja Padome un kura mērķis ir nodrošināt ES ar operatīvu instrumentu saziņai ar trešām valstīm visos līmeņos, kā arī daudzpusējos cilvēktiesību jautājumu forumos, lai atbalstītu un stiprinātu pašreizējās pūles novērst un izskaust spīdzināšanu un nežēlīgu izturēšanos visās pasaules daļās; atkārtoti pauž, ka ES ir cieši apņēmusies atbalstīt pilnīgu spīdzināšanas un nežēlīgas, necilvēcīgas un pazemojošas izturēšanās aizliegumu;

58.

sagaida, ka Padome un Komisija veicinās sadarbību ar Eiropas Padomi, lai izveidotu Eiropas zonu, kurā nepraktizē spīdzināšanu un citas nežēlīgas izturēšanās formas, kā nepārprotamu zīmi, ka Eiropas valstis ir cieši apņēmušās vispirms izskaust šo praksi savās teritorijās, tādējādi esot par piemēru citām pasaules valstīm, kurās diemžēl šāda prakse joprojām tiek īstenota;

59.

atzinīgi vērtē ES Pamatnostādņu par spīdzināšanu un citas nežēlīgas, necilvēcīgas un pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas novērtējumu, kas ietver jaunus ieteikumus un īstenošanas pasākumus nolūkā turpināt pasākumus šajā jomā; ar atzinību norāda uz pētījumā ‘Eiropas Savienības Pamatnostādņu par spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu un pazemojošu izturēšanos vai sodīšanu īstenošana’ ietverto ieteikumu iekļaušanu, ko 2007. gada 28. jūnijā iesniedza Parlamenta Cilvēktiesību apakškomitejai un 2007. gada decembrī – Cilvēktiesību jautājumu darba grupai (COHOM); ar gandarījumu norāda uz secinājumiem, kas izdarīti pēc pamatnostādņu īstenošanas izpētes; atzinīgi vērtē īstenošanas pasākumus, ar kuriem paredzēts šajā sakarībā sniegt pamatnostādnes ES misijām un Komisijas delegācijām; šajā sakarībā atzinīgi vērtē īpašos kritērijus rīcībai atsevišķos gadījumos un izsaka nožēlu par pasākumu trūkumu, lai nepieļautu personu nodošanu valstij, kurās šīs personas var pakļaut spīdzināšanas vai citas necilvēcīgas izturēšanās, vai pazemojoša soda riskam; šajā sakarībā vēlreiz prasa ES nodrošināt atbilstību normām un standartiem, kas noteikti starptautiskajos un reģionālajos instrumentos attiecībā uz spīdzināšanu un nežēlīgu izturēšanos;

60.

atzinīgi vērtē Rezolūciju 62/148 par spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu izturēšanos vai sodīšanu, ko līdzfinansējusi ES un 2008. gada 4. martā pieņēmusi ANO Ģenerālā asambleja, atgādinot, ka brīvība netikt pakļautam spīdzināšanai un citai nežēlīgai, necilvēcīgai un pazemojošai attieksmei vai sodīšanai ir pamattiesības, kas jāaizstāv visos gadījumos; norāda, ka Eiropas Savienības cilvēktiesību parlamentāro komiteju tīkls ANO īpašā pārstāvja spīdzināšanas jautājumos Manfred Nowak klātbūtnē rīkoja otro tikšanos Eiropas Parlamentā 2008. gada 25. jūnijā, īpaši veltot uzmanību cīņai pret spīdzināšanu;

61.

prasa Padomei un Komisijai turpināt izmantot demarša praksi attiecībā uz visiem Eiropas Savienības starptautiskajiem partneriem saistībā ar to starptautisko konvenciju ratifikāciju un īstenošanu, kuras aizliedz spīdzināšanu un nežēlīgu izturēšanos, kā arī nodrošina rehabilitācijas atbalstu spīdzināšanas upuriem; aicina Padomi un Komisiju uzskatīt cīņu pret spīdzināšanu un nežēlīgu izturēšanos par svarīgāko ES cilvēktiesību politiku, jo īpaši pastiprināti īstenojot Eiropas Savienības pamatnostādnes un visus pārējos ES instrumentus kā Eiropas demokrātijas un cilvēktiesību instruments (EIDHR) un nodrošinot, ka dalībvalstis atturas no diplomātisku apgalvojumu pieņemšanas no trešām valstīm, kurās pastāv reāls risks, ka cilvēkus spīdzina vai pret viņiem nežēlīgi izturas;

62.

norāda uz nozīmi, kas piemīt 2005. gada 27. jūnija Padomes Regulai (EK) Nr. 1236/2005 par tādu preču tirdzniecību, ko varētu izmantot nāvessoda izpildei, spīdzināšanai vai citādai nežēlīgai, necilvēcīgai vai pazemojošai rīcībai vai sodīšanai, (29) kas aizliedz preču, kurām nav cita praktiska izmantojuma kā tikai nāvessoda izpilde, spīdzināšana vai citāda nežēlīga, necilvēcīga vai pazemojoša rīcība vai sodīšana, eksportu un importu, un kas stājās spēkā 2006. gada 30. jūlijā; prasa Padomei un Komisijai veikt novērtējumu par šīs regulas īstenošanu dalībvalstīs un izpētīt iespējas paplašināt šīs regulas darbības jomu;

63.

pauž nosodījumu par to, ka Kongo Demokrātiskajā Republikā (KDR) ir 1 350 000 pārvietoto personu, no kurām 850 000 ir pārvietotas Ziemeļkivu reģionā; atkārtoti uzsver nepieciešamību steidzami rīkoties, veicot pilnīgu izmeklēšanu, lai tiesātu noziedzniekus, kuri ir vainojami pie tā, ka Tautas aizsardzības nacionālais kongress (CNDP) un Mai Mai kaujinieki 2008. gada novembrī Kivandžā nogalināja aptuveni 150 cilvēkus; aicina KDR un Ruandas valdību apņemties sniegt ANO misijai KDR (MONUC) pilnīgu atbalstu reģionā, lai tā varētu īstenot savas miera uzturēšanas pilnvaras, un strādāt pie tā, lai aizsargātu šajā reģionā mītošos civiliedzīvotājus no plašās vardarbības un nežēlības, kas ir vērojama līdz šim; turklāt prasa Padomei un Komisijai atbalstīt to, ka tiek izmeklēti nopietnie starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumi, kas tiek izdarīti katru dienu, tostarp izvarošana, nogalināšana bez tiesas sprieduma un spīdzināšana, kā arī nepieciešamību īstenot spēcīgu ES stratēģiju, kas palīdzētu sekmēt pārmaiņas reģionā;

64.

joprojām pauž nopietnas bažas par postošo humanitāro krīzi Zimbabvē, holēras epidēmiju un to, ka R. Mugabe režīms turpina atteikties efektīvi reaģēt uz šo krīzi; turklāt aicina Padomi un Komisiju stingri nosodīt R. Mugabes režīma darbību un atkārtoti apstiprināt savas saistības pret Zimbabves iedzīvotājiem, izveidojot ilgtermiņa humānās palīdzības programmas; turklāt nosoda to, ka R. Mugabes režīma pārstāvji īsteno cilvēktiesību aizstāvju un pilsoniskās sabiedrības pārstāvju, piemēram, Jestina Mukoko, iebiedēšanu un apcietināšanu, un aicina tiesāt šo pārkāpumu veicējus;

65.

atkārtoti uzsver īpaši būtisko nepieciešamību īstenot ES Pamatnostādnes par bērniem un bruņotiem konfliktiem; prasa visām valstīm pieņemt 2007. gada Parīzes saistības aizsargāt bērnus no nelikumīgas vervēšanas vai izmantošanas bruņotajos spēkos vai bruņotās grupās;

66.

atzinīgi vērtē 2008. gada 16. jūnijā pieņemto atjaunināto pamatnostādņu izdevumu un norāda, ka ES ir uzdevusi vēstniekiem izstrādāt individuālas stratēģijas attiecībā uz 13 prioritārajām valstīm, lai rīkotos attiecībā uz sešiem jauniem tematiskajiem jautājumiem, kas noteikti pamatnostādnēs: vervēšana, nogalināšana un kropļošana, uzbrukumi skolām un slimnīcām, humānās palīdzības piekļuves bloķēšana, seksuāla un uz dzimumu balstīta vardarbība un pārkāpumi, un nelikumības;

67.

atzinīgi vērtē 2008. gada jūnija Eiropadomes secinājumu par bērnu tiesībām pieņemšanu, jo īpaši attiecībā uz tiem bērniem, kuri cietuši bruņotos konfliktos; norāda, ka Padome aicināja Komisiju un dalībvalstis turpināt nodrošināt cilvēktiesību, drošības un attīstības politikas virzienu un programmu saskaņotību, papildinātību un koordinēšanu nolūkā efektīvi, ilgtspējīgi un visaptverošā veidā risināt jautājumus saistībā ar īstermiņa, vidēja termiņa un ilgtermiņa bruņotu konfliktu ietekmi uz bērniem;

68.

atzinīgi vērtē 2008. gada jūnijā ES pieņemto pārskatīto pārbaudes protokolu, kura mērķis ir iekļaut bruņotos konfliktos cietušu bērnu aizsardzību Eiropas drošības un aizsardzības politikā; norāda, ka tas ietver ievērojamus uzlabojumus, jo īpaši definīcijas par bērnu aizsardzību izstrādi, īpašu apmācību, kā apieties ar bērniem, kuri cietuši bruņotos konfliktos, uzraudzību un ziņošanu, pārredzamības un informētības uzlabojumus, iespēju saņemt īpašu eksperta slēdzienu uz vietas un ekspertu saziņas starp misijām/operācijām un Briseli sekmēšanu;

69.

atzinīgi vērtē prezidentūras ierosinājumus par bērniem, kuri cietuši bruņotos konfliktos; norādi uz konferenci ‘Palielināt ietekmi uz vietas – NVO un ES sadarbība tematiskā jomā par bērniem, kuri cietuši bruņotos konfliktos’, ko 2008. gada aprīlī organizēja Slovēnijas prezidentūra;

70.

norāda uz 2008. gada 22. februārī ANO Ģenerālās asamblejas pieņemto rezolūciju par bērniem un bruņotiem konfliktiem un ANO ģenerālsekretāra īpašā sūtņa ziņojumu; stingri nosoda bērnu vervēšanu un izmantošanu bruņotos konfliktos Čadā un Irākā;

71.

atzinīgi vērtē ANO Drošības padomes darba grupas par bērniem un bruņotiem konfliktiem ikgadējo ziņojumu un secinājumus; stingri nosoda nopietnos bērnu tiesību pārkāpumus un aizvien notiekošo bērnu izmantošanu bruņotos konfliktos Šrilankā, Birmā, Filipīnās, Somālijā, Kongo un Burundi;

72.

atzinīgi vērtē to, ka 16 Eiropas Savienības dalībvalstis (30) ir parakstījušas Ženēvas deklarāciju par bruņotu vardarbību un attīstību, tādējādi palielinot kopējo valstu skaitu, kuras to parakstījušas, līdz 97; prasa atlikušajām 11 Eiropas Savienības dalībvalstīm, kas vēl nav parakstījušas Ženēvas deklarāciju, to paveikt pēc iespējas ātrāk;

73.

aicina tās dalībvalstis, kas to nav paveikušas, nekavējoties parakstīt un ratificēt Konvencijas par bērnu tiesībām fakultatīvos protokolus (31);

74.

atzinīgi vērtē to, ka 2008. gadā Komisija saistībā ar tematisko programmu ‘Ieguldīt cilvēkos’ aicināja iesniegt priekšlikumus nevalstisko organizāciju (NVO) projektiem bērniem, kuri cietuši bruņotos konfliktos un bērnu nelegālā tirdzniecībā; aicina Komisiju turpināt veltīt īpašu uzmanību to bērnu situācijai, kuri cietuši bruņotos konfliktos;

75.

atzinīgi vērtē Cilvēktiesību aizstāvju konferenci, kas notika 2008. gada 7.–8. oktobrī; vēlreiz atgādina Eiropas Savienības apņemšanos labāk aizsargāt cilvēktiesību aizstāvjus viņu cīņā, lai īstenotu ideālus, kas norādīti ceturtajā Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā;

76.

norāda, ka pasaulē tiek ļaunprātīgi un seksuāli izmantoti miljoniem bērnu; prasa Padomei, Komisijai un dalībvalstīm darīt visu iespējamo, lai novērstu un apkarotu bērnu seksuālu izmantošanu un seksuālu vardarbību pret bērniem, aizsargātu no seksuālās izmantošanas vai vardarbības cietušo tiesības un veicinātu valstu un starptautisku sadarbību cīņā pret bērnu seksuālu izmantošanu un seksuālu vardarbību pret bērniem;

77.

atzinīgi vērtē 2008. gada 6. februārī Ministru komitejas pieņemto Deklarāciju par Eiropas Padomes rīcību, lai uzlabotu cilvēktiesību aizstāvju aizsardzību un veicinātu viņu darbību;

78.

atzinīgi vērtē to, ka 2006. gadā EDSO Demokrātisku iestāžu un cilvēktiesību birojs (ODIHR) izveidoja kontaktpunktu cilvēktiesību aizstāvjiem, lai pārraudzītu situāciju cilvēktiesību jomā visās EDSO valstīs; prasa Eiropas Savienības iestādēm stiprināt atbalstu cilvēktiesību aizstāvjiem, izveidojot kontaktpunktu Eiropas Parlamentā, Padomē un Komisijā, lai uzlabotu paveiktā darba kontroli atsevišķās lietās un saskaņošanu ar citām starptautiskām un Eiropas organizācijām;

79.

atzinīgi vērtē 2008. gadā pārskatīto ES pamatnostādņu par cilvēktiesību aizstāvjiem versiju; uzsver, ka tajās ir iekļauti pasākumi, ar kuriem paredzēts uzlabot atbalstu un aizstāvību, ko cilvēktiesību aizstāvjiem sniedz ES misijas, piemēram, vietējās stratēģijas pamatnostādņu īstenošanai, vietējās darba grupas cilvēktiesību jautājumos un cilvēktiesību aizstāvju un diplomātu sanāksmju organizēšana vismaz reizi gadā; tajā pašā laikā atzinīgi vērtē to, ka ir paredzēta iespēja izsniegt ārkārtas vīzas un atvieglot pagaidu patvērumu ES dalībvalstīs cilvēktiesību aizstāvjiem, kuriem trešās valstīs draud briesmas, lai ātri viņiem sniegtu palīdzību un aizsardzību;

80.

atkārtoti aicina Padomi un dalībvalstis noteiktā laikā izskatīt jautājumu par paātrinātu vīzu piešķiršanu cilvēktiesību aizstāvjiem, iekļaujot skaidru norādi uz cilvēktiesību aizstāvju īpašo situāciju jaunajā Kopienas kodeksā par vīzām un tādējādi izveidojot īpašu un paātrinātu vīzu izsniegšanas procedūru, mācoties no Īrijas un Spānijas valdību pieredzes šajā jautājumā; pieņem zināšanai diskusiju par vīzu izsniegšanu pagaidu pārvietošanas nolūkā cilvēktiesību aizstāvjiem, kuri ir nonākuši tūlītēja riska situācijā vai kuriem ir vajadzīgs patvērums, un aicina Cilvēktiesību jautājumu darba grupu (COHOM) veikt turpmākus pasākumus šajā jomā; uzskata, ka Eiropas Savienības demaršu konfidencialitāte cilvēktiesību aizstāvju labā dažkārt ir noderīga, taču lūdz, lai, neskatoties uz šo konfidencialitāti, Eiropas Savienības vietējie darbinieki sistemātiski sniegtu visu vajadzīgo informāciju par šiem demaršiem vietējām NVO, cilvēktiesību aizstāvjiem un viņu ģimenes locekļiem;

81.

atsaucas uz Padomes 2008. gada 13. oktobra secinājumiem par Baltkrieviju un paziņojumu, ko 2008. gada 30. septembrī prezidentūra izdeva par parlamenta vēlēšanām, kas tajā mēnesī notika Baltkrievijā; izsaka nožēlu, ka vēlēšanās netika ievēroti starptautiskie standarti un tās neatbilda EDSO demokrātiskajiem kritērijiem; atzinīgi vērtē pēdējā starptautiski atzītā politieslodzītā Alyaksandr Kazulin atbrīvošanu pirms vēlēšanām, taču joprojām pauž bažas, ka vismaz 10 aktīvisti jorpojām izcieš ‘ierobežotas brīvības’ sodu, kas ļauj viņiem atrasties tikai mājās vai darbavietā; joprojām pauž būtisku satraukumu par cilvēktiesību situāciju Baltkrievijā;

82.

pauž nosodījumu par pastiprinātajiem ierobežojumiem, ko Ķīnas valdība piemēroja cilvēktiesību aizstāvjiem pirms olimpiskajām spēlēm, aizliedzot viņiem sazināties pa telefonu un internetā, izsekojot viņu pārvietošanos un pakļaujot viņus dažādu pakāpju mājas arestam un nepieredzētai uzraudzībai un kontrolei, kā dēļ daudzi aktīvisti izvēlējās atlikt vai apturēt savu darbību līdz olimpisko spēļu beigām;

83.

īpaši vērš uzmanību uz to, cik svarīga ietekme noslēgtās kopienās ir tiesībām uz vārda brīvību internetā, un aicina ES atbalstīt kiberdisidentus visā pasaulē; tādēļ aicina Padomi un Komisiju, īstenojot ES ārējās tirdzniecības politiku, novērst visus interneta un informācijas sabiedrības pakalpojumu ierobežojumus, ar kuriem Eiropas Savienības uzņēmumi saskaras trešās valstīs, un uzskatīt visus nevajadzīgos šo pakalpojumu sniegšanas ierobežojumus par tirdzniecības šķēršļiem;

84.

ir ļoti nobažījies par to, ka Irāna 2008. gadā turpināja apspiest cilvēktiesību aizstāvjus un pilsoniskās sabiedrības locekļus un ka notiek nopietni cilvēktiesību pārkāpumi; nosoda to, ka par sava darba veikšanu jeb ‘darbībām pret valsts drošību’ tika patvaļīgi apcietināti, spīdzināti un ieslodzīti cilvēktiesību aizstāvji ; izsaka nožēlu par pašreizējās valdības politiku, kas vērsta pret skolotājiem un akadēmiskajām aprindām, liedzot studentiem iegūt augstāko izglītību, un nosoda studentu aktīvistu vajāšanu un apcietināšanu;

85.

izsaka bažas par cilvēktiesību stāvokli Nikaragvā un Venecuēlā un par to, ka šajās valstīs uzbrūk un varmācīgi izturas pret daudzām cilvēktiesību aizsardzības organizācijām; aicina Nikaragvas un Venecuēlas valdību un varas iestādes veikt pasākumus, lai aizsargātu demokrātiskās tiesības un brīvības un tiesiskumu;

86.

atkārtoti pauž nostāju attiecībā uz Saharova balvas ieguvējiem Oswaldo Payá Sardiñas un aktīvistu grupu ‘Damas de Blanco’ (‘Sievietes baltā’) no Kubas; uzskata par nepieļaujamu, ka valsts ar kuru ES ir atjaunojusi politisko dialogu visos jautājumos, tostarp cilvēktiesību jautājumos, var aizliegt Oswaldo Payá un Damas de Blanco piedalīties balvas 20 gadadienas svinībās; stingri nosoda sistemātisko vardarbību un atkārtoto vajāšanu, no kuras cieš Saharaova balvas ieguvēji; šajā sakarā aicina Kubas valdību nekavējoties atbrīvot visus politieslodzītos un pārliecības dēļ ieslodzītos un atzīt visu kubiešu tiesības brīvi ieceļot valstī un izceļot no tās;

87.

norāda, ka Francijas prezidentūras laikā pieņēma pārskatīto versiju pamatnostādnēm par dialogu ar trešām valstīm cilvēktiesību jomā; atkārtoti aicina Padomi un Komisiju uzsākt visaptverošu šo pamatnostādņu novērtēšanu, pamatojoties uz katra dialoga detalizētu izvērtējumu un iegūtajiem rezultātiem, un šajā nolūkā izstrādāt skaidrus rādītājus katra dialoga ietekmei un kritērijus dialogu uzsākšanai, pārtraukšanai un atjaunošanai; uzsver nepieciešamību turpināt iestāžu neformālo sanāksmju organizēšanu pirms un pēc katra dialoga, lai palielinātu informācijas apmaiņu starp iestādēm un vajadzības gadījumā uzlabotu koordināciju; šajā sakarībā norāda, ka cilvēktiesību stratēģiju pieņemšana katrai valstij atsevišķi palīdzēs uzlabot ES politikas cilvēktiesību jomā saskaņotību;

88.

šajā sakarībā vēlreiz uzsver priekšlikumus, kas izklāstīti Parlamenta iepriekš minētajā 2007. gada 6. septembra rezolūcijā par dialogu norisi cilvēktiesību jomā un apspriedēm par cilvēktiesībām ar trešām valstīm;

89.

pauž nožēlu par to, ka saistībā ar Dalailamas vizīti Eiropā Ķīna ir atlikusi uz vēlāku laiku 11. augstākā līmeņa sanāksmi ar Eiropas Savienību; uzsver nepieciešamību radikāli kāpināt un pārveidot Eiropas Savienības un Ķīnas dialogu par cilvēktiesībām; pauž bažas par būtiskiem cilvēktiesību pārkāpumiem Ķīnā un uzsver, ka, neskatoties uz solījumiem, ko režīms sniedza pirms 2008. gada augusta Olimpiskajām spēlēm, situācija cilvēktiesību jomā nav uzlabojusies; turklāt norāda, ka vēl vairāk pastiprināti pulcēšanās, vārda un reliģiskās pārliecības brīvības ierobežojumi; stingri nosoda tibetiešu apspiešanu pēc plašajiem protestiem, kas pārņēma Tibetu 2008. gada 10. martā, un Ķīnas valdības veiktās represijas, kas kopš tā laika Tibetā ir pastiprinājušās, un aicina atsākt patiesu un mērķtiecīgu abu pušu dialogu, pamatojoties uz ‘Memorandu par tibetiešu patiesu autonomiju’; norāda, ka pretēji atkārtotiem Ķīnas valdības apgalvojumiem par tās nodomu ratificēt Starptautisko Konvenciju par pilsoņu un politiskām tiesībām, ratifikācija joprojām nav notikusi; atsaucas uz 2008. gada 17. janvāra rezolūciju par Ķīnas disidenta Hu Jia, kuram tikai piešķirta Saharova balva par domas brīvību, apcietināšanu (32); aicina Ķīnas valdību nekavējoties atbrīvot Hu Jia un atcelt mājas arestu viņa dzīvesbiedrei Zeng Jinyan un meitai; nosoda represiju vilni, kas vērsts pret personām, kuras parakstījušas ‘Hartu 08’ – dokumentu, kurā aicināts īstenot Ķīnā demokrātiskas reformas un pieprasīts atbrīvot disidentu Liu Xiaobo, kurš ir apcietināts kopš 2008. gada 9. decembra; pauž bažas, ka Ķīnas tiesību sistēmā joprojām ir vērojama patvaļīga un bieži vien politiski motivēta iejaukšanās, tai skaitā pastāv valsts noslēpumu sistēma, kavējot pārredzamību, kas nepieciešama labas pārvaldes attīstībai, un tādas sistēmas izveidi, kurā valda tiesiskums; šajā sakarībā izsaka nožēlu par sistemātisku to advokātu sodīšanu, kuri cenšas panākt, lai Ķīnas tiesiskā sistēma darbotos saskaņā ar Ķīnas pašas tiesību aktiem un pilsoņu tiesībām; norāda, ka vārda brīvība internetā Ķīnā vēl aizvien ir neaizsargāta. un tādēļ aicina Eiropas uzņēmumus, kas sniedz interneta satura izvietošanas pakalpojumus, atturēties sniegt ārvalstu amatpersonām jebkādu informāciju, pēc kuras ir iespējams noteikt konkrētā pakalpojuma lietotāja identitāti, izņemot gadījumus, kad likumīgā veidā tiek nodrošināta ārvalstu tiesību aktu ievērošana atbilstīgi Vispārējai cilvēktiesību deklarācijai;

90.

jorpjām pauž bažas par to, ka dialogs par cilvēktiesībām ar Irānu tika pārtraukts 2004. gadā jebkāda pozitīva progresa trūkuma dēļ cilvēktiesību situācijas uzlabošanā un sadarbības trūkuma dēļ no Irānas puses; aicina Irānas iestādes atsākt šo dialogu, lai atbalstītu visas pilsoniskās sabiedrības ieinteresētās puses, kas vēlas demokrātiju, un ar mierīgiem un nevardarbīgiem līdzekļiem stiprināt pašreizējos procesus, kas var veicināt demokrātiskas, institucionālas un konstitucionālas reformas, nodrošināt šo reformu ilgtspējību un nostiprināt visu Irānas cilvēktiesību aizstāvju un pilsoniskās sabiedrības pārstāvju iesaistīšanos politikas veidošanas procesos, stiprinot viņu lomu politikas izstrādes procesā; pauž nopietnas bažas, ka 2008. gadā situācija cilvēktiesību jomā Irānā ir pasliktinājusies un joprojām pastāv ierobežojumi vārda un pulcēšanās brīvībai; šajā sakarībā pauž nopietnas bažas par žurnālistu, rakstnieku, zinātnieku, sieviešu tiesību un cilvēktiesību aktīvistu apspiešanu; joprojām pauž bažas par represijām pret etniskajām un reliģiskajām minoritātēm Irānā; nosoda aizvien biežāko nāvessodu izpildi Irānā, tostarp jauniešiem;

91.

pauž nožēlu par to, ka nav rezultātu Eiropas Savienības un Krievijas apspriedēm par cilvēktiesībām; pauž nožēlu, ka Krievijas iestādes atteicās piedalīties jebkādās apaļā galda sarunās, kas notika, lai sagatavotos apspriedēm, kurās iesaistījās vietējās un starptautiskās NVO; norāda, ka konsultāciju laikā Eiropas Savienība izteica bažas par cilvēktiesību jautājumiem, īpaši pieminot vārda un pulcēšanās brīvību, pilsoniskās sabiedrības pastāvēšanu, minoritāšu tiesības, cīņu pret rasismu un ksenofobiju un bērnu un sieviešu tiesības, kā arī gan ES, gan Krievijas starptautisko cilvēktiesību pienākumus; tomēr izsaka nožēlu, ka Eiropas Savienībai nav izdevies panākt nekādas pārmaiņas Krievijas politikā, jo īpaši attiecībā uz tiesu varas nesodāmību un neatkarību, izturēšanos pret cilvēktiesību aizstāvjiem un politieslodzītajiem, tostarp Mihailu Hodorkovski, plašsaziņas līdzekļu neatkarību un vārda brīvību, izturēšanos pret etniskajām un reliģiskajām minoritātēm, tiesiskuma ievērošanu un cilvēktiesību aizsardzību bruņotajos spēkos, diskrimināciju, kas balstīta uz seksuālo orientāciju, kā arī citiem jautājumiem; atsaucas uz 2008. gada 19. jūnija rezolūciju par 2008. gada 26.-27. jūnija ES un Krievijas augstākā līmeņa tikšanos, kas notika Hantimansijskā (33); atkārtoti pauž bažas par cilvēktiesību aizstāvju situācijas pasliktināšanos un grūtībām, ar kurām sastopas NVO attiecībā uz reģistrāciju un darbību; atkārti pauž bažas par pretektrēmisma tiesību aktu, kas var ietekmēt informācijas brīvu plūsmu un novest pie tā, ka Krievijas iestādes turpinās ierobežot tiesības uz vārda brīvību neatkarīgiem žurnālistiem un politiskajiem pretiniekiem; joprojām pauž bažas par to, ka saskaņā ar cilvēktiesību organizācijas ‘Amnesty International’ 2008. gada ziņojumu prokuratūra turpina neievērot Mihaila Hodorkovska un viņa sabiedrotā Platona Ļebedeva tiesības uz taisnīgu tiesu saskaņā ar starptautiskiem standartiem, un pauž dziļu nožēlu par izturēšanos pret bijušo Jukos viceprezidentu Vasiliju Aleksanjanu, kurš atteicās sniegt nepatiesu liecību pret Mihailu Hodorkovski, un tādēļ Krievijas varas iestādes panāca viņa veselības stāvokļa pasliktināšanos līdz galējai stadijai, un pievienojas Eiropas Padomes Parlamentārai asamblejai, aicinot Krievijas iestādes ‘izmantot visus pieejamos likumīgos līdzekļus’, lai nodrošinātu Igora Sutjagina un Valentīna Daņilova atbrīvošanu; izsaka dziļu nožēlu, ka EDSO Demokrātisko iestāžu un cilvēktiesību biroja (ODIHR) vēlēšanu uzraudzības misija Krievijas prezidenta vēlēšanu laikā 2008. gada martā bija jāatceļ ierobežojumu dēļ, ko Krievijas iestādes piemēroja vēlēšanu uzraudzības misijām;

92.

norāda, ka saistībā ar Eiropas kaimiņattiecību politiku pastāv cilvēktiesību apakškomitejas, kurās iesaistītas Vidusjūras dienvidu krasta valstis (Maroka, Tunisija, Libāna, Jordānija, Ēģipte, Izraēla un Palestīniešu pašpārvalde), un aicina Padomi un Komisiju izveidot cilvēktiesību apakškomitejas ar visām kaimiņvalstīm; atkārtoti aicina iesaistīt parlamentāriešus šo apakškomiteju sanāksmju sagatavošanā un informēt viņus par rezultātiem; atzinīgi vērtē to, ka Komisijas delegācija attiecīgajā valstī un attiecīgie Komisijas dienesti Briselē organizē apspriešanos ar civiliedzīvotājiem gan pirms, gan pēc lēmumu pieņemšanas; tomēr apšauba izmantotās metodoloģijas, jo īpaši apakškomitejās organizēto apspriežu novērtēšanas kritēriju efektivitāti un saskaņotību; uzskata, ka šīm apakškomitejām ir jāļauj iekļaut cilvēktiesību jautājumus rīcības plānā, kura izpilde īpaši jāuzrauga, taču uzsver, ka diskusijas par cilvēktiesībām nevar nodot tikai šīm apakškomitejām, un uzsver koordinēšanas nozīmi ar citām apakškomitejām, kas strādā ar cilvēktiesību jautājumiem, piemēram, imigrācijas jautājumu, uzsver nepieciešamību iekļaut šos jautājumus politiskajā dialogā visaugstākajā līmenī, lai palielinātu ES politikas saskaņu šajā jomā; pauž pārliecību, ka tāda Eiropas kaimiņattiecību politika, kāda tā ir izveidota un strukturēta (rīcības plāns, kontroles ziņojums un apakškomitejas) varētu nodrošināt patiesu stimulu, lai veicinātu cilvēktiesību ievērošanu, ja Eiropas Savienība izrādītu neviltotu politisku gribu saskaņoti, sistemātiski un plašā mērogā nodrošināt, ka cilvēktiesību ievērošana ir primāra; tādēļ uzskata, ka cilvēktiesību un demokrātijas principu ievērošanai ir jābūt Eiropas Savienības un trešo valstu attiecību nostiprināšanas priekšnoteikumam; saistībā ar pamatlīguma parakstīšanu ar Lībiju aicina Padomi un Komisiju nodrošināt pienācīgu uzmanību dialogam un sadarbībai cilvēktiesību jautājumos;

93.

pauž dziļu nožēlu par neseno militāro eskalāciju un to, ka humanitārā situācija Gazā ir turpinājusi pasliktināties, un tajā pašā laikā patiesi jūt līdzi Izraēlas dienvidu daļas iedzīvotājiem; prasa visām pusēm pilnībā īstenot ANO Drošības padomes Rezolūciju Nr. 1860/2009, lai nodrošinātu pastāvīgu pamieru; uzsver neatliekamo vajadzību pēc efektīvas kārtības, lai sauktu pie atbildības starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumu gadījumos; šajā sakarībā atzinīgi vērtē ANO Cilvēktiesību padomes (UNHRC) lēmumu izveidot apstākļu noskaidrošanas misiju, lai izmeklētu kara noziegumus un būtiskus cilvēktiesību pārkāpumus, ko nesenā konflikta laikā Gazā ir izdarījušas abas puses; aicina visas puses sadarboties ar ANO cilvēktiesību izmeklētājiem; pieņem zināšanai 2009. gada 27. janvāra Ārlietu padomes apņemšanos cieši uzraudzīt šāda veida izmeklēšanas gadījumus un aicina Komisiju ciešā sadarbībā ar dalībvalstīm lemt par turpmāku rīcību pēc apstākļu noskaidrošanas;

94.

atzīst ES un Uzbekistānas dialoga par cilvēktiesībām otro sarunu kārtu, kas notika 2008. gada 5. jūnijā; norāda uz semināru par plašsaziņas līdzekļu brīvību, kas no 2008. gada 2. līdz 3. oktobrim notika Taškentā; tomēr uzskata, ka semināram neizdevās sasniegt tā mērķi – nodrošināt atklātu diskusiju par cilvēktiesību pārkāpumiem un plašsaziņas līdzekļu brīvību Uzbekistānā, kā tika sākotnēji iecerēts; norāda uz joprojām pastāvošo neatkarīgas starptautiskas izmeklēšanas trūkumu attiecībā uz Andižanas masu slepkavību un jebkāda veida uzlabojumu trūkumu cilvēktiesību situācijā Uzbekistānā; atzinīgi vērtē divu cilvēktiesību aizstāvju – Dilmurod Mukhiddinov un Mamarajab Nazarov –atbrīvošanu; pauž nosodījumu par to, ka cilvēktiesību aktīvisti un neatkarīgie žurnālisti tiek turēti apcietinājumā politiski motivētu apsūdzību dēļ, un mudina Uzbekistānas varas iestādes atbrīvot visus cilvēktiesību aizstāvjus un citus politieslodzītos; atkārtoti pauž bažas par neatkarīgā žurnālista Salijon Abdurakhmanov un cilvēktiesību aktīvista Agzam Turgunov ieslodzīšanu; norāda uz Padomes 2008. gada 13. oktobra secinājumiem par Uzbekistānu; prasa Uzbekistānas varas iestādēm pieņemt organizācijas ‘Human Rights Watch’ jaunā Uzbekistānas nodaļas direktora akreditāciju un ļaut šai un citām starptautiskajām organizācijām un NVO darboties bez ierobežojumiem; aicina Uzbekistānu pilnībā un efektīvi sadarboties ar ANO īpašo referentu jautājumos par spīdzināšanu un vārda brīvību un atcelt ierobežojumus NVO reģistrācijai un darbībai Uzbekistānā; norāda, ka Padome ir nolēmusi neatjaunot ceļošanas ierobežojumus vairākām personām, kuras ir minētas kopējā nostājā 2007/734/CFSP (34), un ka šie ierobežojumi ir apturēti saskaņā ar Padomes 2007. gada 15.–16. oktobra un 2008. gada 29. aprīļa secinājumiem; atzinīgi vērtē faktu, ka Padome tomēr ir nolēmusi uz 12 mēnešiem atjaunot ieroču embargo, kas noteikts šajā kopējā nostājā; aicina Padomi un Komisiju pārskatīt vispārējo cilvēktiesību situāciju Uzbekistānā; atkārto aicinājumu nekavējoties atbrīvot politieslodzītos; norāda uz ES prezidentūras 2008. gada 17. decembra deklarāciju par individuāliem gadījumiem;

95.

atzinīgi vērtē faktu, ka Eiropas Savienība un Turkmenistāna 2008. gada jūlijā sarīkoja cilvēktiesību dialoga pirmo kārtu; atzinīgi vērtē to, ka tiek izteiktas bažas par cilvēktiesību situāciju Turkmenistānā, jo īpaši attiecībā uz uzskatu un pulcēšanās brīvību, tiesu varas neatkarību un pilsoniskās sabiedrības darbību; atsaucas uz 2008. gada 20. februāra rezolūciju par ES stratēģiju attiecībā uz Vidusāziju (35) un atkārto, ka, lai ES parakstītu pagaidu nolīgumu, Turkmenistānai ir jāgūst panākumi galvenajās jomās, tostarp jānodrošina Starptautiskai Sarkanā Krusta komitejai brīva un neierobežota piekļuve, jāveic reformas izglītības sistēmā saskaņā ar starptautiskajiem standartiem, bez nosacījumiem jāatbrīvo visi politieslodzītie un pārliecības dēļ ieslodzītie, jāatceļ visi valdības ieviestie šķēršļi ceļošanai un jāļauj visām NVO un cilvēktiesību struktūrām brīvi darboties valstī; aicina Padomi un Komisiju pirms pagaidu nolīguma parakstīšanas skaidri paredzēt īpašus uzlabojumus cilvēktiesību jomā un šajā sakarībā pieņemt pamatnostādnes ar skaidri noteiktiem izpildes termiņiem;

96.

atbalsta Padomes gatavību izveidot dialogu cilvēktiesību jomā ar visām pārējām Vidusāzijas valstīm; aicina nodrošināt to, lai dialogi būtu vērsti uz rezultātu un pilnībā atbilstu Eiropas Savienības Pamatnostādnēm par dialogiem cilvēktiesību jomā ar trešām valstīm, garantējot pilsoniskās sabiedrības un Eiropas Parlamenta iesaistīšanos; aicina izveidot dialogus un nodrošināt pietiekamus līdzekļus Padomes un Komisijas sekretariātiem;

97.

norāda gan uz Turcijas, gan ES apņemšanās nozīmi attiecībā uz Turcijas pievienošanās procesu, lai veicinātu cilvēktiesību reformas Turcijā; uzskata, ka pozitīvs solis vārda brīvības virzienā Turcijā ir valdības lēmums ļaut raidīt kurdu televīzijai; tomēr pauž nožēlu par to, ka kurdu valodu vēl aizvien ir aizliegts lietot parlamentā un politiskās kampaņās; atgādina, ka ir jāveic turpmākas tiesību aktu reformas, lai nodrošinātu, ka pilnībā tiek ievērotas un aizsargātas mazākumtautību intereses un ievērota vārda brīvība gan tiesību aktos, gan praksē atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību konvencijas prasībām un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrai; ar bažām norāda, ka nav panākta nekāda virzība cilvēktiesību instrumentu, jo īpaši Konvencijas pret spīdzināšanu fakultatīvā protokola, ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 4., 7. un 12. papildprotokolu, ratifikācijas procesā;

98.

prasa jaunajai Pakistānas valdībai veikt atbilstīgus pasākumus situācijas uzlabošanai cilvēktiesību jomā Pakistānā; atsaucas uz cilvēktiesību organizācijas ‘Amnesty International’ prasību Pakistānas valdībai no jauna pieņemt darbā visus tiesnešus, kurus bijušais prezidents Pervez Musharraf 2007. gadā nelikumīgi atcēla no amata; atzinīgi vērtē faktu, ka ES 2008. gada februārī nosūtīja neatkarīgu vispārējo parlamenta vēlēšanu novērošanas misiju; ar gandarījumu norāda, ka vēlēšanās bija konkurence un ka ar tām tika veicināta sabiedrības uzticība demokrātiskiem procesiem; norāda, ka ES ir apņēmusies atbalstīt demokrātisko iestāžu stiprināšanu, un aicina Padomi un Komisiju atbalstīt demokrātisko kustību, ko iesāka tiesu vara un advokatūra, konkrēti uzaicinot dažus tās pārstāvjus, tajā skaitā M. Choudhry; uzsver, ka cilvēktiesībām jābūt vienai no ES galvenajām prioritātēm dialoga turpināšanai ar Pakistānu ;

99.

atzinīgi vērtē Padomes priekšlikumus uzsākt sarunas par cilvēktiesībām ar vairākām Latīņamerikas valstīm; uzsver, ka šīm sarunām ir jābūt cieši saistītām ar stingrām, konkrētām un pamatotām prasībām attiecībā uz cilvēktiesību jautājumiem, ar kurām ES iestādēm tiks uzliktas tādas pašas saistības attiecībās ar šīm valstīm; uzsver, ka ir vēlams iekļaut Centrālamerikas valstis; norāda uz to, ka 2008. gada februārī Kuba parakstīja Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām; aicina ratificēt šos paktus bez jebkādām atrunām; aicina Kubas valdību atbrīvot visus politieslodzītos un ievērot ar parakstītajiem līgumiem aizsargātās tiesības; norāda uz Padomes 2008. gada 20. jūnija lēmumu atcelt neoficiālās sankcijas pret Kubu; norāda, ka 2009. gadā Padome lems par to, vai turpināt politisko dialogu ar Kubu, kas būs atkarīgs no tā, vai ir vērā ņemami uzlabojumi cilvēktiesību jomā;

100.

aicina Krieviju kā varu, kas okupēja Gruziju, atbalstīt cilvēktiesības Abhāzijā un Dienvidosetijā, tajā skaitā pilsoņu tiesības atgriezties savās mājās; aicina visas puses turpināt īstenot apņemšanās saskaņā ar 2008. gada 12. augusta un 8. septembra līgumiem; aicina visas iesaistītās valdības turpināt nodrošināt detalizētas kartes un informāciju par visām zonām, kur konflikta laikā tika nomestas kasešu bumbas, lai veicinātu atbrīvošanos no kasešu munīcijas un padarītu šīs teritorijas drošas civiliedzīvotājiem; uzskata, ka abām valdībām būtu jānodrošina, ka sabiedrība ar informācijas kampaņu starpniecību tiek informēta par briesmām, ko var radīt nesprāgušās vielas; aicina atbildīgās valsts pārvaldes iestādes piekrist starptautisko cilvēktiesību novērotāju izvietošanai Dienvidosetijā un Abhāzijā;

101.

pauž bažas par to, ka cilvēktiesību situācija Birmā nav uzlabojusies, jo īpaši ņemot vērā 2010. gadā paredzētās vēlēšanas; nosoda to, ka nesen arestēti un paraugprāvās notiesāti vairāk nekā simts Birmas opozīcijas dalībnieki, kā arī nosoda drakoniskos sodus, kas viņiem piespriesti; mudina Birmas valdību nekavējoties atbrīvot visus politieslodzītos; uzskata, ka Parlamentam vajadzētu nosūtīt svarīgu misiju uz Birmu, jo, neskatoties uz sankcijām, situācija cilvēktiesību jomā šajā valstī joprojām neuzlabojas, un ka ir jāpastiprina starptautiskais spiediens uz Birmas valdību;

102.

aicina Padomes prezidentūru koncentrēties uz valstīm, kurās attiecībā uz cilvēktiesībām pastāv īpašas bažas;

103.

atzinīgi novērtē pasākumus un diskusijas, kas notikušas 2008. gada Eiropas Starpkultūru dialoga gada laikā, un pauž gandarījumu par iniciatīvu, ko uzņēmušās abas prezidentūras;

104.

atzinīgi vērtē desmito Eiropas Savienības NVO Cilvēktiesību forumu, ko 2008. gada 10. decembrī organizēja Francijas prezidentūra un Komisija saistībā ar Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 60. gadadienu un kas īpaši bija veltīta diskriminācijai pret sievietēm;

105.

aicina ES pielikt lielākas pūles un rīkoties noteiktāk, lai panāktu politisku risinājumu Darfūras konfliktā un veicinātu pasaules miera līguma īstenošanu; uzsver nepieciešamību pārtraukt nesodāmību un piemērot ANO Drošības padomes noteiktās sankcijas; atzinīgi vērtē Eiropas Savienības atbalstu apcietināšanas orderiem, ko izsniegusi SKT saistībā ar Darfūru un kas jāizpilda pēc iespējas ātrāk;

106.

atzinīgi vērtē ANO Drošības Padomes 2008. gada 24. septembra rezolūciju Nr. 1834, kas pagarina ANO Misijas Centrālāfrikas Republikā un Čadā pilnvaras līdz 2009. gada martam, līdz ar Apvienoto Nāciju Organizācijas nodomu apstiprināt ANO militārā kontingenta izvietošanu pēc EUFOR gan Čadā, gan Centrālāfrikas Republikā;

107.

atzinīgi vērtē faktu, ka Padome izveidoja un regulāri atjauno valstu sarakstu, kurām jāpievērš uzmanība, un ka saistībā ar to tiek veltītas papildu pūles, lai īstenotu Eiropas Savienības Pamatnostādnes par bērniem un bruņotiem konfliktiem, par nāvessodu (tā sauktās ‘valstis uz robežlīnijas’) un par cilvēktiesību aizstāvjiem;

108.

atkārtoti prasa, lai visas diskusijas par cilvēktiesībām un demokrātiju ar trešām valstīm, instrumenti, dokumenti un ziņojumi, tajā skaitā ikgadējie ziņojumi par cilvēktiesībām, skaidri ietvertu diskriminācijas jautājumus, tostarp jautājumus attiecībā uz etnisko, nacionālo un valodas minoritāšu diskrimināciju, reliģijas brīvības pārkāpumiem, tajā skaitā neiecietību pret jebkuru reliģiju un diskriminējošu praksi attiecībā uz minoritāšu reliģijām un diskrimināciju, kas balstīta uz kastām, pamatiedzīvotāju tiesību aizsardzību un veicināšanu, sieviešu cilvēktiesībām, bērnu tiesībām, invalīdiem, tajā skaitā cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem, un cilvēkiem ar jebkādu seksuālo orientāciju un dzimuma identitāti, attiecīgā gadījumā pilnībā iesaistoties savās organizācijās gan Eiropas Savienībā, gan trešās valstīs;

109.

norāda uz Savienības Vidusjūrai iniciatīvu, ko uzsāka Francijas prezidentūra, kā jaunu uzdevumu, lai veicinātu demokrātiju un ievērotu cilvēktiesības Vidusjūras reģionā; norāda, ka Savienības Vidusjūrai jaunu iniciatīvu izstrāde nav jāuzskata par uzmanības un prioritātes mazināšanu veicināt nepieciešamās ar demokrātiju un cilvēktiesībām saistītās reformas reģionā;

110.

atzinīgi vērtē faktu, ka Parlamenta prioritātes ir ņemtas vērā, plānojot Eiropas demokrātijas un cilvēktiesību instrumenta dokumentus 2007. un 2008. gadā;

111.

aicina atjaunināt elektroniskos apkopojumus, kas ir paredzēti, lai aptvertu visus Eiropas demokrātijas un cilvēktiesību instrumenta projektus, kuri organizēti ģeogrāfiski un tematiski;

112.

atzinīgi novērtē pausto interesi iepazīstināt ar projektiem ar jaunu mērķi atbalstīt cilvēktiesību aizstāvjus un iespējamu steidzamu rīcību viņu aizsardzībai; norāda, ka Komisija ir izvēlējusies 11 saņēmējvalstis šo projektu īstenošanai, un sagaida, ka reāla darbība sāksies 2009. gada sākumā;

113.

vēlreiz aicina Komisiju pielāgot personāla skaitu, kas tiks piešķirts Eiropas instrumenta demokrātijai un cilvēktiesībām īstenošanai gan vadībā, gan delegācijās, lai ņemtu vērā šī jaunā instrumenta specifiku un problēmas;

114.

aicina Komisiju nodrošināt saskaņu starp Eiropas Savienības politiskajām prioritātēm un projektiem un programmām, ko tā atbalsta, jo īpaši saistībā ar tās divpusējo plānošanu ar trešām valstīm;

115.

ar gandarījumu norāda, ka ES, lai veicinātu demokrātiju trešās valstīs, aizvien vairāk izmanto vēlēšanu atbalstu un vēlēšanu novērošanu, tādējādi sekmējot cilvēktiesību, pamatbrīvību un tiesiskuma ievērošanu, un ka šo misiju kvalitāte un neatkarība ir plaši atzīta;

116.

uzsver, ka visaptveroša ES metodoloģija, kas aptver visu vēlēšanu ciklu un ietver gan vēlēšanu atbalstu, gan vēlēšanu novērošanu, ir bijusi ļoti veiksmīga Eiropas Savienībai, izveidojot to par vadošu starptautisko vēlēšanu novērošanas organizāciju;

117.

atzinīgi vērtē pirmo Rokasgrāmatu par ES vēlēšanu novērošanu, kas tika izdota 2008. gada aprīlī; ar gandarījumu norāda uz īpašo nodaļu par jautājumiem, kas saistīti ar dzimumu; norāda, ka jaunā rokasgrāmata sniedz visaptverošu pārskatu par ES vēlēšanu novērošanas misijas metodoloģiju un aprakstu, par to, kā misijas tiek plānotas, izvietotas un īstenotas, kā arī par to, kā starptautiskie standarti tiek izmantoti, veicot novērtējumus un sagatavojot ziņojumus;

118.

aicina ievērot pastiprinātu piesardzību attiecībā uz kritērijiem to valstu izvēlei, kurās notiks vēlēšanu atbalsts/vēlēšanu novērošana, un nodrošināt atbilsmi metodoloģijai un noteikumiem, kas paredzēti starptautiskā līmenī, jo īpaši attiecībā uz misijas neatkarību;

119.

atkārto aicinājumu ietvert vēlēšanu procesu, tajā skaitā gan pirmsvēlēšanu, gan pēcvēlēšanu posmus, dažāda līmeņa politiskajos dialogos ar attiecīgām trešām valstīm nolūkā nodrošināt ES politiku saskaņotību un atkārtoti apstiprināt cilvēktiesību un demokrātijas nozīmīgo lomu;

120.

aicina Komisiju turpināt cieši uzraudzīt ‘Vispārējo preferenču sistēmas plus’ (VPS+) priekšrocību piešķiršanu valstīm, kurās ir konstatēti būtiski trūkumi astoņu Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) konvenciju īstenošanā attiecībā uz darba pamatstandartiem, pamatojoties uz pilsoņu un politisko tiesību vai cietuma darba izmantošanas pārkāpumiem; aicina Komisiju izstrādāt kritērijus, kas nosaka, kad VPS būtu jāatceļ ar cilvēktiesībām saistītu iemeslu dēļ;

121.

uzsver, ka ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības ir tikpat svarīgas kā pilsoņu un politiskās tiesības; uzsver ES apņemšanos atbalstīt Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanu, kā noteikts 2007. gada decembra un 2008. gada jūnija Eiropadomes secinājumos;

122.

aicina ES ietvert ESK tiesību aizsardzību tās ārējās attiecībās ar trešām valstīm, regulāri iekļaujot šo jautājumu cilvēktiesību dialogu un konsultāciju ar trešām valstīm darba kārtībā un prasot ieviest Starptautiskā Pakta par ekonomiskām, sociālām un kultūras tiesībām fakultatīvo protokolu, jo īpaši ar mērķi uzlabot individuālās sūdzību procedūras efektivitāti;

123.

aicina Padomi un Komisiju nodrošināt ESK tiesību saskaņu ES attīstības, ārējās tirdzniecības un cilvēktiesību politikas virzienos un šajā nolūkā izveidot starppakalpojumu darba grupu par ESK tiesībām;

124.

uzsver, ka cilvēktiesības nozīmē arī tiesības uz pārtiku, pienācīgu mājokli, izglītību, ūdeni, zemi, pienācīgu darbu, sociālo nodrošinājumu un tiesības veidot arodbiedrības, un ka ir sevišķi svarīgi nodrošināt, lai šīs tiesības baudītu īpaši neaizsargātas grupas kā cilvēki vismazāk attīstītajās, pēckonfliktu vai jaunattīstības valstīs, pamatiedzīvotāji, ar klimata pārmaiņām saistīti bēgļi, imigranti u. c.;

125.

aicina Komisiju pielikt īpašas pūles, lai nodrošinātu tiesības uz pārtiku pašreizējās pārtikas un vispārējā ekonomiskās krīzes laikā;

126.

uzsver nepieciešamību veicināt uzņēmumu sociālo atbildību un uzlikt par pienākumu starptautiskajiem uzņēmumiem, kuru mītne ir ES dalībvalstīs, savā darbībā trešās valstīs ievērot attiecīgos SDO noteikumus;

127.

atzinīgi vērtē to, ka VPS+ režīms, savienojot cilvēktiesības un starptautisko tirdzniecību, veicina ilgtspējīgu attīstību, kā arī labu pārvaldi, un aicina efektīvi uzraudzīt atbilsmi būtisku elementu klauzulai;

128.

vēlreiz aicina Padomi un Komisiju pieņemt ES inciatīvas starptautiskā līmenī nolūkā apkarot vajāšanu un diskrimināciju seksuālas orientācijas un dzimuma identitātes dēļ, piemēram, virzot rezolūciju par šo jautājumu ANO līmenī un piešķirot atbalstu NVO un dalībniekiem, kuri veicina līdztiesību un nediskrimināciju;

129.

sagaida, ka rezolūcijas un citi svarīgi dokumenti attiecībā uz cilvēktiesību jautājumiem būs iztulkoti valodās, kurās runā mērķa reģionos;

130.

atzinīgi vērtē novatorisko paziņojumu, ko atbalstīja 66 valstis, tostarp visas ES dalībvalstis, un ar ko iepazīstināja ANO Ģenerālajā asamblejā 2008. gada 18. decembrī, apstiprinot, ka starptautisko cilvēktiesību aizsardzība ietver arī seksuālo orientāciju un dzimuma identitāti, un atkārtoti apstiprinot nediskriminācijas principu, kas paredz nodrošināt cilvēktiesību vienlīdzīgu piemērošanu visiem cilvēkiem neatkarīgi no seksuālās orientācijas vai dzimuma identitātes;

131.

aicina Padomi būtiski reaģēt uz vēlmēm un bažām, kas tiek paustas oficiālos Parlamenta paziņojumos, jo īpaši saistībā ar problēmām, kas jārisina nekavējoties;

132.

atgādina Parlamenta delegācijām, kas apmeklē trešās valstis, ka tām būtu sistemātiski jāiekļauj darba kārtībā parlamentu debates par cilvēktiesību situāciju, kā arī tikšanās ar cilvēktiesību aizstāvjiem, lai no pirmavotiem uzzinātu par situāciju cilvēktiesību jomā attiecīgajā valstī un vajadzības gadījumā nodrošinātu starptautisku rezonansi un aizsardzību;

133.

ir pārliecināts, ka vienīgi pastiprināta cilvēktiesību struktūra Eiropas Parlamentā varētu sekmēt saskaņotu, efektīvu, sistemātisku un plašu cilvēktiesību politiku mūsu iestādē un attiecībā uz Padomi un Komisiju, jo īpaši ņemot vērā Lisabonas līguma noteikumus ārpolitikas jomā;

134.

atzinīgi vērtē Saharova balvas laureātu tīkla izveidi, par ko tika paziņots Saharova balvas 20. gadskārtas svinību laikā; uzskata, ka ir ātri jālemj par tā darbības kārtību un jāpiešķir resursi, kas nepieciešami tā mērķu sasniegšanai; atkārtoti pauž prasību piešķirt visiem Saharova balvas ieguvējiem un, jo īpaši, Aung San Suu Kyi, Oswaldo José Payá Sardiñas, un kubiešu organizācijas Damas de Blanco pārstāvēm, kā arī Hu Jia piekļuvi ES iestādēm; pauž nožēlu par to, ka nekas būtisks nav darīts saistībā ar ES aicinājumiem Ķīnas, Birmas un Kubas varasiestādēm ievērot pamatbrīvības, jo īpaši vārda brīvību un politiskās piederības brīvību;

135.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, dalībvalstu un kandidātvalstu valdībām un parlamentiem, Apvienoto Nāciju Organizācijai, Eiropas Padomei un Eiropas Drošības un sadarbības organizācijai un to valstu un teritoriju valdībām, kuras minētas šajā rezolūcijā.