18.5.2010

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 128/36

---

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Enerģija un klimata pārmaiņas – atjauninātās Lisabonas stratēģijas neatņemama sastāvdaļa”

(pašiniciatīvas atzinums)

(2010/C 128/07)

Galvenā ziņotāja: SIRKEINEN kdze

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja saskaņā ar Reglamenta 29. panta 2. punktu 2008. gada 17. jūnijā nolēma izstrādāt pašiniciatīvas atzinumu par tematu

“Enerģija un klimata pārmaiņas — atjauninātās Lisabonas stratēģijas neatņemama sastāvdaļa”

EESK Birojs uzdeva Ekonomikas un monetārās savienības, ekonomiskās un sociālās kohēzijas specializētajai nodaļai (Lisabonas stratēģijas īstenošanas novērošanas centram) sagatavot Komitejas atzinumu par šo tematu.

Ņemot vērā jautājuma steidzamību, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 457. plenārajā sesijā 2009. gada 4. un 5. novembrī (4. novembra sēdē) iecēla Sirkeinen kdzi par galveno ziņotāju un ar 164 balsīm par, 6 balsīm pret un 12 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ierosinājumi

1.1.   Divas no lielākajām šā gadsimta problēmām ir klimata pārmaiņas un energoapgādes drošība. Patēriņa un ražošanas struktūrām jāsamazina siltumnīcefekta gāzu emisija un enerģijas patēriņš. Dažas ražošanas nozares pārstās darboties, bet citas attīstīsies un paplašināsies. Esošās darba vietas izzudīs, to vietā tiks izveidotas jaunas; būs jāparedz atbalsta pasākumi. Nepieciešamās prasmes un zināšanas izmainīsies. Jāveic izpēte un plaši ieguldījumi.

1.2.   Beidzot steidzami jāpāriet no politiskiem paziņojumiem pie praksē īstenojamiem pasākumiem, bet tas nebūs viegli izdarāms. Mūsu politisko vadītāju uzdevums ir izskaidrot iedzīvotājiem minētās problēmas un to ietekmi un rūpīgi plānot nepieciešamos pasākumus. Pārmaiņas nebūs iespējamas bez iedzīvotāju un pilsoniskās sabiedrības atbalsta. Daudzi jautājumi par ES politikā pieņemto lēmumu sekām joprojām ir atklāti, un Komisijai jāveic to turpmāka izpēte un jāsniedz par tiem papildu informācija.

1.3.   Konkrētus pasākumus virzībā uz sabiedrību, kurā ir zems oglekļa emisijas līmenis, nedrīkst atlikt ekonomikas pašreizējās nopietnās lejupslīdes dēļ. Krīzi varētu un arī vajadzētu uzskatīt par izdevību, lai atsāktu virzību uz izaugsmi, piemērojot citādu pieeju. EESK jo īpaši uzsver, cik svarīgi ir panākt starptautisko vienošanos Kopenhāgenā.

1.4.   Atjauninātajā Lisabonas stratēģijā jāietver rīcības plāns, lai izveidotu tautsaimniecību, kurā ir zems oglekļa emisijas līmenis. Tas jāsasniedz, ņemot vērā ilgtspējīgas attīstības trīs pīlārus, proti, ekonomiku, vidi un sociālo jomu, un neaizmirstot vispārējo mērķi par konkurētspēju, izaugsmi un nodarbinātību. Konkurētspējīga saimnieciskā sistēma ir priekšnoteikums klimata un enerģijas jomās izvirzīto mērķu sasniegšanai un politika minētajās jomās, piemērojot pareizo pieeju, spēj atbalstīt izaugsmi un darba vietu radīšanu.

1.5.   Galvenās darbības jomas ir tehnoloģiju attīstība un ieguldījumi, informētība un izturēšanās, sociālie un izglītības aspekti un starptautiskā dimensija. Reālu, ilgtspējīgu rezultātu sasniegšanai būs vajadzīgs gan laiks, gan resursi.

1.6.   EESK iesaka, ka

—	pēc tiesību aktu kopuma attiecībā uz enerģiju un klimata pārmaiņām stāšanās spēkā ES vajadzētu koncentrēties uz tā īstenošanu praksē;

—

lai nodrošinātu energoapgādi, vienlaikus atbalstot klimata pārmaiņu jomā izvirzītos mērķus, ir vajadzīgas rīcībpolitikas energoefektivitātes un energotaupības pastiprināšanai, ieguldījumi enerģijas ražošanā un transportēšanā, ieskaitot viedos tīklus, atvērts iekšējais enerģijas tirgus, kā arī ES spēcīgas pozīcijas starptautiskajā arēnā;

—	jaunās Lisabonas stratēģijas integrētajās pamatnostādnēs, katrai dalībvalstij paredzētajos ieteikumos un nacionālajās reformu programmās būtu jāiekļauj efektīvi pasākumi politikas jomā;

—	ES un tās dalībvalstīm jāpievērš lielāka uzmanība tehnoloģiju attīstībai un spēcīgas starptautiskās konkurences apstākļos vairāk jāiegulda tīru tehnoloģiju pētniecībā un izstrādē, ieskaitot Kopienas budžeta iespējamu pārdali;

—	jānodrošina pamatsistēma, lai veicinātu izvēršanu un ieguldījumus jaunās tehnoloģijās;

—	Komisijai un pārējiem attiecīgajiem dalībniekiem jānodrošina precīza informācija, paraugprakses piemēru saraksts un piemēroti atbalsta pasākumi, lai patērētāji varētu pielāgot savu izturēšanos;

—	jānodrošina ikvienam izglītības un apmācības, īpaši mūžizglītības iespējas, lai pielāgotos ražošanas un patēriņa modeļa izmaiņām;

—	īpaša uzmanība jāvelta tam, kādas sekas ir enerģijas cenu politikai, lai izvairītos no enerģijas trūkuma un konkurētspējas samazināšanās, kā arī, lai izvairītos no atjaunojamo enerģijas avotu atbalsta sistēmu kaitīgās ietekmes;

—	ES jādara viss iespējamais, lai panāktu starptautisku vienošanos saistībā ar klimata pārmaiņām, lai globālā mērogā nodrošinātu līdzvērtīgus konkurences apstākļus, ieskaitot starptautisku tirdzniecības režīmu vai saderīgus režīmus;

—	pilsoniskā sabiedrība un sociālie partneri aktīvi jāiesaista ekonomikas pārstrukturēšanas vērienīgajos pasākumos. EESK ir gatava un vēlas piedalīties.

Pamatojums

2.   Ievads: Jaunākie sasniegumi.

Enerģētikas politika

2.1.   ES enerģētikas politika ietver šādus trīs paralēlus mērķus: energoapgādes drošība, konkurētspēja un vides aizsardzība, tostarp klimata pārmaiņu radīto seku mazināšana. Nepieciešamības gadījumā galvenā prioritāte jāpiešķir energoapgādes drošībai. Pieaug patiess risks, ka radīsies enerģijas trūkums, ieskaitot elektroenerģijas ražošanu, īpaši ekonomikas atveseļošanas periodā.

2.2.   Uz enerģijas ražošanu un plašas izmantošanas ietekmi uz vidi un klimatu attiecas ES regula. ES ir apstiprinājusi jaunus ierobežojumus attiecībā uz emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu, tostarp enerģijas ražošanu, energoietilpīgām nozarēm un gaisa transportu. Minēto priekšlikumu faktiskā ietekme vēl nav zināma, neraugoties uz kopsavilkuma rādītāju līmenī veiktajiem ietekmes novērtējumiem.

2.3.   Efektivitāte un taupība visos enerģijas izmantošanas sektoros, kā arī enerģijas ražošanā ir galvenais un potenciālākais priekšnosacījums energoapgādes drošības un zemāka emisijas līmeņa nodrošināšanai. ES īsteno vairākas rīcībpolitikas minētajās jomās un tiek gatavoti jauni politiski pasākumi. Dalībvalstis tomēr joprojām maz īsteno attiecīgos pasākumus.

2.4.   Jādažādo Eiropas energoapgāde un jāizmanto alternatīvi enerģijas veidi ar zemām oglekļa un vispārējām emisijām, piemēram, atjaunojamā enerģija un kodolenerģija. Dalībvalstīm jālemj par enerģijas veidu dažādošanu un optimizēšanu, taču izvēli virza ES politika par atjaunojamajiem enerģijas avotiem, kā arī tiesību akti vides un klimata jomā.

2.5.   Eiropai aktīvāk jāiesaistās starptautiskajās attiecībās un tirgos enerģētikas jomā. Kārtējās problēmas ar gāzes piegādi, kuras radās 2009. gadā, beidzot pierāda, ka jādarbojas kopīgi.

Politika klimata pārmaiņu jomā

2.6.   Enerģijas un klimata 2008. gada paketē ir ietverti pasākumi visās nozarēs, lai līdz 2020. gadam īstenotu labi pazīstamos “20-20-20” mērķus. Galvenais mērķis ir samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas par 30 %, noslēdzot pietiekami vērienīgu un visaptverošu starptautisku nolīgumu.

2.7.   Lielu daļu pasākumu emisiju samazināšanai jāīsteno dalībvalstīm. Par daudziem tiesību aktu aspektiem, jo īpaši par emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu un oglekļa emisiju pārvirzi lēmumi joprojām jāpieņem ES līmenī.

2.8.   Vēl nav zināms, kā visa minētā sistēma darbosies praksē. Ļoti svarīgi jautājumi ir, piemēram, oglekļa dioksīda cena, enerģijas cenu pieaugums atjaunojamo energoresursu politikas īstenošanas rezultātā un pasākumu, kas veikti nozarēs, kurās nav emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas, izmaksas mājsaimniecībām. No Komisijas jāsaņem vairāk informācijas un tai jāveic vairāk pētījumu.

2.9.   Sarunas par starptautisku vienošanos saistībā ar klimatu tiks noslēgtas 2009. gada decembrī Kopenhāgenā. EESK savu viedokli par minēto jautājumu ir izklāstījusi atsevišķā atzinumā. Eiropadome ir apstiprinājusi galvenos darbības virzienus, lai sagatavotos sanāksmei Kopenhāgenā, ieskaitot sagatavošanos tam, lai starp dalībvalstīm sadalītu nabadzīgāko valstu atbalsta izmaksas.

3.   Jautājumi, kas jāietver atjauninātajā Lisabonas stratēģijā par enerģijas un klimata politiku.

3.1.   Zemas oglekļa emisijas ekonomika rada lielas pārmaiņas rūpniecībā. Emisijas ir jāsamazina, un enerģijas un dabas resursu izmantošana ir jānošķir no ekonomikas izaugsmes. Jāveic izmaiņas patēriņa un ražošanas struktūrās. Dažas ražošanas nozares pārstās darboties, bet citas attīstīsies un paplašināsies, darba vietas izzudīs, un to vietā tiks izveidotas jaunas. Izmainīsies nepieciešamās prasmes un zināšanas. Nepieciešami lieli ieguldījumi, kā arī jāveic sociālā atbalsta pasākumi.

3.2.   Mūsu politisko vadītāju uzdevums ir izskaidrot minēto situāciju un tās sekas un ietekmi ikdienas dzīvē. Valdībām skaidri jānosaka, kas ir vajadzīgs, piemēram, kāds apjoms fosilo energoresursu jāaizstāj un ar ko, vai arī, cik daudz enerģijas katram no mums jāietaupa. Pārmaiņas nebūs iespējamas bez iedzīvotāju atbalsta un rīcības. Būtiska nozīme ir pilsoniskajai sabiedrībai.

3.3.   Pasākumu, lai cīnītos pret klimata pārmaiņām un nodrošinātu Eiropas energoapgādi, īstenošanu nedrīkst atlikt ekonomikas pašreizējās lejupslīdes dēļ. Ekonomikas krīzes seku mazināšanas politikā jāietver zemas oglekļa emisijas ekonomikas mērķi, un otrādi. Krīzi varētu un arī vajadzētu uzskatīt par izdevību, lai atsāktu virzību uz izaugsmi, piemērojot citādu pieeju.

3.4.   Vairums politiku un tiesību aktu enerģijas un klimata jomā jau ir izstrādāti vairākiem gadiem uz priekšu, taču nav noslēgta starptautiska vienošanās. Šobrīd liels darbs jāveic valstu līmenī, un nav zināms, kā tas viss īstenosies. Pašreiz jāizvairās no izmaiņām tiesību aktos vai saistībā ar mērķiem, lai visi dalībnieki varētu izstrādāt un īstenot savus pasākumus pēc iespējas tālredzīgi un pārliecinoši. Pašreiz īpaša uzmanība jāpievērš pasākumu īstenošanai.

3.5.   Atjauninātajā Lisabonas stratēģijā jāietver rīcības plāns, lai izveidotu tautsaimniecību, kurā ir zems oglekļa emisijas līmenis. Tas jāsasniedz, ņemot vērā ilgtspējīgas attīstības trīs pīlārus, proti, ekonomiku, vidi un sociālo jomu, un neaizmirstot vispārējo mērķi par konkurētspēju, izaugsmi un nodarbinātību.

3.6.   Rūpīgi izplānoti un attiecībā uz visrentablākiem, reāliem rezultātiem izvērtēti pasākumi būtu jāintegrē struktūrpolitikās, kas savukārt atbilst integrētajām pamatnostādnēm, konkrētiem ieteikumiem katrai dalībvalstij un nacionālajiem reformu plāniem. Komisijai būtu jāpastiprina īstenošanas uzraudzība. Papildus IKP jāizmanto arī citi rādītāji, lai varētu sekot ilgtspējīgas attīstības virzībai.

3.7.   Pārmaiņu virzītājspēks ir tehnoloģiju attīstība, no vienas puses, un attieksmes un izturēšanās izmaiņas, no otras puses. Taču būs nepieciešams laiks, lai sasniegtu reālus un ilgtspējīgus rezultātus. Citi svarīgi jautājumi ir ieguldījumi, sociālie un izglītības aspekti un starptautiskā dimensija.

Tehnoloģija

3.8.   Pasaules mērogā ir liela tehnoloģiskā konkurence. ASV ir asignējušas ievērojamus resursus, lai pētītu un izstrādātu tehnoloģijas klimata pārmaiņu radīto seku mazināšanai. Tāda pati tendence ir vērojama arī citās rūpnieciski attīstītajās valstīs un pakāpeniski arī lielās un ātri augošās valstīs.

3.9.   ES bija pirmā, kas ierosināja izmantot tīras tehnoloģijas saistībā ar atjaunojamajiem energoresursiem un klimata pārmaiņām, un tai jāizmanto savs potenciāls. Tas ir ļoti steidzams un grūts uzdevums, jo, piemēram, Japāna ir izvirzījusies priekšgalā hibrīdo un elektrisko automašīnu ražošanā un Ķīna drīz vien var apsteigt ES vēja enerģijas tehnoloģiju jomā, bet ASV — saules fotoelementu enerģijas izmantošanas jomā. Ar oglekļa dioksīda cenu palielināšanu vien nepietiks, lai veicinātu tehnoloģiju attīstību.

3.10.   Komisija ir izvirzījusi vairākas iniciatīvas, lai veicinātu tīras tehnoloģijas atjaunojamās enerģijas un klimata jomā. Minētajiem mērķiem būtu jāpiešķir vairāk līdzekļu no ES budžeta.

3.11.   Visefektīvākās tehnoloģijas radīsies tikai daudzveidībā un dažādu pieeju, jauninājumu un metožu veselīgā konkurencē. Tas nozīmē, ka ne no vienas lietderīgas tehnoloģijas, piemēram, 4. paaudzes kodolšķelšanās enerģijas un kodoltermiskās enerģijas, nevajadzētu atteikties priekšlaicīgi, bet gan jāturpina to izstrāde.

3.12.   Prioritāte būtu jāpiešķir informācijas un komunikācijas tehnoloģiju attīstībai un ieviešanai.

3.13.   Attiecībā uz atjaunojamās enerģijas tehnoloģijām, kas vēl nav saimnieciski izdevīgas, tomēr nevajadzētu uzspiest to pāragru ieviešanu tirgū, izmantojot apjomīgu finansiālo atbalstu (vai administratīvi noteiktas iepirkuma cenas). Tā vietā minētie līdzekļi būtu jāiegulda ilgtspējīgu un CO2 nesaturošu enerģijas ražošanas tehnoloģiju izpētē un izstrādē līdz brīdim, kad būs iespējama to laišana tirgū.

3.14.   ES ieguldījums pētniecības, izstrādes un jauninājumu finansēšanā ir neliels salīdzinājumā ar dalībvalstu resursiem. Šobrīd dalībvalstu ieguldījuma līmenis ir ļoti atšķirīgs. Svarīgi, lai dalībvalstis piešķirtu vairāk līdzekļu, ieskaitot ieņēmumus no emisiju tirdzniecības izsoles, pētniecībai un izstrādei, jo īpaši attiecībā uz tīrajām tehnoloģijām, un lai, izmantojot efektīvu sadarbību, minētās tehnoloģijas gūtu atzinību pasaules līmenī. Šādi pasākumi jāiekļauj atjauninātās Lisabonas stratēģijas pamatnostādnēs un nacionālajos rīcības plānos.

Ieguldījumi

3.15.   Jaunas tehnoloģijas un jauninājumi ienāk apritē, tikai pateicoties ieguldījumiem no mājsaimniecībām, uzņēmumiem un publiskā sektora. Ieguldījumi ir nepieciešami ekonomikas attīstībai un nodarbinātībai, kā arī, lai sasniegtu mērķus klimata un enerģētikas jomā.

3.16.   Steidzami nepieciešami ievērojami ieguldījumi enerģijas ražošanā un transporta infrastruktūrā. Piemēram, nākamās desmitgades laikā, pat ja pieprasījums nepieaugtu, elektroenerģijas ražošanā jāiegulda aptuveni 1 000 miljardi EUR, lai nomainītu novecojušās iekārtas. Būtiski jāmodernizē transporta, īpaši pārrobežu transporta tīkli un atjaunojamās elektroenerģijas pārvade uz sadales tīkliem. Nopietnas bažas rada ieguldījumu pārtraukšana recesijas periodā un tās iespējamās sekas ilgtermiņā.

3.17.   Attiecībā uz ieguldījumiem ir vajadzīgi vispārēji pamatnosacījumi. Tie ietver veselīgu saimniecisko sistēmu, tirgus pieprasījumu un tirgu pieejamību. Normatīvajai sistēmai jābūt stabilai un prognozējamai un tā nedrīkst radīt administratīvo un finansiālo slogu uzņēmumiem. Tikai tie uzņēmumi, kas gūst peļņu, var ieguldīt tehnoloģiju izstrādē un veicināt jaunu tehnoloģiju ieviešanu.

3.18.   Tāpēc konkurētspējīga saimnieciskā sistēma ir priekšnoteikums, lai sasniegtu mērķus klimata un enerģētikas jomā. Nosakot pareizo politisko pieeju, klimata un enerģētikas politikas var veicināt izaugsmi un nodarbinātību.

3.19.   Ar finanšu resursiem būs grūtības, kad izpētes un izstrādes un ieguldījumu vajadzības ES sāks konkurēt ar nepieciešamību finansēt klimata pārmaiņu radīto seku mazināšanas un pielāgošanās pasākumus attīstības valstīs. Dalībvalstu rīcībā būs ieņēmumi no emisiju tirdzniecības izsoles, bet tie nespēs segt visas attiecīgās vajadzības. Lēmumu pieņēmējiem jāuzmanās, lai nepalielinātu slogu uzņēmumiem un tādējādi neapdraudētu to ieguldījumus jaunajās tehnoloģijās.

Informētība un attieksme

3.20.   Lai varētu rīkoties un izmanīt savu attieksmi, cilvēkiem jāzina, kas ir svarīgākais un ko vajag izmainīt. Jāpalielina cilvēku informētība par to, ko viņi paši var darīt, un jānodrošina piemērota izglītība. Šis uzdevums jāveic gan valdībām, gan pilsoniskās sabiedrības organizācijām. Lietderīgs līdzeklis šajā saistībā būtu Komisijas sagatavots labas prakses piemēru saraksts.

3.21.   Pozitīvi vērtējams ir tas, ka jautājumi par enerģijas patēriņu un siltumnīcefekta gāzu emisijām ir mārketinga un patērētājiem sniegto padomu priekšplānā, taču jāizsaka nožēla, ka tiek sniegta arī maldinoša informācija. Attiecīgajiem tirgus dalībniekiem minētā problēma jānovērš.

3.22.   ES klimata politikās lielā mērā tiek izmantoti tirgus instrumenti, un tā ir pareiza rīcība. Cenu signāliem vajadzētu izmainīt gan iedzīvotāju, gan uzņēmumu rīcību. Taču nepietiks tikai ar cenu signāliem, lai izmantotu izmaiņu visu potenciālu. Dažos gadījumos, piemēram, celtniecības nozarē, jāievieš noteikumi, un jāsniedz konstruktīvs atbalsts vairākās citās nozarēs.

3.23.   Lielāka energoefektivitāte parasti rada finansiālus ietaupījumus. Nepieciešams stimuls, jo īpaši gadījumos, kad atmaksāšanas laiks ir salīdzinoši ilgs vai kad maksātājs negūst peļņu. Komiteja jau agrāk ir ierosinājusi Komisijai izpētīt nozaru iespējas īstenot mērķus saistībā ar energoefektivitāti, īpaši nozarēs, kas ietekmē iekšējo tirgu.

3.24.   Lai izvairītos no konkurences izkropļošanas iekšējā tirgū, ES piemēro obligātus un kopīgus noteikumus par valsts atbalstu.

Sociālie un izglītības aspekti

3.25.   Laika gaitā mainīsies patēriņa modelis, un līdz ar to arī ražošanas modelis. Saskaņā ar EAK (ETUC) un SAA (SDA) veikto pētījumu (1) to pasākumu, kuru mērķis ir līdz 2030. gadam samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas par aptuveni 40 %, īstenošanas ietekme ir vērtējama samērā pozitīvi. citi tomēr uzskata šādu rezultātu un pieeju par pārāk optimistisku (2). Pētījumā secināts, ka tomēr būtiski izmainīsies nodarbinātības struktūras un prasības attiecībā uz kvalifikāciju. Pārmaiņas būs lielākas katrā nozarē atsevišķi nevis starp nozarēm. Piemēram, iespējama darba vietu pārcelšana no elektroenerģijas ražošanas nozares uz darbību, kas saistīta ar energoefektivitāti, vai no darba vietām, kuras saistītas ar autotransportu, uz tām, kas saistītas ar dzelzceļa un ūdensceļu transportu.

3.26.   Ir liels pieprasījums pēc izglītības un apmācības, lai uzņēmumi, publiskā sektora pakalpojumu nozares un darbaspēks varētu tikt galā ar pārmaiņām. Izglītība un apmācība, tostarp mūžizglītība, bija galvenais temats vienā no iepriekšējiem EESK atzinumiem par klimata pārmaiņām un Lisabonas stratēģiju.

3.27.   Komisija nesen izteica priekšlikumus nepieciešamo prasmju plānošanai un veicināšanai, jo ir būtiski savlaicīgi sagatavot izglītības un apmācības jomu. Jautājumi par efektīvāku plānošanu, uzlabotu un saskaņotu piedāvājumu un pieprasījumu attiecībā uz prasmēm, kā arī mūžizglītības pasākumu veicināšanu ir iekļauti atjauninātajā Lisabonas stratēģijā.

3.28.   Tā kā pārmaiņas skars gandrīz visus darba tirgus dalībniekus, izglītībai jābūt pieejamai visiem, lai varētu pielāgoties jaunajām prasībām. Dalībvalstīs jānodrošina visaptveroši sociālās nodrošināšanas tīkli tiem, kam joprojām varētu rasties problēmas.

3.29.   Klimata un enerģētikas politikas rada izmaiņas izmaksu struktūrās, kas savukārt skar iedzīvotājus. Īpaši stingra uzraudzība vajadzīga attiecībā uz mainīgo enerģijas cenu ietekmi. Enerģijas cenas būtiski svārstās dažādu iemeslu dēļ, un viens no ES enerģētikas politikas mērķiem ir pēc iespējas vairāk ierobežot šādas svārstības.

3.30.   Vides un īpaši klimata politikas paaugstina enerģijas cenas ar nolūku samazināt enerģijas izmantošanu. Šādas politiskās pieejas trūkums ir tas, ka tā samazina Eiropas rūpniecības konkurētspēju un izraisa iespējamu enerģijas trūkumu iedzīvotājiem. Lai augstākas cenas samazinātu enerģijas izmantošanu, nepieciešams ieguldīt jaunās iekārtās, taču tas ir laikietilpīgs process. Ņemot to vērā, nepieciešama līdzsvarota pieeja enerģijas cenām, lai sasniegtu labus un ilgtspējīgus rezultātus, nevis radītu saimnieciskas un sociālas problēmas.

Starptautiskā dimensija

3.31.   Pasākumiem klimata pārmaiņu radīto seku mazināšanai tikai Eiropā ir neliela ietekme, tā kā siltumnīcefekta gāzu emisijas Eiropā veido 14 % no kopējām emisijām, un minētā proporcija samazinās. Ja visas rūpnieciski attīstītākās valstis nerīkosies, emisijas nevarēs samazināt saskaņā ar noteikto 2 °C ierobežojumu globālajai sasilšanai, un mazināsies Eiropas konkurētspēja un līdz ar to arī tās iedzīvotāju labklājība. Tādēļ ļoti svarīgi ir panākt vienošanos Kopenhāgenas konferencē un ES joprojām jāsaglabā vadošā loma.

3.32.   Kopenhāgenas konferences mērķim jābūt, kā to formulējusi Komisija, “noslēgt pietiekami vērienīgu un visaptverošu starptautisku nolīgumu, kurā arī citām attīstītajām valstīm noteikts mērķis panākt līdzvērtīgus samazinājumus un attīstības valstīm - veikt atbilstošus pasākumus”. Svarīgs aspekts ir starptautiskas emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas vai vismaz saderīgu sistēmu ieviešana, lai nodrošinātu gan emisiju faktisku samazināšanu, gan arī līdzvērtīgus konkurences apstākļus.

3.33.   Skaidrs, ka nabadzīgajām attīstības valstīm būs nepieciešama ekonomiskā palīdzība, lai mazinātu klimata pārmaiņu radītās sekas un pielāgotos tām. Svarīgi aspekti ir tehnoloģiju nodošanas, ieskaitot intelektuālā īpašuma aizsardzības tiesības, attīstība un precīzi noteikumi minētajā jomā, kā arī tīras attīstības mehānisms.

3.34.   Eiropai vajadzīgs arī starptautisks nolīgums, lai tā varētu būt patiesa līdere klimata un energotehnoloģiju jomā. Pretējā gadījumā pieprasījums pēc šādām tehnoloģijām būs daudz zemāks.

3.35.   ES jāstiprina sava nostāja un darbība starptautiskā līmenī, lai nodrošinātu energoapgādi Eiropā. Liels atbalsts būtu lielākas nozīmes piešķiršana minētajam jautājumam ārpolitikā, kā to paredzējusi ES. Kā EESK jau norādījusi iepriekšējos atzinumos, ES jāuzņemas arī vadība, lai globālā mērogā tiktu noteikta atbildīga un ilgtspējīga pieeja enerģijas jomā.

---

(1)  Pēc Komisijas Vides ģenerāldirektorāta pieprasījuma Eiropas Arodbiedrību konfederācija (EAK — ETUC) un Sociālās attīstības aģentūra (SAA — SDA), kas ietver Syndex, Vupertāles institūtu un ISTAS, veica pētījumu par klimata pārmaiņām un nodarbinātību. Pētījums ir pieejams tīmekļa vietnē http://www.etuc.org/a/3676.

(2)  Hans Werner Sinn, “Das Grüne Paradoxon”, Econ-Verlag, ISBN 978-3-430-20062-2.

---