52009DC0040

[pic] | EIROPAS KOPIENU KOMISIJA |

Briselē, 5.2.2009

COM(2009) 40 galīgā redakcija

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM UN PADOMEI

Eiropas Kopienas rīcības plāns haizivju resursu saglabāšanai un pārvaldībai

{SEC(2009) 103}{SEC(2009) 104}{SEC(2009) 106}

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM UN PADOMEI

Eiropas Kopienas rīcības plāns haizivju resursu saglabāšanai un pārvaldībai

1. Ievads

Haizivis ir plaši pazīstamas kā galvenie plēsēji okeānos un jūrās. Tomēr šīs sugas ir ļoti jutīgas, haizivju populācija būtiski sarūk un dažām sugām ES ūdeņos reāli draud iznīkšana.

No bioloģiskā viedokļa haizivis, raju dzimtas zivis un himeras — to kopīgais nosaukums ir skrimšļzivis — iedalāmas divās galvenajās grupās: plātņžaunzivīs ( Elasmobranchii ) un himerās ( Chimaera ), un pavisam ir vairāk nekā 1000 šo zivju sugu[1]. Tās sastopamas visos okeānos un jūrās, īpaši Atlantijas okeāna ziemeļdaļā, kur EK kuģi iegūst 50 % nozvejas.

Lai gan haizivju zvejā iegūst tikai veido tikai nelielu daļu no pasaules zvejas produkcijas, kopš 1980. gadu vidus tā ir strauji augusi. Šīs tendences pamatā ir augošais pieprasījums pēc haizivju produktiem (sevišķi spurām, kā arī gaļas, ādas, skrimšļiem u.c.), īpaši Āzijas tirgū, kā arī virkne citu faktoru, tostarp labāki zvejas tehnoloģija, apstrāde un tirgvedība un citu zivju krājumu samazināšanās. Visu minēto faktoru ietekmē haizivis kļuvušas par vērtīgu lomu. Laikā no 1984. līdz 2004. gadam haizivju nozveja pasaulē pieaugusi no 600 000 līdz vairāk nekā 810 000 tonnām.

Haizivju populācijas ir sevišķi jutīgas pret neregulētu un intensīvu ieguvi, jo tām piemīt specifiskas bioloģiskās raksturpazīmes. Haizivju zemais reproduktīvais potenciāls un ierobežotā populācijas pieauguma spēja faktiski nozīmē, ka krājumiem ir grūti atjaunoties pēc pārzvejas vai citiem negatīviem satricinājumiem. Tāpēc ir vajadzīga stabila un efektīva haizivju zvejniecības pārvaldības sistēma, lai nodrošinātu to ilgtspējīgu izmantošanu.

Centieni nodrošināt saskaņotu haizivju zvejniecības pārvaldību ir vērojami arī starptautiskā līmenī.

Saskaņā ar Atbildīgas zivsaimniecības rīcības kodeksu FAO 1999. gadā pieņēma Starptautisko rīcības plānu haizivju saglabāšanai un aizsardzībai ( IPOA SHARKS ). Lai gan FAO rīcības plāns nav juridiski saistošs, tā mērķis ir visām iesaistītajām valstīm dot atsauces punktus un norādes, lai tās varētu izstrādāt savu plānu haizivju resursu saglabāšanai, pārvaldībai un ilgtspējīgai izmantošanai ilgtermiņā.

Lai gan EK flotēm haizivju zvejniecība ir nozīmīga, līdz šim uz haizivju zvejniecību nav attiecināta visaptveroša pārvaldības sistēma Kopienas līmenī. Laika gaitā ir pieņemta virkne pasākumu, kuru tiešais vai netiešais mērķis ir haizivju resursu saglabāšana un pārvaldība. Tomēr šķiet, ka pašreizējos pasākumus vajadzētu pastiprināt, lai nodrošinātu daudzu noplicinātu krājumu atjaunošanos, kurus zvejo Kopienas flote gan Kopienas ūdeņos, gan ārpus tiem. Tā kā Kopiena ir apņēmusies piekopt ilgtspējīgu zivsaimniecību un tai ir liels iespaids starptautiskā mērogā, tai būtu jāuzņemas vadošā loma tādas politikas izveidē, kuras mērķis ir skrimšļzivju racionāla izmantošana.

Tālab tieši šobrīd būtu lietderīgi EK mērogā izveidot un ieviest haizivju zvejniecības visaptverošu, efektīvu un integrētu politiku un regulējumu.

Šajā paziņojumā izklāstīts rīcības plāns par haizivīm. Tajā raksturota situācija, kādā plāns sagatavots, iezīmēti plāna pamatprincipi un aprakstīti tā galvenie elementi. Pievienotajā tabulā sniegts pārskats par plānotajiem pasākumiem.

Plāna pamatā ir bagātīgā informācija, ko ieinteresētās puses sniedza iestāžu apspriedēs un sabiedriskajā apspriešanā, kuru pabeidza 2008. gada martā, un analīze, ar ko var iepazīties pievienotajā ietekmes novērtējumā. Atbilstīgi FAO Starptautiskā rīcības plāna prasībām šīm paziņojumam un rīcības plānam ir pievienots novērtējuma ziņojums par haizivīm, kas atrodams pielikumā kā Komisijas dienestu darba dokuments.

2. Pašreizējā situācija

2.1. Haizivju zvejniecība Eiropas Kopienā

2.1.1. Atlantijas okeāna ziemeļu daļa

Ziemeļatlantijas ūdeņos ir izveidotas vairākas nozīmīgas haizivju zvejniecības — gan ES un trešo valstu (Norvēģija, Fēru salas) jurisdikcijā esošos ūdeņos, gan starptautiskajos ūdeņos, kas ir dažādu reģionālo zvejniecības pārvaldības organizāciju (RZPO) pārziņā. To starpā var minēt seklūdens haizivju un raju zvejniecības Ziemeļaustrumeiropā, Ziemeļaustrumatlantijas bentisko un pelaģisko zivju zvejniecības, kā arī dziļūdens haizivju zvejniecības (plašākā pelaġisko zivju zvejniecība tropu apgabalos ir aplūkota atsevišķi nākamajā sadaļā). Šajā reģionā (Atlantijas okeāna ZA un ZR daļa, ieskaitot Vidusjūru) ES kuģi nozvejo aptuveni 56 000 t plātņžaunzivju, galvenokārt bentiskās rajas un nelielas haizivis, savukārt lielo pelaģisko haizivju nozveja ir salīdzinoši neliela.

Viena no galvenajām haizivju resursu pārvaldības problēmām šajā reģionā ir tāda, ka grunts zveja pēc būtības ir jaukta, kas nozīmē, ka ir ļoti grūti īstenot specifiskus pasākumus haizivju aizsardzībai tā, lai netiktu nopietni ietekmētas citas sugas. Turklāt šajā apgabalā krājumu pārvaldības problēmu svarīgs cēlonis ir arī pārmērīgā to flotu jauda, kas grunts zvejas laikā piezvejo nelielas haizivis un raju dzimtas zivis.

2.1.2. Atlantijas okeāna centrālā un dienvidu daļa

Pelaģisko haizivju zvejniecība Atlantijas okeāna centrālajā daļā . Tā kā šajā apgabalā galvenās mērķsugas ir tunzivis un zobenzivis, tunzivju pelaģisko zveju un zināmā mērā arī nozīmīgāko piezveju (pelaģiskās haizivis) pārvalda Starptautiskā Atlantijas tunzivju saglabāšanas komisija ( ICCAT ). Lai gan ar riņķvadiem un rokas āķu un makšķerkāta āķu rindām haizivis nozvejo reti, apjoms, ko nozvejo kuģi zvejai ar peldošām āķu jedām, ir liels — aptuveni 68 % — salīdzinājumā ar zobenzivju un tunzivju deklarēto mērķa nozveju — 30 %. Haizivju nozveja ir aptuveni 31 000 t gadā, galvenokārt tās ir zilās haizivis ( Prionace glauca ) un īsspuru mako ( Isurus oxyrinchus) , turklāt 75 % no visām nozvejotajām haizivīm ir tieši zilās haizivis.

Papildus tunzivju zvejniecībām šajā Atlantijas okeāna daļā ir arī vairākas piekrastes zvejniecības, ko izmanto Kopienas kuģi trešo valstu jurisdikcijā esošos ūdeņos. Kopienas kuģu paziņotā nozveja (var pieņemt, ka runa ir par uz kuģa paturētajiem daudzumiem) ir samērā neliela — aptuveni 2300 t gadā pēdējo piecu gadu laikā.

2.1.3. Indijas okeāns

Divas galvenās nozvejoto zivju sugu grupas ir zobenzivis (45 %, apm. 7000 t gadā) un haizivis (40 %, apm. 6100 t gadā). No haizivīm galvenokārt nozvejo zilās haizivis ( Prionace glauca ), kas veido aptuveni 88 % no kopējās haizivju nozvejas. Vēl cita nozīmīga suga ir īsspuru mako ( Isurus oxyrinchus ), kas veido aptuveni 9 % no kopējās haizivju nozvejas.

2.1.4. Klusais okeāns

Tunzivju zvejniecību Klusajā okeānā pārrauga divas RZPO: IATTC okeāna austrumu daļā un WCPFC okeāna centrālajā un rietumu daļā. Kopiena ir WCPFC līgumslēdzēja puse, toties IATTC tai ir tikai novērotāja statuss. No 2001. līdz 2005. gadam haizivju izkrāvumi pastāvīgi palielinājušies no aptuveni 400 t līdz 6100 t. Tas atspoguļo faktu, ka aizvien mazinās haizivju izmetumi, jo aug šo sugu zivju un no tām iegūto produktu ekonomiskais potenciāls starptautiskajos tirgos. To izraisījusi arī zvejniecības izvēršana rietumu virzienā kopš 2004. gadā.

Tāpat kā Atlantijas un Indijas okeānā, arī Klusajā okeānā zvejai ar peldošām āķu jedām aprīkoto kuģu nozvejā un izkrāvumos visbiežāk sastopamās pelaģiskās haizivis ir zilā haizivs ( Prionace glauca ) un īsspuru mako ( Isurus oxyrinchus ).

2.2. Haizivju tirgus Eiropas Savienībā

Dzelkņu haizivs ( Squalus acanthias ) un kaķu haizivs ( Scyliorhinus spp .) ir sugas, uz ko attiecas zvejas un akvakultūras produktu tirgu kopīgā organizācija, kura izveidota ar Padomes Regulu (EK) Nr. 104/2000[2], un uz tām var attiecināt intervences pasākumus. No 2005. līdz 2007. gadam no tirgus izņemtas dzelkņu haizivis aptuveni 0,76 –1,46 % apjomā no kopējā produkcijas apjoma ES-25 valstīs. No otras puses, no tirgus izņemto kaķu haizivju daudzums palielinājās no 4,04 % 2005. gadā līdz 6,54 % 2007. gadā no produkcijas apjoma ES-25 valstīs.

Runājot par ārējo tirdzniecību, 2005. gadā ES-25 valstīs importētas dzelkņu haizivis un citas haizivis (nesadalītas, svaigas, atdzesētas un saldētas) 19 439 t apjomā, bet 2007. gadā šis daudzums samazinājās līdz 18 756 t. No otras puses, dzelkņu haizivis un citas haizivis (nesadalītas, svaigas, atdzesētas un saldētas) no ES-25 valstīm eksportētas 696 t apjomā 2006. gadā, bet 2007. gadā šis rādītājs jau bija 2704 t.

2.3. Haizivīm piemērojamais tiesiskais regulējums Eiropas Savienībā

Haizivis ir ūdeņu dzīvie resursi, tāpēc šis Kopienas plāns ietilpst kopējās zivsaimniecības politikas (KZP) darbības jomā, kā noteikts 1. pantā Padomes 2002. gada 20. decembra Regulā (EK) Nr. 2371/2002 par zivsaimniecības resursu saglabāšanu un ilgtspējīgu izmantošanu saskaņā ar kopējo zivsaimniecības politiku.

Jau ir spēkā vairāki ES tiesību akti, kas reglamentē nozvejas pārvaldību, tehniskos pasākumus, kontroli, flotes politiku un tirdzniecības politiku, un šie tiesību akti varētu būt iedarbīgi, lai nodrošinātu haizivju resursu ilgtspējīgu izmantošanu. Arī citiem pasākumiem, kas gan konkrēti neattiecas uz haizivīm, varētu būt nozīmīga ietekme uz haizivīm, jo īpaši piezvejā iegūtām haizivīm. Šos pasākumus īsteno saskaņā ar daudzgadu plāniem atbilstīgi Regulai (EK) Nr. 1967/2006.

Vispārīgi runājot, haizivju zvejas iespējas reglamentē divu veidu regulas, kurās paredzēti noteikumi par specializēto haizivju zveju un par haizivju piezveju:

a) reizi divos gados pieņem Padomes regulas, ar ko Kopienas zvejas kuģiem nosaka zvejas iespējas attiecībā uz konkrētiem dziļūdens zivju krājumiem ES un NEAFC (Ziemeļaustrumu Atlantijas Zvejniecības komisija) ūdeņos;

b) reizi gadā pieņem Padomes regulas, ar ko nosaka konkrētu zivju krājumu un zivju krājumu grupu zvejas iespējas un ar tām saistītus nosacījumus, kuri piemērojami Kopienas ūdeņos un — attiecībā uz Kopienas kuģiem — ūdeņos, kur nepieciešami nozvejas ierobežojumi, tostarp tajos, ko pārvalda NEAFC, NAFO un CCAMLR .

Turklāt ar Padomes 2002. gada 16. decembra Regulu (EK) Nr. 2347/2002[3] ir ieviestas īpašas pieejamības prasības un saistīti noteikumi zvejai no dziļjūras krājumiem (ieskaitot visdažādākās dziļūdens haizivis).

Padomes Regula (EK) Nr. 1185/2003[4] aizliedz un nepieļauj „spuru atdalīšanu”, kuras laikā spuras atdala no haizivs ķermeņa un atlikušo ķermeni palaiž atpakaļ jūrā. Regulā paredzēts, ka no nozvejas iegūto spuru svars nedrīkst pārsniegt spuru teorētisko svaru, kas atbilst uz kuģa paturēto, citā kuģī pārkrauto vai izkrauto haizivju atlikušo daļu svaram. Lai panāktu šā noteikuma ievērošanu, regulā paredzēts, ka nekādā gadījumā spuru teorētiskais svars nedrīkst pārsniegt 5 % no haizivju nozvejas dzīvsvara.

Svarīgi atzīmēt, ka gan starptautiskā, gan Eiropas Kopienas mērogā ir īstenoti vairāki pasākumi, lai reglamentētu starptautisko tirdzniecību ar haizivīm un haizivju produktiem. Tie veikti saskaņā ar Konvenciju par starptautisko tirdzniecību ar apdraudētajām savvaļas dzīvnieku un augu sugām ( CITES ).

Vairākas haizivju sugas, proti, milzu haizivs ( Cetorhinus maximus) , baltā haizivs ( Carcharodon carcharias ) un vaļhaizivs ( Rhincodon typus ), ir iekļautas CITES II pielikumā, kas nozīmē, ka šo sugu īpatņu tirdzniecība tiek stingri regulēta.

Turklāt milzu haizivs un baltā haizivs ir iekļauta I un II pielikumā Konvencijai par migrējošām sugām ( CMS ). Vaļhaizivs ir iekļauta minētās konvencijas II pielikumā.

3. Rīcības plāns

3.1. Kopienas rīcības plāns — vispārīgais mērķis, darbības joma un darbības mērķi

Šā rīcības plāna atskaites punkts ir FAO Starptautiskais rīcības plāns haizivju saglabāšanai un aizsardzībai, kura mērķis ir nodrošināt haizivju resursu saglabāšanu un pārvaldību, un ilgtspējīgu izmantošanu visā pasaulē ilgtermiņā.

Kopienas rīcības plāns izstrādāts, lai sekmētu šā vispārīgā mērķa sasniegšanu, nodrošinot daudzu noplicinātu krājumu atjaunošanos, kurus Kopienas flote zvejo gan Kopienas ūdeņos, gan ārpus tiem. Rīcības plānā izklāstīts, kādi pasākumi jau ir spēkā un kas vēl jāpaveic, lai izveidotu visaptverošu un saskanīgu likumdošanas politiku un tiesisko regulējumu attiecībā uz haizivju resursu saglabāšanu un pārvaldību gan Kopienas ūdeņos, gan ārpus tiem.

Ierosinātā rīcības plāna darbības joma aptver jebkādu skrimšļzivju specializētu komerciālu zveju, komerciālu piezveju, specializētu atpūtas zveju un atpūtas piezveju Kopienas ūdeņos. Tā arī ietver jebkādu zvejniecību, uz ko attiecas pašreizējie un iespējamie nolīgumi un partnerības starp Eiropas Kopienu un trešām valstīm, kā arī zvejniecību tāljūrā un zvejniecību, kas ir dažādu reģionālo zvejniecības pārvaldības organizāciju pārziņā, kuras īsteno pārvaldību vai izdod nesaistošas rekomendācijas ārpus Kopienas ūdeņiem.

Rīcības plānam ir trīs īpašie mērķi:

1. paplašināt zināšanas par haizivju zvejniecību, par haizivju sugām un to lomu ekosistēmā;

2. nodrošināt, ka haizivju specializētā zveja ir ilgtspējīga un ka haizivju piezveja, zvejojot citas zivis, tiek pienācīgi regulēta;

3. rosināt saskaņotu pieeju Kopienas ārējā un iekšējā politikā attiecībā uz haizivīm.

3.2. Kopienas rīcības plāns — pamatprincipi un galvenie pasākumi

3.2.1. Pakāpeniska stratēģija, lai risinātu ar haizivīm saistītus jautājumus, balstoties uz zinātniskiem pierādījumiem

Galvenais princips ir tāds, ka skrimšļzivju krājumi jāpārvalda, balstoties uz uzticamiem zinātniskiem ieteikumiem (gluži tāpat kā ar citām zvejniecībām). Tomēr, ņemot vērā, ka vairumam attiecīgo sugu piemīt specifiskas bioloģiskas un ekoloģiskas īpatnības, to krājumu pārvaldībā jāizmanto piesardzīgāka pieeja. Īstenošanas pasākumiem jābalstās uz piesardzības pieeju, kas attiecībā uz vienas sugas zvejniecības pārvaldību izklāstīta Komisijas paziņojumā COM(2000) 803, galīgā redakcija[5].

Jāpiezīmē, ka ICES darba grupa haizivju lietās ( WGEF ) 2007.–2009. gadā izstrādās galveno sugu krājumu novērtējumus. Šo novērtējumu rezultāti būs pamatā it visiem nākotnes pasākumiem saistībā ar konkrētiem krājumiem, tāpēc nebūtu lietderīgi vienlaikus īstenot visus vēlamos haizivju saglabāšanas pasākumus.

Turklāt kļūst pieejami aizvien plašāki zinātniskie un monitoringa dati, tāpēc būtu saprātīgi izmantot pakāpenisku pieeju. Šajā sakarībā ir vērts atzīmēt, ka ar 2008. gada 6. novembra lēmumu Komisija pieņēma Kopienas daudzgadu programmu saskaņā ar Padomes Regulu (EK) Nr. 199/2008 par Kopienas sistēmas izveidi datu vākšanai, pārvaldībai un izmantošanai zivsaimniecības nozarē; programmā paredzētās paraugdatu vākšanas shēmas attiecas arī uz haizivīm (1. grupas krājumi).

Runājot par spuru atdalīšanu, svarīgi ir tas, ka pastāv risks, ka EK dalībvalstis varētu apiet regulu par spuru atdalīšanu, akceptējot pārlieku vispārīgus pamatojumus tam, kāpēc uz kuģa haizivju spuras un pārējās haizivju daļas jāapstrādā atsevišķi. Tāpēc būtu lietderīgi paredzēt stingrākus un skaidrākus noteikumus par to, kādiem jābūt Regulas (EK) Nr. 1185/2003 4. panta 2. punktā minētajiem pamatojumiem.

Šajā sakarībā Komisija ir arī ņēmusi vērā citus būtiskus elementus, piemēram, jomas starptautisko ekspertu ieteikumus (proti, ka regula par spuru atdalīšanu būs efektīva un rezultatīva tikai tad, ja tajā noteikts, ka haizivis obligāti jāizkrauj ar neatdalītām spurām), kā arī atbildes, kas saņemtas Komisijas rīkotajā atklātajā apspriešanā par Kopienas rīcības plānu.

3.2.2. Uzsvars uz reģionālo sadarbību

Daudzu sugu haizivju izplatības areāls ir plašs, tās ir tālmigrējošas un mīt starptautiskos ūdeņos. Tāpēc atbildība par tādu zvejniecību pārvaldību, kuras izmanto šādus krājumus, galvenokārt gulsies uz attiecīgajām reģionālajām zvejniecības pārvaldības organizācijām. Šīm organizācijām ir jānosaka piemērotākie pasākumi, kas veicami to pārziņā esošos ūdeņos. Tāpēc ir svarīgi atbalstīt RZPO darbu šajā jomā, stiprināt jau izveidotās RZPO un kopīgi strādāt pie jaunu RZPO izveides vēl neaptvertos apgabalos.

Pašlaik ir spēkā dažas saistošas pārvaldības rekomendācijas par haizivīm, kuras pieņēmušas RZPO, kurās Kopiena ir līgumslēdzēja puse. Gadījumos, ja rekomendācijas vai pārvaldības plāns nav paredzēts, Komisijai būtu jārosina attiecīgās zinātniskās komitejas izstrādāt priekšlikumus datu pieejamības uzlabošanai un veikt provizoriskus novērtējumus.

Kopienas rīcības plāna būtiska sastāvdaļa ir nostiprināt RZPO lomu zvejniecības pārvaldības politikā, palīdzot nodrošināt kvalificētus ieteikumus no attiecīgajām zinātniskajām komitejām. Tā kā pagaidām RZPO nav sniegušas skaidras rekomendācijas un ieteikumus par haizivju resursu pārvaldību, šajā rīcības plānā galvenā uzmanība pievērsta zināšanu paplašināšanai par specializētu haizivju zveju un haizivju nejaušu piezveju. Tāpēc Kopiena arī turpmāk strādās kopā ar RZPO un atbalstīs to centienus padarīt datus par haizivīm plaši pieejamus un īstenot atbilstīgus pārvaldības pasākumus.

Regulā (EK) Nr. 1185/2003 paredzētais haizivs spuru atdalīšanas aizliegums attiecas uz visa veida zveju Kopienas ūdeņos un uz visiem Kopienas kuģiem, kas zvejo ārpus Kopienas ūdeņiem. Turklāt dažos pēdējos gados spuru atdalīšana ir aizliegta vairumā RZPO, kuru pārziņā ir haizivju saglabāšanas jautājumi. Bieži vien vienošanās par aizliegumiem panākta, balstoties uz Kopienas priekšlikumiem, ko atbalstījušas pārējās puses.

RZPO pieņemtie attiecīgie noteikumi aizliedz haizivju spuru atdalīšanu un paredz, ka ikvienai līgumslēdzējai pusei jānosaka, ka uz tās kuģiem līdz pirmajai izkraušanas vietai nedrīkst atrasties spuras, kuru kopsvars ir lielāks par 5 % no „uz kuģa paturēto haizivju svara” (turpretī Kopienas tiesību aktos minēti 5 % „no haizivju nozvejas dzīvsvara”).

Komisija turpinās darboties, lai nodrošinātu, ka Kopienas līmenī pieņemtie pasākumi par haizivju spuru atdalīšanu tiek īstenoti visos attiecīgajos starptautiskajos konventos, tostarp reģionālajās zvejniecības pārvaldības organizācijās.

Visbeidzot, Kopiena centīsies uzlabot starptautisko sadarbību CMS un CITES ietvaros, lai kontrolētu haizivju zveju un tirdzniecību.

3.2.3. Integrēta pasākumu sistēma

Komisija uzskata, ka pienācīgai haizivju krājumu pārvaldībai ir vajadzīgs piepūles/nozvejas un tehnisko pasākumu vienots kopums. Kopumā var sacīt, ka saturiski Kopienas rīcības plāns ir strukturēts atbilstīgi FAO plānam par haizivīm, kā paredzēts A papildinājumā FAO Starptautiskajam rīcības plānam haizivju saglabāšanai un aizsardzībai.

Rīcības plānā būs iekļauti pasākumi, kas paredzēti datu vākšanas un zinātnisko ieteikumu uzlabošanai, pārvaldības un tehnisko pasākumu pilnveidošanai un kontroles pastiprināšanai pār haizivju spuru atdalīšanas aizlieguma ievērošanu. Pasākumus īstenos Kopienas un dalībvalstu līmenī, un Kopiena centīsies rast visu attiecīgo RZPO apstiprinājumu .

3.3. Secinājumi

Ierosinātais rīcības plāns paredz plašu juridisku un politikas pasākumu klāstu, tostarp grozījumus vairākos spēkā esošos noteikumos. Dažus pasākumus var īstenot Kopienas līmenī, citi jāveic dalībvalstīm vai jāapstiprina RZPO. Turklāt rīcības plānā paredzēti gan pasākumi, ko var īstenot nekavējoties, gan pasākumi, kas īstenojami ilgtermiņa un kuru pamatā jābūt aizvien jaunai informācijai un zinātniskiem ieteikumiem. Tāpēc rīcības plāna īstenošanas grafiks būs atkarīgs no visu ieinteresēto personu veikuma. Komisija iepazīstina Padomi un Parlamentu ar šo rīcības plānu un aicina atbalstīt ierosinātos pasākumus.

Rīcības plāns par haizivīm

Īpašais mērķis Paplašināt zināšanas par haizivju zvejniecību, par haizivju sugām un to lomu ekosistēmā. |

Mērķis | Pasākuma līmenis | Pasākums | Atbildīgais | Grafiks |

Iegūt uzticamus un sīkus kvantitatīvus un bioloģiskus datus par konkrētu sugu nozveju un izkrāvumiem, kā arī tirdzniecības datus attiecībā uz vidēji svarīgām un ļoti svarīgām zvejniecībām. | Kopienas līmenī | Palielināt ieguldījumus datu vākšanā par haizivīm izkraušanas vietās, kā arī apstrādes un tirdzniecības uzņēmumos. | Komisija, Padome un dalībvalstis | Pakāpeniska īstenošana, lai panāktu konkrētus rezultātus 3 gadu laikā pēc īstenošanas uzsākšanas. |

Izveidot sistēmas, lai nodrošinātu nozvejas datu verifikāciju, iedalot pēc sugas un zvejniecības. |

Noteikt reprezentatīvu novērotāju izvietošanu uz EK zvejas kuģiem, paredzot, ka novērotājiem jāatrodas uz kuģiem, kuru garums pārsniedz 24 m un kuru piezvejoto haizivju apjoms pēdējā laikā pārsniedz 10 –15 % (atkarībā no konkrētās zvejniecības) no kopējās nozvejas. |

Noteikt, ka līdz 2013. gadam novērotāji jāizvieto uz vismaz 10 % kuģu visās tāljūras flotēs, kam nepiemēro augstāk minēto pasākumu, bet kas piezvejo haizivis. | Pakāpeniska īstenošana, lai panāktu konkrētus rezultātus līdz 2013. gadam. |

Attiecībā uz sevišķi svarīgu seklūdens zveju Atlantijas okeāna ZA daļā noteikt novērošanas izmēģinājuma shēmu (piem., apm. 25 novērotāji) līdz 2013. gadam. |

Nodrošināt, ka galvenajās zvejniecībās un attiecībā uz nozīmīgākajām sugām visus haizivju spuru, gaļas un eļļas izkrāvumus un tirdzniecību reģistrē atsevišķi, iedalot pēc produkta veida un, ja iespējams, pēc sugas. | Pakāpeniska īstenošana, lai panāktu konkrētus rezultātus 3 gadu laikā pēc īstenošanas uzsākšanas. |

Pasākumi, kuru īstenošana jāveicina reģionālajās zvejniecības pārvaldības organizācijās | Veicināt datu pilnveidošanu par konkrētu sugu nozveju un izkrāvumiem, veicināt monitoringu par haizivju nozveju konkrētās zvejniecībās. | Komisija, Padome, dalībvalstis un RZPO | Pakāpeniska ieviešana |

Sadarbībā ar FAO un citām zvejniecības pārvaldības organizācijām uzlabot monitoringu un ziņošanu par nozveju, piezveju, izmetumiem, tirgus un starptautiskās tirdzniecības datiem, ja iespējams, par katru sugu. |

Ar FAO un, ja vajadzīgs, reģionālo zvejniecības pārvaldības organizāciju starpniecību pieprasīt šīm organizācijām izstrādāt un īstenot reģionālus haizivju saglabāšanas plānus un saistītus pasākumus, kas noderētu sugu identificēšanā un monitoringā, kā minēts IPOA-Sharks, lai līdz 2009. gada vidum varētu iesniegt ziņojumu CITES Pušu 15. konferencei. |

Veicināt sugu identificēšanu un paziņošanu par tām — specifiski bioloģiskie un tirdzniecības dati vismaz par galvenajām sugām. |

Veicināt reprezentatīvu novērotāju izvietošanu uz zvejas kuģiem, paredzot, ka novērotājiem jāatrodas uz kuģiem, kuru garums pārsniedz 24 m, kuri zvejo tāljūrā un kuru piezvejoto haizivju apjoms pēdējā laikā pārsniedz 10 –15 % (atkarībā no konkrētās zvejniecības) no kopējās nozvejas. Noteikt, ka līdz 2013. gadam novērotāji jāizvieto uz vismaz 10 % kuģu citās flotēs, kam nepiemēro augstāk minēto pasākumu, bet kas piezvejo haizivis. |

Dalībvalstu līmenī | Veikt atpūtas zvejā iegūtas nozvejas monitoringu un nodalīt atpūtas zvejas un komerciālās zvejas izraisīto zivju mirstību. | Dalībvalstis |

Nodrošināt haizivju krājumu efektīvu monitoringu un novērtējumu par atsevišķām sugām un izstrādāt ieguves stratēģijas, kas atbilst bioloģiskās ilgtspējības un racionālas un ilglaicīgas ekonomiskās izmantošanas principiem. | Kopienas un RZPO līmenī | Atbalstīt Kopienas un RZPO pētniecības programmas, lai sekmētu datu vākšanu, monitoringu un krājumu novērtēšanu par atsevišķām sugām. | Komisija, Padome, dalībvalstis un RZPO | Pakāpeniska īstenošana, lai panāktu konkrētus rezultātus 3 gadu laikā pēc īstenošanas uzsākšanas. |

Dalībvalstu līmenī | Pilnveidot valstu kompetenci. | Dalībvalstis | Pakāpeniska ieviešana |

Uzlabot un izstrādāt pamatprincipus, lai iedibinātu un koordinētu efektīvas konsultācijas, kurās iesaistās ieinteresētās personas no pētniecības, pārvaldības un izglītības sfērām. | Kopienas līmenī | Vairot ieinteresēto personu informētību un sekmēt konsultācijas par haizivju resursu pārvaldību un nevēlamas piezvejas mazināšanas paraugpraksi, izmantojot Reģionālo konsultatīvo padomju programmas. | Komisija, dalībvalstis un ieinteresētās aprindas | Pakāpeniska ieviešana |

Dalībvalstu līmenī | Rosināt dalībvalstis atļaut publisku piekļuvi attiecīgajiem apkopotajiem datiem par flotēm un informācijai par haizivju zvejniecību, vienlaikus aizsargājot tiesības uz konfidencialitāti. | Komisija un dalībvalstis |

Aizsākt izglītojošas programmas, kuru mērķis jo īpaši ir izglītot zvejniekus un sabiedrību par haizivju un raju saglabāšanas programmām un ierobežojumiem. | Dalībvalstis |

Īpašais mērķis Nodrošināt, ka haizivju specializētā zveja ir ilgtspējīga un ka haizivju piezveja, zvejojot citas zivis, tiek pienācīgi regulēta. |

Mērķis | Pasākuma līmenis | Pasākums | Atbildīgais | Grafiks |

Nozveju un zvejas piepūli pielāgot pieejamajiem resursiem, īpašu uzmanību pievēršot sevišķi svarīgām zvejniecībām un jutīgiem vai apdraudētiem haizivju krājumiem. | Kopienas līmenī | Ierobežot vai aizliegt zvejas darbības apgabalos, ko uzskata par sensitīviem attiecībā uz apdraudētiem krājumiem. | Komisija, Padome un dalībvalstis | Pakāpeniska īstenošana, lai panāktu konkrētus rezultātus 3 gadu laikā pēc īstenošanas uzsākšanas. |

Stingrāki zvejas piepūles ierobežojumi attiecīgajām zvejniecībām. |

Kopienas un RZPO līmenī | Noteikt krājumu nozvejas limitus saskaņā ar ICES un attiecīgo RZPO ieteikumiem. Vidējā un ilgā termiņā aizliegt visus haizivju izmetumus un noteikt, ka visa nozveja (ieskaitot piezveju) ir jāizkrauj. Noteikt, ka nejauši piezvejotās haizivis, kam ir izredzes izdzīvot, jāpalaiž atpakaļ ūdenī. Palielināt selektivitāti, lai samazinātu nevēlamu piezveju. Izveidot laikā un telpā noteiktus lieguma apgabalus, kuros mīt daudz mazuļu vai nārstojošu zivju, jo īpaši jutīgām vai apdraudētām sugām. Popularizēt programmas un analīzi, lai zvejas piepūli koriģētu starptautiskā līmenī. Izveidot piezvejas samazināšanas programmas attiecībā uz haizivju sugām, ko attiecīgās starptautiskās organizācijas uzskata par apdraudētām vai īpaši apdraudētām. Nodrošināt starptautisku sadarbību CMS un CITES, lai kontrolētu haizivju zveju un tirdzniecību. Izvērtējot zvejas un akvakultūras kopīgo tirgus organizāciju, izpētīt, kāda varētu būt tirgus mehānismu ietekme uz saglabāšanas pasākumiem, tostarp haizivju sugu saglabāšanas pasākumiem. | Komisija, Padome, dalībvalstis un RZPO | Pakāpeniska ieviešana |

Līdz minimumam samazināt nozvejoto haizivju atkritumus un izmetumus, paredzot, ka haizivis, kam atdalītas spuras, ir jāpatur uz kuģa, un pastiprinot kontroles pasākumus. | Kopienas un RZPO līmenī | Apstiprināt spuru atdalīšanas aizliegumu[6]. Principā tiks aizliegts uz kuģa haizivīm atdalīt spuras un pārkraut vai izkraut haizivju spuras. Visiem izņēmumi no šī noteikuma ir pienācīgi un objektīvi jāpamato un jādokumentē, pirms dalībvalstis izdod speciālas atļaujas. Dalībvalstis nedrīkst speciālās atļaujas izdot kuģiem, kas neatbilst šim nosacījumam. Apsvērt iespējamu 5 % noteikuma pārskatīšanu, nosakot, ka nekādā gadījumā spuru svars nedrīkst pārsniegt 5 % no nozvejoto haizivju notīrītu liemeņu (ķidāti un bez galvas) svara. Tomēr dalībvalstis, kas izveidojušas un ieviesušas datu vākšanas programmas, kuras liecina, ka atsevišķos gadījumos šo procentuālo rādītāju varētu palielināt, to drīkst darīt, taču nepārsniedzot 5 % no nozvejoto haizivju dzīvsvara. Dalībvalstu kuģiem, kas atbrīvoti no pienākuma izkraut haizivis ar neatdalītām spurām, paredzēt noteikumu, ka haizivju spuras un liemeņi jāizkrauj vienā laikā un vienā ostā. | Komisija, Padome un dalībvalstis | Tūlītēja īstenošana, tiklīdz saņemti Padomes un EP secinājumi. |

[1] Ja vien nav norādīts citādi, šajā dokumentā termins "haizivis" aptver visas Chondrichthyes klases sugas.

[2] Padomes 1999. gada 17. decembra Regula (EK) Nr. 104/2000 par zivsaimniecības un akvakultūras produktu tirgu kopīgo organizāciju, OV L 17, 21.1.2000.

[3] OV L 351, 28.12.2002.

[4] OV L 167, 4.7.2003., 1. lpp.

[5] Komisijas paziņojums Padomei un Eiropas Parlamentam: piesardzības principa un daudzgadu pasākumu piemērošana, nosakot KPN. COM(2000) 803 galīgā redakcija.

[6] Prakse, saskaņā ar kuru haizivij atdala spuras un haizivi pēc tam izmet jūrā.