4.9.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 211/47

—

norāda, ka politikas, kas izstrādātas, lai līdz 2010. gadam apturētu bioloģiskās daudzveidības samazināšanos, nav bijušas sekmīgas, tādēļ nepieciešama proaktīva stratēģija, kas jāatspoguļo sistemātiskā pieejā un jāatbalsta ļoti ilgā termiņā, daudz ilgāk par 2010. gadu. Minētajā stratēģijā cieši jāiesaista vietējās un reģionālās pašvaldības un dalībvalstīm tām jānodrošina atbilstīgi juridiskie un finanšu līdzekļi;

—

aicina Eiropas Savienību, dalībvalstis un vietējās un reģionālās pašvaldības izveidot stingru ekoloģisko nosacījumu sistēmu subsīdiju un atbalsta piešķiršanai. Mudina Komisiju iedrošināt dalībvalstis gan pārskatīt to nodokļu sistēmas, gan arī pielāgot valsts atbalsta līdzekļus, lai vairāk atbalstītu bioloģisko daudzveidību;

—

uzskata, ka vairākumā valstu jāstabilizē Natura 2000 tīkls, un šajā saistībā aicina dalībvalstis uzņemties atbildību par tām piederošām jūras teritorijām un pazemes ūdeņu krājumiem. Nepieciešams īstenot atbilstīgu dabas mantojuma pārvaldību, tostarp iesaistot vietējās un reģionālās pašvaldības un privātīpašniekus;

—

uzskata, ka steidzami jāizveido ekoloģiskais tīkls, patiesa dabas infrastruktūra, un aicina darīt visu iespējamo, lai bioloģisko daudzveidību kaitīgi neietekmētu pasākumi, kuri veikti, lai samazinātu siltumnīcefekta gāzu emisiju. Turklāt Komiteja uzskata, ka invazīvo sugu apkarošanas stratēģija būs efektīva tikai tad, ja to īstenos Eiropas līmenī;

—

uzskata, ka bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas stratēģija varēs būt sekmīga tikai tad, ja to atbalstīs visi iedzīvotāji, un mudina kvalitatīvu informēšanas un apmācības programmu ieviešanā iesaistīt vietējās un reģionālā pašvaldības, sniedzot tām arī vajadzīgo atbalstu.

Ziņotājs

:

René Souchon kgs (FR/PSE), Overņas reģiona padomes priekšsēdētājs

1.

pamatojoties uz zinātnieku un pētnieku atzinumiem konstatē, ka augu un dzīvnieku sugas izzūd daudz ātrāk nekā jebkad, kopš uz Zemes ir dzīvība;

2.

konstatē, ka bioloģiskajai daudzveidībai ir primāra nozīme cilvēces izdzīvošanā, nākamajām paaudzēm, bet jau arī pašreizējai paaudzei izmantojot ekosistēmu nodrošinātos pakalpojumus;

3.

norāda uz klimata ietekmi uz dzīvo sugu dinamiku un sadalījumu jau šodien;

4.

norāda, ka cilvēks nespēj dzīvot vidē, kas sastāv tikai no minerāliem, tādēļ secina, ka bioloģiskās daudzveidības izmaiņas vai sairšana izraisīs dramatiskas sekas cilvēcei;

5.

konstatē, ka jau vērojama negatīva sociāla un saimnieciska ietekme, kuru rada bioloģiskās daudzveidības zaudēšana un ekosistēmu pakalpojumu izmantošanas samazināšanās;

6.

norāda, ka bioloģiskās daudzveidības sairšanas nopietnākie konstatētie iemesli ir augsnes mākslīga pārveidošana, dabas zonu izkliedētība un eksotisku augu un dzīvnieku sugu izplatīšanās, lauksaimniecības intensifikācija, klimata pārmaiņas un dažāda veida piesārņojums;

7.

konstatē, ka bioloģiskā daudzveidība jāpārvalda un jāsaglabā reģionālajā un vietējā līmenī, lai to varētu aizsargāt kopumā, un atzīst, ka visu bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā iesaistīto vietējā līmeņa dalībnieku, jo īpaši uzņēmumu, apvienību, lauku zemes īpašnieku un apsaimniekotāju, zinātnieku, politikas veidotāju, vietējo un reģionālo pašvaldību, līdzdalībai ir būtiska nozīme;

8.

uzskata, ka bioloģiskās daudzveidības zaudēšana tāpat kā klimata pārmaiņas var izraisīt ārkārtīgi smagas sekas;

9.

norāda, ka politikas, kas izstrādātas, lai līdz 2010. gadam apturētu bioloģiskās daudzveidības samazināšanos, ir bijušas neveiksmīgas, iemesls tam ir pasākumu un izmantoto līdzekļu lielā neatbilstība izvirzītajiem mērķiem;

10.

tomēr konstatē, ka daži konkrēti pasākumi ir bijuši sekmīgi, piemēram, dažu augu un dzīvnieku sugu (grifi, ūdri, melngalvas tumšzosis (Branta bernicla) u.c.) un dzīvotņu (Reinzemes aluviālie meži, Temza utt.) saglabāšanas plāni, atsevišķās iezīmētās teritorijās piemērotie pārvaldības plāni;

11.

uzskata, ka stratēģijām un programmām, kuru mērķis ir nodrošināt ekosistēmu pakalpojumu un bioloģiskās daudzveidības ilgtspējīgu saglabāšanu vai kuras to veicina, neatliekami vajadzīgs jauns stimuls (piemēram, Eiropas Ainavu konvencijas īstenošana visās dalībvalstīs), lai iesaistītie līdzekļi nestu taustāmus rezultātus;

12.

tāpēc uzskata, ka vietējās un reģionālās pašvaldības cieši jāiesaista gan programmu izstrādē, gan īstenošanā, tādēļ saistībā ar ilgtspēju tām jānodrošina attiecīgo pienākumu pildīšanai atbilstīgi juridiskie un finansiālie līdzekļi;

13.

atzīmē, ka sabiedrības attieksmi pret dabas resursiem un vidi (resursu izmantošana un ekspluatācija, zemes un teritoriju izmantošana utt.) galvenokārt nosaka dabas nozīme kultūras tradīcijās; Komiteja aicina ES kultūrā veidot jaunu bioloģiskās daudzveidības redzējumu, vispārējā pieejā pilnībā ietverot ētikas jautājumus, kas īpaši saistīti ar dabai piemītošo vērtību, cilvēces mantojumu, kā arī utilitārāku pieeju, kuras fokusā ir ekosistēmu nodrošinātie pakalpojumi;

14.

norāda, ka bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu pakalpojumu saglabāšana (aizsardzība pret augsnes eroziju, notekūdeņu attīrīšana u.c.) liek izvēlēties brīvprātīgu stratēģiju, kas jāatspoguļo sistemātiskā pieejā (proti, saskaņojot visus dažādos, dinamiski savstarpēji saistītos elementus) un kura jāatbalsta ļoti ilgā termiņā, daudz ilgāk par 2010. gadu. Minētajā stratēģijā cieši jāiesaista vietējās un reģionālās pašvaldības;

15.

pauž vēlmi, lai bioloģiskās daudzveidības saglabāšana arī ilgstoši pēc 2010. gada būtu vienojošs teritoriālās plānošanas un teritoriju pārvaldības elements gan pilsētās, gan laukos;

16.

pauž vēlmi, lai bioloģiskās daudzveidības saglabāšana kļūtu par Eiropas Savienības politiku, stratēģiju un programmu pamatelementu arī ilgi pēc 2010. gada. Bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai, padarot to par horizontālu, citos jautājumos iekļautu tematu, jākļūst par vadmotīvu, kas nodrošina dažādu teritoriālās plānošanas un teritoriju izmantošanas politiku nepieciešamo konkrēto saskaņotību, un prasa Komisijas direktorātu ciešu sadarbību un vietējo un reģionālo pašvaldību būtisku iesaisti;

17.

pauž gandarījumu par dalībvalstu un Komisijas izstrādātās metodes stingrību, Komisijas sagatavoto vidusposma apkopojošo novērtējumu par stāvokli bioloģiskās daudzveidības jomā un par rīcības programmu īstenošanu; minētās metodes pamatā ir dalībvalstu pašnovērtējumi par projektu īstenošanu, kurus Komisija apkopojusi, sniedzot visaptverošu un konsekventu redzējumu;

18.

pauž gandarījumu par Eiropas Parlamenta 2009. gada 3. februārī vienprātīgi pieņemto rezolūciju (2008/2210(INI)), kurā atzīta nepieciešamība izveidot Eiropas aizsargājamo dabas teritoriju (neskartas dabas zonu, proti, cilvēku darbības rezultātā maz pārveidotu apgabalu) tīklu, un atzinīgi vērtē to, ka 2009. gada 27. un 28. maijā prezidējošā valsts Čehijas Republika rīkoja konferenci “Neskartas dabas zonas un plašas dabisko biotopu teritorijas Eiropā”;

19.

atzīmē, ka saskaņā ar subsidiaritātes principu bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu pakalpojumu ilgtspējīgai saglabāšanai nepieciešami vietēja līmeņa pasākumi un visaptveroša pieeja, ko nosaka tādu ekosistēmu darbība, kas pārsniedz administratīvās robežas un no kurām īpaši atkarīgi iedzīvotājiem sniegtie pakalpojumi;

20.

aicina dalībvalstis stingri piemērot Stratēģiskās direktīvas par ietekmes uz vidi novērtējumu (SEA) (Direktīva 2001/42/EK) un Direktīvas par ietekmes uz vidi novērtējumu (EIA) (Direktīva 85/337/EK) noteikumus, kā arī Natura 2000 noteikto kārtību, lai pēc iespējas samazinātu spiedienu uz apkārtējo vidi un bioloģisko daudzveidību;

21.

uzskata, ka bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas stratēģijā jāizvirza tālejoši mērķi, lai varētu apturēt bioloģiskās daudzveidības samazināšanos. Tādēļ tajā jāiekļauj saimnieciskais un finansiālais aspekts un jāiesaista vietējās un reģionālās pašvaldības, kā arī īpašnieki. Attiecīgās stratēģijas jāizstrādā un jāīsteno dabisko sistēmu dažādajos līmeņos, lai nodrošinātu to konsekvenci un visu iesaistīto pušu līdzdalību;

22.

aicina Eiropas Savienību, dalībvalstis un vietējās un reģionālās pašvaldības izveidot tādu stingru subsīdiju un atbalsta piešķiršanas ekoloģisko nosacījumu sistēmu, kuras pamatā ir konkrēti rādītāji, kas pašlaik tiek pilnveidoti SEBI-2010 ietvaros, ņemot vērā bioloģisko daudzveidību un tās mijiedarbību ar citām jomām;

23.

aicina Komisiju iedrošināt dalībvalstis gan pārskatīt nodokļu sistēmas, gan arī pielāgot uzņēmumiem un pašvaldībām paredzētos valsts atbalsta līdzekļus, lai tādējādi vairāk atbalstītu bioloģisko daudzveidību, piemēram, samazināt PVN bioloģiskās lauksaimniecības produktiem vai arī produktiem, kas ražoti Natura 2000 teritorijās. Tādēļ ir vēlams:

23.1.

pirmkārt, samazināt vai pat atcelt tādas nodevas un nodokļus, kā arī subsīdijas, kas sekmē bioloģiskajai daudzveidībai nelabvēlīgu darbību, lai panāktu valstī spēkā esošo likumu un noteikumu saskaņotību bioloģiskās daudzveidības aizsardzības jomā;

23.2.

otrkārt, nostiprināt subsīdijas un plašāk pielietot tādus atbrīvojumus no nodokļiem, kas sekmē bioloģiskajai daudzveidībai labvēlīgu darbību;

24.

aicina Komisiju bioloģiskās daudzveidības un attiecīgo ekosistēmu pakalpojumu saglabāšanas prasības iekļaut ne tikai iedzīvotāju veselības un labklājības kritērijos, bet arī pašreizējās Eiropas līmeņa pārdomās par IKP aprēķināšanā izmantoto kritēriju pārskatīšanu (tajā ir ņemtas vērā tikai finanšu plūsmas, bet ne uzkrātā kapitāla nozīme); piemēram, izdevumi par darbu, kas veicams gadījuma rakstura vai cita piesārņojuma novēršanai, būtu nevis jāpierēķina, kā to pašlaik dara, bet jāatvelk;

25.

uzstājīgi aicina arī ilgstoši pēc 2010. gada turpināt pasākumus, kas sākti, lai novērstu bioloģiskās daudzveidības samazināšanos;

26.

uzskata, ka ekonomikas krīze, kuras pārvarēšanai jāveic plaši pārstrukturēšanas pasākumi, liek pilnībā tajos ietvert bioloģiskās daudzveidības aspektus. Minētā vides temata lielā nozīme būtu vairāk jāņem vērā visos teritoriālās pārvaldības līmeņos un jo īpaši arī visā saimnieciskajā darbībā;

27.

uzsver, ka Eiropas līmenī nepieciešama enerģiska un konsekventa rīcība, ko īsteno visos vietējos un reģionālajos līmeņos, īpaši reģionos, tādējādi nodrošinot pēc iespējas lielāku tuvumu iedzīvotājiem;

28.

uzsver iniciatīvas oriģinalitāti un spēku, kas piemīt iniciatīvai Natura 2000, kuras īstenošanā aktīvi iesaistījušies zinātnieki un politiķi un kuras mērķis ir nodrošināt dabas resursu ilgtspējīgu izmantošanu. Komiteja atzinīgi vērtē to, ka ir jau zināmas Natura 2000 teritorijas, kas veido aptuveni 20 % no Eiropas teritorijas;

29.

tomēr uzskata, ka vairākumā valstu jāstabilizē īpašu aizsargājamo teritoriju (Direktīva 92/43/EEK par dabisko dzīvotņu aizsardzību) un īpašas aizsardzības teritoriju (Direktīva 79/409/EEK par savvaļas putnu aizsardzību) tīkls: tā kā pietrūkst zinātnisku atsauces datu, grūti novērtēt Natura 2000 sauszemes teritoriju atbilstību direktīvās par dzīvotņu un putnu aizsardzību noteiktajiem kritērijiem. Komiteja arī aicina dalībvalstis uzņemties atbildību gan par tām piederošām jūras teritorijām, gan par pazemes ūdeņu krājumiem;

30.

uzsver, ka īpaši svarīga nozīme ir estuāru ekosistēmām, kas ir galvenā dzīvotne gan saldūdens, gan sālsūdens ekosistēmu bioloģiskajai daudzveidībai, un aicina veltīt tām ļoti lielu uzmanību, vismaz Natura 2000 teritorijās veicot obligātu vispusīgu apsaimniekošanas plānošanu;

31.

uzsver, ka augsnes kvalitātei un tās bioloģiskajai daudzveidībai jāvelta vislielākā uzmanība; augsne ir vienīgā Zemes ekoloģiskā daļa, pa kuru iziet visas matērijas un enerģijas plūsmas, kas ir ekosistēmu, tātad sugu, dinamikas neatņemams faktors. Attiecīgajā direktīvā, kas pašlaik tiek izstrādāta, ir būtiski jāpastiprina bioloģiskās daudzveidības aspekts;

32.

aicina pievērst īpašu uzmanību gruntsūdeņu līmeņa un kvalitātes saglabāšanai, tā kā tiem ir ļoti svarīga nozīme gan augsnes bioloģiskās kvalitātes un daudzveidības nodrošināšanā (īpaši lauksaimniecībā), gan iedzīvotāju apgādē ar dzeramo ūdeni;

33.

pauž vēlmi, lai tiktu nostiprinātas ekspertu, neatkarīgi no tā, vai viņi nāk no zinātniskām organizācijām vai citādām apvienībām, un politikas veidotāju darba attiecības: lai lēmumi un programmu īstenošana attiecībā uz bioloģiskās daudzveidības ilgtspējīgas saglabāšanas mērķi būtu efektīvi; tie ir atkarīgi gan no zinātnes ekspertu, gan par teritoriju pārvaldību atbildīgo darbinieku kompetences;

34.

uzskata, ka pilnīgu ieguldījumu bioloģiskās daudzveidības ilgtspējīgā saglabāšanā Natura 2000 teritorijas varēs sniegt tikai tad, ja tiks īstenota atbilstīga dabas mantojuma pārvaldība, tostarp iesaistot vietējās un reģionālās pašvaldības un privātīpašniekus; konstatējums, ka, iespējams, puse Eiropas nozīmes sugu un vairāk nekā trīs ceturtdaļas dzīvotņu ir nelabvēlīgā saglabāšanas stāvoklī, pierāda, ka neatliekami jāorganizē šādu teritoriju ad hoc pārvaldība;

35.

uzskata, ka Natura 2000 tīkls un neskartas dabas teritorijas pilnībā jāiekļauj bioloģiskās daudzveidības teritoriālās aizsardzības stratēģijās, ko īsteno dalībvalstis un vietējās un reģionālās pašvaldības;

36.

aicina steidzami izveidot ekoloģisku tīklu, patiesu dabas infrastruktūru, kas, arī pilsētās un piepilsētas lauku teritorijās, prioritāri nodrošina Natura 2000 teritoriju un neskartas dabas teritoriju funkcionālu savienošanu, mobilizējot dažādas vietējās un reģionālās pašvaldības, tostarp un jo īpaši reģionus. Minētā ekoloģiskā infrastruktūra jāievēro pašreizējā un turpmākajā lineārajā teritoriju plānošanā (autoceļi, dzelzceļi u.c.), lai teritorijas nesadrumstalotu, un tā jāiekļauj jaunajā Kopējā lauksaimniecības politikā;

37.

konstatē, ka Natura 2000 teritoriju bioloģiskā daudzveidība, ņemot vērā bioloģiskās daudzveidības funkcionālās īpašības, ir pakļauta ļoti stipram spiedienam no apkārtējām teritorijām, un uzskata, ka Natura 2000 teritoriju perifērijas zonu pārvaldība un ekspluatācija jāveic tā, lai tās ilgstoši veicinātu bioloģiskās daudzveidības aizsardzību un ekosistēmu pakalpojumus teritoriju iekšienē;

38.

uzsver, ka būtiski jāpārskata un jānostiprina zivsaimniecības (KZP) un lauksaimniecības (KLP) politikas un jāizstrādā mežu politika, pilnībā iekļaujot tajā bioloģiskās daudzveidības prasības un atbalsta piešķiršanas vides nosacījumu principus;

39.

aicina Direktīvas 2008/1/EK 1. pielikumā par piesārņojuma samazināšanu un novēršanu iekļaut jūras ūdens un saldūdens akvakultūras metodes, īpaši, ja tās ir intensīvas;

40.

ierosina pārskatīt ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu kritērijus: katrā attiecīgajā kultūrā pieņemtajā praksē jāiekļauj bioloģiskās daudzveidības prasības un to mijiedarbības dinamika;

41.

pauž gandarījumu par Eiropas Savienības Ministru padomes lēmumu (2.3.2009.) par piesardzības principa piemērošanu ģenētiski modificētu augu audzēšanā (Florences harta, parakstīta 4.02.2005.), kuru tā vēlas piemērot arvien stingrāk, nodrošinot lielāku pārredzamību atbilstoši ar Orhūsas konvencijai (parakstīta 25.06.1998.);

42.

pauž bažas par sekām, kuras var izraisīt energokultūras, piemēram, agrodegvielas ražošanai: tām būs vajadzīgas lielākas platības, bet tas savukārt veicinās atmatu un neskarto teritoriju izmantošanu, piemēram, līdz ar prasības par zemes atstāšanu atmatā atcelšanu kopš 2008. gada rudens, kā arī veicina atmežošanu dienvidu valstīs, tādēļ iesaka Komisijai veikt novērtējumu par biodegvielas ražošanas ietekmi uz bioloģisko daudzveidību, vidi un ekosistēmām;

43.

atzīmē, ka sugas, ekosistēmas un attiecīgās matērijas plūsmas šķērso administratīvās, arī valstu robežas, tādēļ konstatē, ka ir tādas Natura 2000 teritorijas, ko sadala valsts robeža; tāpēc ierosina Eiropas līmenī izstrādāt pārrobežu teritoriju marķējumu vai statusu (Natura 2000, pārrobežu dabas rezervāti vai reģionālie parki), lai nodrošinātu saskaņotu atbildību par bioloģisko daudzveidību un attiecīgajām ekosistēmām;

44.

uzskata, ka bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas stratēģija varēs būt sekmīga tikai tad, ja tajā iesaistīsies visi iedzīvotāji: sākot no vienkārša iedzīvotāja līdz ekonomikas vadītājiem un par teritoriju pārvaldību atbildīgajiem darbiniekiem; Tas ietver informēšanas programmu un kvalitatīvu apmācību, tostarp izmantojot vismūsdienīgākās saziņas metodes (internets), kā arī skolas mācību programmas; tā veikšanai jāpiesaista vietējās un reģionālās pašvaldības, īpaši reģioni, kas ir vistuvāk iedzīvotājiem, un jāsniedz attiecīgs atbalsts;

45.

ierosina apliecināt atzinību par pasākumiem, kas labvēlīgi ietekmē bioloģisko daudzveidību un tās dinamisko mijiedarbību, tos darot plaši zināmus;

46.

pauž gandarījumu, ka Komisija piešķir lielu uzmanību problēmai, ko izraisa eksotiskas sugas kas kļuvušas invazīvas un nopietni apdraud vietējo bioloģisko daudzveidību;

47.

atkārtoti ierosina steidzami risināt invazīvo sugu jautājumu (CdR 159/2006 galīgā redakcija) un izstrādāt brīvprātīgu un konkrētu stratēģiju, iesaistot vietējās un reģionālās pašvaldības; uzskata, ka obligāti jāizstrādā ad hoc direktīva;

48.

uzskata, ka invazīvo sugu apkarošanas stratēģija būs efektīva tikai tad, ja tā būs īstenota Eiropas līmenī; tas ietver saskaņotu un aktīvu dalībvalstu līdzdalību, tostarp, piemērojamo noteikumu izstrādē, kā arī dalībvalstu vietējo un reģionālo pašvaldību iesaistīšanos, lai īstenotu invazīvo sugu apkarošanas pasākumus; uzskata, ka invazīvo sugu uzraudzības, profilakses un iznīcināšanas pasākumus varēs visefektīvāk īstenot reģionālajā līmenī;

49.

konstatē, ka nav piemērotu noteikumu, kaut arī citās jomās ir izstrādāti īpaši Eiropas līmeņa tiesību akti, kas ir atbilstīgs līmenis, lai kontrolētu eksotisku augu un dzīvnieku sugu ieviešanu;

50.

pauž nožēlu par valsts līmeņa noteikumu un veikto pasākumu dažādību, kas būtiski kavē invazīvo eksotisko sugu apkarošanas stratēģiju efektīvu īstenošanu, un aicina dalībvalstis pieņemt saskaņotu noteikumu kopumu;

51.

uzskata, ka steidzami jānosaka stingras kontroles pasākumi, vismaz brīvprātīgi pasākumi, svešzemju sugu importam Eiropas teritorijā, taču pievērš uzmanību attiecīgo lēmumu pamatojumam, un ierosina būt ļoti modriem ētikas jautājumos;

52.

atzīst, ka Eiropas Savienība ir īpaši atbildīga par pasaules bioloģisko daudzveidību gan no vēsturiskā viedokļa, gan tās saimnieciskās darbības dēļ, tāpēc tai ir pienākums būt par paraugu;

53.

īpaši pievērš uzmanību potenciālo invazīvo sugu (dabīgo vai ģenētiski modificētu) lielajam izplatīšanās riskam sakarā ar tirgu atvēršanu; tādēļ neatlaidīgi aicina visos starptautiskās tirdzniecības līgumos iekļaut bioloģiskās daudzveidības aizsardzības prasības;

54.

aicina dalībvalstis uzņemties pilnīgu atbildību par tām piederošām sauszemes un jūras teritorijām, kas atrodas ārpus Eiropas robežām, galvenokārt, apgabaliem — pat ļoti tāliem —, kuros pastāv īpaša dzīvo sugu daudzveidība un savdabīgas ekosistēmas;

55.

aicina atbalstīt reģionu starptautisko sadarbību, lai atbalstītu pasākumus, tostarp saimnieciskus un pedagoģiskus pasākumus, kas veicina bioloģiskās daudzveidības ilgtspējīgu aizsardzību līmenī, kurā reģioni būtu gan to īstenošanas veicinātāji, gan atbalstītāji;

56.

uzsver, cik svarīgi ir izveidot starptautisku ekspertu komisiju bioloģiskās daudzveidības jomā, kas balstītos uz jau esošajām organizācijām, piemēram, Eiropas Bioloģiskās daudzveidības tematisko centru, IUCN (Starptautiskā dabas un dabas resursu saglabāšanas savienība) vai IPBES (pašlaik tiek veidots);

57.

konstatē, ka klimata apstākļiem ir izšķirīga ietekme uz sugām un ekosistēmām, tātad uz bioloģisko daudzveidību, tāpēc – piemēram, attiecībā uz ekoloģiski nedrošām sistēmām – priekšroka dodama sistēmiskai pieejai, nevis pieejai, pamatojoties uz atsevišķām sugām. Ieguldījumi dabiskā vidē varētu veicināt jaunu ekosistēmu attīstību;

58.

aicina darīt visu iespējamo, lai bioloģisko daudzveidību kaitīgi neietekmētu pasākumi, kas veikti, lai novērstu siltumnīcefekta gāzu emisijas;

59.

uzskata, ka preces, galvenokārt pārtikas produkti, jāražo pēc iespējas tuvāk to patēriņa vietai, lai, pirmkārt, samazinātu enerģijas izdevumus gariem maršrutiem, un, otrkārt, palielinātu valstu neatkarību un pašnodrošinājumu ar pārtiku;

60.

vienlaikus, norādot uz sugu ietekmi uz siltumnīcefekta gāzu, galvenokārt CO2, plūsmām pasaulē, aicina bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas programmās ņemt vērā siltumnīcefekta gāzu emisijas samazināšanu, piemēram, saglabājot tādas CO2 patērējošas un O2 ražojošas dzīvotnes kā meža dzīvotnes un mitrzemes (purvi, kūdrāji u.c.);

61.

konstatē, ka atjaunojas interese par mežu, kuru atkal uzskata par atjaunojamās enerģijas avotu, un uzsver nepieciešamību neieviest šajā jomā jaunu praksi (vienveidīga meža audzēšana, saīsināti ekspluatācijas cikli u.c.), kas nelabvēlīgi ietekmētu bioloģisko daudzveidību;

62.

uzsver, ka pašreizējās investīcijās un pasākumos atjaunojamās enerģijas veidu ražošanai, kas rada izmaiņas biotopos vai negatīvi ietekmē bioloģisko daudzveidību (jo īpaši mini spēkstacijas un hidroelektrostacijas) būtu jāizmanto dabas resursi, vienlaikus ievērojot atbilstību pamatkritērijiem, kas nodrošina upju vides potenciālās bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un nepārtrauktību. Ja bioloģiskās daudzveidības pamatkritēriju ievērošanas dēļ samazinās pasākumu apjoms, nekādā gadījumā nedrīkst piešķirt tiesības saņemt valsts atbalstu kā kompensāciju, jo bioloģiskās daudzveidības ievērošana ir obligāta prasība. Pilnībā jāsaglabā arī ekoloģiskais koridors, kuru veido ūdens plūsma un plūdiem pakļauta zeme, lai iedzīvotāji netiktu izolēti;

63.

uzsver, ka nepieciešamas drošas zināšanas par bioloģisko daudzveidību, tās veselības stāvokli un ekosistēmu funkcionalitāti un jānodrošina minēto zināšanu pieejamība pēc iespējas plašākai sabiedrībai;

64.

uzsver, ka svarīga nozīme ir pētniecībai dabaszinātnēs un ekoloģijā; Tādēļ jārada pilnībā aizsargātu teritoriju un/vai neskartu teritoriju tīkls, lai izveidotu dabas pārmaiņu novērošanas centru, galvenokārt ņemot vērā klimata pārmaiņas;

65.

ierosina veikt pētījumus, kuru mērķis ir labāk novērtēt un analizēt bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu nodrošināto pakalpojumu reālo vērtību (kultūras, saimniecisko); minētie pētījumi kopīgi jāveic dažādu attiecīgo nozaru zinātniekiem, lai izstrādātu sistemātisku pieeju nolūkā izveidot visaptverošu redzējumu, kurā ņemti vērā gan dabas, gan kultūras elementi;

66.

uzsver, ka valstu un reģionālajā līmenī jānosaka un labi jāidentificē bioloģiskās daudzveidības sarukšanas ar to saistīto ekosistēmu pakalpojumu samazināšanās svarīgākie iemesli, lai izstrādātu un īstenotu efektīvas saglabāšanas stratēģijas;

67.

uzsver, ka noteikti jāizstrādā un jāpilnveido Eiropas līmenī saskaņotu atbilstīgu rādītāju kopums (piemēram, SEBI-2000 indikatori), lai nodrošinātu bioloģiskās daudzveidības attīstības, tās veselības un ekosistēmu funkcionalitātes operatīvu uzraudzību;

68.

aicina dalībvalstis atjaunot un atjaunināt izglītību, galvenokārt augstāko izglītību, dabaszinātnēs, īpaši attiecībā uz darbu dabiskā vidē un sugu un ekosistēmu noteikšanā;

69.

aicina dalībvalstis iekļaut bioloģiskās daudzveidības kursu augstākās tehniskās izglītības un arodapmācības programmās (teritoriālplānojums, lauksaimniecība, infrastruktūru būvniecība, ekonomika, pilsētu plānojums utt.);

70.

uzsver, ka valstīm, vietējām un reģionālajām pašvaldībām neatliekami jāpiešķir nepieciešamie cilvēku, tehniskie un finanšu resursi ilgtspējīgu programmu īstenošanai, proti, ietverot laikposmu pēc 2010. gada, lai nodrošinātu bioloģiskās daudzveidības aizsardzību ilgtermiņā;

71.

prasa piešķirt lielākus attiecīgos finanšu līdzekļus un vienkāršot to iegūšanas procedūru – nesamazinot ieguvumus attiecībā uz bioloģisko daudzveidību —, piemēram, LIFE+ programmas īstenošanai, un aicina arī ERAF, ELFLA un EZF fondu labāk izmantot bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai;

72.

pauž vēlmi, lai finanšu palīdzības piešķiršanā tiktu stingri piemēroti vides nosacījumi, pamatojoties uz kritērijiem, kuros iekļauti konkrēti un ticami rādītāji, piemēram, SEBI-2010 indikatori;

73.

īpaši uzsver, ka Komisijas, dalībvalstu un vietējo un reģionālo pašvaldību administratīvajām un loģistikas darba grupām cieši jāsadarbojas, sākot ar projekta izstrādi, lai izveidotu sistēmisku pieeju (saskaņota pieeja, kurā ņemts vērā dažādu elementu kopums un to dinamiskā mijiedarbība);

74.

uzsver nepieciešamību steidzami īstenot zinātniskās pētniecības programmas, galvenokārt dabaszinātnēs un ekoloģijā, ar mērķi iegūt nepieciešamās zināšanas, lai apturētu bioloģiskās daudzveidības samazināšanos, un atzīmē, ka ir svarīgi, lai zinātnisko prasmju attīstības un karjeras virzības programmas gan dabaszinātnēs, gan sociālajās zinātnēs (izmantojot, piemēram, Eiropas stipendijas) tiktu orientētas uz bioloģiskās daudzveidības tematiku;

75.

uzsver, cik svarīgi rīkot īpaši skolēniem, studentiem un jauniešiem vispār paredzētus izglītojošus pasākumus, kuru mērķis ir panākt iedzīvotāju, proti, visu sociālo grupu izpratni par bioloģiskās daudzveidības problēmām un atbalstu to risināšanā. Minētie pasākumi būtu jāveic, balstoties uz vietējām un reģionālajām pašvaldībām, kas ir vistuvāk iedzīvotājiem;

76.

atgādina, ka bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas politikas konkrēti rezultāti ir gaidāmi ilgtermiņā, laika posmā pēc 2010. gada un pat pēc 2020. gada; tādēļ divos gados paveiktā darba novērtējumā varēs skatīt tikai pasākumu īstenošanas efektivitāti;

77.

neatlaidīgi atgādina, ka bioloģiskās daudzveidības novērtējumā nav jābalstās tikai uz dzīvo sugu skaitu, taču pilnībā jāiekļauj sugu mijiedarbība, ekosistēmu sarežģītība un funkcionalitāte;

78.

aicina vides apvienības izmantot pieredzi, kas gūta saistībā ar pārmaiņu bioloģiskās daudzveidības jomā uzraudzību un brīdināšanu par tām, un darīt to pieejamu vietējām un reģionālajām pašvaldībām;

79.

aicina izveidot galveno “Bioloģiskās daudzveidības novērošanas centru” (tas varētu būt Eiropas Dabas aizsardzības un bioloģiskās daudzveidības tematiskā centra daļa), turpinot pieeju, kas izmantota, sagatavojot pašreizējo vidusposma pārskatu. Būtu vēlams, lai informāciju tam sniegtu valstu iekšējie, reģionālie un vietējie novērošanas centri.