30.4.2009

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 100/60

---

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Importēto lauksaimniecības un pārtikas produktu nekaitīgums”

2009/C 100/10

Prezidentvalsts Francija saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 262. pantu 2008. gada 3. jūlija vēstulē nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Importēto lauksaimniecības un pārtikas produktu nekaitīgums” (izpētes atzinums).

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Lauksaimniecības, lauku attīstības un vides specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2008. gada 8. oktobrī. Ziņotājs — BROS kgs.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 448. plenārajā sesijā, kas notika 2008. gada 21, 22. un 23. oktobrī (22. oktobra sēdē), ar 92 balsīm par, 1 balsi pret un 4 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi.

1.1.   Pēc smagām pārtikas krīzēm Eiropas Savienība ir izstrādājusi sarežģītu drošības mehānismu, lai nodrošinātu patērētāju veselības aizsardzības, dzīvnieku un augu veselības augstu līmeni. Palielinoties lauksaimniecības un pārtikas produktu tirdzniecības apjomam pasaulē, pieaug arī draudi veselībai; Eiropas Savienībā ar importētās pārtikas nekaitīgumu saistīti incidenti joprojām notiek bieži. Tie rada draudus cilvēku, dzīvnieku un augu veselībai un rada ievērojamas izmaksas sabiedrībai.

1.2.   EESK atzinīgi vērtē memorandu ar nosaukumu “Pārtikas produktu, dzīvnieku un augu importa drošība un atbilstība Kopienas noteikumiem”, kuru 2008. gada jūnija Lauksaimniecības padomē ir atbalstījušas 15 dalībvalstis (1). Ar šo atzinumu Komiteja vēlas sniegt ieguldījumu pārdomās par Eiropas pārtikas nekaitīguma sistēmas pilnveidošanu. PTO sniedz nepieciešamo tiesisko regulējumu, lai novērstu nepamatotus tirdzniecības šķēršļus. EESK atbalsta minēto noteikumu ievērošanu un ierosina veikt vairākus pielāgojumus.

1.3.   Tā kā dalībvalstīs piemērotās importa kontroles prakses atšķirības ir ļoti bīstamas, EESK ierosina ātri veikt minētās prakses saskaņošanu.

1.4.   EESK konstatē, ka tikai importēto dzīvnieku izcelsmes produktu pārvaldībā ir veikti daudzi efektīvi pasākumi, un uzskata, ka daži pasākumi būtu jāpiemēro arī augu izcelsmes produktiem. Tas ļautu labāk pārraudzīt pesticīdu atliekvielu radītos riskus, toksisko vielu piesārņojumu vai augu slimības. EESK iesaka īpaši palielināt augu produktu pārbaužu skaitu, izveidot to uzņēmumu sarakstu, kuriem ir atļauts importēt minētos produktus, un ievešanas vietās veikt sistemātiskas pārbaudes.

1.5.   EESK uzskata, ka lēmumiem par importēšanas pasākumiem jābūt pārskatāmākiem un jābalstās uz objektīviem datiem. Tādēļ Komiteja vēlas, lai sistemātiski piemērotu risku analīzes principus un precīzāk noteiktu atbilstīgos aizsardzības līmeņus, kas paredzēti Nolīgumā par sanitāro un fitosanitāro pasākumu piemērošanu.

1.6.   Būtu neatkarīgi un precīzi jānovērtē tādi sociāli ekonomiskie faktori kā lēmuma ekonomiskā ietekme vai sociālā pieņemamība un jānovērtē ar pārtikas nekaitīgumu saistītie riski. Dažās valstīs, piemēram, Kanādā un Apvienotajā Karalistē, pārtikas nekaitīguma aģentūrās jau ir izveidotas ekspertu sociālekonomiskās nodaļas. EESK ierosina Komisijai izvērtēt, vai būtu lietderīgi izveidot neatkarīgu sociālekonomiskās analīzes aģentūru.

1.7.   EESK uzskata, ka izsekojamības sistēma, kas ir Eiropas pārtikas nekaitīguma modeļa pamatā un kura nodrošina informāciju par pārtikas produktu “no fermas līdz galdam”, būtu jāpiemēro produktiem, kas ievesti no trešām valstīm. Tam būtu jākļūst par prioritāru tematu divpusējās sarunās un tehniskā atbalsta programmās mazāk attīstītajās valstīs.

1.8.   EESK norāda, ka vismazāk attīstīto valstu ražotājiem ir grūtības piemērot Eiropā noteiktās sanitārās normas. Komiteja iesaka veicināt tehnisko atbalstu tirdzniecības un tehnoloģiju pārneses jomā, kā arī sniegt atbalstu izsekojamības un agrīnās brīdināšanas sistēmu izveidei minētajās valstīs.

1.9.   Izsekojamības, dzīvnieku labturības un plašākā nozīmē vides jomā prasības, ko piemēro importētajiem lauksaimniecības un pārtikas produktiem, ir zemākas nekā Kopienas izcelsmes produktiem. Tā kā pašreiz starptautiskajos tirdzniecības noteikumos šīs Eiropas Savienībai nozīmīgās jomas nav pietiekami ņemtas vērā, EESK pauž vēlmi, lai Komisija ierosinātu stratēģiju Eiropas kopējo preferenču atbalstam. EESK uzskata, ka ES jāuzņemas vadošā loma, lai panāktu, ka starptautiskajā tirdzniecībā ņem vērā arī citus tiesiskos faktorus. Lai to panāktu, ES stingri jāievēro kopējās preferences, starptautiskajās iestādēs jāaizstāv “citi ar šīm jomām saistīti faktori” un jāatsāk debates par saikni starp PTO un citiem starptautiskiem līgumiem.

2.   Vispārīgas piezīmes.

2.1.   Pēc vairākām sabiedrības veselības krīzēm, kas piemeklēja Eiropas Savienību, Eiropas Komisija uzsāka pārtikas aprites tiesību aktu plašu pārstrādāšanu. Tika izstrādāts jauns, vispusīgs institucionālais un tiesiskais regulējums, kas ir ievērojams progress šajā jomā.

2.2.   Regulā 178/2002 ir precizēts, ka “Kopiena ir nolēmusi sasniegt augstu veselības aizsardzības līmeni” un ka tiesību aktus “nediskriminējošā veidā piemēro neatkarīgi no tā, vai pārtiku vai dzīvnieku barību pārdod iekšējā vai pasaules tirgū” (2).

2.3.   Eiropas modeļa pamatā ir vairāki pārdomāti principi:

—	izsekojamība “no lauku saimniecības līdz patērētājam”, kas nozīmē spēju izsekot pārtikai visos ražošanas, pārstrādes un izplatīšanas posmos (3);

—	risku novērtējuma nošķiršana no risku pārvaldības;

—	visu pārtikas ražošanas ķēdes dalībnieku juridiskā atbildība;

—	efektīva agrīnās brīdināšanas sistēma.

2.4.   Sabiedrības veselības apdraudējums saistībā ar ievestiem produktiem tomēr joprojām ir bieža parādība. Pēdējos gados Eiropas Savienībā importētajos augļos ir konstatētas pesticīdu atliekvielas, riekstos un kukurūzā – aflatoksīni, dzīvnieku izcelsmes produktos – veterināro zāļu atliekas, mutes un nagu sērga utt. Agrīnās brīdināšanas sistēmu 2007. gadā 314 gadījumos izmantoja saistībā ar produktiem, kas importēti no trešām valstīm (4), proti, 32 % gadījumu. Šāds bieži atkārtots apdraudējums norāda uz virkni problēmu, kas jāatrisina.

2.5.   Ar importētiem produktiem saistītie veselības apdraudējumi vienlaikus apdraud Eiropas patērētāju drošību un rada ievērojamus papildu izdevumus sabiedrībai kopumā. Kad ir izsludināta trauksme, sabiedrības brīdināšana vai pārtikas produkta izņemšana no apgrozības rada ievērojamas izmaksas attiecīgajiem uzņēmumiem. Būtiskas sekas, kas var turpināties ilgtermiņā, ir arī drošības pasākumiem, lai apkarotu dzīvnieku vai augu slimības konkrētajā zonā (piemēram, prasība vakcinēt ganāmpulkus vai izmantot insekticīdus visā reģionā).

3.   Labāka sagatavošanās veselības apdraudējumam.

3.1.   Ar pārtikas nekaitīgumu saistītu incidentu skaitu var samazināt, efektīvāk sagatavojoties veselības apdraudējumiem.

3.2.   Šobrīd notiek importa kontroles prakses saskaņošana Kopienas līmenī, un tai jākļūst par prioritāti. Dalībvalstu importa kontroles prakses atšķirības ir ļoti bīstamas. Nav pieņemams tas, ka tirgotāji var brīvi izvēlēties ievest savu produkciju vienotajā tirgū caur valsti, par kuru zināms, ka tajā ir mazāk stingra kontrole. Piemēram, citrusaugļu importētāji cenšas izvairīties no Spānijas ostām, jo tajās ir specializētas laboratorijas šo augu slimību vai atkritumu noteikšanai.

3.3.   Pašlaik daudzus importa drošības pasākumus piemēro tikai dzīvajiem dzīvniekiem un dzīvnieku izcelsmes produktiem. Stingrāk būtu jāuzrauga atsevišķi riski, piemēram, pesticīdu atliekvielas, kancerogēno vai toksisko vielu (piemēram, smago metālu, biotoksīnu, krāsvielu utt.) radītais fizikālais un ķīmiskais piesārņojums un augu slimības. Efektīvi pasākumi būtu jāpiemēro arī augu izcelsmes produktiem.

3.4.   Pirmām kārtām būtu jāpastiprina atsevišķu augu produktu kategoriju pārbaudes. Pārtikas un veterinārijas biroja (OAV) programmā 2008. gadam tikai viena no trim pārbaudēm attiecas uz augu produktiem.

3.5.   Bez tam būtu jāizveido to uzņēmumu un valstu saraksts, no kurām drīkst ievest augu izcelsmes produktus, tāpat kā tas ir izdarīts attiecībā uz aptuveni piecpadsmit dzīvnieku izcelsmes produktu grupām.

3.6.   Importēto augu produktu sistemātiska kontrole būtu jāuzsāk tieši ievešanas punktā un jāturpina turpmākajos posmos, kas pagaidām netiek darīts. Attiecībā uz dzīvnieku izcelsmes produktiem robežkontroles punktu darbs ir izrādījies efektīvs. Turklāt būtu arī jāuzlabo valsts uzraudzības iestāžu un importētāju privāto inspektoru sadarbība. Importētāji aizvien biežāk veic pārbaudes jau produkta ražošanas vietā. Pārtikas produktu uzraudzības iestādēm jābūt pieejamiem šādu pārbaužu rezultātiem.

3.7.   Visbeidzot, “TRACES” datu bāzē, kurā reģistrē informāciju par dzīvu dzīvnieku un dzīvnieku izcelsmes produktu tirdzniecību un importu un nodrošina minētās informācijas apmaiņu, varētu iekļaut arī fitosanitāro jomu, sadarbojoties ar “EUROPHYT” sistēmu.

4.   Risku analīzes principu piemērošanas uzlabošana.

4.1.   PTO atzītās starptautiskās organizācijas ir noteikušas risku analīzes principus kā triju posmu procesu, kurā ietilpst risku novērtējums, risku pārvaldība un informācija par riskiem. Eiropas pārtikas aprites tiesību aktu reforma ir pirmais solis ceļā uz riska analīzes piemērošanu. Būtiska nozīme bija tam, ka ar Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes (EFSA) izveidi riska novērtējums tika nošķirts no riska pārvaldības. EFSA“neatkarīgi, objektīvi un pārredzami” (5) veiktais riska novērtējums, pamatojoties uz pieejamiem zinātniskajiem datiem, ļauj riska pārvaldītājam – Komisijai vai dalībvalstīm – pieņemt lēmumus par veicamajiem pasākumiem.

4.2.   Tomēr ES un trešās valstīs Komisijas pieņemtos pasākumus par importa plūsmu apturēšanu vai saglabāšanu dažkārt neizprot. Par to liecina nesen notikušās plašās debates par Amerikas hlorētās vistas gaļas vai Brazīlijas liellopu gaļas importu. Dažos gadījumos Komisijai pārmet to, ka tā dod priekšroku tirdzniecības interesēm, kaitējot patērētājiem. EESK uzskata, ka lēmumiem par importēšanas pasākumiem lielākā mērā jābalstās uz objektīviem datiem.

4.3.   Tomēr bieži vien sasniedzamie mērķi ir atšķirīgi, un ir jāizvērtē to svarīguma pakāpe. Vērtējot atsevišķu mērķu svarīgumu, šis process jāpadara pārredzams patērētājiem.

4.4.   EESK aicina Komisiju sistemātiskāk piemērot riska analīzes principus, piešķirot līdzekļus EFSA metodoloģijas ieviešanai.

4.5.   Līguma par sanitārajiem un fitosanitārajiem pasākumiem 5.7. pantā noteikts, ka pagaidu pasākumus var īstenot gadījumos, kad zinātniskie dati par produktu vai metodi ir nepietiekami. Tātad starptautiskajos noteikumos ir atzītais piesardzības princips atbilst Kopienas tiesībās definētajam piesardzības principam. Līgumā par sanitārajiem un fitosanitārajiem pasākumiem noteikts, ka var piemērot noteikumus, kas ir stingrāki par starptautiskajiem standartiem, ar nosacījumu, ka tiek definēts “atbilstīgs aizsardzības līmenis”. ES būtu jācenšas precīzāk noteikt atbilstīgos aizsardzības līmeņus, lai uz tiem varētu atsaukties riska analīzē.

4.6.   Turklāt Regulā ir precizēts, ka “ka zinātnisks riska novērtējums vien dažkārt nevar sniegt visu informāciju, uz kuru pamatojoties būtu jāpieņem lēmums par riska pārvaldību, un ka tiesību aktos noteiktajā kārtībā būtu jāņem vērā citi ar konkrēto jautājumu saistīti faktori” (6). Minētie faktori, kas atzīti arī Līgumā par sanitārajiem un fitosanitārajiem pasākumiem, var attiekties uz lēmuma saimniecisko ietekmi, sabiedrības atbalstu šim lēmumam vai tā ieviešanas izmaksu atbilstību rezultātiem. Pašreiz šos faktorus novērtē apspriešanās vai Komisijas izstrādātajos ietekmes novērtējumos.

4.7.   Arī sociāli ekonomiskie faktori būtu objektīvi un neatkarīgi jāizvērtē ar tikpat lielu zinātnisku precizitāti, kā veicot novērtējumu par riskiem veselībai, iesaistot novērtēšanā ekonomikas, socioloģijas un tiesību ekspertus. Dažās valstīs, piemēram, Kanādā un Apvienotajā Karalistē, pārtikas nekaitīguma aģentūrās ir izveidotas sociālekonomisko ekspertu nodaļas (7). EESK vēlas, lai Komisija izskatītu iespēju izveidot neatkarīgu sociāli ekonomiskās analīzes aģentūru.

5.   Problēma, kas saistīta ar dažādām importēto produktu atbilstības novērtēšanas prasībām.

5.1.   Daudzās jomās prasības importētajiem lauksaimniecības un pārtikas produktiem ir zemākas nekā Kopienas izcelsmes produktiem. Tas neattiecas uz privātajiem standartiem, ko nozare nosaka visiem piegādātājiem, bet gan uz atsevišķām reglamentējošām prasībām. Piemēram, prasība par dzīvnieku izsekojamību kopš dzimšanas, prasība ievērot dzīvnieku labturības noteikumus vai aizliegums izmantot konkrētus pesticīdus neattiecas uz trešo valstu izcelsmes produktiem.

5.2.   Eiropas tiesību aktos, piemēram, regulā par pārtikas nekaitīgumu, pamatoti vai nepamatoti, bet atspoguļojas ES kopējā preference. Institucionālo procesu, kurā notika debates Parlamentā, Padomē un ar pilsonisko sabiedrību un kura rezultātā ir izstrādāta minētā regula, var uzskatīt par Eiropas iedzīvotāju izvēles likumīgu izpausmi. Ražotājiem noteiktās prasības ir kopējas izvēles rezultāts un Eiropas Savienībā tās attiecas uz visiem. Tā kā minētās prasības nav piemērojamas trešo valstu ražotājiem, vienotajā tirgū vienlaikus ir gan produkti, kas atbilst šādām prasībām, gan produkti, kuri tām neatbilst.

5.3.   Šī problēma, kas pastāv arī citās jomās (vides standarti, sociālās tiesības u. c.) patērētājiem nav pieņemama. Patērētāji neapzinoties var iegādāties produktus, kas neatbilst Eiropas iedzīvotāju izvēlei. Piemēram, patērētāji var atrast tirgū no trešām valstīm likumīgi importētus apelsīnus, kas apstrādāti ar “Lebaicid” – spēcīgu insekticīdu, kura sastāvā ir fentions. Taču ES kopš vairākiem gadiem minētās vielas lietošana ir aizliegta vides apsvērumu dēļ. Tādējādi Eiropas kopējās preferences zināmā mērā nav ievērotas un patērētāji ir maldināti.

5.4.   Eiropas standarti, kurus nepiemēro importētajiem produktiem, Eiropas ražotājiem rada konkurences izkropļojumus. Francijas Lopkopības institūts ir mēģinājis izvērtēt dažas no minētajām papildus izmaksām. Piemēram, lai nodrošinātu izsekojamību, Eiropā ir pieliktas lielas pūles dzīvnieku identifikācijai. Liellopu audzēšanā minētais ieguldījums ES-25 ir 0,4 euro par 100 kg liemeņa jeb aptuveni 32 miljoni euro. Lai nodrošinātu dzīvnieku labturību, kaujamo teļu novietnēm ES-25 ir paredzēti 4 euro par 100 kg liemeņa jeb 31 miljons euro.

6.   Eiropas standartu ietekme uz attīstības valstīm.

6.1.   ES ir attīstības valstu lauksaimniecības un pārtikas produktu galvenā importētāja, jo īpaši agrāk piešķirto ievērojamo tirdzniecības koncesiju dēļ. ANO Tirdzniecības un attīstības konference (CNUCED) regulāri brīdina par Eiropas sanitāro normu ietekmi uz ražotājiem un uzņēmumiem mazāk attīstītās valstīs.

6.2.   ES nedrīkst ielaisties kompromisos pārtikas drošības jomā. Apzinoties to, EESK tomēr aicina sniegt tehnisku atbalstu, uzsākt dialogu un sadarbību ar ES tirdzniecības partneriem, kurus minētā problēma skar visvairāk. Komiteja aicina Komisiju turpināt atbalsta iniciatīvu, lai izveidotu izsekojamības un agrās brīdināšanas sistēmas attīstības valstīs.

7.   Atbilstības un izsekojamības princips.

7.1.   Līgums par sanitāro un fitosanitāro pasākumu piemērošanu (SPS) un TBT (tehniskie šķēršļi tirdzniecībā) nolīgums nodrošina PTO dalībvalstīm tiesisko regulējumu, kam ir būtiski svarīga nozīme, lai novērstu nepamatotus ierobežojumus importam un nodrošinātu tirgus piekļuves nosacījumu labāku pārredzamību.

7.2.   Kopienas tiesību aktos ir precizēts, ka importētajiem pārtikas produktiem jāpiemēro Eiropas pārtikas aprites tiesību akti vai “nosacījumi, ko Kopiena atzinusi par vismaz līdzvērtīgiem minētajām prasībām” (8). EESK grib vērst uzmanību uz risku, ka ES varētu pārāk plaši interpretēt atbilstības principu, kas atzīts starptautiskajos noteikumos.

7.3.   Pārtikas produktu izsekojamība Eiropā ir pārtikas nekaitīguma modeļa pamatā. Tā ir nodrošināta “sākot no primārās ražošanas (…) līdz pārtikas produktu pārdošanai vai piegādei patērētājiem” (no lauku saimniecības līdz patērētājam), jo “katram elementam var būt potenciāla ietekme uz pārtikas produktu nekaitīgumu” (9). Lielākajā daļā gadījumu importēto produktu izsekojamības principu piemēro, sākot tikai ar eksportētāju. Neraugoties uz privātā sektora nozīmi, EESK pauž šaubas, ka atsevišķu trešo valstu praksi var uzskatīt par “atbilstīgu” no drošības viedokļa. EESK uzskata, ka minētajā jomā vajadzīga proaktīva pieeja, piešķirot šim jautājumam prioritāti gan divpusējās sarunās, gan sniedzot tehnisku atbalstu mazāk attīstītām valstīm.

8.   Citi tiesiskie faktori un starptautisko tiesību attīstība.

8.1.   GATT (Vispārējā vienošanās par tarifiem un tirdzniecību) dokumentos un dažādos PTO nolīgumos paredzēts, ka, reglamentējot starptautisko tirdzniecību, jāņem vērā ne tikai drošības, bet arī “citi tiesiski” faktori. Taču starptautisko tiesību attīstība šajā jomā ir bijusi daudz lēnāka. ES lēmumi tomēr ne vienmēr ir pamatojami tikai no veselības aizsardzības viedokļa. Komisijai bija grūtības pierādīt, ka Amerikas Savienotajās Valstīs praktizētā vistas gaļas dekontaminācija hlorēta ūdens peldē var kaitēt Eiropas patērētāju veselībai. Jāatzīst, ka priekšstati par pārtikas produktu kvalitāti abos kontinentos ir atšķirīgi. Citā jomā lēmuma par roņādu importa aizliegumu pamatā nav apsvērumi par veselības aizsardzību, bet gan dzīvnieku labturība. Jautājums par minēto pasākumu atbilstību PTO noteikumiem pašlaik ir starptautisko debašu centrā.

8.2.   Tomēr Strīdu izšķiršanas padomes praksē ir vērojamas pozitīvas iezīmes. Piemēram, Amerikas Savienoto Valstu un Malaizijas strīdā par bruņurupučiem un garnelēm ekspertu komisija attaisnoja Amerikas Savienotās Valstis un atzina, ka saskaņā ar starptautisko nolīgumu par bioloģiskās daudzveidības aizsardzību garneļu importa aizliegums ir bijis pamatots. Malaizijas zvejniekiem bijā jāmaina zvejas paņēmieni, lai nenozvejotu bruņurupučus, kuru aizsardzība ir paredzēta minētajā nolīgumā. Arī pašlaik norisinās debates, lai noskaidrotu PTO noteikumu un citu starptautisku nolīgumu savstarpējo saikni.

8.3.   ES jāuzņemas vadošā loma šādu jautājumu apspriešanā. Lai to panāktu, ES būtu jāaizstāv savas kopējās preferences, starptautiskajās iestādēs jāargumentē “citi tiesiskie faktori” un jāatsāk debates par PTO saikni ar citiem starptautiskajiem nolīgumiem. Bez tam jāveicina kopējo preferenču un tiesisko faktoru objektivitātes nodrošināšanas metožu pētīšana, lai panāktu to atzīšanu starptautiskā līmenī.

9.   Patērētāju informēšana.

9.1.   Eiropas patērētāji arvien vairāk pieprasa plašāku informāciju par to, kādos apstākļos ražoti viņu pārtikā lietotie produkti. Privātais sektors ir uzsācis vairākas iniciatīvas patērētāju informēšanas jomā. Turklāt pašreiz tiek apspriestas dažādas idejas, piemēram, par ES marķējumu vai dzīvnieku labturības marķējumu. Būtu lietderīgi ierosināt, lai kāda starptautiska organizācija sniegtu patērētājiem neatkarīgu informāciju par ražošanas metodēm dažādās valstīs. Šādas neatkarīgas informācijas sniegšanas struktūras uzdevumam jābūt arī informācijas nodrošināšanai vēl neizveidotās agrīnās brīdināšanas globālas sistēmas vajadzībām.

9.2.   Patērētāju informēšana tomēr nevar būt vienīgais risinājums problēmām, kas izvirzītas šajā ziņojumā. Izcelsmes marķējums uz pārstrādātiem produktiem, kurus arvien biežāk lieto uzturā, kļūst pārāk sarežģīts gan uzņēmumiem, gan patērētājiem. Tādēļ valsts iestādēm ir jābūt atbildīgām par to, lai iekšējā tirgū nonāktu produkti, kas atbilst Eiropas iedzīvotāju prasībām. Patērētāji vēlas, lai viņu izvēle nebūtu atkarīga no tādiem politiskajiem procesiem (piemēram, Transatlantiskā dialoga), kuru mērķis ir tikai atsevišķu tirdzniecības partneru publiskās atpazīstamības vairošana vai viņiem labvēlīgas vides radīšana.

---

(1)  Padomes dokuments 10698/08.

(2)  Regula (EK) Nr. 178/2002, 8. apsvērums.

(3)  Regula (EK) 178/2002, 3. pants.

(4)  RASFF (agrīnās brīdināšanas sistēma pārtikas un barības jomā) 2007. gada ziņojums.

(5)  Regula (EK) Nr. 178/2002, 6. pants.

(6)  Regula (EK) Nr. 178/2002, 19. apsvērums.

(7)  ESAO 2003. gada ziņojums “Pārtikas nekaitīguma sociāli ekonomisko aspektu ievērošana: atsevišķās valstīs veikto novatorisko pasākumu novērtējums”.

(8)  Regula (EK) Nr. 178/2002, 11. pants.

(9)  Regula (EK) Nr. 178/2002, 3.16. pants un 12. apsvērums.

---