52007DC0120

[pic] | EIROPAS KOPIENU KOMISIJA |

Briselē, 19.3.2007

COM(2007) 120 galīgā redakcija

KOMISIJAS ZIŅOJUMS PADOMEI UN EIROPAS PARLAMENTAM

par to, kā laikposmā no 2000. līdz 2003. gadam īstenota Padomes Direktīva 91/676/EEK attiecībā uz ūdeņu aizsardzību pret piesārņojumu, ko rada lauksaimnieciskas izcelsmes nitrāti {SEC(2007)339}

1. IEVADS

Padomes Direktīva 91/676/EEK attiecībā uz ūdeņu aizsardzību pret piesārņojumu, ko rada lauksaimnieciskas izcelsmes nitrāti, (še turpmāk — „Nitrātu direktīva”) tika pieņemta 1991. gada 12. decembrī.

Nitrātu direktīvas 10. pantā paredzēts, ka pēc šīs direktīvas izziņošanas dalībvalstis ik pēc četriem gadiem sniedz Komisijai ziņojumu. Šajā ziņojumā jāiekļauj informācija, kas saistīta ar labas lauksaimniecības prakses kodeksiem, zonām, kas noteiktas kā jutīgas pret nitrātiem, ūdens monitoringa rezultātiem, kā arī attiecībā uz nitrātu jutīgajām zonām sagatavoto rīcības programmu galveno aspektu kopsavilkums.

Šā ziņojuma mērķis ir informēt Eiropas Parlamentu un Padomi par Nitrātu direktīvas īstenošanu saskaņā ar tās 11. pantu. Tā pamatā ir informācija, ko laikposmā no 2004. līdz 2006. gadam iesniegušas ES-15 dalībvalstis (Trešais ziņojums, 2000.–2003. gads), un tam pievienotas apkopotas kartes par lauksaimniecības radīto slāpekļa slodzi, ūdens kvalitāti un zonām, kas noteiktas kā jutīgas pret nitrātiem. Tāpēc ziņojums galvenokārt attiecas uz ES-15, taču plašāka priekšstata radīšanai tajā sniegts arī pārskats par pasākumiem direktīvas īstenošanai paplašinātajā Eiropas Savienībā.

2. LAUKSAIMNIECīBAS RADīTāS SLODZES PāRMAIņAS KOPš PēDēJā PāRSKATA LAIKPOSMA

Pēdējos piecdesmit gados lauksaimniecībā bija vērojama tendence panākt lielāku intensifikāciju un augstāku ražību, vienlaikus ievērojami pieauga neorganisko slāpekli (N) un fosfātus saturošu mēslošanas līdzekļu izmantošanas apjomi. Tomēr kopš astoņdesmito gadu vidus mēslošanas līdzekļu patēriņš pakāpeniski samazinājās, un šī tendence turpinājās arī laikposmā no 2000. līdz 2003. gadam.

Laikposmā no 2000. līdz 2003. gadam ES-15 mērogā reģistrētais slāpekļa mēslojuma un fosfora mēslojuma patēriņa samazinājums salīdzinājumā ar iepriekšējo laikposmu (1996–1999) bija attiecīgi 6 % un 15 %, turklāt lejupejošā tendence turpinājās arī 2004. un 2005. gadā.

Pēdējos piecdesmit gados ir palielinājies arī dzīvnieku skaits, tāpēc pieaugusi arī kopējā kūtsmēslu slāpekļa slodze. Pārmaiņas lauksaimniecības politikā, īpaši 1984. un 1992. gadā, ir veicinājušas liellopu, aitu un kazu skaita stabilizēšanos vai samazināšanos, savukārt cūku un mājputnu skaits ir turpinājis pieaugt. Salīdzinot laikposmus no 2000. līdz 2003. gadam un no 1996. līdz 1999. gadam, var konstatēt liellopu un aitu skaita, kā arī mājputnu skaita pastāvīgu samazināšanos, turpretī cūku skaits nav ievērojami mainījies. Kūtsmēslu slāpekļa slodze kopumā samazinājusies aptuveni par 5 %.

Vēl joprojām vērojama lauksaimnieciskās darbības koncentrēšanās, un dzīvnieku skaits atsevišķās saimniecībās pieaug: vairāk nekā 50 % no ES piena govju ganāmpulka tur saimniecībās, kurās ir vairāk nekā 50 govju, savukārt lielākā daļa vaislas cūku tiek turēta saimniecībās, kurās ir vairāk nekā 100 sivēnmāšu.

Lēš, ka slāpekļa slodze, kādu ES-15 dalībvalstu lauksaimniecības zemēs izraisa dzīvnieku (galvenokārt govju, cūku, mājputnu un aitu) audzēšana, kopumā ir aptuveni 7,6 miljoni tonnu, ko katru gadu iestrādā lauksaimniecības zemēs. Tāpēc kopējā izkliedētā slāpekļa slodze, ja tai pieskaita arī 8,9 miljonus tonnu slāpekļa no minerālmēsliem, 2003. gadā bija aptuveni 16,5 miljoni tonnu, salīdzinājumā ar nepilniem 18 miljoniem tonnu 1999. gadā un 17,4 miljoniem tonnu 1995. gadā.

Reģionālas aplēses par kūtsmēslu slāpekļa lietojuma devām (1. karte) liecina, ka tās pārsniedz 170 kg/ha Beļģijā (Flandrijā) un Nīderlandē, kā arī atsevišķos Itālijas, Francijas (Bretaņas), Spānijas un Portugāles apvidos. Reģionālā mērogā kūtsmēslu slāpekļa lietojuma devas no 120–170 kg/ha ir Dānijā, Apvienotajā Karalistē (Anglijā), dažās Īrijas grāfistēs un Dienvidvācijā. Visos iepriekš minētajos apgabalos ir arī vislielākās kūtsmēslu fosfora lietojuma devas (vairāk nekā 90 kg fosfātu uz hektāru gadā visintensīvākās lauksaimniecības platībās, 2. karte) un kopējā slāpekļa un fosfora lietojuma devas (kūtsmēsli un ķīmiskie mēslošanas līdzekļi), kas pārsniedz 240 kg slāpekļa un 90 kg fosfātu uz hektāru gadā (3. un 4. karte).

Lauksaimniecības radītās slāpekļa slodzes rādītājs ir „augu barības vielu kopējā bilance”, kas ir vienāda ar starpību starp slāpekļa ienesi (minerālmēsli, kūtsmēsli, atmosfēras nosēdumi, tauriņziežu kultūru saistītais slāpeklis un citi, mazāk svarīgi avoti) un slāpekļa iznesi (pārtikas kultūru, zālaugu un dzīvnieku barības kultūru uzņemtais slāpeklis) uz hektāru lauksaimniecībā izmantotās zemes. Saskaņā ar Eiropas Vides aģentūras aprēķiniem kopējā slāpekļa bilance ES-15 mērogā 2000. gadā bija 55 kg/ha, t.i., par 16 % mazāka salīdzinājumā ar 1990. gadu; tā sniedzas no 37 kg/ha (Itālijā) līdz 226 kg/ha (Nīderlandē). Kopējā slāpekļa pārpalikums samazinājās visās dalībvalstīs, izņemot Īriju un Spāniju ( EEA , 2005a).

Relatīvi nelielie kopējā slāpekļa pārpalikumi valstī neļauj pietiekami novērtēt pārpalikumus atsevišķos reģionos. Aptuvenā kopējā slāpekļa (N) bilance, kas CAPRI [1] datubāzē aprēķināta reģionālā mērogā, atsaucoties uz 2001. gada datiem, (http://www.agp.uni-bonn.de/agpo/rsrch/dynaspat/dynaspat_e.htm) liecina par atšķirībām starp ES reģioniem, pārpalikumiem sniedzoties no 0 līdz pat 300 kg N/ha. Augstākais rādītājs ir sasniegts apgabalos ar lielu lauksaimniecības dzīvnieku blīvumu, kā arī reģionos, kuros notiek intensīva augļu un dārzeņu audzēšana, vai arī graudaugu un kukurūzas audzēšana, nenodrošinot līdzsvarotu mēslojumu (5. karte).

Lielākais slāpekļa pārpalikums valsts mērogā ir konstatēts Nīderlandes un Beļģijas reģionos (> 150 vai 200 kg N/ha). Pārpalikumi tādā pašā līmenī ir arī Bretaņā (Francijā) un Vechta-Cloppenburg rajonā (Lejassaksijas pavalstī, Vācijā). Pārpalikums 100–150 kg N/ha robežās konstatēts arī dalībvalstīs, kurās pārpalikums valsts mērogā ir relatīvi zems, piemēram, Spānijā (Katalonijā), Itālijā (Lombardijā), Apvienotajā Karalistē (Ziemeļīrijā, Velsā un Rietumanglijā).

Lielāks lauksaimniecības dzīvnieku blīvums, kas ir iemesls arī lielākam dzīvnieku novietņu skaitam un kūtsmēslu uzkrāšanai un izkliedēšanai lielākā apjomā, izraisa arī intensīvāku amonjaka iztvaikošanu un vairāk atmosfēras nosēdumu blakus esošajās augsnēs un ūdeņos, šādos reģionos konstatēti 50–60 kg slāpekļa uz hektāru gadā (1. attēls).

Lauksaimnieciskas darbības rezultātā ievērojams slāpekļa daudzums nonāk arī ūdens vidē. Kā liecina neseni pētījumi ( EEA , 2005b; KPC, 2006), kuros atjaunināta informācija par dažādu nozaru radīto ūdens piesārņojumu, lauksaimniecība parasti ir iemesls 50–80 % no kopējās piesārņojuma slodzes (6. karte).

Lauksaimniecības radītā slāpekļa noplūde dabas vidē ir būtiska: to apliecina vairāku dalībvalstu (Beļģijas, Vācijas, Dānijas, Somijas, Francijas, Luksemburgas, Nīderlandes un Apvienotās Karalistes) sniegtie dati, kas iekļauti šo valstu ziņojumos par Nitrātu direktīvas īstenošanu. Lauksaimniecībā rodas aptuveni 62 % no slāpekļa slodzes virszemes ūdeņiem (no 18 % Portugālē līdz 97 % Dānijā). Augstāks īpatsvars konstatēts dalībvalstīs, kurās ierīkotas efektīvas komunālo notekūdeņu un rūpniecības notekūdeņu attīrīšanas sistēmas, šādā veidā radikāli samazinot slāpekļa slodzi, ko rada minētie avoti.

Lauksaimniecības radītā slāpekļa un fosfora noplūde ūdenī minēta arī ziņojumos, kas sniegti saskaņā ar Ūdens pamatdirektīvu (http://forum.europa.eu.int/Public/irc/env/wfd/home). Vairākās dalībvalstīs 2005. gadā konstatēta eitrofikācija un citas lauksaimnieciskas darbības sekas, kas ir galvenais traucēklis laba ūdens stāvokļa sasniegšanai.

3. PāRSKATS PAR DALīBVALSTU IESNIEGTO ZIņOJUMU PILNīGUMU

Visas dalībvalstis 2004.–2005. gadā iesniedza Eiropas Komisijai oficiālu ziņojumu. Trūkstošie dati, jo īpaši attiecībā uz ūdens kvalitāti, nitrātu jutīgām zonām un lauksamniecību tika iesniegti 2006. gadā.

Lielākā daļa dalībvalstu izmantoja ziņojuma sagatavošanas pamatnostādnes, kuras Komisija izstrādāja 2000. gadā, taču, ņemot vērā dažādas detalizētības pakāpes un atšķirīgos datu formātus, bija nepieciešams turpmāks darbs, lai datus par ūdens kvalitāti un nitrātu jutīgo zonu noteikšanu apkopotu ES-15 mērogā. Apvienotā Karaliste, kura nebija iesniegusi datus par iepriekšējo pārskata laikposmu (1996–1999), sniedza informāciju par abiem pārskata laikposmiem.

Dalībvalstu iesniegtajos ziņojumos galvenokārt bija iztirzāti Nitrātu direktīvas V pielikumā norādītie aspekti. Detalizētības pakāpe un informācijas pilnīgums salīdzinājumā ar iepriekšējo pārskata laikposmu ir uzlabojies. Tomēr vēl joprojām trūkst atsevišķu datu par ūdens kvalitāti, jo īpaši attiecībā uz saldūdeņu un piekrastes ūdeņu eitrofikāciju, ūdens kvalitātes pārmaiņu prognozēšanu, izmantojot lauksaimniecības datus, piemēram, par slāpekļa izmantošanu nitrātu jutīgās zonās un rīcības programmu efektivitātes novērtējumu.

4. ŪDENS KVALITāTE, STāVOKLIS UN TENDENCES

Monitoringa tīkls

Kā noteikts Nitrātu direktīvas 6. pantā, paraugu ņemšanas staciju tīklam jāaptver pazemes ūdeņi (pat ja tos neizmanto dzeramā ūdens ieguvei), upes, ezeri un aizsprosti, piekrastes un jūras ūdeņi.

Dalībvalstis ir izveidojušas monitoringa tīklus, kas nodrošina labu pārskatu par ūdens stāvokli un tā pārmaiņām. Tīklu pārklājums un kvalitāte kopš otrā pārskata laikposma ir uzlabojusies, gan attiecībā uz pazemes, gan virszemes ūdeņiem. No 2000. līdz 2003. gadam darbojās aptuveni 20 000 pazemes ūdeņu monitoringa staciju, salīdzinājumā ar 16 000 staciju 1996.–1999. gadā. Aptuveni 11 000 paraugu ņemšanas staciju darbojās abos pārskata laikposmos, tāpēc iegūtos rezultātus varēja izmantot tendenču novērtēšanai.

Pazemes ūdeņu paraugu ņemšanas vietu blīvums ES-15 bija aptuveni 12,5 paraugu ņemšanas vietas uz 1000 km2. Visblīvākais pārklājums bija Beļģijā, Valonijā (50 paraugu ņemšanas vietas uz 1000 km2), kā arī Nīderlandē un Austrijā (25–30 paraugu ņemšanas vietas uz 1000 km2). Relatīvi zemais paraugu ņemšanas vietu blīvums Somijā un Zviedrijā (attiecīgi 0,19 un 0,33 paraugu ņemšanas vietas uz 1000 km2) liecina par dabisko apgabalu lielo īpatsvaru šajās valstīs. Dažas dalībvalstis (Dānija, Nīderlande) iesniedza pazemes ūdeņu monitoringa datus, kas iegūti dažādos monitoringa dziļumos. Tomēr Nīderlande iesniedza arī apkopotus datus par 0–5 metru dziļumu (14 apkopoti attēli par 358 monitoringa stacijām). Grieķija savā ziņojumā nebija iekļāvusi datus par pazemes ūdeņu kvalitāti, taču vēlāk tā iesniedza datus, kas iegūti 2003. gadā veiktā monitoringā. Beļģija (Flandrija) 2003. gadā samazināja pazemes ūdeņu monitoringa staciju skaitu no 392 līdz 97 stacijām.

Dažas dalībvalstis, piemēram, Vācija un Somija, izmantojot valsts mēroga rīcības programmas pieeju, papildus pazemes ūdeņu monitoringa valsts tīklam izveidoja īpašu tīklu, lai novērtētu ūdens kvalitātes stāvokli un tā pārmaiņas apgabalos, kuros dominē intensīva lauksaimniecība.

No 2000. līdz 2003. gadam darbojās aptuveni 22 000 virszemes ūdeņu monitoringa staciju, salīdzinājumā ar 14 000 staciju 1996.–1999. gadā. 12 000 paraugu ņemšanas staciju darbojās abos pārskata laikposmos, tāpēc bija iespējams novērtēt tendences. Paraugu ņemšanas vietu blīvums ievērojami atšķīrās (no 0,8 monitoringa stacijām uz 1000 km2 (Grieķijā) līdz pat 59 (Beļģijā — Flandrijā) un 33 (Apvienotajā Karalistē — Anglijā) monitoringa stacijām uz 1000 km2).

Dalībvalstis (izņemot Spāniju, Grieķiju un Īriju) iesniedza ziņas par monitoringa programmām, norādot paraugu ņemšanas biežumu. Monitoringa biežums sniedzas no 12 līdz 24–26 reizēm gadā virszemes ūdeņiem un no 1 līdz 6 reizēm gadā pazemes ūdeņiem.

Dalībvalstis ģeogrāfisko norāžu datus iesniedza formātā, kas ir savietojams ar EK Ģeogrāfiskās informācijas sistēmu (ĢIS)[2], izmantojot harmonizētus kodus un klasifikācijas, kas atrodamas Komisijas 2000. gadā sagatavotajās ziņojumu sniegšanas pamatnostādnēs[3]. Tāpēc varēja sagatavot apkopotas kartes par ūdens kvalitāti ES mērogā.

Informācija par eitrofikāciju bija pilnīgāka nekā iepriekšējā pārskata laikposmā, taču ne visas dalībvalstis informēja par kritērijiem, kas izmantoti eitrofikācijas novērtēšanā, un tikai dažas iesniedza rezultātus, kas iegūti, novērtējot atsevišķas ūdenstilpes, upes vai ezerus (Austrija — tikai par ezeriem un Donavu, Beļģija, Dānija, Grieķija, Somija, Īrija, Luksemburga un Portugāle) un piekrastes un jūras ūdeņus (Īrija, Dānija, Nīderlande un Somija). Dažas dalībvalstis ziņoja par atsevišķiem eitrofikācijas parametriem, piemēram, kopējo slāpekli, kopējo fosforu, ortofosfātiem, hlorofilu a.

Ūdens kvalitātes apsekojuma rezultāti

Pazemes ūdeņi

Laikposmā no 2000. līdz 2003. gadam 17 % no ES monitoringa stacijām (vidējais rādītājs) nitrātu koncentrācija pārsniedza 50 mg NO3/l, 7 % staciju tā sniedzās no 40 līdz 50 mg NO3/l un 15% staciju — no 25 līdz 40 mg NO3/l. Aptuveni 61 % pazemes ūdeņu monitoringa staciju koncentrācija bija zemāka par 25 mg NO3/l[4] (7. un 8. karte).

Atsevišķās dalībvalstīs tika konstatētas ievērojamas atšķirības atkarībā no monitoringa staciju dziļuma un monitoringa veida. Beļģija (Flandrija) un Nīderlande (0–5 m[5], apkopotie dati), Portugāle, Spānija un Luksemburga ziņoja par visaugstāko to pazemes ūdeņu paraugu ņemšanas vietu īpatsvaru, kurās nitrātu koncentrācija pārsniedza 50 mg NO3/l (no 60 % līdz 20 % monitoringa staciju). Vācijas un Somijas ziņojumos bija norādīts, ka to lauksaimniecības apgabalu monitoringa tīklā ir augsts to paraugu ņemšanas vietu īpatsvars, kuros nitrātu koncentrācija pārsniedz 50 mg NO3/l. Francijā un Apvienotajā Karalistē (Anglijā) robežvērtība 40 mg NO3/l bija pārsniegta vairāk nekā 20 % paraugu ņemšanas vietu (2. attēls).

Salīdzinājums ar iepriekšējā pārskata laikposma datiem liecina, ka ES-15 mērogā pārsvarā vērojama stabilitāte un lejupejoša tendence (64 % monitoringa staciju, tai skaitā 30 % lejupejoša tendence). Tomēr 36 % monitoringa staciju vēl joprojām konstatēta augšupejoša tendence (9. karte un 3. attēls).

Dalībvalstis, kurās vairāk nekā 30 % monitoringa staciju konstatētas augšupejošas tendences, bija Beļģija (Valonija), Francija, Spānija, Portugāle, Vācija, Īrija, Apvienotā Karaliste, Nīderlande (0–5 metru dziļumā) un Luksemburga. Tomēr kopumā (izņemot Spāniju, Franciju, Apvienoto Karalisti un Beļģiju) to staciju procentuālo daļu, kurās nitrātu koncentrācija turpina pieaugt, atsver tāda pati vai pat lielāka to staciju procentuālā daļa, kurās kvalitāte uzlabojas. Augšējo pazemes ūdeņu kvalitāte Dānijā un Nīderlandē ir uzlabojusies daudz izteiktāk nekā apakšējo pazemes ūdeņu kvalitāte. Dānijā, Austrijā, Zviedrijā reģistrēta stabila vai lejupejoša tendence. Savukārt Grieķijā, Itālijā un Beļģijā (Flandrijā) tendences nebija iespējams noteikt monitoringa tīkla pārveidošanas un/vai datu trūkuma dēļ (3. attēls).

Virszemes ūdeņi

Vidējā nitrātu koncentrācija (gada vidējais rādītājs) virs 10 mg NO3/l tika novērota 53 % monitoringa staciju un koncentrācija, kas nepārsniedz 2 mg NO3/l, — 19 % monitoringa staciju, galvenokārt kalnainos apvidos. 2,5 % monitoringa staciju nitrātu koncentrācija pārsniedza 50 mg NO3/l, un 4 % staciju reģistrētie rādītāji sniedzās no 40 līdz 50 mg NO3/l[6]. Dalībvalstis, kurās bija visaugstākais to paraugu ņemšanas vietu īpatsvars, kuros koncentrācija pārsniedza 50 mg NO3/l, bija Apvienotā Karaliste, Francija un Nīderlande (attiecīgi 4,5 %, 2 % un 1,2 %). Apvienotajā Karalistē un Francijā nitrātu koncentrācija virs 40 mg/l tika konstatēta attiecīgi 11 % un 7 % monitoringa staciju. Augsti rādītāji, proti, virs 25 un pat 40 mg NO3/l tika konstatēti lauksaimniecībā izmantotajos līdzenumos Dānijā, Nīderlandē, Beļģijā (Flandrijā) un ziemeļrietumu Francijā. Luksemburgā, Beļģijā (Valonijā), Īrijā (dienvidrietumos), atsevišķos Spānijas apgabalos (ziemeļaustrumos, dienvidos), Itālijā (ziemeļaustrumos) un Austrijā (ziemeļaustrumos Morāvas–Dijes satekā) liela daļa rādītāju variēja robežās no 10 līdz 25 mg NO3/l, kas liecina par ievērojamu slāpekļa noplūdi ezeros un jūrās un lielu eitrofikācijas iespējamību (10., 11., 12. karte un 4. attēls).

Salīdzinājums ar 1996.–1999. gada apsekojumiem liecina, ka lielākajā daļā virszemes ūdeņu nitrātu koncentrācija samazinās vai ir stabila (attiecīgi 55 % un 31 % monitoringa staciju). Tas apstiprinātu vispārējo lejupejošo tendenci, kas tika novērota jau iepriekšējā pārskata laikposmā, taču vajadzīgi turpmāki dati, lai novērtētu, kā šīs pārmaiņas ir ietekmējuši klimatiskie apstākļi un komunālo notekūdeņu uzlabota attīrīšana. 14 % monitoringa staciju nitrātu koncentrācija turpina pieaugt (galvenokārt Luksemburgā, Francijā, Apvienotajā Karalistē, Portugālē un Beļģijā). Nitrātu koncentrācijas samazināšanās vai stabilizēšanās virszemes ūdeņos bija vispārēja tendence (vairāk nekā 90 % monitoringa staciju) Dānijā (saldūdeņi), Austrijā, Īrijā, Zviedrijā, Vācijā un Nīderlandē (saldūdeņi). Visvairāk paraugu ņemšanas staciju, kurās nitrātu koncentrācija turpina palielināties, atrodas Francijas ziemeļrietumos un dienvidos, Anglijas dienvidos, Spānijas austrumos un Portugāles ziemeļos (13. karte un 5. attēls).

Ūdeņu trofiskā stāvokļa apspriešanu un izvērtēšanu visvairāk kavē dažādās metodes un kritēriji, ko dalībvalstis izmantojušas eitrofikācijas novērtēšanai. Tāpēc kartes par virszemes ūdeņu eitrofikāciju ES-15 mērogā netika sagatavotas. Satelītattēlā, kurā redzama hlorofila koncentrācija ES jūrās, (14. karte) izceļas apgabali ar spēcīgu fitoplanktona attīstību. Prognozē, ka Ūdens pamatdirektīvas īstenošanas gaitā minētās grūtības tiks novērstas, jo tiks saskaņoti kritēriji, ko izmanto eitrofikācijas noteikšanai, novērtējot ekoloģisko stāvokli un veicot salīdzinošo kalibrēšanu (http://ec.europa.eu/environment/water/water-framework/objectives.html).

Turklāt patlaban tiek gatavoti norādījumi šajā jautājumā (http://forum.europa.eu.int/Public/irc/env/wfd/library?l=/framework_directive/thematic_documents/13_eutrophication).

5. NITRāTU JUTīGO ZONU NOTEIKšANA

Dalībvalstīm vismaz reizi četros gados, pamatojoties uz Nitrātu direktīvas 6. pantā paredzētā ūdens monitoringa rezultātiem, ir jāpārbauda un vajadzības gadījumā jāpārskata nitrātu jutīgās zonas. Pirmās zonas bija jānorāda līdz 1993. gada decembrim, pēc tam tās jāpārskata ik pēc četriem gadiem.

Laikposmā no 2000. līdz 2003. gadam nitrātu jutīgo zonu noteikšanā panākts turpmāks progress. Septiņas no piecpadsmit dalībvalstīm izvēlējās Nitrātu direktīvā piedāvāto iespēju nenoteikt īpašas nitrātu jutīgās zonas, bet gan izstrādāt rīcības programmu un piemērot to visā teritorijā. Turklāt Austrija, Dānija, Somija, Vācija, Luksemburga, Nīderlande un Īrija 2003. gada martā ieviesa visas teritorijas pieeju.

Citas dalībvalstis 1999. gadā paplašināja nitrātu jutīgās zonas, dažos gadījumos pat ievērojamā mērā: Apvienotā Karaliste (no 2,4 % līdz 32,8 % no teritorijas), Spānija (no 5 % līdz 11 %), Itālija (no 2 % līdz 6 %), Zviedrija (no 9 % līdz 15 %), Beļģija (no 5,8 % līdz 24 %). Ne vienmēr tika minēts iemesls, kāpēc noteiktās zonas paplašinātas. Lielākajā daļā gadījumu paplašināšanas pamatā bija pazemes ūdeņu piesārņojums ar nitrātiem (piem., Dienvideiropas dalībvalstīs) un virszemes ūdeņu piesārņojums ar nitrātiem (Nitrātu direktīvas 1. pielikuma A2 un A1 kritērijs). Nedaudz mazāk gadījumos tās pamatā bija eitrofikācija (piem., Zviedrijā un Normandijas Sēnas baseinā Francijā).

Kopumā ES-15 noteiktās nitrātu jutīgās zonas palielinājās no 35,5 % teritorijas 1999. gada beigās līdz 44 % 2003. gada beigās (1. tabula un 14. karte). No 2003. gada un turpmāk jaunas zonas tika noteiktas Itālijā, Spānijā, Portugālē un Apvienotajā Karalistē, proti, Ziemeļīrijā (15. karte). Beļģijā ir ieviesta procedūra, lai zonas, kas noteiktas kā jutīgas pret nitrātiem, aptvertu 42 % no Valonijas teritorijas un visu Flandriju.

Tomēr, pamatojoties uz tās informācijas pārskatu, kas pieejama par slāpekļa slodzi un ūdens kvalitāti, jo īpaši attiecībā uz eitrofikāciju un augšējiem pazemes ūdeņiem, zonu noteikšanā vēl joprojām vērojamas nepilnības. Vajadzīgs turpmāks darbs, lai tās novērstu.

6. RīCīBAS PROGRAMMAS

Līdz 2003. gada beigām visās dalībvalstīs, izņemot Īriju, kaut arī dažās — samērā novēloti, bija izstrādātas rīcības programmas, kas aptvēra visu teritoriju. Visbeidzot arī Īrija 2006. gadā izstrādāja rīcības programmu.

Dalībvalstis sniedza informāciju par rīcības programmām, kas izstrādātas kopš 1999. gada, un par izmaiņām, kas tajās ieviestas Nitrātu direktīvā paredzētās regulārās pārskatīšanas rezultātā.

Nitrātu direktīvā paredzēta iespēja sagatavot un īstenot rīcības programmas attiecībā uz atsevišķām nitrātu jutīgām zonām vai zonu daļu. Francija, Portugāle, Spānija, Itālija, Grieķija, Apvienotā Karaliste un Beļģija izvēlējās šo iespēju, un līdz 2003. gada beigām bija ieviestas jau 110 rīcības programmas.

Lai gan rīcības programmu kvalitāte ir uzlabojusies, daudzās tomēr ir vairākas neatbilstības jomas.

Vairākām dalībvalstīm neizdevās panākt atbilstību standartam par kūtsmēslu slāpekļa lietojumu (no 20.12.2002. — 170 kg N/ha).

Dažās rīcības programmās netika paredzēta cita būtiska prasība, proti, netika noteikta obligāta kūtsmēslu krātuvju minimālā tilpība; citos gadījumos pieprasītā krātuvju tilpība nebija pietiekama visam laikposmam, kurā kūtsmēslu izmantošana ir aizliegta vai arī nav iespējama klimatisko apstākļu dēļ. Rīcības programmās iekļautās prasības attiecībā uz krātuvju tilpību nosaka, ka tai jābūt pietiekamai 2 līdz 12 mēnešiem, turklāt prasības ievērojami atšķiras pat blakus esošos reģionos ar līdzīgu klimatu. Pētījumi ( ERM , 2001) liecina, ka būtu jānosaka obligātās prasības nodrošināt uzkrāšanu no 4 mēnešiem (Vidusjūras apgabalos) līdz 9–11 mēnešiem (boreālajos apgabalos).

Vairākās rīcības programmās nav pietiekami ņemta vērā arī līdzsvarota mēslošana, lai ierobežotu slāpekļa ienesi vidē ar mēslojumu (gan kūtsmēsliem, gan ķīmiskiem mēslošanas līdzekļiem) tā, lai tā daudzums atbilstu kultūraugu vajadzībām, ņemot vērā gan augsnes sastāvu, gan citus slāpekļa ieneses veidus. Dalībvalstu izvēlētā pieeja atšķiras; ir gan bilances sistēmas, kurās paredzētas metodes aprēķinu veikšanai atsevišķu lauku saimniecību mērogā, gan vienkārši noteikti kopējā slāpekļa lietojuma standarti katrai kultūrai vai kultūru grupai (kopējais slāpeklis vai „pieejamais slāpeklis”). Tomēr vairākos gadījumos noteikumi ir ļoti vispārīgi un neparedz obligātas prasības lauksaimniekiem.

Citi kritiski aspekti ir šādi:

- pasākumiem, kas attiecas uz mēslošanas līdzekļu ierobežotas lietošanas laikposmiem, ir nepietiekams piemērošanas ilgums vai ierobežota darbības joma (attiecas tikai uz atsevišķiem mēslošanas līdzekļiem, kultūrām vai augšņu tipiem);

- nav paredzēti pietiekami pasākumi mēslošanas līdzekļu lietošanai ūdenstilpju tuvumā (nav noteikts minimālais pieļaujamais attālums, kādā drīkst lietot mēslošanas līdzekļus, vai arī noteiktas pārāk šauras buferjoslas, kurās mēslošanas līdzekļus nelieto);

- nav noteikti vai nepietiekami noteikti ierobežojumi mēslošanas līdzekļu lietošanai stāvās nogāzēs, lai gan ir būtiski nepieļaut slāpekļa zudumus erozijas, noteces vai pazemes drenāžas rezultātā;

- nav noteikti ierobežojumi mēslošanas līdzekļu lietošanai nepiemērotos augsnes apstākļos (pārmitra, pārplūdusi, ar sniegu klāta un sasalusi augsne).

Tomēr, neraugoties uz vajadzību veikt turpmākus uzlabojumus, 2000.–2003. gadā ir panākts progress — ir izstrādātas un īstenotas jaunas rīcības programmas un, regulāri pārskatot spēkā esošās rīcības programmas, pilnveidoti tajās paredzētie pasākumi. Pateicoties uzlabotai pasākumu kvalitātei, patlaban vērojama turpmāka virzība. Pielikumā sniegts pārskats par rīcības programmās iekļautajiem pasākumiem.

7. ATKāPES

Nitrātu direktīvā paredzēta iespēja izmantot atkāpi attiecībā uz maksimālo pieļaujamo slāpekļa daudzumu uz hektāru gadā, proti 170 kg, ko drīkst iestrādāt ar kūtsmēsliem, ja iespējams pierādīt, ka direktīvas mērķi tomēr tiek sasniegti. Atkāpes piešķiršanai nepieciešams Komisijas lēmums, ko pieņem, pamatojoties uz pozitīvu atzinumu, kuru sniegusi Nitrātu regulatīvā komiteja, kas Komisijai palīdz direktīvas īstenošanā. Piemērota nitrātu jutīgo zonu noteikšana un rīcības programmas, kas pilnībā atbilst Nitrātu direktīvas prasībām, ir priekšnoteikumi atkāpes piešķiršanai, un to piemēro tikai rīcības programmas darbības laikā. Līdz 2006. gada decembrim piešķirto atkāpju saraksts ir sniegts pielikumā.

8. ŪDENS KVALITāTES PROGNOZES

Gandrīz visas dalībvalstis, izņemot Itāliju, Portugāli un Grieķiju, iesniedza vismaz dažus novērtēšanas metožu elementus (modelēšanas paņēmieni un tendenču analīzes), lai novērtētu lauksaimniecības radītās slodzes un/vai ūdens kvalitātes pārmaiņu tendences.

Tomēr dažas dalībvalstis sniedza kvantitatīvu informāciju par laiku, kādā paredz sasniegt vai nu pašreizējās piesārņojuma pakāpes stabilizēšanos, vai arī ūdens kvalitātes uzlabošanos (gan attiecībā uz nitrātiem, gan eitrofikāciju). Grūtības izdarīt secinājumus rodas tāpēc, ka ir daudz neskaidrību, piemēram, attiecībā uz klimatu un ūdens aprites procesiem augsnē.

Var izdarīt vispārēju secinājumu, ka paies vairāki gadi, pirms varēs novērot ūdens kvalitātes uzlabošanos, kuras iemesls būs rīcības programmās iekļauto pasākumu īstenošana un lauksaimniecības prakses pārmaiņas (tai skaitā lauksaimniecības dzīvnieku skaita samazināšana). Dažos gadījumos norādīts iespējamais termiņš ūdens kvalitātes atjaunošanai (dažreiz tā pamatā ir modelēšana attiecībā uz atsevišķiem baseiniem), tas sniedzas no 2–4 gadiem līdz vairāk nekā 30 gadiem.

9. PIENāKUMU NEIZPILDES PROCEDūRA

Kā liecina vairākas pienākumu neizpildes procedūras (skar 7 no 15 dalībvalstīm, 2. tabula), kas uzsāktas galvenokārt attiecībā uz nepilnībām nitrātu jutīgo zonu noteikšanā un rīcības programmu neatbilstību, Nitrātu direktīvas īstenošana vēl nav pilnībā pabeigta.

10. NITRāTU DIREKTīVAS īSTENOšANA JAUNAJāS DALīBVALSTīS (ES-10)

Jaunās dalībvalstis ir uzsākušas Nitrātu direktīvas īstenošanu. Atbilstīgi saistībām, ko jaunās dalībvalstis uzņēmās pievienošanās sarunu gaitā, tās izpildīja pienākumu, nodrošinot transponēšanu, izveidojot ūdens monitoringa tīklu un nosakot nitrātu jutīgās zonas. Visās jaunajās dalībvalstīs jau ir izstrādātas rīcības programmas. Komisija analizē zonu noteikšanu un rīcības programmas, lai novērtētu to atbilstību Nitrātu direktīvai. Trīs no desmit jaunajām dalībvalstīm (Malta, Slovēnija un Lietuva) izvēlējās „visas teritorijas pieeju” un tāpēc nolēma nenoteikt īpašas nitrātu jutīgās zonas, bet gan īstenot rīcības programmu visā valsts teritorijā. Septiņas dalībvalstis noteica nitrātu jutīgas zonas, tās procentuāli aizņem no 2,5 % (Polijā) līdz 48 % (Ungārijā) no valsts teritorijas.

11. SECINāJUMI

ES-15 dalībvalstu iesniegtais trešais ziņojums par Nitrātu direktīvas īstenošanu pārskata laikposmā no 2000. līdz 2003. gadam liecina par monitoringa un ziņojumu sagatavošanas kvalitātes uzlabošanos.

Attiecībā uz ūdens kvalitāti, konkrēti, pazemes ūdeņiem, jānorāda, ka kopējā tendence ir stabila vai pat augšupejoša 64 % vietu, tomēr 36 % vietu vērojams nitrātu piesārņojuma pieaugums un 17 % vietu konstatētā nitrātu koncentrācija pārsniedza 50 mg/l. Virszemes ūdeņos nemainīga vai mazāka nitrātu koncentrācija tika konstatēta 86 % monitoringa vietu, tas apliecināja tendenci, kāda vairāku dalībvalstu ziņojumos bija norādīta jau pagājušajā pārskata laikposmā. Tomēr būs vajadzīgi turpmāki dati, lai novērtētu klimatisko apstākļu un komunālo notekūdeņu attīrīšanas ietekmi uz šīm pārmaiņām.

Ievērojami sasniegumi pēdējos gados panākti gan nitrātu jutīgu zonu noteikšanā, gan rīcības programmu izstrādē. Jutīgo zonu teritorija paplašinājusies no 35,5 % no ES-15 teritorijas 1999. gadā līdz pat 44 % 2003. gadā, turklāt zonas noteiktas arī pēc minētā gada. Tomēr, pamatojoties uz informāciju, kas pieejama par slāpekļa slodzi un ūdens kvalitāti, Komisija uzskata, ka jutīgo zonu noteikšanā vēl joprojām vērojami trūkumi, kas jānovērš.

Rīcības programmu kvalitāte pēdējos gados ir ievērojami augusi, un tām jāpalīdz uzlabot ūdens kvalitāte turpmākajos pārskata laikposmos.

Komisijas veiktā vispārējā analīze liecina, ka Nitrātu direktīvas īstenošana patlaban noris sekmīgi, taču arī turpmāk būs vajadzīgi ievērojami pūliņi jutīgo zonu noteikšanas un rīcības programmu kvalitātes pilnveidošanā, lai pilnībā sasniegtu direktīvas mērķus attiecībā uz ūdens kvalitāti. Dalībvalstīm jāturpina cieša sadarbība šajā jomā.

[1] CAPRI (Kopējās lauksaimniecības politikas reģionālā ietekme) ir lauksaimniecības nozares modelis, kas aptver visu ES-27 dalībvalstu un Norvēģijas reģionus (250 reģioni) un globālos lauksaimniecības produktu tirgus. Tas ļauj analizēt Kopējās lauksaimniecības politikas dažādo elementu, kā arī vides un tirdzniecības politikas ietekmi uz ES lauksaimniecību reģionālā mērogā. Vides jomā tas ļauj novērtēt tādus rādītājus kā gāzu emisijas un N, P, K bilanci reģionālā mērogā.

[2] Ziņojumu iesniegšanas laikā vai vēlāk — 2005. un 2006. gadā.

[3] EEK, Vides ĢD, 2000. Nitrātu direktīva (91/676/EEK); Status and trends of aquatic environment and agricultural practices. Development guide for Member States' report (Ūdens vides un lauksaimniecības prakses stāvoklis un tendences. Norādījumi dalībvalstu ziņojumu izstrādei).

[4] Monitoringa staciju izvietojums trešajā pārskata laikposmā bija vienmērīgāks salīdzinājuma ar otro laikposmu, bija nodrošināts labāks līdzsvars starp piesārņotiem un nepiesārņotiem apgabaliem.

[5] Atspoguļo koncentrāciju pirmajā pazemes ūdens metrā vai ūdenī, kas izplūst caur sakņu zonu.

[6] Jānorāda, ka būtu vajadzīgs vienmērīgāks paraugu ņemšanas staciju izvietojums, lai iegūtu pilnīgu pārskatu par stāvokli ES-15. Piemēram, virszemes ūdeņu monitoringa stacijas Apvienotajā Karalistē (Anglijā), kuras veido nepilnus 30 % no kopējā monitoringa staciju skaita ES-15 un kurās ir salīdzinoši augsts to rādītāju īpatsvars, kas pieder trim klasēm ar nitrātu koncentrāciju virs 25 mg/l, var ietekmēt biežuma sadalījumu ES-15 mērogā.