EUR-Lex Access to European Union law

Back to EUR-Lex homepage

This document is an excerpt from the EUR-Lex website

Document 52006DC0049

Komisijas piektais ziņojums Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu Komitejai par Direktīvas 89/552/EEK „Televīzija bez robežām” piemērošanu {SEK(2006) 160}

/* COM/2006/0049 galīgā redakcija */

52006DC0049




[pic] | EIROPAS KOPIENU KOMISIJA |

Briselē, 10.2.2006

KOM (2006) 49 galīgais

KOMISIJAS PIEKTAIS ZIŅOJUMS PADOMEI, EIROPAS PARLAMENTAM, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI

par Direktīvas 89/552/EEK „Televīzija bez robežām” piemērošanu {SEK(2006) 160}

SATURS

1. Ievads 3

1.1. Ziņojuma priekšvēsture 3

1.2. Televīzijas tirgus attīstība Eiropā 3

2. Jauno dalībvalstu paziņojumi 5

3. Direktīvas piemērošana 5

3.1. Darbības joma 5

3.2. Jurisdikcija (2. pants) 5

3.3. Notikumi, kas īpaši svarīgi sabiedrībai (3.a pants) 6

3.4. Televīzijas programmu izplatīšanas un veidošanas sekmēšana (4. un 5. pants) 7

3.5. Reklāmas noteikumi (10. līdz 20. pants) 7

3.5.1. Skaidrojošā paziņojuma pieņemšana 7

3.5.2. Reklāma uz stadionu apmalēm sporta pasākumu retranslācijas laikā 8

3.5.3. Uzraudzība 8

3.6. Nepilngadīgo un sabiedriskās kārtības aizsardzība (2.a, 22. un 22.a pants) 8

3.7. Koordinācija starp valsts iestādēm un Komisiju 9

3.7.1. Koordinācijas komiteja 9

3.7.2. Regulēšanas iestāžu grupa 10

4. Direktīvas pārskatīšana 10

5. Starptautiskie aspekti 10

5.1. Paplašināšanās 10

5.2. Sadarbība ar Eiropas Padomi 11

6. Secinājumi 11

IEVADS

Ziņojuma priekšvēsture

Ar šo paziņojumu Komisija iesniedz Padomei, Eiropas Parlamentam, Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai (zināšanai) piekto ziņojumu par Direktīvas 89/552/EEK[1] „Televīzija bez robežām” (turpmāk tekstā – „direktīva”) piemērošanu, kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 97/36/EK[2].

Direktīvas 26. pantā noteikts, ka ne vēlāk kā līdz 2000. gada 31. decembrim un pēc tam ik pēc diviem gadiem Komisijai jāiesniedz Eiropas Parlamentam, Padomei un Ekonomikas un sociālo lietu komitejai ziņojums par šīs grozītās direktīvas piemērošanu un, ja vajadzīgs, jāizstrādā turpmāki priekšlikumi, lai to pielāgotu pārmaiņām televīzijas apraides jomā, jo īpaši, ņemot vērā jaunākos tehnoloģijas sasniegumus.

Šis ziņojums seko 2003. gada janvārī pieņemtajam ceturtajam ziņojumam[3], un tajā aplūkota direktīvas piemērošana 2003. un 2004. gadā[4].

Ceturtā ziņojuma pielikumā Komisija ierosināja darba programmu, lai uzsāktu diskusijas par iespējamo nepieciešamību pielāgot Eiropas Savienības reglamentējošo sistēmu šajā jomā, pamatojoties uz tirgus un tehnoloģiju attīstību. Tādēļ Komisija 2003. gadā uzsāka apspriešanos par direktīvas pārskatīšanu[5].

Šis ziņojums ir jāskata minēto diskusiju kontekstā.

Televīzijas tirgus attīstība Eiropā

Līdz 2004. gadam labvēlīgā tendence ES audiovizuālās nozares attīstībā bija ļoti izteikta. Vienlaikus dažiem uzņēmējdarbības modeļiem bija jāsaskaras ar nopietniem pārbaudījumiem, un dažās jomās tirgus dalībnieki bija pakļauti konsolidācijas procesam.

Jaunas uzņēmējdarbības iespējas, īpaši „ciparu virszemes televīzija”[6] un audiovizuālo pakalpojumu sniegšana, izmantojot jaunas tehnoloģiju programmas, ir paplašinājušas šādu pakalpojumu klātbūtni tirgū, veicinot piedāvājuma sadrumstalotības labi zināmo parādību. Šī tendence šķiet stabilizējoša, jo samazinās reklāmas līdzekļi un valsts finansējuma palielinājuma izredzes ir niecīgas.

Praktiski pieejamo kanālu skaits ir uzskatāms pierādījums tam, kā palielinājies piedāvāto pakalpojumu skaits. Ja 2001. gada sākumā tika translēti vairāk nekā 660 kanālu ar iespējamu valsts pārklājumu, izmantojot virszemes raidītājus, satelītu vai kabeli[7], tad trīs gadus vēlāk 15 valstu Eiropas Savienībā darbojās vairāk nekā 860 šādi kanāli[8].

Turklāt televīzijas apraides pakalpojumi, kuri paredzēti ārvalstu tirgiem, attīstījās pat ātrāk. 2004. gada sākumā bija zināmi apmēram 220 šādi kanāli[9]. Vairāk nekā 160 no tiem 25 valstu Eiropas Savienībā tika raidīti no citām dalībvalstīm vai citām valstīm (2001. gadā 15 valstu Eiropas Savienībā bija tikai 68 šādi kanāli).

Galvenais priekšnosacījums audiovizuālo pakalpojumu attīstībai tiešsaistē ir platjoslas piekļuves plaša pieejamība. Pēdējos gados ievērojamie ieguldījumi, kuri vēl aizvien pieaug, lielākajā daļā dalībvalstu 15 valstu Eiropas Savienībā nodrošinājuši infrastruktūras, kuras 2004. gada beigās aptvēra vidēji 88 % procentus no iedzīvotāju kopskaita[10]. Vienlaikus fiksēto līniju platjoslas savienojumu faktiskā izplatība ir palielinājusies pastāvīgi, sasniedzot 10 % ES 15 dalībvalstu iedzīvotāju kopskaita un 9 % ES 25 dalībvalstu iedzīvotāju kopskaita 2004. gada beigās[11].

Vidējais 25 valstu Eiropas Savienības tirgus raidorganizāciju ienākumu ziņā ir novērtēts aptuveni 64,5 miljardu EUR apmērā 2003. gadā (62,2 miljardi 2001. gadā, kas nozīmē 3,7 % pieaugumu)[12].

Sabiedrisko pakalpojumu raidorganizācijas nostiprinājušas savu klātbūtni ES tirgos ienākumu ziņā. Radio un televīzijas sabiedrisko pakalpojumu kopējie ienākumi 2003. gadā sasniedza 29,1 miljardu EUR (25 valstu Eiropas Savienībā, tostarp 1.6 miljardi EUR radio pakalpojumiem), summu, kas ir gandrīz nemainīga, salīdzinot ar 2002. gadu[13].

Privātās raidorganizācijas 25 valstu Eiropas Savienībā 2003. gadā reģistrējušas kopējos ienākumus 18,3 miljardu EUR apmērā, summu, kas ir gandrīz nemainīga, salīdzinot ar iepriekšējo gadu[14]. Maksas televīzijas un programmu pakešu piedāvātāji 2003. gadā ir palielinājuši savus ienākumus līdz 13,6 miljardu EUR kopsummai, kas nozīmē 14,3 % pieaugumu, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, pateicoties veiksmīgajam pakešu piedāvājumam[15].

Reklāma joprojām ir ES televīzijas raidorganizāciju galvenais ienākumu avots. Pēc vairāku gadu attīstības, kas tika pārtraukta tikai 2001. gadā, televīzijas reklāmas tirgus kopapjoms 2004. gadā sasniedza aptuveni 25,7 miljardus EUR 15 valstu Eiropas Savienībā (7,2 % pieaugums, salīdzinot ar 2003. gadu)[16]. Reklāmas ienākumu kritums 2001. gadā ir novērtēts aptuveni 6,8 % apjomā (salīdzinot 2002. un 2000. gada datus)[17]. Televīzijas reklāmas tirgus 2004. gadā skaitliskā izteiksmē bija apmēram 2000. gada līmenī un bija piesaistījis gandrīz vienu trešdaļu no kopējiem reklāmas ieguldījumiem[18].

JAUNO DALīBVALSTU PAZIņOJUMI

Jaunajām dalībvalstīm, kuras ES pievienojās 2004. gada 1. maijā, tika prasīts darīt zināmus savus tiesību aktus, ar kuriem transponē direktīvu. Veiktais novērtējums liecina, ka dalībvalstis ir izpildījušas savas saistības šajās jomā.

DIREKTīVAS PIEMēROšANA

Darbības joma

Pēc Mediakabel BV ierosinātās lietas pret Commissariaat voor de Media (Nīderlandes plašsaziņas līdzekļu iestāde) lēmumu Nīderlandes Raad van State lūdza Eiropas Kopienu Tiesas prejudiciālu nolēmumu par to, vai direktīva attiecas uz „near video-on-demand” pieprasījumvideo pakalpojumiem, t.i., maksas skatīšanās pakalpojumiem, kas ļauj lietotājiem skatīties „multipleksus” raidījumus, par kuriem lietotāji maksā, pamatojoties uz pieprasījumu. Tiesas spriedums šajā lietā 2004. gadā vēl nebija izdarīts[19].

Jurisdikcija (2. pants)

Direktīvas stūrakmens ir „izcelsmes valsts” princips. Atbilstīgi tam raidījumi, kas atbilst izcelsmes valsts likumam saskaņā ar direktīvas noteikumiem, var būt brīvā apgrozībā Eiropas Savienībā.

Atskaites perioda laikā Komisija pret Nīderlandes iestādēm uzsāka pārkāpumu izmeklēšanas procedūru pēc Commissariaat voor de media (Nīderlandes plašsaziņas līdzekļu iestāde) lēmuma piešķirt sev jurisdikciju uz kanāliem RTL 4 un RTL 5 , kurus pārraida Luksemburgas jurisdikcijā esoša raidorganizācija. Nenoskaidrojot Commissariaat voor de Media būtiskos argumentus, ar Raad van State spriedumu šis lēmums tika anulēts, norādot, ka Commissariaat voor de Media nevar piešķirt sev jurisdikciju, jo tas rada divkāršas jurisdikcijas situāciju, kas ir pretrunā direktīvai. Ņemot vērā, ka pēc sprieduma vairs nebija divkāršas jurisdikcijas situācijas, Komisija nolēma izbeigt lietu.

Saistībā ar izņēmumiem izcelsmes valsts principā atbilstīgi 2.a panta 2. punktam radās konflikts „ Extasi TV ” lietā. Apvienotās Karalistes valdība 2004. gada 20. decembrī paziņoja Komisijai, ka tā ir paredzējusi aizliegt televīzijas pakalpojumu „ Extasi TV ”. Kā iemeslu norādīja to, ka ar minēto televīzijas pakalpojumu ir nepārprotami, nopietni un smagi pārkāpts direktīvas 22. pants. Šajā gadījumā bija neskaidrs, kuras dalībvalsts jurisdikcijā bija minētā raidorganizācija.

Konfliktsituācijas saistībā ar jurisdikciju radās arī ārpus 2.a panta 2. punkta darbības jomas gadījumos, kad pakalpojumu saņēmēju dalībvalstu tiesību aktos bija stingrāki vai sīkāk izstrādāti noteikumi nekā tās valsts tiesību aktos, kurā raidorganizācija bija reģistrēta. Piemēram, Zviedrijas apraides komisija norādīja Komisijai, ka tā uzskatīja Apvienotās Karalistes jurisdikcijā esošos kanālus TV3 un Canal 5 par Zviedrijas jurisdikcijā esošiem. Tā vietā, lai uzsāktu vienpusējus pasākumus, Zviedrija uzsāka dialogu starp attiecīgajām regulēšanas iestādēm. Ciktāl šādas diskusijas neskar izcelsmes valsts principu, Komisija atbalsta šādu pieeju un piedāvā palīdzību. Līdzīgi jautājumi radās Īrijai un Apvienotajai Karalistei.

Visbeidzot, atskaites perioda laikā īpaši svarīgs kļuva jautājums par trešās valsts raidījumiem, ar ko kurina naidu un kas ir dalībvalsts jurisdikcijā saskaņā ar 2. panta 4. punktu. Vairākas satelītu raidorganizācijas pārraidīja Al Manar . Francija bija pirmā valsts, kura uzsāka rīcību pret minētā kanāla pārraidīšanu ar Eutelsat satelītiem, kas ir tās jurisdikcijā saskaņā ar 2. panta 4. punktu. Tā kā Al Manar pārraidīja virkni antisemītisku raidījumu, Francijas iestādes minētajam satelītu operatoram 2004. gada 13. decembrī izdeva rīkojumu pārtraukt raidīt Al Manar televīzijas pakalpojumus. Šis lēmums tika īstenots nekavējoši, un raidīšanu pārtrauca 2004. gada 14. decembrī.

Pēc tam, kad Francijas iestādes bija aizliegušas Al Manar , šis kanāls vēl aizvien bija pieejams ar satelītu pakalpojumu sniedzēju New Sky Satellite (galvenā mītne Hāgā) un Hispasat starpniecību. Šis gadījums tika apspriests virknē sanāksmju un diskusiju starp dalībvalstīm un Komisiju. Tāpēc Nīderlandes un Spānijas iestādes arī lika apturēt Al Manar pārraidīšanu. Šāda cieša sadarbība deva iespēju Eiropai efektīvi cīnīties pret naida kurināšanu trešo valstu radījumos.

Notikumi, kas īpaši svarīgi sabiedrībai (3.a pants)

Direktīvas 3.a panta 1. punkts attiecas uz valsts rīcību, lai aizsargātu pasākumus, kas uzskatāmi par īpaši svarīgiem sabiedrībai. Līdz 2004. gada beigām šajās dalībvalstīs stājās spēkā tiesību akti saskaņā ar direktīvas 3.a panta 1. punktu, un par tiem tika informēta Komisija: Itālija, Vācija, Apvienotā Karaliste, Austrija un Īrija. Īrijas pasākumu projekts tika apspriests koordinācijas komitejā 2003. gada 30. janvārī (pieņemot pozitīvu atzinumu par to) un pēc tam publicēts Oficiālajā Vēstnesī 2003. gada aprīlī[20]. Beļģijas un Francijas iesniegtais pasākumu projekts tika apspriests attiecīgajās valstu iestādēs un koordinācijas komitejā 2004. gada martā, pieņemot pozitīvus atzinumus par to. Pēc tam 2004. gada laikā Beļģija informēja Komisiju par saviem galīgajiem pasākumiem, kas tika publicēti Oficiālajā Vēstnesī [21].

Saskaņā ar direktīvas 3.a panta 2. punktu reizi gadā Oficiālajā Vēstnesī jāpublicē dalībvalstu veikto pasākumu konsolidēts saraksts. Pēdējais konsolidētais saraksts tika publicēts 2003. gada augustā[22].

Lietā par Komisijas nozīmi saistībā ar direktīvas 3.a pantu spriedums vēl aizvien nav izdarīts pirms Eiropas Pirmās instances tiesas sprieduma[23].

Televīzijas programmu izplatīšanas un veidošanas sekmēšana (4. un 5. pants)

Komisija 2004. gada 28. jūlijā pieņēma sesto paziņojumu par direktīvas 4. un 5. panta piemērošanu. Šis ziņojums attiecas uz 15 valstu ES 2001.-2002. gada atskaites periodā. Eiropas darbu vidējais apraides laiks 15 valstu ES bija 66,95 % 2001. gadā un 66,10 % 2002. gadā, veidojot 5,42 procentu punktu pieaugumu četru gadu laikā (1999.–2002. gads). Neatkarīgo producentu Eiropas darbu daļa 15 valstu ES bija 37,75 % 2001. gadā un 34,03 % 2002. gadā, t.i., neatkarīgo producentu darbi aizņēma aptuveni vienu trešdaļu no visa attiecīgā pārraides laika jeb apmēram 50 % no visiem Eiropas darbiem. Tas ir krietni virs direktīvas 5. pantā noteiktā mērķa 10 % apjomā. Šie rezultāti liecināja, ka pieprasījums pēc valstu un Eiropas darbiem, kas pastāvīgi palielinājies pēdējās desmitgades laikā, jaunu kulmināciju sasniedza 2002. gadā, aptverot gandrīz divas trešdaļas visu attiecīgo raidījumu. Salīdzinot ar direktīvā paredzēto 50 % attiecību, 66 % ir apmierinošs rezultāts, kas liecina par Eiropas audiovizuālās nozares spēku.

Komisija 2004. gadā veica brīvprātīgu inventarizācijas pārbaudi septiņās jaunajās dalībvalstīs, kuras pievienojās ES 2004. gada 1. maijā, lai varētu labāk novērtēt 4. un 5. panta ietekmi nākotnē to teritorijās. Par atskaites periodu noteica pirmspievienošanās periodu no 2003. gada janvāra līdz 2004. gada aprīlim. Vidēji Eiropas darbiem 2003. gadā bija paredzēta 60 % attiecība un 62 % – 2004. gada pirmajos mēnešos, attiecīgi ar atbilstības koeficientu 77 % un 83 %. Neatkarīgo producentu veidotā Eiropas darbu daļa bija 30 % 2003. gadā un 31 % – 2004. gada pirmajos mēnešos. Ņemot vērā, ka šie rādītāji attiecas uz pirmspievienošanās periodu, tie norāda uz 4. un 5. panta vispārīgi apmierinošu piemērošanu attiecīgajās dalībvalstīs.

Septītajā paziņojumā par 4. un 5. panta piemērošanu laika periodā no 2002. līdz 2004. gadam, ko Komisija paredzams pieņems 2006. gada pirmajā pusē, pirmo reizi ietvers statistiku no visām 25 dalībvalstīm.

Reklāmas noteikumi (10. līdz 20. pants)

Skaidrojošā paziņojuma pieņemšana

Ņemot vērā jaunu reklāmas tehnoloģiju attīstību, piemēram, skaldītie ekrāni, interaktīvā reklāma, virtuālā reklāma un pat produktu izvietošana, Komisija 2004. gada 23. aprīlī pieņēma skaidrojošo paziņojumu, lai noskaidrotu konkrētu direktīvas noteikumu nozīmi[24]. Paziņojumā jo īpaši precizēts, ka direktīvas attiecīgie noteikumi ir piemērojami attiecībā uz skaldītajiem ekrāniem, mini reklāmas klipiem, noieta veicināšanu ar televīzijas starpniecību, virtuālo sponsorēšanu un interaktīvu reklāmu. Saskaņā ar Eiropas Kopienu Tiesas praksi skaidrojošajā paziņojumā piemēro tādu principu, ka reklāmas tehnikas vai veida aizliegums ir spēkā tikai, ja tas ir skaidri paredzēts direktīvā. Tomēr dalībvalstis var brīvi pieņemt stingrākus vai sīkāk izstrādātus noteikumus attiecībā uz to jurisdikcijā esošām raidorganizācijām.

Reklāma uz stadionu apmalēm sporta pasākumu retranslācijas laikā

Francijas likumdošanā pret smēķēšanu un alkoholismu ( Evin likums) aizliegta tieša vai netieša alkoholisko dzērienu televīzijas reklāma. Tāpēc, retranslējot Francijā divu valstu sporta pasākumus, kuru galvenā mērķauditorija ir Francijā, Francijas raidorganizācijām jāizmanto visi pieejamie līdzekļi, lai novērstu to, ka uz ekrāna parādās alkoholisko dzērienu reklāma.

Eiropas Kopienu Tiesai ir iesniegtas divas lietas saistībā ar šiem noteikumiem: pret pārkāpumu vērsta prasība[25] un prejudiciāla nolēmuma procedūra[26]. Prejudiciālais nolēmums, kas ir šā ziņojuma galvenais interešu punkts, pamatojas uz faktu, ka kanāls TF1 pilnvaroja Groupe Darmon un Girosport apspriesties TF1 vārdā par futbola maču televīzijas apraides tiesībām, lai nodrošinātu to, ka uz ekrāna neparādās alkoholisko dzērienu preču zīmes. Tā rezultātā Bacardi France tika atteikta sporta stadionu reklāmas apmaļu noma, tāpēc minētais uzņēmums iesniedza prasību Francijas tiesā, lai TF1 , Darmon un Girosport pārtrauktu izdarīt spiedienu uz ārvalstu sporta klubiem. Ņemot vērā šos apstākļus, Francijas Kasācijas tiesa ( Cour de Cassation ) iesniedza Tiesai sākotnējo jautājumu, vai Francijas sistēma ir pretrunā Kopienas tiesību aktu noteikumiem, tostarp direktīvai.

Tiesas 2004. gada 13. jūlija nolēmumā atzīts, ka netieša alkoholisko dzērienu televīzijas reklāma uz apmalēm, kas redzamas sporta pasākumu retranslācijas laikā, nav atsevišķs televīzijas sludinājums, ar ko veicina preces vai pakalpojumus direktīvas nozīmē. Tiesa atzina, ka raidorganizācijām no praktiskā viedokļa nebūtu iespējams rādīt reklāmu tikai pārtraukumos starp attiecīgā televīzijas raidījuma atsevišķām daļām. Tādēļ Tiesa nolēma, ka direktīvas noteikumi šajā gadījumā nav piemērojami un Francijas televīzijas reklāmas noteikumi ir saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem.

Uzraudzība

Komisija ir regulāri uzraudzījusi (trīs valstis gadā), vai dalībvalstis pienācīgi nodrošina to, ka to jurisdikcijā esošās raidorganizācijas atbilst direktīvas noteikumiem par reklāmu. Šajā nolūkā Komisijai palīdz neatkarīgs konsultants, kura uzdevums ir apkopot attiecīgos faktus un informāciju.

Pamatojoties uz uzraudzības ziņojumiem, ir ierosinātas pārkāpumu izmeklēšanas procedūras pret dažām dalībvalstīm un argumentēts ziņojums ir nosūtīts Beļģijas Karalistei. Direktīvas noteikumu par reklāmu pārkāpumu skaits un nozīmība liecināja par to, ka šīs dalībvalsts atbildīgās iestādes pienācīgi neuzraudzīja, kā to jurisdikcijā esošās raidorganizācijas piemēro noteikumus.

Nepilngadīgo un sabiedriskās kārtības aizsardzība (2.a, 22. un 22.a pants)

Komisijas otrais novērtējuma ziņojums[27] Padomei un Eiropas Parlamentam par Padomes 1998. gada 24. septembra ieteikuma piemērošanu saistībā ar nepilngadīgo un cilvēka cieņas aizsardzību tika pieņemts 2003. gada 12. decembrī. Dalībvalstīm, EEZ valstīm un (toreizējām) pievienošanās valstīm tika nosūtīta anketa[28].

Otrais novērtējuma ziņojums liecināja, ka dalībvalstis vēl aizvien ieteikumu piemēro dažādi, tomēr attīstība kopumā ir pozitīva.

Komisija 2004. gada 30. aprīlī sagatavoja otro novērtējuma ziņojumu, ierosinot papildu ieteikumu – Eiropas Parlamenta un Padomes ieteikums par nepilngadīgu personu un cilvēka cieņas aizsardzību, kā arī atbildes tiesībām saistībā ar Eiropas audiovizuālo un informācijas pakalpojumu nozares konkurētspēju[29].

Šo papildu ieteikumu ierosināja, lai ievērotu tehnoloģiju attīstības izraisītās problēmas. Priekšlikums pamatojas uz sākotnējo 1998. gada ieteikumu un attiecas uz informācijas nesēju izmantošanas prasmi, informācijas nesēju izglītības programmām, atbildes tiesībām visos informācijas nesējos, sadarbību un pieredzes un paraugpraksas apmaiņu starp (paš)regulēšanas iestādēm, kuras novērtē vai klasificē audiovizuālo saturu, kā arī uz vēršanos pret diskrimināciju visos informācijas nesējos.

To pašlaik apspriež Padome un Eiropas Parlaments.

Koordinācija starp valsts iestādēm un Komisiju

Koordinācijas komiteja

Piemērot direktīvas noteikumus ir katras dalībvalsts atbildība. Ir uzturēti sistemātiski kontakti ar valsts regulēšanas iestādēm, jo īpaši ar koordinācijas komitejas starpniecību, kura izveidota ar direktīvu (23.a pants). Laikposmā, uz kuru attiecas šis ziņojums, komiteja tikās 5 reizes.

Komiteja veica uzdevumus, kuri tai noteikti ar direktīvu. Tā sniedza atzinumus saskaņā ar 3.a panta 2. punktā noteikto procedūru par notikumiem, kas īpaši svarīgi sabiedrībai[30].

Lai veicinātu direktīvas īstenošanu, regulāri konsultējot par praktiskām problēmām, kas rodas direktīvas piemērošanas laikā, koordinācijas komiteja cita starpā ir apspriedusi Komisijas skaidrojošo paziņojumu par reklāmu.

Vairākās koordinācijas komitejas sanāksmēs 2002.–2004. gadā apspriesta direktīvas pārskatīšana. Komisija ziņoja komitejai par sabiedrisko apspriešanos 2003. gadā un fokusa grupas darbu[31].

Koordinācijas komiteja tika arī informēta par Apvienotās Karalistes nolūku veikt pasākumus saskaņā ar direktīvas 2.a pantu un apsprieda kompetentās dalībvalsts identifikācijas jautājumu[32].

Regulēšanas iestāžu grupa

Lai gan direktīva pilnībā neattiecas uz valsts regulēšanas iestādēm, Komisija 2003. gada 27. martā organizēja regulēšanas iestāžu augsta līmeņa grupas dibināšanas sanāksmi. Šī grupa apvieno dalībvalstu iestādes, kuras atbildīgas par apraides regulējuma īstenošanu. Šo sanāksmju, kuras notika vidēji divas reizes gadā, mērķis bija veicināt sadarbību starp valsts regulēšanas iestādēm, lai nodrošinātu konsekventu ES reglamentējošās sistēmas piemērošanu.

DIREKTīVAS PāRSKATīšANA

Direktīvas pārskatīšana – tostarp atklāta izskatīšana un rakstiska apspriešanās – tika uzsākta 2003. gadā ar darba programmu, kas bija ceturtā direktīvas piemērošanas ziņojuma[33] pielikumā.

Komisija pēc šīs pirmās apspriešanās izdarīja secinājumus savā paziņojumā par Eiropas reglamentējošās audiovizuālās politikas nākotni[34]. Lai nodrošinātu, ka direktīva turpina dot pozitīvu ieguldījumu apraides pakalpojumu brīvā kustībā Eiropas Savienībā, tika izvirzīti daži jautājumi, kuri jāatrisina vidējā termiņā. Lai apspriestu šos jautājumus, ar 2003. gada paziņojumu tika izveidotas ekspertu fokusa grupas.

Eiropas Parlaments aktīvi iesaistījās konsultāciju procesā, jo īpaši, piedaloties vairākiem Eiropas Parlamenta locekļiem[35]. Paredzēts, ka Komisija tiesību akta priekšlikuma projektu pieņems 2005. gada beigās.

STARPTAUTISKIE ASPEKTI

Paplašināšanās

Ziņojuma periodā ES paplašinājās no 15 līdz 25 dalībvalstīm, 2004. gada 1. maijā pievienojoties 10 jaunām dalībvalstīm.

Attiecības starp Eiropas Savienību un (toreizējām) kandidātvalstīm attīstījās saskaņā ar pirmspievienošanās stratēģijām. Pamatojoties uz panākto progresu, pielīdzinot valstu tiesību aktus direktīvai, sarunas par kultūru un audiovizuālo politiku ar nākamajām dalībvalstīm tika pilnībā pabeigtas Kopenhāgenas Eiropadomē 2002. gada decembrī. Komisija novēroja šo procesu, īpašu uzmanību pievēršot direktīvas īstenošanai piemērotas administratīvās un tiesu struktūras attīstībai.

ES pašlaik gatavojas nākamajai paplašināšanās kārtai. Paredzams, ka Bulgārija un Rumānija pievienosies Eiropas Savienībai 2007. gadā. Horvātija un Turcija ir kandidātvalstis.

Attiecībā uz Rietumbalkānu valstīm Eiropadome vairākkārt ir uzsvērusi to izredzes pievienoties Eiropas Savienībai. Komisija sadarbībā ar Eiropas Padomi ievēro konverģences stratēģiju, tuvinot šo valstu audiovizuālās politikas standartus Eiropas informācijas nesēju standartiem.

Sadarbība ar Eiropas Padomi

Sadarbība starp Eiropas Komisiju un Eiropas Padomi turpina attīstīties, jo īpaši attiecībā uz informācijas apmaiņu saistībā ar Eiropas Konvencijas par pārrobežu televīziju attīstību. Komisijas pārstāvis piedalījās kā novērotājs piecās pārrobežu televīzijas pastāvīgās komitejas sanāksmēs un četrās plašsaziņas līdzekļu vadības komitejas sanāksmēs ( CDMM ), kā arī Kijevā Eiropas Padomes ministru konferencē par plašsaziņas līdzekļiem.

SECINāJUMI

Direktīva „Televīzija bez robežām” turpina veiksmīgi darboties, nodrošinot brīvību sniegt televīzijas pakalpojumus Eiropas Savienībā. Saglabājas sabiedrības interešu galvenie mērķi, kurus nodrošina ar direktīvu, izveidojot iekšējā tirgus minimālo saskaņošanu. Ar direktīvu ir nodrošināts Eiropas audiovizuālās nozares efektīvs regulējums, un ziņojumā ir apstiprināta kopējas Eiropas pieejas spēkā esība attiecībā uz audiovizuālajiem jautājumiem.

Tomēr, kā minēts iepriekš, ņemot vērā tirgus un tehnoloģiju attīstību, ir kļuvis nepieciešams pārskatīt spēkā esošo ES reglamentējošo sistēmu. Tādēļ Komisija paredzējusi 2005. gada beigās nākt klajā ar priekšlikumu pārskatīt direktīvu.

[1] OV L 298, 17.10.1989., 23. lpp.

[2] OV L 202, 30.7.1997., 60. lpp.

[3] KOM(2002) 778 galīgais, 6.1.2003.

[4] Nepieciešamības gadījumā veikta atsauce arī uz jaunākajiem notikumiem 2005. gadā.

[5] Skatīt ziņojuma 4. punktu.

[6] Pāriešana uz „ciparu virszemes televīziju” lielākajā daļā dalībvalstu ir paredzēta laikā starp 2006. un 2012. gadu.

[7] Eiropas Audiovizuālā observatorija, 2001. gada gadagrāmata.

[8] Eiropas Audiovizuālā observatorija, 2004. gada gadagrāmata.

[9] Turpat.

[10] IDATE , Platjoslas piekļuves attīstība Eiropā, 2005. gads.

[11] Komunikāciju komiteja, 2005. gads.

[12] Eiropas Audiovizuālā observatorija, 2005. gada gadagrāmata. Aprēķinos nav iekļautas dažas sabiedrisko un privāto radio raidorganizāciju kategorijas.

[13] Turpat.

[14] Turpat.

[15] Turpat.

[16] Turpat.

[17] Turpat.

[18] Turpat.

[19] Lieta C-89/04. Spriedums izdarīts 2005. gada 2. jūnijā, sal. ziņojumam pievienoto Komisijas dienestu darba dokumentu.

[20] OV C 100, 26.4.2003.

[21] OV C 158, 29.6.2005. Arī Francija 2005. gadā informēja Komisiju par saviem pasākumiem (kas pieņemti 2004. gada decembrī), kurus publicēs noteiktajā laikā.

[22] OV C 183, 2.8.2003. 2004. gadā netika publicēts konsolidēts saraksts, jo šajā laikā sarakstā nebija vajadzīgas izmaiņas. Jauno konsolidēto sarakstu ar Beļģijas un Francijas pasākumiem Komisija publicēs, tiklīdz Oficiālajā Vēstnesī būs publicēts Francijas saraksts.

[23] Lieta T-33/01, izskatīšana notika 2005. gada 7. jūlijā.

[24] Komisijas skaidrojošais paziņojums par televīzijas reklāmas noteikumu dažādiem aspektiem direktīvā „Televīzija bez robežām”, OV C 102, 28.4.2004., 2. lpp.

[25] Lieta C-262/02.

[26] Lieta C-429/02.

[27] KOM(2003) 776 galīgais, 12.12.2003.

[28] Skatīt http://europa.eu.int/comm/avpolicy/regul/new_srv/secondreport_en.htm.

[29] KOM(2004) 341 galīgais, 30.4.2004.

[30] Skatīt šā ziņojuma 3.3. punktu.

[31] Skatīt šā ziņojuma 4. punktu.

[32] Skatīt šā ziņojuma 3.2. punktu.

[33] KOM(2002) 778 galīgais, 6.1.2003.

[34] KOM(2003) 784 galīgais, 15.12.2003.

[35] Vairāki Eiropas Parlamenta locekļi darbojās kā referenti Liverpūles konferencē, un Henri Weber sagatavotais ziņojums par direktīvas 4. un 5. panta piemērošanu attiecas uz direktīvas pārskatīšanu.

Top