11.4.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 88/61

1.1

Iesniedzot priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido Eiropas procedūru maza apmēra prasībām (1), Komisija rīkojas saskaņā ar vairākām iniciatīvām, kuru mērķis ir pakāpeniski izveidot brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, likvidēt šķēršļus un palīdzēt vienkāršot civilo tiesvedību Eiropas līmenī, kā paredzēts Komisijas rīcības plānā, ko 1998. gada 3. decembrī pieņēma Tieslietu un iekšlietu ministru padome (2).

1.2

Saskaņā ar Komitejas iepriekš paustajiem viedokļiem par visām Komisijas un Padomes iniciatīvām, kuru mērķis ir pilnvērtīgas Eiropas tiesiskuma telpas nostiprināšana, EESK atzinīgi vērtē un pauž atbalstu minētajam priekšlikumam. Tam ierosināts atbilstošs juridiskais pamats, kas ļauj procedūru piemērot ne tikai pārrobežu, bet arī vietēja rakstura strīdu gadījumos (kad tās piemērošana nav obligāta), nodrošinot pusēm vienādas tiesības uz taisnīgu, ātru un pieejamu strīdu izskatīšanu visās dalībvalstīs.

1.3

EESK pauž atzinību par Komisijas priekšlikuma tehnisko un juridisko kvalitāti, kas atspoguļojas tās komentāros par atsevišķiem pantiem (3). Komiteja atzinīgi vērtē to, ka izdevies līdzsvarot dažādās iesaistīto pušu intereses, kā arī to, ka priekšlikumam pievienots arī labi strukturēts, labi pārdomāts un skaidri izklāstīts ietekmes novērtējums (4).

1.4

EESK vispārīgo un īpašo piezīmju vienīgais mērķis ir uzlabot minēto priekšlikumu un precizēt dažus tā mehānismus, lai paaugstinātu tā efektivitāti un maksimāli garantētu visu iesaistīto pušu tiesību ievērošanu.

1.5

Tāpēc EESK aicina Komisiju īstenot turpmākajā tekstā izteiktos ieteikumus un aicina dalībvalstis pieņemt Komisijas priekšlikumu, nemainot tā pašreizējo darbības jomu un saturu.

2.1

Ar minēto priekšlikumu tiek īstenots viens no svarīgākajiem mērķiem, kas tika izvirzīts 2002. gada 20. decembrī pieņemtajā Zaļajā grāmatā (5); savukārt pagājušajā gadā Komisija īstenoja citu mērķi (6), izstrādājot priekšlikumu (EESK par to ir pieņēmusi atzinumu (7)) regulai par Eiropas maksājuma rīkojuma izveidi.

2.2

Lai Eiropā iedibinātu vienotu procedūru maza apmēra prasībām, Komisija ir ņēmusi vērā Eiropas Parlamenta un EESK piezīmes un ieteikumus attiecībā uz iepriekšminēto Zaļo grāmatu, un tagad tā iesniegusi priekšlikumu regulai, ar ko paredzēts izveidot vienotu procedūru maza apmēra prasībām, kuru var piemērot visā Eiropas Savienībā. Minētā procedūra nebūs obligāta, un to var piemērot gan pārrobežu, gan vietēja rakstura strīdu gadījumos attiecīgajā dalībvalstī.

2.3

Tas, ka Komisija nākusi klajā ar minēto iniciatīvu, izskaidrojams ar faktu, ka dalībvalstu civilprocesa likumi atšķiras un it īpaši pārrobežu tiesvedība par maza apmēra prasībām ir saistīta ar augstām izmaksām un kavēšanos, kas nav samērojama ar attiecīgās prasības summu.

2.4

Komisija ir nolēmusi paplašināt ierosinātās procedūras darbības jomu un attiecināt to arī uz vietēja rakstura strīdiem attiecīgajās valstīs, lai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret visiem un novērstu uzņēmēju konkurences kropļošanu. Tas atbilst EESK viedoklim, kas pausts atzinumā par Zaļo grāmatu, tajā pašā laikā nodrošināta minētās procedūras atbilstība proporcionalitātes un subsidiaritātes principiem.

2.5

Priekšlikuma tekstā nepārprotami norādīts, ka ierosinātā procedūra nav obligāta, jo kreditors vienmēr var izvēlēties attiecīgās valsts tiesību aktos noteikto procedūru. Arī tas atbilst EESK atzinumā paustajam viedoklim.

2.6

Izstrādājot procedūru, Komisija ievērojusi šādus pamatprincipus:

3.1

Kopienas iestādes, tajā skaitā Eiropas Parlaments (8) un EESK (9), ilgākā laika periodā ir pieņēmušas dokumentus, kuros tās aicinājušas standartizēt un vienkāršot civilprocesu, lai nodrošinātu ātrāku un efektīvāku tiesas spriešanu.

3.2

Komisija arī atsaucās uz minētajiem aicinājumiem, kurus izteica galvenokārt uzņēmēji, speciālisti un patērētāji, un ilgi apsvēra labāko turpmākās rīcības modeli; īpaši nozīmīgi panākumi gūti patērētāju tiesību jomā (10).

3.3

Zaļās grāmatas par Eiropas maksājuma rīkojuma procedūru un pasākumiem tiesvedības vienkāršošanai un paātrināšanai maza apmēra prasībām publicēšana nozīmēja, ka minētā jautājuma risināšanas sākotnējais mērķis ir jauna tiesību akta pieņemšana. Zaļajā grāmatā tika precīzi norādīti svarīgākie jautājumi, kas jāatrisina, pieņemot jebkādus jaunus noteikumus minētajā jomā (11).

3.4

Šī iniciatīva ir daļa no virknes ārkārtīgi nozīmīgu pasākumu, kas pēdējo gadu laikā tiek īstenoti tādā jomā kā tiesu iestāžu sadarbība civillietās (12).

3.5

Īpaša uzmanība jāvelta 2004. gada 21. aprīļa Regulai (EK) Nr. 805/2004, ar ko izveido Eiropas izpildu rakstu neapstrīdētiem prasījumiem (13) un iepriekšminētajam Komisijas priekšlikumam par Eiropas maksājuma rīkojuma procedūru. Abi dokumenti ir īpaši nozīmīgi, izskatot pašreizējo Komisijas priekšlikumu, jo tajos aplūkoti viena un tā paša jautājuma divi aspekti — nepieciešamība vienkāršot un padarīt efektīvāku civiltiesību normu piemērošanu vienotā tiesiskuma telpā.

4.1

Saskaņā ar lielāko daļu iniciatīvu, kas pieņemtas minētajā jomā, Komisija ierosinājusi pieņemt regulu, pamatojoties uz Līguma 61. panta c) apakšpunktu un 65. pantu.

4.2

Komiteja pilnībā atbalsta Komisijas priekšlikumu. Arī EESK iepriekš pieņemtajos atzinumos par Zaļo grāmatu un Eiropas maksājuma rīkojuma procedūru pausts stingrs atbalsts regulas pieņemšanai.

4.3

Komiteja pilnībā atbalsta arī juridisko pamatu, ko Komisija izvēlējusies un kas ir daudz plašāks nekā vienīgi formāla attiecīgo juridisko jēdzienu interpretācija. Tas ir vienīgais veids, kā īstenot mērķi — izveidot vienotu ES tiesiskuma telpu. Īpaši atzinīgi vērtējams tas, ka Komisija izstrādājusi stingru, tehniskā un juridiskā ziņā pārliecinošu pamatojumu rīcībai Kopienas līmenī un pienācīgi ievērojusi subsidiaritātes un proporcionalitātes principu.

4.4

EESK jau vairākkārt paudusi viedokli, ka pieņemt minētā veida iniciatīvu, kurai ir tāda darbības joma un kuras īstenošana saistīta ar ievērojamiem ieguldījumiem, ir pamatoti tikai tādā gadījumā, ja tā attiecas (kaut gan tās piemērošana nav obligāta) arī uz vietēja rakstura strīdiem dalībvalstīs. Komiteja uzskata, ka minētās iniciatīvas darbības jomas sašaurināšana un piemērošana tikai pārrobežu strīdu gadījumos, varētu radīt šaubas par tās nozīmi un vispārējo nepieciešamību (14).

5.1

EESK atzinīgi vērtē regulas projektu, kurā ņemta vērā lielākā daļa tās piezīmju par Zaļo grāmatu par Eiropas maksājuma rīkojuma procedūru un par pasākumiem tiesvedības vienkāršošanai un paātrināšanai maza apmēra prasībās (KOM(2002) 746 galīgā red.).

5.2

EESK atzinumā par Zaļo grāmatu teikts: “Izstrādājot Eiropas procedūru maza apmēra prasībām, svarīgākais mērķis būs paredzēt piemērotus pasākumus, lai paātrinātu tiesvedību, vienlaikus neapdraudot attiecīgajām pusēm piedāvātās garantijas saskaņā ar tiesiskuma principiem”.

5.3

Kaut gan priekšlikumā veicami nelieli uzlabojumi, EESK uzskata, ka tajā panākts līdzsvars starp nepieciešamību nodrošināt prasību ātru izskatīšanu, pieejamību no izmaksu viedokļa un iesaistīto pušu tiesību ievērošanu.

5.4

Tomēr, lai jaunā sistēma, kurai jānodrošina taisnīga, ātra un lēta strīdu izskatīšana, darbotos nevainojami, būtiski ir — un EESK to uzsver īpaši — informēt par to ne tikai juristus, bet arī sabiedrību, uzsverot jaunās sistēmas priekšrocības un norādot arī uz tās trūkumiem salīdzinājumā ar parastajām, tradicionālajām sistēmām (izmaksas, pierādījumu sniegšana, pārsūdzības iespējas, advokātu palīdzība, trešo pušu tiesības būt par pārstāvjiem, procesuālie termiņi utt.).

5.5

Lai jaunā sistēma veiksmīgi darbotos pārrobežu strīdu gadījumos, jārod arī efektīvs risinājums valodu daudzveidības problēmai, lai iesaistītās puses — tiesas, juristi, strīdus puses — pareizi saprastu procedūras terminus. Tāpēc jāvelta lielas pūles, lai lietojamās procesuālo dokumentu veidlapas būtu saprotamas.

5.6

Neatkāpjoties no sava vairākkārt paustā viedokļa minētajā jautājumā, EESK no jauna apliecina apņēmību attīstīt un nostiprināt alternatīvās strīdu izšķiršanas (ASI) mehānismu, kuram jāparedz stingri, skaidri noteikti principi un noteikumi un kas jāsaskaņo Kopienas līmenī. Priekšlikuma paskaidrojuma rakstā varētu iekļaut atsauci uz minēto procedūru.

6.1.1

EESK uzskata, ka ierosinātā prasības maksimālā vērtība — 2 000EUR — noteikti ir pārāk zema, un, ņemot vērā preču un pakalpojumu pašreizējo vērtību, lielā skaitā gadījumu procedūru nebūs iespējams piemērot. Komiteja arī uzskata, ka gadījumos, kad iespējama sprieduma pārsūdzēšana (13., 15. un 16. pants), prasības maksimālajai vērtībai būtu jābūt vismaz 5 000EUR. Tikai no ekonomiskā viedokļa un, ņemot vērā paplašinātajā ietekmes novērtējumā iekļautos izmaksu aprēķinus, prasības maksimālās vērtības palielināšana ļautu proporcionāli vairāk samazināt izmaksas.

6.1.2

Nav skaidrs, ko nozīmē apgalvojums, ka regula “jo īpaši” neattiecas uz ieņēmumu, muitas vai administratīviem jautājumiem. Tā kā minētais apgalvojums attiecas uz pusēm, uz kurām šīs regulas darbība neattiecas, uzskaitījumam — no juridiskā viedokļa — būtu jābūt nevis norādošam, bet ierobežojošam. Tāpēc minētais izņēmums — 1. punkta pēdējais teikums — būtu jāsvītro un jāpievieno uzskaitījumam 2. punktā.

6.1.3

Nav skaidrs, kāpēc 2. panta 2. punkta e) apakšpunktā minēta šķīrējtiesa, jo tai nav nekāda sakara ar subjektiem, kas minēti pārējos apakšpunktos. Šķīrējtiesa ir alternatīvs strīdu izšķiršanas veids, kas pēc savas dabas minētajā uzskaitījumā neiederas un nav tur jāmin. EESK iesaka Komisijai svītrot minēto apakšpunktu.

6.1.4

EESK pauž nožēlu par Dānijas lēmumu — labi zināmu vispārēju iemeslu dēļ, kas skar šāda satura jautājumus (15) — pilnībā atteikties no regulas ieviešanas. Neraugoties uz to, Komiteja pauž cerību, ka nākotnē tiks likvidēti šķēršļi (16), kas kavē vienotas Eiropas telpas izveidi, un tā ar gandarījumu atzīmē, ka Apvienotā Karaliste un Īrija — tāpat kā tās līdzīgu iniciatīvu gadījumā rīkojušās iepriekš — apsver iespēju pievienoties minētajam režīmam.

6.2.1

EESK uzskata, ka jautājums par noilguma periodu pārtraukšanu jāatrunā dalībvalstu tiesību aktos. Pretējā gadījumā 3. panta 4. punktā būtu jāņem vērā dažādie prasības iesniegšanas veidi, un tajā būtu jāparedz, ka noilguma periods tiek pārtraukts tajā datumā, kad prasība tikusi nosūtīta (jāpieprasa nosūtīšanas apliecinājums, jo kavēšanās ceļā var būt ievērojama, it īpaši pārrobežu strīdu gadījumos) (17).

6.2.2

EESK atzinīgi vērtē 3. panta 6. punkta normu, kas prasītājam dod iespēju veidlapu papildināt vai labot. EESK izteica līdzīgu ieteikumu, kad tika apspriests priekšlikums par Eiropas maksājuma rīkojuma izveidi, un tāpēc tā ar gandarījumu atzīmē, ka tāda iespēja paredzēta regulā, kas ir šī atzinuma temats. Komiteja tomēr uzskata, ka minēto papildinājumu vai labojumu veikšanai jānosaka samērā īss termiņš.

6.2.3

EESK pauž bažas par 3. panta 7. punktā iekļauto normu. Kurš īsti sniegs “praktisko palīdzību”? Vai tās sniedzējiem būs atbilstošā kvalifikācija? EESK nebūt neuzskata, ka to varētu darīt vienīgi juristi un advokāti, bet tā vēlētos uzsvērt, ka atsevišķos gadījumos minētās “praktiskās palīdzības” sniedzējiem būtu nepieciešama juridiskā izglītība. Turklāt palīdzības sniegšanā iesaistītajiem cilvēkiem šis pienākums būs jāveic bez atlīdzības, un daudzās dalībvalstīs būs sarežģīti atrast tik daudz brīvprātīgo minēto uzdevumu veikšanai. Profesionālie juristi to varētu uztvert kā pārstāvību bez pienācīga pilnvarojuma, kas ir pretrunā viņu ētikas kodeksiem.

6.3.1

Kaut gan Komiteja izprot iemeslus, kāpēc paredzēts, ka Eiropas procedūra pamatā ir rakstiska, EESK uzsver lietas izskatīšanas priekšrocības tiesas sēdēs, īpaši tāpēc, ka tādējādi tiek sekmēta izlīguma panākšana un nodrošināta to pamatprincipu ievērošana, kas nostiprināti Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. pantā un ES Pamattiesību hartas 47. pantā.

6.3.2

4. panta 5. un 6. punktā paredzēta iespēja iesniegt pretprasību, pat ja tā attiecas uz citu lietu.

6.3.2.1

EESK pauž nopietnas bažas par to, ka minētā veida procedūrās, kurām jābūt ātrām un ļoti neformālām, tiek pieļauta pretprasības iesniegšanas iespēja, un tādējādi minētā procedūra ne ar ko neatšķiras no tradicionālās procedūras.

6.3.2.2

EESK uzskata, ka gadījumā, ja pretprasība neizriet no tām pašām juridiskajām attiecībām, no kurām izriet prasība, tās iesniegšana nekādā gadījumā nav pieļaujama.

6.3.2.3

EESK uzskata, ka gadījumā, ja pretprasības iesniegšana ir pieļaujama, tās kopējā vērtība nedrīkst pārsniegt maksimālo summu maza apmēra prasībām, pretējā gadījumā tas būtu pretrunā Eiropas procedūras mērķiem.

6.3.3

Regulas 4. panta 7. punktā noteikts, ka gadījumā, ja dokuments iesniegts valodā, kas nav viena no Regulā (EK) Nr. 1348/2000 noteiktajām valodām, tiesa attiecīgajai pusei “iesaka” iesniegt tulkojumu. Kā prasību un procedūras gaitu ietekmēs tas, ka attiecīgā puse to neizdarīs? Minētais punkts ir jāprecizē: mēs vēlamies pieņemt regulu, tāpēc nedrīkstam atstāt tās nepilnību labošanu dalībvalstu ziņā, ja vien attiecīgais jautājums nav atrisināts, piemērojot pamatprincipu, kas paredzēts 17. pantā.

6.4.1

Minēta dokumenta 5. panta 1. punkta c) apakšpunkta tekstā portugāļu valodā ir vārdi “citar as partes”. Juridiskā izpratnē tomēr ir atšķirība starp citação un notificação; precizitātes labad minētajā gadījumā jālieto nevis citação, bet notificação. Tapēc EESK iesaka Komisijai grozīt minētā apakšpunkta tekstu portugāļu valodā, aizstājot vārdu “citar” ar vārdu “notificar” (18).

6.4.2

Jāparedz maksimālais termiņš lietas izskatīšanai

6.5.1

EESK atzinīgi vērtē pieņemtos noteikumus, kas attiecīgos gadījumos pieļauj jauno tehnoloģiju lietošanu lietas izskatīšanas gaitā.

6.5.2

Tomēr EESK aicina Komisiju pievērst uzmanību faktam, ka jauno tehnoloģiju lietošanas joma nav precīzi definēta un tāpēc to lietošana noteiktās situācijās varētu apdraudēt aizstāvības garantijas un tādus procedūras pamatprincipus kā drošība, noteiktība, tiešums, kā arī sacīkstes principu. Tas, piemēram, varētu notikt, lietojot e–pastu liecinieku nopratināšanā vai pierādījumu iegūšanā.

6.5.3

EESK uzsver, ka liecību autentiskuma nodrošināšanas nolūkā nepieciešams lietot tādus līdzekļus kā elektroniskais paraksts. Jāveic nepieciešamie pasākumi un vietējās tiesas jānodrošina ar tehniskiem līdzekļiem, lai tās varētu nosūtīt citām tiesām, tajā skaitā citu valstu tiesām, juridiski derīgas liecības (liecību nosūtīšana, izmantojot drošu e–pastu, pierādījumu iegūšana ar audio, video vai e–konferenču palīdzību).

6.5.4

Tāpēc EESK aicina Komisiju izdarīt grozījumus 6. panta 1. punkta tekstā, precizējot tā darbības jomu un nosakot, kādās darbībās un kādās situācijās drīkst izmantot audiovizuālos līdzekļus un e–pastu.

6.5.5

Tajā pašā laikā EESK nesaprot, kāpēc gadījumā, kad abas puses vienojušās, ka pieejamie tehniskie līdzekļi ir droši, kāda no pusēm drīkst nepiekrist to lietošanai. Tāpēc Komiteja iesaka grozīt minēto normu, ierobežojot pušu atteikšanās tiesības, izņemot gadījumus, kad tehniskie līdzekļi negarantē drošību un vienlīdzīgu attieksmi.

6.6.1

EESK pauž bažas par iespēju pierādījumus iegūt telefoniski. Vienīgais veids, kā nodrošināt telefoniski sniegto liecību ticamību, ir veikt to skaņu ierakstu un pēc tam tās pierakstīt. Tāpēc EESK aicina Komisiju nepieļaut telefona lietošanu pierādījumu iegūšanā, ja nav iespējams veikt sniegto liecību skaņu ierakstu un pēc tam tās pierakstīt.

6.6.2

EESK iesaka 7. panta 2. punktā svītrot frāzi “izņēmuma gadījumos”, tāpēc ka tā rada iespaidu par subjektīvu pieeju un tāpēc ka lēmumu par to, vai pierādījumi iegūstami no “ekspertiem lieciniekiem” jebkurā gadījumā pieņems tiesnesis vienpersoniski.

6.7.1

Tā kā priekšlikumā paredzēts, ka puses pārstāvim nav obligāti jābūt advokātam, EESK uzskata, ka tajā jāiekļauj skaidra norāde, ka patērētāju strīdu izšķiršanā patērētājus var pārstāvēt patērētāju tiesību aizsardzības organizācijas un ka profesionālās asociācijas var pārstāvēt savus biedrus. Tāda pārstāvība, piemēram, raksturīga alternatīvajā strīdu izšķiršanā, bet tā pamatā nav paredzēta dalībvalstu procesuālajos likumos.

6.8.1

Kaut gan pirmais iespaids par to neliecina, Komisija ir apstiprinājusi, ka minētajā priekšlikumā nav paredzēts, ka strīdi izšķirami ne tikai stingri ievērojot tiesiskuma principus, bet attiecīgos gadījumos arī saskaņā ar “taisnīgo un labo” (“ex aequo et bono”). Minētā principa piemērošana ir īpaši svarīga nefinansiālu strīdu izšķiršanā. Šai neskaidrībai var būt negatīvas sekas: minētā iespēja ir jāparedz ar nosacījumu, ka pusēm visos sīkumos iepriekš tiek izskaidrotas tās sekas.

6.8.2

Piezīmes 6.2.3. punktā attiecas arī uz 9. panta 3. punktu.

6.8.3

Attiecībā uz 9. panta 4. punktu EESK uzskata, ka tiesai vienmēr jācenšas panākt, lai puses nonāktu pie “izlīguma”. Frāze “kad vien tas ir lietderīgi” tāpēc būtu jāsvītro.

6.9.1

Direktīvas 10. panta 2. punktā jānorāda, ka gadījumā, ja puses nevar piedalīties lietas izskatīšanas noslēgumā, tās attiecīgi ir jāpārstāv citai personai kā paredzēts 6. panta 2. punktā.

6.10.1

Direktīvas 11. panta 2. punktā paredzēts, ka gadījumā, ja “adresāta adrese ir precīzi zināma”, dokumentus pusēm var izsniegt vienkāršākiem līdzekļiem, piemēram, ar parastu vēstuli, pa faksu vai e–pastu.

6.10.2

EESK vēlētos pievērst Komisijas uzmanību faktam, ka noteikums — “adresāta adrese ir precīzi zināma” — ir pārāk neskaidrs un varētu radīt situācijas ar lielu tiesisko nenoteiktību, kas pusēm var radīt nopietnas sekas.

6.10.3

Dažās dalībvalstīs pastāv līgumā norādītās piegādes adreses sistēma, kas darbojas tā — ja līguma puse dokumentus nosūtījusi uz līgumā norādīto piegādes adresi, tiek uzskatīts, ka tie ir saņemti, un nav nepieciešams apliecinājums par to saņemšanu. Tomēr EESK uzskata — ar piegādes adreses norādīšanu līgumā nepietiek, lai izpildītu prasību, ka adresāta adrese ir jāzina precīzi.

6.10.4

Tāpēc EESK iesaka — kā tas uzsvērts atzinumā par iepriekšminēto Zaļo grāmatu un atzinumā par Eiropas maksājuma rīkojuma izveidi — nepieļaut tādu dokumentu — kā parasta vēstule — izsniegšanas kārtību, kas neparedz vai nerada iespēju gūt apliecinājumu par dokumentu saņemšanu.

6.11.1

EESK uzskata, ka minētā veida procedūrā tiesai nedrīkstētu piešķirt tiesības pagarināt procesuālos termiņus uz nenoteiktu laiku. EESK iesaka Komisijai noteikt ierobežojumus termiņa pagarināšanai un atļaut termiņus pagarināt tikai vienu reizi.

6.11.2

EESK uzskata, ka tikpat nepieņemama ir 12. panta 2. punkta norma. Patiesi, ņemot vērā to, kā tiesas strādā un to, ka reti kur ir paredzētas sankcijas par termiņa neievērošanu, šāda norma nozīmē, ka procedūra nedarbosies. EESK aicina Komisiju svītrot 12. panta 2. punktu.

6.12.1

EESK apšauba, vai minētā veida procedūrā jāparedz sprieduma pārsūdzēšanas iespēja. Patiesi, vai nu prasības maksimālajai vērtībai jābūt augstākai nekā Komisijas ierosinātā (piemēram, 5 000EUR), un tādā gadījumā prasības vērtība attaisnotu sprieduma pārsūdzēšanas iespēju, vai nu minētā iespēja ir jāliedz, ja prasības vērtība ir zemāka (piemēram, līdz 3 500EUR) (19)

6.12.2

Šajā sakarā jāprecizē — ar priekšlikumā minēto sprieduma pārsūdzēšanu domāta tikai tā sauktā “tradicionālā” pārsūdzēšana, nevis gadījumi, kad attiecīgo valstu tiesību aktos (neatkarīgi no prasības vērtības) noteiktu sprieduma juridisku nepilnību gadījumos ir paredzēta sprieduma pārsūdzēšanas iespēja.

6.12.3

Tāpēc EESK atkal aicina Komisiju palielināt saskaņā ar minēto procedūru izskatāmo prasību maksimālo vērtību (griesti) līdz vismaz 5 000EUR. Taču gadījumā, ja Komisija nolems, ka tai jābūt 3 500EUR vai mazākai, sprieduma pārsūdzēšana nebūtu pieļaujama. Ja prasības maksimālā vērtība tiks noteikta augstāka kā 3 500EUR, sprieduma pārsūdzēšana būtu pieļaujama gadījumos, kad prasības vērtība ir augstāka par minēto summu.

6.12.4

EESK velētos pievērst Komisijas uzmanību faktam, ka gadījumā, ja sprieduma pārsūdzēšana tiek pieļauta, likumā jāparedz, ka tiesas drīkst atlikt sprieduma izpildi tādos pārsūdzības gadījumos, kad tā varētu radīt nopietnu, ne ar ko neattaisnojamu kaitējumu pārsūdzības iesniedzējam, vai tādos gadījumos, kad sprieduma izpilde nozīmētu, ka pārsūdzība ir bezjēdzīga. Minētajos gadījumos, piemēram, varētu paredzēt, ka sprieduma izpildi var atlikt pēc tam, kad tai sniegts nodrošinājums.

6.12.5

Visbeidzot, ja sprieduma pārsūdzēšana tiek pieļauta, jāievieš izņēmums priekšlikuma 8. panta normā, kas nosaka, ka pusēm netiek prasīts, lai tās pārstāvētu advokāts, un jāprecizē, ka sprieduma pārsūdzēšanas gadījumos spēkā būs dalībvalstu procesuālās normas, kas paredz, ka puses jāpārstāv advokātam.

6.13.1

Pamatā atzinīgi vērtējamas priekšlikuma normas, kas attiecas uz tiesāšanās izdevumiem. Taču jānorāda, ka tādu neskaidru un subjektīvu formulējumu kā “netaisna un nepamatota” lietošana ir pretrunā direktīvas mērķim. Tiesāšanās izdevumi ir viens no būtiskākajiem faktoriem, un neprecīzu terminu lietošana varētu radīt lielas atšķirības normu interpretācijā.

6.13.2

EESK vēlētos vēlreiz norādīt uz ieteikumu, ko tā izteica Eiropas maksājuma rīkojuma procedūras sakarā, proti, jāprecizē, ka šādos gadījumos piemēro dalībvalstu tiesību aktus, kas pieņemti, ieviešot 2003. gada 27. janvāra direktīvu 2003/8/EK par tiesas pieejamību pārrobežu strīdu gadījumos (20).

6.13.3

Ņemot vērā iepriekš teikto, EESK uzskata, ka ļoti svarīgi ir noteikt prasību, ka puses iepriekš ir jāinformē par tiesāšanās izdevumu un advokātu honorāru atlīdzināšanas (kur tāda pastāv) sistēmu, un par to, kāda tā būtu citu piemērojamu tiesas procedūru gadījumā, lai pusēm būtu plašākas izvēles iespējas.

6.14.1

EESK uzsver, ka nav noteikts minēto tiesību izmantošanas termiņš un ka tāda neskaidra frāze kā “rīkojas nekavējoties” nav pieļaujama. Tāpēc Komiteja uzskata — ja mēs patiešām gribam nodrošināt, ka atbildētājs praksē var izmantot aizstāvības tiesības (gadījumos, kad procesuālie dokumenti piegādāti neatbilstoši, vai gadījumos, kad atbildētāja aizstāvību kavējuši nepārvaramas varas apstākļi, kas radušies ne viņa vainas dēļ), jānosaka precīzs termiņš, kurā atbildētājs var pieprasīt sprieduma pārskatīšanu, lai nepieļautu pārmērīgu procedūras pagarināšanu, izmantojot novilcināšanas taktiku un darbības, kas kavē procesuālo dokumentu piegādāšanu.

6.15.1

Ierosinātā sistēma balstīta uz Pielikumā I, II un III ietverto procesuālo dokumentu veidlapu izmantošanu. Procedūra varēs noritēt raiti vienīgi, ja minētās veidlapas kalpos tām paredzētajam mērķim.

6.15.2

EESK ir pamatotas šaubas par procesuālo dokumentu veidlapu efektivitāti un noderīgumu pārrobežu strīdos.

6.15.3

Piemēram: ja itāļu uzņēmums, kuram ir parādā poļu patērētājs, iesniedz prasību Itālijas tiesā, vai poļu patērētājs saņems paziņojumu un prasības pieteikuma veidlapu itāļu vai poļu valodā? Ja dokumenti būs itāļu valodā, cik droši ir tas, ka patērētājs tos sapratīs un spēs izlemt, vai iesniegt argumentus aizstāvībai? Ja dokumenti būs poļu valodā, kā ziņā būs to tulkošana? Un kurš segs ar minētajiem apsvērumiem saistītās izmaksas?

6.15.4

Prasītājam veidlapā ne tikai jāiezīmē attiecīgie lodziņi, bet tā jāpapildina ar rakstītām ziņām. Kā ziņā būs teksta tulkošana? Un kas apliecinās tulkojuma pareizību?

6.15.5

Ņemot vērā vērtējamās procedūras diezgan neformālo un nesteidzīgo raksturu, minētos jautājumus atrisināt nepalīdz arī 2000. gada 29. maija Regula Nr. 1348/2000 par tiesas un ārpustiesas civillietu un komerclietu dokumentu izsniegšanu Eiropas Savienības dalībvalstīs.

6.15.6

Patiesi, pat ja minētais hipotētiskais poļu patērētājs saņemtu paziņojumu savā dzimtajā valodā, kurā valodā viņam būtu jāsniedz atbilde? Kas nodrošinātu tulkojumu no poļu valodas itāļu valodā? Kurā valodā viņš rakstītu pretprasību? Kā tā tiktu tulkota? Jebkurā līdzīgā situācijā veidotos traucēkļi procedūras ātruma un zemu izmaksu nodrošināšanai.

6.15.7

Minēto iemeslu dēļ EESK lūdz Komisiju apsvērt, kāds būtu efektīvākais veids, lai gādātu, ka procesuālo dokumentu veidlapu izmantošana neapdraud procedūras ātrumu, nepaaugstina tās izmaksas vai nekaitē pušu tiesībām uz aizstāvību.

6.15.8

EESK turklāt uzskata, ka veidlapas ir pārāk sarežģītas, lai tās spētu aizpildīt cilvēki bez juridiskās izglītības.

6.15.9

Nespeciālistam neskaidri varētu būt vairāki termini (likumiskie procenti, % virs ECB pamatlikmes, pārdošanas atcelšana, aizmugurisks spriedums, pretprasība). Tā kā Komisija ierosina paredzēt, ka juridiskā pārstāvība nav obligāta, jānodrošina, ka cilvēki, kas izmanto veidlapas, tās saprot un spēj pareizi aizpildīt.

6.15.10

Visbeidzot, ņemot vērā to, ka nav izslēgta iespēja puses pārstāvēt advokātam vai trešajai personai, tas būtu attiecīgi jāataino veidlapās.

—

Komisijas memorands par tiesas pieejamību patērētājiem un papildus paziņojums par to pašu tēmu (KOM(84) 692), 12.12.1984. un attiecīgi (KOM(87) 210), 07.05.1987.

—

Komisijas paziņojums par jaunu impulsu patērētāju tiesību aizsardzības politikai (K0M(85)314 galīgā red., 23.07.1985., OV C 160, 01.07.1985.).

—

Komisijas rīcības plāns, 1996. gada 14. februāris (KOM(96)13 galīgā red.).

—

Komisijas paziņojums par spriedumu saņemšanas un izpildes efektivitātes palielināšanu Eiropas Savienībā (KOM(1997)609 galīgā red., 22.12.1997., OV C 33, 31.01.1998.).

—

Zaļā grāmata par tiesas pieejamību patērētājiem un patērētāju strīdu izšķiršanu vienotā tirgū (KOM(93)576).

—

Zaļā grāmata par alternatīvām strīdu izšķiršanas metodēm civiltiesībās un komerctiesībās (KOM(2002)196 galīgā red., 19.04.2002.).

—

Komisijas 1995. gada 12. maija ieteikums par tirdzniecības darījumu maksājumu termiņiem un attiecīgais Komisijas paziņojums (OV L 127, 10.06.1995. un OV C 144, 10.06.1995.);

—

Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 19. maija Direktīva 98/27/EK par patērētāju interešu aizsardzības izpildrakstiem (OV L 166/51, 11.06.1998.);

—

2000. gada 29. jūnija Direktīva 2000/35/EK par kavētu maksājumu novēršanu tirdzniecības darījumos (OV L 200, 08.08. 2000.);

—

Padomes 2000. gada 22. decembra Regula (EK) Nr. 44/2001 par piekritību un spriedumu atzīšanu un izpildīšanu civillietās un komerclietās (Brisele I) (OV L 12, 16.01.2001.). Malosse kga atzinums OV C 117, 26.04.2000.;

—

Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 21. aprīļa Regula (EK) Nr. 805/2004, ar ko izveido Eiropas izpildu rakstu neapstrīdētiem prasījumiem. (OV L 143, 30.04.2004.). Ravoet kga atzinums OV C 85, 08.04. 2003.;

—

Padomes 2001. gada 28. maija Regula (EK) 1206/2001 par sadarbību starp dalībvalstu tiesu iestādēm pierādījumu iegūšanā civillietās un krimināllietās (OV L 174, 27.06.2001.). H. Bataller kga atzinums OV C 139, 11.05. 2001.;

—

Pasākumu programma nolēmumu savstarpējas atzīšanas principa piemērošanai civillietās un komerclietās (OV C 12, 15.01.2001.);

—

Padomes 2000. gada 29. maija Regula (EK) Nr. 1346/2000 par maksātnespējas procedūrām (OV L 160, 30.06.2000.); Ravoet kga atzinums OV C 75, 15.03. 2000.;

—

Padomes 2000. gada 29. maija Regula (EK) Nr. 1347/2000 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par abu laulāto vecāku atbildību par bērniem. Idem. Braghin kga atzinums OV C 368, 20.12.1999.;

—

Padomes 2000. gada 29. maija Regula (EK) Nr. 1348/2000 par tiesas un ārpustiesas civillietu un komerclietu dokumentu izsniegšanu Eiropas savienības dalībvalstīs. H. Bataller kga atzinums OV C 368, 20.12. 1999.;

—

Padomes 2001. gada 28. maija lēmums, ar ko izveido Eiropas Tiesiskās sadarbības tīklu civillietās un komerclietās (OV L 174, 27. 06. 2001.); Retureau kga atzinums OV C 139, 11.05.2001.;

—

Komisijas paziņojums par jaunu tiesisko regulējumu maksājumiem iekšējā tirgū (KOM(2003)718 galīgā red., 02.12.2003.). Ravoet kga atzinums.OV C 302, 07.12.2004.;