17.3.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 65/94

1.

EESK aicina dalībvalstis un ES iestādes sākot ar 2010. gadu izveidot Kopēju Eiropas zināšanu telpu, kuras pamatā būtu pastiprināta sadarbība mācību, jauninājumu un pētniecības politikas jomā. Tas būs nopietns solis Lisabonas stratēģijas atkārtotā izvēršanā, kā arī Eiropas sabiedrības modeļa pamata izveidē, tādējādi mazinot plaisu starp Eiropu un tās pilsoņiem.

2.

Iepriekš minētās stratēģijas atjaunotai izvēršanai ir nepieciešams mobilizēt valsts iestādes un organizētu pilsonisko sabiedrību šā mērķa īstenošanai, nosakot galvenās prioritātes, ierosinot un īstenojot pasākumus gan individuāli, gan sadarbībā ar citām valstīm un atspoguļojot to valstu reformu programmās.

3.

Dalībvalstīm, Eiropas Komisijai, Eiropas un valstu parlamentiem, uzņēmējiem un finanšu iestādēm, kā arī pilsoniskajai sabiedrībai ir jāveido Kopējā Eiropas zināšanu telpa, kas vērsta uz visiem iedzīvotājiem, organizācijām un uzņēmumiem un kuras pamatā ir skaidri definēti mērķi, kritēriji, termiņi un atbildības jomas.

4.

Iekšējais tirgus ir integrācijas procesa stūrakmens, ar kura palīdzību iespējams uzlabot ekonomiskos rādītājus, izveidot vairāk un labākas darbavietas, sasniegt sociālo progresu un ilgtspējību. Kopējās Eiropas zināšanu telpas un iekšējā tirgus mijiedarbība nodrošina jaunas prespektīvas izaugsmei. Tāpēc iespējami ātri ir jānovērš iekšējā tirgus šķēršļi, kas kavē pāreju uz zināšanu ekonomiku.

5.

Visi iedzīvotāji, nozares un reģioni ir jāmudina piedalīties un izmantot zināšanu sabiedrības priekšrocības, kas dod unikālu iespēju mazināt pastāvošās atšķirības.

6.

Mobilitāte ir viens no iemaņu gūšanas un nodošanas veidiem. Ir jāveicina darbaspēka, zinātnieku un studentu brīva aprite, kā arī jānodrošina pienācīgs atalgojums un darba apstākļi.

7.

ES, dalībvalstīm un reģioniem ir jānovirza valsts izdevumi izaugsmi veicinošām investīcijām. Dalībvalstīm sadarbībā ar privātā sektora ieinteresētajām personām un ar ES finansiālo atbalstu jāapņemas īstenot “Valsts programma zināšanu veicināšanai”.

8.

EESK neatlaidīgi aicina atbalstīt Eiropas Komisijas priekšlikumus par finansējuma zinātnei, jauninājumiem un mācībām iekļaušanu 2007. — 2013. gada finanšu plānā. Ir pilnībā jāīsteno ierosinātā 7. pētniecības pamatprogramma, un tā jāvirza uz Eiropas inovatīvās kapacitātes sasniegšanu.

9.

EESK neatlaidīgi aicina uzņēmējus, finanšu iestādes un privātos fondus palielināt savus ieguldījumus zināšanu ekonomikā, kā arī aicina šādu rīcību atbalstīt ar fiskāliem veicināšanas līdzekļiem.

10.

Eiropas Komisijai ir jāpiešķir plašākas pilnvaras noteikt politikas virzienus un uzraudzīt progresu. Tai jāpublicē ikgadējie progresa ziņojumi, kuri apspriežami Padomē, Eiropas Parlamentā un valstu parlamentos, kā arī ieinteresēto pušu un plašākas sabiedrības starpā.

11.

EESK iesaka uzsākt pastāvīgu un strukturētu diskusiju, lai motivētu visu līmeņu lēmējus un veicinātu dialogu ar iedzīvotājiem.

12.

Valstu parlamentiem, kā arī ekonomikas un sociālo lietu padomēm ir būtiska loma šajā jomā, un tām jāpiedalās diskusijās. Jāiesaista arī vietējā un reģionālā līmeņa ieinteresētās puses.

13.

Privāto sektoru pārstāvošajām ieinteresētajām pusēm ir jārīkojas un jāuzņemas atbildība, ar materiālu ieguldījumu un reālu pasākumu palīdzību. Sociālais un pilsoniskais dialogs ir nozīmīgs līdzeklis mūžizglītības, inovāciju un tehnoloģiju politikas veicināšanai.

14.

Ar stabilas, uz izaugsmi un nodarbinātību vērstas makroekonomiskās politikas palīdzību ir jārada apstākļi zināšanu sabiedrības izveidošanai un jāpiešķir prioritāte pieprasījuma intensitātes politikai attiecībā uz jaunām tehnoloģijām.

15.

Zināšanu sabiedrības izveidē būtiska loma ir mūžizglītībai. EESK atkārtoti izsaka aicinājumu īstenot Mūžizglītības hartu (Charter of Life Long Learning) visos līmeņos. Ir jānodrošina atbalsts tās īstenošanai, piesaistot valsts un privātās investīcijas, kā arī struktūrfondu līdzekļus. Ar nodarbinātības politikas un jaunu sociālās aizsardzības formu palīdzību ir jārada labvēlīgi apstākļi, lai strādājošie varētu pilnvērtīgi piedalīties mūžizglītības apguvē. Rosinošs piemērs varētu būt Dānijā ieviestā elastīguma un sociālās drošības pieeja.

16.

Tālejoši mērķi attiecībā uz veselības, ilgtspējīgas attīstības, pilsētu un lauku apvidu infrastruktūru kvalitātes, transporta risinājumu, drošu un pārveidotu darbvietu un kultūras mantojuma sekmēšanu veicinās jaunu tehnoloģiju un jaunu inovatīvu produktu un pakalpojumu ieviešanu, un šo virzību ir jāatbalsta ar labvēlīgu nosacījumu nodrošināšanu jauninājumu ieviešanai un jaunu darbavietu izveidei uzņēmumos.

17.

Zināšanu izplatīšana ir būtisks faktors tajās politikās, kas vērstas un inovāciju un konkurētspējas palielināšanu. Ir jāsekmē rūpniecisko reģionu, tehnoloģisko parku un pārējās inovatīvās vides attīstība.

1.1

Šajā EESK atzinumā apskatīts organizētas pilsoniskās sabiedrības iespējamais ieguldījums zināšanu sabiedrības izveidē. Galvenā uzmanība tiek vērsta uz sociālo partneru un citu pilsonisko organizāciju lomu Kopējas Eiropas zināšanu telpas, kas ir viena no galvenajiem Lisabonas stratēģijas galvenajiem balstiem, izveidē. Atzinumā uzsvērts dalībvalstu pilsoniskās sabiedrības organizāciju pienākums mobilizēt spēkus minētā mērķa sasniegšanai. Atzinuma pamatā ir citi EESK atzinumi par saistītiem tematiem un Apkopojošs ziņojums, kas sagatavots sadarbībā ar valstu ekonomikas un sociālo lietu padomēm.

2.1

Eiropa ir cilvēku radīts projekts cilvēkiem. Tomēr nesenās norises ir radījušas plaisu starp Eiropu un tās iedzīvotājiem. Tajā pašā laikā pieaugošā globālā mēroga konkurence, iedzīvotāju novecošana un vides problēmas apdraud mūsu unikālā, uz demokrātijas principiem balstītā sabiedrības modeļa ilgtspējību, sociālo un pilsonisko dialogu, sociālo tirgus ekonomiku un kohēziju. Pašreizējās ES krīzes pamatā ir atšķirīga nostāja attiecībā uz vēlamajiem politikas virzieniem. Lai atgūtu ticību Eiropas projektam, pirmām kārtām politikas ir jāvirza uz to sākotnējiem mērķiem — ekonomisko un sociālo progresu, kā arī darba un dzīves apstākļu uzlabošanu. Krīze ir būtiska iespēja veikt politiku pārorientēšanu.

2.2

Pārorientēšanas procesā galvenās ir tās politikas, kas paredzētas ilgtspējīgas izaugsmes sasniegšanai, vairāk un labāku darbavietu radīšanai, reālai ienākumu palielināšanai, izveidojot zināšanu sabiedrību, kuras pamatā ir cilvēkresursi, mācības, pētniecība un jauninājumi.

Uzņēmumiem ir būtiska loma minētās pārorientēšanas īstenošanā. Tiem attiecīgi ir jānovirza ieguldījumi, taču, lai to veiktu, ir nepieciešami pamatnosacījumi, kas atbalstītu uzņēmumu potenciālu jauninājumu, izaugsmes un jaunu darbavietu radīšanas jomā.

2.3

Zināšanu sabiedrībai, kas balstīta uz privāto un valsts ieinteresēto pušu atbildību, jāveido vienlīdzīgāka sabiedrība, kurā tiek apkarota visa veida nevienlīdzība. Savukārt sociālā kohēzija ir priekšnoteikums vienmērīgākai pārejai uz zināšanu sabiedrību.

2.4

Perspektīvas ir visai satraucošas (1). Kopš 2000. gada samazinās uzņēmēju finansēto pētījumu skaits. ES kopējie tēriņi pētniecībai un attīstībai ir nemainīgi un nesasniedz par mērķi izvirzītos 3 %. To apjoms ir 2 % salīdzinājumā ar šiem mērķiem atvēlētajiem 2,7 % ASV un vairāk kā 3 % Japānā. Ļoti satraucoša parādība ir arī intelektuālā darbaspēka aizplūšana. Turklāt lielo jauno ekonomiku, piemēram, Ķīnas pētniecības izdevumu apjoms tuvojas ES līmenim.

Eiropas progresa ziņojumā par jauninājumiem norādīts, ka Eiropa atpaliek no ASV, salīdzinot 10 no iespējamiem 11 rādītājiem. Šāda situācija radusies ASV aktīvās zinātnes un inovāciju atbalsta politikas rezultātā, kura cita starpā tiek īstenota ar valsts pasūtījuma, nodokļa atlaižu, riska kapitāla garantēšanas un MVU kreditēšanas palīdzību.

2.5

Tomēr, lai izvērtētu ES izdevumu apjomu pētniecībai un inovāciju rezultātus salīdzinājumā ar ASV, ir nepieciešama dziļāka un pamatīgāka analīze. Eiropai ir priekšrocības gan dalībvalstu, gan nozaru līmenī. Kā piemēru var minēt Eiropas sadarbību aeronautikas jomā un Galileo projekta ietvaros, kā arī faktu, ka tehniskās zinātnes studējošo skaits ir lielāks nekā ASV. Lai palielinātu inovāciju iespējas, Eiropai nepieciešamas lielākas investīcijas mūžizglītībā un zinātnieku skaita palielināšana līdz 700 000, vairāk tehnoloģisko centru un klasteru, atbalsts MVU un labākas zināšanu izplatīšanas metodes.

2.6

Valsts investīcijas izglītībā neprogresē tik ātri kā nepieciešams. PISA pētījumā norādītas vairākas izglītības sistēmas nepilnības. Līdzdalība pieaugušo izglītībā sasniedz tikai 65 % no 2010. gadam izvirzītā mērķa. Nemazinās no skolām atskaitīto skolēnu skaits. Augstskolu studenti pēc absolvēšanas saskaras ar bezdarba problēmu. Turklāt līdz 2015. gadam būs nepieciešams pieņemt darbā vairāk kā miljonu pamatskolas un vidusskolas pedagogu (2). Komisija varētu veikt pētījumu par pamatizglītības jautājumiem, lai apzinātu, kādi ir galvenie panākumu faktori PISA pētījumā minētajās veiksmīgākajās valstīs.

Privātā un valsts sektora ieinteresētajām pusēm jāatzīst, ka lai uzlabotu rādītājus un nodrošinātu ikvienam cilvēkam no agras bērnības līdz vecumam iespēju aktīvi piedalīties zināšanu sabiedrībā, ir nepieciešama visas izglītības sistēmas reforma kopumā. Tām jānodrošina pilnīgs atbalsts minētajām reformām, kuru īstenošanai nepieciešamas arī jaunas pedagoģiskās koncepcijas un kvalificēts pedagoģiskais personāls.

2.7

Pāreja uz zināšanu sabiedrību ievieš izmaiņas darba organizācijā, kā arī uzņēmumu struktūrā. Uz zinātnes atziņām balstīta sabiedrība un jaunās tehnoloģijas piedāvā milzīgas iespējas, taču vienlaicīgi rada jaunus riskus. Tiek pārstrukturētas darbavietas un no jauna definēti darba uzdevumi.

Pastāv arī risks, ka varētu tikt veikta uzņēmumu, pētnieciskā darba un ražošanas pārvietošana no Eiropas uz citām valstīm.

Palielinot ieguldījumus apmācībā, jauninājumos un tehnoloģijās, ir jāizveido jaunas un labākas darbavietas. Pret intelektuālā darbaspēka aizplūšanu jācīnās, meklējot jaunas un pievilcīgas nodarbinātības iespējas augstskolu beidzējiem visās dalībvalstīs.

2.8

Zināšanu sabiedrība ir viena no galvenajām iespējām turpmāko uzdevumu un problēmu risināšanā, un tā ietekmē daudzas politiku veidošanas jomas. Tās īstenošanai vajadzīga vispārēja un visaptveroša pieeja. Progress ceļā uz zināšanu sabiedrību vērtējams ilgtermiņa perspektīvā arī pēc 2010. gada. Politiku īstenošana jāpanāk mērķtiecīgi.

2.9

Konkurētspējas palielināšana, paļaujoties uz iespējām izmantot zināšanas un pieredzi, kā arī iedzīvotāju radošo darbu, lai radītu produktus un pakalpojumus ar pievienotu vērtību, Eiropai ir gan uzdevums, gan iespēja. Resursus jānovirza izaugsmi veicinošām tehnoloģijām un inovatīvām sistēmām, nepieciešamības gadījumā pielāgojot Eiropas ekonomikas un sociālā modeļa pamatelementus ilgtspējīgas attīstībai plašākā nozīmē.

2.10

Zināšanu izveidei, pielietojumam un izplatīšanai ir jāatbilst sabiedrības vajadzībām. Ikvienam ir tiesības izmantot zināšanu sabiedrības priekšrocības, taču ikviena pienākums ir piedalīties un dot savu ieguldījumu zināšanu sabiedrības veidošanā, ja tam tiek nodrošināts pietiekams atbalsts.

2.11

Cilvēku izvirzīšana par svarīgāko prioritāti nozīmē koncentrēšanos uz apmācību, sapratni, civilizācijas un kultūras modeļiem, lai veicinātu tādu vidi, kas stimulē zināšanas visplašākajā nozīmē. Tas attiecas uz cilvēka tieksmi pēc zināšanām, kas nav virzītas uz tūlītēja labuma gūšanu, bet gan ir uzskatāmas par teorētisku zināšanu, sociālu un praktisku iemaņu apvienojumu, kas vajadzīgs nākotnē.

2.12

Zināšanu sabiedrības izveidē būtiska loma ir mūžizglītībai. Kvalitatīva mūžizglītība, kuras pamatā ir modeļi, kas nodrošina izglītības un apmācības pieejamību ikvienam, dod iespēju cilvēkiem iedzīvināt viņu idejas, nepārtraukti pilnveidot iemaņas un uzņemties pilnvērtīgu lomu sabiedrībā, ģimenē un darbavietā. Minētais ir jauninājumu, darbaspēka mobilitātes un ražīguma pieauguma pamats. Motivācija izmantot mūžizglītības iespējas sākas agrā bērnība, veicinot bērna zinātkāri un tieksmi pēc zināšanām.

2.13

Ļoti būtiski ir nostiprināt un koordinēt saikni starp zināšanu cikla daļām. Ir jānostiprina trijstūrveida struktūra, kas vieno privātās un valsts pētniecības iestādes, augstskolas un uzņēmumus (īpaši MVU). Lietderīga būtu arī nozaru un augstskolu kvalificēta personāla apmaiņa gan valsts, gan pārrobežu līmenī. Pamatizglītība — sākot ar pirmskolas audzināšanas iestādēm līdz pat vidusskolai — un mūžizglītība ir jāsaista ar augstskolu darbību, lai celtu pedagogu kvalifikācijas kvalitāti un papildinātu to zināšanas.

3.1

“Neskatoties uz nenoliedzamu progresu, Lisabonas stratēģijas īstenošanā ir ievērojamas nepilnības un kavēšanās”, 2005. gada martā vērtēja Eiropadome (3)

3.2

Minētajām nepilnībām un kavējumiem ir virkne iemeslu.

3.2.1

Trūkst patiesas apņemšanās īstenot stratēģiju. Jāatgādina, ka Eiropadome uzsāka Lisabonas stratēģiju, skaidri nenosakot Eiropas Komisijas lomu šajā procesā. Viena no galvenajām problēmām ir Eiropas stratēģijas, kas īstenojama galvenokārt valstu līmenī, nekonsekvence. Dalībvalstis nav izrādījušas pietiekamu apņemšanos sasniegt izvirzītos mērķus un veikt paredzētās darbības. Atklātā koordinācijas metode (AKC) nav devusi gaidītos rezultātus. Valstu rīcības plāni nodarbinātības, sociālās integrācijas un citās jomās ir pārvērtušies par birokrātiskiem ziņojumiem, un stratēģijā paredzētie nodomi tiek īstenoti tikai daļēji. Turpinās politikas jomu sadrumstalotība. ES budžeta finansējums ir pārāk mazs. Netiek ņemta vērā citu dalībvalstu labā prakse. Dalībvalstis pietiekami neņem vērā savu politiku sociālo un ekonomisko ietekmi uz citām dalībvalstīm.

3.2.2.

Eiropas Komisijai ir tikai neliela loma stratēģijas īstenošanā. Eiropas Komisijai ir jāpiešķir plašākas pilnvaras noteikt politikas virzienus un uzraudzīt progresu. Piemēram, atklātas koordinācijas metodē nav paredzēta sistēma, kas nodrošinātu iespēju izteikt brīdinājumus.

3.2.3.

Stratēģija ir pārāk abstrakta. Lisabonas stratēģija ir kļuvusi par birokrātu un ekspertu darbības jomu, un tādējādi ne plašākas sabiedrības uzskatos, ne plašsaziņas līdzekļos, ne politiskās diskusijās tā netiek atspoguļota un uztverta kā realitāte. Stratēģijas ietekme nav pamanāma. Sabiedriskā doma nešķiro starp globalizācijas, ES politikas un valsts politikas ietekmi uz sabiedrības dzīves un darba apstākļiem. Ir jānodrošina skaidrojums par atšķirībām un savstarpējo saikni starp dažādiem politikas līmeņiem, lai sabiedrībai rastos pilnīgs un skaidrāks priekšstats par ES būtību.

3.2.4.

Stratēģija ir lejupvērsts process. Pat ja ir īstenots vajadzīgais konsultāciju process, īpaši tajās valstīs, kurās ir spēcīgas sociālā un pilsoniskā dialoga tradīcijas, dalībvalstīs vērojama pārāk maza organizētās pilsoniskās sabiedrības līdzdalība. Tieši tāda situācija radusies attiecībā uz AKM pētniecības un izglītibas jomā. Konsultācijas bieži vien ir formālas, ierobežotas valsts līmenī un tādējādi nenodrošina pietiekamas līdzdalības iespējas visu līmeņu pilsoniskās sabiedrības organizācijām. Ir jāveicina darba devēju un arodbiedrību, kā arī citu iesaistīto pušu izpratne par viņu pienākumiem un lomu. Zemais līdzdalības līmenis norāda arī to, ka reformas var nesasniegt mērķi un ka tām var būt negatīvas sociālās un ekonomiskās sekas. ES pārāk daudz koncentrējas uz strukturālajām reformām, taču tai joprojām trūkst politiku, ar kuru palīdzību pilsoniskajai sabiedrībai un tās organizācijām tiktu dotas iespējas reaģēt uz mainīgās pasaules izaicinājumiem.

4.1.

Iepriekš minēto nepilnību un kavējumu rezultātā Eiropadome atkārtoti izvērsa Lisabonas stratēģiju, piešķirot prioritāti izaugsmei un nodarbinātībai. “Eiropai ir jāatjauno konkurētspējas pamats, jāpalielina izaugsmes potenciāls un ražīgums, jāpastiprina sociālā kohēzija, galveno nozīmi piešķirot zināšanām, jauninājumiem un cilvēku kapitāla optimālai izmantošanai” (4). Padome turpina:

“Ir jārosina patiess dialogs starp valsts un privātā sektora pārstāvjiem, kas tieši iesaistīti zināšanu sabiedrības izveidē.” (5)

Eiropadome noteica skaidri definētus mērķus un ieteica vairākas darbības zināšanu un inovācijas veicināšanai (6).

Tika izstrādātas divdesmit četras integrētas pamatnostādnes laika posmam no 2005. līdz 2008. gadam, kurās norādītas trīs reformu jomas: makroekonomiskā, mikroekonomiskā un nodarbinātības joma (7).

4.2.

Lai nodrošinātu Lisabonas stratēģijas novirzīšanu, Eiropadome aicināja uzlabot pārvaldību, pamatojot to uz aktīvāku dalībvalstu līdzdalību (8).

Dalībvalstīm tika izvirzīta prasība līdz 15. oktobrim sagatavot valsts reformu programmas, kurās noteiktas turpmākās rīcības prioritātes, pamatojoties uz konsultācijām ir visām iesaistītajām pusēm. Ir jāsniedz skaidrojums par galveno iesaistīto pušu ieguldījumu un pienākumiem. Diemžēl politiskās situācijas pārmaiņas dažās valstīs ir izraisījušas kavējumus. Atsevišķās jomās tiks izmantota atklātā koordinācijas metode (AKC).

5.1

EESK iesaka izveidot Kopējo Eiropas zināšanu telpu, kas dalībvalstīm un ES iestādēm ir jāīsteno pēc 2010. gada, lai sasniegtu Lisabonas stratēģijas mērķus, izmantojot paplašinātu Eiropas līmeņa sadarbību apmācību, jauninājumu un pētniecības jomā. Minētais priekšlikums tika saskaņots ar valstu ekonomikas un sociālo lietu padomēm Luksemburgas deklarācijā (9).

5.2

Sadarbības pamatā ir jābūt skaidri definētiem mērķiem, ko papildina atbilstoši leģislatīvi un neleģislatīvi pasākumi. Būtiskākais faktors būs efektīvu sistēmu izveide zināšanu nodošanai un paraugprakses izmantošanai.

5.3

EESK atzīst, ka Kopējās Eiropas zināšanu telpas konstitucionālā bāze atšķiras no KLP, EMS vai iekšējā tirgus. Taču, lai panāktu progresu, ir pilnībā jāizmanto visi Līguma attiecīgie noteikumi. Dalībvalstīm ir jākompensē konstitucionālās kompetences neesamība, izrādot politisku mērķtiecību, un jāīsteno kopējās Eiropas politikas ar labākas un efektīvākas sadarbības palīdzību, lai ieviestu Kopējo Eiropas zināšanu telpu. Ir jāpalielina Komisijas loma, lai nodrošinātu tai iespēju vadīt minēto procesu.

5.4

Dalībvalstu pilsoniskās sabiedrības organizācijām arī ir jāuzņemas atbildība par progresu Kopējās Eiropas zināšanu telpas izveidē. Ir jāmobilizē nozīmīgākās privātā sektora ieinteresētās puses. Tādējādi tās kļūtu par galvenajiem dalībniekiem “patiesā dialogā”, uz kuru aicina Eiropadome un spētu daļēji kompensēt politiskās gribas trūkumu. Tām ir jānosaka galvenās prioritātes, kā arī jāiesaka un jāīsteno pasākumi gan pastāvīgi, gan saskaņojot ar valsts iestādēm. Turklāt ir jārisina jautājums par finanšu līdzekļiem. Sociālajiem partneriem ir jācenšas panākt vienošanās attiecībā uz zināšanu sabiedrības veicināšanu. Citiem organizētas pilsoniskās sabiedrības sektoriem, ieskaitot augstākās izglītības un zinātnes aprindas, arī ir jādod attiecīgs ieguldījums un jāizstrādā savas platformas reformai.

5.5

Iekšējais tirgus ir integrācijas procesa stūrakmens, kā rezultātā iespējams uzlabot ekonomiskos rādītājus, panākt sociālo progresu un ilgtspējību. Savstarpējā mijiedarbība starp Kopējo Eiropas zināšanu telpu un iekšējo tirgu radīs sinerģētisku ietekmi, kas savukārt radīs jaunu izaugsmes potenciālu. Apmācības, inovācijas un pētniecības veicināšanas pasākumu rezultātā tiks palielināta konkurētspēja. Labi funkcionējošs iekšējais tirgus dos iespēju ne vien brīvai preču, darbaspēka, pakalpojumu un kapitāla kustībai, bet arī zināšanu un ideju apritei.

5.5.1

Tādēļ iespējami ātri ir jālikvidē atsevišķi atlikušie iekšējā tirgus šķēršļi, kas kavē pāreju uz zināšanu ekonomiku. Lai īstenotu minētās sinerģijas un potenciālus, ir svarīgi pieņemt tiesību aktus Kopienas patentu un intelektuālo īpašumtiesību jomā.

5.5.2

Ir jāsekmē uzņēmumu un citu ieinteresēto pušu ieguldījumi apmācību, jauninājumu un pētniecības attīstībā, tajā skaitā ar valsts atbalsta un valsts pasūtījuma sistēmas palīdzību un atbilstoši konkurences noteikumiem.

5.5.3

Modernizēta ES rūpniecības politika, kam raksturīga nozaru pieeja, ir zināšanu sabiedrības pamats, kas apvieno izcilību un nodrošina stabilus un paredzamus pamatnosacījumus rūpniecības attīstībai.

5.5.4

Tāpat ir svarīgi nodrošināt lielāku vispārējo mobilitāti starp dalībvalstīm un stimulēt zinātnieku un studentu brīvu apriti. Mobilitāte ir dabisks veids kā iegūt un nodot tālāk iemaņas, taču līdz ar to jābūt nodrošinātām pienācīgām darba algām un darba apstākļiem.

5.5.5

Augstskolām un profesionālajām mācību iestādēm ir jāatbalsta Kopējo Eiropas zināšanu telpu, pielāgojot to darbībai Eiropas pieeju. Ir jāveicina esošo kvalifikācijas atzīšanas instrumentu izmantošana (10).

5.6

Kopējā Eiropas zināšanu telpa ir balstīta uz ikvienas personas pamattiesībām baudīt zinātnes sasniegumu, jauno tehnoloģiju, jauninājumu un apmācības sniegtās priekšrocības. Visiem iedzīvotājiem, visām nozarēm un reģioniem ir jāspēj piedalīties. Ir jānodrošina piemēroti apstākļi mūžizglītībai, dodot iespēju ikvienam cilvēkam izmantot tās sniegtās iespējas. Izglītība un arodapmācība ir zināšanu sabiedrības izveides priekšnoteikums, un tā kā tie ir vispārējas nozīmes pakalpojumi, valsts iestādēm ir jāuzņemas to vadība, lai garantētu izglītības un arodapmācības vienlīdzīgu pieejamību ikvienam.

5.6.1

Zināšanu sabiedrībai nav jākļūst par elitāru projektu tiem, kas ir pārliecināti par jauno tehnoloģiju sniegtajiem labumiem. Gluži pretēji, tā uzskatāma par daļu no vispārēja projekta un saistāma ar citām politikām, kas aptver plašu sabiedrību. Tā ir saistīta ar personīgo attīstību, pilsonisko izglītošanu un mūžizglītību, kas atbilst 21. gadsimta prasībām. Tā ir unikāla iespēja mazināt esošās plaisas un likvidēt esošās barjeras. Šajā sakarā ir būtiski nodrošināt jauno tehnoloģiju pieejamību arī nelabvēlīgajām iedzīvotāju grupām, piemēram migrantiem, ka arī cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Tādēļ jaunās tehnoloģijas un jauninājumus lielākā mērā ir jārada iniciatīvu un lietotāju pieprasījuma rezultātā.

5.6.2

Kvalitatīvai pamatizglītībai ir būtiska nozīme. Ir svarīgi nodrošināt, lai ikviens apgūtu pamatiemaņas, kas nepieciešamas, lai sasniegtu mērķi — izglītību visiem. Pirmsskolas vecuma bērnu audzināšanas iestāžu galvenais uzdevums ir nodrošināt visiem bērniem, neatkarīgi no viņu sociālā stāvokļa, vienādas mācību iespējas viņu dzīves agrīnākajos posmos.

6.1

Lai izveidotu Kopējo Eiropas zināšanu telpu, ES, dalībvalstīm un reģioniem ir jāpārskata izdevumi, novirzot tos izaugsmi veicinošām investīcijām apmācību, inovāciju un pētniecības jomā. EESK iesaka dalībvalstīm sadarbībā ar privātā sektora ieinteresētajām pusēm pievērsties “Valsts programmas zināšanu veicināšanai” īstenošanai ar mērķi palielināt ieguldījumus zināšanu infrastruktūrās un visiem pieejamās apmācību iestādēs.

6.2

Minētā darba veikšanai, dalībvalstis un reģioni var saņemt atbalstu — ES finansējumu no struktūrfondiem vai kohēzijas fondiem. Būtiska loma būs arī 7. pētniecības un attīstības pamatprogrammai. Svarīgi atbalsta instrumenti ir Konkurētspējas un jauninājumu programma (CIP), Mūžizglītības programma un Progresa programma.

6.3

EESK neatlaidīgi aicina atbalstīt Eiropas Komisijas priekšlikumus par finansējuma zinātnei, inovācijām un apmācībai iekļaušanu 2007. — 2013. gada finanšu plānā.

6.4

7. pētniecības un attīstības programma zināmā mērā ir izmēģinājums Eiropas Komisija ir izvirzījusi priekšlikumu par līdzekļu divkāršu palielinājumu līdz 72 miljardiem EUR. Komiteja lūdz minēto apjomu saglabāt. Pretējā gadījumā tiks apdraudēta par mērķi izvirzītā 3 % finansējuma apjoma piešķiršana zinātnei un pētniecībai. Ja dalībvalstis izlems samazināt sākotnēji piedāvāto ES izdevumu apjomu, tām ir jānodrošina kompensācija, piešķirot papildu līdzekļus valsts mērogā.

6.5

EESK neatlaidīgi lūdz uzņēmumus, finanšu iestādes un privātos fondus uzņemties atbildību par investīciju palielināšanu zināšanu ekonomikā. Tā atbalsta valsts un privātā sektora partnerattiecības Eiropas, valsts un reģionālā līmenī kā ieguldījumu finansēšanas metodi. EESK ierosina izmantot fiskālos veicināšanas līdzekļus pētniecībai un attīstībai, paredzot dotācijas, nodokļu kredītus un aizdevumu garantijas, kas ieviešamas visā ES ar nosacījumu, ka tiks nodrošināta šādi radīto zināšanu pieejamība. Īpaša finansiāla un cita veida palīdzība jāpiešķir MVU, ieskaitot sociālās ekonomikas organizācijas, lai tās varētu pilnvērtīgi iesaistīties Kopējā Eiropas zināšanu telpā. Tāpat, lai nodrošinātu pilsoņu un to organizāciju aktīvu līdzdalību, ir vajadzīgs pietiekams finansējums un stimuls.

7.1

EESK atbalsta augstākā līmeņa sanāksmes secinājumus par pilnveidotu pārvaldību, jo tie atbilst Komitejas neatlaidīgajiem aicinājumiem iesaistīt dalībvalstis, valdības un visas ieinteresētās puses reģionālā un valsts līmenī, ieskaitot parlamentāras iestādes. Komiteja tic, ka valstu reformu programmas tiks sagatavotas, apspriežoties ar pilsonisko sabiedrību un iesaistot ekonomikas un sociālo lietu padomes tajās valstīs, kurās tādas pastāv. Komiteja uzmanīgi sekos minētajai konsultāciju procedūrai.

7.2

Padomes noteiktās integrētās vadlīnijas neatspoguļo vajadzību pēc dažādu reformu jomu kohēzijas, bet ir fragmentētas. Svarīgi ir tas, ka aptuveni desmit pamatnostādņu ir saistītas ar zināšanu sabiedrību. Padomei ir jāapsver pārformulēšanas iespēja, lai integrētu dažādas politiskās iniciatīvas, ar kuru palīdzību var izveidot Kopējo Eiropas zināšanu telpu.

7.3

Komiteja uzsver, ka minētā procesa nozīmīgi elementi ir pārvalde un efektīva īstenošana. No vienas puses tā realizēšanai nepieciešami mērķi, kritēriji un grafiki, bet no otras puses — skaidri noteikti pienākumi izstrādāt, īstenot un uzraudzīt veicamās darbības.

7.4

Pat ja Lisabonas stratēģija ir dalībvalstu pārziņā, ir jāpastiprina Komisijas iespējas noteikt politikas virzienus, uzraudzīt progresu un izteikt brīdinājumus valstīm, kas nepilda savas valsts reformu programmās paredzētās saistības, piemēram:

7.5

Konkurētspējas un nodarbinātības padomēm, kā arī Eiropas Parlamentam un valstu parlamentiem ir jāapspriež minētais gada pārskats, šajā procesā iesaistot arī ieinteresētās puses un plašāku sabiedrību.

7.6

EESK iesaka uzsākt pastāvīgu un strukturētu diskusiju, lai motivētu visu līmeņu lēmējus un sekmētu sabiedriska dialoga attīstību, un lai tiktu ņemtas vērā iedzīvotāju vēlmes un bažas, tādējādi mazinot arvien pieaugošo skepsi un apņemības trūkumu. Diskusijās jāaptver vietējais, reģionālais un Eiropas līmenis un jāizmanto inovatīvas metodes. Ir jārisina nākotnes uzdevumi un jāizdara stratēģiska izvēle.

7.7

Valstu parlamentiem ir būtiska loma, un tiem ir jāpiedalās minētajos procesos. EESK iesaka pirms kopējām debatēm Padomē organizēt diskusijas par valstu reformu programmām katras valsts parlamentā, vēlams — tajā pašā mēnesī un, ja iespējams, tajā pašā nedēļā. Valstu ekonomikas un sociālajām padomēm arī jāuzņemas atbildība šajā jomā, bet valstīs, kurās šādu padomju nav, diskusijas ir jāveicina sociālajiem partneriem un citām pilsoniskās sabiedrības organizācijām.

7.8

Inovācijas un mācību pamats ir vietējā mēroga norises. EESK uzsver reģionālā un vietējā līmeņa iesaistīto pušu līdzdalību Kopējas Eiropas zināšanu telpas izveidē un viņu pienākumu uzņemties līdzatbildību par Lisabonas stratēģijas īstenošanu. Īpaša nozīme šajā jomā ir pilsētu reģioniem un pilsētu aglomerācijām, taču ir jāsekmē arī visu pārējo reģionu līdzdalība. EESK patiesi atbalsta faktu, ka viena no trim turpmākās kohēzijas politikas prioritātēm ir jauninājumu, uzņēmējdarbības un zināšanu ekonomikas sekmēšana.

8.1

Eiropadome aicināja EESK izveidot interaktīvu pilsoniskās sabiedrības iniciatīvu tīklu, kas apvienotu dalībvalstu ekonomikas un sociālo lietu padomes un citas partnerorganizācijas ar mērķi veicināt stratēģijas īstenošanu (11). Minētais process šobrīd jau ir uzsākts. Nozīmīgs solis šajā virzienā ir sadarbība šā atzinuma un Apkopojošā ziņojuma sagatavošanā. Tiks uzsvērta organizētas pilsoniskās sabiedrības paraugprakse un pieredze attiecībā uz līdzdalību pasākumos un politikās, lai panāktu zināšanu sabiedrības izveidošanu (12).

8.2

Ir steidzama nepieciešmība novērst esošo iedzīvotāju informētības par Eiropu trūkumu. Jākoncentrējas uz iedzīvotāju vēlmēm un bažām. Ir vajadzīga moderna pieeja komunikācijas un informētības paaugstināšanas procesam, lai motivētu un, iespējams, pārliecinātu sabiedrību un iedzīvotājus uzņemties atbildību. Arī presei un citiem plašsaziņas līdzekļiem ir aktīvāk jāiesaistās diskusijās par Eiropas nākotni. Šajā sakarā Komiteja atsaucas uz Komisijas rīcības plānu, kuru izvirzījusi Wallstrom kundze un kura pamatā ir trīs principi: “Uzklausīt, informēt un rīkoties iedzīvotājiem tuvākajā līmenī” (13). Ir jānodrošina ieinteresēto pušu foruma, ko 7. un 8. novembrī rīkoja Komiteja sadarbībā ar Komisiju, secinājumu izpildes kontrole.

8.3

Līdzdalība nozīmē arī to, ka privātā sektora ieinteresētajām pusēm ir jārīkojas un jāuzņemas atbildība, ar materiālu ieguldījumu un reālu pasākumu starpniecību. Ir jāatbalsta privātā sektora vadītas iniciatīvas, kas dod ieguldījumu Kopējās Eiropas zināšanu telpas izveidē.

8.4

EESK vēlas uzsvērt dažu galveno ieinteresēto pušu potenciālo ieguldījumu.

9.1.1

Eiropadome augstākā līmeņa sanāksmē atbalstīja reformas ieviešanu attiecībā uz Stabilitātes un drošības paktu. Atbilstoši minētajai reformai galvenie risināmie jautājumi ir makroekonomikas stabilitātes nodrošināšana un atbilstība noteikumiem (17)Tomēr publiskā sektora izdevumu novirzīšana pētniecībai, attīstībai un jauninājumiem ir viens no būtiskākajiem faktoriem, kas ES jāņem vērā, novērtējot īslaicīgo deficītu, kas pārsniedz 3 procentus, vai definējot dažādas korekcijas iespējas.

9.1.2

Ir nepieciešama ekonomiskā izaugsme un nodarbinātība, jo tās veicina un atvieglo vairuma pārējo politisko mērķu sasniegšanu un izlīdzina reformu ietekmi. Taču pašreizējā ES politika nav pietiekami koncentrēta uz izaugsmi un nodarbinātību. Plašās ekonomikas politikas pamatnostādnēs minētais politiku apvienojums nav līdzsvarots, jo tā pamatā ir stabilitātes sasniegšana uz izaugsmes rēķina, un tas koncentrējas galvenokārt uz pasākumiem piedāvājuma jomā. Politiku apvienojumā nav ņemts vērā fakts, ka reformas izaugsmes potenciāla paaugstināšanai var papildināt ar pasākumiem, kas veicina efektīvu pieprasījumu.

9.1.3

Šajā sakarā nozīmīga ir ciešāka ekonomikas politikas koordinēšana starp dalībvalstīm, kā arī makroekonomiskā dialoga saistīšana ar sociālo partneru trīspusējo sammitu un plašu diskusiju uzsākšanu ar ECB.

9.1.4

Minētajos apstākļos makroekonomikas politikai, konkrēti — budžeta un nodokļu politikai ir jāveicina zināšanu sabiedrības izveide, it īpaši, piešķirot prioritāti demand pull??? Jaunajām tehnoloģijām.

9.2.1

Pavasara sammitā tika noteikts, ka “Mūžizglītība ir obligāts priekšnosacījums Lisabonas stratēģijas mērķu sasniegšanai” (18).

9.2.2

Jāatzīmē, ka valstīs, kuras sasniegušas labākos ekonomiskos un sociālos rādītājus, ir procentuāli lielākā daļa pieaugušo iedzīvotāju, kuri iegūst izglītību vai piedalās apmācībā, savukārt valstīm, kurās ir vissliktākie rādītāji, raksturīgs pretējais. Ir jāatzīst “jaunas iespējas” princips un visiem, kas nav izmantojuši pirmo, sākotnējas izglītības sniegto iespēju, jāpiedāvā līgums. Minēto ideju var īstenot, izmantojot dažādas metodes, piemēram, piedāvājot apmācību vai čeku, kas izmantojams piemērotā laikā jebkurā dzīves posmā, tādējādi ļaujot atgūt pamatzināšanas.

9.2.3

Ir būtiski sammita secinājumus pārvērst realitātē. EESK atkārto aicinājumu izveidot Eiropas mēroga Mūžizglītības hartu (19). ES un dalībvalstīm kopīgi ar galvenajām ieinteresētajām pusēm ir jānosaka galvenās prioritātes un darbības, nodrošinot tām tiesisku pamatojumu un pietiekamus finanšus resursus. Dalībvalstīm ir jāizrāda apņemšanās īstenot minēto hartu visos līmeņos ar “mūžizglītības paktu” vai tamlīdzīgu instrumentu palīdzību. Ir jānosaka gan valsts, gan privātā sektora loma un pienākumi, ņemot vērā, ka mūžizglītība ir vispārējas nozīmes pakalpojums.

9.2.4

Ir nepieciešami ievērojami ieguldījumi visos mūžiglītības posmos, tajā skaitā jau agrā bērnībā. Dalībvalstīm būtu jāvienojas par kvantitatīviem mērķiem, formulējot tos kā investīciju izglītībā procentuālo apjomu. Tomēr valsts budžets vien nespēs apmierināt visas izglītības un apmācību vajadzības, tādēļ papildus tam nepieciešami koplīgumi vai cita veida līgumi starp darba devējiem un darbiniekiem, uzņēmumu un privātpersonām atbilstoši viņu iespējām. Privātā un valsts sektora dalībniekiem ir jāmotivē iedzīvotāji piedalīties un uzņemties atbildību par pielāgošanos mainīgajiem apstākļiem.

9.2.5

ES un dalībvalstīm ir jāvienojas arī par mūžizglītībai piešķiramo minimālo struktūrfondu līdzekļu apjomu, piemēram, vienu trešdaļu no kopējā apjoma (20). Līdzekļi jāvirza “mūžizglītības paktu” atbalstīšanai, kas palielina apmācību pieejamību visiem strādājošajiem, kā arī iniciatīvām, kas izstrādātas, ņemot vērā nelabvēlīgo grupu vajadzības. Katrai dalībvalstij ir jānorāda, ka tā izmanto Eiropas Sociālā fonda līdzekļus valstu reformu programmu īstenošanā.

9.2.6

Vietējā līmenī ar plašas partnerības palīdzību var izveidot atvērtos mācību centrus, mūžizglītības sistēmas vai līdzīgas apmācību shēmas. Arī augstskolām jāuzņemas lielāka loma mūžizglītības nodrošināšanā.

9.3.1

EESK stingri atbalsta pavasara Eiropadomes secinājumus attiecībā uz 7. pētniecības un attīstības pamatprogrammas īstenošanas veicināšanu, lai mazinātu tehnoloģiju atšķirības un apmierinātu dalībvalstu vajadzību izveidot visaptverošas jauninājumu politikas, kuras atbalsta CIP, it īpaši, lai veicinātu MVU konkurētspēju. Komiteja atbalsta arī priekšlikumu, ka Eiropai ir nepieciešama aktīva rūpniecības politika, kas īstenojama ar dažādu iniciatīvu tehnoloģiju jomā palīdzību (21).

9.3.2

Ir nepieciešama pētniecības programmu stingrāka uzraudzība un novērtēšana, lai nodrošinātu līdzekļu novirzīšanu Eiropas inovatīvajai kapacitātei. Lai jauninājumi kļūtu par Eiropas sabiedrības modeļa pamatu, tie jākoncentrē ne vien uz procesiem, produktiem un tehnoloģijām, bet arī uz pārvaldību, ilgtspējīgu attīstību un sociālo jautājumu ekonomisku risināšanu. Jauninājumi ir jāiekļauj visos sabiedrībā notiekošajos procesos. Sociālais un pilsoniskais dialogs ir turpmāko jauninājumu procesu papildinoši pasākumi. Strādājošo un citu ieinteresēto personu iesaistīšana jaunu produktu un tehnoloģiju koncepcijā daļēji izlīdzinās pārstrukturēšanas sekas.

9.3.3

Tālejošie mērķi saistībā ar veselības, ilgtspējīgas attīstības, pilsētu un lauku apvidu infrastruktūras kvalitātes, transporta risinājumu, drošu un pārveidotu darbvietu ieviešanu un kultūras mantojumu veicinās jaunu tehnoloģiju un jaunu inovatīvus produktu un pakalpojumu ieviešanu. Jaunās tehnoloģijas un jauninājumi tādejādi var labvēlīgi ietekmēt dzīves un darba kvalitāti, apmierinot gan sociālās, gan tirgus vajadzības, vienlaicīgi ņemot vērā sociālās un ētiskās sekas.

9.3.4

Lai palielinātu konkurētspēju, Eiropai daudz vairāk uzmanības jāpievērš tehnoloģiju nodošanas iespējām, izmantojot 7. pamatprogrammas rezultātus un veicinot jauninājumiem draudzīgus tirgus apstākļus. Ir jāpiešķir prioritāte un vairāk līdzekļu ES un valstu zināšanu izplatīšanas mehānismiem — gan attiecībā uz pētījumu rezultātiem, gan jaunajām tehnoloģijām, inovatīvām sistēmām un mācību metodēm. Kā zināšanu izplatīšanas modeli var izveidot jaunas paaudzes valsts un privātā sektora partnerattiecības. Lielāks darbs būtu jāiegulda tehnoloģisko sasniegumu ātrākā pārvēršanā komerciālos produktos un pakalpojumos.

9.3.5

EESK aicina uz regulārāku un sistemātiskāku dialogu ar visām galvenajām ieinteresētajām personām visos līmeņos ar mērķi nodrošināt lietotājiem draudzīgu jauninājumu un tehnoloģiju politiku ieviešanu un uzraudzību. Eiropas Komisijai ir jāatbalsta minētā pieeja, izstrādājot pamatnostādnes un ieteikumus, kā arī veicot labas prakses salīdzinošo novērtējumu. Šajā sakarā ir svarīgi veicināt rūpniecisko reģionu, tehnoloģisko parku un pārējās inovatīvās vides attīstību.

9.3.6

Īpaša uzmanība jāpievērš MVU, kā arī sociālās ekonomikas uzņēmumu iesaistīšanai un šo uzņēmumu vajadzību apmierināšanai, nodrošinot tiem piekļuvi pētniecībai un tehnoloģiju attīstībai un pētniecības pakalpojumiem, kā arī iesaistot tos pētniecības un tehnoloģiju attīstības procesos. MVU ir nozīmīga loma reģionālo izcilības klāsteru izveidē. Ir jāapsver iespējas veikt pasākumus MVU aizņemtās tirgus daļas palielināšanai, un šajā sakarā kā paraugu varētu izmantot ASV veiksmīgo pieredzi jaunu augsto tehnoloģiju jomā darbojošos mazo uzņēmumu izveides atbalstīšanā.

9.3.7

Uz rūpniecību vērstas tehnoloģiskās platformas, kuras 2003. gadā ar Komisijas atbalstu ieviesa iesaistītās personas, kļūs par spēcīgiem ES pētniecības politikas dalībniekiem un veidos ES rūpniecības politikas pamatu. EESK ierosina, ka rūpniecības nozarei pozitīvi jāreaģē uz tai izvirzīto Eiropas Komisijas prasību uzņemties vēl aktīvāku lomu tehnoloģisko platformu darbībā. Taču EESK uzskata, ka minētajām platformām ir jābūt atvērtām sociālajiem partneriem un citām pilsoniskās sabiedrības organizācijām, lai arī tās varētu piedalīties pētniecības darba programmas sagatavošanā.

9.4.1

Lai motivētu strādājošos aktīvi piedalīties pārejā uz zināšanu sabiedrību, ir jānodrošina, lai viņi justos droši par darbavietu stabilitāti. Elastīgums ir jāpapildina ar aktīvu politiku darba tirgus jomā, kas rosina strādājošos iesaistīties mūžizglītībā. Rosinošs piemērs varētu būt Dānijā ieviestā elastīguma un sociālās drošības (flexicurity) pieeja.

9.4.2

Lai veicinātu prasmju un iemaņu pilnveidošanu, strādājošo profesionālo mobilitāti un līdzsvaru starp darbu, mācībām un ģimenes dzīvi, kā arī jaunu darba organizāciju un statusa maiņas iespējas, ir jānosaka jaunas sociālās aizsardzības formas. Ar to palīdzību ir jānovērš tādi darba līgumi un darba nosacījumi, kas apdraud strādājošo tiesības un kuri nelabvēlīgi ietekmē viņu līdzdalību zināšanu sabiedrībā.

9.4.3

Koka ziņojumā (22) minēts, ka darba apdrošināšanas un sociālās aizsardzības sistēmām ir jāatbalsta elastīgums, veicinot minēto pāreju ikvienas personas dzīves laikā. Varētu izveidot jaunas darba dzīves cikla apdrošināšanas formas, piemēram, personīgus “mācību kontus”, kuri daļēji tiktu finansēti no sociālajām iemaksām.

9.4.4

EESK rosina Sociālās aizsardzības komiteju izskatīt minēto jautājumu un cita starpā apzināt labas prakses un ieteikt pamatnostādnes jaunām aizsardzības formām. Arī Komiteja sniegs savu ieguldījumu šajā jomā, sagatavojot atzinumu par elastīgumu un sociālo drošību (23).