17.11.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 286/20

1.1

Kaut arī ir pagājuši pieci gadi, kopš Tamperes Eiropadome, balstoties uz Amsterdamas Līgumu, apņēmās veidot kopēju Eiropas Savienības imigrācijas un patvēruma politiku, šis mērķis nav sasniegts. Zināms progress ir panākts, un Komisija ir izstrādājusi vairākus politiskus un likumdošanas priekšlikumus, bet Padome tos atbilstoši nav apspriedusi. Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja ir darbojusies kopā ar Komisiju, izstrādājot vairākus atzinumus, kuri uzskatāmi par ieguldījumu tiešām kopīgas politikas un saskaņotas likumdošanas veidošanā migrācijas jomā.

1.2

Šobrīd situācija ir mainījusies. Tuvāko gadu imigrācijas un patvēruma politikas attīstību nosaka 2004. gada novembrī pieņemtā Hāgas Programma. Programma ietilpst arī Konstitucionālā līguma ietekmes laukā, nostiprinot atbalstu nākotnes imigrācijas politikai Eiropā. (1)

1.3

Komisijas Zaļā grāmata aptver imigrācijas politikas galveno tēmu: ekonomisko migrantu uzņemšanas priekšnoteikumus un migrācijas plūsmas pārvaldības līdzekļus. Imigrācijas politikas centrā ir ārvalstnieku uzņemšanas likumu kopums. Šobrīd pastāv tikai valstu likumi, kas ievērojami atšķiras katrā no dalībvalstīm, un vairumā gadījumu tiem ir ierobežojošs raksturs.

1.4

Pirms trim gadiem Komisija izstrādāja priekšlikumu Padomes direktīvai par trešo valstu pilsoņu ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumiem, tiem veicot algotu darbu un pašnodarbinātu personu ekonomisko darbību (2). EESK un Parlaments izdeva atzinumus (3), kuros atbalstīja priekšlikumu. Neskatoties uz to, priekšlikums Padomē pirmajā lasījumā netika pieņemts. Kopš tā laika dažas dalībvalstis ir pieņēmušas jaunus likumus par ekonomiskajiem migrantiem, un ar imigrāciju saistītās lietas ir nokļuvušas daudzu politisko programmu uzmanības centrā.

1.5

Saloniku Eiropadome, kas norisinājās 2003. gada 19. un 20. jūnijā, uzsvēra “nepieciešamību izvērtēt tiesiskus līdzekļus trešo valstu valstspiederīgo migrācijai uz Eiropas Savienību, ņemot vērā dalībvalstu uzņemšanas iespējas.” (4) Atzinumā par imigrāciju, integrāciju un nodarbinātību (5) EESK uzsvēra, ka ES nekavējoši nepieciešama aktīva ekonomiskās migrācijas politika (6), kā arī saskaņota likumdošana. ES demogrāfiskās situācijas attīstības tendences un Lisabonas stratēģija norāda uz to, ka Eiropai būs jāveido aktīva ekonomisko migrantu uzņemšanas politika attiecībā gan uz augsti kvalificētiem, gan mazāk kvalificētiem strādājošiem. Lai gan katrai valstij ir savas vajadzības un īpatnības, ekonomiskās migrācijas ceļu atvēršana ir raksturīga visām dalībvalstīm kopumā.

1.6

Turklāt jauno dalībvalstu pilsoņiem ir noteikts pagaidu aizliegums izmantot savas tiesības uz uzturēšanās un darba izvēles brīvību, kas pats ar sevi ir anomālija. EESK cer, ka šis aizliegums drīz tiks atcelts. Pārejas perioda laikā jauno dalībvalstu pilsoņiem jādod izvēles tiesības.

1.7

EESK izsaka bažas par politiskajiem sarežģījumiem saistībā ar imigrācijas politiku, kā arī par noteiktas sabiedrības daļas un plašsaziņas līdzekļu negatīvu reakciju. Politiskajiem un sabiedriskās domas līderiem jāatsakās no rasistiskiem un ksenofobiskiem izteicieniem diskusijās un jārīkojas ar attiecīgo atbildību un politisko kultūru.

1.8

Apspriežot Zaļo grāmatu, visām pusēm jācenšas norobežot tos neskaitāmos aizspriedumus un bailes, kas šobrīd saistās ar darbaspēka migrāciju. EESK vēlas šai diskusijā dot rūpīgu, racionālu ieguldījumu.

—

Cik tālu būtu jāattīsta Eiropas politika nodarbināto migrācijas jomā un kādam būtu jābūt Kopienas iejaukšanās līmenim šajā jautājumā?

—

Vai Eiropas migrācijas likumam būtu jānodrošina vispusīgs tiesisks regulējums, kas attiektos gandrīz uz ikvienu trešo valstu pilsoni, kas ierastos ES, vai tam jākoncentrējas uz īpašām imigrantu grupām?

—

Gadījumos, kad tiks izvēlēta nozaru pieeja likumdošanai, kurām migrantu grupām dodama priekšroka un kāpēc?

—

Vai jūs uzskatāt, ka būtu jāizvērtē citas pieejas, piemēram, Eiropas operatīvā procedūra? Vai varat piedāvāt citas iespējas?

2.1.1

EESK uzskata, ka patiešām pastāv nepieciešamība reglamentēt ekonomisko migrantu uzņemšanu ES līmenī. Lai to nodrošinātu, nepieciešams augsts tiesību aktu saskaņošanas līmenis, kā tas jau norādīts Konstitucionālā līguma projektā. Savos iepriekšējos atzinumos (7) EESK jau ir aicinājusi ES nekavējoties izstrādāt kopējo imigrācijas politiku un saskaņotus tiesību aktus. Eiropas Savienībai un dalībvalstīm nepieciešama atklāta likumdošanas forma, kas atļauj darbaspēka imigrācijas plūsmu pa legāliem un pārskatāmiem kanāliem. Tas attiecas gan uz augsti kvalificētiem speciālistiem, gan uz tādiem strādniekiem, kuru darba veikšanai nepieciešama zemāka kvalifikācija.

2.1.2

Līgums par Konstitūciju Eiropai nosaka kopējās imigrācijas likumdošanas robežas: “dalībvalstu tiesības noteikt uzņemšanas apjomu trešo valstu pilsoņiem, kuri to teritorijā ierodas no trešajām valstīm, lai meklētu darbu, neatkarīgi no tā, vai viņi ir algoti vai pašnodarbināti.” (8) EESK uzskata, ka noteiktās robežas neliedz Savienībai panākt augstu tiesību aktu saskaņošanas līmeni ekonomisko migrantu uzņemšanas jomā. Tas būtu panākams pakāpeniski, dodot dalībvalstīm laiku pielāgoties normām.

2.1.3

Atbilstoši Komisijas priekšlikumam arī EESK uzskata, ka visaptverošais (horizontālais) tiesiskais regulējums ir atzīstams par labāku nekā nozaru likumdošanas priekšlikumi. Komisijas iesniegtā likumdošanas iniciatīva saņēma EESK atbalstu. Tajā tika iekļauti noteikumi par algotā darbā strādājošo, pašnodarbināto un citās ekonomiskajās darbībās iesaistīto migrantu ieceļošanu un uzturēšanos dalībvalsts teritorijā laikposmā, kas pārsniedz trīs mēnešus. Turklāt specifiskiem gadījumiem varētu tikt izstrādāti īpaši noteikumi, kas attiektos uz sezonas strādniekiem, uz uzņēmumu darbiniekiem, kas nosūtīti darbam citā valstī, pakalpojumu sniedzējiem un citiem.

2.1.4

Ja Padome izvēlētos nozaru pieeju, kas atbilstu augsti kvalificētu migrantu vajadzībām, būtu jārunā par šīs pieejas diskriminējošo raksturu. Padomei varbūt būtu vieglāk izdarīt šādu izvēli, tomēr tā attālinās no Konstitucionālajā līgumā paredzētajiem noteikumiem.

2.1.5

Turklāt, neskatoties uz to, ka vairākums valstu tiesību aktu aizliedz augstas un zemas kvalifikācijas strādnieku ieceļošanu, arvien pieaug nelegālā imigrācija, neformālā ekonomika un nelegālais darbs. (9) EESK atzinumā (10) skaidri norādīts, ka dažās dalībvalstīs nelegālās migrācijas pieaugums nešaubīgi ir saistīts ar ekonomisko migrāciju regulējošu tiesību aktu trūkumu.

—

Kā mēs varētu nodrošināt efektīvu “Kopienas priekšrocības” principa ievērošanu?

—

Vai pastāvošā Kopienas priekšrocības principa definīcija vel ir aktuāla? Ja nē, tad kā to mainīt?

—

Uz kādiem citiem ekonomiskajiem migrantiem (atskaitot lielo, pārnacionālo uzņēmumu vadošā personāla pārcelšanu) Kopienas priekšrocības princips varētu neattiekties?

—

Ja neskaita pastāvīgi dzīvojošas personas, tad kurām trešo valstu pilsoņu kategorijām — ja vispār piešķir — jāpiešķir priekšrocības salīdzinājumā ar nesen iebraukušajiem strādniekiem no trešām valstīm?

—

Vai trešo valstu pilsoņiem, kuri pēc zināma nostrādātā perioda ir uz laiku atstājuši ES teritoriju, būtu jāpiešķir precīzi noteiktas tiesības uz priekšrocībām?

—

Vai strādājošo, kas ir trešo valstu pilsoņi, mobilitātes veicināšana no vienas dalībvalsts uz otru var labvēlīgi ietekmēt ES ekonomiku un attiecīgo valstu darba tirgus? Kā to varētu efektīvi ieviest? Kādus ierobežojumus/atvieglojumus noteikt?

—

Kā Eiropas valsts nodarbinātības dienesti (European Public Employment Services (PES)) un EURES darba mobilitātes portāls varētu piedalīties trešo valstu strādājošo darbaspēka migrācijas atvieglošanā?

2.2.1

Eiropas jaunajā imigrācijas likumdošanā jāiekļauj tās direktīvas, kas vērstas pret diskrimināciju tirgū.

2.2.2

Kopienas priekšrocības princips attiecināms uz visām personām, kas pieder ES darba tirgum, ne tikai uz valsts vai Kopienas strādājošajiem. (11) EESK uzskata, ka Kopienas priekšrocības princips jāattiecina uz:

2.2.3

Migrantu pārvietošanās veicināšana starp to izcelsmes valsti un reģistrācijas valsti pozitīvi ietekmē izcelsmes valsts ekonomisko un sociālo attīstību, un tas ļaus noteiktiem migrantiem izvairīties no iekļūšanas nelegālās situācijās. Tāpēc EESK uzskata, ja šāds atvieglojumu režīms vispār tiek izveidots un ieviests, tas jāattiecina uz tiem trešo valstu pilsoņiem, kas pēc noteikta nostrādātā perioda uz laiku ir atstājuši ES, nodrošinot tiesības uz atvieglojumu piemērošanu, ja viņi izradītu vēlmi migrēt atkārtoti.

2.2.4

Visi ziņojumi, kuros analizētas Eiropas darba tirgus problēmas, norāda uz zemu strādājošo mobilitāti. Mobilitātes veicināšana ir viens no Eiropas nodarbinātības stratēģijas mērķiem. Migranti nešaubīgi var lielā mērā palīdzēt uzlabot mobilitāti starp Eiropas darba tirgiem. Augsta likumdošanas saskaņošanas līmeņa sasniegšana imigrācijas jomā atvieglos mobilitāti un kopējo migrācijas plūsmu pārvaldi.

2.2.5

EURES tīkls koordinē dalībvalstu nodarbinātības dienestus. Koordinācijas mērķis ir, veicinot Eiropas strādājošo mobilitāti, aizpildīt pastāvošās darbavietu vakances. Šis tīkls ir nozīmīgs instruments ES darba tirgus un jauno migrācijas plūsmu pārvaldei. Lai palīdzētu pārvaldīt migrācijas plūsmas, EURES tīklam vajadzētu efektīvi savietot dalībvalstīs esošā darbaspēka pieprasījumu un piedāvājumu, sistēmā iekļaujot imigrējušos strādājošos, jo viņi parasti ir vairāk mobili.

2.2.6

Nākotnē EURES tīklam varētu būt nozīmīga loma, palīdzot dalībvalstu konsulārajiem dienestiem izcelsmes valstīs nodrošināt jaunu migrācijas plūsmu pārvaldību. Varētu veidot uz darba vakancēm balstītu sistēmu, proti, ja ES darba tirgū minētā vakance netiek aizpildīta maksimālajā laikā, tai ar konsulāro dienestu palīdzību varētu pieteikties kandidāti no izcelsmes valstīm. Konsulārajiem servisiem vajadzēs nodarbināt specializētu personālu, kas pārzina darba tirgu un darbaspēka migrāciju. Arī ES delegācijām jāinformē ieinteresētās puses par EURES tīklā pastāvošajām iespējām.

—

Vai trešo valstu pilsoņu uzņemšanai ES darba tirgū ekskluzīvi jābalstās uz konkrētu darba vakanci? Vai dalībvalstīm jānodrošina iespēja uzņemt trešo valstu pilsoņus arī bez šāda nosacījuma?

—

Kāda procedūra jāattiecina uz ekonomiskajiem migrantiem, kas neiekļaujas darba tirgū?

2.3.1

Savā atzinumā (14) par direktīvas priekšlikumu par uzņemšanu, EESK uzsvēra, ka būtu jābūt divām migrantu legālās uzņemšanas sistēmām:

2.3.2

Lielu daļu ekonomiskās migrācijas var virzīt, nodrošinot darba piedāvājumus, kamēr migrējošā persona vēl atrodas izcelsmes zemē. Šī ir vispiemērotākā sistēma speciālistiem un sezonas strādniekiem. To lieto lielie uzņēmumi un apvienības, kas ir spējīgas organizēt pieņemšanu darbā potenciālo darbinieku izcelsmes valstīs.

2.3.3

Tomēr mazie uzņēmumi, amatniecības uzņēmumi, mājvietu pašpakalpojumi un nespējīgu personu aprūpe veido citu darba tirgus daļu, kas pieņem darbā imigrējošos iedzīvotājus. Šādos gadījumos ne darba devējs, ne migrējošais strādnieks nevar uzzināt viens par otru, kamēr pēdējais vel atrodas savā izcelsmes zemē. Dažās valstīs minētās darba vietas tiek aizpildītas nelegālās ekonomikas un imigrācijas ceļā. Augšminētajā atzinumā (15) EESK izteica priekšlikumu par to, ka Kopienas likumdošanā par migrantu legālu uzņemšanu jāparedz pagaidu uzturēšanās atļauja darba meklēšanai. Uzturēšanās atļauju kontrolētu katra dalībvalsts kopā ar sociālajiem partneriem, un tā būtu derīga sešus mēnešus.

2.3.4

Jaunās migrācijas plūsmas pārvaldei nepieciešams ekonomisko vajadzību tests vai īpaša darba vakance. Šī sistēma ļaus piedāvāt migrantam darbu vēl viņa izcelsmes zemē, tādējādi virzot lielāko migrācijas daļu caur šo procedūru.

2.3.5

Minētajai sistēmai ir nepieciešama atbilstoša EURES tīkla darbība, un konsulārajiem dienestiem nepieciešams specializēts personāls. Periodam, kura laikā ES publicētā darba vakance ir pieejama jaunajiem migrantiem, jābūt īsam, piemēram, 1 — 2 mēneši. Ilgstošu sistēmu darba devējs varētu uzskatīt par neefektīvu.

2.3.6

Tā kā Eiropas darba tirgum nav raksturīga liela mobilitāte, vienmēr ir ieteicama šo sistēmu elastīga pārvalde. Augstākas kvalitātes un labāk apmaksātos darbos arī mobilitāte ir augstāka. Tomēr vairumā darbavietu tā ir zema pat vienas valsts mērogā. Attiecībā uz daudziem saimnieciskās darbības veidiem un profesijām darba tirgus ir ārkārtīgi segmentēts, radot vairākus dažādus tirgus.

2.3.7

Kad beidzas darba atļauja, uz kuru pamatojoties migrants legāli uzturas valstī, un, ja tiek atjaunots darba līgums, nav jāatkārto ekonomisko vajadzību tests. Ekonomisko vajadzību tests nav jāpilda arī gadījumos, ja konkrētais cilvēks būtu reģistrēts kā darba meklētājs valsts nodarbinātības dienestā savā mītnes zemē.

2.3.8

Dalībvalstu varas iestādes sadarbībā ar sociālajiem partneriem varētu apsvērt iespēju atsevišķās profesijās, nozarēs vai reģionos atvērt darba tirgu migrācijai bez ekonomisko vajadzību izskatīšanas. Veidojot šīs elastīgās sistēmas, varētu ieviest dažādas procedūras, piemēram, pagaidu darba meklētāja atļauja, zaļās kartes vai kvotas (ja tās ir noteiktas līgumos ar trešajām valstīm).

2.3.9

Tiem migrantiem, kas tiek ielaisti valstī ar darba meklētāja atļauju, tiks dots noteikts laikposms, lai meklētu darbavietu. EESK piedāvā sešu mēnešu periodu, un britu sistēma piešķir vienu gadu. Šiem cilvēkiem jābūt medicīniskajai apdrošināšanai un pietiekamiem finanšu resursiem.

2.3.10

Lai izveidotu elastīgu ES ekonomisko migrantu uzņemšanas operatīvo atlases sistēmu, migrantiem vajadzētu aizpildīt veidlapu, kas sniegtu informāciju par viņu profesionālās pieredzes ilgumu, kvalifikāciju, valodu zināšanām, ES dzīvojošajiem radiniekiem utt. Katra no dalībvalstīm varētu lietot šo sistēmu saskaņā ar tās vajadzībām. Izmantojot EURES tīklu, darba devēji varētu iepazīties ar potenciālo darba ņēmēju CV. Uzņemšanas kritēriji jānosaka, balstoties uz šo informāciju un izvairoties no jebkādas diskriminācijas.

2.3.11

Dalībvalstis sadarbībā ar sociālajiem partneriem nolems, vai uzņemt migrantus ar pagaidu darba meklētāja atļauju. Valsts nodarbinātības dienesti sniegs palīdzību darba meklētājiem darbavietas meklējumos.

—

Vai ES vajadzētu kopējus noteikumus pašnodarbināto trešo valstu pilsoņu uzņemšanai? Ja tā, tad kādus?

—

Vai būtu jāparedz elastīgākas procedūras tām pašnodarbinātajām personām, kas, lai izpildītu specifiska līguma saistības ar ES klientu, vēlas ierasties ES uz laika posmu, kas ir mazāks par gadu? Ja tā, tad kādas?

2.4.1

EESK piekrīt, ka ES vajadzētu izstrādāt kopēju likumdošanu tādu trešo valstu pilsoņu uzņemšanai, kas vēlas strādāt kā pašnodarbinātas personas. Šai likumdošanai jābūt cieši saskaņotai dalībvalstu starpā. Savā atzinumā (16) EESK pauda atbalstu direktīvas priekšlikumam par uzņemšanu un iesniedza vairākus priekšlikumus tā uzlabošanai.

2.4.2

Varētu izstrādāt īpašu likumu vai arī, sekojot Komisijas priekšlikumam, direktīvas darbības jomā iekļaut gan pašnodarbinātos, gan algotā darbā strādājošos.

—

Vai ES nepieciešama vienota “darba un uzturēšanās atļauja”? Kādas būtu tās priekšrocības/trūkumi?

—

Vai ieteicams ieviest vienu iesnieguma veidlapu gan darba, gan uzturēšanās atļaujai?

—

Vai pastāv citas iespējas?

2.5.1

Saikne starp darba un uzturēšanas atļaujām norāda uz acīmredzamām atšķirībām dažādās dalībvalstīs. EESK uzskata, ka ES ir nepieciešama saskaņota likumdošana. Katras dalībvalsts varas iestādes būtu atbildīgas par atļauju izsniegšanu. Vienas dalībvalsts izsniegta atļauja būtu jāatzīst visā ES.

2.5.2

EESK uzskata, ka tiesību aktos jāparedz minimāls administratīvais slogs un jāatvieglo formalitātes iesaistītajām personām, piemēram, migrantiem, darba devējiem un varas iestādēm. Būtu ieteicams ieviest vienotu atļauju, proti, uzturēšanās atļauju, kas būtu apvienota ar darba atļauju.

2.5.3

Vienas institūcijas apstiprinājuma sistēma atvieglos pašreizējās procedūras.

—

Vai vajadzētu ierobežot trešās valsts strādājošā mobilitāti viņa uzturēšanās dalībvalsts darba tirgū? Ja tā, kādā veidā (darba devējs, nozare, reģions un citi), kādos apstākļos un uz cik ilgu laiku?

—

Kam atļauja tiktu izsniegta? Darba devējam, darba ņēmējam vai arī tā jāizsniedz abiem kopā?

2.6.1

Atļaujas turētājam vienmēr jābūt darba ņēmējam.

2.6.2

Dalībvalstīm jānodrošina tas, ka, gadījumos, kad persona saņem uzturēšanās atļauju, pamatojoties uz darba piedāvājumu uzņēmumā, uzņēmumam nekavējoties jāpilda attiecīgā strādājošā darba reģistrācijas prasības un viņš vai viņa jāpiereģistrē sociālās nodrošināšanas sistēmā. Minētās personas karjerai dalībvalstī, kas izsniegusi uzturēšanās atļauju, ir jāsākas uzņēmumā, kas piedāvāja darba vietu. Tomēr vēlāk strādājošajam ir jānodrošina iespēja bez nozares vai reģionālajiem ierobežojumiem mainīt darbavietu.

2.6.3

Neskatoties uz minēto, būtu vēlams, lai vismaz pirmajā atļaujas derīguma gadā varas iestādes, kas izsniegušas atļauju, tiktu informētas par jebkuru uzņēmuma maiņu. Šāda pārbaudes sistēma kalpotu potenciālās krāpšanas novēršanai pret neesošiem uzņēmumiem, kas izveidoti, lai atvieglotu imigrāciju.

2.6.4

Imigrējušajam darba ņēmējam saskaņā ar valsts darba likumdošanu priekšlaicīgi jāinformē darba devējs par aiziešanu no uzņēmuma.

—

Kādas specifiskas tiesības jānodrošina trešās valsts pilsonim, īslaicīgi strādājot Eiropas Savienībā?

—

Vai noteiktu tiesību piešķiršanai jābūt saistītai ar minimālo uzturēšanās laiku? Ja tā, tad kādas tiesības un uz cik ilgu laiku?

—

Vai noteiktu kategoriju trešo valstu strādājošo piesaistei jāparedz stimuli — piemēram, labāki apstākļi ģimenes apvienošanai vai pastāvīgi dzīvojošas personas statusa iegūšanai? Ja tā, tad kādi?

2.7.1

Šīs diskusijas pamatā jābūt nediskriminācijas principam. Migrējušiem strādājošajiem, neskatoties uz atļauto uzturēšanās un darba perioda garumu, jānodrošina tās pašas ekonomiskās, darba un sociālās tiesības kā citiem strādājošajiem.

2.7.2

Tiesības uz ģimenes atkalapvienošanu uzskatāmas par vienu no pamattiesībām; diemžēl šo tiesību aizsardzība netiek pietiekami nodrošināta ne ES direktīvās (17), ne dalībvalstu tiesiskajos aktos. EESK aicina Komisiju izstrādāt un pieņemt jaunu likumdošanas iniciatīvu, pamatojoties uz Eiropas Parlamenta un EESK priekšlikumu (18). Tiesības uz ģimenes apvienošanu ir cilvēka pamattiesības, un tām ir jābūt spēkā arī attiecībā uz visiem trešo valstu piederīgajiem, nepiešķirot kādai migrantu grupai privilēģijas salīdzinājumā ar citām.

2.7.3

Komisijas Zaļajā grāmatā netiek apskatīti imigrantu pienākumi. EESK uzskata, ka ikvienam — gan ES pilsoņiem, gan tiem, kuri nav ES pilsoņi — ir pienākums ievērot tās valsts likumus, kurā viņi dzīvo.

2.7.4

Izstrādājot turpmāko Kopienas likumdošanu par imigrāciju, jāņem vērā Konstitucionālā līguma Pamattiesību Harta, jo atsevišķi šobrīd spēkā esošie dalībvalstu tiesību akti ietver noteikumus, kas ir pretrunā Hartai.

2.7.5

EESK piekrīt Komisijas viedoklim jautājumā par to, ka atsevišķu tiesību piešķiršanai jābūt atkarīgai no uzturēšanās ilguma. Jāatšķiras to tiesībām, kuri uzturas īslaicīgi, no to tiesībām, kuriem ir tiesības uzturēties ilglaicīgi. EESK izsaka īpašu priekšlikumu par tiesību kopumu, kas jāpiešķir trešo valstu pilsoņiem, kuri uz laiku un legāli strādā un uzturas Eiropas Savienībā:

2.7.6

Direktīvā par trešo valstu pilsoņu, kas pastāvīgi uzturas ES, statusu, minētas dažas īpašas minēto personu tiesības, īpaši attiecībā uz tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties citās ES dalībvalstīs. EESK savā atzinumā (20) ir paudusi nostāju jautājumā par jaunajām tiesībām. Augstāk minētajā atzinumā EESK ieteica, ka ES pastāvīgajiem iedzīvotājiem ir jāpiešķir tiesības balsot pašvaldību un Eiropas vēlēšanās tāpat kā ES pilsoņiem. EESK ir pieņēmusi arī pašiniciatīvas atzinumu (21), kurā tā aicina Konventu “izstrādāt jaunus kritērijus ES pilsonības piešķiršanai: pilsonībai jābūt saistītai ne tikai ar valstspiederību kādai dalībvalstij, bet arī ar pastāvīgu uzturēšanos Eiropas Savienībā” un ka Eiropas Savienības pilsonība ir “jāpiešķir ne vien dalībvalstu pilsoņiem, bet arī visām citām personām, kas Eiropas Savienībā dzīvo un uzturas ilgstoši uz ilgtermiņa saistību pamata”. EESK aicina Komisiju pieņemt jaunas iniciatīvas, kas virzītas uz minētā mērķa sasniegšanu.

2.7.7

EESK 2004. gadā pieņēma pašiniciatīvas atzinumu (22), kurā tā iesaka Eiropas Savienībai un dalībvalstīm ratificēt Starptautisko konvenciju par visu migrējošo strādājošo un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību, ko 1990. gadā pieņēma Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālasambleja (23) ar mērķi veicināt strādājošo pamattiesības ne tikai Eiropā, bet arī visā pasaulē. EESK aicina Komisiju pieņemt jaunas iniciatīvas Konvencijas ratificēšanai.

2.7.8

ES ir jānodrošina, lai imigrācijas likumdošana atbilstu Starptautiskās darba organizācijas (ILO) standartiem.

2.7.9

Vīriešu un sieviešu līdztiesība, kas ietverta Kopienas acquis, ir jāparedz arī imigrācijas likumdošanas aktos. Tāpat visā Kopienas likumdošanā jāparedz cīņa pret diskrimināciju.

2.7.10

EESK neiesaka ietvert diskriminējošus kritērijus pamattiesībās, lai piesaistītu noteiktas migrantu kategorijas.

—

Kādus papildu pasākumus var paredzēt, lai atvieglotu ekonomisko migrantu uzņemšanu un integrāciju gan ES, gan izcelsmes valstīs?

—

Ko ES varētu darīt saskaņā ar ES attīstības politiku, lai veicinātu intelektuālā darbaspēka apriti un mazinātu intelektuālā darbaspēka aizplūšanas nevēlamo ietekmi?

—

Vai jaunattīstības valstīm ir jāsaņem kompensācija par viņu ieguldījumu cilvēku resursos, kas aizceļo uz ES? Kā iespējams ierobežot nevēlamās sekas?

—

Vai ir jānosaka uzņēmējas valsts un izcelsmes valsts pienākumus nodrošināt īslaicīgo ekonomisko migrantu atgriešanu? Ja tā, tad kādos apstākļos?

—

Kā atpakaļnosūtīšanu var organizēt, lai nodrošinātu savstarpēju labumu gan uzņemošajai, gan izcelsmes valstij?

—

Vai attiecībā uz migrantu uzņemšanu kādām konkrētām valstīm piešķiramas priekšrocības un kā?

—

Vai minētās priekšrocības būtu saistāmas ar īpašiem politiskiem ietvariem, piemēram, Eiropas Kaimiņattiecību politiku, pirmspievienošanās stratēģijām?

2.8.1

Sadarbībai ar izcelsmes valstīm jākļūst par Eiropas strādājošo uzņemšanas un migrācijas plūsmu pārvaldības politikas pamatu. Ir jāņem vērā, ne tikai Eiropas intereses, bet arī strādājošo intereses. ES nedrīkst veicināt attīstības šķēršļu tālāku radīšanu. Ja attīstības valstu iedzīvotāji emigrē uz Eiropu, tam ir jāveicina šo valstu ekonomiskā un sociālā attīstība.

2.8.2

Dažu Eiropas valstu valdības labprāt gribētu panākt sadarbību starp mītnes zemēm nelegālās migrācijas apkarošanas, robežkontroles saglabāšanas, kā arī deportēto personu atpakaļnosūtīšanā. EESK savā atzinumā (24) ir izteikusi viedokli, ka minētā sadarbība ir jāpaplašina, aptverot vispārēju migrācijas plūsmu pārvaldību.

2.8.3

Kā minēts Zaļajā grāmatā, intelektuālā darba spēka emigrācija ir negatīvs faktors, kas ietekmē izcelsmes valstis, jo tās nesaņem nekādu atdevi no ieguldījumiem attiecīgā darbaspēka apmācībā. Turklāt pašreiz spēkā esošā Eiropas politika attiecībā uz kvalificēta darbaspēka pieņemšanu darbā šo problēmu ievērojami saasina. Piemēram, ES praktiski jāvirza ieguldījumi tā, lai veicinātu ekonomisko un sociālo attīstību, palielinot mācību vietu skaitu tajās trešajās valstīs, kas sagatavo ES vajadzīgus kvalificētus darbiniekus, piemēram, skolotājus, māsas, ārstu, inženierus. Daudzas trešās valstis ierobežo mācību vietu skaitu līdzekļu trūkuma dēļ, kā rezultātā daudziem attiecīgās valsts piederīgajiem, kas atbilst iestājprasībām, jāgaida vismaz gads, kamēr mācību iestādē atbrīvojas vieta. Mācību vietu skaita palielināšanai jāsamazina intelektuālā darbaspēka emigrācija. Eiropai jākļūst devīgākai arī tirdzniecības sarunās.

2.8.4

Ir jāatvieglo brīvprātīga atgriešanās mītnes zemē tiem strādājošiem, kas ar savas profesionālās kvalifikācijas un uzņēmējdarbības palīdzību var dot ieguldījumu attiecīgās valsts attīstībā. Tādēļ ir svarīgi uzlabot direktīvā piedāvātās iespējas attiecībā uz pastāvīgo iedzīvotāju tiesībām īslaicīgi atgriezties savā mītnes zemē. ES pastāvīgi dzīvojošas personas (trešo valstu pilsoņi), kas vēlas atgriezties savā izcelsmes valstī, lai īstenotu darba vai investīciju programmu, nedrīkstētu zaudēt tiesības uz pastāvīgu uzturēšanos. Intelektuālā darbaspēka kustība starp mītnes valsti un ES valstīm iespējama tikai tad, ja būs pietiekami elastīga Eiropas likumdošana.

2.8.5

Intelektuālā darbaspēka apriti iespējams arī veicināt, mudinot dalībvalstu divējādas izcelsmes valstspiederīgos atgriezties uz viņu vecāku/vecvecāku izcelsmes valsti ar darbu vai ieguldījumu projektu, kam būs minimāls noteikts ilgums.

2.8.6

Eiropas sadarbības programmām ir jāveicina investīciju projektus, kuros iesaistīti speciālisti vai investori no izcelsmes valstīm, it īpaši tie, kas atgriezušies no ārzemēm. Jāpiešķir finansējums investīciju projektiem, ko izstrādājušas personas, kas dzīvo ES, bet vēlas atgriezties — kaut vai uz laiku — savā mītnes zemē.

2.8.7

Komiteja savā atzinumā par Kopienas repatriācijas politiku (25) un atzinumā par Zaļo grāmatu (26) izklāstīja savu viedokli par brīvprātīgas repatriācijas iespējamo ieguldījumu izcelsmes valstu ekonomiskajā un sociālajā attīstībā.

2.8.8

Sadarbībā ar izcelsmes valstīm ir jāuzlabo migrācijas plūsmu pārvaldība. Valstīs, kurās ir liels skaits migrantu, dalībvalstu konsulārajos dienestos ir jānodrošina šajā jomā kvalificēts personāls. Jāīsteno aktīvāka sadarbība ar ES delegācijām minētajās valstīs.

2.8.9

ES vajadzētu paredzēt priekšrocību nosacījumus kandidātvalstīm, kas gatavojas iestāties ES.

2.8.10

Tāpat arī sadarbības līgumos, ko ES parakstījusi ar valstīm un reģionālajām apvienībām, jāiekļauj priekšrocības nosacījumi attiecībā uz imigrācijas jautājumiem, izvairoties no jebkāda veida diskriminācijas, kas pamatojas uz etniskajām vai kultūras atšķirībām.

2.8.11

Noslēgumā EESK atkārto savu priekšlikumu par integrācijas jautājumu ietveršanu ES migrācijas politikā. Komiteja dažādos atzinumos (27) un 2002. gadā notikušajā konferencē (28) izvirzīja vairākus priekšlikumus. Eiropas Savienībai ir jāizstrādā Eiropas programma integrācijai, piešķirot tai pietiekamus līdzekļus jaunā finanšu plāna ietvaros. EESK kopīgi ar Komisiju strādā pie šīs programmas sagatavošanas. Zaļajā grāmatā ir jānorāda uz visiem attiecīgajiem starptautiskajiem un Eiropas līgumiem un konvencijām (29).

—

Starptautisko Darba organizāciju vienošanās par migrāciju Nr. 97, 1949. gads (jaunā redakcija) (Migration for Employment Convention, 1949)

—

Ieteikums Nr. 86 par migrējošiem darba ņēmējiem, 1949. gads (jaunā redakcija) (Migration for Employment Recommendation, 1949)

—

Konvencija Nr. 143 par migrējošiem darba ņēmējiem (papildu noteikumi), 1975. gads (Migrant Workers (Supplementary Provisions) Convention, 1975)

—

Ieteikums Nr. 151 par migrējošiem darba ņēmējiem, 1975. gads (Migrant Workers Recommendation, 1975)

—

ILO Konstitūcijas 24. un 26. pants

—

Rezolūcija par taisnīgu attieksmi pret migrējošiem darba ņēmējiem globālās ekonomikas apstākļos, 2004. gada jūnijs (Resolution concerning a fair deal for migrant workers in a global economy, June-2004)

—

Eiropas Sociālā harta, 1961. gads (Nr. 35) un Eiropas Sociālās hartas jaunā redakcija, 1996. gads (Nr. 163)

—

Eiropas Konvencija par viesstrādnieku juridisko statusu, 1977. gads (Nr. 93)

—

ES Pamattiesību harta, 2000. gads (Konstitucionālā līguma II daļa, 2004. gads):

—

Deklarācija par to personu cilvēktiesībām, kuras nav tās valsts pilsoņi, kurā tās dzīvo (Declaration on the Human Rights of Individuals who are not Nationals of the Country in which they live) 1985. gads

—

Starptautiskā konvencija viesstrādnieku un viņu ģimenes locekļu aizsardzībai, 1990. gads (Nr. 158) (International Convention on the Protection of the Rights of All Migrant Workers and Members of Their Families, 1990)