Accept Refuse

EUR-Lex Access to European Union law

Back to EUR-Lex homepage

This document is an excerpt from the EUR-Lex website

Document 52004AR0154

Reģionu komitejas atzinums par Priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par pakalpojumiem iekšējā tirgū

OJ C 43, 18.2.2005, p. 18–22 (ES, CS, DA, DE, ET, EL, EN, FR, IT, LV, LT, HU, MT, NL, PL, PT, SK, SL, FI, SV)

18.2.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 43/18


Reģionu komitejas atzinums par Priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par pakalpojumiem iekšējā tirgū

(2005/C 43/06)

REĢIONU KOMITEJA,

Ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par pakalpojumiem iekšējā tirgū (COM(2004) 2 galīgā red. – 2004/0001 (COD));

Ņemot vērā Padomes 2004. gada 20. februāra lēmumu informēt to par šo jautājumu saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 265. panta pirmo punktu, kā arī 71. un 80. pantu;

Ņemot vērā tās prezidenta 2004. gada 5. aprīļa lēmumu Ekonomikas un sociālās politikas komisijai sastādīt atzinumu par šo jautājumu;

Ņemot vērā Komisijas paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam par iekšējā tirgus stratēģiju pakalpojumu jomā (COM(2000) 888 galīgā red.);

Ņemot vērā tās 2001. gada 13. jūnija atzinumu CdR 134/2001 galīgā red. (1) par Komisijas paziņojumu par iekšējā tirgus stratēģiju pakalpojumu jomā;

Ņemot vērā Komisijas ziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam par iekšējā tirgus stāvokli pakalpojumu jomā (COM(2002) 441 galīgā red.);

Balstoties uz to, ka pakalpojumi spēlē ES ekonomikā vienu no galvenajām lomām;

pieņēma sekojošo atzinumu savā 56. plenārā sesijā, kas notika 2004. gada 29. un 30. septembrī (30. septembra sēde):

Reģionu komitejas komentāri un rekomendācijas

1.   Reģionu komitejas uzskati

REĢIONU KOMITEJA

1.1.

atbalsta komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par pakalpojumiem iekšējā tirgū, kas ir iecerēta, lai samazinātu šķēršļus, kuri vēl ar vien kavē īsta iekšējā tirgus radīšanu pakalpojumu jomā ES;

1.2.

uzsver, ka, lai sasniegtu Eiropas Padomes Lisabonas sanāksmē uzstādīto mērķi līdz 2010. gadam izveidot ES par konkurētspējīgāko un dinamiskāko uz zināšanām pamatoto ekonomiku pasaulē, tāpat ir nepieciešams izveidot īstu iekšējo tirgu pakalpojumu jomā;

1.3.

norāda uz ziņojumu par iekšējā tirgus stāvokli pakalpojumu jomā, kas konstatē, ka desmit gadus pēc paredzētā iekšējā tirgus izveidošanas ir milzīga atšķirība starp integrētās ES ekonomikas vīziju un realitāti, ko pieredzējuši Eiropas pilsoņi un pakalpojumu nodrošinātāji;

1.4.

atbalsta mērķi izveidot tiesisku struktūru, kas novērstu kavēkļus un šķēršļus, kuri vēl arvien aizkavē pakalpojumu piegādātāju nodibināšanās brīvību un brīvo pakalpojumu kustību starp dalībvalstīm. Gan pakalpojumu piedāvātājiem, gan to saņēmējiem jāsniedz tiesiska pārliecība, kas viņiem nepieciešama, lai garantētu, ka nodibināšanas brīvība un brīvība sniegt pakalpojumus abas var realizēties kā pamatbrīvības;

1.5

uzskata, ka tas ir principā pareizi, ka direktīva jābalsta uz izcelsmes valsts principa. Tas nozīmē, ka pakalpojumu piegādātājiem sākotnēji jābūt tikai tās dalībvalsts likumu subjektiem, kurā tie ir nodibinājušies. Šis princips pieņem aizsardzības salīdzināmo līmeni katrā dalībvalstī, t.i., veselības un patērētāju noteikumi un citi drošības standarti ir vispār salīdzināmi. Būtībā, savstarpējās atzīšanas princips, kas ir iekšējā tirgus preču brīvās kustības stūrakmens, tādējādi tiek paplašināts uz pakalpojumu sfēru.

1.6.

uzskata, ka ir svarīgi, ka pakalpojumu sniedzējiem tādējādi tiek dota iespēja ienākt citu dalībvalstu tirgos uz tiem pazīstamu nosacījumu pamata;

1.7

atzīmē tomēr, ka izcelsmes valsts principa saturs un piemērošana direktīvas priekšlikumā paliek neskaidrs. Izcelsmes valsts principa ieviešana, īpaši sociālajā un veselības pakalpojumu jomā, būtu problemātiska. Sociālajā un veselības pakalpojumu jomā pakalpojumu pārraudzība parasti pakļaujas noteiktās valsts likumiem un tiek veikta no to iestādēm

1.8

uzskata priekšlikumus par pārvaldes vienkāršošanu pamatā par saprātīgiem. Ieteiktā procedūru vienkāršošana, un elektronisko līdzekļu izmantošana ir būtiski, lai izveidotu brīvo tirgu pakalpojumu jomā;

1.9

uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi, ka direktīva nosaka noteikumus par savstarpējo informācijas nodrošināšanu un izplatīšanu, lai, no vienas puses, ļautu pakalpojumu piedāvātājiem īstu pieeju kopējam tirgum, un, no otras puses, dotu iespēju pakalpojumu saņēmējiem droši lietot pakalpojumus visā Kopienā;

1.10

atbalsta to, ka ierosinātā direktīva balstās uz dalībvalstu savstarpējo uzticību un atbalstu, un, inter alia, izvirza nosacījumu pastāvošo noteikumu kopīgām pārbaudēm, lai garantētu, ka tie atbilst pakalpojumu sfēras brīvā tirgus izveidošanas mērķim.

2.   Reģionu komitejas rekomendācijas

REĢIONU KOMITEJA

2.1.

atbalsta direktīvas horizontālās pieejas struktūru. Šis ļauj iztikt bez detalizētiem noteikumiem un nepieciešamības saskaņot visus atbilstošos noteikumus dalībvalstīs;

2.2.

tomēr uzsver, ka šīs horizontālās pieejas apdraudējums ir tas, ka tā var pārklāt pastāvošos Kopienas noteikumus noteiktās sfērās;

2.3.

tāpēc atbalsta to, ka direktīva izvirza noteikumu zināmam skaitam vispārēju atkāpju, lai novērstu šādu pārklāšanos. Šīs atkāpes skar finansu pakalpojumus, elektroniskos sakarus un tīklus, kuri attiecas uz “telekom paketi”, kā arī transporta sistēmas pakalpojumus. Nodokļu sistēma un darbības, kas saistītas ar dienesta pienākumu realizēšanu arī tiek skaidri izslēgtas.

2.4.

norāda, ka tomēr, no otras puses, principiāli nodoms ir kumulatīvi piemērot direktīvu saistībā ar citiem Kopienas tiesiskajiem aktiem;

2.5.

pauž bažas, ka tādējādi, it īpaši, konkrētās nozarēs pastāvošo noteikumu loma rezultātā var tik samazināta, jo praksē ierosinātā direktīva vienmēr tiks ņemta vērā gadījumos, kuros nepastāv speciālie noteikumi. Šaubu gadījumos ir jāpieņem, ka pastāvošie speciālie nozaru noteikumi jau pilnīgi regulē attiecīgās jomas un/vai, ka atsevišķās detaļas netiek regulētas ar nodomu.

2.6.

tāpēc pieprasa, lai direktīvas kumultatīvā piemērošana tiktu skaidri izslēgta tajās jomās, kurās eksistē galīgi speciāli nozaru noteikumi. Ir nepieciešams izslēgt, ka šādos gadījumos direktīva rada jaunus papildnoteikumus;

2.7.

atzīst, ka plānoto vispārējo atkāpju no izcelsmes valsts principa nolūks ir nodrošināt tiesisko aktu konsekvenci. Izcelsmes valsts princips nebūs piemērojams, lai sniegtu pakalpojumus nozarēs, kurās speciālie nozaru noteikumi jau tiek piemēroti vai tiek plānoti. Tās ietver: pasta pakalpojumus, elektrību, gāzes un ūdens piegādes, darbinieku izsludināšanu, atkritumu transportu, profesionālās kvalifikācijas atzīšanu, pilnvarojuma sistēmas, kas attiecas uz slimnīcu aprūpes izmaksu atlīdzināšanu.

2.8.

norāda, ka izcelsmes valsts princips var apgrūtināt uzņēmējus un patērētājus, jo padara iespējamu apiet augstos iekšzemes profesiju kvalifikāciju vai pakalpojumu kvalitātes standartus. Tādēļ vajadzētu aizkavēt izcelsmes valsts principa lietošanu tīrai nacionālo, ekonomiskai darbībai ievērojamu priekšrakstu apiešanai

2.9

liek tālāk atcerēties, ka direktīvas priekšlikumā ne mazākā mērā nav pieminēts patreiz apspriestais direktīvas priekšlikums par nomas darba ņēmēju darba noteikumiem (COM 2002/149).

2.10.

tomēr atzīmē, ka lai gan direktīvai nav jābūt piemērojamai, tā nosaka konkurējošus papildus noteikumus dažās no šīm nozarēm. Tas īpaši skar sekojošās jomas: profesionālo kvalifikāciju atzīšana, kuru papildina noteikumi par profesionālo apdrošināšanu un komerciālajiem sakariem, darbinieku izsludināšanu, kas papildināta ar noteikumiem, kas pārsniedz tikai pārvaldes lietas, un papildus noteikumi, kas saistīti ar ārstēšanās izmaksu atlīdzināšanu.

2.11.

pauž bažas, ka šis var novest pie konkurējošu noteikumu pārpilnības un caurspīdīguma trūkuma;

2.12.

tāpēc pieprasa, lai direktīvas noteikumi, kuri varētu tikt noteikti kā pastāvošie, tā arī plānotie speciālie noteikumi, tāpat tiktu noteikti šādos speciālajos noteikumos. Šis tāpat palīdzēs izvairīties no konkrētas nozares iztirzāšanas turpmākajā direktīvas apspriešanas gaitā. Kā jau līdz šim sarunas par direktīvu ir parādījušas, draudi, ka to būs nepieciešams darīt, jau parādījušās vairākās jomās.

2.13.

saskata konkurences problēmu ar speciālajiem noteikumiem, it īpaši, saistībā ar ierosinātajiem noteikumiem par darbinieku nosūtīšanu;

2.14.

norāda, ka bez procedūras noteikumiem un kompetences noteikumiem – tā kā novirzīšanās no izcelsmes valsts principa par nosūtīšanu ir atzīta par pietiekamu – direktīva tāpat satur papildus patstāvīgus noteikumus, kuri tieši novirzās no pašreizējās direktīvas par darbinieku nosūtīšanu pakalpojumu noteikumu struktūrā, un, tādējādi, papildina vai konkurē ar šo direktīvu. Pasākumi, kurus dalībvalstīm ir atļauts realizēt veicot pārbaudes, tiek detalizēti un tādā veidā ierobežoti. Direktīvas priekšlikuma 17. panta 5 punkts gan paredz vismaz izņēmumu no izcelsmes valsts principa pielietošanas nosūtīšanas direktīvai. Taču pēc Komitejas domām, direktīvas priekšlikuma 24. pantā paredzētais aizliegums visa veida pienākumu uzlikšanai noved 17. panta 5. punkta izņēmumu ad absurdum. Jo paliek atklāts, kādā ceļā izcelsmes dalībvalsts iegūs zināšanas par pārkāpumiem nosūtīšanas dalībvalstī, kura no savas puses vairs nedrīkst veikt kontroles un paredzēšanas. Arī nostādīta zem, kas būtu iespējams, paliek neskaidrs, kā izcelsmes valsts svešā valstī, kurā tai nav pašai savu tiesību, var rīkoties

2.15.

norāda, ka rezultātā tiek daļēji atzīts, ka pastāv apdraudējums, ka pārbaudes būs mazāk efektīvas, un, ka noteikumi ierosinātajā direktīvā noteikti tādā veidā tieši ietekmē direktīvu par darbinieku nosūtīšanu pakalpojumu noteikumu struktūrā.

2.16.

tāpēc uzskata par atbilstošu, ka noteikumi, kas attiecas uz pārbaudēm, kas noteiktas direktīvā par darbinieku nosūtīšanas pakalpojumu noteikumu struktūrā tāpat jānosaka arī tajā direktīvā cik vien šādas pārbaudes ir praktiski nepieciešamas;

2.17.

uzskata, ka direktīva neizskaidro, kādā apjomā tā attiecināma uz tādu īpaši jūtīgu pakalpojumu jomu kā vispārējās ekonomiskās intereses. Tiek atzīts, ka tas ir kompetento nacionālo, reģionālo vai vietējo varas institūciju ziņā noteikt, organizēt, finansēt un pārraudzīt vispārējo interešu sfēras pakalpojumus.

2.18.

norāda, ka iekļaujot pakalpojumu direktīvā vispārējās ekonomiskas intereses pakalpojumus un ar to nosprausto mērķi attīstīt tālāk Kopienas iekšējo tirgu un radīt telpu bez iekšējām robežām arī vispārējas ekonomiskas intereses pakalpojumiem, ievērojami ierobežos atbildīgo nacionālo, reģionālo un vietējo iestāžu spēju rīkoties;

2.19.

tāpēc īpaši atbalsta faktu, ka sarunās par direktīvu, Komisija ir izskaidrojusi, ka direktīva nekādā veidā nemērķē uz vispārējo interešu pakalpojumu īpašajām iezīmēm, un nav paredzējusi nedz liberalizēt, nedz aizliegt monopolus.

2.20.

atzīmē, ka šis jautājums pašā direktīvā tomēr līdz šim nav atspoguļots;

2.21.

tāpēc prasa, lai šis jautājums tiktu koriģēts, un, lai vispārējo interešu pakalpojumi tiktu principiāli izslēgti no direktīvas apjoma (un ne tikai daļā par izcelsmes valsts principa piemērošanu), lai novērstu jebkāda veida diskusijas, laikā, kad direktīva būs jāpiemēro, un, lai izvairītos no nepieciešamības īsā termiņā saskaņot šo nozari ar visas Kopienas noteikumu palīdzību. Tas tāpat sakrīt ar Komisijas nostāju, kas izteikta jaunākajā Baltajā grāmatā par vispārējo interešu pakalpojumiem;

2.22.

uzsver, ka šajā sakarā īpaša uzmanība jāpievērš jūtīgajām veselības aprūpes un sociālās drošības jomām;

2.23.

ierosina, ka šī vispārējo interešu pakalpojumu joma arī tiek skaidri izslēgta no direktīvas apjoma. Tas tāpat saskanētu ar Komisijas nodomu, kā paziņots jaunākajā Baltajā grāmatā par vispārējo interešu pakalpojumiem, 2005. gadā sniegt paziņojumu par sociālajiem un veselības aprūpes pakalpojumiem, piešķirot pēdējiem īpašu nozīmību un iezīmes;

2.24.

atzīmē, ka ar direktīvas priekšlikumu tiek radīti jauni noteikumi, kuri konkurē ar pastāvošajiem noteikumiem;

2.25.

tāpēc ierosina, ka atbilstošajos speciālajos noteikumos jānosaka kādi likumdošanas koriģējumi, kas nepieciešami, lai īstenotu EKT tiesu praksi. Tādēļ pakalpojumu direktīvas 23. panta noteikumi ir svītrojami;

2.26.

tāpat uzskata par vēlamu, ka ikreiz, kad tiek veikta atsauce uz citiem noteikumiem, attiecīgā noteikuma nosaukums jāsniedz skaidri, lai padarītu direktīvu vieglāk lasāmu;

2.27.

uzsver īpaši nozīmīgo lomu, ko ierosinātās direktīvas īstenošanā ieņems reģionālās un vietējās varas institūcijas. Šīm institūcijām tiks uzliktas ievērojams prasības;

2.28.

uzskata, ka līdz šim nav pietiekoši pievērsta uzmanība direktīvas īstenošanas ietekmei uz reģionālajām un vietējām institūcijām. Direktīva uzrunā dalībvalstis, bet īpaši skar reģionālās un vietējās pašvaldības, kuras tiks noslogotas ar praktisko izpildi kā administratīvā procesa daļu;

2.29.

norāda, ka šajā sakarā var rasties problēmas, kas attiecas uz kompetences jomu, sākotnēji gadījumos, kad direktīvas ieviešana reģionālajā vai vietējā līmenī prasīs jaunas struktūras, vienotu administratīvo procesu pār sadarbību. Regulācijas kā šīs, kam vajag “ atļauju pakalpojumu sniedzējam pakalpojumu darbības uzsākšanai vai veikšanai visā attiecīgās dalībvalsts teritorijā” (10. panta 4. punkts) vai vienota saskares punkta izveidošana, pie kura varētu tikt veikti visi pasākumi un formalitātes, kas nepieciešamas pakalpojumu darbības uzsākšanai (6. pants) ir pretrunā, piemēram, federāli organizētās valstīs, ar konstitucionālo pamatu. Komiteja atgādina, ka pēc Konstitucionālā līguma Savienībai jārespektē dalībvalstu nacionālā identitāte, kas izpaužas to pamata politiskajā un konstitucionālajā struktūrā;

2.30

raizējas, ka vairāki nacionālie atļaušanas pasākumi iekrīt direktīvas piemērošanas jomā, un tādēļ saistībā ar to saglabāšanu ir pārbaudāmi, iespējami atceļami vai piemērojami, un visādā ziņā vienkāršojami. Tik liela iejaukšanās dalībvalstu procedūras tiesībās nav saskaņā ar proporcionalitātes principu. Tādēļ ir skaidri jānosaka, ka tikai tieši ar pirmo ekonomikas darbības uzsākšanu saistītais atļaušanas pasākums iekrīt direktīvas piemērošanas jomā. Visi procesi, kuri arī ārpus ekonomiskas darbības jomas svarīgu vispārēju interešu prasību ievērošanai ir paredzēti tiesiskajā kārtībā, ir jāizņem no piemērošanas jomas;

2.31.

izsaka bažas, ka direktīvas īstenošana reģionālajā un vietējā līmenī darbosies pret pasākumiem, kas tiek veikti, lai ieviestu noteikumu atcelšanu un modernizētu pārvaldi;

2.32.

pievērš uzmanību faktam, ka direktīvas īstenošana reģionālajā un vietējā līmenī prasīs neparedzamu papildus darbinieku komplektēšanu, un, kas nav mazāksvarīgs, finansējumu. Tas īpaši attiecas uz starptautisko sadarbību, elektroniskās informācijas apmaiņu, vienoto saskares vietu izveidošanu, pārbaudēm par to vai pastāvošie noteikumi saskan ar direktīvas mērķiem, un savstarpējo izvērtējumu, kas dalībvalstīm jāveic vēlāk;

2.33.

atzīmē, ka Komisija neko nav teikusi par kopējiem izdevumiem, un, it īpaši, par finansiālajiem izdevumiem. Līdz šim ir izteikts skaitlis attiecībā uz pašas Komisijas finansiālo ietekmi (aptuveni 3,4 miljoni eiro);

2.34.

lūdz, lai atbilstošie aprēķini arī tiktu veikti, ņemot vērā ietekmi uz katru dalībvalsti;

2.35.

uzskata par būtisku, ka pārejas periodā jānodrošina atbalsts vai kompensācija. Bez šādas palīdzības reģionālajām un vietējām pārvaldēm plānoto pārejas procedūru vienkāršošana nebūs ātri iespējama. Ir neapšaubāmi būtiski neuzlikt pārāk lielu praktisko spriedzi uz reģionālajām un vietējām institūcijām;

2.36.

tāpat apzinās ikdienas problēmas, kas varētu rasties iesaistītajām reģionālajām un vietējām institūcijām. Viens piemērs ir valodas problēmas, sazinoties ar institūcijām vai pakalpojumu sniedzējiem no citām dalībvalstīm vai sertifikātu, apliecinājumu un citu dokumentu, kuri izsniegti citā dalībvalstī, un, tādējādi, citā valodā, atzīšana. Tas pats attiecināms uz elektronisko līdzekļu lietošanu nobeiguma procedūrās;

2.37.

uzskata par nepieciešamu, ka jāsniedz arī atbilstoša atlaide šādām praktiskām problēmām, vismaz pārejas perioda laikā. Piemēram, vismaz nesertificēti tulkojumi varētu būt pieļaujami;

2.38.

uzskata par paredzamu, ka problēmas tāpat radīsies saistībā ar plānotajiem pasākumiem, lai nodrošinātu pakalpojumu kvalitāti, un, it īpaši, lai pārraudzītu pakalpojumu sniedzējus. Tāpēc ka darbosies izcelsmes valsts princips, jābažījas, ka starptautiskā sadarbība strap institūcijām būs vienīgais līdzeklis, lai veiktu pasākumus pret apgrūtinošiem pakalpojumu sniedzējiem citā dalībvalstī. Tas var manifestēties neatbilstošos kavējumos;

2.39.

atbalsta direktīvā plaši izklāstīto noteikumu par savstarpējo palīdzību, lai novērstu augstākminēto kaitējumu;

2.40.

griežas pie Komisijas, lai sniegtu arī atbilstošu pabalstu reģionālo un vietējo institūciju interesēm, ieviešot papildus pasākumus, kuri nepieciešami pārbaudēm kopā ar komiteju, kas jāizveido. Ja jaunas un vēl neparedzētas problēmas radīsies saistībā ar pārbaužu veikšanu, kad pienāks direktīvas īstenošanas laiks, šīs problēmas tāpat jāatrisina piemērotā un praktiskā veidā.

2.41.

pievērš uzmanību, ka profesionālās organizācijas, tāpat kā valsts pārvaldes institūcijas, var saskarties ar līdzīgām problēmām. Tas īpaši attiecas uz pakalpojumu sniedzēju pārbaudēm, kas nodibinājušies viņu teritorijā, bet aktīvi darbojas citā dalībvalstī. Ja profesionālās organizācijas veic sabiedriskos pienākumus, tad viņas tāpat var saskarties ar problēmām, kuras varētu rasties dalībvalsts institūcijām ieviešot ierosināto direktīvu;

2.42.

uzsver nepieciešamību direktīvas īstenošanas laikā garantēt profesionālajām organizācijām, ka tās var veikt savus pašreizējos pienākumus bez ierobežojumiem arī nākotnē. Pašreiz obligātās dalības shēmas pastāvēšana nozīmē, to ka, ja pakalpojumu sniedzēji ir nodomājuši izveidot biznesu citā dalībvalstī, viņiem tieši jāsazinās ar kompetentajām profesionālajām organizācijām šajā valstī. Tāpēc ir svarīgi, saistībā ar vienoto saskares vietu nodibināšanu un izveidošanu, ņemt vērā pašreizējās saistības un pienākumu sadali.

2.43.

tā tāpat apzinās jaunos izaicinājumus un pienākumus, ar ko saskaras profesionālās organizācijas, galvenokārt kā iespējamās vienotās saskares vietas vai saistībā ar jauno vadības noteikumu veidošanu Kopienas līmenī;

2.44.

šim mērķim lūdz dalībvalstis, reģionālās un vietējās institūcijas, un visas citas ieinteresētās puses savlaicīgi sagatavoties jaunās direktīvas noteiktajiem izaicinājumiem;

2.45.

mudinātu, ka pasākumiem nav jābūt vadītiem, balstoties uz aizsardzības refleksiem, bet, ka iespējas, kas paveras katras dalībvalsts pakalpojumu sniedzējiem un pilsoņiem, un iekšējam tirgum kopumā, būtu izmantojamas.

Briselē, 2004. gada 30. septembris

Reģionu komitejas

prezidents

Pēteris ŠTRAUBS (Peter STRAUB)


(1)  14.12.2001. OV C 357, 65. lpp


Top