(1)

2019. gada 11. decembra paziņojums “Eiropas zaļais kurss” ir Eiropas stratēģija, kuras mērķis ir līdz 2050. gadam nodrošināt klimatneitrālu, tīru un apritīgu ekonomiku, optimizējot resursu izmantošanu, atkalizmantošanu un pārvaldību, līdz minimumam samazinot piesārņojumu un vienlaikus atzīstot vajadzību pēc pilnīgi transformatīvām rīcībpolitikām un vajadzību aizsargāt iedzīvotāju veselību un labbūtību no riskiem, kas saistīti ar vidi, un to ietekmes. Tās mērķis ir arī nodrošināt, ka šāda pārkārtošanās ir taisnīga un iekļaujoša un nevienu neatstāj novārtā. Turklāt Savienība ir apņēmusies īstenot Parīzes nolīgumu (4), Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam un tās ilgtspējīgas attīstības mērķus, kā arī aktīvi iesaistīties Pasaules Veselības organizācijas darbībā. 2020. gada oktobra Ilgtspēju sekmējošā Savienības ķimikāliju stratēģija un 2021. gada maijā pieņemtais Nulles piesārņojuma rīcības plāns ir paredzēti, lai tieši risinātu Eiropas zaļajā kursā norādītos piesārņojuma aspektus. Vienlaikus jaunajā Eiropas industriālajā stratēģijā ir papildus uzsvērta transformatīvu tehnoloģiju potenciālā nozīme. Citas īpaši svarīgas rīcībpolitikas, kas ir saistītas ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2010/75/ES (5) pārskatīšanu, ir Eiropas Klimata akts (6), pakete “Gatavi mērķrādītājam 55 %”, Metāna stratēģija un Glāzgovas metāna emisiju mazināšanas solījums, Klimatadaptācijas stratēģija, Biodaudzveidības stratēģija, stratēģija “No lauka līdz galdam”, Augsnes stratēģija un Ilgtspējīgu produktu iniciatīva. Turklāt, reaģējot uz 2022. gada Krievijas agresijas karu pret Ukrainu, ES ir pieņēmusi plānu REPowerEU, kurā ierosināta vienota Eiropas rīcība ar mērķi atbalstīt enerģijas piegāžu dažādošanu, paātrināt pāreju uz atjaunīgo enerģiju un uzlabot energoefektivitāti.

(2)

Komisija Eiropas zaļajā kursā paziņoja Savienības pasākumu pārskatīšanu, lai risinātu lielu rūpniecisko iekārtu radīta piesārņojuma problēmu, arī tiesību aktu nozaru tvēruma izskatīšana un jautājums, kā to pilnībā saskaņot ar klimata, enerģētikas un aprites ekonomikas rīcībpolitikām. Turklāt arī Nulles piesārņojuma rīcības plānā, Aprites ekonomikas rīcības plānā un stratēģijā “No lauka līdz galdam” aicināts uzlabot resursefektivitāti un atkalizmantošanu un vienlaikus samazināt piesārņotāju emisijas to rašanās avotā, iekļaujot avotus, kas pašlaik neietilpst Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2010/75/ES darbības jomā. Tādējādi, lai risinātu dažu agroindustriālo darbību piesārņojuma problēmu, vienlaikus veicinot ilgtspējīgu lauksaimniecības praksi, kura sniedz daudz līdzieguvumu Eiropas zaļā kursa vides un klimata mērķu sasniegšanā, šīs darbības ir jāiekļauj minētās direktīvas darbības jomā.

(3)

Savienības ieguves rūpniecībai ir būtiska nozīme, lai tiktu sasniegti mērķi, kas izvirzīti Eiropas zaļajā kursā un Savienības industriālajā stratēģijā, tostarp visos minētās stratēģijas atjauninājumos. Metāliem ir stratēģiska nozīme tajā, lai varētu īstenot digitālo un zaļo pārkārtošanos, pārveidot enerģētiku, materiālu sagādi un aprites ekonomiku un Savienības ekonomiku padarīt noturīgāku un autonomāku. Lai minētos mērķus sasniegtu, jāturpina attīstīt ilgtspējīga iekšzemes kapacitāte un piegāde, jo īpaši ņemot vērā augošo globālo pieprasījumu, piegādes ķēžu neaizsargātību un ģeopolitisko spriedzi. Šajā nolūkā ir vajadzīgi iedarbīgi, individuāli pielāgoti un saskaņoti pasākumi, kuri nodrošinātu, ka tiek noteikti un ieviesti labākie pieejamie tehniskie paņēmieni, proti, tas nozīmētu, ka tiek izmantoti procesi, kuri ir ne tikai visefektīvākie, bet kuri arī pēc iespējas mazāk ietekmē cilvēka veselību un vidi. Minēto darbību ilgtspējīgu izaugsmi Savienībā sekmēs Direktīvā 2010/75/ES paredzētie pārvaldības mehānismi, kuri industrijas ekspertus cieši iesaista saskaņotu un individuāli pielāgotu vides prasību izstrādē. Kopīgi saskaņotu standartu izstrāde un pieejamība palīdzēs Savienībā panākt vienlīdzīgus konkurences apstākļus, vienlaikus nodrošinot augstu cilvēka veselības un vides aizsardzības līmeni. Tāpēc minētās darbības ir lietderīgi iekļaut Direktīvas 2010/75/ES darbības jomā, neskarot Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2024/1252 (7). Rūpniecisko emisiju direktīva sniegs atbalstu Savienības rūpniecības projektu izstrādē un veicinās ieguves darbību ilgtspējīgu un saskaņotu izaugsmi Savienībā saskaņā ar Kritiski svarīgo izejvielu akta 2030. gada etaloniem. Rūpniecisko emisiju direktīva palīdzēs sasniegt Kritiski svarīgo izejvielu akta racionalizētā atļauju piešķiršanas procesa mērķrādītājus, sniedzot dalībvalstīm atbalstu darbības atļauju nosacījumu paredzēšanā un ātrā atļauju izsniegšanā.

(4)

Šajā grozījumu aktā būtu jāprecizē, ka, nosakot labākos pieejamos tehniskos paņēmienus (LPTP) un piešķirot vai pārskatot atļaujas, būtu jāņem vērā ar ožu uztverams piesārņojums.

(5)

Piešķirot un pārskatot atļaujas, būtu skaidri jāņem vērā rūpnieciskās noplūdes ietekmes uz ūdensobjektu stāvokli iespējamā pasliktināšanās ūdens plūsmas dinamikas izmaiņu dēļ.

(6)

Lopkopība rada ievērojamas piesārņotāju emisijas gaisā un ūdenī. Lai samazinātu šādas emisijas, tai skaitā amonjaka, metāna, nitrātu un siltumnīcefekta gāzu emisijas, un tādējādi uzlabotu gaisa, ūdens un augsnes kvalitāti, ir jāsamazina robežvērtība, kuras pārsniegums nozīmē cūku un mājputnu audzēšanas iekārtu iekļaušanu Direktīvas 2010/75/ES darbības jomā. Tāpēc Komisijai būtu jānovērtē un jāziņo Eiropas Parlamentam un Padomei par to, vai ir vajadzīga Savienības rīcība nolūkā visaptveroši risināt jautājumu par lopkopības, jo īpaši liellopu audzēšanas, radītajām emisijām, ņemot vērā pieejamo instrumentu klāstu un nozares specifiku. Vienlaikus Komisijai, pamatojoties uz pierādījumiem, būtu arī jāsagatavo novērtējums un jāziņo Eiropas Parlamentam un Padomei par to, vai ir vajadzīga Savienības rīcība, kuras mērķis ir sasniegt globālās vides aizsardzības mērķi attiecībā uz produktiem, kas laisti iekšējā tirgū, un kuru īsteno, novēršot un kontrolējot lopkopības radītās emisijas tādā veidā, kas atbilst Savienības starptautiskajām saistībām.

(7)

Attiecīgajās LPTP prasībās ņem vērā šo iekārtu veidu, lielumu, dzīvnieku blīvumu un sarežģītību, arī audzēšanas sistēmu īpatnības, un to iespējamo daudzveidīgo ietekmi uz vidi. LPTP proporcionalitātes prasību mērķis ir mudināt lauksaimniekus īstenot pārkārtojumus, kas vajadzīgi, lai lauksaimniecības prakse kļūtu arvien videi draudzīgāka.

(8)

No Direktīvas 2010/75/ES darbības jomas būtu jāizslēdz cūku audzēšana iekārtās, kuras darbojas organiskā ražošanas režīmā vai ar zemu dzīvnieku blīvumu, jo šādas iekārtas veicina ainavu saglabāšanu, meža ugunsgrēku novēršanu un bioloģiskās daudzveidības un dzīvotņu aizsardzību. Atbrīvojums būtu jāattiecina uz iekārtām, kurās veic ganībās bāzētu cūku audzēšanu ar zemu dzīvnieku blīvumu un kurās dzīvniekus lielu daļu laika gadā, jo īpaši dienas laikā, tur āra apstākļos, ja laika un drošības apstākļi nodrošina dzīvnieku labturību, vai sezonāli tur āra apstākļos. Platība, ko izmanto dzīvnieku blīvuma aprēķināšanai, būtu jāizmanto iekārtā esošo dzīvnieku ganīšanai vai lopbarības audzēšanai, vai lai iegūtu barību, kas paredzēta iekārtā audzēto dzīvnieku barošanai.

(9)

Savienībai ir pienākums arī turpmāk uzņemties vadošo lomu globālajā klimatrīcībā, tostarp vēlākais līdz 2050. gadam sasniedzot klimatneitrālas Savienības mērķi saskaņā ar Parīzes nolīgumu. Globāla pievēršanās jautājumam par lopkopības radītajām metāna emisijām sekmētu siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanu, kas ir steidzami nepieciešama, ja pasaule vēlas globālo vidējās temperatūras pieaugumu ierobežot krietni zem 2 oC atzīmes salīdzinājumā ar pirmsindustriālā laikmeta līmeni un tiekties temperatūras pieaugumu ierobežot līdz 1,5 oC salīdzinājumā ar pirmsindustriālā laikmeta līmeni.

(10)

Stratēģijā “No lauka līdz galdam” (F2F) ir pausta apņemšanās standartizācijas struktūrās veicināt globālu pāreju uz ilgtspējīgām pārtikas sistēmām un vadīt darbu pie starptautiskiem ilgtspējas standartiem. Savienība turpinās censties attiecīgajās starptautiskajās struktūrās veicināt starptautisku standartu izstrādi un mudināt ražot lauksaimniecības pārtikas produktus, kas atbilst augstiem drošuma un ilgtspējas standartiem. Turklāt, kā norādīts Komisijas ziņojumā “ES veselības un vides standartu piemērošana importētiem lauksaimniecības un lauksaimniecības pārtikas produktiem”, vērienīgi veselības, vides un citi ilgtspējas standarti un mērķi palīdz sasniegt leģitīmus mērķus globālo problēmu risināšanā, tostarp saskaņā ar pieeju “Viena veselība”. Savienība turpinās centienus daudzpusējā līmenī, lai panāktu globālu vienprātību par rīcības nepieciešamību un starptautiski atzītiem standartiem.

(11)

Savienībai būtu arī jāuzņemas vadošā loma starptautiskajā sadarbībā ar mērķi izveidot atvērtu un taisnīgu daudzpusēju sistēmu, kurā ilgtspējīga tirdzniecība darbojas kā galvenais zaļās pārkārtošanās veicinātājs. Saskaņā ar Savienības tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības politikas pārskatīšanu un Komisijas paziņojumu “Tirdzniecības partnerību spēks: kopā zaļai un taisnīgai ekonomikas izaugsmei” ir svarīgi sadarboties ar partneriem saskaņotā procesā, lai veicinātu starptautisko vides pārvaldību un atbilstību starptautiskajiem vides standartiem.

(12)

Lai novērstu saimniecību mākslīgu sadalīšanu, kuras rezultātā liellopu vienībās (LLV) mērītā saimniecības jauda varētu samazināties līdz robežvērtībai, kas ir zemāka par to, kura noteikta Ia pielikumā šīs direktīvas piemērošanai, dalībvalstīm būtu jāpieņem pasākumi, lai nodrošinātu, ka gadījumā, ja divas vai vairākas iekārtas atrodas tuvu viena otrai un ja tām ir viens un tas pats operators, vai ja iekārtas ir tādu operatoru kontrolē, kuri ir iesaistīti ekonomiskās vai juridiskās attiecībās, tad kompetentā iestāde, lai aprēķinātu jaudu lauksaimniecības dzīvniekiem, minētās iekārtas var uzskatīt par vienu vienību. Jauktās lauksaimniecības slieksni nevajadzētu izmantot, lai apietu robežvērtību, kas attiecas uz katru atsevišķo lauksaimniecības dzīvnieku.

(13)

Paredzams, ka līdz 2030. gadam un pēc tam Savienībā ievērojami pieaugs elektrotransportlīdzekļu akumulatoru bateriju liela mēroga ražošanas iekārtu skaits, un tas nozīmē, ka palielināsies Savienības daļa akumulatoru bateriju ražošanā pasaulē. Direktīva 2010/75/ES jau reglamentē vairākas bateriju vērtības ķēdes darbības, un Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2023/1542 (8) reglamentē baterijas kā produktus. Tomēr Direktīvas 2010/75/ES darbības jomā tik un tā ir jāiekļauj lielas iekārtas, kurās ražo baterijas, lai nodrošinātu, ka uz tām attiecas Direktīvā 2010/75/ES noteiktās prasības. Lielu iekārtu, kurās ražo baterijas, iekļaušana Direktīvas 2010/75/ES darbības jomā pretstatā iekārtām, kurās baterijas tiek tikai montētas, holistiski uzlabos bateriju ilgtspēju un līdz minimumam samazinās to ietekme uz vidi visā to aprites ciklā. Tas veicinās ilgtspējīgāku bateriju ražošanas izaugsmi.

(14)

Lai vēl vairāk stiprinātu sabiedrības piekļuvi vides informācijai, ir jāprecizē, ka iekārtu atļaujas, kuras izdotas saskaņā ar Direktīvu 2010/75/ES, ir jādara pieejamas sabiedrībai internetā bez maksas un ne tikai reģistrētiem lietotājiem un vienlaikus jānodrošina konfidenciālas komercdarbības informācijas aizsardzība.

(15)

Dalībvalstīm būtu jāizstrādā elektroniskas atļauju piešķiršanas sistēmas, kas samazina administratīvo slogu operatoriem un kompetentajām iestādēm, uzlabo sabiedrības piekļuvi informācijai un atvieglo sabiedrības līdzdalību atļauju piešķiršanas procedūrās. Komisijai būtu jāatbalsta dalībvalstis elektroniskās atļauju izsniegšanas sistēmas izstrādē un šajā nolūkā jāorganizē dalībvalstu informācijas apmaiņa un jāsniedz norādījumi par paraugpraksi.

(16)

Piesārņojuma ietekme, arī gadījumos, kad to izraisa starpgadījumi vai negadījumi, var sniegties ārpus dalībvalsts teritorijas. Šādos gadījumos, neskarot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2012/18/ES (9), lai ierobežotu starpgadījumu vai negadījumu sekas uz cilvēka veselību un vidi un novērstu turpmākus iespējamus starpgadījumus vai negadījumus, ir vajadzīga tūlītēja informācijas apmaiņa un cieša koordinācija starp to dalībvalstu kompetentajām iestādēm, kuras šādi notikumi ietekmējuši vai varētu ietekmēt. Tāpēc, ja notiek starpgadījums vai negadījums, kas būtiski ietekmē vidi vai cilvēka veselību citā dalībvalstī, tad, lai ierobežotu ietekmi uz vidi un cilvēka veselību un novērstu turpmākus iespējamus starpgadījumus vai negadījumus, starp skartajām dalībvalstīm būtu jāveicina informācijas apmaiņa un pārrobežu un starpnozaru sadarbība.

(17)

Turklāt dalībvalstīm būtu jāpieņem atbilstības nodrošināšanas pasākumi, ar kuriem veicina, uzrauga un panāk to, ka tiek nodrošināta atbilstība pienākumiem, kas fiziskām vai juridiskām personām uzlikti saskaņā ar Direktīvu 2010/75/ES. Saskaņā ar atbilstības nodrošināšanas pasākumiem dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka valsts iestādēm, kas ir atbildīgas par šīs direktīvas īstenošanu un izpildi, ir pietiekams skaits kvalificētu darbinieku un pietiekami finanšu, tehniskie un tehnoloģiskie resursi, lai tās varētu rezultatīvi pildīt savas funkcijas, kuras saistītas ar šīs direktīvas īstenošanu.

(18)

Turklāt, ja ilgstoša atļaujas nosacījumu pārkāpšana un inspekcijas ziņojumā ietverto konstatējumu neīstenošana apdraud cilvēka veselību vai rada risku ar būtisku negatīvu ietekmi uz vidi, atbilstības nodrošināšanas pasākumu ietvaros kompetentajām iestādēm vajadzētu būt spējīgām apturēt iekārtas ekspluatāciju, lai novērstu minēto apdraudējumu.

(19)

Ja piesārņojums ietekmē dzeramā ūdens resursus, tostarp pārrobežu resursus, vai – netiešas novadīšanas gadījumā – notekūdeņu infrastruktūru, kompetentā iestāde informē attiecīgos dzeramā ūdens un notekūdeņu operatorus par pasākumiem, kas veikti, lai novērstu vai mazinātu kaitējumu, ko šis piesārņojums rada cilvēka veselībai vai videi.

(20)

Direktīvas 2010/75/ES izvērtējumā tika secināts, ka ir jāstiprina saiknes starp minēto direktīvu un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1907/2006 (10), lai labāk risinātu riskus, ko rada ķimikāliju izmantošana iekārtās, kuras ietilpst Direktīvas 2010/75/ES darbības jomā. Lai veidotu sinerģiju starp Eiropas Ķimikāliju aģentūras (ECHA) veikumu ķimikāliju jomā un LPTP atsauces dokumentu sagatavošanu saskaņā ar Direktīvu 2010/75/ES, šādā LPTP atsauces dokumentu sagatavošanā ECHA būtu jāparedz oficiāla loma.

(21)

Komisijai būtu jāmudina ieinteresētās puses un pilsoniskās sabiedrības pārstāvji, tostarp NVO, kas iesaistītas cilvēka veselības vai vides aizsardzības veicināšanā, piedalīties informācijas apmaiņas forumā. Komisijai būtu jānodrošina Eiropas Vides aģentūras līdzdalība informācijas apmaiņā gadījumos, kad Aģentūras darbinieku speciālās zināšanas sniegtu pienesumu informācijas apmaiņā. Ņemot vērā apmaiņas foruma un tehniskās darba grupas darbības jomas paplašināšanu un pieaugošo darba slodzi, Komisijai būtu jāpiešķir pietiekami resursi un jāpieņem nepieciešamās izmaiņas, tostarp grozot Komisijas Īstenošanas lēmumu 2012/119/ES (11), lai nodrošinātu foruma un tehniskās darba grupas darbību.

(22)

Lai atvieglotu tādas informācijas apmaiņu, kas palīdz noteikt ar labākajiem pieejamajiem tehniskajiem paņēmieniem saistītos emisiju līmeņus un vides snieguma līmeņus, vienlaikus saglabājot konfidenciālas komercdarbības informācijas integritāti, būtu jāprecizē procedūras, kā rīkoties ar informāciju, ko uzskata par konfidenciālu komercdarbības informāciju vai sensitīvu komercinformāciju, tostarp nosacījumus saistībā ar konkrētu kategoriju ieinteresēto pušu anonimizāciju, un informāciju, ko vāc no industrijas informācijas apmaiņas kontekstā, kuru Komisija organizē LPTP atsauces dokumentu izstrādes, izskatīšanas vai atjaunināšanas vajadzībām. Būtu jānodrošina, ka personas, kas piedalās informācijas apmaiņā, informācijā, kas uzskatāma par konfidenciālu komercdarbības informāciju vai sensitīvu komercinformāciju, nedalās ne ar vienu uzņēmumu vai arodasociāciju pārstāvi, kam ir ekonomiskas intereses attiecīgajā rūpnieciskajā darbībā un saistītajos tirgos. Šāda informācijas apmaiņa neskar Savienības konkurences tiesības, jo īpaši Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 101. pantu.

(23)

Šī direktīva nerada nekādus pienākumus izpaust sabiedrībai konfidenciālu komercdarbības informāciju papildus pienākumiem, kas jau noteikti Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2003/4/EK (12) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā (ES) 2016/943 (13).

(24)

Lai aizsargātu cilvēka veselību un vidi kopumā, visos Direktīvas 2010/75/ES īstenošanas posmos ir nepieciešama sinerģija un koordinācija ar citiem attiecīgajiem Savienības vides tiesību aktiem. Tādēļ pirms atļaujas piešķiršanas saskaņā ar minēto direktīvu būtu pienācīgi jāapspriežas ar visām attiecīgajām kompetentajām iestādēm, kuru atbildība ir nodrošināt atbilstību attiecīgajiem Savienības vides tiesību aktiem.

(25)

Lai pastāvīgi uzlabotu iekārtu vides sniegumu un drošumu, arī novērstu atkritumu rašanos, optimizētu resursu izmantošanu un ūdens atkalizmantošanu un novērstu vai samazinātu ar bīstamu vielu izmantošanu saistītos riskus, iekārtu operatoriem būtu jāizveido un jāievieš vides pārvaldības sistēma saskaņā ar šo direktīvu un attiecīgajiem LPTP secinājumiem, un tās attiecīgās daļas būtu jādara pieejamas sabiedrībai. Pirms attiecīgās vides pārvaldības sistēmas daļas tiek darītas pieejamas sabiedrībai, operatoriem vajadzētu būt iespējai rediģēt vai izslēgt konfidenciālu komercdarbības informāciju. Šāda iespēja būtu jāpiemēro ierobežojoši, konkrētajā gadījumā ņemot vērā sabiedrības intereses, kurām šāda informācijas izpaušana kalpo. Vides pārvaldības sistēmai būtu jāaptver arī ar bīstamo vielu izmantošanu saistīto risku pārvaldība un analīze par bīstamo vielu iespējamo aizstāšanu ar drošākām alternatīvām.

(26)

Lai nodrošinātu vides pārvaldības sistēmas atbilstību Direktīvas 2010/75/ES prasībām, operatoram vides pārvaldības sistēma būtu jāpārskata un tās revīzija būtu jāveic ārējam revidentam, ar kuru operators noslēdz līgumu. Revidentam vajadzētu būt vai nu atbilstības novērtēšanas struktūrai, kas akreditēta saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 765/2008 (14), kā noteikts ISO 17021, vai jebkurai fiziskai vai juridiskai personai, kas ir saņēmusi licenci kā vides verificētājs saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1221/2009 (15) 2. panta 20) punktu.

(27)

Lai sekmētu dekarbonizāciju, resursefektivitāti un aprites ekonomiku, LPTP secinājumos attiecībā uz atsevišķiem procesiem, kam ir līdzīgas iezīmes, kā piemēram, energonesēji, izejvielas, ražošanas vienības un gatavie izstrādājumi un augsta viendabīguma pakāpe visā Savienībā, būtu jāiekļauj saistoši vides snieguma līmeņi, kas saistīti ar LPTP, un indikatīvas vides snieguma vērtības, kas saistītas ar jauniem tehniskiem paņēmieniem, ja dati, ko dara pieejamus informācijas apmaiņā, kura pamato LPTP noteikšanu, ir pietiekami noturīgi. LPTP secinājumos būtu jāiekļauj arī indikatīvi etaloni citiem gadījumiem, kas operatoriem jāiekļauj savās vides pārvaldības sistēmās, ja vides sniegums ir lielā mērā atkarīgs no konkrētiem procesu apstākļiem. Ar LPTP saistītie vides snieguma līmeņi un etaloni varētu ietvert patēriņa līmeņus, resursefektivitātes līmeņus un atkalizmantošanas līmeņus, kas attiecas uz materiāliem, ūdeni un energoresursiem, kā arī atkritumu un citus līmeņus, kas sasniegti konkrētos references apstākļos. Vides snieguma līmeņi un etaloni būtu jānosaka, ņemot vērā resursus, kas vajadzīgi iekārtu pārveidei, kuras mērķis ir samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas, kā arī pieprasījuma izraisītas resursu vajadzību izmaiņas konkrētiem produktiem, piemēram, ūdens patēriņa izmaiņas. Kompetentajai iestādei atļaujā būtu jānosaka saistoši vides snieguma diapazoni, kā noteikts LPTP secinājumos, kā arī saistošas vides snieguma robežvērtības, kuras attiecas uz ūdeni, un indikatīvi vides snieguma līmeņi, kuri attiecas uz atkritumiem un resursiem, kas nav ūdens, un kuri vides ziņā nav mazāk stingri par saistošajiem diapazoniem, ja vien tiek nodrošināta obligātā diapazona zemākā vērtība. Operatoram etaloni būtu jāiekļauj vides pārvaldības sistēmā.

(28)

Ir sīkāk jāprecizē nosacījumi, saskaņā ar kuriem kompetentā iestāde atļaujā, kas piešķirta saskaņā ar Direktīvu 2010/75/ES, nosakot emisiju robežvērtības, kas piemērojamas piesārņotāju emisijai ūdenī, var ņemt vērā lejupējos attīrīšanas procesus notekūdeņu attīrīšanas stacijā. Emisiju robežvērtības būtu jāprecizē tādā veidā, kas nodrošina, ka šāda emisija saņemošajos ūdeņos nerada lielāku piesārņotāju slodzi vai nekavē spēju vai potenciālu atgūt resursus no notekūdeņu attīrīšanas plūsmas salīdzinājumā ar situāciju, ja iekārta izmantotu LPTP un nodrošinātu atbilstību ar LPTP saistītajiem emisiju līmeņiem, kas piemērojami tiešai emisijai.

(29)

Lai nodrošinātu augstu aizsardzības līmeni attiecībā uz cilvēka veselību un vidi kopumā, cita starpā atļaujās emisiju robežvērtības ir jānosaka tādā līmenī, kas nodrošina atbilstību piemērojamajiem ar LPTP saistītajiem emisiju līmeņiem, kuri noteikti LPTP secinājumos. Ar LPTP saistītos emisiju līmeņus parasti izsaka diapazonos, nevis kā atsevišķas vērtības, lai atspoguļotu konkrēta tipa iekārtu atšķirības, kas ir par iemeslu variācijām to vides sniegumā, kurš panākts, piemērojot LPTP. Piemēram, viens konkrēts LPTP nenodrošinās, ka dažādas iekārtas panāk vienādu sniegumu, jo daži LPTP varētu nebūt piemēroti izmantošanai konkrētās iekārtās vai arī LPTP kombinācija attiecībā uz dažiem piesārņotājiem vai vidēm varētu būt iedarbīgāka nekā attiecībā uz citiem piesārņotājiem vai vidēm. Panākt augstu aizsardzības līmeni attiecībā uz cilvēka veselību un vidi kopumā kavē tas, ka pastāv prakse noteikt emisiju robežvērtības, kas tuvojas ar LPTP saistīto emisiju līmeņu diapazona vismazāk stingrajai robežai, neņemot vērā konkrētās iekārtas potenciālu ar LPTP panākt zemākus emisiju līmeņus. Šāda prakse vadošos spēlētājus attur no iedarbīgāku tehnisko paņēmienu ieviešanas un kavē tādu vienlīdzīgu konkurences apstākļu panākšanu, kas nodrošina augsta cilvēka veselības un vides aizsardzības līmeņa sasniegšanu. Lai samazinātu emisijas, kompetentajai iestādei attiecībā uz konkrēto iekārtu būtu jānosaka emisiju robežvērtības visstingrākajā sasniedzamajā līmenī, ņemot vērā visu ar LPTP saistīto emisiju līmeņu diapazonu, kā arī starpvides ietekmi. Emisiju robežvērtībām būtu jābalstās uz operatora veiktu novērtējumu, kurā analizēta iespēja sasniegt ar LPTP saistīto emisiju līmeņu diapazona stingrāko augšējo robežu, un ar tām būtu jācenšas konkrētās iekārtās panākt labāko iespējamo vides sniegumu, ja vien operators nepierāda, ka LPTP secinājumos aprakstīto LPTP piemērošana attiecīgajā iekārtā ļauj sasniegt tikai mazāk stingras emisiju robežvērtības. Lai veicinātu emisiju robežvērtību noteikšanu atļaujās un vispārīgo saistošo noteikumu pieņemšanu, LPTP secinājumos būtu jāietver informācija par apstākļiem, kādos ļauj sasniegt zemākus emisiju līmeņus ar LPTP saistīto emisiju līmeņu diapazonā, kas noteikts tām iekārtu kategorijām, kurām ir līdzīgi raksturlielumi. Kad emisiju robežvērtības tiek noteiktas ar LPTP saistīto emisiju līmeņa diapazonā, atkāpju procedūrai nevajadzētu būt piemērojamai.

(30)

LPTP secinājumos būtu jāapzina jauni tehniskie paņēmieni un labākie pieejamie tehniskie paņēmieni, ko industriālie operatori var izmantot iekārtu pārveidošanai, lai tās atbilstu Savienības mērķim panākt ilgtspējīgu, tīru, apritīgu un klimatneitrālu ekonomiku. Kompetentajām iestādēm būtu jādod industriālajiem operatoriem pietiekami daudz laika pamatīgas industriālās pārveides īstenošanai atbilstīgi LPTP vai jauniem tehniskajiem paņēmieniem, kas ietver būtiskas izmaiņas esošas iekārtas konstrukcijā vai tehnoloģijā vai tās nomaiņu un prasa ievērojamas investīcijas, kā aprakstīts LPTP secinājumos un noteikts pārveides plānā.

(31)

Pēdējos gados Savienību un tās dalībvalstis ir skārušas ārkārtējas krīzes situācijas, piemēram, Covid-19 pandēmija un Krievijas agresijas karš pret Ukrainu. Minētās krīzes ir pēkšņi un tieši ietekmējušas enerģijas un sabiedrībai kritiski svarīgu resursu, materiālu vai ierīču piegādi un izraisījušas būtisku deficītu un traucējumus, uz ko ir strauji jāreaģē. Krīžu gadījumā, uz ko ir strauji jāreaģē, lai turpinātu enerģijas vai citu kritiski svarīgu ierīču ražošanu vai lai ļautu turpināt darboties kritiski svarīgām iekārtām, varētu nākties noteikt tādas emisiju robežvērtības un vides snieguma robežvērtības, kas ir mazāk stingras par LPTP secinājumos noteiktajām. Ir jārod līdzsvars starp nepieciešamību noteikt mazāk stingras emisiju robežvērtības vai vides snieguma robežvērtības un nepieciešamību aizsargāt vidi un cilvēka veselību, kā arī nepieciešamību nodrošināt vienlīdzīgus konkurences apstākļus un iekšējā tirgus vienotību. Tāpēc mazāk stingras robežvērtības drīkst noteikt tikai tad, ja nav citu iespēju, proti, ja ir izsmeltas visas iespējas izmantot pasākumus, kas rada mazāku piesārņojumu. Kompetentajai iestādei būtu jānodrošina, ka iekārtas radītās emisijas neizraisa būtisku piesārņojumu. Lai pārraudzītu ietekmi uz vidi un sabiedrības veselību, būtu jāveic emisiju monitorings. Lai nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus un iekšējā tirgus darbību, Komisijai būtu jāspēj sniegt stingri norādījumi par ārkārtas krīzes situācijām un to apstākļiem, kas varētu tikt ņemti vērā. Komisijai būtu jāpārbauda, vai šādas dalībvalstu piešķirtās atkāpes ir pamatotas, un jāizsaka iebildumus, ja Komisija secina, ka atkāpe nav pamatota, un tādā gadījumā dalībvalstij attiecīgā atkāpe būtu nekavējoties jāpārskata.

(32)

Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai dažus Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/87/EK (16) I pielikumā uzskaitītos sadedzināšanas blokus vai citus blokus, kas emitē oglekļa dioksīdu, atļaujas nosacījumos atbrīvot no energoefektivitātes prasībām.

(33)

Lai novērstu vai līdz minimumam samazinātu piesārņotāju emisiju no iekārtām, uz kurām attiecas Direktīva 2010/75/ES, un lai nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus visā Savienībā, būtu labāk jāizstrādā nosacījumi, saskaņā ar kuriem var piešķirt atkāpes no emisiju robežvērtībām, proti, būtu jānosaka vispārīgi principi, tostarp prasība veikt to regulāru atkārtotu novērtēšanu, lai tādējādi nodrošinātu šādu atkāpju saskaņotāku īstenošanu visā Savienībā. Turklāt, ja atkāpes no emisiju robežvērtībām varētu apdraudēt atbilstību vides kvalitātes standartiem, tās nebūtu jāpiešķir.

(34)

Direktīvas 2010/75/ES izvērtējumā tika secināts, ka ir zināmas atšķirības tajā, kā tiek veikta atbilstības novērtēšana iekārtām, uz kurām attiecas minētās direktīvas II nodaļa. Lai panāktu augstu aizsardzības līmeni attiecībā uz vidi kopumā, nodrošinātu Savienības tiesību aktu konsekventu īstenošanu un vienlīdzīgus konkurences apstākļus visā Savienībā, vienlaikus līdz minimumam samazinot uzņēmumiem un publiskajām iestādēm uzlikto administratīvo slogu, Komisijai būtu jānosaka kopīgi noteikumi par to, kā novērtēt atbilstību emisiju robežvērtībām un validēt ūdenī un gaisā izmērītos emisiju līmeņus, balstoties uz labākajiem pieejamajiem tehniskajiem paņēmieniem. Minētajiem atbilstības novērtēšanas noteikumiem būtu jāprevalē pār noteikumiem, kas izklāstīti III un IV nodaļā par to, kā novērtējama atbilstība emisiju robežvērtībām, kuras noteiktas Direktīvas 2010/75/ES V un VI pielikumā.

(35)

Vides kvalitātes standarti būtu jāsaprot kā tādi, kas attiecas uz visām prasībām, kas noteiktas Savienības tiesību aktos, piemēram, Savienības tiesību aktos par gaisu un ūdeni, un kas noteiktā laikā konkrētai videi vai tās daļai ir jāizpilda. Tāpēc ir lietderīgi precizēt, ka, piešķirot atļauju iekārtai, kompetentajām iestādēm būtu ne tikai jāparedz nosacījumi, kuri nodrošinātu iekārtas darbību atbilstību LPTP secinājumiem, bet arī vajadzības gadījumā – lai samazinātu iekārtas konkrēto devumu attiecīgajā teritorijā sastopamā piesārņojuma radīšanā un ņemtu vērā attiecīgo piesārņotāju koncentrāciju saņēmējvidē – atļaujā būtu jāiekļauj konkrēti papildu nosacījumi, kas ir stingrāki par attiecīgajos LPTP secinājumos noteiktajiem, lai tādējādi nodrošinātu iekārtas atbilstību vides kvalitātes standartiem. Šādi nosacījumi varētu ietvert stingrāku emisiju robežvērtību un piesārņotāju emisiju slodzes robežvērtību noteikšanu vai iekārtas darbības vai jaudas ierobežošanu.

(36)

Kompetentajai iestādei atļaujas nosacījumi būtu regulāri jāpārskata un vajadzības gadījumā jāatjaunina, lai nodrošinātu atbilstību attiecīgajiem tiesību aktiem. Šādai pārskatīšanai vai atjaunināšanai būtu jānotiek arī tad, ja tas ir nepieciešams, lai panāktu, ka iekārta atbilst vides kvalitātes standartam, arī jauna vai pārskatīta vides kvalitātes standarta gadījumā, vai ja atļauja ir jāpārskata saņēmējvides stāvokļa dēļ, lai panāktu atbilstību Savienības tiesību aktos noteiktajiem plāniem un programmām, piemēram, upju baseinu apsaimniekošanas plāniem saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2000/60/EK (17).

(37)

Orhūsas Konvencijas par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju vērsties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem puses septītajā sanāksmē apstiprināja konvencijas Atbilstības komitejas konstatējumus lietā ACCC/C/2014/121, saskaņā ar kuriem, ieviesdama tiesisko regulējumu, kas neparedz nekādu sabiedrības līdzdalības iespēju saistībā ar pārskatīšanu un atjaunināšanu saskaņā ar Direktīvas 2010/75/ES 21. panta 3. un 4. punktu un 5. punkta b) un c) apakšpunktu, Eiropas Savienība nenodrošina atbilstību konvencijas 6. panta 10. punktam. Savienība un tās dalībvalstis minētos konstatējumus ir apstiprinājušas, un, lai panāktu pilnīgu atbilstību Orhūsas konvencijai, ir jānorāda, ka būtu attiecīgās sabiedrības daļas locekļiem jādod agrīnas un reālas iespējas piedalīties kompetentās iestādes noteikto atļaujas nosacījumu piešķiršanā vai atjaunināšanā, arī tad, ja atļaujas nosacījumi tiek pārskatīti pēc tam, kad attiecībā uz iekārtas galveno darbību ir publicēti lēmumi par LPTP secinājumiem, kad labāko pieejamo tehnisko paņēmienu jauninājumi ļauj ievērojami samazināt emisijas; kad ekspluatācijas drošībai jāizmanto citi tehniskie paņēmieni; un kad jāpanāk atbilstība jauniem vai pārskatītiem vides kvalitātes standartiem.

(38)

Kā skaidrots Tiesas judikatūrā (18), dalībvalstis nevar tiesības celt prasību pret publiskas iestādes lēmumu attiecināt tikai uz tiem attiecīgās sabiedrības daļas locekļiem, kuri ir piedalījušies iepriekšējā administratīvajā procedūrā, ar kuru šāds lēmums pieņemts. Tiesas judikatūrā (19) arī skaidrots, ka faktiska tiesu iestāžu pieejamība vides jautājumos un iedarbīgi tiesiskās aizsardzības līdzekļi cita starpā prasa, lai attiecīgās sabiedrības daļas locekļiem būtu tiesības lūgt tiesai vai kompetentai neatkarīgai un objektīvai struktūrai noteikt pagaidu pasākumus, ar kuriem konkrētais piesārņošanas gadījums tiktu novērsts, tostarp vajadzības gadījumā uz laiku apturot apstrīdēto atļauju. Tādēļ būtu jāprecizē, ka tiesībām celt prasību nevajadzētu būt atkarīgām no tā, kāda loma attiecīgajam sabiedrības loceklim bijusi šajā direktīvā paredzēto lēmumu pieņemšanas procedūru līdzdalības posmā, jo īpaši attiecībā uz atļauju piešķiršanu un objektu slēgšanu. Turklāt jebkurai izskatīšanas procedūrai vajadzētu būt taisnīgai, vienlīdzīgai un ne pārmērīgi dārgai, un tajā būtu jāparedz pienācīgi un iedarbīgi tiesiskās aizsardzības līdzekļi, tostarp attiecīgā gadījumā pagaidu tiesiskās aizsardzības līdzekļi. Attiecībā uz lopkopības saimniecībām darbības apturēšana būtu stingri jāpiemēro, neskarot to darbību turpināšanu, kas vajadzīgas lauksaimniecības dzīvnieku labturībai.

(39)

Ja iekārtas ekspluatācija varētu skart vairāk nekā vienu dalībvalsti, pirms atļauju piešķiršanas būtu jānotiek pārrobežu sadarbībai, un tai būtu jāietver iepriekšēja informēšana un apspriešanās ar attiecīgās sabiedrības daļas locekļiem un kompetentajām iestādēm citās dalībvalstīs, kuras varētu tikt skartas.

(40)

Direktīvas 2010/75/ES izvērtējumā tika konstatēts, ka, lai arī ar to ir paredzēts veicināt Eiropas industriālo pārveidi, tā nav pietiekami dinamiska un tā par maz atbalsta inovatīvu procesu un tehnoloģiju ieviešanu, tostarp tādu tehnoloģiju ieviešanu, kuras ir būtiskas divējādās zaļās un digitālās pārkārtošanās īstenošanā un Eiropas klimata aktā noteikto mērķu sasniegšanā. Tādēļ, neparedzot neviena konkrēta tehniskā paņēmiena vai konkrētas tehnoloģijas izmantošanu, ir lietderīgi atvieglot tādu jaunu tehnisko paņēmienu testēšanu un ieviešanu, kuri sniedz uzlabotu vides sniegumu, sekmēt sadarbību ar pētniekiem un industrijām publiski finansētos pētniecības projektos, ievērojot attiecīgajos Eiropas un nacionālajos finansēšanas instrumentos paredzētos nosacījumus, kā arī izveidot īpaši inovācijas atbalstam paredzētu centru, kurš vāktu un analizētu informāciju par jauniem tehniskajiem paņēmieniem, kas ir būtiski darbībām, kuras ietilpst minētās direktīvas darbības jomā, tostarp mājputnu un cūku audzēšanai, un raksturot to izstrādes līmeni no pētniecības līdz ieviešanai, izmantojot tehnoloģiju gatavības līmeni un novērtēt minēto tehnisko paņēmienu vides snieguma līmeni, vienlaikus ņemot vērā jebkādus iespējamos ierobežojumus attiecībā uz datu pieejamību un noturību. Tas arī noderēs apmaiņā ar informāciju par LPTP atsauces dokumentu izstrādi, izskatīšanu un atjaunināšanu. Jauniem tehniskajiem paņēmieniem, kas centram jāanalizē, vajadzētu būt vismaz 6.–7. tehnoloģiju gatavības līmenī, proti, kas demonstrēti attiecīgā vidē (rūpnieciski nozīmīgā vidē svarīgu pamattehnoloģiju gadījumā), vai tāda sistēmas prototipa līmenī, kas demonstrēts ekspluatācijas vidē.

(41)

Lai līdz 2050. gadam sasniegtu Savienības mērķus attiecībā uz tīru, apritīgu un klimatneitrālu ekonomiku, Savienības ekonomika ir pamatīgi jāpārveido. Tāpēc saskaņā ar Astoto vides rīcības programmu būtu jānosaka prasība to iekārtu operatoriem, uz kurām attiecas Direktīva 2010/75/ES, savās vides pārvaldības sistēmās iekļaut pārveides plānus. Šādi pārveides plāni arī papildinās Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2013/34/ES (20) noteiktās korporatīvo ilgtspējas ziņu sniegšanas prasības, kalpojot par līdzekli minēto prasību konkrētai īstenošanai iekārtu līmenī. Pirmajai prioritātei vajadzētu būt I pielikumā uzskaitīto energoietilpīgo darbību pārveidei. Tādēļ energoietilpīgu iekārtu operatoriem līdz 2030. gada 30. jūnijam būtu jāsagatavo pārveides plāni. To iekārtu operatoriem, kuras veic citas I pielikumā uzskaitītās darbības, pārveides plānus būtu jāprasa izstrādāt kā daļu no atļaujas pārskatīšanas un atjaunināšanas pēc tam, kad pēc 2030. gada 1. janvāra būs publicēti lēmumi par LPTP secinājumiem. Būtu jāļauj operatoriem izstrādāt vienotu pārveides plānu, kas aptver visas iekārtas, kuras tie kontrolē kādā dalībvalstī, un, ja pārveides plānu elementi jau ir izstrādāti citos dokumentos un atbilst Direktīvas 2010/75/ES prasībām, būtu jāļauj operatoriem pārveides plānā iekļaut atsauci uz attiecīgajiem dokumentiem. Lai gan pārveides plāniem vajadzētu palikt par orientējošiem dokumentiem, par kuru sagatavošanu atbild operatori, atbilstības novērtēšanas struktūrai vai vides verificētājam, ar ko operatori noslēguši līgumu vides pārvaldības sistēmas ietvaros, būtu jāpārbauda, vai tajos ir prasītais informācijas minimums, ievērojot deleģēto aktu, kas jāpieņem Komisijai, un operatoriem pārveides plāni būtu jāpublisko.

(42)

Digitālie rīki, piemēram, digitalizētas pārvaldības sistēmas, varētu palīdzēt kvantitatīvi un kvalitatīvi novērtēt, pārvaldīt ar piesārņojumu saistītos riskus un palīdzēt operatoriem pārveidot to iekārtas.

(43)

Ir vajadzīga lielāka skaidrība attiecībā uz kritērijiem, pēc kuriem novērtē, vai attīrītās gāzes vai šķidrumi, kas rodas atkritumu gazifikācijas un pirolīzes rezultātā, ir attīrīti tādā mērā, ka tie pirms incinerācijas vairs nav atkritumi.

(44)

Ņemot vērā lielo skaitu audzēšanas iekārtu, kas būtu jāiekļauj Direktīvas 2010/75/ES darbības jomā, un šādu iekārtu procesu un emisiju modeļu relatīvo vienkāršību, ir lietderīgi, neskarot ar sabiedrības informēšanu un līdzdalību, monitorēšanu un atbilstības nodrošināšanu saistītās prasības, atļauju izdošanai un attiecīgo darbību veikšanai noteikt šai nozarei īpaši pielāgotas administratīvās procedūras. Tam būtu jāļauj pieņemt vispārīgus saistošus noteikumus valstu līmenī un reģistrēt saimniecības, nevis izsniegt saimniecībām individuālas atļaujas. Dalībvalstis nodrošina, ka vispārīgie saistošie noteikumi un reģistrācijas procedūras nodrošina augstu vides aizsardzības līmeni, kas līdzvērtīgs tādam, ko var sasniegt, piemērojot individuālu atļauju nosacījumus.

(45)

Paredzams, ka tirgū ienākošie inovatīvie tehniskie paņēmieni arvien vairāk samazinās gan piesārņotāju, gan siltumnīcefekta gāzu emisijas no iekārtām, kuras ietilpst gan Direktīvas 2003/87/EK, gan Direktīvas 2010/75/ES darbības jomā. Lai gan tas palīdzēs veidot lielāku sinerģiju starp minētajām direktīvām, tas varētu ietekmēt to darbību, arī oglekļa tirgū. Šajā sakarā Direktīvā 2003/87/EK ir iekļauts noteikums izskatīt, cik iedarbīga ir sinerģija ar Direktīvu 2010/75/ES, un tajā aicināts attiecīgās ar vides un klimata aspektiem saistītās atļaujas koordinēt, lai nodrošinātu, ka pasākumi, kas vajadzīgi, lai sasniegtu Savienības klimata un enerģētikas mērķus, tiek īstenoti efektīvi un raiti. Lai ņemtu vērā inovācijas dinamiku šajā jomā un Direktīvas 2003/87/EK 8. pantā minēto izskatīšanu, Komisijai līdz 2028. gadam un pēc tam reizi piecos gados Eiropas Parlamentam un Padomei būtu jāiesniedz ziņojums, kurā sniegts pārskats par Direktīvas 2010/75/ES īstenošanu.

(46)

Ņemot vērā saskaņā ar Direktīvu 2010/75/ES veiktās ziņošanas vienkāršošanu, Komisijai būtu jāturpina racionalizēt to, kā dalībvalstis informāciju dara pieejamu Komisijai saskaņā ar minēto direktīvu, citām attiecīgajām Savienības tiesību aktu prasībām un jo īpaši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2024/1244 (21). Paziņotajai informācijai būtu jāļauj jēgpilni pārskatīt īstenošanu un sasniegtos rezultātus attiecībā uz emisijām un citiem piesārņojuma veidiem, emisiju robežvērtībām, LPTP piemērošanu, atkāpju piešķiršanu un iekārtu ekspluatācijas statusu. Šajā nolūkā Komisijai līdz 2026. gada 5. augustam būtu jāatjaunina īstenošanas lēmums, ar ko nosaka veidu, formātu un biežumu, kādā dalībvalstīm jāziņo informācija.

(47)

Lai nodrošinātu, ka Direktīva 2010/75/ES turpina sasniegt savus mērķus novērst vai samazināt piesārņotāju emisijas un panākt augstu cilvēka veselības un vides aizsardzības līmeni, būtu jāizstrādā ekspluatācijas noteikumi darbībām, kas saistītas ar cūku un mājputnu audzēšanu, ņemot vērā katras darbības jomas konkrētās iezīmes. Lai nodrošinātu vienotus nosacījumus, būtu jāpiešķir Komisijai īstenošanas pilnvaras. Minētās pilnvaras būtu jāīsteno saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011 (22). Ir īpaši būtiski, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī.

(48)

Komisijai būtu jāpārskata vajadzība kontrolēt emisijas no minerāleļļas un gāzes sauszemes un atkrastes izpētes un ieguves darbībām, ņemot vērā spēkā esošo Savienības tiesisko regulējumu, tostarp Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2024/1787 (23) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2013/30/ES (24), vajadzība kontrolēt emisijas, kas rodas tādu ar enerģiju nesaistītu rūpniecisko minerālu apstrādē un ieguvē uz vietas, kurus izmanto rūpniecībā, kas nav būvniecība, kā arī vajadzību kontrolēt emisijas, kas rodas Savienībā no jauna veiktā rūdu apstrādē un ieguvē, un vajadzība pārskatīt I pielikumā noteikto darbību robežvērtību attiecībā uz ūdeņraža ražošanu ūdens elektrolīzes ceļā.

(49)

Lai nodrošinātu vienotus nosacījumus Direktīvas 2010/75/ES īstenošanai, būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras Komisijai attiecībā uz šādu elementu noteikšanu: i) standartizēta metodika, pēc kuras novērtē nesamērību starp LPTP secinājumu īstenošanas izmaksām un iespējamiem vides ieguvumiem saskaņā ar 15. panta 4. punktu, attiecīgā gadījumā ņemot vērā tādas metodes kā statistiskās dzīves vērtības (VSL) vai dzīves gada vērtības (VOLY) metode, ii) standartizēta metodika 15. panta 6. punktā minētā novērtējuma veikšanai, iii) mērīšanas metode, ar kuru novērtē atbilstību atļaujā noteiktajām emisiju robežvērtībām attiecībā uz emisijām gaisā un ūdenī, iv) sīki izstrādāta kārtība, kas vajadzīga industriālās pārveides un emisiju inovācijas centra izveidei un darbībai, un v) formāts, kas jāizmanto pārveides plānu sagatavošanai, un vi) vides pārvaldības sistēmas informācija, kas ir būtiska publicēšanai un kurā būtu jāiekļauj vismaz vides snieguma rādītāji un mērķi, kā arī progress virzībā uz vides mērķu sasniegšanu. Minētās pilnvaras būtu jāīsteno saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 182/2011.

(50)

Lai nodrošinātu Direktīvā 2010/75/ES noteikto pienākumu reālu īstenošanu un izpildes panākšanu, ir jānosaka iedarbīgu, samērīgu un atturošu sankciju minimālais saturs. Atšķirīgi sankciju režīmi, fakts, ka piemērotās sankcijas daudzos gadījumos tiek uzskatītas par pārāk maigām, lai patiesi atturētu no nelikumīgas rīcības, un vienotas īstenošanas trūkums dalībvalstīs apdraud vienlīdzīgus konkurences apstākļus rūpniecisko emisiju jomā visā Savienībā.

(51)

Dalībvalstīm būtu jāparedz noteikumi par sankcijām, kas piemērojamas saskaņā ar šo direktīvu pieņemtu valsts noteikumu pārkāpšanas gadījumā, un būtu jānodrošina, ka tie tiek īstenoti. Dalībvalstis var paredzēt noteikumus attiecībā uz administratīviem sodiem un kriminālsodiem. Jebkurā gadījumā kriminālsodu un administratīvo sodu piemērošana nedrīkstētu būt par iemeslu tam, ka tiek pārkāptas tiesības netikt divreiz tiesātam vai sodītam krimināllietā par to pašu noziedzīgo nodarījumu (ne bis in idem princips), kā to interpretējusi Tiesa. Attiecībā uz vissmagākajiem pārkāpumiem, ko izdarījusi juridiska persona, piemēram, ļoti smagi pārkāpumi to veida, apjoma un atkārtošanās dēļ, vai ja minētie pārkāpumi rada būtisku risku cilvēka veselībai vai videi, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka to valsts sankciju sistēmā ir iekļauti naudas sodi, kuru maksimālajai summai vajadzētu būt vismaz 3 % no operatora gada apgrozījuma Savienībā tajā finanšu gadā, kas ir pirms gada, kurā piemēro naudas sodu. Par minētajiem pārkāpumiem, neskarot dalībvalstu pienākumus saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2008/99/EK (25), dalībvalstis var arī vai kā alternatīvu piemērot kriminālsodus, ja tie ir iedarbīgi, samērīgi un atturoši.

(52)

Gadījumos, kad, pārkāpjot valsts pasākumus, kas pieņemti saskaņā ar Direktīvu 2010/75/ES, ir nodarīts kaitējums cilvēka veselībai, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka skartajām personām ir tiesības par minēto kaitējumu no attiecīgajām fiziskajām vai juridiskajām personām pieprasīt un saņemt kompensāciju. Šādi noteikumi par kompensāciju palīdz sasniegt LESD 191. pantā noteikto mērķi saglabāt, aizsargāt un uzlabot vides kvalitāti un aizsargāt cilvēka veselību. Tie arī atbalsta Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 2., 3. un 35. pantā noteiktās tiesības uz dzīvību, personas neaizskaramību un veselības aprūpi un Hartas 47. pantā noteiktās tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību. Turklāt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2004/35/EK (26) nepiešķir privātpersonām tiesības uz kompensāciju par kaitējumu videi vai tiešu šāda kaitējuma draudu gadījumā.

(53)

Tāpēc ir lietderīgi Direktīvā 2010/75/ES pievērsties tiesībām uz kompensāciju par personām nodarītu kaitējumu un nodrošināt, ka personas var aizstāvēt savas tiesības cīņā pret kaitējumu veselībai, ko izraisījuši Direktīvas 2010/75/ES pārkāpumi, un tādējādi nodrošināt efektīvāku minētās direktīvas izpildi. Procedūras, kas attiecas uz kompensācijas prasībām, būtu jāizstrādā un jāpiemēro tā, lai tās nepadarītu neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtinātu tiesību uz kompensāciju par kaitējumu īstenošanu.

(54)

Direktīvas 2010/75/ES ietekmei uz dalībvalstu procesuālo autonomiju būtu jāaprobežojas ar to, kas ir nepieciešams, lai sasniegtu mērķus nodrošināt cilvēka veselības aizsardzību, veidojot drošu vidi, un tai nebūtu jāietekmē citi valsts procesuālie noteikumi, kas nosaka tiesības pieprasīt kompensāciju par minētās direktīvas pārkāpumiem. Tomēr šādiem valsts noteikumiem nebūtu jākavē Direktīvā 2010/75/ES paredzētās kompensācijas pieprasīšanas mehānisma sekmīga darbība.

(55)

Direktīva 2010/75/ES dalībvalstīs ir īstenota atšķirīgi attiecībā uz keramikas izstrādājumu ražošanas iekārtu aptvērumu, izmantojot apdedzināšanu, jo šīs darbības definīcijas formulējums ļāva dalībvalstīm izlemt, vai piemērot abus vai tikai vienu no diviem kritērijiem attiecībā uz ražošanas jaudu un krāsns jaudu. Lai nodrošinātu konsekventāku minētās direktīvas īstenošanu un nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus visā Savienībā, šādas iekārtas būtu jāiekļauj minētās direktīvas darbības jomā, ja ir izpildīts jebkurš no minētajiem diviem kritērijiem.

(56)

Nosakot piesārņotāju emisiju robežvērtības, kompetentajai iestādei būtu jāņem vērā visas vielas, arī potenciāli problemātiskas vielas, kuras var tikt emitētas no attiecīgās iekārtas un kurām var būt būtiska ietekme uz vidi vai cilvēka veselību. To darot, būtu jāņem vērā emitēto vielu bīstamības īpašības, daudzums un veids, kā arī to potenciāls piesārņot jebkuru vidi. Attiecīgā gadījumā atsauces punkts, pēc kura izvēlas vielas, kurām jānosaka emisiju robežvērtības, ir LPTP secinājumi, taču kompetentā iestāde var nolemt atlasīt vēl citas vielas. Pašlaik Direktīvas 2010/75/ES II pielikumā neizsmeļošā veidā ir uzskaitītas atsevišķas piesārņojošas vielas; tas neatbilst minētās direktīvas holistiskajai pieejai un neatspoguļo vajadzību kompetentajām iestādēm ņemt vērā visas būtiskās piesārņojošās vielas, arī potenciāli problemātiskas vielas. Tāpēc neizsmeļošais piesārņojošo vielu saraksts būtu jāsvītro. Tā vietā būtu jāatsaucas uz piesārņotāju sarakstu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 166/2006 (27) II pielikumā.

(57)

Lai gan poligoni ir iekļauti Direktīvas 2010/75/ES darbības jomā, par poligoniem LPTP secinājumi nav pieņemti, jo minētā darbība ietilpst Padomes Direktīvas 1999/31/EK (28) darbības jomā un uzskata, ka pēdējās minētās direktīvas prasības ir pielīdzināmas LPTP. Tehnikas attīstība un inovācija, kas notikusi kopš Direktīvas 1999/31/EK pieņemšanas, nozīmē, ka cilvēka veselības un vides aizsardzībai tagad ir pieejami iedarbīgāki tehniskie paņēmieni. LPTP secinājumu pieņemšana saskaņā ar Direktīvu 2010/75/ES palīdzētu risināt svarīgas vides problēmas, kas saistītas ar atkritumu poligonu darbību, arī būtisku metāna emisiju problēmu. Tāpēc Direktīvai 1999/31/EK būtu jāļauj pieņemt LPTP secinājumus par poligoniem saskaņā ar Direktīvu 2010/75/ES.

(58)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķus, proti, nodrošināt augstu vides aizsardzības līmeni un uzlabot vides kvalitāti, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, un to, ka rūpniecisko darbību radītā piesārņojuma pārrobežu rakstura dēļ minētos mērķus var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai.

(59)

Saskaņā ar proporcionalitātes principu pamatmērķa - nodrošināt augstu vides aizsardzības līmeni un uzlabot vides kvalitāti - sasniegšanai, ir vajadzīgs un ir lietderīgi paredzēt noteikumus par rūpniecisko darbību un lopkopības darbību radītā piesārņojuma integrētu novēršanu un kontroli. Šī direktīva paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi, lai sasniegtu izvirzītos mērķus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. panta 4. punktu.

(60)

Saskaņā ar Dalībvalstu un Komisijas 2011. gada 28. septembra kopīgo politisko deklarāciju par skaidrojošiem dokumentiem (29) dalībvalstis ir apņēmušās, paziņojot savus transponēšanas pasākumus, pamatotos gadījumos pievienot vienu vai vairākus dokumentus, kuros paskaidrota saikne starp direktīvas sastāvdaļām un atbilstīgajām daļām valsts transponēšanas instrumentos. Attiecībā uz šo direktīvu likumdevējs uzskata, ka šādu dokumentu nosūtīšana ir pamatota,

(61)

Īpašas problēmas var rasties saistībā ar sadedzināšanas stacijām, kas ir daļa no mazām izolētām sistēmām un savas ģeogrāfiskās atrašanās vietas dēļ un tāpēc, ka tās nav savienotas ar dalībvalstu kontinentālo tīklu vai citas dalībvalsts tīklu, tām var būt nepieciešams ilgāks laiks, lai panāktu atbilstību emisiju robežvērtībām. Attiecīgajām dalībvalstīm attiecībā uz sadedzināšanas stacijām, kas ir daļa no mazas izolētas sistēmas, būtu jāizstrādā atbilstības plāns, kurā izklāstīti pasākumi, kuru mērķis ir vēlākais līdz 2029. gada 31. decembrim nodrošināt atbilstību emisiju robežvērtībām. Šajā plānā būtu jāapraksta pasākumi, kuru mērķis ir plāna aptvertajā laikposmā nodrošināt atbilstību šai direktīvai, un pasākumi, ar kuriem līdz minimumam tiks mazināts piesārņotāju emisiju apjoms un ilgums, un būtu jāietver informācija par pieprasījuma pārvaldības pasākumiem un iespējām pāriet uz tīrākiem kurināmajiem vai tīrākām alternatīvām, piemēram, izmantot atjaunīgos energoresursus un veidot savienojumus ar kontinentālajiem tīkliem vai kādas citas dalībvalsts tīklu. Attiecīgajām dalībvalstīm savs atbilstības plāns būtu jādara zināms Komisijai. Ja Komisija pret plānu iebilst, dalībvalstīm tas būtu jāatjaunina. Attiecīgajām dalībvalstīm katru gadu būtu jāziņo par to, kā notiek virzība uz atbilstības panākšanu.

(62)

Lai dalībvalstīm, kompetentajām iestādēm un iekārtām būtu laiks panākt atbilstību jaunajiem noteikumiem un arī lai dotu Komisijai laiku pieņemt jaunus LPTP secinājumus, kuros būtu ņemti vērā jaunie noteikumi, būtu jāparedz pārejas noteikumi. Juridiskās noteiktības labad ir jānosaka konkrēta pēdējā diena, līdz kurai ir jāpanāk atbilstība noteikumiem. Būtu jāparedz, ka attiecībā uz Seviljas procesu un pārskatāmo LPTP atsauces dokumentu skaitu šī diena ir 12 gadi esošām darbībām un 10 gadi jaunām darbībām. Tas neliedz LPTP secinājumus pieņemt un īstenot agrāk, un tas ir sagaidāms attiecībā uz lielāko daļu darbību, uz kurām attiecas šī direktīva. Esošajām iekārtām būtu jāatbilst Direktīvai 2010/75/ES tās versijā, kas ir spēkā 2024. gada 3. augustā, līdz brīdim, kamēr tiek pieņemti jauni LPTP secinājumi vai atjaunināta atļauja.

(63)

Tādēļ Direktīva 2010/75/ES un Direktīva 1999/31/EK būtu attiecīgi jāgroza,

1)

direktīvas nosaukumu aizstāj ar šādu:

“Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2010/75/ES (2010. gada 24. novembris) par rūpnieciskajām un lopkopības emisijām (piesārņojuma integrēta novēršana un kontrole)”

2)

direktīvas 1. panta otro daļu aizstāj ar šādu:

“Tajā arī ietverti noteikumi, kas paredzēti, lai novērstu vai – gadījumos, kad novēršana nav iespējama, – pastāvīgi samazinātu emisijas gaisā, ūdenī un zemē, lai novērstu atkritumu rašanos, uzlabotu resursefektivitāti un veicinātu aprites ekonomiku un dekarbonizāciju ar mērķi sasniegt augstu aizsardzības līmeni attiecībā uz cilvēka veselību un vidi kopumā.”

3)

direktīvas 2. panta 1. punktu aizstāj ar šādu:

4)

direktīvas 3. pantu groza šādi:

5)

direktīvas 4. panta 1. punkta otro daļu aizstāj ar šādu:

“Atkāpjoties no panta pirmās daļas, dalībvalstis var noteikt procedūru to iekārtu reģistrācijai, ko aptver vienīgi V vai VIa nodaļa.”

6)

direktīvas 5. pantā pievieno šādu punktu:

7)

direktīvas 7. un 8. pantu aizstāj ar šādiem:

(*3)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2004/35/EK (2004. gada 21. aprīlis) par atbildību vides jomā attiecībā uz videi nodarītā kaitējuma novēršanu un atlīdzināšanu (OV L 143, 30.4.2004., 56. lpp.).”;"

8)

direktīvas 9. panta 2. punktu aizstāj ar šādu:

9)

direktīvas 11. panta f) punktu groza šādi:

10)

direktīvas 11. pantā iekļauj šādus punktus:

;

11)

direktīvas 12. panta 1. punkta b), c) un f) apakšpunktu aizstāj ar šādiem:

;

12)

direktīvas 13. pantu groza šādi:

13)

direktīvas 14. pantu groza šādi:

14)

direktīvā iekļauj šādu pantu:

(*4)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2024/1785 (2024. gada 24. aprīlis), ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2010/75/ES par rūpnieciskajām emisijām (piesārņojuma integrēta novēršana un kontrole) un Padomes Direktīvu 1999/31/EK par atkritumu poligoniem (OV L, 2024/1785, 15.7.2024., ELI: http://data.europa.eu/eli/dir/2024/1785/oj).”;"

15)

direktīvas 15. pantu aizstāj ar šādu:

16)

direktīvā iekļauj šādu 15.a pantu:

17)

direktīvas 16. panta 2. punktu aizstāj ar šādu:

18)

direktīvas 16. pantā iekļauj šādu punktu:

19)

direktīvas 16. pantā iekļauj šādu punktu:

20)

direktīvas 18. pantu aizstāj ar šādu:

21)

direktīvas 20. panta 1. punktu aizstāj ar šādu:

22)

direktīvas 21. panta 3. punkta pirmās daļas a) apakšpunktu aizstāj ar šādu:

;

23)

direktīvas 21. panta 5. punkta c) apakšpunktu aizstāj ar šādu:

;

24)

direktīvas 21. panta 5. punktā iekļauj šādu apakšpunktu:

;

25)

direktīvas 23. panta 4. punkta piekto daļu aizstāj ar šādu:

“Komisija pieņem un attiecīgā gadījumā regulāri atjaunina norādījumus par kritērijiem vides risku novērtēšanai.”

26)

direktīvas 24. pantu groza šādi:

27)

direktīvas 25. panta 1. punktā iekļauj šādas daļas:

“Tiesības celt prasību izskatīšanas procedūrā nav atkarīgas no tā, kāda loma attiecīgajam sabiedrības loceklim bijusi šajā direktīvā paredzēto lēmumu pieņemšanas procedūru līdzdalības posmā.

Izskatīšanas procedūra ir taisnīga, vienlīdzīga, savlaicīga un nav pārmērīgi dārga, un tajā paredz pienācīgus un iedarbīgus tiesiskās aizsardzības līdzekļus, tostarp attiecīgā gadījumā pagaidu tiesiskās aizsardzības līdzekļus.”

28)

direktīvas 26. panta 1. un 2. punktu aizstāj ar šādiem:

29)

pēc 26. panta iekļauj šādu virsrakstu:

“ IIA NODAĻA

IESPĒJAS INOVĀCIJAI UN TĀS VEICINĀŠANA”

30)

direktīvas 27. pantu aizstāj ar šādu:

31)

iekļauj šādus pantus:

32)

direktīvas 30. panta 5. punktu aizstāj ar šādu:

33)

direktīvas 30. panta 6. punkta trešo daļu aizstāj ar šādu:

“Dalībvalstis informē Komisiju par visām atkāpēm, kas piešķirtas saskaņā ar pirmo daļu, arī par iemesliem, kas pamato atkāpju piešķiršanu, un piemērotajiem nosacījumiem.”

34)

direktīvā iekļauj šādu pantu:

35)

direktīvas 42. panta 1. punkta otro daļu aizstāj ar šādu:

“Šī nodaļa neattiecas uz gazifikācijas vai pirolīzes stacijām, ja gāzes vai šķidrumus, kas rodas šādā atkritumu termiskā apstrādē, pirms to incinerācijas apstrādā tādā mērā, ka:

36)

direktīvas 48. panta 1. punktu aizstāj ar šādu:

37)

direktīvas 63. panta 2. punktu aizstāj ar šādu:

38)

direktīvas 70. pantā 3. punktu aizstāj ar šādu:

39)

pēc 70. panta iekļauj šādu virsrakstu:

“ VIA NODAĻA

ĪPAŠI NOTEIKUMI ATTIECĪBĀ UZ MĀJPUTNU UN CŪKU AUDZĒŠANU”

40)

pēc virsraksta “VIa nodaļa” iekļauj šādus pantus:

41)

direktīvas 72. panta 2. punktu aizstāj ar šādu:

42)

direktīvas 73. panta 1. punkta pirmo un otro daļu aizstāj ar šādām daļām:

“Līdz 2028. gada 30. jūnijam un pēc tam reizi piecos gados Komisija Eiropas Parlamentam un Padomei iesniedz ziņojumu, kurā sniegts pārskats par šīs direktīvas īstenošanu. Ziņojumā iekļauj informāciju par darbībām, kuru sakarā LPTP secinājumi ir vai nav pieņemti saskaņā ar šīs direktīvas 13. panta 5. punktu, un ņem vērā inovācijas dinamiku, tostarp jaunus tehniskos paņēmienus, vajadzību pēc turpmākiem piesārņojuma novēršanas pasākumiem un Direktīvas 2003/87/EK 8. pantā minēto pārskatīšanu.

Minētajā ziņojumā ietver novērtējumu par nepieciešamību pēc Savienības rīcības, proti, vajadzību noteikt vai atjaunināt Savienībā saistošas minimālās prasības attiecībā uz emisiju robežvērtībām un noteikumiem par monitoringu un atbilstību attiecībā uz tām darbībām, kuras ietilpst iepriekšējā piecu gadu periodā pieņemto LPTP secinājumu attiecīgajās darbības jomās; minēto novērtējumu balsta uz šādiem kritērijiem:

43)

direktīvas 73. pantu groza šādi:

44)

direktīvas 74. pantu aizstāj ar šādu:

45)

direktīvas 75. pantu aizstāj ar šādu:

46)

direktīvas 76. pantu aizstāj ar šādu:

47)

direktīvas 77. un 78. pantu svītro;

48)

direktīvas 79. pantu aizstāj ar šādu:

(*5)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2008/99/EK (2008. gada 19. novembris) par vides krimināltiesisko aizsardzību (OV L 328, 6.12.2008., 28. lpp.).”;"

49)

direktīvā iekļauj šādu pantu:

50)

direktīvas I pielikumu groza saskaņā ar šīs direktīvas I pielikumu;

51)

iekļauj Ia pielikumu, kas izklāstīts šīs direktīvas II pielikumā;

52)

direktīvas II pielikumu aizstāj ar šīs direktīvas III pielikuma tekstu;

53)

direktīvas III pielikumu groza saskaņā ar šīs direktīvas IV pielikumu;

54)

direktīvas IV pielikumu groza saskaņā ar šīs direktīvas V pielikumu;

55)

direktīvas V pielikumu groza saskaņā ar šīs direktīvas VI pielikumu;

56)

direktīvas VI pielikumu groza saskaņā ar šīs direktīvas VII pielikumu.