1.   Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

2.   Šajā direktīvā persona tiek uzskatīta par tās valsts pastāvīgo iedzīvotāju, kas minēta adresē, kura norādīta oficiālā dokumentā, kurā parādās viņas pastāvīgā dzīvesvieta, piemēram, pasē vai valsts izdotā personas apliecībā, ko saistībā ar iegādi vai glabāšanu pārbaudes nolūkos iesniedz dalībvalsts kompetentajām iestādēm vai tirgotājam, vai tirdzniecības starpniekam. Ja attiecīgās personas adrese tās pasē vai valsts izdotā personas apliecībā nav norādīta, viņas pastāvīgās dzīvesvietas valsti nosaka, pamatojoties uz jebkuru citu oficiālu dzīvesvietas apliecinājumu, ko par tādu atzīst attiecīgā dalībvalsts.

3.   “Eiropas šaujamieroču apliecību” dalībvalsts kompetentās iestādes pēc pieprasījuma izsniedz personai, kura likumīgi kļūst par šaujamieroča glabātāju un lietotāju. Tās maksimālais derīguma termiņš ir pieci gadi, kuru var pagarināt, un tajā ir II pielikumā izklāstītā informācija. To nevar nodot citai personai, un tajā ieraksta apliecības īpašnieka glabāšanā vai lietojumā esošo šaujamieroci vai šaujamieročus. Tā vienmēr glabājas pie personas, kura šaujamieroci lieto, un apliecībā norāda jebkuras izmaiņas attiecībā uz šaujamieroču glabāšanu vai īpašībām, kā arī jebkādu šaujamieroča nozaudēšanu vai zādzību.

1.   Šī direktīva neskar valstu noteikumu piemērošanu attiecībā uz ieroču nēsāšanu, medībām vai šaušanu mērķī, izmantojot ieročus, kuri ir iegādāti un tiek glabāti likumīgi saskaņā ar šo direktīvu.

2.   Šo direktīvu nepiemēro, kad saskaņā ar valstu tiesību aktiem ieročus un munīciju iegādājas vai glabā bruņotie spēki, policija vai publiskās iestādes. To nepiemēro arī sūtījumiem, ko reglamentē Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/43/EK (19).

1.   Attiecībā uz šaujamieročiem, kas izgatavoti vai importēti Savienībā 2018. gada 14. septembrī vai vēlāk, dalībvalstis nodrošina, ka jebkurš šāds šaujamierocis vai jebkura būtiska daļa, ko laiž tirgū:

2.   Šā panta 1. punkta a) apakšpunktā minētais unikālais marķējums ietver izgatavotāja nosaukumu vai zīmolu, izgatavošanas valsti vai vietu, sērijas numuru un izgatavošanas gadu, ja tas nav sērijas numura daļa, un, ja tas ir iespējams, modeli. Šī prasība neskar izgatavotāja preču zīmes norādīšanu. Ja būtiska daļa ir pārāk maza, lai to varētu marķēt atbilstīgi šim pantam, tās marķējumā norāda vismaz sērijas numuru vai burtciparu, vai digitālo kodu.

Marķēšanas prasības šaujamieročiem vai būtiskām daļām, kam ir īpaša vēsturiska nozīme, nosaka saskaņā ar valsts tiesību aktiem.

Dalībvalstis nodrošina, ka katrs pilna munīcija komplekta iepakojums ir marķēts tā, lai norādītu izgatavotāja nosaukumu, partijas vai sērijas identifikācijas numuru, kalibru un munīcijas veidu.

Piemērojot 1. punktu un šo punktu, dalībvalstis var izvēlēties piemērot 1969. gada 1. jūlija Konvencijas par vieglo ieroču marķējuma savstarpēju atzīšanu (“1969. gada konvencija”) noteikumus.

Turklāt dalībvalstis nodrošina, lai brīdī, kad notiek šaujamieroča vai tā būtisku daļu nodošana no valdības krājumiem pastāvīgā civilā lietošanā, tās būtu marķētas ar unikālu marķējumu, kā to paredz 1. punkts, kas atļauj identificēt nodošanas vienību.

3.   Komisija pieņem īstenošanas aktus, ar ko nosaka marķējuma tehniskās specifikācijas. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar pārbaudes procedūru, kas minēta 20. panta 2. punktā.

4.   Katra dalībvalsts izveido sistēmu tirgotāju un tirdzniecības starpnieku darbības reglamentēšanai. Šāda sistēma ietver vismaz turpmāk minētos pasākumus:

5.   Dalībvalstis nodrošina, ka tiek izveidots un uzturēts datorizēts datu reģistrs, kurš ir vai nu centralizēts vai decentralizēts, kas pilnvarotām iestādēm nodrošina piekļuvi datu reģistriem, kuros reģistrē katru šaujamieroci, uz kuru attiecas šī direktīva. Minētajā datu reģistrā reģistrē visu informāciju par šaujamieročiem, kas ir vajadzīga minēto šaujamieroču izsekošanai un identificēšanai, tostarp:

Dalībvalstis nodrošina, ka kompetento iestāžu datu reģistros tiek glabāti šaujamieroču un būtisko daļu reģistra ieraksti, tostarp saistītie personas dati, 30 gadus pēc tam, kad attiecīgie šaujamieroči vai būtiskās daļas ir iznīcinātas.

Šā punkta pirmajā daļā minētie reģistra ieraksti par šaujamieročiem un būtiskām daļām un saistītie personas dati ir pieejami:

Dalībvalstis nodrošina, ka pēc tam, kad beigušies otrajā un trešajā daļā minētie termiņi, personas datus no datu reģistra dzēš. Tas neskar gadījumus, kad konkrēti personas dati ir nodoti iestādei, kuras kompetencē ir noziedzīgu nodarījumu novēršana, izmeklēšana, atklāšana vai saukšana pie atbildības par tiem, vai kriminālsodu izpilde, un ja tos izmanto šajā konkrētajā kontekstā, vai nodoti citām iestādēm ar kompetenci līdzīgos nolūkos, kas paredzēta valsts tiesību aktos. Šādos gadījumos šādu datu apstrādi, ko veic valsts kompetentās iestādes, reglamentē ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem, pilnībā ievērojot Savienības tiesību aktus, jo īpaši par datu aizsardzību.

Visā savas darbības laikā tirgotāji un tirdzniecības starpnieki uztur reģistru, kurā reģistrē informāciju par katru šaujamieroci un katru šaujamieroča būtisku daļu, uz ko attiecas šī direktīva un ko tie saņēmuši vai pārdevuši, iekļaujot ziņas, kas ļauj identificēt un izsekot attiecīgo šaujamieroci vai būtiskās daļas, jo īpaši tipu, marku, modeli, kalibru un sērijas numuru, un piegādātāju un pircēju vārdus un adreses.

Izbeidzot savu darbību, tirgotāji un tirdzniecības starpnieki nodod minēto reģistru valsts iestādēm, kuras ir atbildīgas par pirmajā daļā paredzētajiem datu reģistriem.

Dalībvalstis nodrošina, ka tirgotāji un tirdzniecības starpnieki, kas veic uzņēmējdarbību to teritorijā, bez liekas kavēšanās ziņo valsts kompetentajām iestādēm par darījumiem, kuri saistīti ar šaujamieročiem vai būtiskām daļām, ka tirgotājiem un tirdzniecības starpniekiem ir elektronisks savienojums ar minētajām kompetentajām iestādēm šādas ziņošanas nolūkiem un ka datu reģistri tiek atjaunināti tūlīt pēc informācijas saņemšanas par šādiem darījumiem.

6.   Dalībvalstis nodrošina, ka visus šaujamieročus ir iespējams jebkurā brīdī saistīt ar to īpašniekiem.

1.   Neskarot 3. pantu, dalībvalstis atļauj šaujamieročus iegādāties un glabāt vienīgi personām, kam ir pamatots iemesls un:

2.   Dalībvalstis ievieš uzraudzības sistēmu, kas darbojas pastāvīgi vai periodiski, lai nodrošinātu, ka atļauju izsniegšanas nosacījumi, kas noteikti valsts tiesību aktos, tiek ievēroti visu atļaujas derīguma laiku un ka inter alia tiek novērtēta attiecīgā medicīniskā un psiholoģiskā informācija. Konkrētus noteikumus nosaka saskaņā ar valsts tiesību aktiem.

Ja kāds no atļaujas nosacījumiem vairs netiek pildīts, dalībvalstis attiecīgo atļauju anulē.

Dalībvalstis nevar aizliegt to teritorijā dzīvojošām personām glabāt citā dalībvalstī iegādātu šaujamieroci, ja vien tās neaizliedz tāda paša tipa šaujamieroča iegādi savā teritorijā.

3.   Dalībvalstis nodrošina, ka atļauju iegādāties un atļauju glabāt šaujamieroci, kas klasificēts B kategorijā, anulē, ja konstatē, ka persona, kurai piešķirta minētā atļauja, nelikumīgi glabā lādējamu ierīci, ko var uzmontēt pusautomātiskam šaujamierocim ar patronām, kurām uzsitiens notiek pa patronas centrālo kapsulu, vai atkārtotas darbības šaujamierocim, kurā:

ja vien minētajai personai nav piešķirta atļauja saskaņā ar 9. pantu vai atļauja, kas apstiprināta, atjaunota vai pagarināta atbilstīgi 10. panta 5. punktam.

1.   Neskarot 2. panta 2. punktu, dalībvalstis veic visus nepieciešamos pasākumus, lai aizliegtu A kategorijā klasificēto šaujamieroču, būtisko daļu un munīcijas iegādi un glabāšanu. Tās nodrošina, ka minētie šaujamieroči, būtiskās daļas un munīcija, kas tiek nelikumīgi turēti, pārkāpjot minēto aizliegumu, tiek konfiscēti.

2.   Kritiskās infrastruktūras, kravu komercpārvadājumu, augstas vērtības konvoju un ierobežotas piekļuves telpu drošībai, kā arī valsts aizsardzībai, izglītības, kultūras, pētniecības un vēsturiskiem mērķiem un neskarot 1. punktu, valsts kompetentās iestādes atsevišķos izņēmuma gadījumos pienācīgi pamatotā veidā var piešķirt atļaujas attiecībā uz šaujamieročiem, būtiskām daļām un munīciju, kas klasificēti A kategorijā, ja tas nav pretrunā sabiedriskajai drošībai vai sabiedriskajai kārtībai.

3.   Dalībvalstis var izvēlēties atsevišķos īpašos izņēmuma gadījumos pienācīgi pamatotā veidā piešķirt kolekcionāriem atļaujas iegādāties un glabāt šaujamieročus, būtiskas daļas un munīciju, kas klasificēti A kategorijā, ievērojot stingrus nosacījumus attiecībā uz drošību, tostarp to, ka valsts kompetentajām iestādēm tiek pierādīts, ka ir ieviesti pasākumi, lai novērstu jebkādu risku sabiedriskajai drošībai vai sabiedriskajai kārtībai, un ka attiecīgie šaujamieroči, būtiskās daļas vai munīcija tiek glabāti atbilstīgi drošības līmenim, kas ir samērīgs ar riskiem, ko radītu neatļauta piekļuve šādiem priekšmetiem.

Dalībvalstis nodrošina, ka kolekcionāri, kam piešķirta atļauja saskaņā ar šā punkta pirmo daļu, ir identificējami 4. pantā minētajos datu reģistros. Šādiem kolekcionāriem, kam piešķirta atļauja, ir pienākums uzturēt visu viņu glabāto A kategorijas šaujamieroču reģistru, kurš ir pieejams valsts kompetentajām iestādēm. Dalībvalstis izveido pienācīgu uzraudzības sistēmu attiecībā uz šādiem kolekcionāriem, kam piešķirta šāda atļauja, ņemot vērā visus būtiskos faktorus.

4.   Dalībvalstis var atļaut tirgotājiem vai tirdzniecības starpniekiem, tiem veicot savu attiecīgo profesionālo darbību, iegādāties, izgatavot, dezaktivēt, remontēt, piegādāt, nodot un glabāt šaujamieročus, būtiskas daļas un munīciju, kas klasificēti A kategorijā, ja ir ievēroti stingri nosacījumi attiecībā uz drošību.

5.   Dalībvalstis var atļaut muzejiem iegādāties un glabāt šaujamieročus, būtiskas daļas un munīciju, kas klasificēti A kategorijā, ja ir ievēroti stingri nosacījumi attiecībā uz drošību.

6.   Dalībvalstis var atļaut šaušanas sportistiem iegādāties un glabāt pusautomātiskos šaujamieročus, kas klasificēti A kategorijas 6. vai 7. punktā, ievērojot šādus nosacījumus:

Attiecībā uz šaujamieročiem, kas klasificēti A kategorijas 6. punktā, dalībvalstis, kuras piemēro militāro sistēmu, kas balstās uz vispārējo iesaukšanu, un kurās aizvadītajos 50 gados pastāvējusi sistēma, ar ko militāros šaujamieročus nodod personām, kas atstāj armiju pēc militārā dienesta pienākumu izpildes, var piešķirt minētajām personām kā šaušanas sportistiem atļauju glabāt vienu šaujamieroci, kas lietots obligātā militārā dienesta laikā. Attiecīgā valsts iestāde pārveido minētos šaujamieročus par pusautomātiskajiem šaujamieročiem un periodiski pārbauda, ka personas, kas izmanto šādus šaujamieročus, nerada risku sabiedriskajai drošībai. Piemēro pirmās daļas a), b) un c) apakšpunktā izklāstītos noteikumus.

7.   Saskaņā ar šo pantu izsniegtās atļaujas periodiski pārskata ne retāk kā reizi piecos gados.

1.   Dalībvalsts teritorijā neviens nedrīkst iegādāties B kategorijas šaujamieroci bez minētās dalībvalsts atļaujas to darīt.

Šādu atļauju nevar izsniegt citas dalībvalsts iedzīvotājam bez minētās dalībvalsts iepriekšējas piekrišanas.

2.   Dalībvalsts teritorijā neviens nevar glabāt B kategorijas šaujamieroci bez šīs dalībvalsts atļaujas. Ja persona ir citas dalībvalsts iedzīvotājs, šo dalībvalsti attiecīgi informē.

3.   Atļauja B kategorijas šaujamieroča iegādei un atļauja tā glabāšanai var būt vienkārša administratīva lēmuma formā.

4.   Dalībvalstis var apsvērt iespēju personām, kas atbilst šaujamieroču atļaujas piešķiršanas nosacījumiem, piešķirt daudzgadu licenci visu to šaujamieroču iegādei un glabāšanai, kuriem nepieciešama atļauja, neskarot:

Atļaujas glabāt šaujamieročus periodiski pārskata ne retāk kā reizi piecos gados. Atļauju var atjaunot vai pagarināt, ja nosacījumi, pamatojoties uz kuriem tā tika piešķirta, joprojām ir izpildīti.

5.   Dalībvalstis var izlemt apstiprināt, atjaunot vai pagarināt atļaujas pusautomātiskajiem šaujamieročiem, kuri klasificēti A kategorijas 6., 7. vai 8. punktā, attiecībā uz šaujamieroci, kas bija klasificēts B kategorijā un likumīgi iegādāts un reģistrēts pirms 2017. gada 13. jūnija, ievērojot pārējos šīs direktīvas nosacījumus. Dalībvalstis turklāt var atļaut šādus šaujamieročus iegādāties citām personām, kurām dalībvalstis ir piešķīrušas atļauju saskaņā ar šo direktīvu.

6.   Dalībvalstis pieņem noteikumus, lai nodrošinātu, ka personām, kurām 2008. gada 28. jūlijā bija saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem spēkā esošas B kategorijas šaujamieroču atļaujas, nav atkārtoti jāpieprasa licence vai atļauja attiecībā uz pirms minētā datuma viņu glabāšanā bijušiem C vai D kategorijas šaujamieročiem. Tomēr jebkādas C vai D kategorijas šaujamieroču tālāknodošanas gadījumā šaujamieroča saņēmējam ir jābūt licencei vai īpašai attiecīgās valsts tiesību aktos paredzētai atļaujai glabāt minētos šaujamieročus.

1.   Neviens nedrīkst glabāt C kategorijas šaujamieroci, ja tas nav deklarēts tās dalībvalsts iestādēm, kurā šo ieroci glabā.

Attiecībā uz šaujamieročiem, kas iegādāti pirms 2018. gada 14. septembra, dalībvalstis var līdz 2021. gada 14. martam apturēt prasību deklarēt šaujamieročus, kas klasificēti C kategorijas 5., 6. vai 7. punktā.

2.   Katrs pārdevējs, tirgotājs vai privātpersona par katra C kategorijas šaujamieroča apriti vai tālāku nodošanu informē tās dalībvalsts iestādes, kurā tā notiek, sniedzot sīkas ziņas, pēc kurām var identificēt šaujamieroci un personu, kura to iegādājusies. Ja persona, kura iegādājusies šādu šaujamieroci, ir citas dalībvalsts iedzīvotājs, šo citu dalībvalsti par iegādi informē tā dalībvalsts, kurā iegāde notikusi, un persona, kura šaujamieroci iegādājusies.

3.   Ja dalībvalsts savā teritorijā aizliedz B vai C kategorijas šaujamieroča iegādi un glabāšanu vai šādai iegādei un glabāšanai piemēro atļaujas saņemšanas procedūru, tā informē pārējās dalībvalstis, kuras par to izdara īpašu ierakstu ikvienā Eiropas šaujamieroču apliecībā, ko tās izdod šādam šaujamierocim, ievērojot 17. panta 2. punktu.

1.   A, B vai C kategorijas šaujamieroča tālāka nodošana personai, kas nav attiecīgās dalībvalsts iedzīvotājs, ievērojot atbilstību 9., 10. un 11. panta noteikumiem, ir atļauta, ja:

2.   Dalībvalstis var atļaut šaujamieroča pagaidu tālāku nodošanu saskaņā ar to noteikto kārtību.

1.   Noteikumi par munīcijas iegādi un glabāšanu ir tādi paši kā noteikumi attiecībā uz tiem šaujamieročiem, kuriem munīcija ir paredzēta.

Pusautomātiskajiem šaujamieročiem ar patronām, kurām uzsitiens notiek pa patronas centrālo kapsulu, paredzētas lādējamās ierīces, kurās ietilpst vairāk nekā 20 patronu, vai garstobra šaujamieročiem paredzētas lādējamās ierīces, kurās ietilpst vairāk nekā 10 patronu, ir atļauts iegādāties tikai personām, kurām ir piešķirta atļauja saskaņā ar 9. pantu vai kuru atļauja ir apstiprināta, atjaunota vai pagarināta saskaņā ar 10. panta 5. punktu.

2.   Tirgotāji un tirdzniecības starpnieki var atteikties veikt jebkādus vienā veselumā apvienotas munīcijas vai munīcijas daļu iegādes darījumus, kurus tie iegādes veida vai mēroga dēļ pamatoti uzskata par aizdomīgiem, un par jebkādiem mēģinājumiem veikt šādus darījumus ziņo kompetentajām iestādēm.

1.   Dalībvalstis veic pasākumus, lai nodrošinātu, ka ierīces ar čaulīšu turētāju, kuras paredzētas vienīgi tukšu patronu, kairinošu vielu, citu aktīvu vielu vai pirotehniskas signālmunīcijas izšaušanai, nevar pārveidot šaušanai vai lodes vai lādiņa izsviešanai no stobra kanāla šaujampulvera iedarbības rezultātā.

2.   Dalībvalstis klasificē kā šaujamieročus tādas ierīces ar čaulīšu turētāju, kuras paredzētas vienīgi tukšo patronu, kairinošu vielu, citu aktīvu vielu vai pirotehniskas signālmunīcijas izšaušanai un kuras var pārveidot šaušanai vai lodes vai lādiņa izsviešanai no stobra kanāla šaujampulvera iedarbības rezultātā.

3.   Komisija pieņem īstenošanas aktus, ar kuriem nosaka tehniskās specifikācijas visiem Savienībā 2018. gada 14. septembrī vai vēlāk izgatavotiem vai importētiem trauksmes un signālieročiem, lai nodrošinātu, ka tos nevar pārveidot šaušanai vai lodes vai lādiņa izsviešanai no stobra kanāla šaujampulvera iedarbības rezultātā. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar pārbaudes procedūru, kas minēta 20. panta 2. punktā.

1.   Dalībvalstis pieņem noteikumus, lai nodrošinātu, ka kompetentā iestāde verificē šaujamieroču dezaktivēšanu, lai nodrošinātu, ka šaujamierocim veikta modifikācija padara neatgriezeniski neizmantojamas visas attiecīgā šaujamieroča būtiskās daļas un ka tās ir nenoņemamas, neaizvietojamas vai nemodificējamas tādā veidā, kas ļautu kaut kādā veidā reaktivēt attiecīgo šaujamieroci. Dalībvalstis saistībā ar šādu verifikāciju paredz, ka tiek izsniegts sertifikāts un izziņa, kas apliecina šaujamieroča dezaktivēšanu, un piestiprina skaidri saredzamu attiecīgu marķējumu uz šaujamieroča.

2.   Komisija pieņem īstenošanas aktus, ar ko nosaka dezaktivācijas standartus un metodes, lai nodrošinātu, ka visas attiecīgā šaujamieroča būtiskās daļas ir padarītas neatgriezeniski neizmantojamas un ir nenoņemamas, neaizvietojamas vai nemodificējamas tādā veidā, kas ļautu kaut kādā veidā reaktivēt attiecīgo šaujamieroci. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar pārbaudes procedūru, kas minēta 20. panta 2. punktā.

3.   Īstenošanas aktus, kas minēti 2. punktā, nepiemēro šaujamieročiem, kuri dezaktivēti pirms minēto īstenošanas aktu piemērošanas dienas, ja vien minētos šaujamieročus nepārved uz citu dalībvalsti vai nelaiž tirgū pēc minētās dienas.

4.   Dalībvalstis divu mēnešu laikā pēc 2017. gada 13. jūnija var paziņot Komisijai savus valsts dezaktivēšanas standartus un metodes, kurus tās piemēroja pirms 2016. gada 8. aprīļa, pamatojot iemeslus, kāpēc minētie valsts dezaktivēšanas standarti un metodes ir līdzvērtīgi tiem, kurus nodrošina šaujamieroču dezaktivēšanas tehniskās specifikācijas, kas izklāstītas I pielikumā Komisijas Īstenošanas regulai (ES) 2015/2403 (20), kura ir piemērojama no 2016. gada 8. aprīļa.

5.   Ja dalībvalstis sniedz paziņojumu Komisijai saskaņā ar 4. punktu, Komisija ne vēlāk kā 12 mēnešus pēc šāda paziņojuma pieņem īstenošanas aktus, ar kuriem izlemj, vai attiecīgie valsts dezaktivēšanas standarti un metodes, kas šādi paziņoti, ir nodrošinājuši, ka šaujamieroči ir dezaktivēti ar drošības līmeni, kas ir līdzvērtīgs tam, kādu nodrošina šaujamieroču dezaktivēšanas tehniskās specifikācijas, kas izklāstītas I pielikumā Īstenošanas regulai (ES) 2015/2403, kura ir piemērojama no 2016. gada 8. aprīļa. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar pārbaudes procedūru, kas minēta 20. panta 2. punktā.

6.   Līdz 5. punktā minēto īstenošanas aktu piemērošanas dienai visi šaujamieroči, kas dezaktivēti atbilstīgi valsts dezaktivēšanas standartiem un metodēm, ko piemēroja pirms 2016. gada 8. aprīļa, brīdī, kad tos pārved uz citu dalībvalsti vai laiž tirgū, atbilst šaujamieroču dezaktivēšanas tehniskajām specifikācijām, kas izklāstītas Īstenošanas regulas (ES) 2015/2403 I pielikumā.

7.   Šaujamieročus, kas dezaktivēti pirms 2016. gada 8. aprīļa saskaņā ar valsts dezaktivēšanas standartiem un metodēm, par kuriem atzīts, ka tie nodrošina drošības līmeni, kas ir līdzvērtīgs līmenim, ko nodrošina šaujamieroču dezaktivēšanas tehniskās specifikācijas, kas izklāstītas I pielikumā Īstenošanas regulai (ES) 2015/2403, kura piemērojama no 2016. gada 8. aprīļa, uzskata par dezaktivētiem šaujamieročiem, tostarp tad, ja tie pārvesti uz citu dalībvalsti vai laisti tirgū pēc 5. punktā minēto īstenošanas aktu piemērošanas dienas.

1.   Neskarot 17. pantu, šaujamieročus var pārvest no vienas dalībvalsts uz citu tikai saskaņā ar šajā pantā noteikto procedūru. Minēto procedūru piemēro arī attiecībā uz šaujamieroču pārvešanu pēc pārdošanas saskaņā ar distances līgumiem, kā tie definēti Direktīvas 2011/83/ES 2. panta 7. punktā.

2.   Ja šaujamieroci jāpārved uz citu dalībvalsti, attiecīgā persona pirms tam iesniedz tai dalībvalstij, kurā šaujamierocis atrodas, šādas ziņas:

Pirmās daļas e) un f) punktā minētā informācija nav jāsniedz, ja pārvešana notiek tirgotāju starpā.

Dalībvalsts pārbauda apstākļus, kādos šaujamieroča pārvešanai jānotiek, jo īpaši attiecībā uz drošību.

Ja dalībvalsts atļauj šādu pārvešanu, tā izsniedz licenci, kas ietver visas pirmajā apakšpunktā minētās ziņas. Šāda licence pavada šaujamieroci, kamēr tas sasniedz galamērķi; to uzrāda vienmēr, kad to pieprasa dalībvalstu iestādes.

3.   Tādu šaujamieroču pārvešanas gadījumā, kas nav kara ieroči, kuri saskaņā ar šīs direktīvas 2. panta 2. punktu neiekļaujas tās darbības jomā, katra dalībvalsts piešķir tirgotājiem tiesības veikt šaujamieroču pārvešanu no tās teritorijas tirgotājam, kurš reģistrēts citā dalībvalstī bez šā panta 2. punktā minētās iepriekšējās atļaujas. Šim mērķim tā izsniedz atļauju, kas derīga ne vairāk kā trīs gadus un ko jebkurā brīdī ar pamatotu lēmumu var pātraukt vai anulēt. Šaujamieroci līdz tā galamērķim pavada dokuments, kurā ir atsauce uz minēto atļauju. Minēto dokumentu uzrāda vienmēr, kad to pieprasa dalībvalstu iestādes.

Pirms paredzētās tālāknodošanas dienas tirgotājs tās dalībvalsts iestādēm, no kuras notiek tālāknodošana, sniedz visu informāciju, kas minēta 2. punkta pirmajā daļā. Minētās iestādes veic pārbaudes, vajadzības gadījumā pārbaudes uz vietas, lai pārliecinātos par atbilstību starp tirgotāja sniegto informāciju un tālāknodošanas faktiskajām iezīmēm. Tirgotājs sniedz informāciju termiņā, kas dod pietiekamu laiku.

4.   Katra dalībvalsts apgādā pārējās dalībvalstis ar to šaujamieroču sarakstu, kuru ievešana tās teritorijā nav atļauta bez tās iepriekšējas piekrišanas.

Šādus šaujamieroču sarakstus dara zināmus tirgotājiem, kuri saņēmuši apstiprinājumu šaujamieroču pārvešanai bez iepriekšējas atļaujas saskaņā ar 3. punktā noteikto kārtību.

1.   Ja neizmanto 16. pantā noteikto kārtību, nav atļauta šaujamieroča glabāšana ceļojuma laikā caur divām vai vairākām dalībvalstīm, ja vien attiecīgā persona nav ieguvusi katras šīs dalībvalsts atļauju.

Dalībvalstis var piešķirt šādu atļauju vienam vai vairākiem ceļojumiem uz ne vairāk kā vienu gadu ilgu laiku, un šo atļauju var pagarināt. Atļaujas ieraksta Eiropas šaujamieroču apliecībā, ko ceļotājs uzrāda vienmēr, kad to pieprasa dalībvalstu iestādes.

2.   Neatkarīgi no 1. punkta, mednieki un vēsturisku notikumu atveidotāji attiecībā uz šaujamieročiem, kas klasificēti C kategorijā, un šaušanas sportisti attiecībā uz šaujamieročiem, kas klasificēti B vai C kategorijā, un šaujamieročiem, kas klasificēti A kategorijā, par kuriem atļauja izsniegta saskaņā ar 9. panta 6. punktu vai par kuriem atļauja apstiprināta, atjaunota vai pagarināta saskaņā ar 10. panta 5. punktu, var bez iepriekšējas atļaujas, kas minēta 16. panta 2. punktā, glabāt vienu vai vairākus šaujamieročus ceļojumā caur divām vai vairāk dalībvalstīm, lai veiktu savas plānotās darbības, ar noteikumu, ka:

Dalībvalstis nedrīkst noteikt, ka Eiropas šaujamieroču apliecību pieņem vienīgi tādā gadījumā, ja tiek samaksāta maksa vai nodeva.

Tomēr šā punkta pirmajā daļā minēto atkāpi nepiemēro ceļojumiem uz dalībvalsti, kura, ievērojot 11. panta 3. punktu, vai nu aizliedz attiecīgā šaujamieroča iegādi un glabāšanu vai tai piemēro atļaujas saņemšanu. Šādā gadījumā Eiropas šaujamieroču apliecībā īpaši ieraksta attiecīgu paziņojumu. Dalībvalstis var arī atteikties piemērot šo atkāpi attiecībā uz šaujamieročiem, kas klasificēti A kategorijā, par kuriem atļauja izsniegta saskaņā ar 9. panta 6. punktu vai par kuriem atļauja apstiprināta, atjaunota vai pagarināta saskaņā ar 10. panta 5. punktu.

Saistībā ar 24. pantā minēto ziņojumu Komisija, konsultējoties ar dalībvalstīm, arī apsver trešās daļas piemērošanas ietekmi, jo īpaši attiecībā uz tās ietekmi uz sabiedrisko drošību un kārtību.

3.   Saskaņā ar līgumiem par valstu dokumentu savstarpēju atzīšanu, divas vai vairāk dalībvalstis var paredzēt elastīgākus noteikumus šaujamieroču apritei savās teritorijās nekā šajā pantā noteiktie.

1.   Katra dalībvalsts dara zināmu visu tās rīcībā esošo noderīgo informāciju par notikušu šaujamieroču pārvešanu tai dalībvalstij, uz kuru šī pārvešana notikusi.

2.   Visu informāciju, ko dalībvalstis par šaujamieroču pārvešanu saņem saskaņā ar 16. pantā noteikto kārtību un par tādu personu, kas nav dalībvalsts iedzīvotāji, veiktu šaujamieroču iegādi un glabāšanu saskaņā ar 10. panta 2. punktu un 11. panta 2. punktu, tās paziņo galamērķa dalībvalstīm ne vēlāk kā attiecīgās pārvešanas brīdī, un, ja vajadzīgs, ne vēlāk kā to pārvešanas brīdī uz tranzīta dalībvalstīm.

3.   Šīs direktīvas efektīvas piemērošanas nolūkā dalībvalstis regulāri apmainās ar informāciju kontaktgrupā, kas izveidota ar Direktīvas 91/477/EEK 13. panta 3. punktu. Dalībvalstis informē cita citu un Komisiju par attiecīgās valsts iestādēm, kuras ir atbildīgas par informācijas nodošanu un saņemšanu un šīs direktīvas 16. panta 4. punktā izklāstīto pienākumu izpildi.

4.   Dalībvalstu kompetentās iestādes, izmantojot elektroniskus līdzekļus, apmainās ar informāciju par atļaujām, kas piešķirtas šaujamieroču pārvešanai uz citu dalībvalsti, un ar informāciju par atteikumiem piešķirt atļauju, kā paredzēts 9. un 10. pantā, pamatojot ar drošības iemesliem vai saistībā ar attiecīgās personas uzticamību.

5.   Komisija nodrošina sistēmu šajā pantā minētajai informācijas apmaiņai.

Komisija pieņem deleģētos aktus saskaņā ar 19. pantu, lai papildinātu šo direktīvu, nosakot sīki izstrādātu kārtību sistemātiskai informācijas apmaiņai, izmantojot elektroniskus līdzekļus.

1.   Pilnvaras pieņemt deleģētos aktus Komisijai piešķir, ievērojot šajā pantā izklāstītos nosacījumus.

2.   Pilnvaras pieņemt 18. panta 5. punktā minētos deleģētos aktus Komisijai piešķir uz nenoteiktu laiku no 2017. gada 13. jūnija.

3.   Eiropas Parlaments vai Padome jebkurā laikā var atsaukt 18. panta 5. punktā minēto pilnvaru deleģēšanu. Ar lēmumu par atsaukšanu izbeidz tajā norādīto pilnvaru deleģēšanu. Lēmums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī vai vēlākā dienā, kas tajā norādīta. Tas neskar jau spēkā esošos deleģētos aktus.

4.   Pirms deleģētā akta pieņemšanas Komisija apspriežas ar katras dalībvalsts ieceltajiem ekspertiem saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu.

5.   Tiklīdz Komisija pieņem deleģēto aktu, tā par to paziņo vienlaikus Eiropas Parlamentam un Padomei.

6.   Saskaņā ar 18. panta 5. punktu pieņemts deleģētais akts stājas spēkā tikai tad, ja divos mēnešos no dienas, kad minētais akts paziņots Eiropas Parlamentam un Padomei, ne Eiropas Parlaments, ne Padome nav izteikuši iebildumus vai ja pirms minētā laikposma beigām gan Eiropas Parlaments, gan Padome ir informējuši Komisiju par savu nodomu neizteikt iebildumus. Pēc Eiropas Parlamenta vai Padomes iniciatīvas šo laikposmu pagarina par diviem mēnešiem.

1.   Komisijai palīdz komiteja. Minētā komiteja ir komiteja Regulas (ES) Nr. 182/2011 nozīmē.

2.   Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Regulas (ES) Nr. 182/2011 5. pantu.

1.   Dalībvalstis pastiprina kontroli par ieroču glabāšanu uz Savienības ārējām robežām. Tās jo īpaši nodrošina, ka ceļotāji no trešajām valstīm, kas paredzējuši doties tālāk uz citu dalībvalsti, ievēro 17. pantu.

2.   Šī direktīva nekavē dalībvalstis vai transportlīdzekļa personālu veikt pārbaudes brīdī, kad notiek iekāpšana transportlīdzeklī.

3.   Dalībvalstis informē Komisiju par veidu, kādā tiek veikta 1. un 2. punktā minētā pārbaude. Komisija salīdzina minēto informāciju un dara to pieejamu visām dalībvalstīm.

4.   Dalībvalstis paziņo Komisijai par to noteikumiem, tostarp izmaiņām saistībā ar ieroču iegādi un glabāšanu, ja šo valstu tiesību akti ir stingrāki nekā minimālais standarts, kas tām jāpieņem. Komisija šādu informāciju nodod citām dalībvalstīm.