Accept Refuse

EUR-Lex Access to European Union law

Back to EUR-Lex homepage

This document is an excerpt from the EUR-Lex website

Document 32019R0880

Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2019/880 (2019. gada 17. aprīlis) par kultūras priekšmetu ievešanu un importu

PE/82/2018/REV/1

OJ L 151, 7.6.2019, p. 1–14 (BG, ES, CS, DA, DE, ET, EL, EN, FR, GA, HR, IT, LV, LT, HU, MT, NL, PL, PT, RO, SK, SL, FI, SV)

In force

ELI: http://data.europa.eu/eli/reg/2019/880/oj

7.6.2019   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 151/1


EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULA (ES) 2019/880

(2019. gada 17. aprīlis)

par kultūras priekšmetu ievešanu un importu

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 207. panta 2. punktu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

pēc leģislatīvā akta projekta nosūtīšanas valstu parlamentiem,

saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru (1),

tā kā:

(1)

Ņemot vērā Padomes 2016. gada 12. februāra secinājumus par cīņu pret terorisma finansēšanu, Komisijas 2016. gada 2. februāra paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par rīcības plānu par pastiprinātu cīņu pret teroristu finansēšanu un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2017/541 (2), būtu jāpieņem kopīgi noteikumi par tirdzniecību ar trešām valstīm, lai nodrošinātu iedarbīgu aizsardzību pret kultūras priekšmetu nelikumīgu tirdzniecību un pret to zaudēšanu vai iznīcināšanu, nodrošinātu cilvēces kultūras mantojuma saglabāšanu un novērstu to, ka, pārdodot nolaupītus kultūras priekšmetus pircējiem Savienībā, tiek finansēti teroristi un legalizēti nelikumīgi iegūti līdzekļi.

(2)

Tautu un teritoriju ekspluatācija var novest pie kultūras priekšmetu nelikumīgas tirdzniecības, jo īpaši tad, kad šāda nelikumīga tirdzniecība ir saistīta ar bruņota konflikta situāciju. Šajā sakarā šajā regulā būtu jāņem vērā tautu un teritoriju reģionālās un vietējās iezīmes, nevis kultūras priekšmetu tirgus vērtība.

(3)

Kultūras priekšmeti ir daļa no kultūras mantojuma, un tiem bieži ir ievērojama kultūras, mākslinieciska, vēsturiska un zinātniska nozīme. Kultūras mantojums ir uzskatāms par vienu no civilizācijas pamatelementiem, kam cita starpā piemīt simboliska vērtība un kas ir daļa no cilvēces kultūras atmiņas. Tas bagātina visu tautu kultūras dzīvi un vieno cilvēkus kopīgā atmiņā, zināšanās un civilizācijas attīstībā. Tādēļ tas būtu jāaizsargā no nelikumīgas piesavināšanās un izlaupīšanas. Arheoloģisko senvietu izlaupīšana ir notikusi vienmēr, taču tagad tā ir sasniegusi rūpniecisku mērogu un līdztekus nelikumīgos izrakumos iegūta kultūras mantojuma tirdzniecībai ir smags noziegums, kas nodara būtisku kaitējumu gan tieši, gan netieši skartajām personām. Kultūras priekšmetu nelikumīga tirdzniecība daudzos gadījumos veicina kultūras piespiedu homogenizāciju vai kultūras identitātes piespiedu zaudēšanu, savukārt kultūras priekšmetu izlaupīšana cita starpā noved pie kultūras sabrukuma. Kamēr vien nelikumīgos izrakumos iegūtu kultūras priekšmetu tirdzniecība būs ienesīga un no tās būs iespējams gūt peļņu bez ievērojama riska, šādi izrakumi un izlaupīšana turpināsies. Kultūras priekšmetu ekonomiskās un mākslinieciskās vērtības dēļ starptautiskajā tirgū pēc tiem ir liels pieprasījums. Tas, ka nav stingru starptautisku juridisku pasākumu un ka netiek efektīvi īstenoti pat tie pasākumi, kas ir pieejami, izraisa šādu priekšmetu nonākšanu ēnu ekonomikā. Savienībai būtu attiecīgi jāaizliedz no trešām valstīm nelikumīgi eksportētu kultūras priekšmetu ievešana Savienības muitas teritorijā, īpaši pievēršoties kultūras priekšmetiem no trešām valstīm, ko skar bruņoti konflikti, jo īpaši gadījumos, kad ar šādiem kultūras priekšmetiem ir nelikumīgi tirgojušās teroristiskas vai citas noziedzīgas organizācijas. Minētajam vispārējam aizliegumam nevajadzētu nozīmēt, ka jāveic sistemātiskas kontroles, taču būtu jāļauj dalībvalstīm iejaukties, kad tiek saņemtas ziņas par aizdomīgiem sūtījumiem, un veikt visus atbilstīgos pasākumus, lai pārtvertu nelikumīgi eksportētus kultūras priekšmetus.

(4)

Dažādo noteikumu dēļ, kas dalībvalstīs piemērojami attiecībā uz kultūras priekšmetu importu Savienības muitas teritorijā, būtu jāveic pasākumi, jo īpaši tādēļ, lai nodrošinātu, ka konkrēti importētie kultūras priekšmeti brīdī, kad tos ieved Savienības muitas teritorijā, tiek pakļauti vienotām kontrolēm, pamatojoties uz pastāvošiem procesiem, procedūrām un administratīviem rīkiem, nolūkā panākt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 952/2013 (3) vienotu īstenošanu.

(5)

Uz to kultūras priekšmetu aizsardzību, kurus uzskata par dalībvalstu nacionālo bagātību, jau attiecas Padomes Regula (EK) Nr. 116/2009 (4) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/60/ES (5). Tādēļ šai regulai nebūtu jāattiecas uz kultūras priekšmetiem, kuri tika radīti vai atklāti Savienības muitas teritorijā. Ar šo regulu ieviestajiem kopīgajiem noteikumiem būtu jāaptver muitas režīms, ko piemēro ārpussavienības izcelsmes kultūras priekšmetiem, kas tiek ievesti Savienības muitas teritorijā. Šīs regulas nolūkā attiecīgajai muitas teritorijai vajadzētu būt Savienības muitas teritorijai importa brīdī.

(6)

Brīvo zonu un tā dēvēto brīvostu kontroles nolūkā ieviešamajiem pasākumiem vajadzētu būt pēc iespējas plašam tvērumam attiecīgo muitas procedūru ziņā, lai novērstu šīs regulas apiešanu, izmantojot minētās brīvās zonas, kas potenciāli varētu kalpot tam, lai nemitīgi paplašinātu nelikumīgu tirdzniecību. Tāpēc minētajiem kontroles pasākumiem būtu jāattiecas ne tikai uz kultūras priekšmetiem, kas laisti brīvā apgrozībā, bet arī uz kultūras priekšmetiem, kuriem tiek piemērota īpaša muitas procedūra. Tomēr šādam tvērumam nevajadzētu pārsniegt mērķi – novērst nelikumīgi eksportētu kultūras priekšmetu ievešanu Savienības muitas teritorijā. Attiecīgi, lai gan tie aptvertu laišanu brīvā apgrozībā un dažas īpašas muitas procedūras, kuras var piemērot priekšmetiem, ko ieved Savienības muitas teritorijā, sistemātiski kontroles pasākumi nebūtu jāpiemēro tranzītam.

(7)

Daudzām trešām valstīm un lielākajai daļai dalībvalstu ir zināmas definīcijas, kas izmantotas 1970. gada 14. novembrī Parīzē parakstītajā UNESCO Konvencijā par kultūras īpašuma nelikumīga importa, eksporta un īpašumtiesību nodošanas aizlieguma un novēršanas līdzekļiem (“UNESCO 1970. gada Konvencija”), kurai pievienojies ievērojams skaits dalībvalstu, un 1995. gada 24. jūnijā Romā parakstītajā UNIDROIT Konvencijā par zagtiem vai nelikumīgi eksportētiem kultūras priekšmetiem. Tādēļ minētās definīcijas ir šajā regulā izmantoto definīciju pamatā.

(8)

Kultūras priekšmetu eksporta likumīgums būtu galvenokārt jāpārbauda uz tās valsts normatīvo aktu pamata, kurā minētie kultūras priekšmeti tika radīti vai atklāti. Tomēr, lai nesamērīgi neapgrūtinātu likumīgu tirdzniecību, personai, kas vēlas kultūras priekšmetus importēt Savienības muitas teritorijā, tā vietā noteiktos gadījumos izņēmuma kārtā būtu jāļauj pierādīt, ka eksports no citas trešās valsts, kurā kultūras priekšmeti atradās pirms to nosūtīšanas uz Savienību, ir likumīgs. Šis izņēmums būtu jāpiemēro gadījumos, kad valsti, kurā kultūras priekšmeti tika radīti vai atklāti, nevar ticami noteikt vai kad attiecīgo kultūras priekšmetu eksports notika, pirms stājās spēkā UNESCO 1970. gada Konvencija, proti, pirms 1972. gada 24. aprīļa. Lai novērstu šīs regulas apiešanu, vienkārši pārsūtot nelikumīgi eksportētus kultūras priekšmetus uz citu trešo valsti pirms to importēšanas Savienībā, šādi izņēmumi būtu jāpiemēro tad, ja kultūras priekšmeti trešā valstī ir atradušies laikposmā, kas ilgāks par pieciem gadiem, tādos nolūkos, kas nav pagaidu izmantošana, tranzīts, reeksports vai pārsūtīšana. Ja šādi nosacījumi ir izpildīti vairāk nekā vienai valstij, attiecīgajai valstij vajadzētu būt tai, kas ir pēdējā no minētajām valstīm pirms kultūras priekšmetu ievešanas Savienības muitas teritorijā.

(9)

UNESCO 1970. gada Konvencijas 5. pantā valstis, kas ir tās puses, tiek aicinātas izveidot vienu vai vairākus valsts dienestus kultūras priekšmetu aizsardzībai pret nelikumīgu importu, eksportu un īpašumtiesību nodošanu. Šādiem valsts dienestiem vajadzētu būt pietiekamam skaitam kvalificētu darbinieku, lai saskaņā ar minēto konvenciju nodrošinātu šādu aizsardzību, un tiem būtu arī jādod iespēja īstenot nepieciešamo aktīvo sadarbību starp dalībvalstu, kas ir minētās konvencijas puses, kompetentajām iestādēm drošības un nelikumīga kultūras priekšmetu importa apkarošanas jomā, jo īpaši no teritorijām, ko skar bruņots konflikts.

(10)

Lai nesamērīgi neapgrūtinātu kultūras priekšmetu tirdzniecību pāri Savienības ārējām robežām, šai regulai būtu jāattiecas vienīgi uz tādiem kultūras priekšmetiem, kuri pārsniedz konkrētu vecuma slieksni, kas noteikts ar šo regulu. Šķiet arī lietderīgi noteikt finansiālās vērtības slieksni, lai kultūras priekšmetiem ar zemāku vērtību nepiemērotu nosacījumus un procedūras to importam Savienības muitas teritorijā. Minētie sliekšņi nodrošinās, ka šajā regulā paredzētie pasākumi galvenokārt skars tādus kultūras priekšmetus, kurus izlaupītāji konflikta skartās teritorijās visvairāk cenšas iegūt, taču neizslēdzot citus priekšmetus, kurus ir nepieciešams kontrolēt, lai nodrošinātu kultūras mantojuma aizsardzību.

(11)

Pārvalstiska risku novērtējuma kontekstā attiecībā uz riskiem saistībā ar nelikumīgi iegūtu naudas līdzekļu legalizāciju un teroristu finansēšanu, kas ietekmē iekšējo tirgu, nelikumīga tirdzniecība ar izlaupītiem kultūras priekšmetiem ir identificēta kā iespējams teroristu finansēšanas un nelikumīgi iegūtu naudas līdzekļu legalizācijas avots.

(12)

Tā kā dažas kultūras priekšmetu kategorijas, proti, arheoloģiskie priekšmeti un pieminekļu elementi, ir īpaši neaizsargātas no izlaupīšanas un iznīcināšanas, šķiet, ir nepieciešams paredzēt sistēmu, saskaņā ar kuru tos atļauts ievest Savienības muitas teritorijā vienīgi pēc pastiprinātām pārbaudēm. Šādā sistēmā būtu jāparedz, ka ir jāuzrāda dalībvalsts kompetentās iestādes izdota importa licence pirms minēto kultūras priekšmetu laišanas brīvā apgrozībā Savienībā vai īpašas, no tranzīta atšķirīgas muitas procedūras piemērošanas. Personām, kuras vēlas iegūt šādu licenci, vajadzētu spēt pierādīt, ka eksports no valsts, kurā kultūras priekšmeti tika radīti vai atklāti, ir likumīgs, proti, ar tādiem atbilstošiem apliecinošiem dokumentiem un pierādījumiem kā eksporta sertifikāti, īpašuma apliecības, rēķini, pirkuma līgumi, apdrošināšanas dokumenti, transporta dokumenti un ekspertu vērtējumi. Balstoties uz pilnīgu un precīzu pieteikumu, dalībvalstu kompetentajām iestādēm būtu jāizlemj, vai bez liekas kavēšanās būtu izdodama licence. Visas importa licences būtu jāuzglabā elektroniskā sistēmā.

(13)

Svētbilde ir jebkurš kāda reliģiska tēla vai reliģiska notikuma attēlojums. Tā var būt veidota no dažādiem materiāliem un dažādos izmēros un var būt lielformāta vai pārnēsājamā formātā. Gadījumos, kad svētbilde kādreiz bijusi, piemēram, baznīcas, klostera vai kapelas interjera daļa – vai nu kā atsevišķs elements, vai kā arhitektonisko mēbeļu sastāvdaļa, piemēram, ikonostass vai svētbildes statīvs, – tā ir svarīga un neatņemama kulta un liturģiskās dzīves sastāvdaļa un būtu jāuzskata par sadalīta reliģiska pieminekļa neatņemamu sastāvdaļu. Pat ja konkrētais piemineklis, pie kura svētbilde piederēja, nav zināms, bet ir pierādījumi, ka tā reiz bija pieminekļa neatņemama sastāvdaļa, jo īpaši tad, ja ir pazīmes vai elementi, kas norāda, ka tā kādreiz bija daļa no ikonostasa vai svētbildes statīva, svētbildei joprojām būtu jāpieder pielikumā minētajai kategorijai “sadalītu mākslas vai vēstures pieminekļu vai arheoloģisku objektu elementi”.

(14)

Ņemot vērā kultūras priekšmetu specifiku, ārkārtīgi svarīga loma ir muitas iestādēm, un tām vajadzības gadījumā būtu jāspēj pieprasīt deklarētājam papildu informāciju un analizēt kultūras priekšmetus, veicot fizisku pārbaudi.

(15)

Attiecībā uz tādām kultūras priekšmetu kategorijām, kuru importam nav vajadzīga importa licence, personām, kuras vēlas šādus priekšmetus importēt Savienības muitas teritorijā, ar attiecīgu apliecinājumu būtu jāapliecina un jāuzņemas atbildība par to, ka eksports no trešās valsts ir likumīgs, un būtu jāsniedz pietiekama informācija, lai muitas iestādes varētu identificēt minētos kultūras priekšmetus. Lai atvieglotu procedūru un juridiskās noteiktības labad informācija par kultūras priekšmetiem būtu jāsniedz, izmantojot standartizētu dokumentu. Kultūras priekšmetu aprakstīšanai varētu izmantot UNESCO ieteikto priekšmeta identifikācijas standartu. Priekšmetu valdītājam būtu minētā informācija jāreģistrē elektroniskā sistēmā, lai muitas iestādēm atvieglotu identificēšanu, lai varētu veikt riska analīzi un mērķtiecīgas kontroles un lai nodrošinātu kultūras priekšmetu izsekojamību pēc to ievešanas iekšējā tirgū.

(16)

Saistībā ar ES viena loga sistēmas vidi muitas jomā Komisijai vajadzētu būt atbildīgai par to, lai izveidotu centralizētu elektronisku sistēmu importa licenču pieteikumu un importētāja apliecinājumu iesniegšanai, kā arī informācijas uzglabāšanai un apmaiņai starp dalībvalstu iestādēm, jo īpaši attiecībā uz importētāja apliecinājumiem un importa licencēm.

(17)

Saskaņā ar šo regulu veiktai datu apstrādei būtu jāaptver arī personas dati, un šāda apstrāde būtu jāveic saskaņā ar Savienības tiesību aktiem. Dalībvalstīm un Komisijai personas dati būtu jāapstrādā tikai šīs regulas nolūkiem vai pienācīgi pamatotos apstākļos ar mērķi novērst, izmeklēt, atklāt noziedzīgus nodarījumus vai saukt pie atbildības par tiem vai izpildīt kriminālsodus, tostarp aizsargāt pret draudiem sabiedriskajai drošībai un tos novērst. Uz jebkādu personas datu vākšanu, izpaušanu, pārsūtīšanu, paziņošanu un cita veida apstrādi šīs regulas darbības jomā būtu jāattiecina prasības, kas noteiktas Eiropas Parlamenta un Padomes Regulās (ES) 2016/679 (6) un (ES) 2018/1725 (7). Veicot personas datu apstrādi šīs regulas nolūkiem, būtu arī jāievēro tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, kas atzītas Eiropas Padomes Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. pantā, kā arī tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību un tiesības uz personas datu aizsardzību, kas atzītas attiecīgi Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. un 8. pantā.

(18)

Kultūras priekšmeti, kas netika radīti vai atklāti Savienības muitas teritorijā, bet kuri ir eksportēti kā Savienības priekšmeti, nebūtu jāpakļauj prasībai uzrādīt importa licenci vai importētāja apliecinājumu, kad tie tiek atgriezti minētajā teritorijā kā atpakaļievestas preces Regulas (ES) Nr. 952/2013 nozīmē.

(19)

Kultūras priekšmetu pagaidu ievešana izglītības, zinātnes, konservācijas, restaurācijas, izstāžu, digitalizācijas, izpildītājmākslas, akadēmisko iestāžu veiktas pētniecības nolūkā vai muzeju vai citu līdzīgu iestāžu sadarbības vajadzībām arī nebūtu jāpakļauj prasībai uzrādīt importa licenci vai importētāja apliecinājumu.

(20)

Kultūras priekšmetu no valstīm, kuras skāris bruņots konflikts vai dabas katastrofa, uzglabāšanai vienīgi nolūkā nodrošināt to drošu glabāšanu un saglabāšanu, ko veic publiska iestāde vai ko veic tās pārraudzībā, nebūtu jāpiemēro prasība uzrādīt importa licenci vai importētāja apliecinājuma.

(21)

Lai atvieglotu kultūras priekšmetu izstādīšanu komerciālās mākslas izstādēs, importa licence nebūtu nepieciešama, ja kultūras priekšmetiem piemēro pagaidu ievešanu Regulas (ES) Nr. 952/2013 250. panta nozīmē un ja importa licences vietā ir sniegts importētāja apliecinājums. Tomēr, ja šādi kultūras priekšmeti pēc mākslas izstādes paliek Savienībā, būtu jāprasa uzrādīt importa licenci.

(22)

Lai nodrošinātu vienādus apstākļus šīs regulas īstenošanai, būtu jāpiešķir Komisijai īstenošanas pilnvaras pieņemt sīki izstrādātu kārtību attiecībā uz: kultūras priekšmetiem, kas ir atpakaļievestas preces, vai kultūras priekšmetu pagaidu ievešanu Savienības muitas teritorijā un to drošu glabāšanu, veidnēm importa licences pieteikumiem un importa licences veidlapām, veidnēm importētāja apliecinājumiem un to pavaddokumentiem, un papildu procesuālajiem noteikumiem par to iesniegšanu un izskatīšanu. Komisijai būtu jāpiešķir arī īstenošanas pilnvaras nodrošināt elektroniskas sistēmas izveidi importa licenču pieteikumu un importētāju apliecinājumu iesniegšanai un informācijas uzglabāšanai un informācijas apmaiņai starp dalībvalstīm. Minētās pilnvaras būtu jāizmanto saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011 (8).

(23)

Komisijai un dalībvalstīm būtu jāsadarbojas ar tādām starptautiskajām organizācijām un struktūrām kā UNESCO, Interpols, Eiropols, Pasaules Muitas organizācija, Starptautiskais Kultūras īpašuma saglabāšanas un atjaunošanas centrs un Starptautiskā Muzeju padome (ICOM), lai nodrošinātu efektīvu koordināciju un izvairītos no centienu dublēšanās, organizējot mācības, spēju veidošanas pasākumus un informētības veicināšanas kampaņas, kā arī lai vajadzības gadījumā prasītu veikt attiecīgus pētījumus un izstrādāt standartus.

(24)

Dalībvalstīm un Komisijai būtu elektroniski jāapkopo un jāapmainās ar nozīmīgu informāciju par kultūras priekšmetu tirdzniecības plūsmām, lai atbalstītu šīs regulas efektīvu īstenošanu un lai radītu pamatu tās turpmākai izvērtēšanai. Pārredzamības un publiskās kontroles labad būtu jāpublisko iespējami daudz informācijas. Kultūras priekšmetu tirdzniecības plūsmas nevar tikt efektīvi uzraudzītas tikai pēc to vērtības vai masas. Ir būtiski elektroniski apkopot informāciju par deklarēto priekšmetu skaitu. Tā kā kombinētajā nomenklatūrā attiecībā uz kultūras priekšmetiem nav norādīta papildu mērvienība, ir nepieciešams pieprasīt, lai tiktu deklarēts priekšmetu skaits.

(25)

ES muitas riska pārvaldības stratēģijas un rīcības plāna mērķis cita starpā ir stiprināt muitas iestāžu spējas, lai palielinātu reaģētspēju attiecībā uz riskiem kultūras priekšmetu jomā. Būtu jāizmanto Regulā (ES) Nr. 952/2013 izklāstītā kopējā riska pārvaldības sistēma, un muitas iestādēm būtu jāapmainās ar attiecīgu riska informāciju.

(26)

Lai varētu izmantot to starptautisko organizāciju un struktūru speciālās zināšanas, kas ir aktīvas kultūras jautājumos, kā arī to pieredzi kultūras priekšmetu nelikumīgas tirdzniecības jomā, minēto organizāciju un struktūru izdotie ieteikumi un norādījumi būtu jāņem vērā kopējās riska pārvaldības sistēmas ietvaros, apzinot riskus, kas saistīti ar kultūras priekšmetiem. Jo īpaši kā norādes vajadzētu izmantot ICOM publicētās apdraudēto kultūras priekšmetu sarkanās grāmatas, lai apzinātu tās trešās valstis, kuru mantojums ir visvairāk pakļauts riskam un no kurām eksportētie priekšmeti biežāk kļūst par nelikumīgas tirdzniecības objektu.

(27)

Ir jāizstrādā informētības veicināšanas kampaņas, lai kultūras priekšmetu pircēju uzmanību vērstu uz risku saistībā ar nelikumīgu tirdzniecību un lai tirgus dalībniekiem palīdzētu izprast un piemērot šo regulu. Minētās informācijas izplatīšanā dalībvalstīm būtu jāiesaista attiecīgie valstu kontaktpunkti un citi informācijas sniegšanas dienesti.

(28)

Komisijai būtu jānodrošina pienācīga tehniskā palīdzība mikrouzņēmumiem, mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MVU) un būtu jāsekmē informācijas nodrošināšana šiem uzņēmumiem, lai efektīvi īstenotu šo regulu. MVU, kuri veic uzņēmējdarbību Savienībā un kuri importē kultūras priekšmetus, attiecīgi būtu jāgūst labums no pašreizējām un turpmākām Savienības programmām, kuru mērķis ir atbalstīt mazo un vidējo uzņēmumu konkurētspēju.

(29)

Lai sekmētu noteikumu izpildi un novērstu to apiešanu, dalībvalstīm būtu jāievieš iedarbīgi, samērīgi un atturoši sodi, kas piemērojami par šīs regulas noteikumu neievērošanu, un minētie sodi jādara zināmi Komisijai. Dalībvalstu ieviestajiem sodiem par šīs regulas pārkāpumiem būtu visā Savienībā jāveido līdzvērtīga atturoša ietekme.

(30)

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka muitas iestādes un kompetentās iestādes vienojas par pasākumiem saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 952/2013 198. pantu. Minēto pasākumu detaļas būtu jānosaka valstu tiesību aktos.

(31)

Komisijai būtu bez kavēšanās jāpieņem šīs regulas īstenošanas noteikumi, jo īpaši noteikumi par atbilstošām standartizētām elektroniskām veidlapām, kas izmantojamas pieteikumam par importa licenci vai importētāja apliecinājuma sagatavošanai, un pēc tam iespējami īsākā laikposmā jāizveido elektroniskā sistēma. Noteikumu par importa licencēm un importētāju apliecinājumiem piemērošana būtu attiecīgi jāatliek.

(32)

Saskaņā ar samērīguma principu, lai sasniegtu šīs regulas pamatmērķus, ir nepieciešami un lietderīgi paredzēt noteikumus par kultūras priekšmetu ieviešanu un nosacījumus un procedūras to importam Savienības muitas teritorijā. Šī regula paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi, lai sasniegtu izvirzītos mērķus, saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. panta 4. punktu,

IR PIEŅĒMUŠI ŠO REGULU.

1. pants

Priekšmets un piemērošanas joma

1.   Šajā regulā ir noteikti nosacījumi kultūras priekšmetu ievešanai un nosacījumi un procedūras kultūras priekšmetu importam nolūkā aizsargāt cilvēces kultūras mantojumu un novērst kultūras priekšmetu nelikumīgu tirdzniecību, jo īpaši tur, kur šāda nelikumīga tirdzniecība varētu sekmēt teroristu finansēšanu.

2.   Šo regulu nepiemēro kultūras priekšmetiem, kuri tika radīti vai atklāti Savienības muitas teritorijā.

2. pants

Definīcijas

Šajā regulā piemēro šādas definīcijas:

1)

“kultūras priekšmets” ir jebkurš priekšmets, kas nozīmīgs arheoloģijai, aizvēsturei, vēsturei, literatūrai, mākslai vai zinātnei, kā minēts pielikumā;

2)

“kultūras priekšmetu ievešana” ir tādu kultūras priekšmetu jebkāda ievešana Savienības muitas teritorijā, uz kuriem attiecas muitas uzraudzība vai muitas kontrole Savienības muitas teritorijā saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 952/2013;

3)

“kultūras priekšmetu imports” ir:

a)

kultūras priekšmetu laišana brīvā apgrozībā, kā minēts Regulas (ES) Nr. 952/2013 201. pantā; vai

b)

vienas no turpmāk uzskaitītajām Regulas (ES) Nr. 952/2013 210. pantā minēto īpašo procedūru kategorijām piemērošana kultūras priekšmetiem:

i)

uzglabāšana, kas ietver uzglabāšanu muitas noliktavā un uzglabāšanu brīvajās zonās;

ii)

īpaša izmantošana, kas ietver pagaidu ievešanu un galapatēriņu;

iii)

ievešana pārstrādei;

4)

“priekšmetu valdītājs” ir priekšmetu valdītājs, kā definēts Regulas (ES) Nr. 952/2013 5. panta 34. punktā;

5)

“kompetentās iestādes” ir publiskās iestādes, ko dalībvalstis izraudzījušās importa licenču izdošanai.

3. pants

Kultūras priekšmetu ievešana un imports

1.   Ir aizliegts ievest pielikuma A daļā minētos kultūras priekšmetus, kas no tās valsts teritorijas, kur tie tika radīti vai atklāti, tikuši izvesti, pārkāpjot minētās valsts normatīvos aktus.

Muitas iestādes un kompetentās iestādes īsteno visus atbilstīgos pasākumus, ja tiek mēģināts ievest pirmajā daļā minētos kultūras priekšmetus.

2.   Pielikuma B un C daļā minēto kultūras priekšmetu imports ir atļauts vienīgi tad, ja tiek uzrādīta vai nu:

a)

importa licence, kura izdota saskaņā ar 4. pantu; vai

b)

importētāja apliecinājums, kas iesniegts saskaņā ar 5. pantu.

3.   Šā panta 2. punktā minēto importa licenci vai importētāja apliecinājumu iesniedz muitas iestādēm saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 952/2013 163. pantu. Ja kultūras priekšmetiem piemēro brīvās zonas procedūru, priekšmetu valdītājs iesniedz importa licenci vai importētāja apliecinājumu priekšmetu uzrādīšanas brīdī saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 952/2013 245. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktu.

4.   Šā panta 2. punktu nepiemēro:

a)

kultūras priekšmetiem, kas ir atpakaļievestas preces Regulas (ES) Nr. 952/2013 203. panta nozīmē;

b)

kultūras priekšmetu importam vienīgi nolūkā nodrošināt to drošu glabāšanu, ko veic publiska iestāde vai ko veic tās pārraudzībā, ar mērķi minētos kultūras priekšmetus atgriezt, tiklīdz apstākļi to ļaus;

c)

kultūras priekšmetu pagaidu ievešanai Regulas (ES) Nr. 952/2013 250. panta nozīmē Savienības muitas teritorijā izglītības, zinātnes, konservācijas, restaurācijas, izstāžu, digitalizācijas, izpildītājmākslas, akadēmisko iestāžu veiktas pētniecības nolūkā vai muzeju vai citu līdzīgu iestāžu sadarbības vajadzībām.

5.   Importa licence nav vajadzīga kultūras priekšmetiem, kam piemērota pagaidu ievešanas procedūra Regulas (ES) Nr. 952/2013 250. panta nozīmē, ja šādus priekšmetus paredzēts izstādīt komerciālās mākslas izstādēs. Šādos gadījumos sniedz importētāja apliecinājumu saskaņā ar šīs regulas 5. pantā aprakstīto procedūru.

Tomēr, ja minētajiem kultūras priekšmetiem pēc tam tiek piemērota cita šīs regulas 2. panta 3. punktā minēta muitas procedūra, ir jāuzrāda importa licence, kas izdota saskaņā ar šīs regulas 4. pantu.

6.   Komisija ar īstenošanas aktiem nosaka sīki izstrādātu kārtību attiecībā uz kultūras priekšmetiem, kas ir atpakaļievestas preces, kultūras priekšmetu importu to drošas glabāšanas nolūkā un kultūras priekšmetu pagaidu ievešanu, kā minēts šā panta 4. un 5. punktā. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar pārbaudes procedūru, kas minēta 13. panta 2. punktā.

7.   Šā panta 2. punkts neskar citus pasākumus, kurus Savienība pieņem saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 215. pantu.

8.   Iesniedzot muitas deklarāciju par pielikuma B un C daļā minēto kultūras priekšmetu importu, priekšmetu skaitu norāda, izmantojot minētajā pielikumā noteikto papildu vienību. Ja kultūras priekšmetiem piemēro brīvās zonas procedūru, priekšmetu valdītājs priekšmetu skaitu norāda priekšmetu uzrādīšanas brīdī saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 952/2013 245. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktu.

4. pants

Importa licence

1.   Importējot pielikuma B daļā minētos kultūras priekšmetus, kas nav 3. panta 4. un 5. punktā minētie priekšmeti, ir jāuzrāda importa licence. Minēto importa licenci izdod tās dalībvalsts kompetentā iestāde, kurā kultūras priekšmetiem pirmo reizi piemēro vienu no 2. panta 3. punktā minētajām muitas procedūrām.

2.   Importa licences, ko dalībvalstu kompetentās iestādes izdod saskaņā ar šo pantu, ir derīgas visā Savienībā.

3.   Importa licence, kas izdota saskaņā ar šo pantu, nav uzskatāma par pierādījumu attiecīgo kultūras priekšmetu likumīgai izcelsmei vai īpašumtiesībām uz tiem.

4.   Priekšmetu valdītājs pieteikumu par importa licenci iesniedz šā panta 1. punktā minētajai dalībvalsts kompetentajai iestādei, izmantojot 8. pantā minēto elektronisko sistēmu. Pieteikumam pievieno jebkādus apliecinošus dokumentus un informāciju, ar ko pierāda, ka attiecīgie kultūras priekšmeti no valsts, kurā tie tika radīti vai atklāti, ir eksportēti saskaņā ar minētās valsts normatīvajiem aktiem, vai ar ko pierāda šādu normatīvo aktu neesamību brīdī, kad tos izveda no tās teritorijas.

Atkāpjoties no pirmās daļas, pieteikumam var pievienot jebkādu apliecinošu dokumentu un informāciju, kas pierāda, ka attiecīgie kultūras priekšmeti ir eksportēti saskaņā ar normatīvajiem aktiem, kas ir spēkā pēdējā valstī, kurā tie atradās par pieciem gadiem ilgākā laikposmā un nolūkos, kas nav pagaidu izmantošana, tranzīts, reeksports vai pārsūtīšana, šādos gadījumos:

a)

nevar ticami noteikt valsti, kurā kultūras priekšmeti tika radīti vai atklāti; vai

b)

kultūras priekšmetus izveda no valsts, kurā tie tika radīti vai atklāti, pirms 1972. gada 24. aprīļa.

5.   Pierādījumus, ka attiecīgie kultūras priekšmeti ir eksportēti saskaņā ar 4. punktu, sniedz eksporta sertifikāta vai eksporta licences veidā, ja attiecīgā valsts eksporta brīdī ir izveidojusi šādus dokumentus kultūras priekšmetu eksportam.

6.   Kompetentā iestāde pārbauda, vai pieteikums ir pilnīgs. Tā 21 dienas laikā pēc pieteikuma saņemšanas no pieteikuma iesniedzēja pieprasa trūkstošo vai papildu informāciju vai dokumentus.

7.   Kompetentā iestāde 90 dienu laikā pēc pilnīga pieteikuma saņemšanas izskata to un lemj par importa licences izdošanu vai pieteikuma noraidīšanu.

Kompetentā iestāde noraida pieteikumu, ja:

a)

tai ir informācija vai pamatoti iemesli uzskatīt, ka kultūras priekšmeti no tās valsts teritorijas, kurā tie tika radīti vai atklāti, tika izvesti, pārkāpjot minētās valsts normatīvos aktus;

b)

nav sniegti 4. punktā prasītie pierādījumi;

c)

tai ir informācija vai pamatoti iemesli uzskatīt, ka priekšmetu valdītājs nav tos ieguvis likumīgi; vai

d)

tā tikusi informēta, ka tiek izskatītas tās valsts iestāžu prasības par kultūras priekšmetu atgriešanu, kurā tie tika radīti vai atklāti.

8.   Ja pieteikums tiek noraidīts, 7. punktā minēto administratīvo lēmumu kopā ar pamatojumu un informāciju par pārsūdzības procedūru bez kavēšanās dara zināmu pieteikuma iesniedzējam.

9.   Ja tiek iesniegts pieteikums par importa licenci attiecībā uz kultūras priekšmetiem, par kuriem šāds pieteikums iepriekš ticis noraidīts, pieteikuma iesniedzējs informē kompetento iestādi, kurai iesniegts pieteikums, par iepriekšējo noraidījumu.

10.   Ja dalībvalsts noraida pieteikumu, minēto noraidījumu, kā arī tā pamatā esošos iemeslus, izmantojot 8. pantā minēto elektronisko sistēmu, dara zināmus pārējām dalībvalstīm un Komisijai.

11.   Dalībvalstis bez kavēšanās izraugās kompetentās iestādes importa licenču izdošanai saskaņā ar šo pantu. Dalībvalstis Komisijai dara zināmu informāciju par kompetentajām iestādēm, kā arī par jebkurām izmaiņām šajā sakarā.

Komisija ziņas par kompetentajām iestādēm un jebkuras to izmaiņas publicē Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša C sērijā.

12.   Komisija ar īstenošanas aktiem nosaka veidni un formātu pieteikumam par importa licenci un norāda, kādi var būt iespējami apliecinoši dokumenti, kas ļauj pierādīt attiecīgo kultūras priekšmetu likumīgu izcelsmi, kā arī procesuālus noteikumus par šāda pieteikuma iesniegšanu un izskatīšanu. Izveidojot minētos elementus, Komisija cenšas panākt, lai kompetentās iestādes vienveidīgi piemērotu importa licencēšanas procedūras. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 13. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

5. pants

Importētāja apliecinājums

1.   Importējot pielikuma C daļā minētos kultūras priekšmetus, ir nepieciešams importētāja apliecinājums, ko priekšmetu valdītājs iesniedz, izmantojot 8. pantā minēto elektronisko sistēmu.

2.   Importētāja apliecinājums sastāv no:

a)

priekšmetu valdītāja parakstītas deklarācijas par to, ka kultūras priekšmeti no valsts, kurā tie tika radīti vai atklāti, ir eksportēti saskaņā ar minētās valsts normatīvajiem aktiem brīdī, kad tie tika izvesti no tās teritorijas; un

b)

standartizēta dokumenta, kurā attiecīgie kultūras priekšmeti aprakstīti pietiekami detalizēti, lai iestādes varētu tos identificēt un lai varētu veikt riska analīzi un mērķtiecīgas kontroles.

Atkāpjoties no pirmās daļas a) apakšpunkta, deklarācijā tā vietā var norādīt, ka attiecīgie kultūras priekšmeti ir eksportēti saskaņā ar normatīvajiem aktiem, kas ir spēkā pēdējā valstī, kurā tie atradās par pieciem gadiem ilgākā laikposmā un nolūkos, kas nav pagaidu izmantošana, tranzīts, reeksports vai pārsūtīšana, šādos gadījumos:

a)

nevar ticami noteikt valsti, kurā kultūras priekšmeti tika radīti vai atklāti; vai

b)

kultūras priekšmetus izveda no valsts, kurā tie tika radīti vai atklāti, pirms 1972. gada 24. aprīļa.

3.   Komisija ar īstenošanas aktiem nosaka standartizētu veidni un formātu importētāja apliecinājumam, kā arī procesuālus noteikumus par tā iesniegšanu un norāda iespējamos apliecinošos dokumentus, kas ļauj pierādīt attiecīgo kultūras priekšmetu likumīgu izcelsmi, kuriem vajadzētu būt priekšmetu valdītāja rīcībā, un noteikumus par importētāja apliecinājuma izskatīšanu. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 13. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

6. pants

Kompetentās muitas iestādes

Dalībvalstis var ierobežot to muitas iestāžu skaitu, kuru kompetencē ir nodarboties ar tādu kultūras priekšmetu importu, uz kuriem attiecas šī regula. Ja dalībvalstis piemēro šādu ierobežojumu, tās Komisijai dara zināmu informāciju par minētajām muitas iestādēm, kā arī jebkuras izmaiņas šajā sakarā.

Komisija ziņas par kompetentajām muitas iestādēm un jebkuras to izmaiņas publicē Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša C sērijā.

7. pants

Administratīva sadarbība

Šīs regulas īstenošanas vajadzībām dalībvalstis nodrošina sadarbību starp to muitas iestādēm un ar kompetentajām iestādēm, kas minētas 4. pantā.

8. pants

Elektroniskas sistēmas izmantošana

1.   Informācijas uzglabāšana un apmaiņa starp dalībvalstu iestādēm, jo īpaši attiecībā uz importa licencēm un importētāja apliecinājumiem, tiek veikta, izmantojot centralizētu elektronisko sistēmu.

Ja elektroniskā sistēma uz laiku nedarbojas, uz laiku var izmantot citus līdzekļus informācijas uzglabāšanai un apmaiņai.

2.   Komisija ar īstenošanas aktiem nosaka:

a)

šā panta 1. punktā minētās elektroniskās sistēmas ieviešanas, darbības un uzturēšanas kārtību;

b)

detalizētus noteikumus par informācijas iesniegšanu, apstrādi, uzglabāšanu un apmaiņu starp dalībvalstu iestādēm, izmantojot elektronisko sistēmu vai citus līdzekļus, kā minēts 1. punktā.

Minētos īstenošanas aktus saskaņā ar 13. panta 2. punktā minēto procedūru pieņem līdz 2021. gada 28. jūnijam.

9. pants

Elektroniskās sistēmas izveide

Komisija izveido 8. pantā minēto elektronisko sistēmu. Elektroniskā sistēma ir gatava ekspluatācijai vēlākais četrus gadus pēc tam, kad stājies spēkā pirmais no 8. panta 2. punktā minētajiem īstenošanas aktiem.

10. pants

Personas datu aizsardzība un datu glabāšanas laikposmi

1.   Dalībvalstu muitas iestādes un kompetentās iestādes rīkojas kā pārziņi personas datiem, kas iegūti, ievērojot 4., 5. un 8. pantu.

2.   Personas datu apstrāde uz šīs regulas pamata notiek tikai 1. panta 1. punktā noteiktajā nolūkā.

3.   Piekļuve personas datiem, kas iegūti saskaņā ar 4., 5. un 8. pantu, ir tikai iestāžu pienācīgi pilnvarotiem darbiniekiem, un minētos datus pienācīgi aizsargā pret neatļautu piekļuvi vai paziņošanu. Datus neizpauž un nepaziņo bez tās iestādes skaidri formulētas rakstiskas atļaujas, kura sākotnēji ieguvusi informāciju. Tomēr šāda atļauja nav nepieciešama, ja minētās informācijas izpaušanas vai paziņošanas prasība iestādēm ir paredzēta tiesību aktu noteikumos, kas ir spēkā attiecīgajā dalībvalstī, jo īpaši saistībā ar tiesvedību.

4.   Personas datus, kas iegūti, ievērojot 4., 5. un 8. pantu, iestādes glabā 20 gadus ilgu laikposmu no dienas, kad dati tika iegūti. Beidzoties minētajam laikposmam, minētos personas datus dzēš.

11. pants

Sodi

Dalībvalstis paredz noteikumus par sodiem, kas piemērojami par šīs regulas pārkāpumiem, un veic visus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to īstenošanu. Paredzētie sodi ir iedarbīgi, samērīgi un atturoši.

Dalībvalstis līdz 2020. gada 28. decembrim informē Komisiju par noteikumiem par sodiem, kas piemērojami kultūras priekšmetu ievešanai, pārkāpjot 3. panta 1. punktu, un par saistītiem pasākumiem.

Dalībvalstis līdz 2025. gada 28. jūnijam informē Komisiju par noteikumiem par sodiem, kas piemērojami citiem šīs regulas pārkāpumiem, jo īpaši par nepatiesu apliecinājumu sniegšanu un nepatiesas informācijas iesniegšanu, un par saistītiem pasākumiem.

Dalībvalstis bez kavēšanās informē Komisiju par turpmākiem grozījumiem, kas skar minētos noteikumus.

12. pants

Sadarbība ar trešām valstīm

Jautājumos, uz kuriem attiecas Komisijas darbības, un ciktāl tas vajadzīgs, lai pildītu tās uzdevumus saskaņā ar šo regulu, Komisija sadarbībā ar dalībvalstīm rīko mācību un spēju veidošanas pasākumus trešām valstīm.

13. pants

Komiteju procedūra

1.   Komisijai palīdz komiteja, kas izveidota ar Padomes Regulas (EK) Nr. 116/2009 8. pantu. Minētā komiteja ir komiteja Regulas (ES) Nr. 182/2011 nozīmē.

2.   Ja izdara atsauci uz šo punktu, piemēro Regulas (ES) Nr. 182/2011 5. pantu.

14. pants

Ziņojumu sniegšana un izvērtēšana

1.   Dalībvalstis sniedz Komisijai informāciju par šīs regulas īstenošanu.

Šajā nolūkā Komisija dalībvalstīm nosūta attiecīgas aptaujas veidlapas. Dalībvalstu rīcībā ir seši mēneši no aptaujas saņemšanas brīža, lai Komisijai darītu zināmu pieprasīto informāciju.

2.   Trijos gados pēc dienas, kurā šī regula kļūst pilnībā piemērojama, un pēc tam ik pēc pieciem gadiem Komisija sniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu par šīs regulas īstenošanu. Minētais ziņojums ir publiski pieejams, un tajā iekļauj attiecīgu statistikas informāciju gan Savienības, gan valstu līmenī, piemēram, izdoto importa licenču, noraidīto pieteikumu un iesniegto importētāja apliecinājumu skaitu. Tajā aplūko praktisko īstenošanu, tostarp ietekmi uz Savienības ekonomikas dalībniekiem, jo īpaši MVU.

3.   Komisija līdz 2020. gada 28. jūnijam un pēc tam ik pēc 12mēnešiem, līdz tiek izveidota 9. pantā paredzētā elektroniskā sistēma, sniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu par progresu, kas gūts 8. panta 2. punktā paredzēto īstenošanas aktus pieņemšanā un 9. pantā paredzētās elektroniskās sistēmas izveidē.

15. pants

Stāšanās spēkā

Šī regula stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

16. pants

Piemērošana

1.   Šo regulu piemēro no tās spēkā stāšanās dienas.

2.   Neatkarīgi no 1. punkta:

a)

šīs regulas 3. panta 1. punktu piemēro no 2020. gada 28. decembra;

b)

šīs regulas 3. panta 2. līdz 5. punktu, 7. un 8. punktu, 4. panta 1. līdz 10. punktu, 5. panta 1. un 2. punktu un 8. panta 1. punktu piemēro no dienas, kad 8. pantā minētā elektroniskā sistēma ir gatava ekspluatācijai, vai vēlākais no 2025. gada 28. jūnija. Komisija publicē datumu, kurā šā punkta nosacījumi ir izpildīti, Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša C sērijā.

Šī regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs.

Strasbūrā, 2019. gada 17. aprīlī

Eiropas Parlamenta vārdā

priekšsēdētājs

A. TAJANI

Padomes vārdā

priekšsēdētājs

G. CIAMBA


(1)  Eiropas Parlamenta 2019. gada 12. marta nostāja (Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēta) un Padomes 2019. gada 9. aprīļa lēmums.

(2)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2017/541 (2017. gada 15. marts) par terorisma apkarošanu un ar ko aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2002/475/TI un groza Padomes Lēmumu 2005/671/TI (OV L 88, 31.3.2017., 6. lpp.).

(3)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 952/2013 (2013. gada 9. oktobris), ar ko izveido Savienības Muitas kodeksu (OV L 269, 10.10.2013., 1. lpp.).

(4)  Padomes Regula (EK) Nr. 116/2009 (2008. gada 18. decembris) par kultūras priekšmetu izvešanu (OV L 39, 10.2.2009., 1. lpp.).

(5)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/60/ES (2014. gada 15. maijs) par no dalībvalsts teritorijas nelikumīgi izvestu kultūras priekšmetu atgriešanu un ar ko groza Regulu (ES) Nr. 1024/2012 (OV L 159, 28.5.2014., 1. lpp.).

(6)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2016/679 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) (OV L 119, 4.5.2016., 1. lpp.).

(7)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2018/1725 (2018. gada 23. oktobris) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Savienības iestādēs, struktūrās, birojos un aģentūrās un par šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 45/2001 un Lēmumu Nr. 1247/2002/EK (OV L 295, 21.11.2018., 39. lpp.).

(8)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 182/2011 (2011. gada 16. februāris), ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu (OV L 55, 28.2.2011., 13. lpp.).


PIELIKUMS

A daļa.   Kultūras priekšmeti, uz kuriem attiecas 3. panta 1. punkts

a)

faunas, floras, minerālu un anatomijas retas kolekcijas un paraugi, un paleontoloģiski nozīmīgi priekšmeti;

b)

priekšmeti, kas saistīti ar vēsturi, tai skaitā zinātnes un tehnikas vēsturi un militāro un sociālo vēsturi, nacionālo līderu, domātāju, zinātnieku un mākslinieku dzīvi un valstiski svarīgiem notikumiem;

c)

arheoloģisko izrakumu (tostarp likumīgu un nelegālu) vai arheoloģisko atklājumu (sauszemes vai zemūdens) atradumi;

d)

sadalītu mākslas vai vēstures pieminekļu vai arheoloģisku objektu elementi (1);

e)

vairāk nekā simts gadus vecas senlietas, piemēram, uzraksti, monētas un gravēti spiedogi;

f)

etnoloģiski nozīmīgi priekšmeti;

g)

mākslas vērtības, piemēram:

i)

attēli, gleznas un zīmējumi, kas veidoti tikai ar roku uz jebkādas pamatnes un ar jebkādu materiālu (izņemot rūpnieciskos dizainparaugus un izstrādājumus, kas rotāti ar roku);

ii)

tēlniecības un skulptūru oriģināldarbi no jebkāda materiāla;

iii)

gravīru, estampu un litogrāfijas oriģināldarbi;

iv)

oriģinālas asemblāžas un montāžas no jebkāda materiāla;

h)

reti manuskripti un inkunābulas;

i)

sevišķi ievērojamas senas grāmatas, dokumenti un publikācijas (vēsturiskas, mākslinieciskas, zinātniskas, literāras u. c.) atsevišķi vai kolekcijā;

j)

pastmarkas, zīmogmarkas vai tamlīdzīgas markas atsevišķi vai kolekcijā;

k)

arhīvi, tostarp skaņu, foto un kino arhīvi;

l)

vairāk nekā simts gadus vecas mēbeles un seni mūzikas instrumenti.

B daļa.   Kultūras priekšmeti, uz kuriem attiecas 4. pants

Kultūras priekšmetu kategorijas saskaņā ar A daļu

Kombinētās nomenklatūras (KN) nodaļa, pozīcija vai apakšpozīcija

Minimālā vecuma slieksnis

Minimālais finansiālais slieksnis (muitas vērtība)

Papildu vienības

c)

arheoloģisko izrakumu (tostarp likumīgu un nelegālu) vai arheoloģisko atklājumu (sauszemes vai zemūdens) atradumi;

ex 9705 ; ex 9706

vecāki par 250 gadiem

Jebkāda vērtība

vienumu skaits (p/st)

d)

sadalītu mākslas vai vēstures pieminekļu vai arheoloģisku objektu elementi (2).

ex 9705 ; ex 9706

vecāki par 250 gadiem

Jebkāda vērtība

vienumu skaits (p/st)

C daļa.   Kultūras priekšmeti, uz kuriem attiecas 5. pants

Kultūras priekšmetu kategorijas saskaņā ar A daļu

Kombinētās nomenklatūras (KN) nodaļa, pozīcija vai apakšpozīcija

Minimālā vecuma slieksnis

Minimālais finansiālais slieksnis (muitas vērtība)

Papildu vienības

a)

faunas, floras, minerālu un anatomijas retas kolekcijas un paraugi, un paleontoloģiski nozīmīgi priekšmeti;

ex 9705

vecāki par 200 gadiem

18 000  EUR vai vairāk par priekšmetu

vienumu skaits (p/st)

b)

priekšmeti, kas saistīti ar vēsturi, tai skaitā zinātnes un tehnikas vēsturi un militāro un sociālo vēsturi, nacionālo līderu, domātāju, zinātnieku un mākslinieku dzīvi un valstiski svarīgiem notikumiem;

ex 9705

vecāki par 200 gadiem

18 000  EUR vai vairāk par priekšmetu

vienumu skaits (p/st)

e)

senlietas, piemēram, uzraksti, monētas un gravēti spiedogi;

ex 9706

vecāki par 200 gadiem

18 000  EUR vai vairāk par priekšmetu

vienumu skaits (p/st)

f)

etnoloģiski nozīmīgi priekšmeti;

ex 9705

vecāki par 200 gadiem

18 000  EUR vai vairāk par priekšmetu

vienumu skaits (p/st)

g)

mākslas vērtības, piemēram:

 

 

 

 

i)

attēli, gleznas un zīmējumi, kas veidoti tikai ar roku uz jebkādas pamatnes un ar jebkādu materiālu (izņemot rūpnieciskos dizainparaugus un izstrādājumus, kas rotāti ar roku);

ex 9701

vecāki par 200 gadiem

18 000  EUR vai vairāk par priekšmetu

vienumu skaits (p/st)

ii)

tēlniecības un skulptūru oriģināldarbi no jebkāda materiāla;

ex 9703

vecāki par 200 gadiem

18 000  EUR vai vairāk par priekšmetu

vienumu skaits (p/st)

iii)

gravīru, estampu un litogrāfijas oriģināldarbi;

ex 9702 ;

vecāki par 200 gadiem

18 000  EUR vai vairāk par priekšmetu

vienumu skaits (p/st)

iv)

oriģinālas asemblāžas un montāžas no jebkāda materiāla;

ex 9701

vecāki par 200 gadiem

18 000  EUR vai vairāk par priekšmetu

vienumu skaits (p/st)

h)

reti manuskripti un inkunābulas;

ex 9702 ; ex 9706

vecāki par 200 gadiem

18 000  EUR vai vairāk par priekšmetu

vienumu skaits (p/st)

i)

sevišķi ievērojamas senas grāmatas, dokumenti un publikācijas (vēsturiskas, mākslinieciskas, zinātniskas, literāras u. c.) atsevišķi vai kolekcijā.

ex 9705 ; ex 9706

vecāki par 200 gadiem

18 000  EUR vai vairāk par priekšmetu

vienumu skaits (p/st)


(1)  Par kultūras priekšmetiem, kas pieder pie šīs kategorijas, uzskata liturģiskās svētbildes un statujas, pat ja tās ir atsevišķi elementi.

(2)  Par kultūras priekšmetiem, kas pieder pie šīs kategorijas, uzskata liturģiskās svētbildes un statujas, pat ja tās ir atsevišķi elementi.


Top