PIELIKUMS

1.   IEVADS

Šajā ieteikumā ir izklāstīts tikai un vienīgi Komisijas viedoklis; tas nemaina direktīvu un regulu tiesiskās sekas un neskar Tiesas saistošo interpretāciju par 7., 7.a un 7.b pantu un V pielikumu grozītajā Direktīvā 2012/27/ES par energoefektivitāti (“EED”). Šis ieteikums ir izstrādāts, pamatojoties uz atsauksmēm, ko Komisija ir saņēmusi no dalībvalstīm kopš Direktīvas 2012/27/ES par energoefektivitāti transponēšanas, un informāciju, kuru Komisija ir ieguvusi no dalībvalstu paziņojumiem un valstu energoefektivitātes rīcības plānu un gada ziņojumu novērtējuma (1).

Kopsavilkums. Būtiskākie grozījumi Direktīvā 2012/27/ES

1.

Energoekonomijas pienākuma un saistīto noteikumu struktūra — 7. pants (vispārīgi noteikumi par ietaupījuma prasību), 7.a pants (noteikumi par energoefektivitātes pienākuma shēmām (EEPS)) un 7.b pants (noteikumi par alternatīviem politikas pasākumiem), — V pielikums (kopīgas aprēķinu metodes un principi) un — plānošanas un ziņošanas pienākumi saskaņā ar Pārvaldības regulu.

2.

Energoekonomijas pienākuma tvērums (2021.–2030. gads) — Jauns energoekonomijas pienākuma periods, proti, 2021.–2030. gads, un pienākuma perioda beztermiņa pagarināšana pēc 2030. gada, lai gan to paredzēts pārskatīt līdz 2027. gadam un reizi 10 gados pēc tam. — Pienākums 2021.–2030. gadā panākt kumulatīvu enerģijas galapatēriņa ietaupījumu, kas līdzvērtīgs jaunam ikgadējam ietaupījumam vismaz 0,8 % apmērā no enerģijas galapatēriņa (izņemot Kipru un Maltu, kurām jāpanāk jauns ietaupījums 0,24 % apmērā no enerģijas galapatēriņa), t. i., augstāks līmenis nekā pašreizējā periodā. — Dalībvalstis ietaupījumu var aprēķināt dažādi, ciktāl tās panāk vajadzīgo kumulatīvo enerģijas galapatēriņa ietaupījumu. — prasība, ka dalībvalstīm, izstrādājot politikas pasākumus, jāņem vērā nepieciešamība mazināt enerģētisko nabadzību atbilstīgi kritērijiem, kas tām ir jānosaka.

3.

Politikas pasākumu ietekmes aprēķināšana — Dalībvalstis nedrīkst deklarēt enerģijas ietaupījumu, ja tas panākts ES tiesību aktu īstenošanas rezultātā, izņemot gadījumus, kad tas ir saistīts ar ēku renovāciju; atkāpjoties no minētā un ievērojot konkrētus nosacījumus, dalībvalstis var tikai pirmajā pienākuma periodā (2014-2020) panākamajā ietaupījumā ieskaitīt ietaupījumu, kas panākts saskaņā ar valsts obligātajām prasībām jaunām ēkām.

4.

Skaidrojumi — EEPS un alternatīvi politikas pasākumi ir vienlīdz piemērots EED transponēšanas instruments. — No katra rīcībpolitiskā pasākuma veida izrietošais enerģijas ietaupījums ir jāaprēķina saskaņā ar kopīgiem principiem un metodēm, kas izklāstīti EED V pielikumā. — Skaidrojums par mērīšanas un verifikācijas prasībām un to, cik liela nozīme ir energoefektivitātes uzlabošanas pasākumu reprezentatīvai izlasei. — Dalībvalstis var izveidot valsts energoefektivitātes fondu (VEEF) saskaņā ar EED 20. panta 6. punktu vai nu kā alternatīvu politikas pasākumu, vai kā daļu no EEPS un prasīt atbildīgajām pusēm visus vai daļu no ietaupījuma ieguldīt fondā. — Skaidrojums par papildīguma prasību (enerģijas ietaupījumam jāpapildina ietaupījums, kas tiktu panākts jebkurā gadījumā bez atbildīgās vai iesaistītās personas darbībām), t. sk. par tādiem faktoriem kā parazītisms, ietekme uz tirgu un pašreizējo rīcībpolitiku ietekme. — Enerģijas ietaupījuma aprēķinā ir jāņem vērā pasākumu ilgums un tas, kādā tempā ietaupījums laika gaitā samazinās. — Enerģijas ietaupījumu no maza apjoma atjaunojamo energoresursu tehnoloģijām, kas uzstādītas uz ēkām vai ēkās, var ņemt vērā, ja tas atbilst V pielikumam.

2.   2021.–2030. GADA PIENĀKUMA PERIODĀ VAJADZĪGĀ ENERĢIJAS IETAUPĪJUMA APRĒĶINĀŠANA

Saskaņā ar b) apakšpunktu dalībvalstīm ir jāpanāk:

—	kumulatīvs enerģijas galapatēriņa ietaupījums (t. i., kopējais enerģijas ietaupījuma apjoms) 2021.–2030. gadā un

—	jauns ietaupījums katru gadu minētajā periodā (apjoms nav noteikts).

Lai gan panākamais jaunais ikgadējais enerģijas ietaupījums pirmajā pienākuma periodā (2014.–2020. gads) visām dalībvalstīm ir vienāds (t. i., 1,5 %), tā tas nav otrajā periodā (2021.–2030. gads), jo Kiprai un Maltai ir jāpanāk kumulatīvs enerģijas ietaupījums, kas līdzvērtīgs jaunam ietaupījumam 0,24 % apmērā no enerģijas galapatēriņa (1).

Katrai dalībvalstij līdz 2030. gada 31. decembrim ir jāpanāk aprēķinātais kumulatīvā enerģijas galapatēriņa ietaupījuma apjoms (t. i., kopējais enerģijas ietaupījums 2021.–2030. gadam). Atšķirībā no pirmā pienākuma perioda otrajā periodā šo apjomu nevar samazināt, izmantojot elastības iespējas (2).

Otrajā pienākuma periodā dalībvalstīm nav katru gadu jāpanāk jauns ietaupījums, kas līdzvērtīgs 0,8 % (0,24 % Maltas un Kipras gadījumā) no ikgadējā enerģijas galapatēriņa (3). Arī otrajā un nākamajos periodos dalībvalstis var izmantot elastības iespējas, proti, jaunā ietaupījuma apjomu sadalīt uz visu periodu (4).

2.1.   Kumulatīvā enerģijas galapatēriņa ietaupījuma aprēķināšana otrajā pienākuma periodā

Lai aprēķinātu kumulatīvo enerģijas galapatēriņa ietaupījuma apjomu, kas jāpanāk otrajā pienākuma periodā, katrai dalībvalstij ir vispirms jāaprēķina vidējais enerģijas galapatēriņš no pēdējo triju gadu rādītājiem pirms 2019. gada (t. i., 2016.–2018. gadā) (5).

Pēc tam minētais vidējais rādītājs jāreizina ar 0,8 % (0,24 % Kipras un Maltas gadījumā), lai noteiktu “jaunā” ikgadējā ietaupījuma līdzvērtīgu apjomu.

Piemērs

Dalībvalsts energopatēriņš 2016. gadā bija 102 miljoni tonnu naftas ekvivalenta (Mtoe), 2017. gadā – 98 Mtoe un 2018. gadā 100 Mtoe, kā rezultātā vidējais trīs gadu rādītājs ir 100 Mtoe.

Tādēļ enerģijas galapatēriņa ietaupījuma kumulatīvā apjoma aprēķinam (2021.–2030. gadā) jauna ikgadējā ietaupījuma minimālais apjoms ir 0,8 Mtoe (100 Mtoe × 0,8 %).

Pēc tam dalībvalstis var aprēķināt galapatēriņa ietaupījuma kumulatīvo apjomu visam pienākuma periodam.

Piemērs

Dalībvalsts aprēķina savu 2016.–2018. gada vidējo enerģijas galapatēriņu 100 Mtoe apmērā. Tādējādi kopējais galapatēriņa ietaupījums attiecībā uz 2021. gadu būtu (100 × 0,8 % × 1) = 0,8 Mtoe.

Tā kā ir jāpanāk kumulatīvais enerģijas galapatēriņa ietaupījums, kas ir vismaz līdzvērtīgs jaunam ikgadējam ietaupījumam no 2021. līdz 2030. gadam, dalībvalstij ir jāaprēķina jaunais ietaupījums katram nākamajam gadam līdz 2030. gadam.

Kopējais 2022. gadam aprēķinātais apjoms būtu (100 × 0,8 % × 2) = kumulatīvais enerģijas galapatēriņa ietaupījums 1,6 Mtoe apmērā (te ietilpst 0,8 Mtoe jaunais ietaupījums 2022. gadā (attēlā iezīmēts pelēkā krāsā)).

Tādā pašā veidā var aprēķināt apjomu katram nākamajam gadam līdz 2030. gadam. Kumulatīvā enerģijas galapatēriņa ietaupījuma kopējais apjoms, kas jāpanāk 10 gadu periodā, ir 44 Mtoe (100 × 0,8 % × 55).

Gads	2021	2022	2023	2024	2025	2026	2027	2028	2029	2030
Enerģijas galapatēriņa ietaupījums (Mtoe)										0,8	Kopējais kumulatīvais enerģijas galapatēriņa ietaupījums (līdz 2030. gadam)
									0,8	0,8
								0,8	0,8	0,8
							0,8	0,8	0,8	0,8
						0,8	0,8	0,8	0,8	0,8
					0,8	0,8	0,8	0,8	0,8	0,8
				0,8	0,8	0,8	0,8	0,8	0,8	0,8
			0,8	0,8	0,8	0,8	0,8	0,8	0,8	0,8
		0,8	0,8	0,8	0,8	0,8	0,8	0,8	0,8	0,8
	0,8	0,8	0,8	0,8	0,8	0,8	0,8	0,8	0,8	0,8
Kopā (Mtoe)	0,8	1,6	2,4	3,2	4,0	4,8	5,6	6,4	7,2	8,0	44,0  (6)

2.2.   Statistikas datu kopa

2.2.1.   Eurostat datu kopas izmantošana

Lai noteiktu, kuras statistikas datu kopas ir izmantojamas 2021.–2030. gada pienākuma periodā, dalībvalstīm būtu jāizmanto Eurostat datu kopa, kas uzskatāma par standarta datu avotu prasītā ietaupījuma apjoma aprēķināšanai (sk. Pārvaldības regulas III pielikuma 1. punkta c) apakšpunktu).

Eurostat 2019. gadā pārskatīja enerģijas bilanci, pamatojoties uz ANO Statistikas komisijas publicētajiem starptautiskajiem ieteikumiem par enerģētikas statistiku (7). Attiecībā uz dalībvalstu energoefektivitātes devumiem un energoekonomijas pienākumu Eurostat izveidoja īpašu kategoriju, proti, “enerģijas galapatēriņš (Eiropa, 2020.–2030. gads)” (8) (kods FEC2020-2030). Tā ietver elementus saskaņā ar EED 7. panta 1. punkta pirmās daļas b) apakšpunktu, un dalībvalstīm būtu tā jāizmanto energoekonomijas pienākuma vajadzībām (9).

Jaunā kategorija ietver turpmāk norādītās aritmētiskās definīcijas, kuru pamatā ir jaunākie grozījumi Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 1099/2008 (10).

Enerģijas galapatēriņš (Eiropa, 2020.–2030. gads) [visi ražojumi kopā] =

enerģijas galapatēriņš [visi ražojumi kopā]

– enerģijas galapatēriņš [apkārtējās vides siltums (siltumsūkņi)]

+ starptautiskais gaisa transports [visi ražojumi kopā]

+ pārveidošanas sektora ievade, domnas [visi ražojumi kopā]

– pārveidošanas sektora izvade, domnas [visi ražojumi kopā]

+ enerģētikas sektors, domnas [cietais fosilais kurināmais]

+ enerģētikas sektors, domnas [mākslīgās jeb rūpnieciskās gāzes]

+ enerģētikas sektors, domnas [kūdra un kūdras produkti]

+ enerģētikas sektors, domnas [degslāneklis un naftas smiltis]

+ enerģētikas sektors, domnas [nafta un naftas produkti]

+ enerģētikas sektors, domnas [dabasgāzes]

2.2.2.   Alternatīvu statistikas datu avotu un ekspertu aplēšu izmantošana

Dalībvalstis var izmantot alternatīvus statistikas datu avotus, bet tām paziņojumā Komisijai ir jāpaskaidro un jāpamato to izmantošana, kā arī jebkādas atšķirības iegūtajos apjomos (sk. Pārvaldības regulas III pielikuma 1. punkta c) apakšpunktu).

Ja laikā, kad dalībvalstīm ir jāiesniedz ziņojumi, konkrētu gadu dati nav pieejami, tās var izmantot ekspertu aplēses (arī šajā gadījumā dalībvalstu paziņojumos ir jāpamato to izmantošana). Ja tad, kad kļūst pieejami oficiālie dati, atklājas būtiskas nesakritības starp aplēsēm un faktiskajiem datiem, prasītā ietaupījuma apjoms ir jāpielāgo faktiskajiem datiem.

Dalībvalstīm ir ieteicams pielāgot aplēses oficiālajiem datiem, tiklīdz tas ir iespējams saskaņā ar pārvaldības mehānismu, kad pienāk nākamā iesnieguma vai obligātā ziņojuma laiks atbilstīgi Pārvaldības regulai (piemēram, nacionālā enerģētikas un klimata plāna (NEKP) atjauninājumā līdz 2023. gada 30. jūnijam saskaņā ar regulas 14. panta 1. punktu.

2.2.3.   Transporta nozarē izmantotā enerģija

Neskarot EED 7. panta 2. punkta b) apakšpunktu (11), dalībvalstis vairs nedrīkst transporta nozares enerģijas galapatēriņu izslēgt no bāzlīnijas aprēķina otrajam un nākamajiem pienākuma periodiem.

2.2.4.   Pašu galapatēriņam saražotā enerģija

Lai gan kumulatīvais enerģijas galapatēriņa ietaupījums pirmajā pienākuma periodā pamatojas uz “enerģijas pārdošanas apjomu galalietotājiem”, EED ir ar nolūku mainīts pamats otrajā un nākamajos periodos, tas ir “enerģijas galapatēriņš”.

Rezultātā dalībvalstīm ir šo periodu bāzlīnijas aprēķinā jāietver enerģija, ko ražo pašu galapatēriņam (piemēram, fotoelementu sistēmu saražotā enerģija, saules enerģijas kolektoru saražotais siltums vai atkritumu līdzsadedzināšana rūpniecībā).

Eurostat kategorija “enerģijas galapatēriņš” (kods B 101700 (12)), kas bija piemērojama EED apspriešanas un pieņemšanas laikā, ietvēra konkrētus atjaunojamos energoresursus, kuri ir būtiski maza apjoma izmantošanai vai izmantošanai uz ēkām vai ēkās (saules enerģija, tostarp fotoelementu enerģija un saules siltumenerģija, vēja enerģija, cietā biomasa, biogāze un šķidrās biodegvielas (13)). Apkārtējās vides siltums, ko izmanto, piemēram, siltumsūkņos, netika ietverts kategorijā “enerģijas galapatēriņš”. Lai nodrošinātu, ka, pārskatot enerģijas bilances, netiek mainīts EED 7. panta 1. punktā paredzētais energoekonomijas pienākums, par ko vienojušies likumdevēji, energoefektivitātes vajadzībām Eurostat ir izveidojis un publicē īpašu kategoriju “enerģijas galapatēriņš (Eiropa, 2020.–2030. gads)” (kods FEC2020-2030), no kuras līdz 2030. gadam ir izslēgts apkārtējās vides siltums (14).

Tomēr, lai gan Pārvaldības regulas III pielikuma 1. punkta c) apakšpunktā ir noteikts, ka par datu avotu pēc noklusējuma ir jāizmanto Eurostat datu kopa, dalībvalstīm ir jāņem vērā visi valsts līmenī pieejamie dati. Gadījumos, kad tie atšķiras no Eurostat datiem, dalībvalstīm ir jāatsaucas uz saviem valsts datu avotiem, ja tie ir precīzāki. Tām šie dati ir jāiekļauj savā aprēķina pamatscenārijā un savos NEKP jānorāda un jāpaskaidro, kādi datu avoti ir izmantoti, tostarp jānorāda jebkādi papildu oficiālie vai aplēstie enerģijas galapatēriņa apjomi, kuri nav ietverti Eurostat datu kopā.

2.3.   Enerģijas ietaupījuma sadalīšana 2021.–2030. gada periodā

EED 7. panta 1. punkta pēdējā daļā ir noteikts, ka dalībvalstīm ir jāizlemj “kā jauno ietaupījumu aprēķināto apjomu sadalīt katrā [pienākuma periodā], ar noteikumu, ka katra pienākuma laikposma beigās ir panākti prasītie kopējie kumulatīvie enerģijas galapatēriņa ietaupījumi”.

Piemēri

Viena dalībvalsts varētu izvēlēties ietaupījuma lineāru pieaugumu laika gaitā, bet cita varētu izlemt sākt vēlāk, bet paredzēt lielāku ietaupījumu otrā pienākuma perioda vidusdaļā/beigās.

Vēl kāda cita dalībvalsts var izvēlēties sadalīt prasīto kumulatīvā enerģijas galapatēriņa ietaupījuma apjomu (piemēram, 44 Mtoe), kā norādīts turpmāk, ciktāl vajadzīgā ietaupījuma kumulatīvais apjoms tiek sasniegts no 2021. līdz 2030. gadam (pieņemot, ka visiem pasākumiem ir ilgstoša ietekme, kas ik gadu nodrošina ietaupījumu vismaz līdz 2030. gadam).

Gads	2021	2022	2023	2024	2025	2026	2027	2028	2029	2030
Enerģijas galapatēriņa ietaupījums (Mtoe)										0,8	Kopējais kumulatīvais enerģijas galapatēriņa ietaupījums (līdz 2030. gadam)
									1,1	1,1
								0,5	0,6	0,6
							0,7	0,7	0,7	0,7
						0,6	0,6	0,6	0,6	0,6
					0,8	0,8	0,8	0,8	0,8	0,8
				1,0	1,0	1,0	1,0	1,0	1,0	1,0
			1,2	1,2	1,2	1,2	1,2	1,2	1,2	1,2
		0,9	0,9	0,9	0,9	0,9	0,9	0,9	0,9	0,9
	0,4	0,4	0,4	0,4	0,4	0,4	0,4	0,4	0,4	0,4
Kopā (Mtoe)	0,4	1,3	2,5	3,5	4,3	4,9	5,6	6,1	7,3	8,1	44

Ja dalībvalsts izveido vai saglabā energoefektivitātes pienākuma shēmu (EEPS), tai nav jāiesniedz ziņojums par to, kā tā savus centienus sadalīs visā pienākuma periodā. Tomēr dalībvalstīm ir ieteicams noteikt un ziņot, kā tas tiks darīts. Saskaņā ar Pārvaldības regulas III pielikuma 3.1. daļas b) punktu dalībvalstīm ir jāpaziņo paredzamais ietaupījuma kumulatīvais un ikgadējais apjoms, kā arī savu shēmu ilgums.

Dalībvalstīm, kas iedibina vai saglabā alternatīvus politikas pasākumus saskaņā ar EED 7.b pantu un/vai valsts energoefektivitātes fondu (VEEF) saskaņā ar EED 20. panta 6. punktu, ir pilnīga rīcības brīvība sadalīt prasīto kumulatīvo enerģijas galapatēriņa ietaupījumu uz visu otro pienākuma periodu. Dalībvalstis var, taču tām nav pienākuma ieviest starpposmus, kam nav jābūt vienāda garuma. Tomēr Pārvaldības regulas III pielikuma 3.2. daļas c) punktā ir noteikts, ka dalībvalstīm ir jāpaziņo “paredzamais ietaupījuma kopējais kumulatīvais un ikgadējais apjoms katram pasākumam un/vai enerģijas ietaupījuma apjoms, kas attiecas uz visiem starpposmiem”.

3.   CITI PRASĪTĀ IETAUPĪJUMA APRĒĶINĀŠANAS VEIDI

3.1.   Rādītājs un tvērums

EED 7. panta 2. punktā paredzētās iespējas neskar energoekonomijas pienākumu saskaņā ar EED 7. panta 1. punkta pirmās daļas b) apakšpunktu. Saskaņā ar EED 7. panta 2. un 4. punktu dalībvalstis drīkst izmantot atšķirīgas aprēķina metodes (piemēram, lai ņemtu vērā konkrētus valsts apstākļus), bet tas nedrīkst izraisīt prasītā enerģijas ietaupījuma apjoma samazināšanos, t. i., dalībvalstīm ir jānodrošina, ka aprēķinā, kurā izmanto vienu no EED 7. panta 2. punktā noteiktajām metodēm, iegūst tādu pašu kumulatīvo minimālo enerģijas ietaupījumu, kāds noteikts EED 7. panta 1. punkta pirmās daļas b) apakšpunktā.

Tādējādi attiecībā uz 2021.–2030. gada pienākuma periodu dalībvalstīm neatkarīgi no tā, vai tiek izmantotas EED 7. panta 2. un 4. punktā paredzētās iespējas, ir jānodrošina, ka līdz 2030. gada 31. decembrim tiek panākts prasītais kumulatīvais enerģijas galapatēriņa ietaupījuma apjoms, kas līdzvērtīgs jaunam ikgadējam ietaupījumam vismaz 0,8 % (15) apmērā. Tādēļ, lai nodrošinātu, ka saskaņā ar EED 7. panta 2. un 4. punktu piemērotais elastīgums nesamazina aprēķināto minimālo jauna enerģijas ietaupījuma neto apjomu, kas jāpanāk attiecībā uz enerģijas galapatēriņu pienākuma periodā, dalībvalstu pašu ikgadējo ietaupījumu līmenim ir jābūt augstākam, nekā vajadzīgs, lai panāktu kumulatīvo enerģijas ietaupījumu, kas noteikts EED 7. panta 1. punkta pirmās daļas b) apakšpunktā (16). Dalībvalstīm nav pienākuma izmantot EED 7. panta 2. punktā noteiktās iespējas.

3.2.   Iespējas saskaņā ar EED 7. panta 2. punktu

Saskaņā ar EED 7. panta 2. punktu dalībvalstis prasīto enerģijas ietaupījuma apjomu var aprēķināt šādi:

—	enerģijas pārdošanas apjomam galalietotājiem vai enerģijas galapatēriņam, ko aprēķina kā vidējo no 2016.–2018. gada rādītājiem, piemērojot ikgadēju ietaupījumu likmi, un/vai

—	pilnībā vai daļēji no pamatscenārija aprēķina izslēdzot enerģiju, ko izmanto transportam un/vai

—	izmantojot jebkuru no EED 7. panta 4. punktā izklāstītajiem risinājumiem.

3.3.   Ikgadējo ietaupījumu likme un aprēķina pamatscenārijs

Ja dalībvalstis izmanto vienu vai vairākas iespējas, saskaņā ar EED 7. panta 3. punktu tām ir jānosaka:

—	sava ikgadējo ietaupījumu likme, kura tiks piemērota dalībvalsts kumulatīvā enerģijas galapatēriņa ietaupījuma aprēķināšanā, lai nodrošinātu, ka prasītais ietaupījums nav mazāks par to, kas paredzēts EED 7. panta 1. punkta pirmās daļas b) apakšpunktā, un

—	savs aprēķina pamatscenārijs, no kura daļēji vai pilnīgi var tikt izslēgta transportam izmantotā enerģija (17).

Tas ir papildus (18) ikgadējās jaunu ietaupījumu likmes un kumulatīvā galapatēriņa ietaupījuma aprēķiniem saskaņā ar EED 7. panta 1. punkta pirmās daļas b) apakšpunktu.

EED 7. panta 5. punkta otrajā daļā ir noteikts, ka neatkarīgi no tā, vai dalībvalstis no sava aprēķina pamatscenārija pilnīgi vai daļēji izslēdz enerģiju, ko izmanto transportam, vai izmanto kādu no EED 7. panta 4. punktā uzskaitītajām iespējām, tām ir jānodrošina, ka aprēķinātais jaunā ietaupījuma neto apjoms, kurš sasniedzams enerģijas galapatēriņā 2021.–2030. gadā, nav zemāks par apjomu, ko iegūst, piemērojot 7. panta 1. punkta pirmās daļas b) apakšpunktā minēto ikgadējo ietaupījumu likmi, t. i., 0,8 % (0,24 % Kipras un Maltas gadījumā).

3.4.   Iespējas saskaņā ar EED 7. panta 4. punktu

2021.–2030. gada pienākuma periodā dalībvalstis var izmantot vienu vai vairākas iespējas (EED 7. panta 4. punkts):

b)	no aprēķina pilnībā vai daļēji izslēgt ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas (ETS) sektorus;

c)	ieskaitīt atsevišķus ietaupījumus no enerģijas pārveidošanas un pārvades sektora;

d)	ieskaitīt iepriekšējās darbības kopš 2008. gada beigām, kuras dod ietaupījumu arī pēc 2020. gada;

e)	ieskaitīt atsevišķās darbības, kas veiktas kopš 2018. gada sākuma līdz 2020. gada beigām un dod ietaupījumu arī pēc 2020. gada;

f)	aprēķinā neiekļaut 30 % no tās enerģijas daudzuma, kas ēkās vai uz ēkām pašpatēriņam saražota tādu politikas pasākumu rezultātā, ar kuriem veicina atjaunojamo energoresursu tehnoloģiju jaunuzstādīšanu; un

g)	ieskaitīt konkrētus enerģijas ietaupījumus, kuri pārsniedz 2014.–2020. gada pienākuma periodam noteiktos.

Saskaņā ar EED 7. panta 5. punkta b) apakšpunktu šīs iespējas drīkst izmantot tikai tam, lai sasniegtu “saskaņā ar 7. panta 2. un 3. punktu aprēķinātā enerģijas ietaupījuma apjomu”, un kopā tās nedrīkst izraisīt “apjoma samazināšanos par vairāk nekā 35 %”.

Ļoti svarīgi norādīt, ka iespējas nedrīkst izmantot, lai samazinātu kumulatīvā enerģijas galapatēriņa ietaupījuma kopējo apjomu, kas noteikts EED 7. panta 1. punkta pirmās daļas b) apakšpunktā. Citiem vārdiem sakot, neatkarīgi no tā, vai dalībvalstis no sava aprēķina pamatscenārija pilnīgi vai daļēji izslēdz enerģiju, ko izmanto transportam, vai izmanto kādu no uzskaitītajām iespējām, tām ir jānodrošina, ka aprēķinātais jaunā ietaupījuma neto apjoms, kurš sasniedzams enerģijas galapatēriņā 2021.–2030. gadā, nav zemāks par apjomu, ko iegūst, piemērojot EED 7. panta 1. punkta pirmās daļas b) apakšpunktā minēto ikgadējo ietaupījumu likmi (19). Lai to nodrošinātu EED 7. panta 5. punktā ir noteikts, ka dalībvalstīm ir jāaprēķina iespējamā ietekme, kādu pienākuma periodā izraisīs lēmums izmantot vienu vai vairākas iespējas (20).

EED 7. panta 4. punkta b) un f) apakšpunktā paredzētās iespējas drīkst izmantot tikai sava pamatscenārija aprēķināšanai saskaņā ar EED 7. panta 2. un 3. punktu. Apjomus var atskaitīt no minētā aprēķina (ievērojot paredzētos ierobežojumus).

Punkta c), d), e) un g) apakšpunktā paredzētās iespējas ir saistītas ar enerģijas ietaupījumu, un tās ieskaitīt tikai tā ietaupījuma aprēķinātajā apjomā, kas prasīts saskaņā ar EED 7. panta 2. un 3. punktu. Tādējādi tās nevar izmantot, lai samazinātu energoekonomijas pienākuma līmeni, kas noteikts EED 7. panta 1. punkta pirmās daļas b) apakšpunktā, bet var izmantot tā sasniegšanai.

3.4.1.   Iespēju sīks apraksts

3.4.1.1.   ETS sektoru pilnīga vai daļēja izslēgšana (7. panta 4. punkta b) apakšpunkts)

Ja dalībvalsts izmanto tikai un vienīgi iespēju pilnīgi vai daļēji izslēgt tās pārdotās enerģijas apjomu, ko izmanto ETS sektoros (EED 7. panta 4. punkta b) apakšpunkts), tai ir jānosaka, kāds daudzums piegādātās vai mazumtirdzniecības līmenī pārdotās enerģijas tiek izmantots šīm rūpnieciskajām darbībām. Aprēķina pamatā ir enerģija, ko izmanto ETS direktīvas (21) I pielikumā uzskaitītajām darbībām.

Pēc tam no šā apjoma atskaita enerģiju, ko izmanto minētajā pielikumā uzskaitītajām “enerģētiskajām darbībām” (sadedzināšanas iekārtās ar nominālo siltumspēju, kas pārsniedz 20 MW (izņemot bīstamo vai sadzīves atkritumu iekārtas), minerāleļļu rafinēšanas iekārtās un koksa krāsnīs), un enerģiju, ko izmantoto aviācijā (22).

3.4.1.2.   Enerģijas ietaupījums, kas gūts no enerģijas pārveidošanas un pārvades nozares (7. panta 4. punkta c) apakšpunkts)

Saskaņā ar EED 7. panta 4. punkta c) apakšpunktu dalībvalstis drīkst atbilstīgi EED 7. panta 2. un 3. punktam aprēķinātajā enerģijas ietaupījuma apjomā iekļaut enerģijas ietaupījumu, kas, īstenojot EED 14. panta 4. punkta un 5. punkta b) apakšpunkta, kā arī 15. panta 1.–6. un 9. punkta prasības, panākts enerģijas pārveidošanas, sadales un pārvades nozarēs, tostarp efektīvā centralizētas siltumapgādes un aukstumapgādes infrastruktūrā (23).

3.4.1.3.   Enerģijas ietaupījums no atsevišķām darbībām, kuras īstenotas kopš 2008. gada 31. decembra (7. panta 4. punkta d) apakšpunkts)

Ja dalībvalsts atbilstīgi EED 7. panta 2. un 3. punktam aprēķinātajā prasītajā enerģijas ietaupījuma apjomā iekļauj enerģijas ietaupījumu no atsevišķām darbībām, kuras īstenotas kopš 2008. gada 31. decembra, šo darbību ietekmei ir jāturpinās pēc 2020. gada attiecībā uz 2021.–2030. gada pienākuma periodu, t. i., tām jādod jauns enerģijas ietaupījums arī pēc 2020. gada 31. decembra. EED 2. panta 19. punktā “atsevišķa darbība” ir definēta kā darbība, kuras rezultātā ir panākti pārbaudāmi un izmērāmi vai aplēšami energoefektivitātes uzlabojumi un kuras īstenošana izriet no politikas pasākuma. Turklāt enerģijas ietaupījumam ir jābūt izmērītam un verificētam.

3.4.1.4.   Atsevišķas darbības, kas īstenotas laikā no 2018. gada sākuma līdz 2020. gada beigām (7. panta 4. punkta e) apakšpunkts)

Saskaņā ar EED 7. panta 4. punkta e) apakšpunktu dalībvalsts var atbilstīgi EED 7. panta 2. un 3. punktam aprēķinātajā enerģijas ietaupījuma apjomā iekļaut enerģijas ietaupījumu, kas izriet no politikas pasākumiem, ja tā pierāda, ka minētie pasākumi noveduši pie atsevišķām darbībām, kas tiek veiktas no 2018. gada 1. janvāra līdz 2020. gada 31. decembrim un joprojām dod ietaupījumu pēc tam.

Lai gan EED 7. panta 4. punkta d) apakšpunktā ir minēta atsevišķo darbību īstenošana no 2008. gada 31. decembra līdz 2013. gada 31. decembrim, EED 7. panta 4. punkta e) apakšpunkts piemērojams tikai tādām atsevišķām darbībām, kuras īstenotas no 2018. gada 1. janvāra līdz 2020. gada 31. decembrim. Šī atšķirība ir būtiska gadījumā, ja dalībvalstis uzskata, ka 2008. gadā īstenota pasākuma ilgums ir līdz 21 gadam un attiecīgi 2018. gadā īstenota pasākuma ilgums ir līdz 12 gadiem. Praksē tas nozīmē, ka pirmais gadījums attiecas uz darbībām ar garu dzīves ilgumu, piemēram, ēkas norobežojošās konstrukcijas izolāciju.

3.4.1.5.   Enerģija, kas tiek ražota pašpatēriņam uz ēkām vai ēkās, pateicoties atjaunojamo energoresursu enerģijas tehnoloģiju jaunuzstādīšanai (7. panta 4. punkta f) apakšpunkts)

Šī iespēja ļauj dalībvalstīm EED 7. panta 2. un 3. punktā prasītā enerģijas ietaupījuma aprēķinā neiekļaut verificējamu tās enerģijas daudzumu, kas pašpatēriņam tiek saražota jaunās atjaunojamo energoresursu enerģijas iekārtās uz ēkām vai ēkās.

Šīs iespējas izmantošanai ir trīs ierobežojumi:

—	no pamatscenārija aprēķina drīkst izslēgt ne vairāk kā 30 % no enerģijas, kas pašpatēriņam tiek ražota jaunās atjaunojamo energoresursu enerģijas iekārtās uz ēkām vai ēkās,

—	tas drīkst ne vairāk kā par 35 % samazināt saskaņā ar EED 7. panta 2. un 3. punktu aprēķināto apjomu un

—	šādas enerģijas apjomu nedrīkst izslēgt no energoekonomijas pienākuma aprēķina saskaņā ar EED 7. panta 1. punkta pirmās daļas b) apakšpunktu.

EED V pielikuma 2. punkta e) apakšpunktā ir noteikts, kā saskaņā ar EED 7. panta 1. punktu paredzētajā ietaupījumā var ņemt vērā enerģijas ietaupījumu no pasākumiem, ar kuriem veicina maza apjoma atjaunojamo energoresursu tehnoloģiju ierīkošanu uz ēkām vai ēkās (24). Uz to neattiecas nekādi apjoma ierobežojumi.

Tā kā EED 7. panta 4. punkta f) apakšpunktā ir minēts “verificējams tās enerģijas daudzums, kas pašpatēriņam saražota ēkās vai uz ēkām” (25) (nevis faktiski izmantotais apjoms), dalībvalstīm ir jānosaka un jāverificē atjaunojamo energoresursu enerģijas daudzums (izsakot to ktoe, MW vai līdzvērtīgā mērvienībā), kas pašpatēriņam tiek saražota uz ēkām tādu politikas pasākumu rezultātā, kuri veicina jaunuzstādīšanu 2021.–2030. gada pienākuma periodā. Tā kā noteikumā ir minēts “verificējams daudzums”, šajā aprēķinā var ņemt vērā aplēsto vidējo atjaunojamo energoresursu enerģijas daudzumu, ko saražos pašpatēriņam 2021.–2030. gadā tikai tādās iekārtās, kuras uzstādītas uz ēkām vai ēkās pēc 2020. gada 31. decembra.

Pārvaldības regulas 21. panta b) punkta 3. apakšpunktā ir noteikts, ka dalībvalstīm ir savos integrētajos nacionālajos enerģētikas un klimata progresa ziņojumos jāiekļauj informācija par valsts EEPS un alternatīvu politikas pasākumu īstenošanu. Tādēļ no 2021. gada 15. marta (un pēc tam reizi divos gados) tām ir jāsniedz informācija par faktisko tādas enerģijas apjomu, kas pašpatēriņam saražota uz ēkām vai ēkās no jaunuzstādītām atjaunojamo energoresursu enerģijas tehnoloģijām.

Indikatīvs un neizsmeļošs piemērs

Tabulā iekļauts neizsmeļošs tehnoloģiju saraksts un parādīts, kādu daudzumu enerģijas var izslēgt no prasītā enerģijas ietaupījuma aprēķina. Piemēram, uzstādīts saules siltumenerģijas/gāzes katls varētu saražot 1 000 kWh atjaunojamo energoresursu enerģijas, no kuras 30 % (300 kWh) varētu izslēgt no aprēķina (ja tas nepārsniedz 35 % no prasītā ietaupījuma).

Tehnoloģijas veids		Enerģijas galapieprasījums (kWh)	Ēkās saražoto atjaunojamo energoresursu īpatsvars (%)	Ražošana, kas samazina ietaupījuma mērķrādītāju (kWh)	30 %, ko drīkst izslēgt no prasītā ietaupījuma (kWh)
1.	Gāzes kondensācijas katls	10 526	0	0
2.	Malkas kondensācijas katls	10 870	100	10 870	3 261
3.	Siltumsūknis (ar tīkla elektroenerģiju)	2 857	0	0
4.	Saules siltumenerģija ar gāzes katlu	10 474	~10	1 000	300
	Saules siltumenerģijas iekārta	1 000	100	1 000	300
	Gāzes kondensācijas katls	9 474	0	0
5.	Saules fotoelementu iekārta	3 500	100	3 500	1 050

3.4.1.6.   Enerģijas ietaupījums, kas pārsniedz pirmajam pienākuma periodam noteikto (7. panta 4. punkta g) apakšpunkts)

Dalībvalstis var aprēķinā saskaņā ar EED 7. panta 2. un 3. punktu ieskaitīt enerģijas ietaupījumu, kas pārsniedz pirmajam pienākuma periodam (2014–2020) noteikto, ja:

—	tas gūts no atsevišķām darbībām EEPS vai alternatīviem politikas pasākumiem un

—	dalībvalsts ir paziņojusi attiecīgos politikas pasākumus savā valsts energoefektivitātes rīcības plānā un progresa ziņojumā saskaņā ar 24. panta 2. punktu (26).

4.   POLITIKAS PASĀKUMU IZVĒLE NOLŪKĀ PANĀKT PRASĪTO KUMULATĪVĀ ENERĢIJAS GALAPATĒRIŅA IETAUPĪJUMA APJOMU

Saskaņā ar EED 7. panta 10. punktu dalībvalstīm prasītais kumulatīvais enerģijas galapatēriņa ietaupījums ir jāpanāk šādi:

—	izveidojot EEPS,

—	pieņemot alternatīvus politikas pasākumus vai

—	izmantojot abu minēto pieeju kombināciju.

EED 7. pantā ir paskaidrots, ka šajā sakarā EEPS un alternatīvi politikas pasākumi ir vienlīdz derīgas pieejas. Dalībvalstis var izmantot plašas elastības iespējas un rīcības brīvību, lai no dažādiem shēmu veidiem izvēlētos sistēmu, kas būtu vispiemērotākā to konkrētajai sistēmai un apstākļiem (27).

EED 7.a panta 1. punktā un 7.b panta 1. punktā ir noteikts, ka visiem politikas pasākumiem jābūt izstrādātiem ar mērķi izpildīt energoekonomijas pienākumu saskaņā ar EED 7. panta 1. punktu un ka tiem jāspēj sekmēt “enerģijas galapatēriņa ietaupījumu”, ko sasniedz “pie galalietotājiem”. Tomēr ir lietderīgi, ja politikas pasākums sekmē arī citus mērķus un mērķrādītājus (piemēram, enerģētikas politikas ietvaros nepieciešamību saglabāt, aizsargāt un uzlabot vides kvalitāti vai veicināt dabas resursu apdomīgu un saprātīgu izmantošanu).

EED 2. panta 18. punktā “politikas pasākums” ir definēts kā regulatīvs, finanšu, fiskāls, brīvprātīgs vai informācijas sniegšanas instruments, kas dalībvalstī ir oficiāli izveidots un tiek īstenots, lai tirgus dalībniekiem radītu atbalsta sistēmu, prasību vai stimulu nodrošināt un pirkt energopakalpojumus un īstenot citus energoefektivitātes uzlabošanas pasākumus. Politikas pasākumi, kuru mērķis ir atbalstīt tikai tādus politikas mērķus, kas neietver energoefektivitāti, un kuri izstrādāti nolūkā vienīgi sniegt vai iegādāties enerģētikas pakalpojumus vai kuri nodrošina galapatēriņa ietaupījumus, kas netiek sasniegti pie galalietotājiem, var netikt uzskatīti par atbilstīgiem EED 7. pantam. Jebkurā gadījumā dalībvalstīm būs pasākumi rūpīgi jānovērtē un jāpierāda, ka enerģijas ietaupījumu var tieši attiecināt uz tiem.

Neatkarīgi no tā, vai dalībvalsts izlemj izmantot EEPS vai pieņemt alternatīvus politikas pasākumus, tai ir jānodrošina, ka ar šiem politikas pasākumi var sasniegt prasīto kumulatīvo enerģijas galapatēriņa ietaupījumu līdz 2030. gada 31. decembrim (vai nākamajā ekonomijas periodā atkarībā no tā, kad pasākums ir izstrādāts).

Turpmāk aplūkojamais neizsmeļošais definīciju saraksts ir būtisks politikas pasākumu izstrādē (grozītajā EED šīs definīcijas nav mainītas).

EED 2. pants

“4)	“energoefektivitāte” ir attiecība starp iegūto jaudu, pakalpojumu, precēm vai enerģiju un ieguldīto enerģiju;

5)	“enerģijas ietaupījums” ir ietaupītās enerģijas apjoms, ko nosaka, izmērot un/vai aplēšot patēriņu pirms un pēc energoefektivitātes uzlabošanas pasākuma īstenošanas, vienlaikus nodrošinot, ka tiek standartizēti ārējie apstākļi, kas ietekmē enerģijas patēriņu;

6)	“energoefektivitātes uzlabošana” ir energoefektivitātes pieaugums, kas panākts tehnoloģisku pārmaiņu, paradumu maiņas un/vai ekonomisku pārmaiņu rezultātā;”

“14)	“atbildīgā puse” ir enerģijas sadales vai enerģijas mazumtirdzniecības uzņēmums, kuram ir saistošas valsts energoefektivitātes pienākuma shēmas, kas minētas 7. pantā;

15)	“pilnvarotā puse” ir juridiska persona, kurai valdība vai cita publiska struktūra ir deleģējusi pilnvaras valdības vai citas publiskas struktūras vārdā izstrādāt, pārvaldīt vai uzturēt finanšu shēmu;

16)	“iesaistītā puse” ir uzņēmums vai publiska struktūra, kas, balstoties uz brīvprātīgu vienošanos, ir apņēmusies sasniegt konkrētus mērķus vai uz kuru attiecas valsts regulatīvs politikas instruments;

17)	“īstenojošā publiskā iestāde” ir publisko tiesību subjekts, kura atbildībā ir veikt vai pārraudzīt aplikšanu ar enerģijas vai oglekļa dioksīda nodokli, finanšu shēmas un instrumentus, finanšu stimulus, standartus un normas, enerģijas patēriņa marķējuma shēmas un apmācības vai izglītības pasākumus;

18)

“politikas pasākums” ir regulatīvs, finanšu, fiskāls, brīvprātīgs vai informācijas sniegšanas instruments, kas dalībvalstī ir oficiāli izveidots un tiek īstenots, lai tirgus dalībniekiem radītu atbalsta sistēmu, prasību vai stimulu nodrošināt un pirkt energopakalpojumus un īstenot citus energoefektivitātes uzlabošanas pasākumus;

19)	“atsevišķa darbība” ir darbība, kuras rezultātā ir panākti pārbaudāmi un izmērāmi vai aplēšami energoefektivitātes uzlabojumi un kuras īstenošana izriet no politikas pasākuma;

20)	“enerģijas sadales uzņēmums” ir fiziska vai juridiska persona, tostarp sadales sistēmas operators, kas ir atbildīga par enerģijas transportēšanu, lai to piegādātu galalietotājiem vai sadales stacijām, kuras pārdod enerģiju galalietotājiem;

21)	“sadales sistēmas operators” ir “sadales sistēmas operators”, kā definēts attiecīgi Direktīvā 2009/72/EK un Direktīvā 2009/73/EK;

22)	“enerģijas mazumtirdzniecības uzņēmums” ir fiziska vai juridiska persona, kas pārdod enerģiju galalietotājiem;

23)	“galalietotājs” ir fiziska vai juridiska persona, kas iepērk enerģiju savai tiešajai lietošanai;

24)	“energopakalpojumu sniedzējs” ir fiziska vai juridiska persona, kas sniedz energopakalpojumus vai citus energoefektivitātes uzlabošanas pasākumus galalietotāja iekārtās vai telpās;”.

EED 7. panta 10. punkta nolūkā dalībvalstis var ieskaitīt enerģijas ietaupījumu no jauniem politikas pasākumiem, kuri pieņemti 2021.–2030. gada pienākuma periodā. Tās var arī ieskaitīt enerģijas ietaupījumu no politikas pasākumiem, kuri pieņemti 2014.–2020. gada pienākuma periodā (vai pirms tam), ja tie atbilst EED 7., 7.a vai 7.b panta prasībām.

Dalībvalstis var ņemt vērā enerģijas ietaupījumu no pasākumiem, kuri pieņemti līdz 2020. gada 31. decembrim vai vēlāk tikai tad, ja šie pasākumi noveduši pie jaunām atsevišķām darbībām, ko īsteno pēc 2020. gada 31. decembra un pirms 2030. gada 31. decembra.

Pasākumu, darbību un ietaupījumu piemēri

2010. gadā sāka īstenot finansiālā atbalsta programmu ar energoefektivitāti saistītai ēku renovācijai. Kamēr turpināsies šīs programmas īstenošana un tā attiecīgajā periodā nodrošinās aizvien jaunu renovācijas, gadījumus, no šīm renovācijām izrietošo enerģijas ietaupījumu var ieskaitīt ietaupījumā, kas prasīts otrajā pienākuma periodā.

Pirms 2021. gada ieviesa degvielas nodokli, lai rosinātu ekonomisku paradumu veidošanos un uzlabotu transporta efektivitāti. Kamēr šo nodokli turpinās piemērot un tā ietekme uz paradumiem būs izmērāma un verificējama, ņemot vērā nesenāko cenu elastīgumu, no pasākuma izrietošo enerģijas ietaupījumu var ieskaitīt ietaupījumā, kas prasīts otrajā pienākuma periodā.

4.1.   Energoefektivitātes pienākuma shēmas

Galvenais pamatojums, kādēļ varētu izvēlēties īstenot EEPS, lai panāktu kumulatīvo enerģijas galapatēriņa ietaupījumu, kas prasīts saskaņā ar EED 7. panta 1. punkta pirmās daļas b) apakšpunktu, varētu būt tas, ka tieši enerģijas piegādātāji, mazumtirgotāji un sadales uzņēmumi vislabāk spēj apzināt enerģijas ietaupījumu, ko sasnieguši to klienti, un spēs panākt enerģijas ietaupījumu enerģētikas pakalpojumu uzņēmējdarbības modeļos. Tādā gadījumā dalībvalstīm ir valsts līmenī jāizraugās viena vai vairākas atbildīgās puses (28), kam ir pienākums panākt enerģijas ietaupījumu pie galalietotājiem (29). Atbildīgā puse ir jāizraugās, pamatojoties uz objektīviem un nediskriminējošiem kritērijiem, kā noteikts EED 7.a panta 2. punktā.

Izraugoties atbildīgās puses EEPS ietvaros, dalībvalstīm būtu jāņem vērā Eiropas Savienības Tiesas spriedums lietā C-561/16. Tiesa noteica, ka dalībvalstis var uzlikt energoefektivitātes pienākumus “tikai noteiktiem uzņēmumiem elektroenerģijas nozarē, ar nosacījumu, ka šo uzņēmumu izraudzīšana par atbildīgajām pusēm faktiski ir balstīta uz skaidri noteiktiem objektīviem un nediskriminējošiem kritērijiem, un tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai” (30).

Turklāt dalībvalstīm ir jānosaka, kāds enerģijas ietaupījuma apjoms ir jāpanāk katrai atbildīgajai pusei (tās apakškategorijai). Šie apjomi pēc tam ir jāattiecina uz katru atbildīgo pusi, lai pārbaudītu, vai tā ir izpildījusi savus pienākumus.

Saskaņā ar 7.a panta 4. punktu dalībvalstis no katras atbildīgajās puses sagaidīto enerģijas ietaupījuma apjomu var izteikt vai nu kā enerģijas galapatēriņu, vai kā primārās enerģijas patēriņu (31), izmantojot IV pielikumā noteiktos pārrēķina koeficientus.

Dalībvalstis var arī izlemt atļaut vai prasīt atbildīgajām pusēm visu vai daļu sava pienākuma saskaņā ar valsts tiesību aktiem izpildīt kā ieguldījumu VEEF (32). Tās var ļaut atbildīgajām pusēm sava pienākuma izpildē ieskaitīt ietaupījumu, ko panākuši energopakalpojumu sniedzēji (33) vai citas trešās personas. Saskaņā ar EED 7.a panta 6. punkta a) apakšpunktu tām ir jānodrošina, ka enerģijas ietaupījumu sertificēšana notiek saskaņā ar apstiprināšanas procesu, kurš ir skaidrs, pārredzams un visiem tirgus dalībniekiem pieejams un kura mērķis ir sertifikācijas izmaksu samazināšana (34).

EED 7.a panta 3. punktā ir skaidrots, ka dalībvalstīm ir jānodrošina, lai enerģijas mazumtirdzniecības uzņēmumi, pildot savu pienākumu, neradītu šķēršļus, kas traucē lietotājiem pāriet no viena piegādātāja pie cita.

EED 7.a panta 5. punktā ir noteikts, ka dalībvalstīm ir jāievieš mērīšanas, kontroles un verifikācijas sistēmas, saskaņā ar kurām tiek veikta dokumentēta verifikācija attiecībā uz vismaz statistiski nozīmīgu un reprezentatīvu izlasi no atbildīgo pušu īstenotajiem energoefektivitātes uzlabošanas pasākumiem (35).

Saskaņā ar EED 7.a panta 6. punkta b) apakšpunktu dalībvalstis var paredzēt “atlikšanas rezervē un aizņemšanās” iespēju, t. i., atļaut atbildīgajām pusēm ieskaitīt konkrētā gadā panāktu ietaupījumu tā, it kā tas būtu panākts vai nu kādā no iepriekšējiem četriem gadiem vai kādā no nākamajiem trim gadiem. Jānorāda, ka šis elastīgums:

—	piemērojams tikai tādam enerģijas ietaupījumam, kas izriet no EEPS, kuras īstenotas kopš 2014. gada 1. janvāra, un nav piemērojams alternatīviem politikas pasākumiem, un

—	ir ierobežots laikā, proti, dalībvalstis var atļaut atbildīgajām pusēm “atlikt rezervē vai aizņemties” tikai pienākuma periodā.

Citiem vārdiem sakot, ietaupījumu, kas panākts laikā no 2014. gada līdz 2020. gadam, nedrīkst “atlikt rezervē vai aizņemties” pēc 2020. gada 31. decembra. Ietaupījumu, kas panākts laikā no 2021. gada līdz 2030. gadam, nedrīkst “atlikt rezervē vai aizņemties” pirms 2020. gada 31. decembra vai pēc 2030. gada 31. decembra. Ietaupījumu, kas panākts pēc 2010. gada un pirms 2014. gada 1. janvāra, nedrīkst “atlikt rezervē vai aizņemties” EED 7. panta 1. punkta pirmās daļas b) apakšpunkta nolūkā.

Tā kā EED 7. panta 8. punktā ir nepārprotami paredzēts izņēmums, tā piemērošana ir ierobežota un attiecas tikai uz EED 7. panta 1. punkta pirmās daļas a) apakšpunkta mērķiem.

Piemēri

Enerģijas ietaupījumu, kas panākts 2014. gadā (EEPS rezultātā), var ieskaitīt tā, it kā tas būtu panākts 2017. gadā.

Enerģijas ietaupījumu, kas panākts 2014. gadā (EEPS rezultātā), nevar ieskaitīt 2021. gada ietaupījumā.

Enerģijas ietaupījumu, kas panākts 2018. gadā (EEPS rezultātā), var ieskaitīt 2014. gada ietaupījumā.

EED 7.a panta 6. punkta otrajā daļā ir noteikts, ka dalībvalstis “novērtē un attiecīgā gadījumā veic pasākumus, lai mazinātu ietekmi, ko energoefektivitātes pienākuma shēmu radītās tiešās un netiešās izmaksas atstāj uz starptautiskai konkurencei pakļautu energoietilpīgu nozaru konkurētspēju”.

Kopumā runa ir par divu veidu izmaksām:

—	ieguldījuma izmaksām un

—	administratīvajām izmaksām (tostarp monitoringu un ziņošanu).

Savā ietekmes novērtējumā (36) Komisija, pamatojoties uz pieejamiem pierādījumiem, parādīja, ka EEPS ir izmaksu ziņā ļoti efektīvas. Īstenojot šādas shēmas, atbildīgajām pusēm ir pienākums nodrošināt, lai galapatēriņa ietaupījums tikti panākts ar zemākajām (ieguldījuma un administratīvajām) izmaksām, jo īpaši tad, ja izmaksas tiek piemērotas galalietotājiem. Šī prasība ir spēkā arī tad, ja atbildīgās puses izvēlas ņemt vērā sertificētu enerģijas ietaupījumu, ko panākuši energopakalpojumu sniedzēji un citas trešās personas.

Saskaņā ar EED 7.a panta 7. punktu “reizi gadā dalībvalstis publicē katras atbildīgās puses vai atbildīgo pušu apakškategorijas panāktos enerģijas ietaupījumus, kā arī kopējos shēmā panāktos ietaupījumus”. Šo informāciju var publicēt kopā ar citiem datiem, ko tās publisko. Tas, ka šādus datus ir publicējušas citas puses, piemēram, Komisija, neatbrīvo dalībvalstis no minētā pienākuma.

4.2.   Alternatīvi politikas pasākumi

EED ir precizēts, ka dalībvalstīm lielai elastībai alternatīvu politikas pasākumu izstrādē un īstenošanā. Lai gan EED vairs nav uzskaitīti pasākumu veidi, EED 2. panta 18. punktā “politikas pasākuma” definīcijā ir sniegts neizsmeļošs iespējamo veidu saraksts, proti, “regulatīvi, finanšu, fiskāli, brīvprātīgi vai informācijas sniegšanas instrumenti, kas dalībvalstī ir oficiāli jāizveido un jāīsteno, lai tirgus dalībniekiem radītu atbalsta sistēmu, prasību vai stimulu nodrošināt un pirkt energopakalpojumus un īstenot citus energoefektivitātes uzlabošanas pasākumus”.

Dalībvalstis var apsvērt iespēju veicināt vietējo atjaunojamo energoresursu energokopienu nozīmi alternatīvu politikas pasākumu realizēšanā (37).

EED V pielikuma 3. punktā ir noteiktas alternatīvu politikas pasākumu izstrādes un administrēšanas prasības:

“a)	ar politikas pasākumiem un atsevišķām darbībām tiek gūts verificējams enerģijas galapatēriņa ietaupījums;

b)	ir skaidri noteikta attiecīgi katras iesaistītās puses, pilnvarotās puses vai īstenojošās publiskās iestādes atbildība;

c)	panākto vai panākamo enerģijas ietaupījumu nosaka pārredzamā veidā;

d)	enerģijas ietaupījuma apjoms, kas ir prasīts vai jāpanāk, īstenojot politikas pasākumu, ir izteikts kā galapatēriņš vai kā primārās enerģijas patēriņš, izmantojot IV pielikumā noteiktos pārrēķina koeficientus;

e)	tiek sniegts gada pārskats par pilnvaroto pušu, iesaistīto pušu vai īstenojošo publisko iestāžu panākto enerģijas ietaupījumu, kā arī dati par enerģijas ietaupījuma gada tendenci, un šī informācija tiek publiskota;

f)	tiek veikts rezultātu monitorings un tiek veikti piemēroti pasākumi, ja panāktais progress nav pietiekams;

g)	enerģijas ietaupījumu, kas gūts no atsevišķas darbības, deklarē tikai viena puse;

h)	ir pierādīts, ka iesaistītās puses, pilnvarotās puses vai īstenojošās publiskās iestādes darbības ir būtiskas deklarēto enerģijas ietaupījumu sasniegšanai.”

EED 7.b panta 2. punktā ir noteikts, ka dalībvalstīm ir jāievieš mērīšanas, kontroles un verifikācijas sistēmas, saskaņā ar kurām dokumentēta verifikācija tiek veikta vismaz statistiski nozīmīgai un reprezentatīvai izlasei no iesaistīto vai pilnvaroto pušu īstenotajiem energoefektivitātes uzlabošanas pasākumiem (izņemot nodokļus).

Jānorāda, ka:

—	mērīšana, kontrole un verifikācija ir jāveic neatkarīgi no minētajām pusēm (38) un

—	ar “statistiski nozīmīgu un reprezentatīvu izlasi” būtu jāsaprot apakškopa, kas precīzi atspoguļo enerģijas ietaupīšanas pasākumu ģenerālkopu un tādējādi ļauj izdarīt pamatoti ticamus secinājumus par pasākumu kopuma uzticamību.

4.2.1.   Finansējuma shēmas un instrumenti un fiskāli stimuli

Tie ir dalībvalsts noteikti politikas pasākumi, kuru ietekmē, izmantojot monetārus un fiskālus stimulus, tiek pielietotas energoefektīvas tehnoloģijas vai paņēmieni un tāpēc mazinās enerģijas galapatēriņš (39).

Jānorāda, ka:

—	to ietekme jāmēra, jākontrolē un jāverificē neatkarīgi no iesaistītajām vai pilnvarotajām pusēm (40) un

—

finansējuma shēmu vai instrumentu gadījumā finansējumam būtu jānāk no: — publiskiem (Eiropas vai nacionāliem) avotiem vai — publiskiem (Eiropas vai nacionāliem) avotiem un privātiem avotiem (piemēram, bankām, ieguldījumu fondiem, pensiju fondiem) ar konkrētu mērķi īstenot atsevišķas darbības, kas noved pie enerģijas galapatēriņa ietaupījuma.

4.2.2.   Valsts energoefektivitātes fonds

Dalībvalstis saskaņā ar EED 20. panta 6. punktu VEEF var izveidot vai nu kā alternatīvu politikas pasākumu, vai kā daļu no EEPS, lai atbildīgās puses varētu visus vai daļu savu ietaupījumu realizēt kā iemaksu fondā.

Ja dalībvalsts izveido mehānismu gada iemaksu veikšanai VEEF kā galveno energoefektivitātes pienākumu īstenošanas metodi, tās valsts tiesību aktiem ir jānodrošina, ka:

—	panāktais enerģijas ietaupījums ir vienāds ar EEPS ietvaros gūto ietaupījumu un

—	finansētie pasākumi atbilst EED 7.b panta un 20. panta 6. punkta, kā arī V pielikuma 3. punkta prasībām (41).

VEEF var būt jebkāds dalībvalsts izveidots fonds, kura mērķis ir atbalstīt valsts energoefektivitātes iniciatīvas. To var izveidot, lai finansētu ekonomikas un finanšu atbalsta shēmas, tehnisko palīdzību, apmācību un informāciju, kā arī citus pasākumus, lai palielinātu energoefektivitāti nolūkā sekmēt ES tiesību aktu mērķu sasniegšanu (42). Principā var arī kombinēt publiskos līdzekļus (piemēram, lai novērstu tirgus nepilnības, proti, izmaksu kategorijas vai pasākumus, kuriem parasti nepievēršas tirgus mehānismu ietvaros) un privāto kapitālu, lai nodrošinātu efektīvākus risinājumus.

Lai to varētu ieskaitīt EED 7. panta nolūkā, finansējumam jānāk no:

—	publiskiem (Eiropas vai nacionāliem) avotiem vai

—	publiskiem (Eiropas vai valsts) avotiem un privātiem avotiem (piemēram, bankām, ieguldījumu fondiem, pensiju fondiem, atbildīgajām pusēm) ar konkrētu mērķi īstenot atsevišķas darbības, kas noved pie enerģijas galapatēriņa ietaupījuma.

4.2.3.   Noteikumi un brīvprātīgas vienošanās

Tie ir dalībvalsts noteikti politikas pasākumi, kuru ietekmē tiek pielietotas energoefektīvas tehnoloģijas vai paņēmieni un tāpēc mazinās enerģijas galapatēriņš. Tie var būt šādi:

—	juridiski saistoši pasākumi, kas paredz konkrētu tehnoloģiju vai paņēmienu izmantošanu, vai

—	brīvprātīgas vienošanās, ar ko saskaņā uzņēmumi vai pašvaldības apņemas īstenot konkrētas darbības (43).

“Iesaistītā puse” var būt uzņēmumi vai publiska struktūras, kas, balstoties uz brīvprātīgu vienošanos, ir apņēmušās sasniegt konkrētus mērķus vai uz ko attiecas valsts regulatīvs politikas instruments.

4.2.4.   Standarti un normas

Tie ir dalībvalsts noteikti politikas pasākumi, kuru mērķis ir uzlabot, piemēram, ražojumu, pakalpojumu, ēku un transportlīdzekļu energoefektivitāti (44). Šo shēmu puses ir “īstenojošās publiskās iestādes”.

4.2.5.   Energomarķējuma shēmas

Tās ir dalībvalsts noteiktas marķējuma shēmas, izņemot tās, kas ir obligātas saskaņā ar ES tiesību aktiem (piemēram, ietaupījumu, ko iegūst tikai no energomarķējuma ieviešanas saskaņā ar Energomarķējuma regulu (45), ieskaitīt nevar (46)).

Citi līdztekus īstenotie politikas pasākumi arī var ietekmēt enerģijas ietaupījumu, tādēļ ne visas izmaiņas, kas novērojamas kopš novērtētā pasākuma ieviešanas, var skaidrot tikai ar šo pasākumu. Ir rūpīgi jāapsver marķējuma shēmas ietekme, lai noskaidrotu, kāda ir saikne starp atsevišķo darbību un ietaupījumu, kuru var uz to attiecināt.

4.2.6.   Apmācība un izglītība, tostarp konsultēšanas programmas attiecībā uz energopatēriņu

Tie ir dalībvalsts noteikti politikas pasākumi, kuru rezultātā tiek izmantotas energoefektīvas tehnoloģijas vai paņēmieni un tāpēc mazinās enerģijas galapatēriņš, izmantojot, piemēram, energoauditoru mācību programmas, energopārvaldnieku izglītības programmas vai konsultēšanas programmas attiecībā uz energopatēriņu mājsaimniecībās.

Jānorāda, ka:

—	šādi pasākumi ir jāuzrauga “īstenojošai publiskai iestādei” un

—	ir rūpīgi jāizskata to ietekme, lai noskaidrotu: — kāda ir saikne starp apmācības un izglītības pasākumu un atsevišķo darbību, kura ir uz to attiecināma, un — periodu, kurā varētu turpināties programmu ietekme (47).

4.2.7.   Citi alternatīvi pasākumi

Alternatīvu politikas pasākumu saraksts nav izsmeļošs, tāpēc var piemērot arī citus politikas pasākumus. Tomēr dalībvalstīm ir savā paziņojumā Komisijai jāpaskaidro, kā tiek panākts līdzvērtīgs ietaupījuma, monitoringa un verifikācijas līmenis (48).

Energopatēriņa samazināšana un atjaunojamo energoresursu enerģijas izmantošana ēku sektorā ir svarīgi pasākumi, ar kuriem samazināt energoatkarību un siltumnīcefekta gāzu emisijas, jo īpaši, ņemot vērā ES 2030. gadam izvirzītos vērienīgos klimata un enerģētikas mērķus un vispārējās saistības, ko ES uzņēmusies saskaņā ar Parīzes nolīgumu. Tādējādi politikas pasākumus, kas veicina maza apjoma atjaunojamo energoresursu tehnoloģiju uzstādīšanu uz ēkām vai tajās, arī var uzskatīt par pasākumiem, ar kuriem izpilda energoekonomijas pienākumu (49).

Pasākumi ir jāizstrādā tā, lai tie radītu enerģijas galapatēriņa ietaupījumu salīdzinājumā ar tehnoloģiju, kuru tie aizstāj. Piemēram, šādu ietaupījumu var deklarēt, ja notiek pāreja uz efektīvākām apkures vai dzesēšanas sistēmām vai ūdens uzsildīšanas tehnoloģijām ēkās, neatkarīgi no tā, vai tiek izmantota atjaunojamo energoresursu enerģija. Šādu ietaupījumu var deklarēt arī tad, ja alternatīvā politikas pasākuma galvenais mērķis nav energoefektivitātes uzlabošana, ar nosacījumu, ka dalībvalsts var pierādīt, ka šis ir papildu, izmērāms un verificējams ietaupījums saskaņā ar EED V pielikuma metodēm un principiem.

4.2.8.   Enerģijas vai CO2 nodokļi

Dalībvalstu nodokļu pasākumi, kuru mērķis ir samazināt enerģijas galapatēriņu, var būt atbilstīgi. Dalībvalstis var arī kombinēt nodokļu pasākumus ar citiem pasākumiem, piemēram, subsīdijām (50).

Nodokļi, kuru mērķis ir energoefektivitāte, parasti ir vērsti uz energopatēriņa izraisītu tirgus nepilnību novēršanu; tie izpaužas kā nodokļu vai nodevu piemērošana konkrētiem enerģijas avotu vai enerģijas lietojumu veidiem. CO2 vai oglekļa nodokļi arī var veicināt atsevišķu darbību īstenošanu, kuras ir izstrādātas ar mērķi pāriet uz enerģijas avotiem ar mazākām CO2 emisijām. Tomēr jānorāda, ka šāda avotu kontrolēšana ne vienmēr uzlabo energoefektivitāti.

Nodokļu pasākumu mērķis ir likt patērētājiem un ražotājiem segt preces sociālās izmaksas (tostarp oglekļa dioksīda emisiju un siltumnīcefekta veidā).

Praksē pasākumi (51) parasti ietver:

—	tiešos pasākumus – tie ietver maksas, kas ir tieši saistītas ar “papildu sekām”, t. i., darbība, kas ietekmē nesaistītu trešo personu; šāda veida pasākumā netieši pieņem, ka tirgus nepilnība ir novērojama un kvantificējama; piemērs būtu oglekļa dioksīda emisiju nodokļi, un

—	netiešos pasākumus – tie ir nodokļi, kas saistīti ar patēriņa preci, kura rada papildu sekas (piemēram, degviela, kas rada oglekļa dioksīda emisijas), vai patēriņa preci, kas ir ar tām saistītas (piemēram, automobiļi, kuri izmanto šādu degvielu).

Dalībvalstis var noteikt jaunus nodokļu pasākumus, lai pildītu energoekonomijas pienākumu jaunajā periodā (2021.–2030. gads), un/vai turpināt piemērot pašreizējos pasākumus no pirmā perioda (2014.–2020. gads).

Nosakot enerģijas ietaupījumu, ko var deklarēt kā papildu ietaupījumu (52), V pielikuma 2. punkta a) apakšpunktā ir noteikts, ka “dalībvalstis rēķinās ar to, kā enerģijas izmantojums un pieprasījums mainītos, ja nebūtu attiecīgā politikas pasākuma, ņemot vērā vismaz šādus faktorus: enerģijas patēriņa tendences, patērētāju paradumu izmaiņas, tehnikas progress un citu Savienības un valsts līmenī īstenotu pasākumu radītas izmaiņas”.

Turklāt, aprēķinot nodokļu pasākumu ietekmi, dalībvalstīm būtu jāņem vērā V pielikuma 4. punkta prasības:

“a)	atzīst tikai tādu enerģijas ietaupījumu, kas gūts, piemērojot nodokļu pasākumus, kuri pārsniedz kurināmajam piemērojamos nodokļu minimālos līmeņus, kā paredzēts Padomes Direktīvās 2003/96/EK vai 2006/112/EK;

b)	cenu elastīgumam enerģijas nodokļu pasākumu ietekmes aprēķināšanas vajadzībām atspoguļo enerģijas pieprasījuma reaģēšanu uz cenu izmaiņām, un to aplēš, pamatojoties uz neseniem un reprezentatīviem oficiāliem datu avotiem;

c)	enerģijas ietaupījumus, ko dod nodokļu politikas papildu instrumenti, tostarp fiskāli stimuli vai iemaksas fondā, uzskaita atsevišķi.”

Dalībvalstīm būtu jāīsteno pasākumi, kuru mērķis ir pārsniegt ES tiesību aktos noteikto minimālo līmeni, tostarp:

—	energoproduktu un elektroenerģijas nodokļu minimālo līmeni (53) un

—	PVN kopējās sistēmas (54) noteikumus saistībā ar ražojumiem un precēm, kas patērē enerģiju.

Aprēķinot savu (enerģijas) nodokļu pasākumu ietekmi, dalībvalstīm būtu jāņem vērā cenu elastīgums (kas atspoguļo enerģijas pieprasījuma reakciju uz cenu izmaiņām) un tas jāaplēš, pamatojoties uz jaunākajiem un reprezentatīviem oficiāliem datu avotiem (55). Saskaņā ar Pārvaldības regulas III pielikuma 3.3. daļas f) punktu dalībvalstīm ir jāsniedz informācija par savu aprēķināšanas metodiku, tostarp jānorāda, kādas cenu elastības iespējas izmantotas un kā tās noteiktas saskaņā ar EED V pielikuma 4. punktu.

EED V pielikuma 4. punkta c) apakšpunkta nolūkā ir svarīgi novērtēt, kā nodokļu pasākumi mijiedarbojas ar citiem politikas pasākumiem. Aprēķinot to nodokļu pasākumu ietekmi, kas tiek izmantoti kopā ar citiem pasākumiem, dalībvalstīm ir ieteicams izmantot:

—	tikai īstermiņa cenu elastību vai

—	īstermiņa un ilgtermiņa cenu elastību, bet nedeklarēt pārējo pasākumu enerģijas ietaupījumu (t. i., uzskatīt nodokļu pasākumu par politikas pasākumu kopuma galveno pasākumu).

Saistībā ar nodokļu pasākumiem, kas īstenoti pirms 2021.–2030. gada pienākuma perioda, dalībvalstīm būtu jāpievērš īpaša uzmanība EED 7. panta 1. punkta otrajai daļai: “Dalībvalstis var ieskaitīt enerģijas ietaupījumus, kas izriet no politikas pasākumiem neatkarīgi no tā, vai tie ieviesti līdz 2020. gada 31. decembrim vai pēc tam, ar noteikumu, ka minētie pasākumi noveduši pie jaunām atsevišķām darbībām, kas tiek veiktas pēc 2020. gada 31. decembra.”

Ja dalībvalsts paredz gan nodokļu, gan subsīdiju pasākumus, tai ir atsevišķi jāuzskaita nodokļu pasākumu sniegtais enerģijas ietaupījums un pārējo politikas pasākumu (tostarp fiskālu stimulu) sniegtais ietaupījums.

Ja visā mērķperiodā izmantotas īstermiņa cenu elastības aplēses, samazināsies iespēja, ka ietaupījums varētu tikt uzskaitīts divreiz.

4.3.   Politikas pasākumi, ar ko mazina enerģētisko nabadzību

Kā noteikts EED 7. panta 11. punktā, izstrādājot politikas pasākumus, kas paredzēti, lai izpildītu energoekonomijas pienākumu, dalībvalstīm ir jāņem vērā nepieciešamība mazināt enerģētisko nabadzību, atbilstīgā apmērā nosakot, ka daļu no energoefektivitātes pasākumiem saskaņā ar to valsts EEPS, alternatīviem politikas pasākumiem vai programmām/pasākumiem, ko finansē no VEEF, prioritārā kārtā īsteno neaizsargāto mājsaimniecību vidū, tostarp tajās, ko ietekmē enerģētiskā nabadzība, un – attiecīgā gadījumā – sociālajos mājokļos (56).

NEKP vajadzībām dalībvalstīm ir jānovērtē, kāds skaits mājsaimniecību saskaras ar enerģētisko nabadzību, kā noteikts Pārvaldības regulas 3. panta 3. punkta d) apakšpunktā (57).

Ņemot vērā savu pašreizējo praksi, dalībvalstīm būtu jānosaka kritēriji, pēc kādiem tās ar politikas pasākumiem risinās enerģētiskās nabadzības jautājumu. Ilgtermiņa pasākumi, kas paredz ēku fonda renovāciju un energoefektivitātes uzlabošanu, kā noteikts Ēku energoefektivitātes direktīvā (ĒEED) (58), sniegs ieguvumus arī tiem, kurus skar enerģētiskā nabadzība. Saskaņā ar ĒEED 2.a pantu dalībvalstīm ir jāizstrādā ilgtermiņa stratēģijas, lai atbalstītu valsts publisko un privāto dzīvojamo un nedzīvojamo ēku fonda renovāciju, līdz 2050. gadam iegūstot ļoti energoefektīvu un dekarbonizētu ēku fondu.

Stratēģijām ir:

—	jāveicina pašreizējo ēku rentabla pārveidošana par gandrīz nulles enerģijas ēkām un

—	jāiezīmē attiecīgās valsts darbības, ar ko sekmē enerģētiskās nabadzības mazināšanu (59).

Kopš stāšanās spēkā un transponēšanas/īstenošanas valstu tiesību aktos šī prasība ņemt vērā vajadzību samazināt enerģētisko nabadzību ir piemērojama pasākumiem, ko īsteno EEPS un alternatīvos politikas pasākumu ietvaros. Dalībvalstis var brīvi lemt par to, kāda veida politikas pasākumus tās izmantos, jo abi pasākumi ir vienlīdzīgi. Tomēr izvēlēto pasākumu mērķim ir jābūt enerģētiskās nabadzības mazināšanai.

ES Enerģētiskās nabadzības observatorija ir Komisijas iniciatīva, lai palīdzētu dalībvalstīm uzlabot mērījumus, monitoringu un zināšanu un labākās prakses apmaiņu saistībā ar enerģētisko nabadzību. Tās mērķis ir palīdzēt dalībvalstīm izstrādāt politikas pasākumus. Observatorijas tīmekļa vietnes (60) sadaļā “Rīcībpolitikas un pasākumi” ir konkrēti rīcībpolitiku un pasākumu piemēri.

4.4.   Sektoru izvēle

Dalībvalstīm ir zināma rīcības brīvība energoekonomijas pienākuma izpildē pievērsties vienam vai vairākiem konkrētiem sektoriem, proti, ieviest politikas pasākumus saskaņā ar EED 7.a vai 7.b pantu (61). Atbilstīgi Pārvaldības regulas III pielikuma 3.1., 3.2. un 3.3. punktam dalībvalstīm ir jāsniedz informācija par nozari(-ēm) (un nodokļu gadījumā arī par nodokļu maksātāju segmentu), uz ko attiecas katrs pasākumus. Saskaņā ar EED V pielikuma 2. punkta d) apakšpunktu ir atļauti pasākumi, kas uzlabo ražojumu, aprīkojuma, transporta sistēmu, transportlīdzekļu un degvielu, kā arī ēku un būves elementu (62), procesu vai tirgu energoefektivitāti.

Attiecīgā gadījumā šādiem pasākumiem ir jāatbilst valsts politikas regulējumam, kas izveidots saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/94/ES (63). Dalībvalstis var pievērsties, piemēram, ēku vai rūpniecības sektoram.

Kā liecina novērtējumi par sasniegto un paredzamo enerģijas ietaupījumu, par ko dalībvalstis paziņojušas savos gada ziņojumos un valstu energoefektivitātes rīcības plānos (VEERP) saskaņā ar EED 24. pantu, paredzams, ka:

—	lielāko ietaupījuma daļu kopumā panāks ar pasākumiem, kas vērsti uz ēkām (ko atbalsta, piemēram, renovācijas finansējuma shēmas),

—	otro un trešo lielāko daļu panāks rūpniecības un transporta sektoros un

—

EEPS (starpnozaru politika) nodrošinās lielāko ietaupījuma daļu uz katru politikas pasākumu; tā vērsta arī uz ēku sektoru, jo tiek īstenoti pasākumi, kas veicina apsildes sistēmu nomaiņu (64). Arī citi sektori, kam ir neizmantots energoekonomijas potenciāls (piem., transports vai ūdenssaimniecība), varētu sekmēt 2021.–2030. gada energoekonomijas pienākuma izpildi).

4.4.1.   Transporta sektors

Pamatojoties uz dalībvalstu ziņojumiem, Komisija savā 2016. gada ietekmes novērtējumā secināja, ka 6 % no enerģijas ietaupījuma saskaņā ar 7. pantu varētu saistīt ar pasākumiem, kas vērsti uz transporta sektoru (65).

Kopš pirmajiem 2014. gada VEERP un pēdējo reizi savos 2017. gada VEERP dalībvalstis ir atjauninājušas savus EEPS un alternatīvo politikas pasākumu sarakstus un ir paziņojušas papildu pasākumus attiecībā uz transportu. Šāda attīstība liecina par to, ka transporta nozarē 2014.–2020. gadā sasniegtā (potenciālā) enerģijas ietaupījuma daļa varētu būt vēl lielāka, nekā prognozēts ietekmes novērtējumā.

Ņemot vērā to, ka enerģijas galapatēriņš transporta sektorā ir ietverts aprēķina pamatscenārijā, ir pašsaprotami, ka tieši šim sektoram vajadzētu pievērsties, lai izpildītu energoekonomijas pienākumu 2021.–2030. gada periodā.

Piemēri

Politikas pasākumi varētu veicināt efektīvākus transportlīdzekļus (pārsniedzot minimālos līmeņus, kas noteikti Regulās (EK) Nr. 443/2009 (66), (ES) Nr. 510/2011 (67), Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2019/631 (68) vai pārskatītajā Ekoloģiski tīro transportlīdzekļu direktīvā (69)), pāreju uz citiem transporta veidiem, piemēram, riteņbraukšanu, iešanu kājām un kolektīvo transportu vai mobilitāti un pilsētplānošanu, kas samazina pieprasījumu pēc transporta.

Atbilstīgi var būt arī pasākumi, kas paātrina jaunu, efektīvāku transportlīdzekļu nonākšanu apritē, vai rīcībpolitikas, kas sekmē pāreju uz efektīvākām degvielām, kas samazina enerģijas patēriņu uz kilometru, ja tie atbilst būtiskuma un papildīguma nosacījumiem (sk. V pielikuma 2. punktu).

4.4.2.   Ūdenssaimniecības sektors

Enerģija un ūdens ir cieši savstarpēji saistīti saimnieciskajā dzīvē un daudzos līmeņos (ūdens un enerģijas saikne). Ūdens resursi ir vajadzīgi enerģētikā, piemēram, dzesēšanai, uzkrāšanai, biodegvielām vai hidroenerģijai. Enerģija ir vajadzīga ūdenssaimniecībā, piemēram, sūknēšanai, attīrīšanai un atsāļošanai (70).

Enerģijas ražošanas nozare ir lielākais ūdens patērētājs (44 % no patēriņa) (71). Ūdensapgādes un notekūdeņu sektorā tiek izmantots 3,5 % no visas elektroenerģijas ES, un paredzams, ka šis īpatsvars pieaugs (72). Tomēr 24 % no kopējā ūdens patēriņa ES rada noplūdes, un tas ir būtisks nelietderīgs patēriņš un zaudējumi – nelietderīgi iztērēts ūdens un ūdens resursu apsaimniekošanai iztērēta enerģija.

Kopš Pārvaldības regulas un grozītās EED stāšanās spēkā ir piemērojams princips “energoefektivitāte pirmajā vietā”. Šis princips var nest labumu arī ūdenssaimniecības sektoram.

Efektīva un energoefektīva ūdenssaimniecība var nodrošināt ievērojamu enerģijas ietaupījumu. Kā norādījusi Starptautiskā Enerģētikas aģentūra (IEA), 10 % no visas pasaules ūdens ieguves ir saistīti ar enerģijas ražošanu, un paredzams, ka šis īpatsvars būtiski pieaugs, jo tiek vairāki tādi procesi, kas gan rada mazas oglekļa emisijas, toties patērē daudz ūdens, tostarp elektroenerģijas ražošana, biodegvielu ražošana un oglekļa dioksīda uztveršana un uzglabāšana (73). Tādēļ dalībvalstis varētu izvērtēt, kāds enerģijas ietaupījuma potenciāls piemīt viedo tehnoloģiju un procesu izmantošanai.

EED dalībvalstis mudina likt lietā viedās tehnoloģijas un procesus, lai pilnībā izmantotu energoekonomijas potenciālu (74), un tas varētu palīdzēt rast risinājumus, kā pārraut saikni starp energopatēriņu un ūdens patēriņu.

Dalībvalstis varētu, piemēram, izvērtēt potenciālu, ko sniegtu nokrišņu ūdens un sanitāro notekūdeņu atsevišķai attīrīšanai vajadzīgo divpakāpju sistēmu izveide. Tas varētu ļaut izvairīties no nepieciešamības ierīkot papildu ūdens attīrīšanas iekārtas, kuras varētu palielināt energopatēriņu.

Dalībvalstis ir paziņojušas par nedaudziem ar ūdenssaimniecību saistītiem pasākumiem, ko izmantos, lai izpildītu 7. pantā noteikto energoekonomijas pienākumu. Visbiežāk tā ir ūdens uzsildīšana ar saules kolektoriem (kas aizstāj ūdens uzsildīšanu ar neatjaunojamiem energoresursiem) vai efektīvāki gāzes ūdens sildītāji, taču šādi pasākumi ir saistīti ar siltuma ražošanu, nevis ūdensapgādi.

Visā piegādes ķēdē (sadalē, patēriņā un notekūdeņu attīrīšanā) varētu īstenot politikas pasākumus, kas saistīti ar dzeramā ūdens energoefektīvu ražošanu. Līdz šim valstu galvenie mērķi ir bijuši ūdens trūkuma mazināšana un ūdens kvalitātes uzlabošana. Papildus efektīvāku sūkņu uzstādīšanai paziņotās darbības arī nodrošina netiešu enerģijas ietaupījumu, jo samazinās pieprasījums pēc ūdens vai ūdens tiek izmantots atkārtoti.

Enerģijas ietaupījuma potenciāls ūdenssaimniecības sektorā ir saistīts ar:

—	dažādu ūdens veidu ražošanai un attīrīšanai patērētās enerģijas apjoma samazināšanu un

—	pieprasījuma pēc ūdens un tīkla zuduma samazināšanu, kā rezultātā mazāk enerģijas nepieciešams sūknēšanai un attīrīšanai.

Enerģijas ietaupījumi ūdenssaimniecības sektorā var mazināt izdevumus pašvaldību budžetā. Īpaši tad, ja ūdenssaimniecības sistēmas pieder pašām pašvaldībām, ir iespējams, ka lielu daļu no pašvaldības elektroenerģijas izmaksām rada notekūdeņu vai ūdens attīrīšanas staciju elektroenerģijas patēriņš. Tā kā dažādu pašvaldību informētība, pieredze un spējas var būtiski atšķirties, reģionālās vai valstu programmas var lieti noderēt pieredzes apmaiņai un tehnoloģiju un finansiāls atbalsts tādējādi varētu palielinātu enerģijas ietaupījuma potenciālu.

Indikatīvi un neizsmeļoši piemēri

Dalībvalstis varētu īstenot pasākumus, lai ietaupītu enerģiju visu ūdens veidu ražošanas, patēriņa un novadīšanas gaitā visā piegādes ķēdē:

—	dzeramā ūdens ražošanā (sūknēšanā, pazemes ūdeņu vai virszemes ūdeņu attīrīšanā, jūras ūdens atsāļošanā),

—	ūdens zudumu mazināšanā sadales tīklā,

—	ūdens galapatēriņa samazināšanā (tostarp patēriņā rūpnieciskiem procesiem, apūdeņošanai, mājsaimniecībām),

—	ūdens patēriņa samazināšanā, recirkulējot mājsaimniecības ūdeni,

—	notekūdeņu attīrīšanā atkārtotam patēriņam vai novadīšanai (sūknēšanai, notekūdeņu attīrīšanas procesiem, siltuma atgūšanai) un

—	energopatēriņa samazināšanā nokrišņu ūdens attīrīšanai (samazinot slogu nokrišņu ūdens sistēmām).

5.   PĀRSKATĪŠANAS IETEKME UZ PIRMO PIENĀKUMA PERIODU

Dalībvalstīs ir jāstājas spēkā normatīvajiem un administratīvajiem aktiem, kas vajadzīgi, lai izpildītu grozīto energoekonomijas pienākumu ne vēlāk kā 18 mēnešus pēc EED stāšanās spēkā, t. i., līdz 2020. gada 25. jūnijam.

Dalībvalstīm ir jāievēro:

—	kopīgas metodes un principi, kā aprēķina EEPS vai citu politikas pasākumu ietekmi (EED V pielikums),

—	prasība, izstrādājot politikas pasākumus (EEPS un alternatīvus politikas pasākumus), ņemt vērā nepieciešamību mazināt enerģētisko nabadzību, lai gan var īstenot atšķirīgus pasākumus, kas vērsti uz enerģētiskās nabadzības skartām mājsaimniecībām (EED 7. panta 11. punkts),

—	noteikums, ka nedrīkst deklarēt ietaupījumu, kas izriet no ES tiesību aktu īstenošanas, izņemot renovācijas pasākumus un agrīnu aizstāšanu ar efektīvākām iekārtām un transportlīdzekļiem (EED V pielikuma 2. punkta b) apakšpunkts),

—	prasība, ka enerģijas ietaupījuma aprēķinā ir jāņem vērā pasākumu turpināšanās ilgums un temps, kādā ietaupījums laika gaitā samazinās (EED pielikuma 2. punkta g) apakšpunkts kopš stāšanās spēkā), un

—	prasība, ka, pildot energoekonomijas pienākumu, enerģijas mazumtirdzniecības uzņēmumi (EEPS ietvaros) nedrīkst radīt šķēršļus, kas traucē lietotājiem pāriet no viena piegādātāja pie cita (EED 7.a panta 3. punkts).

Dalībvalstis var transponēt un īstenot grozīto EED pirms termiņa. Tādos gadījumos tās var atlikušajā laikā pirms pirmā pienākuma perioda beigām

—	izmantot izņēmumu saskaņā ar EED 7. panta 8. punktu,

—	izmantot izņēmumu saskaņā ar EED V pielikuma 2. punkta b) apakšpunktu un

—	nolemt, ka atbildīgās puses pilnīgi vai daļēji pilda energoekonomijas pienākumu kā ieguldījumu VEEF (EED 20. panta 6. punkts).

Dalībvalstīm, kas izmanto EED 7. panta 4. punkta a)–d) apakšpunktu, lai aprēķinātu enerģijas ietaupījuma apjomu, kas prasīts pirmajā pienākuma periodā, ir pirmajam periodam izvēlētās iespējas jāpiemēro un to ietekme jāaprēķina atsevišķi saskaņā ar EED 7. panta 5. punkta a) apakšpunktu.

6.   IESKAITĪŠANA ENERGOEKONOMIJAS PIENĀKUMA IZPILDĒ

EED 7. panta 1. punktā ir noteikts, ka abi pienākuma periodi (2014.–2020. gads, kā minēts EED 7. panta 1. punkta pirmās daļas a) apakšpunktā, un 2021.–2030. gads, kā minēts b) apakšpunktā) ir divi atsevišķi periodi.

Principā, kā jau noteikts attiecībā uz pirmo periodu, tikai to enerģijas ietaupījumu, kas panākts konkrētā periodā, ieskaita šā perioda pienākuma izpildē, ja vien EED nav noteikts citādi.

Dalībvalstis nedrīkst enerģijas ietaupījumu ieskaitīt ar atpakaļejošu datumu, t. i., kā noteikts EED 7. panta 7. punktā, pēc 2020. gada 31. decembra panākto ietaupījumu nedrīkst ieskaitīt 2014.–2020. gadā prasītajā apjomā.

Saskaņā ar EED 7. panta 1. punkta otro daļu dalībvalstis 2021.–2030. gadā prasītajā apjomā drīkst ieskaitīt enerģijas ietaupījumu, kas izriet no politikas pasākumiem, kuri ieviesti pirms vai pēc 2020. gada 31. decembra, ar nosacījumu, ka pasākumi pēc 2020. gada 31. decembra novedīs pie jaunām atsevišķām darbībām (75).

Principā dalībvalstis var konkrētā gadā panākto enerģijas ietaupījumu ieskaitīt tikai attiecībā uz šo gadu. Tomēr EED 7.a panta 6. punkta b) apakšpunkts ļauj dalībvalstīm, kam ir EEPS, ļaut atbildīgajām pusēm konkrētā gadā panākto ietaupījumu ieskaitīt attiecībā uz kādu no iepriekšējiem četriem gadiem vai kādu no nākamajiem trim gadiem, ciktāl tas iekrīt attiecīgajā pienākuma periodā, kā noteikts EED 7. panta 1. punktā.

Indikatīvs piemērs

2014. gadā panākto ietaupījumu ieskaitīt attiecībā uz 2017. gadu (pēc trim gadiem), taču 2024. gadā panākto ietaupījumu nedrīkst ieskaitīt attiecībā uz 2020. gadu – lai gan tas ir viens no iepriekšējiem četriem gadiem, tas iekrīt citā pienākuma periodā.

EED 7. panta 8. punktā ir noteikts konkrēts izņēmums no šā principa. Ja EEPS, kas ir bijusi spēkā kādā laikā no 2009. gada 31. decembra līdz 2014. gada 31. decembrim, ļāva atbildīgajai pusei veikt “atlikšanu rezervē un aizņemšanos” (EED 7.a panta 6. punkta b) apakšpunkts), attiecīgā dalībvalsts drīkst jebkurā konkrētā gadā pēc 2010. gada un pirms 2014. gada 1. janvāra panākto enerģijas ietaupījumu ieskaitīt tā, it kā tas būtu panākts pēc 2013. gada 31. decembra un pirms 2021. gada 1. janvāra, ja ir izpildītas visas EED 7. panta 8. punkta prasības:

“a)	energoefektivitātes pienākuma shēma bija spēkā kādā laikā no 2009. gada 31. decembra līdz 2014. gada 31. decembrim, un tā bija iekļauta dalībvalsts pirmajā VEERP, kas iesniegts saskaņā ar 24. panta 2. punktu;

b)	ietaupījumi tika radīti EEPS satvarā;

c)	ietaupījumi tika aprēķināti saskaņā ar V pielikumu; un

d)	VEERP ir ziņots par gadiem, par kuriem ietaupījumi tiek ieskaitīti kā panākti.”

7.   KOPĪGAS METODES UN PRINCIPI, KĀ APRĒĶINĀT ENERGOEFEKTIVITĀTES PIENĀKUMA SHĒMU VAI CITU TO POLITIKAS PASĀKUMU IETEKMI, KURI ĪSTENOTI SASKAŅĀ AR 7., 7.a UN 7.b PANTU UN 20. PANTA 6. PUNKTU

Saskaņā ar EED 7. panta 9. punktu dalībvalstīm ir jānodrošina, lai enerģijas ietaupījums, kas izriet no EED 7.a un 7.b pantā un 20. panta 6. punktā minētajiem politikas pasākumiem, tiktu aprēķināts saskaņā ar EED V pielikumu.

7.1.   Mērīšanas metodes

7.1.1.   Mērīšanas metodes attiecībā uz politikas pasākumiem, kas nav nodokļu pasākumi

EED V pielikuma 1. daļā ir izklāstītas enerģijas ietaupījuma (izņemot tā, ko rada nodokļu pasākumi) aprēķināšanas metodes 7., 7.a un 7.b panta un 20. panta 6. punkta vajadzībām.

Lai aprēķinātu enerģijas ietaupījumu, atbildīgās, iesaistītās vai pilnvarotās puses un īstenojošās publiskās iestādes var izmantot turpmāk norādītās metodes:

“a)	paredzamais ietaupījums, izmantojot salīdzināšanu ar neatkarīgi konstatētiem iepriekšējo enerģijas ietaupījumu rezultātiem līdzīgās iekārtās. šādu vispārējo pieeju apzīmē “ex ante”;

b)

uzskaitītais ietaupījums, saistībā ar kuru jāņem vērā, ka ar pasākumu vai pasākumu kopumu panākto ietaupījumu nosaka, reģistrējot faktisko enerģijas izmantojuma samazinājumu un pienācīgi ņemot vērā tādus faktorus kā papildināmība, noslogojums, ražošanas līmeņi un laika apstākļi, kas var ietekmēt patēriņu. šādu vispārējo pieeju apzīmē “ex post”;

c)

mērogotais ietaupījums, kam izmanto ietaupījuma tehniskās aplēses. šo pieeju drīkst izmantot tikai tad, ja attiecībā uz kādu konkrētu iekārtu ir grūti iegūt pilnīgi precīzi izmērītus datus vai šādu datu ieguve būtu nesamērīgi dārga, piemēram, nomainot kompresoru vai elektromotoru, attiecībā uz kuriem tika iegūta neatkarīga informācija par ietaupījumu, ar citiem, kuru kWh rādītāji ir atšķirīgi, vai tad, ja šīs aplēses, pamatojoties uz valsts noteiktām metodēm un kritērijiem, iegūst kvalificēti vai akreditēti eksperti, kuri darbojas neatkarīgi no atbildīgajām, iesaistītajām vai pilnvarotajām pusēm;

d)

apsekotais ietaupījums, proti, tiek noteikta patērētāju reakcija uz padomiem, informācijas kampaņām, marķējuma vai sertificēšanas shēmām vai viedo uzskaiti. šo pieeju drīkst izmantot tikai attiecībā uz ietaupījumu, ko rada izmaiņas patērētāju paradumos; to neizmanto, lai noteiktu ietaupījumu, ko panāk, veicot fiziskus pasākumus.”

7.1.2.   Mērīšanas metodes attiecībā uz nodokļu pasākumiem

Lai noteiktu enerģijas ietaupījumu, kas panākts ar nodokļiem saistītos politikas pasākumos, kuri ieviesti saskaņā ar EED 7.b pantu (76), ir piemērojami EED V pielikuma 4. punkta principi:

“a)	atzīst tikai tādu enerģijas ietaupījumu, kas gūts, piemērojot nodokļu pasākumus, kuri pārsniedz kurināmajam piemērojamos nodokļu minimālos līmeņus, kā paredzēts Padomes Direktīvās 2003/96/EK vai 2006/112/EK;

b)	cenu elastīgums enerģijas nodokļu pasākumu ietekmes aprēķināšanas vajadzībām atspoguļo enerģijas pieprasījuma reaģēšanu uz cenu izmaiņām, un to aplēš, pamatojoties uz neseniem un reprezentatīviem oficiāliem datu avotiem;

c)	enerģijas ietaupījumus, ko dod nodokļu politikas papildu instrumenti, tostarp fiskāli stimuli vai iemaksas fondā, uzskaita atsevišķi.”

7.2.   Pasākumu turpināšanās ilgums un temps, kādā ietaupījums laika gaitā samazinās

EED V pielikuma 2. punkta i) apakšpunktā ir noteikts, ka, “aprēķinot enerģijas ietaupījumu, ņem vērā pasākumu dzīves ilgumu un koeficientu, ar kādu ietaupījumi laika gaitā samazinās. Minētajā aprēķinā ieskaita ietaupījumu, ko ar katru atsevišķu darbību iegūs laikposmā no tās īstenošanas dienas līdz attiecīgi 2020. gada 31. decembrim vai 2030. gada 31. decembrim. Kā alternatīvu dalībvalstis var izveidot citu metodi, ar ko paredzēts sasniegt vismaz tādu pašu kopējā ietaupījuma apjomu. Izmantojot citu metodi, dalībvalstis nodrošina, ka kopējais ar šīm citām metodēm aprēķinātais enerģijas ietaupījuma apjoms nepārsniedz enerģijas ietaupījuma apjomu, kas būtu radies, ja aprēķinā tiktu skaitīts ietaupījums, ko ar katru atsevišķu darbību sasniegs laikposmā no tās īstenošanas dienas līdz attiecīgi 2020. gada 31. decembrim vai 2030. gada 31. decembrim”.

Atsevišķas enerģijas ietaupījuma darbības turpināšanās “ilgums” nozīmē, ka ietaupījumu var gūt ne tikai īstenošanas gadā, bet arī nākamajos gados. Proti, turpināšanās “ilgums” ir periods, kurā darbība turpina nodrošināt izmērāmu ietaupījumu.

Aprēķinot, kāds ir enerģijas ietaupījums visā darbības turpināšanās ilgumā, dalībvalstis drīkst:

—

attiecināt uz katru no darbībām “faktisko” ietaupījumu, ko tā panāks laikā no īstenošanas gada līdz otrā pienākuma perioda beigām (t. i., 2030. gada 31. decembrim); to sauc par “tiešo” metodi (77). Nav atļauts attiecināt ietaupījumu uz laiku pēc 2030. gada; dalībvalstis energoekonomijas pienākuma izpildē pēc 2030. gada drīkst ieskaitīt ietaupījumu no politikas pasākumiem, kas ieviesti pirms 2030. gada, bet tikai tādā gadījumā, ja šie pasākumi ir noveduši pie jaunas atsevišķas darbības nākamajā pienākuma periodā,

—	piemērot “vērtības indeksu”, kas atspoguļo paredzamo turpināšanās ilgumu (78),

—	“ierobežot” turpināšanās ilgumus, kas attiecināti uz atsevišķām darbībām (79) – piemēram, dalībvalsts var “ierobežot” turpināšanās ilgumu uz pieciem gadiem; dalībvalstij, kura izmanto šo metodi, jānodrošina, ka rezultāts nav lielāks par to, kas iegūts ar “tiešo” metodi, vai

—	izmantot pilnus turpināšanās ilgumus, bet “samazināt” nākamo gadu ietaupījumus (80) – saskaņā ar šo metodi dalībvalsts varētu samazināt nākamo gadu ietaupījumus par 10 % gadā, ja tas ir pamatoti; arī šajā gadījumā jānodrošina, ka rezultāts nav lielāks par to, kas iegūts ar “tiešo” metodi.

Ieskaitot ietaupījumus prasītajā kumulatīvajā enerģijas galapatēriņa ietaupījuma apjomā no jebkura politikas pasākuma, dalībvalstīm ir jāņem vērā:

i)	kad pasākums ir īstenots;

ii)	kāds ir gada enerģijas ietaupījuma apjoms; un

iii)	vai pasākums nodrošinās enerģijas ietaupījumu arī pēc 2030. gada (81).

Attiecībā uz ēkām paredzētiem politikas pasākumiem ES standartā EN 15459-1:2017 (82) jau ir sniegtas vadlīnijas turpināšanās ilgumu novērtēšanai.

Īpaši jāuzmanās, deklarējot tādu paradumu maiņas veicināšanas pasākumu turpināšanās ilgumu, kas nav saistīti ar fizisku pasākumu ieviešanu (83). Paradumu maiņas veicināšanas pasākumi ir lielā mērā atgriezeniski, jo to, cik ilgi saglabāsies mainītie paradumi, ietekmē vairāki pasākumi. Piemēram, ja veicinātais paradums ir ekobraukšana, ekobraukšanas apmācības ietekme var ilgt vien dažas dienas, bet var arī ilgt līdz pat vairākiem gadiem atkarībā no vadītājiem un ekobraukšanas apmācības veida.

Piemēri, kā var ņemt vērā pasākumu turpināšanās ilgumu

1.   “Tiešā” metode

Atsevišķa darbība (piemēram, logu maiņa) ietaupa 1 toe energopatēriņa gadā un šādu ietaupījumu nodrošina gadu no gada. Ja darbība tiek veikta 2021. gadā, ar to ietaupīs 1 toe 2021. gadā un 1 toe katrā turpmākajā gadā līdz 2030. gadam, t. i., kopā 10 toe. Ja darbība tiek veikta 2022. gadā, ar to ietaupīs 1 toe katru gadu no 2022. gada līdz 2030. gadam, t. i., kopā 9 toe. Ja darbība tiek veikta 2030. gadā, tā palīdzēs izpildīt prasību tikai attiecībā uz šo vienu gadu, t. i., kopā 1 toe apmērā.

Dalībvalstij ir jāietaupa 65 Mtoe visā periodā, un tā plāno sasniegt šo mērķi, organizējot vienu informatīvo kampaņu katrā periodā gadā, kas novedīs, piemēram, pie viena miljona darbību (apsekojums liecina, ka katras darbības efektivitāte ir 1 toe) un vienu miljona logu nomaiņas gadā (tiek lēsts, ka viena loga paredzamā vērtība ir 1 toe). Katra informatīvā kampaņa nodrošinātu 1 Mtoe konkrētajā gadā, un kopā 10 Mtoe no 10 kampaņām 10 gadu laikā līdz 2030. gada 31. decembrim. Viens miljons nomainītu logu pirmajā gadā radītu ietaupījumu 10 Mtoe apmērā, 9 Mtoe no viena miljona nomainīto logu otrajā gadā, 8 Mtoe – trešajā gadā, 7 Mtoe – ceturtajā gadā, 6 Mtoe – piektajā gadā, 5 Mtoe – sestajā gadā, 4 Mtoe – septītajā gadā, 3 Mtoe – astotajā gadā, 2 Mtoe – devītajā gadā un 1 Mtoe – desmitajā gadā, t. i., kopā 55 Mtoe līdz 2030. gada 31. decembrim. Tādējādi ietaupījums, kas gūts no informatīvajām kampaņām un logu nomaiņas, ir 10 Mtoe + 55 Mtoe = 65 Mtoe.

Turpretī ar īslaicīgākām darbībām (piemēram, informatīvu kampaņu) var ietaupīt 1 toe īstenošanas gadā, bet turpmākajos gados – neko. Neatkarīgi no īstenošanas gada periodā no 2021. līdz 2030. gadam ietaupījums būs 1 toe.

Ja dalībvalsts galvenokārt ievieš atsevišķas īsa turpināšanās ilguma darbības 10 gadu pienākuma periodā sākumā, tai būs jāveic papildu pasākumi, lai sasniegtu ietaupījumu, kas prasīts saskaņā ar 7. panta 1. punkta pirmās daļas b) apakšpunktu.

Ar “tiešo” metodi skaidri tiek izpildīts nosacījums, ka, piemērojot aprēķina metodi, jānodrošina prasītais ietaupījuma apjoms, kas ir faktiski jāsasniedz. Tomēr dalībvalstis var uzskatīt, ka citas metodes ir piemērotākas.

2.   “Vērtības indeksa” metode

Viena no alternatīvām ir piešķirt katrai darbībai “vērtības indeksu”, kas parāda tās paredzamo turpināšanās ilgumu. Informatīvai kampaņai varētu piešķirt “vērtības indeksu”0,25, bet logu nomaiņai – 6. Ja katra šī darbība radītu ietaupījumu 1 toe apmērā gadā, tad informatīvās kampaņas radītais ietaupījums būtu (1 × 0,25) = 0,25 toe. Logu nomaiņas radītais ietaupījums neatkarīgi no īstenošanas gada būtu (1 × 6 toe) = 6 toe.

Tādējādi informatīvās kampaņas radītu 0,25 Mtoe tajā gadā, kad tās tiek organizētas, vai kopā 2,5 Mtoe 10 kampaņās 10 gadu laikā līdz 2030. gada beigām. Ja konkrētajā periodā tiks nomainīti 7 miljoni logu, tie radīs ietaupījumus 7 Mtoe apmērā, kuri, reizinot ar indeksu 6, kopā veido 42 Mtoe. Tādējādi ietaupījums, kas gūts no informatīvajām kampaņām un logu nomaiņas, būtu 2,5 Mtoe + 42 Mtoe = 44,5 Mtoe.

Dalībvalstij, kura izmanto šo metodi, ir jānodrošina, ka rezultāts nepārsniedz to, kas tiek sasniegts, izmantojot “tiešo” metodi.

3.   “Ierobežošanas” metode

Otra alternatīva ir “ierobežot” turpināšanās ilgumu, kuru attiecina uz atsevišķām darbībām. Piemēram, var izvēlēties piecu gadu “ierobežojumu”. Uz informatīvu kampaņu attiecinātie ietaupījumi būtu 1,25 Mtoe, piemēram, 0,25 Mtoe 2022. gadā, 0,25 Mtoe 2023. gadā, 0,25 Mtoe 2024. gadā, 0,25 Mtoe 2025. gadā un 0,25 Mtoe 2026. gadā. Uz logu nomaiņu neatkarīgi no īstenošanas gada attiecinātie ietaupījumi būtu (1 × 5) = 5 Mtoe, piemēram, 1 Mtoe 2022. gadā, 1 Mtoe 2023. gadā, 1 Mtoe 2024. gadā, 1 Mtoe 2025. gadā un 1 Mtoe 2026. gadā.

Arī šādā gadījumā dalībvalstij, kura izmanto šo metodi, jānodrošina, ka rezultāts nepārsniedz to, kas tiek sasniegts, izmantojot “tiešo” metodi.

Lai atspoguļotu energoefektivitātes politikas pasākumu pilnu vērtību, saskaņā ar EED V pielikuma 2. punkta i) apakšpunktu dalībvalstīm ir jāņem vērā enerģijas ietaupījuma samazināšanās katra pasākuma turpināšanās gaitā (84). Šā noteikuma mērķis ir panākt, lai ietaupījums tiktu uzskaitīts reālistiski, ņemot vērā, ka, piemēram, jauns energoefektīvs ražojums varētu nenodrošināt tādu pašu enerģijas ietaupījumu pēc dažu gadu lietošanas (85). Tādēļ dalībvalstīm savā metodikā tas ir jāņem vērā. Samazināšanās koeficients var atšķirties atkarībā no politikas pasākuma veida, un katrai dalībvalstij tas ir jāpaziņo un jāpaskaidro saskaņā ar EED V pielikuma 2. punkta i) apakšpunktu (86).

7.3.   Papildīgums

Nosakot ikviena politikas pasākuma enerģijas ietaupījumu, ir jāņem vērā papildīguma prasība. Pamatprincipi ir noteikti EED V pielikuma 2. punkta a) un b) apakšpunktā:

“a)

jāpierāda, ka ietaupījumi ir ietaupījumi papildus tiem, kuri rastos jebkurā gadījumā bez atbildīgo, iesaistīto vai pilnvaroto pušu, vai īstenojošo publisko iestāžu darbības. Lai noteiktu ietaupījumu, ko var deklarēt kā papildu ietaupījumu, dalībvalstis rēķinās ar to, kā enerģijas izmantojums un pieprasījums mainītos, ja nebūtu attiecīgā politikas pasākuma, ņemot vērā vismaz šādus faktorus: enerģijas patēriņa tendences, patērētāju paradumu izmaiņas, tehnikas progress un citu Savienības un valsts līmenī īstenotu pasākumu radītas izmaiņas;

b)	ietaupījumus, ko rada obligātu Savienības tiesību aktu īstenošana, uzskata par ietaupījumiem, kas būtu radušies jebkurā gadījumā, tāpēc tos nedeklarē kā enerģijas ietaupījumu 7. panta 1. punkta nolūkā.”

Tas nozīmē, ka tad, ja dalībvalstīm saskaņā ar ES tiesību aktiem ir jāpanāk konkrēts ietaupījuma apjoms vai pakāpe, tās drīkst deklarēt tikai ietaupījumu virs šā līmeņa – ar nosacījumu, ka ir izpildītas pārējās prasības, piemēram, var pierādīt un verificēt, ka ietaupījumu ir nodrošinājusi attiecīgā darbība/pasākums.

EED V pielikuma 2. punkta a) apakšpunktā ir arī noteikts, ka dalībvalstīm ir jāņem vērā aktuālā situācija tirgū un jāizstrādā pamatscenārijs. Tas ir īpaši svarīgi, lai neieskaitītu “parazītismu”, kas ir bieži sastopams piegādātāju saistību un finanšu atbalsta shēmu kontekstā. Piemēram, ja valsts ēku renovācijas atbalsta shēma konkrētā gadā atbalsta 100 atsevišķas darbības, dažas no šīm darbībām notiktu jebkurā gadījumā (bez shēmas) un ir jāatskaita.

Tāpat – ja politika ir spēkā daudzus gadus, pastāv liela iespēja, ka tā jau ir pārveidojusi tirgu. Piemēram, privātas ieinteresētās personas to ņems vērā savās ražojumu, pakalpojumu utt. izstrādes stratēģijās. Tas nozīmē, piemēram, ka tirgus vidējo rādītāju aktuālās tendences var daļēji izrietēt no politikas ietekmes iepriekšējos gados. Tādēļ, ja tiek veikts apsekojums, lai novērtētu “parazītisma” ietekmi, ļoti iespējams, ka daļa šīs ietekmes šobrīd ir arī iepriekšējo gadu papildu sekas. EED V pielikuma 2. punkta b) un c) apakšpunktā ir paredzēti šo pamatprincipu izņēmumi:

“… atkāpjoties no minētās prasības ietaupījumus, kas saistīti ar esošo ēku renovāciju, var deklarēt kā enerģijas ietaupījumus 7. panta 1. punkta nolūkā ar noteikumu, ka tiek nodrošināts V pielikuma 3. punkta h) apakšpunktā minētais būtiskuma kritērijs; ietaupījums, kas izriet no to valsts minimālo prasību īstenošanas, kuras attiecībā uz jaunām ēkām noteiktas pirms Direktīvas 2010/31/ES transponēšanas, var deklarēt kā enerģijas ietaupījumus 7. panta 1. punkta a) apakšpunkta nolūkā ar noteikumu, ka tiek nodrošināts būtiskuma kritērijs un dalībvalstis par minēto ietaupījumu ir ziņojušas savos valsts energoefektivitātes rīcības plānos saskaņā ar 24. panta 2. punktu;

c)

atzīt var tikai tādus ietaupījumus, kas pārsniedz šādus līmeņus: i) Savienības emisijas standarti jauniem pasažieru automobiļiem un jauniem vieglajiem kravas transportlīdzekļiem pēc Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 443/2009 un (ES) Nr. 510/2011 īstenošanas; ii) Savienības prasības par konkrētu energopatēriņu ietekmējošu ražojumu izņemšanu no tirgus pēc īstenošanas pasākumu ieviešanas saskaņā ar Direktīvu 2009/125/EK.”

Turklāt dalībvalstīm savos tiesību aktos ir jāņem vērā un jāpārsniedz Regulā (ES) 2019/631 noteiktie līmeņi un minimālie mērķi attiecībā uz konkrētu ekoloģiski tīru un bezemisiju sauszemes transportlīdzekļu publiskajiem iepirkumiem pēc pārskatītās Ekoloģiski tīru transportlīdzekļu direktīvas īstenošanas.

7.3.1.   Papildīgums saistībā ar pasākumiem, kuru mērķis ir ēku renovācija (87)

EED V pielikuma 2. punkta b) apakšpunktā ir noteikts, ka enerģijas ietaupījumus, ko rada obligātu Savienības tiesību aktu īstenošana, parasti uzskata par ietaupījumiem, kas būtu radušies jebkurā gadījumā, tāpēc tos nedeklarē.

Būvnormatīvi, kas saistīti ar ēku energoefektivitāti, parasti paredz obligātas prasības saskaņā ar ES tiesību aktiem (ĒEED) un ietilpst “ierastās darbības” scenārijā.

Atkāpjoties no minētā, dalībvalstis var pilnīgi ņemt vērā ietaupījumu, kas gūts ēku renovācijas rezultātā, ja ir izpildīts EED V pielikuma 3. punkta h) apakšpunktā noteiktais būtiskuma kritērijs un ja visi enerģijas ietaupījumi izriet no politikas pasākumiem, kas veicina renovāciju. Tām ir arī jāparāda, ka pasākumu rezultātā deklarētais ietaupījums pārsniedz ietaupījumu, kāds būtu panākts bez pasākumiem. Dalībvalstīm būtu jāpierāda, ka atbildīgā, iesaistītā vai pilnvarotā puse ir palīdzējusi panākt deklarēto ietaupījumu (88).

Lai aprēķinātu ietaupījumu, sākumā ir jāizmēra ēkas patēriņš pirms un pēc renovācijas. Dalībvalstis minēto atkāpi var izmantot abos pienākuma periodos, sākot ar grozījumu direktīvas (Direktīva (ES) 2018/2002) stāšanos spēkā, t. i., kopš 2018. gada 24. decembra.

Piemērs

Valsts būvnormatīvi paredz, ka ēkām, kam veic nozīmīgu renovāciju, ir jākļūst par vismaz B energoefektivitātes klases ēkām. Attiecīgā dalībvalsts nedrīkst izrietošo ietaupījumu deklarēt 7. panta nolūkā.

Tomēr tā var deklarēt ietaupījumu, ja ir īstenojusi pasākumu, kas veicina šo renovāciju (piemēram, tā mājsaimniecībām nodrošina subsīdiju tādas renovācijas veikšanai, kuru tās pretējā gadījumā neveiktu). Tādā gadījumā var deklarēt visus no šā pasākuma izrietošos ietaupījumus neatkarīgi no energoefektivitātes klases paaugstināšanās (t. i., var deklarēt visus ietaupījumus energoefektivitātes klases paaugstinājumiem no D uz C klasi vai no D uz B klasi, vai no D uz A klasi utt.).

Renovācijas projektiem ir jāatbilst valsts obligātajām energoefektivitātes prasībām, kas noteiktas saskaņā ar ĒEED. Var mudināt īstenot pasākumus, kas atbalsta vērienīgākus mērķus, t. i., energoefektivitāti virs noteiktā līmeņa.

7.3.2.   Papildīgums saistībā ar pasākumiem, kuru mērķis ir jaunu ēku būvniecība

Sākot no grozītās EED stāšanās spēkā un, ja vajadzīgs, no transponēšanas vai īstenošanas valsts līmenī, dalībvalstis drīkst enerģijas ietaupījumu, ko nodrošina tādu valsts obligāto prasību īstenošana, kuras noteiktas jaunām ēkām, ieskaitīt tikai tajā ietaupījumā, kas noteikts pirmajam pienākuma periodam (2014.–2020. gads), ja:

i)	tas atbilst valsts minimālajām prasībām, kas noteiktas pirms ĒEED transponēšanas, t. i., līdz 2012. gada 9. jūlijam (sk. ĒEED 28. panta 1. punktu);

ii)	tas ir “būtisks”; un

iii)	tas ir paziņots VEERP līdz 2017. gada 30. aprīlim (sk. EED 24. panta 2. punktu).

Enerģijas ietaupījumu drīkst deklarēt tikai no grozītās EED spēkā stāšanās datuma un ņemt vērā tikai kumulatīvajā galapatēriņa ietaupījumā, kas noteikts līdz 2020. gada 31. decembrim. Dalībvalstīm ir jāparāda, ka valsts minimālo prasību piemērošana ir nodrošinājusi izmērāmu ietaupījumu, kas pretējā gadījumā nebūtu gūts. Ja ir vajadzīgi valsts transponēšanas vai īstenošanas pasākumi, lai būtu iespējams deklarēt šo ietaupījumu, tie ir jāpieņem un jāievieš pirms jebkāda ietaupījuma deklarēšanas.

Ja dalībvalsts piemēro izņēmumu, tai būtu rūpīgi jānovērtē iespējamā mijiedarbība ar EED 7. panta 4. punkta d) apakšpunktā noteikto atbrīvojumu (iepriekš veiktās darbības) un jānodrošina, ka netiek pieļauta dubulta uzskaite.

Ēku būvniecības projektiem ir jāatbilst valsts obligātajām energoefektivitātes prasībām. Var mudināt īstenot pasākumus, kas atbalsta vērienīgākus mērķus, t. i., energoefektivitāti virs noteiktā līmeņa.

7.3.3.   Papildīgums saistībā ar publisko struktūru ēkām

Visā visumā atkāpšanās no papildīguma principa EED V pielikuma 2. punkta b) apakšpunktā attiecas arī uz enerģijas ietaupījumu, kas saistīts ar publisko struktūru ēku renovāciju, jo šāds ietaupījums ir saistīts “ar esošo ēku renovāciju” (sk. EED V pielikuma 2. punkta b) apakšpunkta otro teikumu).

Izņēmuma mērķis ir ļaut dalībvalstīm, sākot no grozījumu direktīvas stāšanās spēkā, EED 7. panta 1. punkta nolūkā deklarēt visus enerģijas ietaupījumus, kuri izriet, piemēram, no pasākumiem, kas īstenoti, lai sasniegtu renovācijas rādītāju 3 % apmērā no tādu apsildītu un/vai dzesētu ēku no kopējās platības, kuras ir centrālās valdības īpašumā vai lietošanā (sk. 5. pantu).

Tomēr dalībvalstīm ir jāpierāda, ka visi deklarētie ietaupījumi izriet no politikas pasākumiem, kas īstenoti saistībā ar publisko struktūru ēku renovāciju (89). Tās nedrīkst ņemt vērā enerģijas ietaupījumu, kas būtu panākts arī gadījumā, ja politikas pasākuma nebūtu. Tādējādi dalībvalstīm, ir jāpierāda būtiskums. Ja ir vajadzīgi valsts transponēšanas vai īstenošanas pasākumi, lai būtu iespējams deklarēt šo ietaupījumu, tie ir jāievieš pirms jebkāda ietaupījuma deklarēšanas.

Enerģijas ietaupījums, kas deklarēts kā gūts no politikas pasākumiem, kuri īstenoti saistībā ar publisko struktūru ēku renovāciju, dalībvalstīm ir jāaprēķina saskaņā ar V pielikumu. Enerģijas ietaupījuma apjomu, ko ieskaita prasītajā enerģijas galapatēriņa ietaupījumā saskaņā ar EED 7. panta 1. punktu, izsaka enerģijas galapatēriņā. Ja enerģijas ietaupījuma apjomu izsaka primārajā enerģijā, dalībvalstīm ir jāizmanto EED IV pielikumā noteiktie pārrēķina koeficienti.

7.3.4.   Papildīgums saistībā ar pasākumu īstenošanu saskaņā ar Ekodizaina direktīvu (90)

Katlu nomaiņu neuzskata par renovācijas pasākumu, jo EED V pielikuma 2. punkta c) apakšpunktā ir paredzēts īpašs noteikums. Tādējādi izejas punkts allaž būs obligātās prasības, ko paredz konkrēti ekodizaina noteikumi (91). Enerģijas ietaupījumu, ko nodrošinājusi tādu iekārtu nomaiņa, kuras reglamentē ekodizaina tiesību akti (piemēram, telpas sildītāju nomaiņa), drīkst ieskaitīt tikai gadījumā, ja tas pārsniedz obligātās ekodizaina prasības, izņemot agrīnas nomaiņas gadījumā (sk. EED V pielikuma 2. punkta e) apakšpunktu).

Ja dalībvalstis nodrošina stimulus vai subsīdijas ražojumiem, uz kuriem attiecas ES energomarķējuma noteikumi, ir ieteicams šādus stimulus vai subsīdijas orientēt uz augstāko energoefektivitātes klasi. Piemēram, stimuls vai subsīdija, kuru mērķis ir veicināt jaunu un energoefektīvāku katlu uzstādīšanu, attiektos tikai uz katliem divās augstākajās un visbiežāk sastopamajās katlu energomarķējuma klasēs, pamatojoties uz tirgus datiem par attiecīgo periodu.

7.3.5.   Papildīgums saistībā ar energoauditiem atbilstīgi 8. pantam

Saskaņā ar 8. panta 4. punktu dalībvalstīm ir jānodrošina, lai lieli uzņēmumi (t. i., uzņēmumi, kas nav MVU) veiktu energoauditu reizi četros gados; tas pats par sevi nenoved pie enerģijas ietaupījuma.

Pasākumi, kuru mērķis ir veicināt vai atbalstīt audita ieteikumu īstenošanu, ir plašāki par obligātajām prasībām saskaņā ar 8. pantu. Proti, 8. panta 7. punkta otrajā daļā ir noteikts, ka dalībvalstis “var ieviest stimulu un atbalsta sistēmas”. Tādēļ, ja ir izpildīts būtiskuma kritērijs, drīkst ieskaitīt enerģijas ietaupījumu, kas izriet no šādiem pasākumiem, jo pretējā gadījumā šāds ietaupījums netiktu gūts. Tas pats attiecas uz ietaupījumu, kas izriet no pasākumiem, kuri vērsti uz MVU.

7.4.   Būtiskums un atbilstība

Dalībvalstīm ir jāizpilda ne tikai papildīguma princips, bet arī “būtiskuma” kritērijs. ES tiesību aktu automātisku ieviešanu vai autonomus uzlabojumus (piemēram) tirgus konjunktūras vai tehnoloģiju attīstības rezultātā nevar ņemt vērā, jo dalībvalstis nedrīkst ieskaitīt darbības, kas būtu notikušas jebkurā gadījumā.

Nacionālo publisko iestāžu darbībām, īstenojot politikas pasākumu, ir jābūt “būtiskām” deklarētā enerģijas ietaupījuma sasniegšanā; citiem vārdiem sakot:

—	tām bija jāveicina konkrētā atsevišķā darbība, un

—	subsīdijai vai atbildīgās, iesaistītās vai pilnvarotās puses līdzdalībai bija nepārprotami jābūt par minimālo lielākai ietekmei uz galalietotāja lēmumu veikt energoefektivitātes ieguldījumu.

Tādēļ dalībvalstīm ir jāpierāda, ka ietaupījumu nodrošinājis politikas pasākums, kas izstrādāts ar mērķi panākt enerģijas galapatēriņa ietaupījumu (92). Par būtiskiem var uzskatīt pasākumus, kas īstenoti saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2018/842 (93), taču dalībvalstīm ir jāpierāda, ka tie nodrošina verificējamus vai aplēšamus energoefektivitātes uzlabojumus.

Finansējuma shēmu gadījumā, piemēram, nepietiek ar subsīdijas summu, lai pierādītu būtiskumu, jo tā pati par sevi nepierāda, ka subsīdijas ir ietekmējušas galalietotāju ieguldījumu lēmumus. Darbībās iesaistīto dalībnieku lomu principā var pierādīt, neizmantojot subsīdiju kā kritēriju; svarīgs būtiskuma rādītājs varētu būt standartizētas darbības (piemēram, ražojumu uzstādīšanas standartu izstrāde, konsultācijas enerģētikas jautājumos un energoauditi, pēc kuriem notiek faktiskas īstenošanas darbības).

Lai nodrošinātu atbilstību, dalībvalstis varētu noteikt vispārējas būtiskuma prasības EEPS vai alternatīvu pasākumu ietvaros un pārbaudīt tās katra projekta līmenī (94). Šādas prasības varētu paredzēt, ka pusēm (piemēram, piesakoties “baltajai apliecībai” (95)) ir jādokumentē un jāpierāda tiešs ieguldījums darbības īstenošanā.

Atbildīgajām pusēm var prasīt pierādīt:

—	vai ieguldījums ir veikts tieši vai netieši (t. i., ar starpnieku palīdzību) un

—	vai lēmums par to tika pieņemts pirms darbības īstenošanas.

Dalībvalstis varētu arī prasīt, piemēram, lai:

—	tiktu slēgts līgums starp sadales sistēmu operatoriem (t. i., atbildīgajām pusēm) un trešām personām,

—	enerģijas ietaupījums netiktu gūts pirms līguma izdošanas,

—	puses varētu ietaupījumu ieskaitīt tikai gadījumā, ja ir bijušas tieši iesaistītas pasākuma īstenošanā (piemēram, veicot energoauditus, sniedzot subsīdijas utt.), un

—	tiktu sagatavotas vienošanās, kas ietver visu ķēdi no atbildīgajām pusēm līdz galalietotājiem.

7.5.   Pasākumi, kas veicina maza apjoma atjaunojamo energoresursu tehnoloģiju ierīkošanu uz ēkām vai ēkās pašpatēriņa vajadzībām

Ir svarīgi nodalīt:

—	EED 7. panta 4. punkta f) apakšpunktā paredzēto iespēju, kas attiecas uz pašpatēriņam uz ēkām vai ēkās saražotās enerģijas apjomu, kuru var izslēgt no enerģijas ietaupījuma apjoma, ko aprēķina saskaņā ar EED 7. panta 2. un 3. punktu, un

—	skaidrojumu EED V pielikuma 2. punkta e) apakšpunktā, kas paredz, ka saskaņā ar EED7. panta 1. punktu prasītajos ietaupījumos principā var ieskaitīt enerģijas ietaupījumu no pasākumiem, kas veicina maza apjoma atjaunojamo energoresursu tehnoloģiju ierīkošanu uz ēkām vai ēkām.

Tas ir skaidrots arī EED 43. apsvērumā.

Saskaņā ar EED V pielikuma 2. punkta e) apakšpunktu dalībvalstis EED 7. panta 1. punktā prasītajā ietaupījumā var ieskaitīt enerģijas ietaupījumu no pasākumiem, kas veicina maza apjoma atjaunojamo energoresursu tehnoloģiju ierīkošanu pašpatēriņam uz ēkām vai ēkās, ja šie pasākumi nodrošina verificējamu un izmērāmu vai aplēšamu enerģijas galapatēriņa ietaupījumu un tiek aprēķināti saskaņā ar EED V pielikumu (96).

Tādējādi ir piemērojamas arī papildīguma un būtiskuma prasības, kā arī dalībvalsts paredzētie monitoringa un verifikācijas noteikumi.

Dalībvalstīm ir jāpierāda, ka šādi pasākumi, pateicoties tehnoloģiju nomaiņai, nodrošina enerģijas galapatēriņa ietaupījumu. Piemēram, ietaupījums, kas gūts, pateicoties pārejai uz efektīvākām apsildes un ūdens uzsildīšanas tehnoloģijām ēkās, t. sk. atjaunojamo energoresursu tehnoloģijām, joprojām ir pilnīgi atbilstīgs, ciktāl dalībvalstis var nodrošināt, ka tas ir papildu, izmērāms un verificējams saskaņā ar V pielikuma metodēm un principiem (97).

Tas ir paskaidrots EED V pielikuma 2. punkta e) apakšpunktā un vērsts uz EED 7. panta 1. punkta vispārējo mērķi, t. i., gūt enerģijas galapatēriņa ietaupījumu neatkarīgi no tehnoloģijas (neatkarīgi no tā, vai tas ir pasākums, kas veicina atjaunojamo energoresursu vai fosilās enerģijas tehnoloģijas, kuras nodrošina faktiskā energopatēriņa samazinājumu ēkās, transportā vai rūpniecībā).

EED V pielikuma 2. punkta e) apakšpunktā ir skaidri minēts energoekonomijas pienākums saskaņā ar 7. panta 1. punktu, kurā noteikts, ka dalībvalstīm ir jāpanāk kumulatīvs enerģijas galapatēriņa ietaupījums, un kura mērķis ir faktiski samazināt fizisko vai juridisko personu energopatēriņu (atbilstīgi V pielikuma 1. punkta b) apakšpunktam). Direktīvas 2. panta 5. punktā “enerģijas ietaupījums” ir definēts kā ietaupītās enerģijas apjoms, ko nosaka, izmērot un/vai aplēšot patēriņu pirms un pēc energoefektivitātes uzlabošanas pasākuma īstenošanas, vienlaikus nodrošinot, ka tiek standartizēti ārējie apstākļi, kas ietekmē energopatēriņu. Tā kā EED 7. panta mērķis ir faktiski samazināt enerģijas galapatēriņu, var secināt, ka saskaņā ar V pielikuma 2. panta e) apakšpunktu ir jāpierāda, ka pasākumi, kas veicina maza apjoma atjaunojamo energoresursu tehnoloģiju ierīkošanu uz ēkām vai ēkās, sniedz enerģijas ietaupījumu, t. i., faktisku enerģijas galapatēriņa samazinājumu.

Dalībvalstīm ir zināma rīcības brīvība enerģijas ietaupījumu izteikt vai nu enerģijas galapatēriņā, vai primārās enerģijas patēriņā, kā noteikts V pielikuma 3. punkta d) apakšpunktā (alternatīvi politikas pasākumi) un 7.a panta 4. punktā (EEPS). Šis elastīgums neizmaina pienākumu panākt kumulatīvo enerģijas ietaupījumu enerģijas pārdošanas apjoma ziņā (periodā līdz 2020. gadam) un enerģijas galapatēriņa ziņā (2021.–2030. gadā).

7.6.   Pasākumi, kas veicina efektīvāku ražojumu un transportlīdzekļu nonākšanu apritē

Lai energoekonomijas pienākuma izpildes nolūkā sasniegtu vajadzīgo enerģijas galapatēriņa ietaupījumu, dalībvalstis var ņemt vērā savus energoefektivitātes uzlabošanas pasākumus transporta jomā (98). Pasākumi ir šādi:

—	rīcībpolitikas, kas veicina efektīvākus transportlīdzekļus vai pāreju uz citiem transporta veidiem, piemēram, riteņbraukšanu, iešanu kājām un kolektīvo transportu, un

—	mobilitāte un pilsētplānošana, kas samazina pieprasījumu pēc transporta.

Atbilstīgi ir ekoloģiski tīru un bezemisiju transportlīdzekļu publiskie iepirkumi atkarībā no tā, kādā mērā tie papildina obligātās prasības, kuras noteiktas pārskatītajā Ekoloģiski tīru transportlīdzekļu direktīvā.

Atbilstīgas var būt arī shēmas, kas paātrina jaunu, efektīvāku transportlīdzekļu nonākšanu apritē, vai rīcībpolitikas, kas sekmē pāreju uz efektīvākām degvielām, kuras samazina enerģijas patēriņu uz kilometru, ja tās atbilst būtiskuma un papildīguma nosacījumiem (99).

V pielikuma 2. punkta f) apakšpunktā ir skaidrots, ka drīkst pilnā mērā tādu ietaupījumu, ko dod rīcībpolitikas, kuras paātrina efektīvāku ražojumu un transportlīdzekļu nonākšanu apritē, ja ir pierādīts, ka:

—	šāda nonākšanu apritē notiek pirms ražojuma vai transportlīdzekļa paredzamā vidējā kalpošanas laika beigām vai pirms ražojums vai transportlīdzeklis parasti tiktu aizstāts un

—	ietaupījuma pilnais apjoms tiek deklarēts tikai par periodu līdz aizstājamā ražojuma vai transportlīdzekļa paredzamā vidējā kalpošanas laika beigām (100).

Attiecīgā gadījumā šādiem pasākumiem ir jāatbilst dalībvalstu politikas regulējumam, kas izveidots saskaņā ar Direktīvu 2014/94/ES par alternatīvo degvielu infrastruktūras ieviešanu.

7.7.   Kvalitātes standartu uzturēšanas nodrošināšana

EED V pielikuma 2. punkta g) apakšpunktā ir skaidrots, ka energoefektivitātes pasākumu veicināšana nedrīkst pazemināt ražojumu, pakalpojumu un uzstādīšanas pasākumu kvalitātes standartus. Dalībvalstīm ir jānodrošina šo standartu uzturēšana vai, ja tādu nav, ieviešana.

7.8.   Klimatisko atšķirību risināšana

Saskaņā ar EED V pielikuma 2. punkta h) apakšpunktu dalībvalstis drīkst koriģēt enerģijas ietaupījumu, lai ņemtu vērā reģionālās klimatiskās atšķirības. Ir paredzētas divas iespējas:

i)	koriģēt atbilstoši standarta vērtībai; vai

ii)	pieskaņot dažādos enerģijas ietaupījumus, ņemot vērā temperatūras atšķirības.

7.9.   Izvairīšanās no dubulta uzskaites

Saskaņā ar EED 7. panta 12. punktu dalībvalstīm ir jāpierāda, ka gadījumos, kad pārklājas politikas pasākumu vai atsevišķu darbību ietekme, enerģijas ietaupījumi netiek uzskaitīti dubultā. Ņemot vērā dalībvalstu paziņoto instrumentu plašo klāstu un lielo rīcībpolitiku pārklāšanās iespējamību, ja paralēli tiek izmantotas EEPS un alternatīvie pasākumi (piemēram, mijiedarbība starp enerģijas nodokļiem un subsīdijām mājsaimniecībām logu vai telpas sildītāju nomaiņai), ir ļoti svarīgi novērst dubultas uzskaites risku.

Šajā saistībā efektīvs rīks varētu būt valsts datubāze. Piemēram, datubāze reģistrētu informāciju, ka konkrētai mājsaimniecībai ir izmaksāta subsīdija veco apkures katlu nomaiņai, un brīdinātu lietotāju, ja tā pati mājsaimniecība vēlreiz pieteiktos uz subsīdiju.

Vairāku politikas pasākumu kombinācija dalībvalstīm rada lielākus sarežģījumus, proti:

—	īstenošana prasa lielākus pūliņus, piemēram, ir jāaprēķina enerģijas ietaupījums, un (kas ir vēl svarīgāk),

—	ir sarežģītāk nodrošināt: — izpildi, jo īpaši tad, ja dažādajiem instrumentiem ir plašas darbības jomas, un — ietekmes verificēšanu, izvairoties no dubultas uzskaites.

EED 7. panta 12. punkts arī aizliedz dubultu uzskaiti gadījumos, kad rīcībpolitikas pārklājas, t. i., dalībvalstīm ir jāņem vērā tas, ka tajā pašā laikā īstenoti citi politikas pasākumi var ietekmēt enerģijas ietaupījuma apjomu, tādēļ ne visas izmaiņas, kuras novērotas kopš konkrēta politikas pasākuma ieviešanas, var tikt attiecinātas tikai uz šo pasākumu.

8.   MĒRĪJUMI, MONITORINGS, KONTROLE, KVALITĀTE UN VERIFIKĀCIJA

EED ir uzsvērta monitoringa un verifikācijas noteikumu nozīme EEPS un alternatīvu politikas pasākumu īstenošanā, t. sk. prasība pārbaudīt statistiski reprezentatīvu pasākumu izlasi.

Izvēlēties statistiski nozīmīgu un reprezentatīvu izlasi no energoefektivitātes uzlabošanas pasākumiem nozīmē, ka katra pasākuma ietvaros ir jāizvēlas tāda apakškopa no energotaupības darbību ģenerālkopas, kas ticami atspoguļo visu energotaupības darbību kopumu un līdz ar to ļauj izdarīt pietiekami pamatotus secinājumus par to, cik uzticami ir visi pasākumi, kopā ņemti (101).

EED 7.a panta 5. punkts (attiecībā uz EEPS)

EED 7.b panta 2. punkts (attiecībā uz alternatīviem politikas pasākumiem)

Mērījumu, kontroles un verifikācijas sistēmām būtu jānodrošina, ka enerģijas ietaupījuma aprēķini tiek verificēti, izmantojot energoefektivitātes uzlabošanas pasākumu statistiski nozīmīgu un reprezentatīvu izlasi.

Šo prasību izpildi cita starpā var nodrošināt:

—	veicot automatizētas un datorizētas pārbaudes vai atbildīgo, iesaistīto vai pilnvaroto pušu vai saņēmēju (ja saņēmēji paši paziņo datus tieši publiskajām iestādēm) paziņoto datu un aprēķinu dokumentāras pārbaudes,

—	izvērtējot izmērīto enerģijas ietaupījumu, izmantojot pasākumu vai saņēmēju statistiski nozīmīgu un reprezentatīvu izlasi,

—	izmantojot verifikācijas, kas veiktas regulējuma, kvalifikācijas, akreditācijas vai sertifikācijas shēmas ietvaros, piemēram, ja paziņotā enerģijas ietaupījuma pamatā ir energoauditi vai energoefektivitātes sertifikāti (mērogotais ietaupījums).

Politikas pasākuma dokumentācijā būtu jāizskaidro, kā šīs citas shēmas prasības nodrošina, ka kontrole un verifikācija tiek veikta, izmantojot energoauditu vai citu ietaupījuma novērtējumu statistiski nozīmīgu un reprezentatīvu izlasi.

Monitoringa un verifikāciju sistēmu var organizēt dažādos posmos vai līmeņos. Var organizēt inspekcijas uz vietas kā verifikācijas otro posmu, kurā pārbauda tādu atsevišķo darbību apakšizlasi, kurām konstatēts neatbilstības risks pasākumu prasībām. Ja šādas pārbaudes nav tehniski vai ekonomiski iespējamas, to var paskaidrot pasākuma dokumentācijā.

Dalībvalstīm ir jāpaskaidro, kā tās izmanto kritērijus paredzamā vai mērogotā ietaupījuma pārbaudīšanai (EED V pielikuma 5. punkta g) apakšpunkts).

Mērījuma, kontroles un sistēmu neatkarību (sk. EED V pielikuma 5. punkta j) apakšpunktu) var dokumentēt, pamatojoties uz to, ka verifikācijas struktūra (kritēriju neizsmeļošs saraksts):

—	ir publiska struktūra ar tiesību aktos noteiktu neatkarību vai

—	ir bez finansiālas saiknes ar (t. i., daļēji vai pilnīgi nepieder un nesaņem finansējumu) atbildīgajām, iesaistītajām vai pilnvarotajām pusēm, vai

—	var slēgt līgumu ar atbildīgajām, iesaistītajām vai pilnvarotajām pusēm, bet tādā gadījumā to kontrolē publiska iestāde vai kvalifikācijas, akreditācijas vai sertifikācijas struktūra.

Verifikācijas struktūra var būt:

—	tieši atbildīga par energoefektivitātes uzlabošanas pasākumu vai enerģijas ietaupījuma aprēķinu verifikāciju vai

—	atbildīga par citu organizāciju (tostarp atbildīgo, iesaistīto vai pilnvaroto pušu) verifikācijas procesu un verifikācijas izlašu kontroli.

9.   PLĀNOŠANAS UN ZIŅOŠANAS PIENĀKUMI

9.1.   Pirmais pienākuma periods

Par 2014.–2020. gada pienākuma periodu dalībvalstīm gada ziņojumi ir jāiesniedz līdz 2019. gada un 2020. gada 30. aprīlim (24. panta 1. punkts un XIV pielikuma 2. daļa) (102). Tādējādi tās cita starpā ziņo arī par to, kādas sekmes ir ietaupījuma mērķrādītāja sasniegšanā un kādi politikas pasākumi ir pieņemti vai plānoti saskaņā ar XIV pielikuma 2. daļu. To novērtē Komisija.

Pārvaldības regulas 27. pantā ir noteikts, ka katrai dalībvalstij ir līdz 2022. gada 30. aprīlim jāziņo Komisijai par sava nacionālā 2020. gada energoefektivitātes mērķrādītāja sasniegšanu (kā noteikts saskaņā ar EED 3. panta 1. punktu), sniedzot Pārvaldības regulas IX pielikuma 2. daļā noteikto informāciju.

9.2.   Otrais pienākuma periods un pēc tam

2021.–2030. gada pienākuma periodā un pēc tam ir piemērojami šādi plānošanas un ziņošanas pienākumi (EED 7., 7.a un 7.b pants un V pielikums):

—	integrētajos NEKP (projekta un galīgajās redakcijās) (Pārvaldības regulas III pielikums) dalībvalstīm ir jāatspoguļo savs aprēķins par enerģijas ietaupījumu, kas ir jāpanāk 2021.–2030. gada periodā, kā minēts 7. panta 1. punkta pirmās daļas b) apakšpunktā (sk. EED 7. panta 6. punktu),

—

tā kā daži dati (piemēram, gada enerģijas galapatēriņa vidējais rādītājs 2016.–2018. gadam (ktoe)), iespējams, nebija pieejami paziņošanai pirmajā NEKP projektā (103), varēja nebūt iespējams atspoguļot iepriekš minēto aprēķinu; tomēr dalībvalstīm savā pirmajā galīgajā NEKP un nākamajā NEKP projektā un galīgajā redakcijā ir jāatspoguļo, kā tās ir ņēmušas vērā Pārvaldības regulas III pielikumā norādītos elementus,

—

papildus iepriekš minētajam un attiecīgā gadījumā dalībvalstīm ir savā NEKP (projektā un galīgajā redakcijā) jāpaskaidro, kā tās noteica ikgadējo ietaupījumu likmi un aprēķina pamatscenāriju saskaņā ar EED 7. panta 2. un 3. punktu un kā un kādā mērā tās piemēroja 7. panta 4. punktā minētās iespējas (sk. EED 7. panta 6. punktu),

—	ja dalībvalsts izlemj piemērot vienu vai vairākas EED 7. panta 4. punktā minētās iespējas, tai ir jāpiemēro un jāaprēķina ietekme pienākuma periodam (sk. EED 7. panta 5. punktu), un

—

ja dalībvalsts izmanto EED 7. panta 4. punkta c) apakšpunktā minēto iespēju 2021.–2030. gadam, tai ir jāinformē Komisija par plānotajiem politikas pasākumiem savā NEKP (projektā un galīgajā redakcijā); tai ir jāaprēķina pasākumu ietekme saskaņā ar EED V pielikumu un tā jāietver NEKP (sk. 7. panta 4. punkta c) apakšpunktu); dalībvalstij šī informācija ir pirmo reizi jāietver pirmajā galīgajā NEKP (līdz 2019. gada 31. decembrim).

Turklāt dalībvalstīm ir:

—	savos valsts enerģētikas un klimata progresa ziņojumos saskaņā ar Pārvaldības regulas 17. pantu jāietver informācija par to pasākumu rezultātiem, kuru mērķis ir mazināt enerģētisko nabadzību EED kontekstā (sk. EED 7. panta 11. punktu),

—	reizi gadā jāpublicē enerģijas ietaupījums, ko panākusi katra atbildīgā puse (tās apakškategorija), un shēmas kopējie ietaupījumi (sk. EED 7.a panta 7. punktu), un

—

savos NEKP sīki jāapraksta alternatīvā metode un noteikumi, kuru mērķis ir nodrošināt atbilstību EED V pielikuma 2. punkta i) apakšpunkta prasībai, t. i., ka enerģijas ietaupījuma aprēķinā ir jāņem vēra pasākumu ilgums un temps, kādā ietaupījums laika gaitā samazinās. Kā alternatīvu dalībvalstis var izveidot citu metodi, ja uzskata, ka tā sasniedz vismaz tādu pašu kopējo ietaupījuma apjomu. Tādā gadījumā tām ir jānodrošina, ka apjoms, kas aprēķināts, izmantojot šādu metodi, nepārsniedz apjomu, kurš iegūts aprēķinā, ņemot vērā ietaupījumu, ko katra atsevišķā darbība panāks periodā no īstenošanas datuma līdz attiecīgi 2020. gada 31. decembrim vai 2030. gadam.

Nobeigumā jānorāda, ka uz EED 7., 7.a un 7.b pantā un V pielikumā noteiktā energoekonomijas pienākuma īstenošanu un progresu attiecas arī turpmāk norādītie plānošanas un ziņošanas pienākumi saskaņā ar Pārvaldības regulu.

Grafiks

2018. gada 31. decembris (tad 2028. gada 1. janvāris un pēc tam ik pēc 10 gadiem)	NEKP projekta iesniegšana (Pārvaldības regulas 9. panta 1. punkts, 4. un 6. pants, I un III pielikums)
6 mēneši pirms galīgā NEKP	Komisija var izdot ieteikumus dalībvalstīm, kuru devumu (tostarp devumu energoekonomijas pienākuma izpildē saskaņā ar EED 3. panta 5. punktu) tā uzskata par nepietiekamiem (Pārvaldības regulas 31. panta 1. punkts)
2019. gada 31. decembris (tad 2029. gada 1. janvāris un pēc tam ik pēc 10 gadiem)	Galīgā NEKP iesniegšana (Pārvaldības regulas 3. panta 1. punkts, 4. un 6. pants, I un III pielikums)
2020. gada 10. marts	Pirmās ilgtermiņa renovācijas stratēģijas iesniegšana (ĒEED 2.a panta 8. punkts)
Līdz 2021. gada 31. oktobrim (un pēc tam ik pēc 2 gadiem)	Komisijas novērtējums par progresu ES mērķu sasniegšanā, jo īpaši, pamatojoties uz integrētajiem nacionālajiem enerģētikas un klimata progresa ziņojumiem (Pārvaldības regulas 29. pants). Uz energoekonomijas pienākumu attiecas Pārvaldības regulas 29., 21. (integrētā ziņošana par energoefektivitāti) un 24. pants (integrētā ziņošana par enerģētisko nabadzību). Ja dalībvalsts progress ir neapmierinošs, Komisija izdos ieteikumus (Pārvaldības regulas 32. panta 1. punkts).
Līdz 2022. gada 30. aprīlim	Ziņojums par 2020. gada energoefektivitātes mērķu sasniegšanu katrā dalībvalstī (Pārvaldības regulas 27. pants un IX pielikuma 2. daļa)
Līdz 2023. gada 15. martam (un pēc tam ik pēc 2 gadiem)	Ziņojums par NEKP īstenošanu (integrētais nacionālais enerģētikas un klimata progresa ziņojums) (Pārvaldības regulas 17. pants)
2023. gada 30. jūnijs (tad 2033. gada 1. janvāris un pēc tam ik pēc 10 gadiem)	NEKP atjauninājumu projekta iesniegšana (Pārvaldības regulas 14. panta 1. punkts)
2024. gada 30. jūnijs (tad 2034. gada 1. janvāris un pēc tam ik pēc 10 gadiem)	NEKP atjauninājumu galīgās redakcijas iesniegšana (Pārvaldības regulas 14. panta 2. punkts)

9.3.   Paziņošana par EEPS un alternatīviem pasākumiem (izņemot nodokļus)

Saskaņā ar EED V pielikuma 5. punktu un Pārvaldības regulas III pielikumu dalībvalstīm ir jāpaziņo Komisija sava ierosinātā metodika politikas pasākumu īstenošanai, kā minēts EED 7.a un 7.b pantā, kā arī 20. panta 6. punktā. Izņemot gadījumus, kas attiecas uz nodokļiem (sk. 9.4. iedaļu), paziņojumā ir jāiekļauj šāda informācija:

a)	enerģijas ietaupījumu līmenis, kas noteikts 7. panta 1. punkta pirmās daļas b) apakšpunktā vai ko paredzēts sasniegt visā 2021.–2030. gada periodā;

b)	atbildīgās, iesaistītās vai pilnvarotās puses vai īstenojošās publiskās iestādes;

c)	mērķsektori;

d)	politikas pasākumi un atsevišķās darbības, tostarp paredzamais katra pasākuma kopējais kumulatīvo enerģijas ietaupījumu apmērs;

e)	EEPS pienākuma perioda ilgums;

f)	politikas pasākumos paredzētās darbības;

g)	aprēķina metodika, tostarp tas, kā noteikts papildīgums un būtiskums un kādas metodikas un kritēriji ir izmantoti paredzamā un mērogotā ietaupījuma noteikšanai;

h)	pasākumu turpināšanās ilgumi un tas, kā tie tiek aprēķināti vai uz ko tie pamatojas;

i)	pieeja, kas izmantota, lai ņemtu vērā dalībvalstī pastāvošās klimatiskās atšķirības; un

j)	pārraudzības un verifikācijas sistēmas pasākumiem saskaņā ar 7.a un 7.b pantu un tas, kā tiek nodrošināta to neatkarība no atbildīgajām, iesaistītajām vai pilnvarotajām pusēm.

Turklāt saskaņā ar Pārvaldības regulas III pielikuma 3.1. un 3.2. daļu dalībvalstīm ir jāpaziņo turpmāk norādītā informācija.

9.4.   Nodokļu pasākumi

Saskaņā ar EED V pielikuma 5. punkta k) apakšpunktu dalībvalstīm (atbilstīgi Pārvaldības regulai) ir jāpaziņo Komisijai sava nodokļu pasākumu īstenošanas metodika. Proti, tām ir jāpaziņo šāda informācija:

“i)	mērķsektori un nodokļu maksātāju segments;

ii)	īstenojošā publiskā iestāde;

iii)	paredzamais ietaupījums;

iv)	nodokļu pasākuma ilgums; un

v)	aprēķināšanas metodoloģija, tostarp, izmantotie cenu elastīgumi un kā tie ir noteikti.”

Turklāt saskaņā ar Pārvaldības regulas III pielikuma 3.3. daļu dalībvalstīm par nodokļu pasākumiem ir jāpaziņo šāda informācija:

“a)	pasākumu īss apraksts;

b)	pasākumu ilgums;

c)	īstenojošā publiskā iestāde;

d)	paredzamais ietaupījuma kumulatīvais un ikgadējais apjoms katram pasākumam;

e)	mērķsektori un nodokļu maksātāju segments;

f)	aprēķināšanas metodika, tostarp izmantotie cenu elastīgumi un tas, kā tie ir noteikti, saskaņā ar Direktīvas 2012/27/ES V pielikuma 4. punktu.”

Dalībvalstīm jāparāda, kā tās ir aprēķinājušas elastīgumus un kurus jaunākos un reprezentatīvos oficiālos datu avotus tās ir izmantojušas (104).

10.   ENERGOEKONOMIJAS PIENĀKUMA PERIODS PĒC 2030. GADA

Saskaņā ar EED 7. panta 1. punkta otro daļu pēc 2030. gada dalībvalstīm ir jāturpina panākt jaunu ikgadējo ietaupījumu atbilstīgi pirmās daļas b) apakšpunktam 10 gadu periodos, ja vien Komisijas pārskatīšanā līdz 2027. gadam un ik pēc 10 gadiem pēc tam netiek konstatēts, ka tas nav vajadzīgs, lai sasniegtu ES 2050. gada enerģētikas un klimata mērķus.

---

(1)  Sk. inter alia Economidou et al., 2018. Assessment of the Second National Energy Efficiency Action Plans under the Energy Efficiency Directive. EUR 29272 EN, Publications Office of the European Union, Luxembourg, 2018, ISBN 978-92-79-87946-3, doi:10.2760/780472, JRC110304 (ziņojums pieejams https://ec.europa.eu/jrc/en/publication/eur-scientific-and-technical-research-reports/assessment-second-national-energy-efficiency-action-plans-under-energy-efficiency-directive) un Tsemekidi-Tzeiranaki et al., 2019. Analysis of the Annual Reports 2018 under the Energy Efficiency Directive. EUR 29667 EN, Publications Office of the European Union, Luxembourg, 2019, ISBN 978-92-79-00173-7, doi:10.2760/22313, JRC 115238 (ziņojums pieejams http://publications.jrc.ec.europa.eu/repository/bitstream/JRC115238/kjna29667enn.pdf).

(1)  EED 2. panta 3. punktā “enerģijas galapatēriņš” ir definēts kā “visa enerģija, kas piegādāta rūpniecībai, transportam, mājsaimniecībām, pakalpojumu nozarei un lauksaimniecībai. Tajā nav ietverta enerģijas piegāde enerģijas pārveidošanas nozarei un pašai enerģētikas nozarei”. “Galapatēriņš” EED atsevišķi nav definēts, tādēļ tas būtu jāinterpretē saskaņā ar, energoekonomijas pienākuma galveno ideju. Direktīvas 7. panta 1. punkta pirmās daļas b) apakšpunkta mērķis ir samazināt enerģijas galapatēriņu, samazinot fizisku vai juridisku personu galaenerģiajs pašpatēriņu (ja vien nav noteikts citādi). Ir paredzēti īpaši nosacījumi par enerģijas ietaupījumu no atjaunojamu energoresursu enerģijas, kas saražota uz ēkām vai ēkās (sk. EED 43. apsvērumu un šā dokumenta 7.5. iedaļu).

(2)  Sk. 3. iedaļu.

(3)  Aprēķina vidējo rādītāju 2016.–2018. gadā (sk. 7. panta 1. punkta pirmās daļas b) apakšpunktu).

(4)  Sk. arī 2.3. iedaļu.

(5)  Turpretī 7. panta 1. punkta pirmās daļas a) apakšpunktā enerģijas pārdošanas apjoms galalietotājiem ir minēts kā pamats aprēķina pamatscenārija noteikšanai 2014.–2020. gadam (sk. SWD(2013) 451 final, 3. lpp.)

(6)  = 100 × 0,8 % × 55.

(7)  https://unstats.un.org/unsd/energy/ires/

(8)  https://ec.europa.eu/eurostat/documents/10186/6246844/Eurobase-changes-energy.pdf (sk. 25. lpp.).

(9)  Pārskatītā Eurostat metodika ir aprakstīta

https://ec.europa.eu/eurostat/documents/10186/6246844/Eurobase-changes-energy.pdf

(10)  Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 22. oktobra Regula (EK) Nr. 1099/2008 par enerģētikas statistiku (OV L 304, 14.11.2008., 1. lpp.).

(11)  Sk. 3.2. un 3.4. iedaļu.

(12)  “Kopējais energopatēriņš visiem enerģijas lietojumiem”.

(13)  “Enerģijas galapatēriņš”, kas definēts Regulā (EK) Nr. 1099/2008.

(14)  Sk. 2.2.1. iedaļu. Jaunā Eurostat metodika ir aprakstīta:

https://ec.europa.eu/eurostat/documents/10186/6246844/Eurobase-changes-energy.pdf

(15)  Kiprai un Maltai – 0,24 %.

(16)  Sk. I papildinājumu un 3.2., 3.3. un 3.4. iedaļu.

(17)  Sk. I papildinājumu.

(18)  Sk. Pārvaldības regulas III pielikuma 2. punktu.

(19)  Nepārsniedzot 7. panta 5. punktā noteiktos ierobežojumus.

(20)  Sk. 9. iedaļu.

(21)  Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 13. oktobra Direktīva 2003/87/EK, ar kuru nosaka sistēmu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecībai Kopienā, ko groza ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 23. aprīļa Direktīvu 2009/29/EK, un groza Padomes Direktīvu 96/61/EK (OV L 275, 25.10.2003., 32. lpp.).

(22)  Alternatīvā kārtā, lai noteiktu, kādi enerģijas daudzumi tiek izmantoti ETS neaptvertajās nozarēs, attiecīgās rūpnieciskās nozares paziņoto enerģijas galapatēriņa skaitli varētu reizināt ar koeficientu – attiecību starp ETS nozaru un ETS neaptverto nozaru siltumnīcefekta gāzu emisijām –, kas norādīts siltumnīcefekta gāzu emisiju pārskatos.

(23)  Sk. 9. iedaļu.

(24)  Sk. 7.5. iedaļu un X papildinājumu.

(25)  EED nav definēta “enerģija, kas pašpatēriņam tiek ražota uz ēkām vai ēkās”. Tomēr šis jēdziens būtu jāsaprot kā galalietotājs, kas darbojas uz savas ēkas vai savā ēkā, kuras definīcija sniegta Direktīvas 2010/31/ES par ēku energoefektivitāti 2. panta 1. punktā, un kas ražo atjaunojamo energoresursu enerģiju pašpatēriņam, un kas var uzkrāt pašražoto atjaunojamo energoresursu enerģiju savā teritorijā, kurai ir konkrētas robežas. Jēdziens “enerģija, kas pašpatēriņam tiek ražota uz ēkām vai ēkās” neietver pašražotu enerģiju, kuru pārdod vai nodod atpakaļ tīklam. Tāda pašpatērētāja gadījumā, kas nav mājsaimniecība, šis jēdziens neietver arī tādu enerģijas ražošanu, kura galvenokārt ir komerciāla vai profesionāla darbība.

(26)  Tādējādi pasākumiem bija jābūt paziņotiem līdz 2017. gada 30. aprīlim, jo 24. panta 2. punktu svītroja 2018. gada 24. decembrī saskaņā ar Pārvaldības regulas 59. pantu un 54. panta 3. punkta b) apakšpunktu.

(27)  Tiesas 2018. gada 7. augusta spriedums lietā C-561/16 Saras Energía (CLI:EU:C:2018:633, 35. punkts) ar atsauci pēc analoģijas uz 2013. gada 26. septembra spriedumu lietā C-195/12I BV & Cie (EU:C:2013:598, 62. un 70. punkts).

(28)  Direktīvas 2. panta 14. punktā “atbildīgā puse” ir definēta kā enerģijas sadales vai enerģijas mazumtirdzniecības uzņēmums, kuram ir saistošas EEPS. Izstrādājot EEPS, dalībvalstis varētu arī apsvērt vietējo energokopienu vai atjaunojamo energoresursu energokopienu nozīmi.

(29)  Sk. Pārvaldības regulas I pielikuma 3.2. daļas v punktu.

(30)  Spriedums lietā C-561/16 Saras Energía (CLI:EU:C:2018:633, 56. punkts).

(31)  Saskaņā ar 7.a panta 4. punktu prasītā enerģijas ietaupījuma izteikšanai izvēlētā metode būtu jāizmanto arī atbildīgo pušu deklarētā ietaupījuma aprēķināšanai.

(32)  Sk. EED 17. apsvērumu un 4.2.2. iedaļu.

(33)  Direktīvas 2. panta 24. punktā “energopakalpojumu sniedzējs” ir definēts kā fiziska vai juridiska persona, kas sniedz energopakalpojumus vai citus energoefektivitātes uzlabošanas pasākumus galalietotāja iekārtās vai telpās.

(34)  Sk. 8. iedaļu un piemērus XII papildinājumā.

(35)  Sk. XII papildinājumu.

(36)  SWD(2016) 402 final, 46. un 47. punkts.

(37)  Sk. Pārvaldības regulas I pielikuma 3.2. daļas v punktu.

(38)  Sk. XII papildinājumu.

(39)  Sk. III papildinājumu.

(40)  “Pilnvarotā puse” ir juridiska persona, kurai valdība vai cita publiska struktūra ir deleģējusi pilnvaras savā vārdā izstrādāt, pārvaldīt vai uzturēt finanšu shēmu.

(41)  Spriedums lietā C-561/16 Saras Energía (CLI:EU:C:2018:633, 37. punkts par EED 7. un 20. pantu).

(42)  Sk. arī spriedumu lietā C-561/16 Saras Energía (CLI:EU:C:2018:633, 30.–33. punkts).

(43)  III papildinājums.

(44)  III papildinājums.

(45)  Eiropas Parlamenta un Padomes 2017. gada 4. jūlija Regula (ES) 2017/1369, ar ko izveido energomarķējuma satvaru un atceļ Direktīvu 2010/30/ES (OV L 198, 28.7.2017., 1. lpp.).

(46)  III papildinājums.

(47)  III papildinājums.

(48)  XII papildinājums.

(49)  X papildinājums.

(50)  Sk. IV papildinājumu.

(51)  Sk. IV papildinājumu.

(52)  Sk. IV papildinājumu.

(53)  Padomes 2003. gada 27. oktobra Direktīva 2003/96/EK, kas pārkārto Kopienas noteikumus par nodokļu uzlikšanu energoproduktiem un elektroenerģijai (OV L 283, 31.10.2003., 51. lpp.).

(54)  Padomes 2006. gada 28. novembra Direktīva 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV L 347, 11.12.2006., 1. lpp.).

(55)  Sk. IV papildinājumu.

(56)  V papildinājums.

(57)  Savos NEKP dalībvalstīm būtu jāizvērtē enerģētiski nabadzīgo mājsaimniecību skaits, ņemot vērā, kādi iekšējie energopakalpojumi vajadzīgi, lai attiecīgās valsts kontekstā nodrošinātu dzīves pamatstandartus, kāda ir pašreizējā sociālā politika un citas attiecīgās rīcībpolitikas un kādi ir Komisijas indikatīvie norādījumi par attiecīgajiem indikatoriem, tostarp ģeogrāfisko izkliedētību, kuru pamatā ir vienota pieeja enerģētiskās nabadzības definēšanai. Ja dalībvalstī ir būtiski liels enerģētiski nabadzīgo mājsaimniecību skaits, dalībvalstij savā plānā būtu jāiekļauj nacionālais indikatīvais mērķis enerģētiskās nabadzības samazināšanai.

(58)  Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 19. maija Direktīva 2010/31/ES par ēku energoefektivitāti (OV L 153, 18.6.2010., 13. lpp.).

(59)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2018/844 (OV L 156, 19.6.2018., 75. lpp.), ar ko groza ĒEED un EED, 11. apsvērumā ir noteikts, ka “[b]ūtu jāņem vērā vajadzība samazināt enerģētisko nabadzību saskaņā ar kritērijiem, ko noteikušas dalībvalstis. Atjaunošanas stratēģijās izklāstot valsts darbības, kuras sekmē enerģētiskās nabadzības samazināšanu, dalībvalstīm ir tiesības noteikt to, ko tās uzskata par atbilstīgām darbībām”.

(60)  https://www.energypoverty.eu/policies-measures

(61)  Sk. II un III papildinājumu.

(62)  ĒEED 2. panta 9. punktā “būves elements” ir definēts kā ēkas inženiertehniskā sistēma vai norobežojošo konstrukciju elements.

(63)  Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 22. oktobra Direktīva 2014/94/ES par alternatīvo degvielu infrastruktūras ieviešanu (OV L 307, 28.10.2014., 1. lpp.).

(64)  Sk. Economidou et al., 2018. gads. Assessment of the Second National Energy Efficiency Action Plans under the Energy Efficiency Directive. EUR 29272 EN, Eiropas Savienības Publikāciju birojs, Luksemburga, 2018. gads, ISBN 978-92-79-87946-3, doi:10.2760/780472, JRC110304 (ziņojums pieejams: https://ec.europa.eu/jrc/en/publication/eur-scientific-and-technical-research-reports/assessment-second-national-energy-efficiency-action-plans-under-energy-efficiency-directive) un Tsemekidi-Tzeiranaki et al., 2019. gads. Analysis of the Annual Reports 2019 under the Energy Efficiency Directive. EUR 29667 EN, publikācijas.

(65)  VII papildinājums.

(66)  Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 23. aprīļa Regula (EK) Nr. 443/2009, ar ko, īstenojot daļu no Kopienas integrētās pieejas CO2 emisiju samazināšanai no vieglajiem transportlīdzekļiem, nosaka emisijas standartus jauniem vieglajiem automobiļiem (OV L 140, 5.6.2009., 1. lpp.).

(67)  Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 11. maija Regula (ES) Nr. 510/2011 par emisiju standartu noteikšanu jauniem vieglajiem kravas automobiļiem saistībā ar Savienības integrēto pieeju vieglo transportlīdzekļu CO2 emisiju samazināšanai (OV L 145, 31.5.2011., 1. lpp.).

(68)  Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 17. aprīļa Regula (ES) 2019/631 par CO2 emisiju standartu noteikšanu jauniem vieglajiem pasažieru automobiļiem un jauniem vieglajiem komerciālajiem transportlīdzekļiem un ar kuru atceļ Regulu (EK) Nr. 443/2009 un Regulu (ES) Nr. 510/2011 (OV L 111, 25.4.2019., 13. lpp.).

(69)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva, ar ko groza Direktīvu 2009/33/EK par tīro un energoefektīvo autotransporta līdzekļu izmantošanas veicināšanu. Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēta.

(70)  Plašāku informāciju sk. JRC Water – Energy Nexus in Europe, 2019. gads, http://publications.jrc.ec.europa.eu/repository/handle/JRC115853.

(71)  Sk. 22. apsvērumu.

(72)  Sk. 22. apsvērumu.

(73)  Plašāku informāciju sk. IEA World Energy Outlook, 2018. gads; https://www.iea.org/weo/water/.

(74)  Sk. 22. apsvērumu.

(75)  Sk. 4. iedaļā sniegtās definīcijas.

(76)  Sk. IV papildinājumu.

(77)  SWD(2013) 451 final, 47. un 49.–52. apsvērums.

(78)  SWD(2013) 451 final, 53. apsvērums.

(79)  SWD(2013) 451 final, 54. apsvērums.

(80)  SWD(2013) 451 final, 55. apsvērums.

(81)  Lees, E. un Bayer, E. (2016. gada februāris), Toolkit for energy efficiency obligations; http://www.raponline.org/document/download/id/8029

(82)  Ēku energoefektivitāte – Ēku energosistēmu ekonomiskā izvērtēšana – 1. daļa: aprēķināšanas procedūras; https://www.en-standard.eu/din-en-15459-1-energy-performance-of-buildings-economic-evaluation-procedure-for-energy-systems-in-buildings-part-1-calculation-procedures-module-m1-14/.

(83)  Sk. arī VI un VIII papildinājumu.

(84)  Sk. papildu skaidrojumus un piemērus VIII papildinājumā.

(85)  Sk. papildu skaidrojumus un piemērus VIII papildinājumā.

(86)  Sk. arī VIII papildinājumu.

(87)  ĒEED 7. panta 1. punktā ir noteikts, ka “dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka gadījumos, kad ēkās veic nozīmīgu atjaunošanu, ēkas vai tās atjaunotās daļas energoefektivitāte tiktu uzlabota tā, lai varētu izpildīt minimālās energoefektivitātes prasības, kas noteiktas saskaņā ar 4. pantu, ciktāl tehniski, funkcionāli un ekonomiski tas ir iespējams”.

ĒEED 2. panta 10. punktā “nozīmīga atjaunošana” ir definēta kā ēkas atjaunošana, ja:

a)	atjaunošanas kopējās izmaksas, kas attiecas uz norobežojošām konstrukcijām vai ēkas inženiertehniskajām sistēmām, pārsniedz 25 % no ēkas vērtības, izņemot zemes vērtību, uz kuras ēka atrodas; vai

b)	atjaunošana jāveic vairāk nekā 25 % norobežojošās konstrukcijas virsmas.

Dalībvalstis var piemērot a) vai b) iespēju pēc izvēles.

(88)  Sk. EED 41. apsvērumu.

(89)  Sk. EED 41. apsvērumu.

(90)  Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 21. oktobra Direktīva 2009/125/EK, ar ko izveido sistēmu, lai noteiktu ekodizaina prasības ar enerģiju saistītiem ražojumiem (OV L 285, 31.10.2009., 10. lpp.).

(91)  Noteikumu uzskaitījumu pa ražojumu kategorijām sk.:

https://ec.europa.eu/info/energy-climate-change-environment/standards-tools-and-labels/products-labelling-rules-and-requirements/energy-label-and-ecodesign/energy-efficient-products_en

(92)  Kritērijus, pēc kuriem pierāda būtiskumu VEERP un 7. panta paziņojumos, sk. IX papildinājumā.

(93)  Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 30. maija Regula (ES) 2018/842 par saistošiem ikgadējiem siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājumiem, kas dalībvalstīm jāpanāk no 2021. līdz 2030. gadam un kas dod ieguldījumu rīcībā klimata politikas jomā, lai izpildītu Parīzes nolīgumā paredzētās saistības, un ar ko groza Regulu (ES) Nr. 525/2013 (OV L 156, 19.6.2018., 26. lpp.).

(94)  Sk. XII papildinājumu.

(95)  Juridisks instruments, ko izsniedz atļauju izsniedzēja iestāde un kas garantē, ka ir sasniegts noteiktais enerģijas ietaupījuma apjoms. Katra apliecība ir unikāls un izsekojams sertifikāts, kas piešķir īpašumtiesības uz papildu enerģijas ietaupījumu konkrētā apjomā un garantē, ka šā ietaupījuma ieguvums nav ieskaitīts citviet.

(96)  Par ar pasākumiem, kas veicina maza apjoma atjaunojamo energoresursu tehnoloģiju ierīkošanu uz ēkām vai ēkās, sk. X pielikumu.

(97)  Sk. X papildinājumu.

(98)  Sk. VII papildinājumu.

(99)  EED 15. apsvērums.

(100)  Sk. VII papildinājumu.

(101)  Sk. XII papildinājumu.

(102)  Saskaņā ar Pārvaldības regulas 59. panta otro daļu, sākot no 2021. gada 1. janvāra 24. panta 1. punkts tiks svītrots.

(103)  Tas bija jāpaveic līdz 2018. gada 31. decembrim (Pārvaldības regulas 9. panta 1. punkts).

(104)  Sk. IV papildinājumu, kur izklāstīti papildu priekšlikumi par elastīgumiem, kas jāizmanto, lai atspoguļotu pieprasījuma reaģētspēju.