(1)

Šī regula liek vajadzīgo leģislatīvo pamatu uzticamai, iekļaujošai, izmaksefektīvai, pārredzamai un paredzamai enerģētikas savienības un rīcības klimata politikas jomā pārvaldībai (pārvaldības mehānisms), kas nodrošinās enerģētikas savienības 2030. gada un ilgtermiņa mērķu un mērķrādītāju sasniegšanu atbilstīgi Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām 21. Pušu konferences ietvaros 2015. gadā pieņemtajam Parīzes nolīgumam par klimata pārmaiņām (“Parīzes nolīgums”) ar papildinošiem, saskanīgiem un vērienīgiem Savienības un tās dalībvalstu centieniem, līdztekus ierobežojot administratīvo sarežģītību.

(2)

Enerģētikas savienībai būtu jāaptver piecas dimensijas: enerģētiskā drošība; iekšējais enerģijas tirgus; energoefektivitāte; dekarbonizācija; un pētniecība, inovācija un konkurētspēja.

(3)

Spēcīga enerģētikas savienība, kuras pamatā ir tālejoša klimata politika, ir vajadzīga tāpēc, lai Savienības patērētājiem, tostarp mājsaimniecībām un uzņēmumiem, sniegtu drošu, ilgtspējīgi saražotu, konkurētspējīgu enerģiju par pieņemamu cenu un veicinātu pētniecību un inovāciju, piesaistot investīcijas, un tam vajadzīga pilnīga Eiropas energosistēmas pārkārtošana. Šāda energosistēmas pārkārtošana ir arī cieši saistīta ar vajadzību saglabāt, aizsargāt un uzlabot vides kvalitāti un sekmēt piesardzīgu un racionālu dabas resursu izmantošanu, jo īpaši sekmējot energoefektivitāti, enerģijas ietaupījumu un jaunu un atjaunojamu energoresursu enerģijas veidu attīstību. Šo mērķuzdevumu var sasniegt tikai ar koordinētu rīcību un gan leģislatīviem, gan neleģislatīviem aktiem Savienības, reģionālā, nacionālā un vietējā līmenī.

(4)

Pilnībā funkcionējoša un noturīga enerģētikas savienība pārveidotu Savienību par vadošo inovācijas, investīciju, izaugsmes un sociālās un ekonomiskās attīstības reģionu, kas savukārt sniegtu labu piemēru tam, kā īstenot vērienīgus uzdevumus klimata pārmaiņu mazināšanā, kuri ir nesaraujami saistīti ar pasākumiem inovācijas, investīciju un izaugsmes veicināšanai.

(5)

Līdztekus šai regulai Komisija ir izstrādājusi un pieņēmusi vairākas iniciatīvas enerģētikas politikas sektoros, jo īpaši saistībā ar atjaunojamo enerģiju, energoefektivitāti (tostarp ēku energoefektivitāti) un tirgus modeli. Minētās iniciatīvas kopā veido tiesību aktu paketi, kuras pamatprincipi ir “energoefektivitāte pirmajā vietā”, Savienības globālā līderība atjaunojamo energoresursu jomā un taisnīgums pret enerģijas patērētājiem, tostarp enerģētiskās nabadzības problēmas risināšana un godīgas konkurences veicināšana iekšējā tirgū.

(6)

Eiropadome 2014. gada 23. un 24. oktobra secinājumos apstiprināja Savienības klimata un enerģētikas politikas satvaru 2030. gadam, par pamatu izvirzot četrus galvenos Savienības līmeņa mērķrādītājus: visā iekšējā tautsaimniecībā vismaz par 40 % samazināt siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisijas; panākt, ka energoefektivitātes uzlabojuma indikatīvais mērķrādītājs ir vismaz 27 %, kas jāpārskata 2020. gadā, orientējoties uz 30 % līmeni; panākt, ka vismaz 27 % no Savienībā patērētās enerģijas nāk no atjaunojamajiem energoresursiem un ka elektrotīklu starpsavienojumu mērķrādītājs ir vismaz 15 %. Eiropadome noteica, ka atjaunojamās enerģijas mērķrādītājs ir saistošs Savienības līmenī un tiks sasniegts ar dalībvalstu devumiem, orientējoties uz vajadzību kopīgi sasniegt Savienības mērķrādītāju. Ar pārstrādāto Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/28/EK (4) Savienībai noteica jaunu, saistošu atjaunojamās enerģijas mērķrādītāju, kam 2030. gadā jābūt vismaz 32 % līmenī, tostarp noteikumu par pārskatīšanu, lai līdz 2023. gadam Savienības līmeņa mērķrādītāju varētu paaugstināt. Ar grozījumiem Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2012/27/ES (5) noteica Savienības līmeņa energoefektivitātes uzlabošanas mērķrādītāju, kam 2030. gadā jābūt vismaz 32,5 % līmenī, tostarp noteikumu par pārskatīšanu, lai Savienības līmeņa mērķrādītājus varētu paaugstināt.

(7)

Vides padomes 2015. gada 6. marta sanāksmē saistošais mērķrādītājs līdz 2030. gadam visas tautsaimniecības mērogā panākt SEG iekšējo samazinājumu par vismaz 40 % salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni tika oficiāli apstiprināts par Savienības un tās dalībvalstu iecerēto nacionālo noteikto devumu Parīzes nolīguma īstenošanā. Savienība Parīzes nolīgumu ratificēja 2016. gada 5. oktobrī (6), un tas stājās spēkā 2016. gada 4. novembrī. Ar to aizstāj 1997. gada Kioto protokolā, ko Savienība apstiprināja ar Padomes Lēmumu 2002/358/EK (7), paredzēto pieeju, kas pēc 2020. gada vairs turpināta netiks. Līdz ar to būtu jāatjaunina Savienības emisiju un piesaistes monitoringa un ziņošanas sistēma.

(8)

Parīzes nolīgumā ir paaugstināts globālais klimata pārmaiņu mazināšanas mērķuzdevums un noteikts ilgtermiņa uzdevums saskaņā ar mērķi globālo vidējās temperatūras pieaugumu ierobežot krietni zem 2 °C atzīmes salīdzinājumā ar pirmsindustriālā laikmeta līmeni un tiekties temperatūras kāpumu iegrožot līdz 1,5 °C salīdzinājumā ar pirmsindustriālā laikmeta līmeni.

(9)

Tiecoties izpildīt Parīzes nolīgumā izvirzītos temperatūras kāpuma ierobežošanas uzdevumus, Savienībai būtu jācenšas pēc iespējas drīzāk panākt līdzsvaru starp antropogēnām SEG emisijām no avotiem un piesaisti piesaistītājos un pēc tam attiecīgi panākt negatīvu emisiju līmeni.

(10)

Klimata sistēmā kopējo SEG koncentrāciju atmosfērā ietekmē antropogēno emisiju kumulatīvais kopapjoms laika gaitā. Komisijai būtu jāanalizē dažādi Savienības devuma scenāriji virzībā uz ilgtermiņa mērķu sasniegšanu, inter alia scenāriju virzībā uz mērķi līdz 2050. gadam Savienībā panākt SEG emisiju neto nulles līmeni un negatīvu emisiju līmeni pēc tam, kā arī būtu jāapsver minēto scenāriju ietekme uz atlikušo globālo un Savienības oglekļa budžetu. Komisijai būtu jāsagatavo analīze par Savienības ilgtermiņa stratēģiju Savienības devumam Parīzes nolīguma saistību izpildē, proti, globālo vidējās temperatūras pieaugumu ierobežot krietni zem 2 °C atzīmes salīdzinājumā ar pirmsindustriālā laikmeta līmeni un tiekties temperatūras kāpumu iegrožot līdz 1,5 °C salīdzinājumā ar pirmsindustriālā laikmeta līmeni, tostarp dažādus scenārijus, inter alia scenāriju virzībā uz mērķi līdz 2050. gadam Savienībā panākt SEG emisiju neto nulles līmeni un negatīvu emisiju līmeni pēc tam, kā arī būtu jāapsver minēto scenāriju ietekme uz atlikušo globālo un Savienības oglekļa budžetu.

(11)

Lai arī Savienība ir apņēmusies līdz 2030. gadam panākt vērienīgus SEG samazinājumus, klimata pārmaiņu apdraudējums ir globāla problēma. Tāpēc Savienībai un tās dalībvalstīm būtu jāsadarbojas ar starptautiskajiem partneriem, lai visas puses izvirzītu vērienīgus mērķuzdevumus saskaņā ar Parīzes nolīguma ilgtermiņa mērķiem.

(12)

Turklāt Eiropadome 2014. gada 23. un 24. oktobra secinājumos vienojās, ka būtu jāizstrādā uzticams un pārredzams pārvaldības mehānisms, kas, neradot lieku administratīvo slogu un nodrošinot pietiekamu elastību dalībvalstīm, palīdzētu nodrošināt, ka Savienība sasniedz savus enerģētikas politikas mērķus, vienlaikus pilnībā respektējot dalībvalstu tiesības noteikt savu energoresursu struktūru. Tā uzsvēra, ka šāds pārvaldības mehānisms būtu jāveido, izmantojot jau esošos elementus, piemēram, nacionālās klimata programmas un nacionālos atjaunojamās enerģijas un energoefektivitātes plānus, un ka atsevišķie plānošanas un ziņošanas pavedieni jāracionalizē un jāsavij. Tā arī vienojās stiprināt patērētāju lomu un tiesības un investoriem vajadzīgo pārredzamību un paredzamību, inter alia sistemātiski sekojot līdzi pamatindikatoriem virzībā uz finansiāli pieejamu, drošu, konkurētspējīgu, aizsargātu un ilgtspējīgu energosistēmu, kā arī palīdzēt koordinēt nacionālās klimata un enerģētikas rīcībpolitikas un veicināt reģionālo sadarbību starp dalībvalstīm.

(13)

Komisijas 2015. gada 25. februāra paziņojumā par pamatstratēģiju spēcīgai enerģētikas savienībai ar tālredzīgu klimata pārmaiņu politiku norādīts, ka ir vajadzīgs integrēts pārvaldības mehānisms, lai visa ar enerģētiku saistītā rīcība Savienības, reģionālā, nacionālā un vietējā līmenī palīdzētu sasniegt enerģētikas savienības mērķus, tādējādi paplašinot pārvaldības tvērumu, ko, pārsniedzot 2030. gada klimata un enerģētikas satvara robežas, attiecinātu uz visām piecām enerģētikas savienības dimensijām.

(14)

Savā 2015. gada 18. novembra paziņojumā par enerģētikas savienības stāvokli Komisija vēl precizēja, ka integrētie nacionālie enerģētikas un klimata plāni, kas aptver visas piecas enerģētikas savienības dimensijas, ir svarīgi stratēģiskākas enerģētikas un klimata politikas plānošanas instrumenti. Minētajā paziņojumā sniegtie Komisijas norādījumi dalībvalstīm par integrētajiem nacionālajiem enerģētikas un klimata plāniem deva dalībvalstīm pamatu sākt izstrādāt nacionālos plānus periodam no 2021. līdz 2030. gadam un noteica galvenos pārvaldības mehānisma pīlārus. Paziņojumā arī bija precizēts, ka šādai pārvaldībai būtu jāsakņojas tiesību aktos.

(15)

Tās 2015. gada 26. novembra secinājumos par Enerģētikas savienības pārvaldības sistēmu Padome atzina, ka enerģētikas savienības pārvaldība būs svarīgs instruments centienos efektīvi un rezultatīvi izveidot enerģētikas savienību un sasniegt tās mērķus. Padome uzsvēra, ka pārvaldības mehānismam vajadzētu būt balstītam uz principiem, kas paredz stratēģiskās plānošanas integrēšanu un ziņošanu par klimata un enerģētikas rīcībpolitiku īstenošanu, kā arī būtu jākoordinē par enerģētikas un klimata politiku atbildīgo personu īstenotās darbības Savienības, reģionālā un nacionālā līmenī. Padome turklāt uzsvēra, ka pārvaldības mehānismam būtu jānodrošina apstiprināto 2030. gada enerģētikas un klimata mērķrādītāju sasniegšana un būtu jāuzrauga Savienības kopīgais progress virzībā uz piecās enerģētikas savienības dimensijās izvirzīto rīcībpolitikas mērķu sasniegšanu.

(16)

Eiropas Parlaments 2015. gada 15. decembra rezolūcijā “Virzība uz Eiropas enerģētikas savienību” prasīja enerģētikas savienības pārvaldības mehānismu veidot vērienīgu, uzticamu, pārredzamu, demokrātisku un ar pilnīgu Eiropas Parlamenta iesaisti, kā arī nodrošināt 2030. gadam izvirzīto klimata un enerģētikas mērķrādītāju sasniegšanu.

(17)

Eiropadome vairākkārt uzsvērusi, ka ir jāveic steidzami pasākumi, lai tiktu sasniegts elektrotīklu starpsavienojumu minimālais 10 % mērķrādītājs. Tās 2014. gada 23. un 24. oktobra secinājumos Eiropadome nolēma, ka Komisijai ar dalībvalstu atbalstu ir jāveic steidzami pasākumi, lai steidzamības kārtā nodrošinātu, ka tiek sasniegts elektrotīklu starpsavienojumu minimālais 10 % mērķrādītājs, to panākot ne vēlāk kā 2020. gadā vismaz tajās dalībvalstīs, kas vēl nav sasniegušas minimālo integrācijas līmeni iekšējā enerģijas tirgū. Komisijas 2017. gada 23. novembra paziņojumā par Eiropas enerģijas tīklu stiprināšanu ir novērtēts progress virzībā uz 10 % starpsavienojumu mērķrādītāja sasniegšanu un ieteikti veidi, kā sasniegt 15 % starpsavienojumu mērķrādītāju, kas noteikts 2030. gadam.

(18)

Tāpēc galvenajam pārvaldības mehānisma mērķim vajadzētu būt: dot iespēju sasniegt enerģētikas savienības mērķus un jo īpaši 2030. gada klimata un enerģētikas satvara mērķrādītājus SEG emisiju samazināšanas, no atjaunojamajiem energoresursiem iegūtas enerģijas un energoefektivitātes jomā. Minētie mērķi un mērķrādītāji izriet no Savienības enerģētikas politikas, un to pamatā ir vajadzība saglabāt, aizsargāt un uzlabot vides kvalitāti un sekmēt piesardzīgu un racionālu dabas resursu izmantošanu, kā paredzēts Līgumos. Neviens no minētajiem nedalāmi saistītajiem mērķiem nevar tikt uzskatīts par sekundāru attiecībā pret pārējiem. Tāpēc šī regula ir saistīta ar sektorālajiem tiesību aktiem, ar kuriem tiek īstenoti 2030. gadam izvirzītie enerģētikas un klimata mērķrādītāji. Lai gan dalībvalstīm ir vajadzīga elastība, izraugoties rīcībpolitikas, kas vislabāk sader ar valsts energoresursu struktūru un vislabāk atbilst valsts vajadzībām, šai elastībai vajadzētu būt savienojamai ar ciešāku tirgus integrāciju, lielāku konkurenci, klimata un enerģētikas mērķu sasniegšanu un pakāpenisku pāreju uz ilgtspējīgu mazoglekļa ekonomiku.

(19)

Lai varētu notikt sociāli pieņemama un taisnīga pāreja uz ilgtspējīgu mazoglekļa ekonomiku, jāmainās investīciju modeļiem gan publisko, gan privāto investīciju ziņā un vajadzīgi attiecīgi stimuli visā rīcībpolitiku spektrā, rēķinoties arī ar iedzīvotājiem un reģioniem, kurus pāreja uz mazoglekļa ekonomiku varētu ietekmēt nelabvēlīgi. Lai panāktu SEG samazinājumus, ir jākāpina Eiropas ekonomikas efektivitāte un inovativitāte, un šiem samazinājumiem turklāt būtu jārada ilgtspējīgas darbvietas, tostarp augsto tehnoloģiju nozarēs, un jāuzlabo gaisa kvalitāte un sabiedrības veselība.

(20)

Ņemot vērā Parīzes nolīguma ietvaros uzņemtās starptautiskās saistības, dalībvalstīm būtu jāziņo par darbībām, ko tās veikušas, lai pakāpeniski atteiktos no enerģijas subsīdijām, jo īpaši fosilajam kurināmajam. Sagatavojot ziņojumos, dalībvalstis var balstīties uz esošajām fosilā kurināmā subsīdiju definīcijām, ko lieto starptautiski.

(21)

Tā kā SEG un gaisu piesārņojošās vielas lielā mērā rada vieni un tie paši avoti, uz SEG samazināšanu vērsta rīcībpolitika var arī uzlabot sabiedrības veselību un gaisa kvalitāti, jo īpaši pilsētu rajonos, tā kompensējot daļu SEG samazināšanas īstermiņa izmaksu vai visas šīs izmaksas. Tā kā saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2016/2284 (8) ziņotie dati ir vērtīgs resurss SEG inventarizācijas ziņojuma un nacionālo plānu sagatavošanā, būtu jāņem vērā, cik svarīgi ir apkopot un ziņot datus, kas saskaņā ar Direktīvu (ES) 2016/2284 sniegtajos ziņojumos un SEG inventarizācijas ziņojumā ir saskanīgi.

(22)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 525/2013 (9) īstenošanā gūtā pieredze liecina, ka ir vajadzīga sinerģija un saskanība ar citos tiesību aktos paredzētajiem ziņošanas pienākumiem, konkrētāk, pienākumiem, kas paredzēti Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2003/87/EK (10), Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 166/2006 (11), Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 1099/2008 (12) un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 517/2014 (13). Lai ziņojumi par emisijām būtu kvalitatīvi, ir būtiski ziņošanā par SEG emisijām izmantot saskanīgus datus.

(23)

Kā to paredz Komisijas stingrā apņemšanās panākt labāku regulējumu un saskaņā ar pētniecības, inovācijas un investīciju veicināšanas politiku, pārvaldības mehānismam vajadzētu ievērojami mazināt dalībvalstu un attiecīgo ieinteresēto pušu, Komisijas un citu Savienības iestāžu administratīvo slogu un sarežģītību. Tai arī būtu jāpalīdz nodrošināt Savienības un nacionālā līmeņa rīcībpolitiku un pasākumu saskanību un piemērotību attiecībā uz energosistēmas pārkārtošanu virzībā uz ilgtspējīgu mazoglekļa ekonomiku.

(24)

Enerģētikas savienības mērķu un mērķrādītāju sasniegšana būtu jānodrošina ar Savienības iniciatīvām līdztekus integrētajos nacionālajos enerģētikas un klimata plānos izvirzītajām saskanīgajām nacionālajām rīcībpolitikām. Savienības sektorālajos tiesību aktos enerģētikas un klimata jomā ir noteiktas plānošanas prasības, kas ir bijuši lietderīgi instrumenti pārmaiņu veicināšanai nacionālā līmenī. Tā kā prasības ieviestas dažādos laikos, tās dažkārt pārklājas un tajās nav pietiekami ņemtas vērā dažādās politikas jomās iespējamās sinerģijas un mijiedarbība starp tām, tādējādi kaitējot izmaksefektivitātei. Tāpēc plānošana, ziņošana un monitorings, kas klimata un enerģētikas jomā pašlaik rit nošķirti, pēc iespējas vairāk būtu jāracionalizē un savstarpēji jāintegrē.

(25)

Integrētajiem nacionālajiem enerģētikas un klimata plāniem būtu jāaptver desmit gadus ilgi periodi un būtu jāsniedz pārskats par pašreizējo energosistēmu un rīcībpolitikas situāciju. Tajos būtu jānosaka nacionālie mērķi katrā no piecām enerģētikas savienības dimensijām, kā arī attiecīgās rīcībpolitikas un pasākumi šo mērķu sasniegšanai, un to pamatā jābūt analīzei. Integrētajos nacionālajos enerģētikas un klimata plānos, kas aptver pirmo periodu – no 2021. līdz 2030. gadam –, īpaša uzmanība būtu jāvelta 2030. gadam izvirzītajiem SEG emisiju samazināšanas, atjaunojamās enerģijas, energoefektivitātes un elektrotīklu starpsavienojumu mērķrādītājiem. Dalībvalstīm būtu jātiecas panākt, lai integrētie nacionālie enerģētikas un klimata plāni būtu saskanīgi ar ANO ilgtspējīgas attīstības mērķiem un palīdzētu šos mērķus sasniegt. Izstrādājot integrētos nacionālos enerģētikas un klimata plānus, dalībvalstis var par pamatu ņemt esošās nacionālās stratēģijas vai plānus. Pirmā integrētā nacionālā enerģētikas un klimata plāna projekta un galīgā plāna izstrādei tiek noteikts cits sagatavošanas termiņš nekā nākamajiem plāniem, lai pēc šīs regulas pieņemšanas dalībvalstīm dotu pietiekami daudz laika sagatavot savus pirmos plānus. Tomēr dalībvalstis tiek mudinātas pirmos integrēto nacionālo enerģētikas un klimata plānu projektus 2018. gadā iesniegt pēc iespējas drīzāk, lai dotu iespēju pienācīgi sagatavoties, jo īpaši veicinošajam dialogam, kuru saskaņā ar Parīzes nolīgumu paredzēts sasaukt 2018. gadā saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām (UNFCCC) Līgumslēdzēju pušu konferences Lēmumu 1/CP.21.

(26)

Savos integrētajos nacionālajos enerģētikas un klimata plānos, dalībvalstīm būtu jāizvērtē enerģētiski nabadzīgo mājsaimniecību skaits, ņemot vērā nepieciešamos iekšzemes energopakalpojumus, kas vajadzīgi, lai attiecīgās valsts kontekstā nodrošinātu dzīves pamatstandartus, aktuālo sociālo politiku un citas attiecīgās rīcībpolitikas, kā arī Komisijas indikatīvos norādījumus par attiecīgajiem indikatoriem, tostarp ģeogrāfisko izkliedētību, kuri balstīti uz vienotu pieeju enerģētiskās nabadzības definēšanai. Ja dalībvalstī ir ievērojams enerģētiski nabadzīgo mājsaimniecību skaits, dalībvalstij savā plānā būtu jāiekļauj nacionālais indikatīvais mērķis enerģētiskās nabadzības samazināšanai.

(27)

Būtu jāizveido obligāta integrēto nacionālo enerģētikas un klimata plānu veidne, lai nodrošinātu, ka visi nacionālie plāni ir pietiekami visaptveroši un būtu vieglāk tos salīdzināt un agregēt, vienlaikus dalībvalstīm tomēr dodot pietiekamu elastību, lai tās nacionālo plānu detaļas varētu izstrādāt atbilstoši valsts vajadzībām un specifikai.

(28)

Rīcībpolitiku un pasākumu īstenošana enerģētikas un klimata jomā atstāj ietekmi uz vidi. Tāpēc dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai sabiedrībai tiktu dotas agrīnas un reālas iespējas iesaistīties integrēto nacionālo enerģētikas un klimata plānu sagatavošanā un apspriešanā, attiecīgā gadījumā saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2001/42/EK (14) un Apvienoto Nāciju Organizācijas Eiropas Ekonomikas komisijas (ANO/EEK) 1998. gada 25. jūnija Konvenciju par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (“Orhūsas konvencija”). Dalībvalstīm turklāt būtu jānodrošina sociālo partneru iesaiste integrēto nacionālo enerģētikas un klimata plānu sagatavošanā un, izpildot sabiedriskās apspriešanas pienākumu, būtu jācenšas ierobežot administratīvo sarežģītību.

(29)

Rīkojot sabiedriskās apspriešanas un saskaņā ar Orhūsas konvenciju, dalībvalstīm būtu jācenšas nodrošināt līdztiesīgu dalību, lai sabiedrība tiktu informēta, vai nu sniedzot publiskus paziņojumus vai izmantojot citus atbilstīgus līdzekļus, piemēram, elektroniskos plašsaziņas līdzekļus, kā arī sabiedrībai būtu jāspēj piekļūt visiem būtiskajiem dokumentiem un vajadzētu būt ieviestiem praktiskiem pasākumiem, kas saistīti ar sabiedrības līdzdalību.

(30)

Katrai dalībvalstij būtu jāizveido pastāvīgs daudzlīmeņu enerģētikas dialogs, kurā iesaistītos vietējās iestādes, pilsoniskās sabiedrības organizācijas, darījumu aprindas, investori un citas attiecīgās ieinteresētās puses, lai apspriestu dažādās iespējas, kas paredzētas enerģētikas un klimata rīcībpolitikās. Minētajā dialogā vajadzētu būt iespējamam apspriest attiecīgās dalībvalsts integrēto nacionālo enerģētikas un klimata plānu, kā arī ilgtermiņa stratēģiju. Dialoga pamatā var būt jebkura valsts mēroga struktūra, piemēram, tīmekļa vietne, sabiedriskās apspriešanas platforma vai kāds cits interaktīvās saziņas instruments.

(31)

Sekmīgi sasniegt enerģētikas savienības mērķus nebūs iespējams bez reģionālās sadarbības, kas jāīsteno izmaksoptimālā veidā. Komisijai būtu jāatvieglo šāda sadarbība starp dalībvalstīm. Lai nepieļautu nesaskanību un potenciālu negatīvu ietekmi uz citām dalībvalstīm un nodrošinātu, ka kopīgi tiek sasniegti kopējie mērķi, dalībvalstīm būtu jādod iespēja izteikt piezīmes par citu dalībvalstu integrētajiem nacionālajiem enerģētikas un klimata plāniem pirms to galīgās redakcijas izstrādes. Lai uzlabotu pasākumu lietderību un efektivitāti un sekmētu tirgus integrāciju un enerģētisko drošību, ir būtiski, lai integrēto nacionālo enerģētikas un klimata plānu sagatavošanā un to galīgās redakcijas izstrādē, kā ar to vēlākajā īstenošanā notiktu reģionālā sadarbība.

(32)

Ja notiek sadarbība saskaņā ar šo regulu, dalībvalstīm būtu jāņem vērā esošie makroreģionālās sadarbības forumi, tādi kā Baltijas enerģijas tirgus starpsavienojuma plāns (BEMIP), Centrāleiropas un Dienvidaustrumeiropas gāzes savienojums (CESEC), Centrālrietumu Reģionālais enerģijas tirgus (CWREM), Ziemeļu jūru valstu atkrastes energotīkla iniciatīva (NSCOGI), Piecpusējais enerģētikas forums, Dienvidrietumeiropas starpsavienojumi un Eiropas un Vidusjūras reģiona partnerības. Dalībvalstis tiek mudinātas veidot sadarbību ar Enerģētikas kopienas līgumslēdzējām pusēm, Eiropas Ekonomikas zonas trešām valstīm un – ja uzskata par atbilstīgu – ar citām attiecīgajām trešām valstīm. Turklāt nolūkā veicināt tirgus integrāciju, izmaksefektīvas rīcībpolitikas, efektīvu sadarbību, partnerības un konsultācijas Komisija saskaņā ar šo regulu, ņemot vērā ilgtermiņa redzējumu un balstoties uz pašreizējiem tirgus apstākļiem, var noteikt turpmākās reģionālās sadarbības iespējas, kas aptvertu vienu vai vairākas no piecām enerģētikas savienības dimensijām.

(33)

Komisija var sākt apspriedes ar attiecīgajām trešām valstīm, lai apzinātu iespēju iesaistīt attiecīgās valstis šajā regulā paredzēto noteikumu piemērošanā, jo īpaši saistībā ar reģionālo sadarbību.

(34)

Lai nodrošinātu nacionālo rīcībpolitiku un pasākumu pārredzamību un paredzamību, tādējādi nodrošinot investīciju noteiktību, integrētajiem nacionālajiem enerģētikas un klimata plāniem vajadzētu būt stabiliem. Tomēr vienu reizi plāna aptvertajā desmit gadu periodā nacionālie plāni būtu jāatjaunina, lai dalībvalstīm dotu iespēju pielāgoties būtiskiem mainīgiem apstākļiem. Plānus, kas aptver 2021.–2030. gada periodu, dalībvalstīm vajadzētu atjaunināt līdz 2024. gada 30. jūnijam. Mērķi, mērķrādītāji un devumi būtu jāmaina tikai tā, lai tie kopumā kļūtu vērienīgāki, it sevišķi 2030. gadam izvirzīto enerģētikas un klimata mērķrādītāju kontekstā. Atjauninājumos dalībvalstīm būtu jācenšas mazināt jebkādu negatīvu ietekmi uz vidi, kas konstatēta integrētajā ziņošanā.

(35)

Lai sekmētu ekonomikas pārkārtošanu, nodarbinātību, izaugsmi un plašāku ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanu, kā arī taisnīgi un izmaksefektīvi virzītos uz Parīzes nolīgumā izvirzīto ilgtermiņa mērķi, noteikti ir vajadzīgas stabilas ilgtermiņa SEG emisiju samazināšanas stratēģijas. Turklāt Parīzes nolīguma puses ir aicinātas līdz 2020. gadam izziņot savas ilgtermiņa stratēģijas, kas paredzētu attīstību ar mazām SEG emisijām un aptvertu periodu līdz gadsimta vidum. Minētajā saistībā Eiropadome 2018. gada 22. martā aicināja Komisiju līdz 2019. gada pirmajam ceturksnim saskaņā ar Parīzes nolīgumu iesniegt priekšlikumu Savienības SEG emisiju mazināšanas ilgtermiņa stratēģijai, ņemot vērā integrētos nacionālos enerģētikas un klimata plānus.

(36)

Dalībvalstīm būtu jāizstrādā ilgtermiņa stratēģijas, kas aptvertu vismaz 30 gadus un būtu dalībvalstu devums UNFCCC un Parīzes nolīguma saistību izpildē attiecībā uz Parīzes nolīgumā izvirzīto mērķi, proti, globālo vidējās temperatūras pieaugumu ierobežot krietni zem 2°C atzīmes salīdzinājumā ar pirmsindustriālā laikmeta līmeni un tiekties temperatūras kāpumu iegrožot līdz 1,5 °C salīdzinājumā ar pirmsindustriālā laikmeta līmeni, kā arī saskaņā ar Savienības mērķi panākt siltumnīcefekta gāzu emisiju ilgtermiņa samazinājumus un visās nozarēs sekmēt piesaisti piesaistītājos. Dalībvalstīm stratēģijas būtu jāizstrādā atklātā un pārredzamā veidā un jānodrošina, ka sabiedrība var efektīvi piedalīties šo stratēģiju sagatavošanā. Dalībvalstu integrētajiem nacionālajiem enerģētikas un klimata plāniem un ilgtermiņa stratēģijām vajadzētu būt savstarpēji saskanīgiem.

(37)

Zemes izmantošanas, zemes izmantošanas maiņas un mežsaimniecības (ZIZIMM) nozare ir ļoti atkarīga no klimata pārmaiņām un ļoti jutīga pret tām. Vienlaikus šai nozarei ir milzīgs potenciāls nodrošināt ilgtermiņa klimatiskos ieguvumus un ievērojami veicināt Savienības un starptautisko ilgtermiņa klimata mērķu sasniegšanu. Šī nozare dažādos veidos var palīdzēt klimata pārmaiņu mazināšanā, jo īpaši samazinot emisijas, saglabājot un nostiprinot piesaistītājus un oglekļa uzkrājumus, kā arī nodrošinot biomateriālus, kas var aizstāt fosilos vai oglekļietilpīgos materiālus. Ļoti būtiskas ir ilgtermiņa stratēģijas, ar ko piesaista ilgtspējīgas investīcijas, lai uzlabotu efektīvu oglekļa sekvestrēšanu, ilgtspējīgu resursu pārvaldību un oglekļa krātuvju ilgtermiņa stabilitāti un pielāgotiesspēju.

(38)

Veidojot turpmākos starpsavienojumus, ir būtiski veikt pilnīgu izmaksu un ieguvumu novērtējumu, tostarp to pilnīgu tehnisko, sociālekonomisko un vides ietekmi, kā tas prasīts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 347/2013 (15), un ņemt vērā starpsavienojumu pozitīvo papildu ietekmi, tādu kā atjaunojamo energoresursu integrācija, piegādes drošība un lielāka konkurence iekšējā tirgū.

(39)

Tāpat kā plānošanas gadījumā, Savienības sektorālie tiesību akti enerģētikas un klimata jomā nosaka ziņošanas prasības, kas bieži vien papildus tirgus reformām bijuši lietderīgi instrumenti pārmaiņu veicināšanai nacionālā līmenī, bet, tā kā prasības ieviestas dažādos laikos, tās dažkārt pārklājas un ir neefektīvas izmaksu ziņā, kā arī tajās nav pietiekami ņemtas vērā dažādās politikas jomās – tādās kā SEG mazināšana, atjaunojamā enerģija, energoefektivitāte un tirgus integrācija – iespējamās sinerģijas un mijiedarbība starp tām. Lai panāktu pareizo līdzsvaru starp vajadzību nodrošināt pienācīgu sekojumu integrēto nacionālo enerģētikas un klimata plānu īstenošanai un vajadzību mazināt administratīvo sarežģītību, dalībvalstīm būtu jāsagatavo divgadu progresa ziņojumi par plānu īstenošanu un citām energosistēmas norisēm. Tomēr dažas ziņas, jo īpaši par klimatu, kuru sniegšana izriet no UNFCCC un Savienības tiesību aktiem, joprojām būtu jāsniedz ik gadu.

(40)

Dalībvalstu integrētajos nacionālajos enerģētikas un klimata progresa ziņojumos būtu jāaplūko tie paši elementi, kas paredzēti integrēto nacionālo enerģētikas un klimata plānu veidnē. Tā kā integrētie nacionālie enerģētikas un klimata progresa ziņojumi ir tehniska rakstura un pirmie progresa ziņojumi jāsniedz 2023. gadā, ziņojumu veidne būtu jānosaka ar vēlāk pieņemtiem īstenošanas aktiem. Progresa ziņojumi būtu jāsagatavo, lai garantētu pārredzamību Savienībai, citām dalībvalstīm, reģionālajām un vietējām iestādēm, tirgus dalībniekiem, tostarp patērētājiem, un citām ieinteresētajām pusēm, kā arī sabiedrībai kopumā. Tiem vajadzētu pilnīgi aptvert visas piecas enerģētikas savienības dimensijas un pirmajā periodā vienlaikus īpašu uzsvaru likt uz jomām, uz kurām attiecas 2030. gada klimata un enerģētikas politikas satvara mērķrādītāji.

(41)

Saskaņā ar UNFCCC Savienībai un tās dalībvalstīm ir pienākums izstrādāt, regulāri atjaunināt, publicēt un iesniegt Līgumslēdzēju pušu konferencei nacionālos inventarizācijas ziņojumus par antropogēnajām visu SEG emisijām no avotiem un piesaisti piesaistītājos, izmantojot salīdzināmu metodiku, par ko vienojusies Pušu konference. SEG inventarizācijas ziņojumi ir vajadzīgi, lai varētu izsekot dekarbonizācijas dimensijas īstenošanas progresam un novērtēt atbilstību klimata jomas tiesību aktiem, it sevišķi Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (ES) Nr. 2018/842 (16) un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (ES) Nr. 2018/841 (17).

(42)

UNFCCC Pušu konferences Lēmums 1/CP.16 nosaka pienākumu izstrādāt nacionālu kārtību, kādā aprēķina visu SEG antropogēnās emisijas no avotiem un piesaisti piesaistītājos. Šai regulai vajadzētu dot iespēju šādu nacionālo kārtību izveidot.

(43)

Regulas (ES) Nr. 525/2013 īstenošanā gūtā pieredze parādījusi, cik liela nozīme ir informācijas pārredzamībai, precizitātei, saskanībai, pilnīgumam un salīdzināmībai. Balstoties uz šo pieredzi, šai regulai būtu jānodrošina, ka dalībvalstis izmanto pilnīgus un saskanīgus datus un pieņēmumus visās piecās dimensijās un publisko visaptverošu informāciju par pieņēmumiem, parametriem un metodiku, kas izmantota galīgajos scenārijos un prognozēs, ņemot vērā statistiskos ierobežojumus, komerciāli sensitīvus datus un atbilstību datu aizsardzības noteikumiem, un ka dalībvalstu progresa ziņojumos būtiska vieta tiek atvēlēta ziņām par rīcībpolitikām un pasākumiem un prognozēm. Minētajos ziņojumos sniegtajai informācijai vajadzētu būt izšķirīgai Regulas (ES) Nr. 2018/842 saistību savlaicīgas izpildes pierādīšanai. Sistēmu pārvaldīšanai un pastāvīgai uzlabošanai gan Savienības, gan dalībvalstu līmenī līdzās labākiem norādījumiem par ziņošanu vajadzētu ievērojami palīdzēt aizvien uzlabot informāciju, kas vajadzīga, lai sekotu dekarbonizācijas dimensijas īstenošanas progresam.

(44)

Šai regulai būtu jānodrošina, ka dalībvalstis ziņo par pielāgošanos klimata pārmaiņām un finansiāla, tehnoloģiska un spēju veidošanas atbalsta sniegšanu jaunattīstības valstīm, tādējādi sekmējot UNFCCC un Parīzes nolīgumā Savienībai paredzēto saistību izpildi. Turklāt informācijai par nacionālajiem pielāgošanās pasākumiem un atbalstu ir liela nozīme arī integrēto nacionālo enerģētikas un klimata plānu kontekstā, īpaši attiecībā uz pielāgošanos tai negatīvajai klimata pārmaiņu ietekmei, kas saistīta ar Savienības energoapgādes drošību, piemēram, dzesēšanas ūdens pieejamību elektrostacijām un enerģētiskām vajadzībām izmantojamās biomasas pieejamību, kā arī informācijai par atbalstu, kas attiecas uz enerģētikas savienības ārējo dimensiju.

(45)

Parīzes nolīgumā vēlreiz ir apstiprināts, ka Pusēm, īstenojot ar klimata pārmaiņām saistītas darbības, būtu jārespektē, jāveicina un jāņem vērā savi pienākumi cilvēktiesību un dzimumu līdztiesības jomā. Tāpēc dalībvalstīm savos integrētajos nacionālajos enerģētikas un klimata plānos un ilgtermiņa stratēģijās būtu atbilstīgi jāiekļauj cilvēktiesību un dzimumu līdztiesības dimensija. Savos divgadu progresa ziņojumos tām būtu jāsniedz informācija par to, kā integrēto nacionālo enerģētikas un klimata plānu īstenošana palīdz veicināt cilvēktiesības un dzimumu līdztiesību.

(46)

Lai ierobežotu dalībvalstīm un Komisijai radīto administratīvo slogu, Komisijai būtu jāizveido tiešsaistes platforma (e-platforma), kas atvieglotu saziņu, veicinātu sadarbību un sekmētu sabiedrības piekļuvi informācijai. Tam vajadzētu atvieglot ziņojumu savlaicīgu iesniegšanu, kā arī uzlabot nacionālās ziņošanas pārredzamību. E-platformai vajadzētu papildināt, ņemt vērā un izmantot esošos – piemēram, Eiropas Vides aģentūras, Eurostat un Kopīgā pētniecības centra – ziņošanas procesus, datubāzes un e-rīkus, kā arī Savienības vides vadības un no audita shēmas gūto pieredzi.

(47)

Komisijai būtu jānodrošina, lai integrēto nacionālo enerģētikas un klimata plānu gala versijas būtu publiskotas tiešsaistē. Pēc e-platformas izveides Komisijai šī platforma būtu jālieto, lai tajā izvietotu un publiskotu integrēto nacionālo enerģētikas un klimata plānu gala versijas, to atjauninājumus, ilgtermiņa stratēģijas un citu būtisku informāciju, ko paziņojušas dalībvalstis. Līdz e-platformas izveidei Komisijai lietos savas tīmekļa vietnes, lai sabiedrība tiešsaistē varētu piekļūt galīgajiem integrētajiem nacionālajiem enerģētikas un klimata plāniem.

(48)

Kas attiecas uz datiem, kas Komisijai sniedzami nacionālās plānošanas un ziņošanas ietvaros, dalībvalstīm nebūtu dubultā jāsniedz dati un statistikas dati, kas jau darīti pieejami ar Eurostat starpniecību saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 223/2009 (18) tādā pašā formā, kā vajadzīgs šajā regulā noteikto plānošanas un ziņošanas pienākumu izpildei, un joprojām ar tādām pašām vērtībām ir pieejami no Komisijas (Eurostat). Ja tas ir iespējams un laika ziņā lietderīgi, integrētajos nacionālajos enerģētikas un klimata plānos sniegtajiem datiem un prognozēm būtu jābalstās uz Eurostat datiem un Regulā (EK) Nr. 223/2009 paredzēto Eiropas statistikas datu ziņošanas metodiku un jābūt ar tiem saskanīgiem.

(49)

Paturot prātā vajadzību kopīgi sasniegt enerģētikas savienības stratēģijā izvirzītos mērķus un jo īpaši mērķi izveidot pilnībā funkcionējošu un noturīgu enerģētikas savienību, ir ārkārtīgi svarīgi, lai Komisija izvērtētu integrēto nacionālo enerģētikas un klimata plānu projektus, integrētos nacionālos enerģētikas un klimata plānus un, balstoties uz progresa ziņojumiem, – šo plānu īstenošanas gaitu. Pirmajā desmit gadu periodā tas it sevišķi attiecas uz 2030. gadam izvirzīto Savienības enerģētikas un klimata mērķrādītāju sasniegšanu un nacionālā devuma nodrošināšanu šo mērķrādītāju sasniegšanā. Šāda novērtēšana būtu jāveic reizi divos gados un reizi gadā tikai tad, ja tas ir nepieciešams, un novērtējumi būtu jākonsolidē Komisijas ziņojumos par enerģētikas savienības stāvokli.

(50)

Pienācīgi ņemot vērā Komisijas tiesības ierosināt tiesību aktus, parasto likumdošanas procedūru un pilnvaru līdzsvaru starp institūcijām, Eiropas Parlamentam un Padomei ik gadu būtu jānovērtē enerģētikas savienības panāktais progress visās enerģētikas un klimata rīcībpolitiku dimensijās.

(51)

Komisijai būtu jānovērtē integrētajos nacionālajos enerģētikas un klimata plānos noteikto rīcībpolitiku un pasākumu kopējā ietekme uz Savienības klimata un enerģētikas politikas pasākumu darbību, jo īpaši attiecībā uz vajadzību pēc papildu Savienības rīcībpolitikām un pasākumiem, ņemot vērā, ka saskaņā ar Parīzes nolīguma saistībām Savienībā ir jāsamazina SEG emisijas un jāuzlabo piesaistes rādītāji.

(52)

Tā kā aviācijā rodas CO2 un citu gāzu emisijas, tostarp slāpekļa oksīdu emisijas, un tā iespaido tādus procesus kā pastiprināta spalvmākoņu veidošanās, tā atstāj ietekmi uz pasaules klimatu. Ņemot vērā, ka zinātniskā izpratne par šādu ietekmi strauji attīstās, Regulā (ES) Nr. 525/2013 jau ir paredzēts no jauna izvērtēt, kāda ir ar CO2 nesaistītā aviācijas ietekme uz pasaules klimatu. Tam izmantotā modelēšana būtu jāpielāgo zinātniskajam progresam. Balstoties uz šādas ietekmes novērtējumiem, Komisijai līdz 2020. gada 1. janvārim būtu jāiesniedz atjaunināta aviācijas ar CO2 nesaistītās ietekmes analīze un vajadzības gadījumā papildus jāiesniedz priekšlikums par to, kādi ir vislabākie veidi šīs ietekmes novēršanai.

(53)

Saskaņā ar tagadējām UNFCCC pamatnostādnēm par SEG rādītāju ziņošanu aprēķini un ziņošana par metāna emisijām ir balstīta uz globālās sasilšanas potenciāla (GWP) vērtībām 100 gados. Ņemot vērā augsto GWP un metāna relatīvi īso noturību atmosfērā, kas būtiski ietekmē klimatu īstermiņā un vidējā termiņā, Komisijai būtu jāanalizē īstenošanas rīcībpolitiku un pasākumu ietekme nolūkā samazināt metāna emisiju īstermiņa un vidēja termiņa ietekmi uz Savienības SEG emisijām. Komisijai būtu jāapsver, kādas ir politikas iespējas, lai strauji risinātu metāna emisiju problēmu, un būtu jānāk klajā ar Savienības stratēģisko plānu attiecībā uz metānu, kas būtu šajā regulā paredzētās Savienības ilgtermiņa stratēģijas neatņemama daļa.

(54)

Lai palīdzētu nodrošināt saskanību starp nacionālajām un Savienības rīcībpolitikām un enerģētikas savienības mērķiem, Komisijai un dalībvalstīm būtu pastāvīgi jāiesaistās dialogā un vajadzības gadījumā dialogs būtu jāveido arī starp dalībvalstīm. Komisijai būtu dalībvalstīm pēc vajadzības jāsniedz ieteikumi, arī par integrēto nacionālo enerģētikas un klimata plānu projektu vērienīgumu, paziņoto integrēto nacionālo enerģētikas un klimata plānu rīcībpolitiku un pasākumu vēlāko īstenošanu un citām rīcībpolitikām un pasākumiem, kas ir atbilstīgas enerģētikas savienības īstenošanas kontekstā. Lai arī ieteikumi neuzliek saistības, kā tas noteikts Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 288. pantā, dalībvalstīm tomēr šādi ieteikumi būtu pienācīgi jāņem vērā un nākamajos progresa ziņojumos jāizklāsta, kā tas ir darīts. Attiecībā uz atjaunojamo enerģiju Komisijas novērtējums ir jābalsta uz objektīviem kritērijiem. Ja Komisija nāk klajā ar ieteikumu par kādas dalībvalsts nacionālā plāna projektu, tas būtu jādara pēc iespējas drīzāk, ņemot vērā, no vienas puses, to, ka Komisijai ir jāsummē atsevišķi visu dalībvalstu kvantitatīvi izteiktie plānotie devumi, lai novērtētu Savienības līmeņa mērķuzdevuma vērienīgumu, un, no otras puses, ir jādod pietiekami daudz laika attiecīgajai dalībvalstij, lai tā varētu pienācīgi ņemt vērā Komisijas ieteikumus pirms sava nacionālā plāna galīgās izstrādes, kā arī ir jānovērš risks, ka dalībvalsts nacionālā plāna izstrāde varētu tikt novēlota.

(55)

Izmaksefektīvs atjaunojamās enerģijas izmantojums ir viens no galvenajiem objektīvajiem kritērijiem dalībvalstu devumu novērtēšanai. Atjaunojamās enerģijas izmantojuma izmaksu struktūra ir sarežģīta, un dažādās dalībvalstīs tā ir ļoti atšķirīga. Tā ietver ne tikai atbalsta shēmu izmaksas, bet inter alia iekārtu savienošanas izmaksas, sistēmas dublējumu, sistēmas drošības uzturēšanu un izmaksas, kas rodas saistībā ar vides ierobežojumu ievērošanu. Līdz ar to, ja dalībvalstis salīdzina, balstoties uz minēto kritēriju, būtu jāņem vērā visas izmaksas, kas saistītas ar izmantojumu, neatkarīgi no tā, vai tās sedz dalībvalsts, galapatērētāji vai projektu izstrādātāji. Komisijas ieteikumi par dalībvalstu atjaunojamo energoresursu enerģijas mērķuzdevuma vērienīgumu būtu jābalsta uz formulu, kas noteikta šajā regulā un balstīta uz objektīviem kritērijiem. Tāpēc novērtējumā par dalībvalstu atjaunojamās enerģijas mērķuzdevuma vērienīgumu būtu jānorāda dalībvalstu relatīvie centieni, vienlaikus ņemot vērā arī attiecīgos apstākļus, kas ietekmē atjaunojamās enerģijas plašāku izmantojumu. Novērtējumā būtu jāiekļauj arī dati, kas iegūti no neatkarīgiem kvantitatīviem vai kvalitatīviem datu avotiem.

(56)

Ja nacionālo enerģētikas un klimata plānu vai to atjauninājumu vēriens nav pietiekams, lai kopīgi sasniegtu enerģētikas savienības mērķus un – pirmajā desmit gadu periodā – it sevišķi 2030. gadam izvirzītos Savienības atjaunojamās enerģijas un energoefektivitātes mērķrādītājus, Komisijai Savienības līmenī būtu jāveic pasākumi, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka šie mērķi un mērķrādītāji tiek kopīgi sasniegti (tādējādi novēršot vēriena nepietiekamību). Ja Savienības progress virzībā uz šiem mērķiem un mērķrādītājiem nav pietiekams to sasniegšanai, Komisijai līdztekus ieteikumu sniegšanai būtu jāierosina pasākumi un jāizmanto tās pilnvaras Savienības līmenī vai dalībvalstīm būtu jāveic papildu pasākumi, lai nodrošinātu šo mērķu un mērķrādītāju sasniegšanu (tādējādi novēršot progresa nepietiekamību). Šādos pasākumos būtu jāņem vērā arī dalībvalstu agrīnie centieni 2030. gada atjaunojamās enerģijas mērķrādītāja sasniegšanā, līdz 2020. gadam vai agrāk panākot tādu no atjaunojamajiem energoresursiem iegūtas enerģijas īpatsvaru, kas pārsniedz saistošo nacionālo mērķrādītāju, vai panākot agrīnu progresu virzībā uz 2020. gada saistošā nacionālā mērķrādītāja sasniegšanu, vai sniedzot savu devumu Savienības saistošā mērķrādītāja sasniegšanā, proti, panākt, ka 2030. gadā atjaunojamās enerģijas īpatsvars ir vismaz 32 %. Atjaunojamās enerģijas jomā šādi pasākumi var ietvert arī brīvprātīgas dalībvalstu iemaksas Komisijas pārvaldītā Savienības atjaunojamās enerģijas finansēšanas mehānismā, kas tiktu izmantots izmaksu ziņā visefektīvāko atjaunojamās enerģijas projektu finansēšanā visā Savienībā, tādējādi nodrošinot dalībvalstīm iespēju sniegt ieguldījumu Savienības mērķrādītāja sasniegšanā ar viszemākajām iespējamām izmaksām. Sākot ar 2021. gadu, dalībvalstu nacionālie atjaunojamās enerģijas mērķrādītāji 2020. gadam būtu jāizmanto par bāzlīnijas atjaunojamās enerģijas īpatsvaru un būtu jāsaglabā visā periodā. Energoefektivitātes jomā papildu pasākumi var būt īpaši orientēti uz produktu, ēku un transporta energoefektivitātes uzlabošanu.

(57)

Dalībvalstu nacionālie atjaunojamās enerģijas mērķrādītāji 2020. gadam, kā noteikts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2018/2001 (19) I pielikumā, būtu jāizmanto par sākumpunktu nacionālās indikatīvās trajektorijas noteikšanai no 2021. līdz 2030. gadam, ja vien dalībvalsts brīvprātīgi nenolemj noteikt augstāku sākumpunktu. Turklāt šajā periodā šiem mērķrādītājiem vajadzētu atbilst obligātajam bāzlīnijas īpatsvaram, kā tas noteikts arī Direktīvā (ES) 2018/2001. Tādējādi minētajā periodā no atjaunojamajiem energoresursiem iegūtas enerģijas īpatsvaram katras dalībvalsts enerģijas bruto galapatēriņā nevajadzētu būt zemākam par tās bāzlīnijas īpatsvaru.

(58)

Ja dalībvalsts nesaglabā savu bāzlīnijas īpatsvaru, kas izmērīts viena gada periodā, tai viena gada laikā būtu jāveic papildu pasākumi, lai kompensētu šo neatbilstību savā bāzlīnijas scenārijā. Ja dalībvalsts efektīvi veikusi šādus nepieciešamos pasākumus un izpildījusi pienākumu kompensēt neatbilstību, būtu jāuzskata, ka tā, sākot no brīža, kad attiecīgā neatbilstība konstatēta, ievēro sava bāzlīnijas scenārija obligātās prasības, kā arī ievēro gan šo regulu, gan Direktīvu (ES) 2018/2001.

(59)

Lai dalībvalstis un Komisija varētu īstenot pienācīgu uzraudzību un veikt agrīnas koriģējošas darbības un lai nepieļautu “parazitējošu” attieksmi, visu valstu indikatīvajām trajektorijām un attiecīgi arī Savienības indikatīvajai trajektorijai 2022., 2025. un 2027. gadā vajadzētu sasniegt vismaz zināmu minimālo procentuālo attiecību no kopējā līdz 2030. gadam sasniedzamā atjaunojamās enerģijas īpatsvara pieauguma, kā noteikts šajā regulā. Šo atsauces punktu sasniegšana 2022., 2025. un 2027. gadā ir jānovērtē Komisijai, pamatojoties inter alia uz dalībvalstu integrētajiem nacionālajiem enerģētikas un klimata progresa ziņojumiem, kas dalībvalstīm būtu jāiesniedz. Ja dalībvalstis atsauces punktus nav sasniegušas, tām nākamajā progresa ziņojumā būtu jāprecizē, kā šo nepilnību novērst. Ja Savienības indikatīvie atsauces punkti nav sasniegti, dalībvalstīm, kuras nav sasniegušas savus atsauces punktus, neatbilstība būtu jākompensē, īstenojot papildu pasākumus.

(60)

Savienībai un dalībvalstīm būtu jātiecas sniegt visjaunāko informāciju par savām SEG emisijām un piesaisti. Ar šo regulu būtu jādod iespēja šādus aprēķinus sagatavot pēc iespējas īsākos termiņos, izmantojot statistikas datus un citu informāciju, piemēram, attiecīgā gadījumā kosmosā iegūtos datus, ko sniedz programma Copernicus, kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 377/2014 (20), un citas satelītsistēmas.

(61)

Saskaņā ar Regulu (ES) 2018/842 arī turpmāk būtu jāizmanto Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumā Nr. 406/2009/EK (21) izraudzītā ikgadējā saistību cikla pieeja. Minētās pieejas īstenošanai ir vajadzīga visaptveroša dalībvalstu SEG inventarizācijas ziņojumu izskatīšana, lai varētu novērtēt atbilstību un vajadzības gadījumā piemērot korektīvus pasākumus. Lai nodrošinātu, ka atbilstība Regulai (ES) 2018/842 tiek izvērtēta ticami, konsekventi, pārredzami un savlaicīgi, ir vajadzīgs dalībvalstu iesniegto SEG inventarizācijas ziņojumu izskatīšanas process Savienības līmenī.

(62)

Dalībvalstīm un Komisijai katrā ziņā būtu cieši jāsadarbojas visos jautājumos, kas saistīti ar enerģētikas savienības īstenošanu, cieši iesaistot Eiropas Parlamentu jautājumos, kas saistīti ar šo regulu. Komisijai attiecīgi būtu jāpalīdz dalībvalstīm šīs regulas īstenošanā, it sevišķi integrēto nacionālo enerģētikas un klimata plānu izstrādē un ar to saistītajā kapacitātes veidošanā, tostarp mobilizējot iekšējos resursus no iekšējās modelēšanas struktūras un vajadzības gadījumā piesaistot ārējos ekspertus.

(63)

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka to integrētajos nacionālajos enerģētikas un klimata plānos tiek ņemti vērā jaunākie konkrētai valstij adresētie ieteikumi, kas sniegti Eiropas pusgada ietvaros.

(64)

Dalībvalstīm būtu jāievēro princips “energoefektivitāte pirmajā vietā”, kas nozīmē, ka pirms enerģētikas plānošanas un politikas un investīciju lēmumu pieņemšanas ir jāapsver, vai paredzētos plānošanas, politikas un investīciju pasākumus kopumā vai daļēji var aizstāt ar izmaksefektīviem, tehniski, ekonomiski un videi nekaitīgiem alternatīviem plānošanas, politikas un investīciju pasākumiem, kas vienlaikus joprojām nodrošina attiecīgo lēmumu mērķu sasniegšanu. Tas jo īpaši ietver energoefektivitātes uzskatīšanu par vienu no izšķirīgiem elementiem un vienu no būtiskākajiem apsvērumiem turpmākajos lēmumos par investīcijām Savienības energoinfrastruktūrā. Šādas izmaksefektīvas alternatīvas ietver pasākumus, ar kuriem enerģijas pieprasījumu un energoapgādi padara efektīvāku, jo īpaši ar tādiem līdzekļiem kā izmaksefektīvs enerģijas galapatēriņa ietaupījums, pieprasījuma reakcijas iniciatīvas un efektīvāka enerģijas pārveide, pārvade un sadale. Turklāt dalībvalstīm būtu jāmudina minētā principa izplatīšana reģionālajā un vietējā pašpārvaldē, kā arī privātajā sektorā.

(65)

Eiropas Vides aģentūrai būtu saskaņā ar savu gada darba programmu vajadzības gadījumā jāpalīdz Komisijai ar novērtēšanu, monitoringu un ziņošanu.

(66)

Būtu jādeleģē Komisijai pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu, lai varētu grozīt integrēto nacionālo enerģijas un klimata plānu vispārīgo struktūru (veidni) nolūkā to pielāgot Savienības enerģētikas un klimata politikas satvara grozījumiem, kas ir tieši un konkrēti saistīti ar Savienības devumiem saskaņā ar UNFCCC un Parīzes nolīgumu, ņemt vērā GSP vērtību un starptautiski saskaņoto inventarizācijas vadlīniju izmaiņas, noteikt Savienības inventarizācijas sistēmai piemērojamās pamatprasības un izveidot reģistrus. Ir īpaši būtiski, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī, un lai minētās apspriešanās tiktu rīkotas saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu (22). Jo īpaši, lai deleģēto aktu sagatavošanā nodrošinātu vienādu dalību, Eiropas Parlamentam un Padomei visi dokumenti būtu jāsaņem vienlaicīgi ar dalībvalstu ekspertiem, un minēto iestāžu ekspertiem vajadzētu būt sistemātiskai piekļuvei Komisijas ekspertu grupu sanāksmēm, kurās notiek deleģēto aktu sagatavošana. Vajadzības gadījumā tai būtu jāņem vērā arī saskaņā ar UNFCCC un Parīzes nolīgumu pieņemtie lēmumi.

(67)

Lai nodrošinātu vienotus nosacījumus šīs regulas īstenošanai, jo īpaši attiecībā uz integrētajiem nacionālajiem enerģētikas un klimata progresa ziņojumiem; integrēto ziņošanu par nacionālajiem pielāgošanās pasākumiem; jaunattīstības valstīm sniegto finanšu un tehnoloģisko atbalstu un izsoles ieņēmumiem; ikgadējo ziņošanu par aptuvenajiem SEG inventarizācijas ziņojumiem, SEG inventarizācijas ziņojumiem un uzskaitītajām SEG emisijām un piesaisti; Savienības atjaunojamās enerģijas finansēšanas mehānismu, nacionālajām inventarizācijas sistēmām; inventarizācijas ziņojumu izskatīšanu; Savienības un nacionālajām sistēmām rīcībpolitikai un pasākumiem un prognozēm; un ziņošanu par SEG rīcībpolitikām un pasākumiem un prognozēm, būtu Komisijai jāpiešķir īstenošanas pilnvaras. Šīs pilnvaras būtu jāizmanto saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 182/2011 (23).

(68)

Lai īstenotu šajā regulā noteiktās īstenošanas pilnvaras, Komisijai, pildot šajā regulā noteiktos pienākumus, būtu jāsaņem palīdzība no Klimata pārmaiņu komitejas, kas aizstāj pašreizējo Klimata pārmaiņu komiteju, kura izveidota ar Lēmuma 93/389/EEK 8. pantu, Lēmuma 280/2004/EK 9. pantu un Regulas (ES) Nr. 525/2013 26. pantu, un no Enerģētikas savienības komitejas. Lai nodrošinātu rīcībpolitiku saskaņotību un pēc iespējas lielāku sinerģiju starp sektoriem, saistībā ar šīs regulas īstenošanu abu komiteju sanāksmēs būtu jāaicina piedalīties gan klimata, gan enerģētikas ekspertus.

(69)

Komisijai 2024. gadā un pēc tam reizi piecos gados būtu jāpārskata šīs regulas piemērošana un jāsagatavo grozījumu priekšlikumi, ja tas vajadzīgs, lai nodrošinātu pienācīgu regulas piemērošanu un tās mērķu sasniegšanu. Minētajos pārskatos būtu jāņem vērā arī notikumu gaita un būtu jāpaziņo Parīzes nolīgumā paredzētās globālās izsvēršanas rezultāti.

(70)

Lai nodrošinātu racionalizētu un integrētu pieeju galvenajiem plānošanas, ziņošanas un monitoringa pavedieniem, šai regulai būtu jāintegrē, jāgroza, jāaizstāj un jāatceļ atsevišķi plānošanas, ziņošanas un monitoringa pienākumi, kas pašlaik ietverti sektorālajos Savienības enerģētikas un klimata tiesību aktos. Tāpēc būtu attiecīgi jāgroza šādi tiesību akti:

(71)

Saskaņotības un juridiskās noteiktības labad nekam šajā regulā nevajadzētu atturēt no atkāpju piemērošanas saskaņā ar attiecīgajiem Savienības sektorālajiem tiesību aktiem elektroenerģijas un elektroenerģijas nozares riskgatavības jomā.

(72)

Šajā regulā arī būtu jāintegrē visi Regulas (ES) Nr. 525/2013 noteikumi. Tāpēc Regula (ES) Nr. 525/2013 no 2021. gada 1. janvāra būtu jāatceļ. Tomēr, lai nodrošinātu, ka Lēmuma Nr. 406/2009/EK īstenošana turpinās saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 525/2013 un ka tiesību aktos joprojām ir ietverti atsevišķi ar Kioto protokola īstenošanu saistīti aspekti, dažiem noteikumiem jāpaliek piemērojamiem arī pēc minētā datuma.

(73)

Tā kā dalībvalstis šīs regulas mērķus nevar pietiekami labi sasniegt vienas pašas un ka tāpēc ierosinātās rīcības mēroga un ietekmes dēļ šos mērķus var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai,