(1)

Nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana un ar to saistītā terorisma finansēšana un organizētā noziedzība joprojām ir būtiskas problēmas Savienības mērogā, kas kaitē finanšu sektora integritātei, stabilitātei un reputācijai un apdraud Savienības iekšējo tirgu un iekšējo drošību. Lai risinātu minētās problēmas un vienlaicīgi papildinātu un pastiprinātu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2015/849 (2) piemērošanu, šīs direktīvas mērķis ir apkarot nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, izmantojot krimināltiesības, tādējādi sekmējot efektīvāku un ātrāku pārrobežu sadarbību starp kompetentajām iestādēm.

(2)

Pasākumiem, kurus pieņem tikai valsts vai pat Savienības mērogā, neņemot vērā starptautisko koordināciju un sadarbību, būtu ļoti ierobežota ietekme. Tādējādi pasākumiem, kurus nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas apkarošanas jomā pieņem Savienība, vajadzētu būt saderīgiem ar citām darbībām un vismaz tikpat stingriem kā citām darbībām, ko veic starptautiskos forumos.

(3)

Savienības rīcībā būtu jo īpaši jāturpina ņemt vērā Finanšu darījumu darba grupas (FATF) ieteikumus un instrumentus, ko izstrādājušas citas starptautiskās organizācijas un struktūras, kas cīnās pret nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un teroristu finansēšanu. Konkrētie Savienības akti vajadzības gadījumā būtu papildus jāsaskaņo ar Starptautiskajiem standartiem cīņai pret nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un terorisma un masu iznīcināšanas ieroču izplatīšanas finansēšanu, ko 2012. gada februārī pieņēmusi FATF (“pārskatītie FATF ieteikumi”). Tā kā Savienība ir Eiropas Padomes Konvencijas par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanu, kā arī šo līdzekļu meklēšanu, izņemšanu un konfiskāciju parakstītāja, tai minētās konvencijas prasības būtu jātransponē savā tiesību sistēmā.

(4)

Padomes Pamatlēmumā 2001/500/TI (3) ir noteiktas prasības attiecībā uz kriminālatbildības noteikšanu par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju. Tomēr minētais pamatlēmums nav pietiekami plašs, un pašreizējais regulējums kriminālatbildības noteikšanai par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju nav pietiekami saskanīgs, lai efektīvi apkarotu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju visā Savienībā, un rada izpildes robus un šķēršļus sadarbībai starp kompetentajām iestādēm dažādās dalībvalstīs.

(5)

Visās dalībvalstīs vajadzētu būt pietiekami vienādai to noziedzīgo darbību definīcijai, kas ir predikatīvi nodarījumi nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijai. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka visi nodarījumi, kas ir sodāmi ar brīvības atņemšanu, kā izklāstīts šajā direktīvā, tiek uzskatīti par predikatīviem nodarījumiem nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijai. Turklāt, ciktāl tas jau nav panākts ar minēto soda ilgumu piemērošanu, dalībvalstīm būtu jāiekļauj virkne nodarījumu katrā no nodarījumu kategorijām, kas uzskaitītas šajā direktīvā. Minētajā gadījumā dalībvalstīm būtu jāvar izlemt, kā norobežot nodarījumus katrā attiecīgajā kategorijā. Ja tādā nodarījumu kategorijā kā, piemēram, terorisms vai noziegumi pret vidi, ietilpst nodarījumi, kas izklāstīti Savienības tiesību aktos, šajā direktīvā būtu jāizdara atsauce uz minētajiem tiesību aktiem. Tomēr dalībvalstīm jebkurš nodarījums, kas izklāstīts minētajos tiesību aktos, būtu jāuzskata par predikatīvu nodarījumu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijai. Jebkāda veida sodāma iesaistīšanās predikatīva nodarījuma izdarīšanā, par ko noteikta kriminālatbildība saskaņā ar valsts tiesību aktiem, arī būtu jāuzskata par noziedzīgu darbību šīs direktīvas nolūkos. Gadījumos, kad Savienības tiesību akti dod iespēju dalībvalstīm noteikt citas sankcijas, kas nav kriminālsodi, ar šo direktīvu nebūtu jāizvirza dalībvalstīm prasība šīs direktīvas nolūkos minētos nodarījumus šādos gadījumos klasificēt kā predikatīvus nodarījumus.

(6)

Virtuālu valūtu izmantošana rada jaunus riskus un problēmas saistībā ar nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas apkarošanu. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka minētie riski tiek atbilstoši novērsti.

(7)

Ņemot vērā ietekmi, ko sabiedriskajā telpā un attiecībā uz publisko iestāžu integritāti rada nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas nodarījumi, kurus izdara valsts amatpersonas, dalībvalstīm vajadzētu spēt apsvērt iespēju savā tiesiskajā regulējumā valsts amatpersonām paredzēt smagākus sodus saskaņā ar savām tiesību tradīcijām.

(8)

Saskaņā ar pārskatītajiem FATF ieteikumiem jēdziena “noziedzīga darbība” definīcijā būtu jāiekļauj nodokļu noziegumi saistībā ar tiešajiem un netiešajiem nodokļiem. Ņemot vērā to, ka dažādi nodokļu noziegumi katrā dalībvalstī var būt tāda noziedzīga darbība, par kuru piemērojamas šajā direktīvā minētās sankcijas, nodokļu noziegumu definīcijas dalībvalstu tiesību aktos var atšķirties. Šīs direktīvas mērķis tomēr nav saskaņot nodokļu noziegumu definīcijas dalībvalstu tiesību aktos.

(9)

Kriminālprocesos attiecībā uz noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu dalībvalstīm būtu jāsniedz vienai otrai vislielākā iespējamā palīdzība un jānodrošina, lai informācijas apmaiņa notiktu efektīvi un savlaicīgi saskaņā ar valstu tiesību aktiem un spēkā esošo Savienības tiesisko regulējumu. Atšķirībām dalībvalstu tiesību aktos paredzētajās definīcijās attiecībā uz predikatīviem nodarījumiem nebūtu jākavē starptautiskā sadarbība kriminālprocesos par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju. Sadarbība ar trešām valstīm būtu jāpadara intensīvāka, jo īpaši mudinot un atbalstot efektīvu pasākumu un mehānismu izstrādi, lai apkarotu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, un nodrošinot labāku starptautisko sadarbību šajā jomā.

(10)

Šo direktīvu nepiemēro nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijai saistībā ar īpašumu, kas iegūts noziedzīgos nodarījumos, kuri skar Savienības finanšu intereses, jo uz to attiecas konkrēti noteikumi, kas izklāstīti Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā (ES) 2017/1371 (4). Tas neskar dalībvalstu iespējas šo direktīvu un Direktīvu (ES) 2017/1371 transponēt, izmantojot vienotu visaptverošu regulējumu valsts līmenī. Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 325. panta 2. punktu dalībvalstīm, lai novērstu krāpšanu, kas apdraud Savienības finanšu intereses, ir jāveic tādi paši pasākumi, kādus tās veic, lai novērstu krāpšanu, kura apdraud viņu pašu finanšu intereses.

(11)

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas darbību konkrēti veidi ir sodāmi arī tad, ja tās veicis tādas noziedzīgas darbības izdarītājs, kuras rezultātā īpašums radies (pašu līdzekļu legalizācija). Šādos gadījumos, kad nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas darbība ir ne tikai īpašuma valdījums vai izmantošana, bet arī tā nodošana, pārvēršana, slēpšana vai maskēšana un rada kaitējumu papildus tam, kas jau ir radies noziedzīgas darbības rezultātā, piemēram, noziedzīgā darbībā iegūtu īpašumu laižot apgrozībā un tādā veidā slēpjot tā nelikumīgo izcelsmi, šādai nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas darbībai vajadzētu būt sodāmai.

(12)

Lai nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas apkarošana ar krimināltiesību pasākumiem būtu efektīva, notiesāšanai vajadzētu būt iespējamai, neprasot precīzi noteikt, kuras noziedzīgas darbības rezultātā ir radies īpašums, vai neprasot, lai būtu iepriekšējs vai vienlaicīgs notiesājošs spriedums par minēto noziedzīgo darbību, vienlaicīgi ņemot vērā visus būtiskos apstākļus un pierādījumus. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējamam saskaņā ar savām tiesību sistēmām to nodrošināt, izmantojot citus līdzekļus, bet ne likumdošanu. Kriminālvajāšanu par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju nevajadzētu arī kavēt tam, ka noziedzīgā darbība ir veikta citā dalībvalstī vai trešā valstī, ja ir ievēroti šajā direktīvā izklāstītie nosacījumi.

(13)

Šīs direktīvas mērķis ir noteikt kriminālatbildību par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, ja tā veikta ar nodomu un ir bijis zināms, ka īpašums ir iegūts noziedzīgā darbībā. Minētajā sakarībā šajā direktīvā nebūtu jānošķir situācijas, kad īpašums ir iegūts tieši noziedzīgā darbībā, un situācijas, kad tas iegūts netieši noziedzīgā darbībā, saskaņā ar “noziedzīgi iegūtu līdzekļu” plašo definīciju Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2014/42/ES (5). Ikvienā gadījumā, kad tiek apsvērts, vai īpašums ir iegūts noziedzīgā darbībā un vai attiecīgā persona to zināja, būtu jāņem vērā konkrētie lietas apstākļi, piemēram, tas, ka attiecīgā īpašuma vērtība nav samērīga ar apsūdzētās personas likumīgajiem ienākumiem un ka noziedzīgas darbības un īpašuma iegāde ir notikusi tajā pašā laikposmā. Nodomu vai personas informētību var izsecināt no objektīviem, faktiskiem apstākļiem. Tā kā šajā direktīvā paredzēts noteikumu minimums attiecībā uz noziedzīgu nodarījumu definīciju un sankcijām nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas jomā, dalībvalstis var brīvi pieņemt vai saglabāt stingrākas krimināltiesību normas minētajā jomā. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai, piemēram, noteikt, ka nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācija, kas notikusi pašpaļāvības vai smagas nevērības rezultātā, ir atzīstama par noziedzīgu nodarījumu. Atsauces šajā direktīvā uz nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, kas veikta nevērības dēļ, būtu tā arī jāsaprot dalībvalstīm, kurās šādu rīcību atzīst par krimināli sodāmu.

(14)

Lai atturētu no nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas visā Savienībā, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka tā ir sodāma, par maksimālo soda termiņu nosakot brīvības atņemšanu uz vismaz četriem gadiem. Minētais pienākums neskar individuālu pieeju sodam un tā piemērošanu un spriedumu izpildi saskaņā ar konkrētajiem apstākļiem katrā atsevišķā gadījumā. Dalībvalstīm vajadzētu arī paredzēt papildu sankcijas vai pasākumus, piemēram, naudas sodu, piekļuves aizliegumu publiskajam finansējumam uz laiku vai pastāvīgi, tostarp iepirkuma procedūrām, dotācijām un koncesijām, pagaidu aizliegumu veikt komercdarbību vai pagaidu aizliegumu pretendēt uz vēlētiem vai valsts amatiem. Minētais pienākums neskar tiesneša vai tiesas rīcības brīvību lemt, vai piemērot papildu sankcijas vai pasākumus, ņemot vērā visus konkrētās lietas apstākļus.

(15)

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka tiesnesis vai tiesa var ņemt vērā šajā direktīvā paredzētos atbildību pastiprinošos apstākļus, piespriežot sodu likumpārkāpējiem, kaut arī nepastāv pienākums noteikt smagāku sodu. Tiesnesim vai tiesai ir rīcības brīvība noteikt, vai nepieciešams noteikt smagāku sodu konkrēto atbildību pastiprinošo apstākļu dēļ, ņemot vērā visus konkrētās lietas faktiskos apstākļus. Dalībvalstīm nevajadzētu būt pienākumam paredzēt atbildību pastiprinošus apstākļus, ja valsts tiesību akti paredz, ka noziedzīgi nodarījumi, kas izklāstīti Padomes Pamatlēmumā 2008/841/TI (6), vai nodarījumi, ko izdarījušas fiziskas personas kā atbildīgie subjekti, īstenojot savu profesionālo darbību, ir atsevišķi krimināli sodāmi noziedzīgi nodarījumi un tādēļ par tiem var tikt piemērotas smagākas sankcijas.

(16)

Nozieguma rīku un noziedzīgi iegūtu līdzekļu iesaldēšana un konfiskācija novērš tos finansiālos stimulus, kas ir noziegumu izdarīšanas virzītājspēks. Direktīvā 2014/42/ES ir paredzēti minimālie noteikumi par nozieguma rīku un noziedzīgi iegūtu līdzekļu iesaldēšanu un konfiskāciju krimināllietās. Minētajā direktīvā ir arī noteikts, ka Komisija ziņo Eiropas Parlamentam un Padomei par tās īstenošanu un vajadzības gadījumā iesniedz atbilstošus priekšlikumus. Dalībvalstīm būtu jānodrošina nozieguma rīku un noziedzīgi iegūto līdzekļu iesaldēšana un konfiscēšana vismaz visos tajos gadījumos, kas paredzēti Direktīvā 2014/42/ES. Dalībvalstīm būtu arī nopietni jāapsver iespēja paredzēt konfiskāciju visos gadījumos, kad nav iespējams uzsākt vai pabeigt kriminālprocesu, tostarp gadījumos, kad likumpārkāpējs ir miris. Kā paziņojumā, kas pievienots Direktīvai 2014/42/ES, ir prasījuši Eiropas Parlaments un Padome, Komisija iesniegs ziņojumu, kurā tiks analizēta iespēja ieviest jaunus kopīgus noteikumus par tāda īpašuma konfiskāciju, kas iegūts krimināla rakstura darbībās, un potenciālie ieguvumi no šādu noteikumu ieviešanas, tostarp gadījumos, kad konkrēta persona vai personas par minētajām darbībām nav notiesātas. Šādā analīzē tiks ņemtas vērā dalībvalstu tiesību tradīciju un tiesību sistēmu atšķirības.

(17)

Ņemot vērā izdarītāju un noziedzīgās darbībās iegūtu līdzekļu mobilitāti, kā arī kompleksās pārrobežu izmeklēšanas, kas ir nepieciešamas nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas apkarošanai, visām dalībvalstīm būtu jānosaka sava jurisdikcija, lai kompetentajām iestādēm ļautu šādas darbības izmeklēt un sākt kriminālvajāšanu. Dalībvalstīm ar to būtu jānodrošina, ka to jurisdikcijā ir gadījumi, kad nodarījums ar informācijas un komunikāciju tehnoloģiju palīdzību veikts no to teritorijas, neatkarīgi no tā, vai šādu tehnoloģiju izcelsme ir to teritorija.

(18)

Saskaņā ar Padomes Pamatlēmumu 2009/948/TI (7) un Padomes Lēmumu 2002/187/TI (8) divu vai vairāk dalībvalstu kompetentajām iestādēm, kuras veic paralēlus kriminālprocesus par tiem pašiem faktiem saistībā ar to pašu personu, jāuzsāk tiešas savstarpējas apspriedes ar Eurojust atbalstu, jo īpaši, lai nodrošinātu, ka par visiem nodarījumiem, uz ko attiecas šī direktīva, tiktu veikta kriminālvajāšana.

(19)

Lai nodrošinātu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas nodarījumu sekmīgu izmeklēšanu un kriminālvajāšanu, atbildīgajiem par minēto nodarījumu izmeklēšanu vai kriminālvajāšanu vajadzētu būt iespējai izmantot efektīvus izmeklēšanas līdzekļus, piemēram, tādus līdzekļus, ko izmanto organizētās noziedzības vai citu smagu noziegumu apkarošanā. Tādējādi būtu jānodrošina, lai ir pieejams pietiekams personāls un mērķtiecīga apmācība, resursi un modernākā tehnoloģiskā veiktspēja. Šādu līdzekļu izmantošanai saskaņā ar valsts tiesību aktiem vajadzētu būt mērķtiecīgai, un, tos izmantojot, būtu jāņem vērā proporcionalitātes princips un izmeklējamo nodarījumu raksturs un smagums un būtu jāievēro tiesības uz personas datu aizsardzību.

(20)

Ar šo direktīvu aizstāj atsevišķus Pamatlēmuma 2001/500/TI noteikumus attiecībā uz dalībvalstīm, kurām ir saistoša šī direktīva.

(21)

Šajā direktīvā tiek ievēroti principi, kas atzīti Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. pantā, tiek ņemtas vērā pamattiesības un pamatbrīvības un tiek ievēroti principi, kas jo īpaši ir atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, tostarp tie, kas ir izklāstīti II, III, V un VI sadaļā, kas cita starpā ietver tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību un tiesības uz personas datu aizsardzību, noziedzīgu nodarījumu un sodu likumības un samērīguma principus, kas aptver arī prasību par precizitāti, skaidrību un paredzamību krimināltiesībās, nevainīguma prezumpciju, kā arī aizdomās turēto un apsūdzēto personu tiesības uz piekļuvi advokātam, tiesības neliecināt pret sevi un tiesības uz taisnīgu tiesu. Šī direktīva ir jāīsteno saskaņā ar minētajām tiesībām un principiem, ņemot vērā arī Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju, Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un citas saistības cilvēktiesību jomā saskaņā ar starptautiskajām tiesībām.

(22)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķi, proti, visās dalībvalstīs par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju paredzēt iedarbīgus, samērīgus un atturošus kriminālsodus, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet šīs direktīvas mēroga un iedarbības dēļ šo mērķi var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar LES 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(23)

Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā Nr. 21 par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kas pievienots LES un LESD, un neskarot minētā protokola 4. pantu, Apvienotā Karaliste un Īrija nepiedalās šīs direktīvas pieņemšanā, un šī direktīva tām nav saistoša un nav jāpiemēro.

(24)

Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā Nr. 22 par Dānijas nostāju, kas pievienots LES un LESD, Dānija nepiedalās šīs direktīvas pieņemšanā, un Dānijai šī direktīva nav saistoša un nav jāpiemēro. Pamatlēmums 2001/500/TI joprojām ir saistošs un piemērojams Dānijai,