Accept Refuse

EUR-Lex Access to European Union law

This document is an excerpt from the EUR-Lex website

Document 32016R0429

Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2016/429 (2016. gada 9. marts) par pārnēsājamām dzīvnieku slimībām un ar ko groza un atceļ konkrētus aktus dzīvnieku veselības jomā (“Dzīvnieku veselības tiesību akts”) (Dokuments attiecas uz EEZ)

OJ L 84, 31.3.2016, p. 1–208 (BG, ES, CS, DA, DE, ET, EL, EN, FR, GA, HR, IT, LV, LT, HU, MT, NL, PL, PT, RO, SK, SL, FI, SV)

In force

ELI: http://data.europa.eu/eli/reg/2016/429/oj

31.3.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 84/1


EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULA (ES) 2016/429

(2016. gada 9. marts)

par pārnēsājamām dzīvnieku slimībām un ar ko groza un atceļ konkrētus aktus dzīvnieku veselības jomā (“Dzīvnieku veselības tiesību akts”)

(Dokuments attiecas uz EEZ)

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 43. panta 2. punktu, 114. pantu un 168. panta 4. punkta b) apakšpunktu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

pēc leģislatīvā akta projekta nosūtīšanas valstu parlamentiem,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu (1),

pēc apspriešanās ar Reģionu komiteju,

saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru (2),

tā kā:

(1)

Pārnēsājamas dzīvnieku slimības un minēto slimību kontrolei nepieciešamie pasākumi var radīt postošas sekas atsevišķiem dzīvniekiem, dzīvnieku populācijām, dzīvnieku turētājiem un ekonomikai.

(2)

Kā liecina nesena pieredze, pārnēsājamas dzīvnieku slimības var arī būtiski ietekmēt sabiedrības veselību un pārtikas nekaitīgumu.

(3)

Turklāt nelabvēlīgas mijiedarbības ietekme ir vērojama bioloģiskās daudzveidības, klimata pārmaiņu un citos vides aspektos. Klimata pārmaiņas var ietekmēt jaunu slimību rašanos, jau pastāvošu slimību izplatīšanos un slimību ierosinātāju un vektoru ģeogrāfisko sadalījumu, un tas attiecas arī uz slimībām, kas skar savvaļas dzīvās būtnes.

(4)

Lai Savienībā nodrošinātu augstus dzīvnieku veselības un sabiedrības veselības standartus un lauksaimniecības un akvakultūras nozaru racionālu attīstību un lai kāpinātu ražīgumu, dzīvnieku veselības noteikumi būtu jāparedz Savienības līmenī. Minētie noteikumi cita starpā ir vajadzīgi, lai sniegtu ieguldījumu iekšējā tirgus izveides pabeigšanā un infekcijas slimību izplatības novēršanā. Ar minētajiem noteikumiem arī būtu, cik iespējams, jānodrošina esošā dzīvnieku veselības stāvokļa saglabāšana Savienībā un minētā stāvokļa pastāvīgas uzlabošanas atbalstīšana.

(5)

Esošie Savienības tiesību akti par dzīvnieku veselību ietver veselu virkni saistītu un savstarpēji radniecīgu pamataktu, ar kuriem ir paredzēti dzīvnieku veselības noteikumi, kas attiecas uz tirdzniecību Savienības iekšienē, dzīvnieku un produktu ievešanu Savienībā, slimību izskaušanu, veterinārajām kontrolēm, slimību paziņošanu un finansiālo atbalstu attiecībā uz dažādām dzīvnieku sugām, taču ar tiem nav nodrošināts vispārējs tiesiskais regulējums, kas noteiktu visā nozarē saskaņotus principus.

(6)

Finanšu noteikumi, kas attiecas uz dzīvnieku veselības mērķu atbalstu, ir paredzēti Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 652/2014 (3), un tie neietilpst šajā regulā. Turklāt, lai reglamentētu dzīvnieku veselības jomas oficiālās kontroles, būtu jāizmanto noteikumi par dzīvnieku veselības pasākumu oficiālajām kontrolēm, kas paredzēti Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 882/2004 (4) un Padomes Direktīvās 89/662/EEK (5), 90/425/EEK (6), 91/496/EEK (7) un 97/78/EK (8).

(7)

Šajā regulā nav noteikumu, kas reglamentē dzīvnieku labturību. Tomēr dzīvnieku veselība un labturība ir saistītas: labāka dzīvnieku veselība veicina labāku dzīvnieku labturību un otrādi. Veicot slimību profilakses un kontroles pasākumus saskaņā ar šo regulu, būtu jāņem vērā to ietekme uz dzīvnieku labturību, ko saprot Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 13. panta kontekstā, lai neradītu attiecīgajiem dzīvniekiem nekādas sāpes, stresu vai ciešanas, no kā var izvairīties. Noteikti būtu jāturpina piemērot un pienācīgi īstenot dzīvnieku labturības tiesību aktus, piemēram, Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2005 (9) un (EK) Nr. 1099/2009 (10). Šajā regulā paredzētajiem noteikumiem nebūtu jādublē minētajos tiesību aktos paredzētie noteikumi vai jāpārklājas ar tiem.

(8)

Komisijas 2007. gada 19. septembra paziņojumā par jaunu Eiropas Savienības Dzīvnieku veselības stratēģiju (2007–2013) pieejas “profilakse ir labāka nekā ārstēšana” mērķis ir veicināt dzīvnieku veselību, pievēršot lielāku uzmanību profilakses pasākumiem, slimību uzraudzībai, slimību kontrolei un pētniecībai, lai samazinātu saslimstību ar dzīvnieku slimībām un reālās situācijās līdz minimumam samazinātu to uzliesmojumu ietekmi. Stratēģijā ierosināts pieņemt vienotu un vienkāršotu dzīvnieku veselības jomas tiesisko regulējumu, tiecoties uz konverģenci ar starptautiskiem standartiem un tajā pašā laikā nodrošinot, ka tiek stingri ievēroti augsti standarti dzīvnieku veselības jomā.

(9)

Šīs regulas mērķis ir īstenot minētajā Dzīvnieku veselības stratēģijā izklāstītās saistības un redzējumu, tostarp principu “viena veselība”, un ar vienotu, vienkāršotu un elastīgu dzīvnieku veselības jomas normatīvo bāzi Savienībai nostiprināt vienotas dzīvnieku veselības politikas tiesisko regulējumu.

(10)

Dzīvnieki var ciest no daudzveidīgām infekcijas slimībām un slimībām, kas nav infekcijas slimības. Daudzas slimības ir ārstējamas vai ietekmē tikai atsevišķo attiecīgo dzīvnieku, vai arī neizplatās uz citiem dzīvniekiem vai uz cilvēkiem. Savukārt pārnēsājamas slimības, to ietekmei izpaužoties populācijas līmenī, var plašāk skart dzīvnieku veselību vai sabiedrības veselību. Šajā regulā paredzētajiem dzīvnieku veselības noteikumiem būtu jāattiecas tikai uz pēdējām minētajām slimībām.

(11)

Paredzot šos dzīvnieku veselības noteikumus, ir būtiski ņemt vērā saikni starp dzīvnieku veselību un sabiedrības veselību, vidi, pārtikas un dzīvnieku barības nekaitīgumu, dzīvnieku labturību, pārtikas nodrošinājumu un ekonomikas, sociālos un kultūras aspektus.

(12)

Līgums par sanitāro un fitosanitāro pasākumu piemērošanu (SPS līgums), kura puse ir Savienība, reglamentē cilvēku, dzīvnieku vai augu izdzīvošanai vai veselībai nepieciešamo pasākumu izmantošanu, lai ar tiem netiktu patvaļīgi vai nepamatoti noteikta atšķirīga attieksme pret dažādām Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) valstīm. Ja pastāv starptautiski standarti, tos ir prasīts izmantot par pamatu Savienības pasākumiem. Tomēr SPS līguma pusēm ir tiesības noteikt pašām savus attiecīgus standartus, ar noteikumu, ka šādi standarti ir zinātniski pamatoti.

(13)

Attiecībā uz dzīvnieku veselību SPS līgumā saistībā ar starptautiskajai tirdzniecībai paredzētajiem dzīvnieku veselības nosacījumiem ir minēti Pasaules Dzīvnieku veselības organizācijas (OIE) standarti. Lai mazinātu tirdzniecības traucējumu risku, Savienības dzīvnieku veselības pasākumiem būtu jātiecas attiecīgā līmenī tuvināties OIE standartiem.

(14)

Īpašos apstākļos, kad pastāv būtisks risks dzīvnieku veselībai vai sabiedrības veselībai, taču pārliecinošs zinātnisks viedoklis nav sniegts, SPS līguma 5. panta 7. punkts, kas Savienības vajadzībām ir interpretēts Komisijas 2000. gada 2. februāra paziņojumā par piesardzības principu, SPS līguma dalībvalstīm ļauj uz attiecīgas pieejamas informācijas pamata pieņemt pagaidu pasākumus. Šādos apstākļos attiecīgajai SPS līguma dalībvalstij tiek prasīts iegūt papildinformāciju, kas nepieciešama, lai objektīvāk izvērtētu risku, un saprātīgā laikposmā attiecīgi pārskatīt pasākumu.

(15)

Riska novērtējums, uz ko balstās šajā regulā paredzētie pasākumi, būtu jāpamato ar pieejamiem zinātniskajiem pierādījumiem un jāveic neatkarīgi, objektīvi un pārredzami. Būtu pienācīgi jāņem vērā arī atzinumi, ko sniedz Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde (EFSA), kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 178/2002 (11) 22. panta 1. punktu.

(16)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1069/2009 (12) paredz gan sabiedrības veselības, gan dzīvnieku veselības noteikumus attiecībā uz konkrētiem dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem un atvasinātajiem produktiem, lai novērstu un iespējami samazinātu riskus, ko sabiedrības veselībai un dzīvnieku veselībai rada minētie produkti, un jo īpaši lai aizsargātu pārtikas un dzīvnieku barības ķēdes drošumu. Tāpēc, lai Savienības tiesību aktos novērstu pārklāšanos, šī regula dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem un atvasinātajiem produktiem būtu jāpiemēro tikai tādos gadījumos, kur Regulā (EK) Nr. 1069/2009 konkrēti noteikumi nav paredzēti un kur ir iesaistīts risks dzīvnieku veselībai. Piemēram, Regula (EK) Nr. 1069/2009 nereglamentē to, kā ar dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem un atvasinātajiem produktiem rīkoties saistībā ar slimību kontroles pasākumiem, tādēļ minētos jautājumus pienācīgi aptver šī regula.

(17)

Turklāt konkrēti noteikumi attiecībā uz pārnēsājamām dzīvnieku slimībām, tostarp slimībām, ko iespējams pārnēsāt uz cilvēkiem (“zoonozes”), jau ir noteikti Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 999/2001 (13), Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2003/99/EK (14) un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 2160/2003 (15), un konkrēti noteikumi attiecībā uz cilvēku infekcijas slimībām ir noteikti Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumā Nr. 1082/2013/ES (16). Minētajiem aktiem pēc šīs regulas pieņemšanas būtu jāpaliek spēkā. Attiecīgi, lai izvairītos no jebkādas Savienības tiesību aktu pārklāšanās, šī regula zoonozēm būtu jāpiemēro tikai tiktāl, ciktāl konkrēti noteikumi jau nav paredzēti minētajos citos Savienības tiesību aktos. Turklāt šī regula tiek piemērota, neskarot noteikumus, kas paredzēti citos Savienības leģislatīvos aktos, piemēram, veterinārijas un dzīvnieku labturības jomā.

(18)

Cilvēku turētu dzīvnieku populācijās sastopamās slimības var nopietni ietekmēt lauksaimniecības un akvakultūras nozares, sabiedrības veselību, vidi un bioloģisko daudzveidību. Tomēr, tā kā šādus dzīvniekus tur cilvēki, slimību profilakses un kontroles pasākumus tiem bieži vien ir vieglāk piemērot nekā savvaļas dzīvniekiem.

(19)

Tomēr savvaļas dzīvnieku populācijās sastopamās slimības var negatīvi ietekmēt lauksaimniecības un akvakultūras nozares, sabiedrības veselību, vidi un bioloģisko daudzveidību. Tādēļ ir lietderīgi, lai šīs regulas darbības jomā minētajos gadījumos ietilptu savvaļas dzīvnieki gan kā šādu slimību iespējamie upuri, gan kā to vektori. Šajā regulā termins “savvaļas dzīvnieki” ietver visus dzīvniekus, kurus netur cilvēki, tostarp tādu sugu klaiņojošus un savvaļā mītošus dzīvniekus, kas parasti ir pieradināti.

(20)

Dzīvnieku slimības tiek pārnēsātas ne tikai tiešā saskarē starp dzīvniekiem vai starp dzīvniekiem un cilvēkiem. Tās plašāk izplatās arī ar ūdens un gaisa sistēmu starpniecību, ar tādiem vektoriem kā kukaiņi vai ar mākslīgajā apsēklošanā, ovocītu donēšanā vai embriju pārstādīšanā izmantoto spermu, ovocītiem un embrijiem. Slimību ierosinātājus var saturēt arī pārtika un citi dzīvnieku izcelsmes produkti, piemēram, āda, kažokādas, spalvas, ragi un jebkādi citi materiāli, kas iegūti no kāda dzīvnieka ķermeņa. Turklāt slimību ierosinātājus var izplatīt dažādi citi objekti, piemēram, transportlīdzekļi, aprīkojums, lopbarība, siens un salmi. Tāpēc iedarbīgiem dzīvnieku veselības noteikumiem ir jāaptver visi infekcijas ceļi un materiāli, kas ar tiem saistīti.

(21)

Dzīvnieku slimības var nelabvēlīgi ietekmēt dzīvnieku sugu izplatību savvaļā un tādējādi kaitēt bioloģiskajai daudzveidībai. Tāpēc mikroorganismi, kas izraisa šādas dzīvnieku slimības, var tikt uzskatīti kā invazīvas svešzemju sugas saskaņā ar ANO Konvenciju par bioloģisko daudzveidību. Šajā regulā paredzētajos pasākumos arī ir ņemta vērā arī bioloģiskā daudzveidība, un tādējādi šai regulai būtu jāaptver tādas dzīvnieku sugas un tādi slimību ierosinātāji (tostarp tie, kas definēti kā invazīvas svešzemju sugas), kuriem ir nozīme šīs regulas aptverto slimību pārnēsāšanā vai kurus tās skar.

(22)

Savienības tiesību akti, kas pieņemti pirms šīs regulas, sauszemes dzīvniekiem un ūdensdzīvniekiem paredz atsevišķus dzīvnieku veselības noteikumus. Padomes Direktīvā 2006/88/EK (17) ir paredzēti konkrēti noteikumi par ūdensdzīvniekiem. Tomēr labas dzīvnieku veselības pārvaldības un labas lopkopības prakses galvenie principi lielākoties ir piemērojami abām dzīvnieku sugu grupām. Tāpēc šai regulai būtu jāaptver gan sauszemes dzīvnieki, gan ūdensdzīvnieki, un attiecīgā gadījumā tajā minētie dzīvnieku veselības noteikumi būtu jāsaskaņo. Tomēr dažos aspektos, jo īpaši objektu reģistrēšanā un apstiprināšanā un dzīvnieku izsekojamībā un to pārvietošanā Savienībā, šī regula turas pie senāk izraudzītās pieejas, proti, sauszemes dzīvnieku un ūdensdzīvnieku vides atšķiras un tātad atšķiras arī prasības to veselības saglabāšanai, tāpēc šiem dzīvniekiem paredzēti atšķirīgi dzīvnieku veselības noteikumu kopumi.

(23)

Savienības tiesību aktos, kas pieņemti pirms šīs regulas, un jo sevišķi Padomes Direktīvā 92/65/EEK (18), arī ir paredzētas dzīvnieku veselības pamatprasības, kas attiecas uz citām dzīvnieku sugām, kuras nav reglamentētas citos Savienības tiesību aktos, piemēram, uz reptiļiem, abiniekiem, jūras zīdītājiem un citiem dzīvniekiem, kas nav ne ūdensdzīvnieki, ne sauszemes dzīvnieki saskaņā ar šīs regulas definīciju. Cilvēkiem vai citiem dzīvniekiem šādas sugas parasti nerada nozīmīgu veselības apdraudējumu, un tāpēc tām dzīvnieku veselības noteikumus vai nu vispār nepiemēro, vai piemēro tikai nedaudzus. Lai izvairītos no nevajadzīga administratīvā sloga un izmaksām, šajā regulā būtu jāturas pie senāk izraudzītās pieejas, proti, noteikt tādu tiesisko regulējumu, kas ļautu paredzēt sīki izstrādātus dzīvnieku veselības noteikumus, kuri reglamentē šādu dzīvnieku un to produktu pārvietošanu, ja saistītie riski to prasa.

(24)

Cilvēki dažus dzīvniekus bieži savās mājsaimniecībās tur kā lolojumdzīvniekus, kompānijas nolūkā. Šādu lolojumdzīvnieku turēšana tikai privātos nolūkos, tostarp dekoratīvu ūdensdzīvnieku turēšana mājsaimniecībās gan telpās, gan ārpus tām, kopumā rada mazāku veselības risku nekā dzīvnieku citāda turēšana vai pārvietošana lielākā apjomā, piemēram, tā, kā pieņemts lauksaimniecībā, akvakultūrā, dzīvnieku patversmēs un dzīvnieku pārvadāšanā plašākā nozīmē. Tāpēc uz šādiem lolojumdzīvniekiem nebūtu lietderīgi attiecināt vispārējās prasības par reģistrēšanu, lietvedību un pārvietošanu Savienībā, jo tādējādi rastos nepamatots administratīvs slogs un izmaksas. Tāpēc prasības par reģistrēšanu un lietvedību nebūtu jāattiecina uz lolojumdzīvnieku turētājiem. Turklāt būtu jāpiemēro konkrēti noteikumi lolojumdzīvnieku nekomerciālai pārvietošanai Savienības iekšienē.

(25)

Dažas noteiktas dzīvnieku grupas, kam šajā regulā paredzēti konkrēti dzīvnieku veselības noteikumi, attiecīgās grupas daudzveidības dēļ vajag iekļaut sugu sarakstā pielikumā. Tas attiecas uz nagainu zīdītāju grupu, ko klasificē par nagaiņiem. Taksonomisku izmaiņu dēļ šādu dzīvnieku saraksts nākotnē var būt jāmaina. Tāpēc, lai ņemtu vērā šādas izmaiņas, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu attiecībā uz nagaiņu sarakstu šīs regulas III pielikumā.

(26)

Profilaksi un kontroli attiecībā uz visām pārnēsājamām dzīvnieku slimībām nav iespējams veikt ar reglamentējošu pasākumu palīdzību un tas arī nebūtu jādara, piemēram, ja slimība ir pārāk plaši izplatīta, ja var trūkt diagnostisku rīku vai arī privātais sektors slimību kontroles pasākumus var veikt neatkarīgi. Pārnēsājamu slimību profilakses un kontroles reglamentējošie pasākumi var izraisīt svarīgas ekonomiskas sekas attiecīgajās nozarēs un var traucēt tirdzniecību. Tāpēc ir būtiski, ka šādus pasākumus veic tikai tad, ja tie ir samērīgi un nepieciešami, piemēram, ja slimība ir būtisks dzīvnieku veselības vai sabiedrības veselības risks vai rada aizdomas par šādu risku.

(27)

Turklāt katrai pārnēsājamai dzīvnieku slimībai būtu jāparedz individuāli pielāgoti profilakses un kontroles pasākumi, lai būtu ņemts vērā tās unikālais epidemioloģiskais profils, tās sekas un gadījumu sadalījums Savienībā. Tāpēc katrai slimībai būtu jāpiemēro individuāli profilakses un kontroles noteikumi.

(28)

Kas attiecas uz pārnēsājamām dzīvnieku slimībām, slimības stāvoklis parasti saistās ar klīniskām vai patoloģiskām infekcijas izpausmēm. Tomēr šajā regulā, kuras mērķis ir kontrolēt noteiktu pārnēsājamu dzīvnieku slimību izplatīšanos un tās izskaust, slimības definīcijai vajadzētu būt plašākai, lai tā aptvertu citus slimības ierosinātāja pārnēsātājus.

(29)

Dažas pārnēsājamas dzīvnieku slimības viegli neizplatās uz citiem dzīvniekiem vai uz cilvēkiem un tādējādi nerada plaša mēroga kaitējumu ekonomikai vai bioloģiskajai daudzveidībai. Tāpēc tās nopietni neapdraud dzīvnieku vai sabiedrības veselību Savienībā, un tādējādi, ja ir vēlēšanās, pret tām var vērsties ar valsts līmeņa noteikumiem.

(30)

Kas attiecas uz pārnēsājamām dzīvnieku slimībām, uz kurām neattiecina Savienības līmenī noteiktus pasākumus, bet kuras privātajam sektoram vietējā līmenī kaut kādā ziņā ir ekonomiski nozīmīgas, ar dalībvalstu kompetento iestāžu palīdzību šo slimību profilakses un kontroles darbības būtu jāveic vietējā līmenī, piemēram, ar pašreglamentējošiem pasākumiem vai prakses kodeksu attīstību.

(31)

Pretstatā pārnēsājamām dzīvnieku slimībām, kas aprakstītas 29. un 30. apsvērumā, ļoti viegli pārnēsājamas dzīvnieku slimības var bez grūtībām izplatīties pāri robežām un, ja tās turklāt ir zoonozes, var arī ietekmēt sabiedrības veselību un pārtikas nekaitīgumu. Tāpēc šai regulai būtu jāaptver ļoti viegli pārnēsājamas dzīvnieku slimības un zoonozes.

(32)

Palielinās rezistence pret antimikrobiāliem līdzekļiem, ko saprot kā mikroorganismu spēju izdzīvot vai augt tādas antimikrobiāla līdzekļa koncentrācijas klātbūtnē, ar ko parasti pietiek, lai tās pašas sugas mikroorganismus nomāktu vai iznīcinātu. Komisijas paziņojumā Eiropas Parlamentam un Padomei atbalstītajā 5. darbībā “Rīcības plāns pret pieaugošajiem draudiem, ko rada rezistence pret antimikrobiāliem līdzekļiem” ir uzsvērta šīs regulas nozīme profilaksē un attiecīgi gaidāmais antibiotiku lietošanas samazinājums dzīvniekiem. Šī mikroorganismu rezistence pret antimikrobiāliem līdzekļiem, uz kuriem tie agrāk reaģējuši, sarežģī infekcijas slimību ārstēšanu cilvēkiem un dzīvniekiem, un līdz ar to tā var radīt apdraudējumu cilvēku vai dzīvnieku veselībai. Tādēļ ar mikroorganismiem, kam izstrādājusies rezistence pret antimikrobiāliem līdzekļiem, būtu jādarbojas tā, it kā šie mikroorganismi būtu pārnēsājamas slimības, un tādējādi tiem vajadzētu būt šīs regulas darbības jomā. Tas ļaus attiecīgā un vajadzības gadījumā veikt darbības, kas vērstas pret organismiem, kam izstrādājusies rezistence pret antimikrobiāliem līdzekļiem.

(33)

Ar konkrētām slimībām vai sugām saistīti jauni apdraudējumi jo īpaši var izvērsties tāpēc, ka mainās tirdzniecības modeļi, vide, klimats, lopkopības un lauksaimniecības tradīcijas, kā arī sociālu pārmaiņu rezultātā. Zinātnes progress var pavērt arī jaunas zināšanas un vairot informētību par jau esošām slimībām. Turklāt mūsdienās svarīgas slimības un sugas nākotnē var kļūt marginālas. Tāpēc šīs regulas darbības jomai vajadzētu būt plašai un paredzētajos noteikumos galvenā uzmanība būtu jāpievērš slimībām, kas būtiski ietekmē sabiedrību. Ar Eiropas Komisijas atbalstu OIE ir sagatavojusi pētījumu par “Prioritāro dzīvnieku slimību, tostarp uz cilvēkiem pārnēsājamu slimību, sarakstu izstrādi un kategorizēšanu” un rīku, kas paredzēts šādai darbībai, kuras mērķis ir izstrādāt slimību prioritāšu un kategoriju noteikšanas sistēmu. Minētais rīks ir piemērs sistemātiskai pieejai informācijas vākšanai un novērtēšanai par dzīvnieku slimībām.

(34)

Ir nepieciešams izstrādāt saskaņotu sarakstu ar pārnēsājamām dzīvnieku slimībām (“sarakstā norādītās slimības”), kas apdraud dzīvnieku vai sabiedrības veselību Savienībā – visā Savienības teritorijā, vai arī tikai kādās tās daļās. Piecas šajā regulā jau apzinātās slimības būtu jāpapildina ar slimību sarakstu, kas izklāstīts pielikumā. Komisijai minētais pielikums būtu jāpārskata un jāgroza saskaņā ar kritēriju kopumu. Tāpēc pilnvaras pieņemt tiesību aktus pielikuma grozīšanai būtu jādeleģē Komisijai saskaņā ar LESD 290. pantu.

(35)

Nākotnē var rasties slimības, kas var radīt nopietnu risku sabiedrības vai dzīvnieku veselībai un tā rezultātā ietekmēt veselību, ekonomiku vai vidi. Īstenošanas pilnvaras noteikt slimību profilakses un kontroles pasākumus attiecībā uz šādām slimībām, kuras radušās no jauna, būtu jāpiešķir Komisijai, kas pieņemtu piemērotus pasākumus, lai vērstos pret minēto slimību iespējamām negatīvajām sekām, pat ja šīs slimības vēl nav pilnībā izvērtētas saistībā ar to iespējamo iekļaušanu sarakstā. Šādi pasākumi neskar ārkārtas pasākumus, un tos varētu turpināt piemērot slimībām, kuras radušās no jauna, kamēr nav pieņemts lēmums par to iekļaušanu sarakstā.

(36)

Sarakstā norādīto slimību pārvaldībā būs nepieciešamas dažādas pieejas. Attiecībā uz dažām ļoti lipīgām slimībām, kas patlaban Savienībā nav sastopamas, ir nepieciešami stingri pasākumi, lai tās nekavējoties izskaustu, tikko tās parādījušās. Ja šādas slimības netiek uzreiz izskaustas un kļūst endēmiskas, būs vajadzīga ilgtermiņa obligāta izskaušanas programma. Attiecībā uz citām slimībām, kas kādās Savienības teritorijas daļās jau var būt sastopamas, ir nepieciešama obligāta vai fakultatīva izskaušana. Šādos gadījumos ir lietderīgi ieviest dzīvnieku un produktu pārvietošanas ierobežojumus, piemēram, aizliegt pārvietošanu uz skartām teritorijām un no tām vai arī pirms nosūtīšanas gluži vienkārši testēt attiecīgos dzīvniekus vai produktus. Citos gadījumos varētu būt lietderīgi tikai īstenot attiecīgās slimības gadījumu sadalījumu uzraudzības programmu, neveicot papildu pasākumus.

(37)

Būtu jānoteic kritēriji, kuri nodrošinātu, ka, nosakot, kuras pārnēsājamās dzīvnieku slimības būtu jāiekļauj sarakstā šīs regulas vajadzībām, tiek ņemti vērā visi attiecīgie aspekti.

(38)

Noteikumi, kas šajā regulā paredzēti konkrētas pārnēsājamas dzīvnieku slimības profilaksei un kontrolei, būtu jāpiemēro dzīvnieku sugām, kas var pārnēsāt attiecīgo slimību, būdamas pret to uzņēmīgas vai funkcionējot par tās vektoriem. Lai nodrošinātu vienādus nosacījumus šīs regulas īstenošanai, ir nepieciešams izveidot saskaņotu sarakstu ar sugām, kurām Savienības līmenī jāpiemēro pasākumi attiecībā uz konkrētām sarakstā norādītām slimībām (“sarakstā norādītās sugas”), un tāpēc būtu jāpiešķir Komisijai īstenošanas pilnvaras noteikt šādu sarakstu.

(39)

Kategoriju noteikšanas procesa pamatā vajadzētu būt iepriekš noteiktiem kritērijiem, piemēram, konkrētās sarakstā norādītas slimības profilam, tam, kādā līmenī tā ietekmē dzīvnieku un sabiedrības veselību, dzīvnieku labturību un Savienības ekonomiku, tās izplatīšanās riskam un slimību profilakses un kontroles pasākumu pieejamībai attiecībā uz konkrēto sarakstā norādīto slimību. Būtu jāpiešķir Komisijai īstenošanas pilnvaras paredzēt, kuri noteikumi attiecināmi uz kurām sarakstā norādītām slimībām.

(40)

Šādi noteikumi būtu jāpiemēro attiecībā uz tādām sarakstā norādītām slimībām, piemēram, klasisko cūku mēri, kuras Savienībā parasti netiek konstatētas un pēc kuru konstatēšanas obligāti ir jāveic tūlītēji izskaušanas pasākumi, attiecībā uz tādām sarakstā norādītām slimībām – tās varētu būt tādas slimības kā bruceloze –, kuras ir jākontrolē visās dalībvalstīs, lai tās izskaustu visā Savienībā, attiecībā uz tādām sarakstā norādītām slimībām – tās varētu būt tādas slimības kā govju infekciozais rinotraheīts –, kuras ir aktuālas dažās dalībvalstīs un saistībā ar kurām ir vajadzīgi pasākumi, lai nepieļautu to izplatīšanos tajās Savienības daļās, kuras oficiāli ir brīvas no šādām slimībām vai kurās ir minēto sarakstā norādīto slimību izskaušanas programmas, attiecībā uz tādām sarakstā norādītām slimībām – tās varētu būt tādas slimības kā zirgu infekciozā anēmija –, saistībā ar kurām ir vajadzīgi pasākumi, lai novērstu to izplatīšanos līdz ar ievešanu Savienībā vai pārvietošanu starp dalībvalstīm, un attiecībā uz tādām sarakstā norādītām slimībām – tās varētu būt tādas slimības kā Sibīrijas mēris –, saistībā ar kurām Savienībā ir jāveic uzraudzība.

(41)

Konkrētas slimības profils, kā arī ar slimību saistītie riski un citi apstākļi var mainīties. Šādiem gadījumiem Komisijai piešķirtajām īstenošanas pilnvarām būtu jāietver arī pilnvaras mainīt kategoriju, kurā ietilpst konkrēta sarakstā norādīta slimība, un tātad arī pasākumus, kas tai ir piemērojami.

(42)

Ar dzīvniekiem strādājoši operatori vislabāk var novērot to pārziņā esošo dzīvnieku veselību un pārraudzīt produktu veselīgumu un gādāt par šo veselību un veselīgumu. Tādēļ viņiem vajadzētu būt primāri atbildīgiem par slimību profilakses un kontroles pasākumiem, ko veic attiecībā uz slimību izplatību dzīvnieku vidū un to produktu pārraudzību, kuri ir nosaukto personu pārziņā.

(43)

Biodrošība ir viens no galvenajiem operatoru un citu ar dzīvniekiem strādājošu personu rīcībā esošajiem profilakses rīkiem, ar ko novērš, ka kādā dzīvnieku populācijā vai no tās ievazājas, izvēršas un izplatās pārnēsājamas dzīvnieku slimības. Biodrošības nozīme ir atzīta arī ietekmes novērtējumā, kas attiecas uz šīs regulas pieņemšanu, kurā īpaši izvērtēta iespējamā ietekme. Pieņemtajiem biodrošības pasākumiem vajadzētu būt pietiekami elastīgiem, būtu jāatbilst attiecīgajam ražošanas veidam un dzīvnieku sugām vai kategorijām, un tajos būtu jāņem vērā vietējie apstākļi un tehniskas norises. Lai Komisija varētu noteikt minimālās prasības, kas nepieciešamas biodrošības pasākumu vienādai piemērošanai dalībvalstīs, tai būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras. Tomēr operatoriem, dalībvalstīm vai Komisijai vienmēr būtu jāvar veicināt pārnēsājamu slimību profilakse ar augstākiem biodrošības standartiem, izstrādājot savus labas prakses norādījumus. Biodrošība var prasīt sākotnējas investīcijas, tomēr tās rezultātā panāktajam dzīvnieku slimību samazinājumam vajadzētu būt pozitīvam stimulam operatoriem.

(44)

Biocīdiem, piemēram, veterinārai higiēnai vai pārtikai un dzīvnieku barībai atvēlētām teritorijām paredzētiem dezinficējošiem līdzekļiem, insekticīdiem, repelentiem vai rodenticīdiem, ir svarīga nozīme biodrošības stratēģijās gan saimniecību līmenī, gan dzīvnieku pārvadāšanas laikā. Tādēļ būtu jāuzskata, ka tie attiecas uz biodrošību.

(45)

Zināšanas par dzīvnieku veselību, tostarp par slimību simptomiem, slimību sekām un iespējamiem profilakses līdzekļiem, tostarp par biodrošību, ārstēšanu un kontroli, ir rezultatīvas dzīvnieku veselības pārvaldības priekšnosacījumi un ir būtiski nepieciešami, nodrošinot dzīvnieku slimību agrīnu konstatēšanu. Tāpēc operatoriem un dzīvnieku speciālistiem būtu jāapgūst attiecīgas zināšanas. Šādas zināšanas var apgūt ar dažādiem līdzekļiem, piemēram, formālā izglītībā, taču arī ar nozarē pastāvošo lauksaimniecības konsultatīvo dienestu sistēmas starpniecību vai neformālā apmācībā, kurā vērtīgu ieguldījumu var dot valsts un Savienības līmeņa lauksaimnieku organizācijas un citas organizācijas.

(46)

Veterinārārstiem un ūdensdzīvnieku veselības speciālistiem ir izšķirīga nozīme visos dzīvnieku veselības pārvaldības aspektos, un šajā regulā būtu jāparedz vispārīgi noteikumi par viņu uzdevumiem un pienākumiem.

(47)

Veterinārārstu izglītība un profesionālā kvalifikācija apliecina, ka viņi ir apguvuši zināšanas, prasmes, iemaņas un kompetences, kas cita starpā nepieciešamas slimību diagnosticēšanai un dzīvnieku ārstēšanai. Turklāt dažās dalībvalstīs vēsturisku iemeslu dēļ vai arī tādēļ, ka trūkst ūdensdzīvnieku slimībās specializējušos veterinārārstu, pastāv īpaša profesija “ūdensdzīvnieku veselības speciālists”. Šie speciālisti parasti nav veterinārārsti, taču praktizē ūdensdzīvnieku ārstēšanu. Tāpēc šai regulai būtu jāievēro to dalībvalstu lēmums, kas atzīst minēto profesiju. Minētajos gadījumos konkrētajā darba jomā uz ūdensdzīvnieku veselības speciālistiem būtu jāattiecina tādi paši pienākumi un saistības kā uz veterinārārstiem. Šī pieeja saskan ar OIE Ūdensdzīvnieku veselības kodeksu.

(48)

Pārnēsājamo dzīvnieku slimību profilaksē un kontrolē galveno dalībnieku vidū ir dalībvalstis, konkrētāk, to kompetentās iestādes, kuras atbildīgas par dzīvnieku veselību. Kompetentajai iestādei dzīvnieku veselības jomā ir svarīga nozīme attiecībā uz uzraudzību, izskaušanu, slimību kontroles pasākumiem, ārkārtas situāciju plānu izstrādi un informētības vairošanu par slimībām un attiecībā uz to, kā ar veterināro sertifikātu izsniegšanas starpniecību sekmē dzīvnieku pārvietošanu un starptautisko tirdzniecību. Dalībvalstis šajā regulā paredzētos pienākumus varēs veikt tikai tad, ja tām visā teritorijā būs pieejami pietiekami finanšu, infrastruktūras un personāla resursi, tostarp laboratoriju kapacitāte un speciālās zināšanas zinātnē un citās attiecīgās jomās.

(49)

Ierobežoto resursu dēļ kompetentā iestāde nevar vienmēr veikt visas darbības, ko tai prasīts veikt saskaņā ar šo regulu. Tāpēc ir nepieciešams paredzēt juridisku pamatu konkrēto darbību veikšanas deleģēšanai veterinārārstiem, kuri nav oficiāli veterinārārsti. Tā paša iemesla dēļ dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai pilnvarot fiziskas vai juridiskas personas saskaņā ar konkrētiem nosacījumiem veikt konkrētas darbības.

(50)

Lai nodrošinātu, ka ir paredzēti nepieciešamie nosacījumi slimību profilakses un kontroles pasākumu vispārīgai piemērošanai visā Savienībā, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu attiecībā uz citu darbību izpildes deleģēšanu, ko kompetentā iestāde var deleģēt veterinārārstiem, kuri nav oficiāli veterinārārsti.

(51)

Dzīvnieku veselības optimālu pārvaldību iespējams panākt tikai sadarbībā ar dzīvnieku turētājiem, operatoriem, veterinārārstiem, dzīvnieku veselības speciālistiem, citām ieinteresētajām personām un tirdzniecības partneriem. Lai nodrošinātu to atbalstu, lemšanas procedūras un šajā regulā paredzēto pasākumu veikšanu ir nepieciešams organizēt skaidri, pārredzami un iekļaujoši.

(52)

Kompetentajai iestādei būtu arī attiecīgi jārīkojas, lai nodrošinātu, ka sabiedrība pastāvīgi ir informēta, jo īpaši tad, ja ir saprātīgs pamats aizdomām, ka dzīvnieki vai produkti var būt risks dzīvnieku vai sabiedrības veselībai, vai ja lieta skar sabiedrības intereses. Minētajos gadījumos attiecīgo dzīvnieku vai produktu izcelsme var būt Savienībā vai tie var būt ievesti Savienībā no ārpuses. Produkti Savienībā var būt arī ievesti ar tādu personu personīgo bagāžu, kuras ceļo no ārpuses. Tāpēc iedzīvotājiem sniegtajā informācijā vajadzētu būt aptvertiem arī ar šādām situācijām saistītajiem riskiem.

(53)

Lai novērstu, ka slimību ierosinātāji izkļūst no laboratorijām, institūtiem un citām telpām, kurās notiek darbs ar slimību ierosinātājiem, ir ļoti svarīgi, lai tajās tiktu veikti atbilstīgi biodrošības, biodrošuma un bionorobežošanas pasākumi. Tādēļ šajā regulā būtu jāparedz drošuma pasākumi, kas jāievēro šādu slimību ierosinātāju, vakcīnu un citu bioloģiskas cilmes produktu apstrādāšanas vai pārvietošanas laikā. Šajā sakarā paredzētajam pienākumam būtu jāattiecas arī uz jebkuru juridisku vai fizisku personu, kas ir iesaistīta šādā darbībā. Lai nodrošinātu, ka ļoti lipīgu bioloģisko aģentu, vakcīnu un citu bioloģisku cilmes produktu apstrādāšanā ievēro drošuma standartus, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu attiecībā uz drošuma pasākumiem minētajās laboratorijās, institūtos un kompleksos un uz šo slimību ierosinātāju pārvietošanu.

(54)

Iedarbīgā slimību kontrolē liela nozīme ir agrīnai konstatēšanai un skaidrai slimību paziņošanas un ziņošanas ķēdei. Lai panāktu iedarbīgu un ātru reaģēšanu, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka jebkādas aizdomas vai apstiprinājums par noteiktas sarakstā norādītas slimības uzliesmojumu būtu nekavējoties jāpaziņo kompetentajai iestādei.

(55)

Veterinārārsti ir nozīmīgi dalībnieki slimību izpētē un veido būtisku saikni starp operatoriem un kompetento iestādi. Tāpēc anomālas mirstības, citu nopietnu ar slimībām saistītu problēmu gadījumā vai tad, ja bez noskaidrota cēloņa būtiski krītas ražīgums, attiecīgajam operatoram par to būtu jāziņo veterinārārstiem.

(56)

Lai nodrošinātu rezultatīvu un efektīvu paziņošanu par anomālu mirstību un citām nopietnu slimību pazīmēm, un lai noskaidrotu dažādus ar to saistītus apstākļus, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu attiecībā uz kritērijiem, pēc kuriem noteic, kad iestājušies apstākļi, kuros vajadzīga paziņošana, un, attiecīgā gadījumā, attiecībā uz tālākas izmeklēšanas noteikumu paredzēšanu.

(57)

Attiecībā uz dažām sarakstā norādītām slimībām ir būtiski svarīgi, lai dalībvalsts nekavējoties paziņotu Komisijai un citām dalībvalstīm par to uzliesmojumu savā teritorijā. Šāda paziņošana dos iespēju kaimiņvalstīm vai citām skartām dalībvalstīm nepieciešamības gadījumā veikt piesardzības pasākumus.

(58)

No otras puses, attiecībā uz dažām slimībām tūlītēja paziņošana un rīcība nav nepieciešama. Šādos gadījumos, lai kontrolētu slimības situāciju un vajadzības gadījumā veiktu slimību profilakses un kontroles pasākumus, būtiski nozīmīgi ir vākt un ziņot ar šo slimību sastopamību saistīto informāciju. Minētā ziņošanas prasība var attiekties arī uz slimībām, par kurām jāveic Savienības līmeņa paziņošana, bet par kurām ir nepieciešama papildu informācija, lai varētu veikt iedarbīgus slimības profilakses un kontroles pasākumus. Lai nodrošinātu, ka vajadzīgajā termiņā tiek savākta pareiza informācija un dati, kas nepieciešami katras konkrētās slimības izplatības novēršanai vai kontrolēšanai, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu attiecībā uz jautājumiem, kas jāpaziņo.

(59)

Svarīgs slimību paziņošanas un ziņošanas nolūks ir uzticamu, pārredzamu un pieejamu epidemioloģisku datu ģenerēšana. Savienības līmenī būtu jāizveido datorizēta interaktīva informācijas sistēma, lai produktīvi vāktu un pārvaldītu uzraudzības datus, kas attiecas uz sarakstā norādītajām slimībām un attiecīgā gadījumā uz slimībām, kuras radušās no jauna, vai patogēniem, kuri ir rezistenti pret antimikrobiāliem līdzekļiem. Slimību paziņošanu un ziņošanu Savienībā un starptautiskā līmenī saplūdinot vienā procesā (ko vada, izmantojot OIE datubāzi), minētajai sistēmai būtu jāveicina datu optimāla pieejamība, jāatvieglo apmaiņa ar tiem un jāmazina administratīvais slogs dalībvalstu kompetentajām iestādēm. Būtu arī jārīkojas, lai nodrošinātu saskanību informācijas apmaiņā saskaņā ar Direktīvu 2003/99/EK.

(60)

Lai slimību paziņošanas un ziņošanas noteikumu īstenošanai Savienībā nodrošinātu vienādus nosacījumus, būtu jāpiešķir Komisijai īstenošanas pilnvaras, kas attiektos uz tādu slimību saraksta noteikšanu, kuras reglamentē šajā regulā paredzētie Savienības noteikumi par paziņošanu un ziņošanu, un uz slimību paziņošanai un ziņošanai nepieciešamo procedūru, formātu, datu un informācijas apmaiņas iedibināšanu.

(61)

Uzraudzība ir svarīgs slimību kontroles politikas elements. Ar to būtu jānodrošina, ka pārnēsājamas dzīvnieku slimības agrīni konstatē un efektīvi paziņo par tām, tādējādi nodrošinot, ka attiecīgā nozare un kompetentā iestāde, ja tas praktiski iespējams, var laikus īstenot slimības profilakses un kontroles pasākumus, un darot iespējamu konkrētās slimības izskaušanu. Turklāt uzraudzībai vajadzētu informēt par dzīvnieku veselības statusu katrā dalībvalstī un Savienībā, tādējādi pamatojot slimībbrīvuma sertifikāciju un atvieglojot tirdzniecību ar trešām valstīm.

(62)

Operatori savus dzīvniekus novēro regulāri un vislabāk spēj konstatēt anomālu mirstību vai citus nopietnus slimību simptomus. Tādējādi jebkāda uzraudzība balstās uz operatoriem un tiem ir būtiska nozīme kompetentās iestādes veiktajā uzraudzībā.

(63)

Lai nodrošinātu ciešu sadarbību un informācijas apmaiņu operatoru un veterinārārstu vai ūdensdzīvnieku veselības speciālistu vidū un lai papildinātu uzraudzību, ko veic operatori, objektiem atbilstoši attiecīgajam ražošanas veidam un citiem attiecīgiem faktoriem būtu jāpiemēro dzīvniekveselības apmeklējumi. Lai nodrošinātu vienādus nosacījumus dzīvniekveselības apmeklējumu veikšanai, būtu jāpiešķir Komisijai īstenošanas pilnvaras noteikt minimālās prasības.

(64)

Ir būtiski nozīmīgi, lai kompetentajai iestādei būtu uzraudzības sistēma sarakstā norādītajām slimībām, kurām tiek piemērota uzraudzība. Gadījumos, kur būtu jāvērtē veselības risks, ko var radīt attiecīgā no jauna radusies slimība, un minētajai novērtēšanai jāsavāc epidemioloģiskie dati, šādi būtu jārīkojas arī attiecībā uz slimībām, kas radušās no jauna. Lai nodrošinātu, ka resursi tiek izmantoti optimāli, informācija būtu jāvāc, ar to būtu jādalās un tā jāizmanto iespējami produktīvi un efektīvi.

(65)

Uzraudzības metodoloģija, biežums un intensitāte būtu jāpielāgo katrai konkrētajai slimībai, un tajā būtu jāņem vērā konkrētais uzraudzības mērķis, dzīvnieku veselības statuss attiecīgajā zonā un jebkāda operatoru veikta papildu uzraudzība. Piemērotas epidemioloģiskās uzraudzības darbības varētu būt no vienkāršas paziņošanas un ziņošanas par sarakstā norādītas, no jauna radušās slimības vai citas anomalitātes, piemēram, anomālas mirstības un citu slimības pazīmju, gadījumu vai aizdomām par to, līdz speciālai un visaptverošai uzraudzības programmai, kas parasti ietvertu papildu paraugu ņemšanas un testēšanas režīmus.

(66)

Atkarībā no slimības epidemioloģiskā profila un attiecīgajiem riska faktoriem var būt nepieciešams ieviest speciālu uzraudzības programmu, kas ietver noteiktas un strukturētas darbības. Šādos gadījumos dalībvalstīm ir lietderīgi izstrādāt mērķtiecīgas uzraudzības programmas. Ja šādām programmām ir nozīme visai Savienībai kopumā, būtu jāparedz noteikumi šādu programmu saskaņotai piemērošanai.

(67)

Šādām uzraudzības programmām būtu jāatbilst Savienības mērķiem, tāpēc tās būtu jākoordinē Savienības līmenī. Minētā nolūka dēļ tās būtu jāiesniedz Komisijai. Turklāt dalībvalstīm, kas īsteno šādas speciālas uzraudzības programmas, būtu Komisijai jāiesniedz arī regulāri ziņojumi par minēto programmu rezultātiem. Lai uzraudzības programmu īstenošanai nodrošinātu vienādus nosacījumus, būtu jāpiešķir Komisijai īstenošanas pilnvaras izveidot to slimību sarakstu, uz kurām attiecas uzraudzības programmas, un iedibināt saskaņotas procedūras, formātus, datu, informācijas apmaiņu un kritērijus, kas izmantojami uzraudzības programmu izvērtēšanai.

(68)

Bieži būs vajadzīgs sniegt ziņas par dažādām slimībām piemērotām uzraudzības formām – no tām slimībām, kuru uzraudzība var aprobežoties ar tādām darbībām kā ziņošana un paziņošana, līdz tām slimībām, attiecībā uz kurām ir jāizveido padziļināta Savienības mēroga speciāla uzraudzības programma. Tāpēc Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu attiecībā uz uzraudzības plānojumu, uz kritērijiem, pēc kuriem nosaka, cik būtiska ir slimība, uz kuru paredzēts attiecināt Savienībai aktuālu uzraudzības programmu, un pēc kuriem oficiāli apstiprina uzliesmojumus, attiecībā uz to, kā definē attiecīgo slimību, un attiecībā uz prasībām, kas skar uzraudzības programmu saturu, šādās programmās iekļaujamo informāciju un to piemērošanas laikposmu.

(69)

Attiecībā uz dalībvalstīm, kuras nav brīvas no sarakstā norādītām slimībām, uz ko attiecas šajā regulā paredzētie izskaušanas pasākumi, vai par kurām nav zināms, ka tās būtu no šīm slimībām brīvas, būtu jāizvirza prasība izveidot obligātas izskaušanas programmas minēto slimību izskaušanai, ja izskaušana Savienībā ir obligāta.

(70)

No otras puses, dažas slimības ir nozīmīgas Savienības mērogā, taču nav nepieciešams prasīt dalībvalstīm attiecīgo slimību to izskaušanu. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai izveidot fakultatīvas šādu slimību izskaušanas programmas, ja tās nolemj, ka izskaušana tām ir svarīga. Šādas fakultatīvas izskaušanas programmas tiktu atzītas Savienības līmenī un ar tām tiktu īstenoti konkrēti attiecīgi slimības kontroles pasākumi. Ar Komisijas apstiprinājumu tās var arī dot attiecīgajai dalībvalstij iespēju prasīt konkrētas garantijas tad, kad tiek saņemti dzīvnieki no citām dalībvalstīm vai no trešām valstīm.

(71)

Lai nodrošinātu vienādus nosacījumus slimību izskaušanas programmu īstenošanai, būtu jāpiešķir Komisijai īstenošanas pilnvaras noteikt procedūras šādu programmu iesniegšanai, snieguma rādītājus un ziņošanu.

(72)

Turklāt, lai nodrošinātos šādu sarakstā norādītu slimību ievazāšanos no citām Savienības daļām vai no trešām valstīm vai teritorijām, vajadzētu paredzēt iespēju, ka dalībvalsts paziņo, ka visa tās teritorija, tās zonas vai nodalījumi ir brīvi no vienas vai vairākām sarakstā norādītajām slimībām, uz kurām attiecas noteikumi par obligātām vai fakultatīvām izskaušanas programmām. Šim nolūkam būtu jāiedibina skaidra saskaņota procedūra, paredzot arī statusam “brīvs no slimības” nepieciešamos kritērijus. Lai nodrošinātu, ka Savienībā statusa “brīvs no slimības” atzīšanu īsteno vienādos apstākļos, ir nepieciešams, ka šādu statusu “brīvs no slimības” apstiprina oficiāli, un tāpēc būtu jāpiešķir Komisijai īstenošanas pilnvaras apstiprināt šādu statusu.

(73)

OIE nodalījumu veidošanas jēdzienu ir ieviesusi Sauszemes dzīvnieku veselības kodeksā un Ūdensdzīvnieku veselības kodeksā (“OIE kodeksi”). Pirms šīs regulas pieņemtajos Savienības tiesību aktos šis jēdziens ir atzīts tikai konkrētām dzīvnieku sugām un slimībām, kas norādītas konkrētos Savienības tiesību aktos, proti, attiecībā uz putnu gripu un ūdensdzīvnieku slimībām. Šai regulai būtu jāparedz iespēja nodalījumu sistēmu izmantot citām dzīvnieku sugām un slimībām. Lai paredzētu sīki izstrādātus nosacījumus un noteikumus attiecībā uz nodalījumu atzīšanu un apstiprināšanu, un ar tiem saistītās prasības, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu.

(74)

Lai informētu tirdzniecības partnerus un atvieglotu tirdzniecību, dalībvalstīm vajadzētu panākt, ka šo valstu teritorijas, zonas un nodalījumi, kas brīvi no slimības, ir publiski zināmi.

(75)

Lai paredzētu sīki izstrādātus statusa “brīvs no slimības” atzīšanas nosacījumus, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu attiecībā uz šāda statusa iegūšanas kritērijiem un nosacījumiem, pierādījumiem, kas nepieciešami, lai pamatotu slimībbrīvuma sertifikāciju, attiecībā uz īpašiem slimību profilakses un kontroles pasākumiem, tostarp attiecīgā gadījumā statusu “neveic vakcināciju”, ierobežojumiem, sniedzamo informāciju, atkāpēm un nosacījumiem attiecībā uz statusa “brīvs no slimības” uzturēšanu, apturēšanu, anulēšanu vai atjaunošanu.

(76)

Lai nodrošinātu vienādus nosacījumus statusa “brīvs no slimības” iegūšanas procedūru īstenošanai, būtu jāpiešķir Komisijai īstenošanas pilnvaras noteikt, kurām sarakstā norādītajām slimībām var piemērot nodalījumus, un paredzēt sīki izstrādātus noteikumus par pieteikumu iesniegšanas un informācijas apmaiņas formātiem.

(77)

Ja ir tādu dzīvnieku populācija, kas ir pilnīgi bez imunitātes un uzņēmīgi pret konkrētām sarakstā norādītām slimībām, tad ir nepieciešama pastāvīga informētība par slimībām un slimībgatavība. Ārkārtas situāciju plāni pagātnē ir izrādījušies izšķirīgi svarīgs rīks ar slimībām saistītu ārkārtas situāciju veiksmīgā kontrolēšanā. Lai nodrošinātu, ka slimību ārkārtas situāciju kontrolēšanai ir pieejams šis iedarbīgais un efektīvais rīks, un ka tas ir pietiekami elastīgs, lai pielāgotos ārkārtas situācijām, būtu jāpiešķir Komisijai īstenošanas pilnvaras paredzēt nepieciešamos noteikumus attiecībā uz ārkārtas situāciju plānu īstenošanu.

(78)

Pagātnes krīzes dzīvnieku veselības jomā ir apliecinājušas priekšrocības, kādas piemīt konkrētām, sīki izstrādātām un ātrām procedūrām ar slimībām saistītu ārkārtas situāciju pārvaldībai. Minētajām organizatoriskām procedūrām būtu jānodrošina ātra un rezultatīva reaģēšana un būtu jānodrošina, ka visu iesaistīto personu, tostarp jo īpaši kompetento iestāžu un ieinteresēto personu, veikumu labāk koordinē. Tām būtu arī jāietver sadarbība ar kaimiņos esošo dalībvalstu un trešo valstu un teritoriju kompetentajām iestādēm, ja tā ir praktiski īstenojama un atbilstīga.

(79)

Lai nodrošinātu, ka ārkārtas situāciju plāni ir izmantojami reālās ārkārtas situācijās, attiecīgās sistēmas ir būtiski izmēģināt un pārbaudīt, vai tās darbojas. Šādā nolūkā dalībvalstu kompetentajām iestādēm sadarbībā ar kaimiņos esošo dalībvalstu un trešo valstu un teritoriju kompetentajām iestādēm, ja tas ir praktiski īstenojams un atbilstīgi, būtu jāveic modelējošas mācības.

(80)

Lai nodrošinātu vienādus nosacījumus ārkārtas situāciju plānu īstenošanai un modelējošām mācībām, būtu jāpiešķir Komisijai īstenošanas pilnvaras paredzēt šo plānu un mācību praktiskas īstenošanas noteikumus.

(81)

Pārnēsājamu dzīvnieku slimību profilaksē un kontrolē liela nozīme ir veterinārām zālēm, piemēram, vakcīnām, hiperimūnserumiem un antimikrobiāliem līdzekļiem. Šīs regulas pieņemšanai paredzētajā ietekmes novērtējumā jo īpaši akcentēts, ka vakcīnām ir liela nozīme kā dzīvnieku slimību profilakses, kontroles un izskaušanas līdzeklim.

(82)

Tomēr kontroles stratēģijās attiecībā uz dažām pārnēsājamām dzīvnieku slimībām ir prasīts, lai konkrētas veterināras zāles būtu aizliegts lietot vai to lietošana būtu ierobežota, jo, šīs zāles lietojot, pavājinātos šo stratēģiju iedarbīgums. Piemēram, konkrētas veterināras zāles var maskēt slimības izpausmes, tos lietojot, var būt neiespējami konstatēt slimības ierosinātāju vai tie var kavēt ātru diferenciāldiagnostiku, tādējādi apdraudot slimības pareizu konstatēšanu.

(83)

Tomēr dažādām sarakstā norādītām slimībām minētās kontroles stratēģijas var būtiski atšķirties. Tāpēc šajā regulā būtu jāparedz noteikumi par veterināro zāļu lietošanu konkrētu sarakstā norādīto slimību profilakses un kontroles vajadzībām un saskaņoti kritēriji, ko jāņem vērā, lemjot, vai lietot vakcīnas, hiperimūnserumus un antimikrobiālus līdzekļus un kā to darīt. Lai nodrošinātu elastīgu pieeju un ņemtu vērā dažādu sarakstā norādītu slimību īpatnības un iedarbīgas ārstēšanas pieejamību, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu attiecībā uz ierobežojumiem, aizliegumiem vai pienākumiem lietot konkrētas veterinārās zāles konkrētu sarakstā norādītu slimību kontrolē. Steidzamos gadījumos un lai novērstu no jauna rodošos riskus, kas varētu postoši ietekmēt dzīvnieku veselību vai sabiedrības veselību, ekonomiku, sabiedrību vai vidi, būtu jāparedz iespēja attiecīgos pasākumus pieņemt ar steidzamības procedūru.

(84)

Ievērojot secinājumus, kas sniegti ekspertu atzinumā par svarīgākajām dzīvnieku slimībām paredzētām vakcīnu un/vai diagnostikas līdzekļu bankām, būtu arī jārīkojas, lai ļautu Savienībai un dalībvalstīm izveidot antigēnu, vakcīnu un diagnostikas reaģentu rezerves tādām sarakstā norādītām slimībām, kas nopietni apdraud dzīvnieku veselību vai sabiedrības veselību. Savienības antigēnu, vakcīnu un diagnostikas reaģentu bankas izveidošana sekmētu Savienības mērķu sasniegšanu dzīvnieku veselības jomā, darot iespējamu ātru un rezultatīvu reaģēšanu tad, kad rodas vajadzība pēc bankas resursiem, un būtu uzskatāma par ierobežotu resursu efektīvu izmantojumu.

(85)

Lai nodrošinātu šādu ātru un rezultatīvu reaģēšanu, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu attiecībā uz šādu banku izveidošanu un pārvaldīšanu un to darbības drošuma standartiem un prasībām. Tomēr šajā regulā nebūtu jāparedz noteikumu par slimību profilakses un kontroles pasākumu finansēšanu, tostarp par vakcinēšanu, pieņemšana.

(86)

Lai nodrošinātu Savienības antigēnu, vakcīnu un diagnostikas reaģentu banku resursu lietderīgu sadalīšanu ārkārtas situācijās, būtu jānosaka prioritāras piekļuves kritēriji šiem resursiem.

(87)

Ar bioterorismu un agroterorismu saistītu drošības apsvērumu dēļ konkrēta detalizēta informācija par Savienības antigēnu, vakcīnu un diagnostikas reaģentu bankām būtu jāuzskata par klasificētu informāciju un to būtu jāaizliedz publicēt. Kas attiecas uz tādu pašu informāciju saistībā ar valstu vakcīnu bankām, būtu jāievēro dalībvalstu konstitucionālās prasības par informācijas brīvību, vienlaikus nodrošinot, ka ar konkrēto informāciju rīkojas kā ar klasificētu informāciju.

(88)

Lai Savienības antigēnu, vakcīnu un diagnostikas reaģentu banku pārvaldīšanai nodrošinātu vienādus nosacījumus, būtu jāpiešķir Komisijai īstenošanas pilnvaras paredzēt sīki izstrādātus noteikumus par to, kuri bioloģiskas cilmes produkti iekļaujami šādās bankās un uz kādām slimībām tie attiecas, un sīki izstrādātus noteikumus par antigēnu, vakcīnu un diagnostikas reaģentu krājumiem, daudzumu, glabāšanu, piegādēm, uz tiem attiecināmām procedurālām un tehniskām prasībām un to, cik bieži Komisijai tiek iesniegta informācija un kāds ir tās saturs.

(89)

Ja noticis tādas sarakstā norādītas slimības uzliesmojums, par kuru uzskata, ka tā Savienībā rada augstu risku dzīvnieku veselībai vai sabiedrības veselībai, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka tiek veikti tūlītēji slimību kontroles pasākumi konkrētās sarakstā norādītās slimības izskaušanai, lai aizsargātu dzīvnieku veselību un sabiedrības veselību.

(90)

Kompetentajai iestādei vajadzētu būt atbildīgai par to, lai tiktu sākti pirmie izmeklējumi, kas apstiprinātu vai izslēgtu tādas ļoti lipīgas sarakstā norādītas slimības uzliesmojumu, par kuru uzskata, ka tā Savienībā rada augstu risku dzīvnieku veselībai vai sabiedrības veselībai.

(91)

Kompetentajai iestādei būtu jānosaka provizoriski slimību kontroles pasākumi, lai novērstu sarakstā norādītas slimības iespējamo izplatīšanos, un būtu jāveic epidemioloģiska izmeklēšana.

(92)

Tiklīdz sarakstā norādīta slimība ir apstiprināta, kompetentajai iestādei būtu jāveic nepieciešamie slimības kontroles pasākumi, tostarp vajadzības gadījumā jāizveido ierobežojumu zonas, lai minēto slimību izskaustu un novērstu tās tālāku izplatīšanos.

(93)

Sarakstā norādītas slimības sastopamība savvaļas dzīvniekiem var radīt risku sabiedrības veselībai un turēto dzīvnieku veselībai. Tādēļ vajadzības gadījumā būtu jāparedz īpaši noteikumi attiecībā uz pasākumiem savvaļas dzīvnieku slimību kontrolei un izskaušanai.

(94)

Ir iespējami gadījumi, kad sarakstā norādītas slimības sastopamības gadījumā slimības kontroles standarta pasākumi var apdraudēt konkrētu dzīvnieku, piemēram, retu šķirņu un sugu, nelielas populācijas. Šādu šķirņu un sugu aizsardzība var prasīt, lai kompetentā iestāde piemēro grozītus pasākumus. Tomēr šādiem grozījumiem nebūtu jāskar minētās slimības vispārējo kontrole.

(95)

Attiecībā uz sarakstā norādītām slimībām, kuras nav ļoti lipīgas un kurām piemēro obligātos noteikumus par to izskaušanu, slimību kontroles pasākumi būtu jāīsteno tādā veidā, kas novērstu konkrēto sarakstā norādīto slimību izplatīšanos, jo īpaši uz apgabaliem, kas nav inficēti. Tomēr minētajiem pasākumiem var būt mazāks mērogs vai tie var būt atšķirīgi salīdzinājumā ar pasākumiem, kas piemērojami visbīstamākajām sarakstā norādītajām slimībām. Tādēļ ar šo regulu attiecībā uz minētajām mazāk bīstamajām slimībām būtu jāparedz īpaši noteikumi. Dalībvalstīm, kam ir fakultatīva izskaušanas programma, arī būtu jāīsteno šādi slimību kontroles pasākumi. Dažos gadījumos – atkarībā no slimības profila un epidemioloģiskās situācijas – izskaušana var būt ilgtermiņa mērķis, savukārt īstermiņa mērķis var būt slimības kontrolēšana. Tomēr slimību kontroles pasākumu līmenim un intensitātei vajadzētu būt samērīgiem un tajos būtu jāņem vērā attiecīgās sarakstā norādītās slimības profils, tās gadījumu sadalījums un tās nozīmīgums dalībvalstij, kuru slimība skar, un visai Savienībai.

(96)

Lai nodrošinātu, ka operatori, lolojumdzīvnieku turētāji un kompetentās iestādes rezultatīvi piemēro šajā regulā paredzētos slimību kontroles pasākumus, un ņemtu vērā konkrētu sarakstā norādītu slimību kontroles pasākumu īpatnības un iesaistītos riska faktorus, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu attiecībā uz sīki izstrādātiem slimību kontroles pasākumiem, kuri jāīsteno gadījumā, ja objektos, citās vietās un ierobežojumu zonās rodas aizdomas par kādu sarakstā norādītu slimību vai ja to apstiprina.

(97)

Lai paredzētu iespēju, ka gadījumā, ja saistītā riska novēršanai ar šo regulu noteiktie slimību kontroles pasākumi nav pietiekami vai arī nav piemēroti, Komisija pieņem īpašus slimību kontroles pagaidu pasākumus, būtu jāpiešķir Komisijai īstenošanas pilnvaras attiecībā uz īpašu slimības kontroles pasākumu noteikšanu uz ierobežotu laiku.

(98)

Noteiktus pārvadātājus un objektus, kas tur sauszemes dzīvniekus vai rīkojas ar reproduktīvajiem produktiem, vai tos pārvadā, ir nepieciešams reģistrēt, lai kompetentā iestāde varētu veikt attiecīgu uzraudzību un profilaktiski novērst, kontrolēt un izskaust pārnēsājamas dzīvnieku slimības.

(99)

Lai izvairītos no nepamatota administratīvā sloga un izmaksām, dalībvalstīm vajadzētu būt ierobežotai iespējai no reģistrācijas pienākuma atbrīvot konkrēta veida objektus, kas rada nelielu risku. Lai attiecībā uz šādu atbrīvojumu piešķiršanu panāktu saskaņotu pieeju, būtu jāpiešķir Komisijai īstenošanas pilnvaras. Šāda saskaņota pieeja ir īpaši vajadzīga tādēļ, lai nepieļautu reģistrācijas pienākuma neattiecināšanu uz konkrēta veida objektiem. Tas ir jo īpaši svarīgi ne vien attiecībā uz tiem objektiem, kuri rada vairāk nekā būtisku risku dzīvnieku veselībai, bet arī attiecībā uz tādiem objektiem, kuri rada vairāk nekā būtisku risku sabiedrības veselībai. Piemērs šādam riskam ir tādu dzīvnieku turēšana, kuri dzīvo ciešā kontaktā ar cilvēkiem vai ļoti tuvu tiem, piemēram, suņu audzēšana tādā veidā, kas nozīmē noteiktu darbības nepārtrauktību un noteiktu organizācijas pakāpi ar galveno mērķi tos pārdot, lai tie kļūtu par lolojumdzīvniekiem mājsaimniecībās.

(100)

Ja noteikta tipa objekts, kurā tur sauszemes dzīvniekus vai kurā darbojas ar reproduktīviem produktiem vai tos glabā, rada īpašu dzīvnieku veselības risku, tam vajadzētu piemērot nosacījumu par kompetentās iestādes apstiprinājumu.

(101)

Lai izvairītos no nepamatota administratīvā sloga un izmaksām, jo īpaši uzņēmumiem, kas rada nelielu risku, gadījumos, kad tas iespējams, pasākumiem vajadzētu būt elastīgiem, lai reģistrācijas un apstiprināšanas sistēmas varētu pielāgot vietējiem un reģionāliem apstākļiem un ražošanas modeļiem.

(102)

Dažos gadījumos ir vēlams vai vajadzīgs visā Savienībā saskaņot konkrētus nosacījumus reģistrācijai vai apstiprināšanai. Piemēram, reproduktīvo produktu objektiem un savākšanas operācijām būtu jāatbilst konkrētiem nosacījumiem un šie objekti un operācijas būtu jāapstiprina, lai ievērotu starptautiskus standartus, tādā veidā dodot iespēju Savienībai tirdzniecībā nodrošināt trešām valstīm dzīvnieku veselības garantijas. Šādiem nosacījumiem būtu jāietver arī prasības par speciālu apmācību vai profesionālu kvalifikāciju dažiem ļoti specifiskiem objektiem vai operācijām (piemēram, embriju ieguves grupām) vai pat pienākumu kompetentajai iestādei veikt īpašu uzraudzību. Tāpēc Komisijai vajadzētu būt pilnvarotai saskaņā ar LESD 290. pantu pieņemt deleģētos aktus par minētajām detalizētajām prasībām, lai nodrošinātu šādus speciālus nosacījumus.

(103)

Lai samazinātu administratīvo slogu, reģistrēšana un apstiprināšana, ja vien iespējams, būtu jāintegrē reģistrēšanas vai apstiprināšanas sistēmā, ko attiecīgā dalībvalsts var būt jau izveidojusi citiem nolūkiem.

(104)

Operatori nepastarpināti pazīst dzīvniekus, kas ir to aprūpē. Tāpēc tiem būtu jāuztur atjaunināti pieraksti ar informāciju, kas ir būtiska dzīvnieku veselības stāvokļa novērtēšanai, izsekojamībai un epidemioloģiskai izmeklēšanai, ko veic, ja ir sastopama sarakstā norādīta slimība. Minētajiem pierakstiem vajadzētu būt kompetentajai iestādei viegli pieejamiem.

(105)

Lai nodrošinātu, ka ir pieejama atjaunināta informācija par reģistrētiem objektiem un operatoriem un par apstiprinātiem objektiem, kompetentajām iestādēm būtu jāizveido un jāuztur šādu objektu un operatoru reģistrs. Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu attiecībā uz sīki izstrādātu informāciju, kas iekļaujama objektu un operatoru reģistrā.

(106)

Lai saņemtu kompetentās iestādes apstiprinājumu, objektam būtu jāizpilda konkrētas prasības. Pirms apstiprinājuma piešķiršanas kompetentajai iestādei apmeklējumā uz vietas būtu jāpārbauda, vai visas prasības ir izpildītas. Dažos gadījumos nevar nodrošināt tūlītēju atbilstību visiem nosacījumiem, bet atlikušās nepilnības nerada būtisku risku dzīvnieku vai sabiedrības veselībai. Šādos gadījumos kompetentajai iestādei vajadzētu būt iespējai piešķirt apstiprinājumu ar nosacījumiem, pēc kura veic atkārtotu apmeklējumu uz vietas, lai pārliecinātos, ka ir panākti uzlabojumi. Minētajos gadījumos kompetentajai iestādei attiecīgo objektu operatoriem būtu jānodrošina lietderīgas norādes, lai attiecīgais operators izprastu trūkumus un varētu plānot darbības to sekmīgai novēršanai.

(107)

Efektīva izsekojamība ir svarīgs slimību kontroles politikas elements. Vajadzētu būt ieviestām identifikācijas un reģistrācijas prasībām, kas konkrēti atbilst dažādajām turēto sauszemes dzīvnieku sugām un reproduktīvajiem produktiem, tādējādi palīdzot iedarbīgāk īstenot šajā regulā paredzētos slimību profilakses un kontroles noteikumus. Turklāt ir svarīgi paredzēt iespēju izveidot identifikācijas un reģistrācijas sistēmu sugām, kurām šāda kārtība patlaban nav paredzēta, vai tādos gadījumos, kuros tas nepieciešams sakarā ar apstākļu un risku maiņu.

(108)

Konkrētām dzīvnieku sugām, attiecībā uz kurām ir svarīgi, lai būtu iespējams izsekot atsevišķus dzīvniekus vai grupas, būtu jāpieprasa fiziski identifikācijas līdzekļi. Tas nozīmē, ka konkrētais dzīvnieks ir fiziski jāidentificē ar krotāliju vai mikroshēmu vai citādi jāidentificē ar metodi, ko var redzēt vai uztvert uz ķermeņa vai tajā un ko nevar viegli likvidēt.

(109)

Lai nodrošinātu identifikācijas un reģistrācijas sistēmas netraucētu darbu un nodrošinātu izsekojamību, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu attiecībā uz pienākumiem, kas saistīti ar datubāzēm, sīki izstrādātām identificēšanas un reģistrēšanas prasībām saistībā ar dažādām dzīvnieku sugām, tostarp atbrīvojumiem un šādu atbrīvojumu nosacījumiem, un dokumentiem.

(110)

Ir lietderīgi samazināt administratīvo slogu un izmaksas un nodrošināt sistēmas elastīgumu tādos apstākļos, kur prasības attiecībā uz izsekojamību iespējams sasniegt ar citiem, nevis šajā regulā izklāstītajiem līdzekļiem. Tāpēc Komisijai vajadzētu būt pilnvarotai pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar LESD 290. pantu attiecībā uz atkāpēm no identifikācijas un reģistrācijas prasībām.

(111)

Lai nodrošinātu vienādus apstākļus attiecībā uz identifikācijas un reģistrācijas sistēmas īstenošanu un izsekojamību, būtu jāpiešķir Komisijai īstenošanas pilnvaras pieņemt noteikumus, kas attiecas uz datubāžu tehniskajām specifikācijām, identifikācijas līdzekļiem, dokumentiem un formātiem un termiņiem.

(112)

Svarīgs rīks, ar kuru novērš pārnēsājamas dzīvnieku slimības ievazāšanos un izplatīšanos, ir izmantot ierobežojumus attiecībā uz tādu dzīvnieku un produktu pārvietošanu, kas šo slimību var pārnēsāt. Tomēr dzīvnieku un produktu pārvietošanas ierobežojumi var nopietni ietekmēt ekonomiku un var radīt traucējumus iekšējā tirgū. Tāpēc šādi ierobežojumi būtu jāpiemēro tikai tad, ja tie ir nepieciešami un samērīgi ar saistītajiem riskiem. Šī pieeja saskan ar principiem, kas ir noteikti SPS līgumā un OIE starptautiskajos standartos.

(113)

Šajā regulā noteiktās vispārīgās prasības, piemēram, tādas kā aizliegums pārvietot dzīvniekus no objekta, kurā ir anomāla mirstība vai citi slimību simptomi ar nenoskaidrotu cēloni, vai slimību profilakses prasības transportēšanas laikā, būtu jāpiemēro jebkādai dzīvnieku pārvietošanai.

(114)

Tiesiskajā regulējumā, kas patlaban ir noteikts Savienības tiesību aktos par dzīvnieku veselību, sauszemes dzīvnieku un produktu pārvietošanai ir paredzēti saskaņoti noteikumi, kas galvenokārt reglamentē šādu pārvietošanu no vienas dalībvalsts uz citu, vajadzīgās prasības par pārvietošanu dalībvalstu teritorijā ļaujot noteikt dalībvalstīm. Ietekmes novērtējumā, kas attiecas uz šīs regulas pieņemšanu, pašreizējā situācija ir detalizēti salīdzināta ar risinājumu, atbilstīgi kuram Savienības līmenī būtu saskaņoti arī noteikumi par pārvietošanu dalībvalstu iekšienē. Tika secināts, ka būtu jāsaglabā līdzšinējā pieeja, jo pilnīgi saskaņot jebkādu pārvietošanu būtu ļoti sarežģīti un ieguvumi no vieglākas pārvietošanas no vienas dalībvalsts uz citu neatsver iespējamo nelabvēlīgo ietekmi uz spēju kontrolēt slimības.

(115)

Uz dzīvniekiem, ko pārvieto no vienas dalībvalsts uz citu, būtu jāattiecina dzīvnieku veselības pamatprasību kopums. Konkrētāk, dzīvniekus nebūtu jāpārvieto no objektiem, kuros vērojama anomāla mirstība vai tādas slimības pazīmes, kuras cēlonis nav zināms. Tomēr mirstībai, pat anomālai, kura saistīta ar zinātniskām procedūrām, kas atļautas ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2010/63/ES (19), un kurai nav ar sarakstā norādītām slimībām saistīts infekciozas dabas cēlonis, nevajadzētu būt par iemeslu liegt pārvietot zinātniskiem mērķiem paredzētus dzīvniekus.

(116)

Tomēr šai regulai būtu jānodrošina elastība, lai atvieglotu tādu sauszemes dzīvnieku sugu un kategoriju pārvietošanu, kuri attiecībā uz sarakstā norādītu slimību izplatīšanu pāri dalībvalstu robežām rada mazu risku. Turklāt būtu jāparedz papildu atkāpju iespējas gadījumos, kad dalībvalstis vai operatori veiksmīgi īsteno alternatīvus riska mazināšanas pasākumus, piemēram, tādus kā augsta līmeņa biodrošība un iedarbīgas uzraudzības sistēmas.

(117)

Nagaiņi un mājputni ir ekonomiski ļoti nozīmīgas dzīvnieku sugu grupas, uz kurām konkrētas ar pārvietošanu saistītas prasības ir attiecinātas Savienības tiesību aktos, kas pieņemti pirms šīs regulas, proti, Padomes Direktīvā 64/432/EEK (20), Padomes Direktīvā 91/68/EEK (21), Padomes Direktīvā 2009/156/EK (22), Padomes Direktīvā 2009/158/EK (23) un daļēji Direktīvā 92/65/EEK. Galvenie noteikumi, kas reglamentē šādu sugu dzīvnieku pārvietošanu, būtu jāparedz šajā regulā. Sīki izstrādātas prasības, kas lielākoties ir atkarīgas no tā, kādas slimības dažādās dzīvnieku sugas vai kategorijas var pārnēsāt, būtu jāreglamentē turpmākos Komisijas aktos, ņemot vērā attiecīgo slimību, sugu un dzīvnieku kategoriju īpatnības.

(118)

Tā kā nagaiņu un mājputnu savākšanas operācijas rada īpaši augstu slimību risku, ir lietderīgi ierobežot vienā pārvietošanas reizē starp dalībvalstīm atļauto skaitu un šajā regulā paredzēt konkrētus noteikumus, kas aizsargātu iesaistīto dzīvnieku veselību un novērstu pārnēsājamu dzīvnieku slimību izplatīšanos. Minētās savākšanas operācijas parasti tiktu veiktas objektā, kas šādam nolūkam apstiprināts, vai, ja to atļāvusi izcelsmes dalībvalsts, pirmajā savākšanas operācijā, vienā transporta līdzeklī, piemēram, kravas automašīnā, savācot dzīvniekus no dažādām vietām minētajā dalībvalstī.

(119)

Atkarībā no attiecīgajām sarakstā norādītajām slimībām un attiecīgajām sarakstā norādītajām sugām ir nepieciešams noteikt konkrētas dzīvnieku veselības prasības, kas attiecas uz konkrētām citām dzīvnieku sugām, kuras nav turēti nagaiņi un mājputni. Uz šīm sugām attiecināmi noteikumi bija paredzēti arī tiesiskajā regulējumā, ko piemēroja pirms šīs regulas, un jo īpaši Direktīvā 92/65/EEK. Minētā direktīva paredz konkrētus tādu dzīvnieku sugu pārvietošanas noteikumus, kurās ietilpst bites, kamenes, pērtiķi, suņi un kaķi, un tādēļ šajā regulā būtu jāparedz juridiskais pamats tādu deleģēto aktu un īstenošanas aktu pieņemšanai, ar ko šīm dzīvnieku sugām paredz konkrētus pārvietošanas noteikumus.

(120)

Norobežotos objektos, ko parasti izmanto laboratorijas dzīvnieku vai zooloģiskā dārza dzīvnieku turēšanai, parasti augstā līmenī ievēro biodrošību un ir labvēlīgs un labi kontrolēts veselības statuss, un pārvietošana tajās notiek mazāk vai arī tā notiek tikai šādu objektu slēgtajā lokā. Norobežotu objektu statusu, uz ko operatori var brīvprātīgi pieteikties, pirmoreiz ieviesa ar Direktīvu 92/65/EEK, kurā ir paredzēti apstiprināšanas noteikumi un prasības un pārvietošanas prasības attiecībā uz apstiprinātām iestādēm, institūtiem un centriem. Ar to radītā sistēma minētajiem objektiem dod iespēju savstarpēji mainīties ar dzīvniekiem, pārvietošanai izvirzot mazāk prasību, vienlaikus norobežoto objektu lokā nodrošinot veselības garantijas. Operatori attiecīgi to ir kopumā pieņēmuši un izmanto kā brīvprātīgu izvēli. Tāpēc šajā regulā ir lietderīgi saglabāt norobežoto objektu principu un paredzēt arī noteikumus par pārvietošanu starp minētajiem objektiem.

(121)

Zinātniskiem mērķiem, piemēram, pētniecībai un diagnostikai, un jo īpaši mērķiem, attiecībā uz kuriem dota atļauja saskaņā ar Direktīvu 2010/63/ES, var būt nepieciešams pārvietot dzīvniekus, kas neatbilst vispārīgajām dzīvnieku veselības prasībām, kuras noteiktas šajā regulā, un kas rada augstāku dzīvnieku veselības risku. Šāda veida pārvietošanu nevajadzētu aizliegt vai nepamatoti ierobežot ar šo regulu, jo tas varētu kavēt citos aspektos atļautu pētniecības darbību un bremzēt zinātnes virzību. Tomēr šajā regulā ir būtiski paredzēt noteikumus, lai nodrošinātu, ka minēto dzīvnieku pārvietošana notiek droši.

(122)

Modelis, pēc kāda pārvieto cirka dzīvniekus, zooloģiskos dārzos turētus dzīvniekus, izstādēm paredzētus dzīvniekus un konkrētus citus dzīvniekus, bieži vien atšķiras no citu turētu sugu pārvietošanas modeļiem. Pielāgojot Savienības noteikumus par dzīvnieku pārvietošanu, būtu īpaši jāapsver šādi dzīvnieki, ņemot vērā konkrētus riskus un alternatīvus riska mazināšanas pasākumus.

(123)

Lai nodrošinātu, ka tiek sasniegti šīs regulas 112. līdz 122. apsvērumā minētie mērķi, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu attiecībā uz slimību profilakses pasākumiem pārvadāšanas operācijās, konkrētiem noteiktu dzīvnieku sugu pārvietošanas noteikumiem un īpašiem apstākļiem, piemēram, savākšanas operācijām vai noraidītiem sūtījumiem, un attiecībā uz īpašām prasībām vai atkāpēm, kas attiecas uz citu veidu pārvietošanu, piemēram, pārvietošanu zinātniskiem mērķiem.

(124)

Lai nodrošinātu iespēju, ka gadījumos, kad parastie noteikumi par pārvietošanu nav pietiekami vai nav piemēroti tam, lai ierobežotu konkrētas slimības izplatīšanos, tiek piemēroti īpaši noteikumi par pārvietošanu, būtu jāpiešķir Komisijai īstenošanas pilnvaras uz ierobežotu periodu paredzēt īpašus pārvietošanas noteikumus.

(125)

Turētu sauszemes dzīvnieku pārvietošanai starp dalībvalstīm būtu jāatbilst prasībām, kas piemērojamas šādai pārvietošanai. Gadījumā, ja dzīvnieku suga rada veselības risku un ja tai ir lielāka ekonomiska nozīme, dzīvniekiem līdzi ir jābūt kompetentās iestādes izsniegtam veterinārajam sertifikātam.

(126)

Ciktāl tas tehniski, praktiski un finansiāli iespējams, būtu jāizmanto tehnikas jauninājumi, lai operatoriem un kompetentajām iestādēm mazinātu ar sertificēšanu un paziņošanu saistīto administratīvo slogu, ar informācijas tehnoloģijām aizstājot papīra dokumentus un atvieglinot paziņošanas procedūras, kā arī šādas tehnoloģijas iespējami izmantojot daudzveidīgiem mērķiem.

(127)

Ja netiek prasīts kompetentās iestādes izsniegts veterinārais sertifikāts, operatoram, kas pārvieto dzīvniekus uz citu dalībvalsti, būtu jāizdod pašdeklarēšanas dokuments, kas apstiprina, ka dzīvnieki atbilst šajā regulā noteiktajām prasībām attiecībā uz pārvietošanu.

(128)

Lai nodrošinātu, ka tiek sasniegti šīs regulas 125., 126. un 127. apsvērumā minētie mērķi, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu attiecībā uz noteikumiem par veterināro sertifikātu saturu, informēšanas pienākumiem un atkāpēm no dzīvnieku veselības sertificēšanas prasībām, konkrētiem sertificēšanas noteikumiem un oficiālo veterinārārstu pienākumiem pirms veterinārā sertifikāta parakstīšanas veikt attiecīgas pārbaudes.

(129)

Paziņošanai par dzīvnieku un reproduktīvo produktu pārvietošanu starp dalībvalstīm un dažos gadījumos dalībvalstu teritorijas iekšienē ir būtiska nozīme, lai nodrošinātu dzīvnieku un attiecīgo reproduktīvo produktu izsekojamību gadījumos, kad šī pārvietošana var būt saistīta ar risku, ka izplatīsies pārnēsājamas dzīvnieku slimības. Tādēļ par šādu pārvietošanu būtu jāpaziņo un tā būtu jāreģistrē, izmantojot integrētu datorizētu veterināro sistēmu (“TRACES”). TRACES sistēma, balstoties uz Komisijas Lēmumiem 2003/24/EK (24) un 2004/292/EK (25), vienotā sistēmā integrē datorizētās sistēmas, kas paredzētas Direktīvas 90/425/EEK 20. pantā un attiecīgi Padomes Lēmumā 92/438/EEK (26).

(130)

Lai nodrošinātu vienādus nosacījumus šajā regulā paredzēto dzīvnieku veselības sertificēšanas un pārvietošanas paziņošanas noteikumu īstenošanai, būtu jāpiešķir Komisijai īstenošanas pilnvaras paredzēt noteikumus par veterināro sertifikātu paraugiem, pašdeklarēšanas dokumentiem, pārvietošanas paziņošanas formātiem un termiņiem attiecībā gan uz sauszemes dzīvniekiem, gan ūdensdzīvniekiem, reproduktīvajiem produktiem un attiecīgā gadījumā arī dzīvnieku izcelsmes produktiem.

(131)

Lolojumdzīvnieku pārvietošanas specifika nozīmē, ka to radītais dzīvnieku veselības risks būtiski atšķiras no veselības riska, ko rada citi turēti dzīvnieki. Tāpēc šajā regulā šādai pārvietošanai būtu jāparedz konkrēti mazāk stingri noteikumi. Tomēr šādi mazāk stingri noteikumi ir pamatoti tikai tad, ja lolojumdzīvnieks patiešām pavada savu īpašnieku viņam pārvietojoties vai ierobežotā laikposmā pēc tam, un ja kopā ar īpašnieku vienlaikus tiek pārvietoti ne vairāk kā pieci lolojumdzīvnieki, kā minēts I pielikuma A daļā. Lai nodrošinātu, ka lolojumdzīvnieki nerada būtisku risku, ka izplatīsies pārnēsājamas dzīvnieku slimības, un lai precizētu ārkārtas situācijas, kurās īpašnieku var pavadīt vairāk nekā pieci lolojumdzīvnieki vai kad lolojumdzīvnieks jāpārvieto ilgākā laikā pirms vai pēc īpašnieka pārvietošanās, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu attiecībā uz šādu dzīvnieku pārvietošanai paredzētiem sīki izstrādātiem noteikumiem. Lai nodrošinātu vienādus nosacījumus šajā regulā paredzēto dzīvnieku veselības prasību īstenošanai attiecībā uz lolojumdzīvnieku pārvietošanu, būtu jāpiešķir Komisijai īstenošanas pilnvaras paredzēt noteikumus par slimību profilakses un kontroles pasākumiem, ko veic šādai pārvietošanai.

(132)

Dažādu iemeslu dēļ dzīvnieku veselības risku un sabiedrības veselības risku var radīt savvaļas dzīvnieki, piemēram, tos pārvietojot uz kādu objektu vai no vienas vides uz citu. Attiecībā uz šo dzīvnieku pārvietošanu var būt vajadzīgs veikt atbilstīgus profilakses pasākumus, lai novērstu, ka izplatās pārnēsājamas dzīvnieku slimības. Lai nodrošinātu, ka savvaļas dzīvnieki nerada būtisku risku attiecībā uz to, ka izplatās pārnēsājamas dzīvnieku slimības, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu attiecībā uz papildu prasībām, ko attiecina uz savvaļas sauszemes dzīvnieku pārvietošanu.

(133)

Līdzīgu risku, ka pārnēsājamas dzīvnieku slimības izplatīsies uz dzīviem dzīvniekiem, var radīt reproduktīvie produkti. Turklāt to iegūšanai piemīt īpatnības, kuras saistītas ar vaislas dzīvniekiem izvirzītām augstām veselības prasībām un kuru dēļ attiecībā uz donordzīvniekiem nepieciešams izvirzīt stingrākas vai specifiskas dzīvnieku veselības prasības. Lai nodrošinātu, ka reproduktīvos produktus pārvieto droši, lai saglabātu to atbilstību sagaidāmajiem augstajiem veselības standartiem, un lai ņemtu vērā šādu produktu dažu konkrētu lietojumu specifiku, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu attiecībā uz sīki izstrādātām prasībām, ko izvirza konkrētu dzīvnieku sugu reproduktīvo produktu pārvietošanai, attiecībā uz īpašām prasībām, kas piemērojamas, piemēram, šo produktu pārvietošanai zinātniskiem mērķiem, un attiecībā uz atkāpēm no dzīvnieku veselības sertificēšanas pienākuma.

(134)

Dzīvnieku izcelsmes produkti var radīt risku, ka izplatīsies pārnēsājamas dzīvnieku slimības. Savienības tiesību aktos noteiktās pārtikas nekaitīguma prasības, kas izvirzītas dzīvnieku izcelsmes produktiem, nodrošina labu higiēnas praksi un mazina dzīvnieku veselības riskus, ko rada šādi produkti. Tomēr attiecībā uz dažiem produktu veidiem šajā regulā būtu jāparedz konkrēti dzīvnieku veselības pasākumi, piemēram, slimību kontroles un ārkārtas pasākumi, lai nodrošinātu, ka ar dzīvnieku izcelsmes produktiem netiek izplatītas dzīvnieku slimības. Lai šādos konkrētos gadījumos nodrošinātu dzīvnieku izcelsmes produktu drošu pārvietošanu, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu attiecībā uz sīki izstrādātiem noteikumiem par dzīvnieku izcelsmes produktu pārvietošanu saistībā ar veiktajiem slimību kontroles pasākumiem, pienākumiem attiecībā uz dzīvnieku veselības sertificēšanu un atkāpēm no minētajiem noteikumiem, ja ar šādu pārvietošanu saistītais risks un pastāvošie riska mazināšanas pasākumi to pieļauj.

(135)

Kad dalībvalstis veic valsts līmeņa pasākumus attiecībā uz dzīvnieku un reproduktīvo produktu pārvietošanu vai nolemj valsts līmeņa pasākumus veikt, lai to teritorijā ierobežotu ietekmi, ko rada pārnēsājamas dzīvnieku slimības, kuras nav sarakstā norādītās slimības, minētajiem valsts pasākumiem nevajadzētu traucēt iekšējā tirgus noteikumus, kas paredzēti Savienības tiesību aktos. Tādēļ ir lietderīgi šādiem valsts pasākumiem paredzēt regulējumu un gādāt, lai minētie pasākumi nepārkāptu Savienības tiesību aktos atļautās robežas.

(136)

Lai kompetentā iestāde varētu veikt pienācīgu uzraudzību un profilaktiski novērst, kontrolēt un izskaust pārnēsājamas dzīvnieku slimības, ir nepieciešams reģistrēt un apstiprināt akvakultūras objektus. Direktīvā 2006/88/EK ir prasīts, lai visi objekti, kas pārvieto ūdensdzīvniekus, būtu apstiprināti. Minētā apstiprināšanas sistēma šajā regulā būtu jāsaglabā, lai gan dažās Savienības oficiālajās valodās šajā regulā, atsaucoties uz apstiprināšanas sistēmu, lieto terminus, kas atšķiras no Direktīvā 2006/88/EK lietotajiem terminiem.

(137)

Kaujot un pārstrādājot akvakultūras dzīvniekus, kuriem piemēro slimību kontroles pasākumus, var izplatīties pārnēsājamas dzīvnieku slimības, piemēram, ar pārstrādes objektu notekūdeņiem, kas satur patogēnus. Tāpēc ir jāapstiprina pārstrādes objekti, kas izpilda riska mazināšanas pasākumus, lai veiktu šādas kaušanas un apstrādes operācijas. Tādēļ šajā regulā būtu jāparedz slimību kontrolei pakļautu no ūdensdzīvniekiem iegūtas pārtikas objektu apstiprināšana.

(138)

Lai nodrošinātu, ka ir publiski pieejama atjaunināta informācija par reģistrētiem un apstiprinātiem objektiem, kompetentajai iestādei būtu jāizveido un jāuztur šādu objektu reģistrs. Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu attiecībā uz informāciju, kas jāiekļauj akvakultūras objektu reģistros, un par lietvedības prasībām, kas izvirzītas akvakultūras objektiem un pārvadātājiem.

(139)

Lai šajā regulā paredzētajiem noteikumiem par to, kā reģistrē un apstiprina akvakultūras objektus un slimību kontrolei pakļautus no ūdensdzīvniekiem iegūtas pārtikas objektus, par lietvedību un par objektu reģistriem nodrošinātu vienādus īstenošanas nosacījumus, šajā sakarā būtu jāpiešķir Komisijai īstenošanas pilnvaras paredzēt noteikumus par informēšanas pienākumiem, atkāpēm un citiem īstenošanas noteikumiem.

(140)

Tā kā ūdensdzīvniekus lielākajā daļā gadījumu individuāli identificēt nav praktiski iespējams, būtisks rīks ūdensdzīvnieku izsekojamības nodrošināšanai ir akvakultūras objektu, slimību kontrolei pakļautu no ūdensdzīvniekiem iegūtas pārtikas objektu un pārvadātāju lietvedība. Lietvedības pieraksti ir svarīgs rīks arī objektu veselības situācijas uzraudzībā.

(141)

Tāpat kā sauszemes dzīvnieku gadījumā, attiecībā uz ūdensdzīvnieku pārvietošanu ir nepieciešams noteikt saskaņotus noteikumus, tostarp noteikumus par dzīvnieku veselības sertificēšanu un pārvietošanas paziņošanu.

(142)

Direktīvā 2006/88/EK ir paredzēti ūdensdzīvnieku pārvietošanas noteikumi, kas vienlīdz piemērojami pārvietošanai gan dalībvalstu iekšienē, gan starp tām. Attiecībā uz ūdensdzīvnieku pārvietošanas noteikumiem galvenais noteicošais faktors ir galamērķa dalībvalsts, zonu un nodalījumu veselības statuss attiecībā uz sarakstā norādītajām slimībām.

(143)

Tomēr Direktīvas 2006/88/EK darbības joma neattiecas uz savvaļas ūdensdzīvniekiem, kas noķerti vai ievākti tiešai laišanai pārtikas apritē. Savukārt šīs regulas darbības jomā tie ietilpst, taču neietilpst tajā dotajā akvakultūras dzīvnieku definīcijā. Tāpēc tajā būtu jāparedz iespējami pasākumi attiecībā uz šādiem ūdensdzīvniekiem, ja, ņemot vērā to samērīgumu, šādus pasākumus pamato ar saistītajiem riskiem.

(144)

Līdz ar to 142. apsvērumā skaidrotais princips būtu jāpiemēro arī tādu ūdensdzīvnieku pārvietošanai, kuri nav iekļauti akvakultūras dzīvnieku definīcijā, bet uz kuriem attiecas šīs regulas darbības joma. Tas jo īpaši attiecināms uz ūdensdzīvniekiem, kuru veselības statuss nav zināms vai kuriem ir apstiprināta slimība, neatkarīgi no to galīgās izmantošanas. Tā kā arī tādu dzīvu savvaļas ūdensdzīvnieku pārvietošana, kuru veselības statuss nav zināms vai kuriem ir apstiprināta slimība un kuri ir paredzēti lietošanai pārtikā, var radīt sarakstā norādītu vai no jauna radušos slimību izplatīšanās risku, tiem arī būtu jāpiemēro tāda pati noteikumu sistēma. Tas aptver lietošanai pārtikā ievāktos vai noķertos savvaļas ūdensdzīvniekus, kuri tiek pārvietoti un īslaicīgi turēti līdz kaušanai.

(145)

Tomēr būtu jāizvairās no nesamērīgiem pārvietošanas ierobežojumiem un nevajadzīga administratīvā sloga objektiem un operatoriem komerciālās zvejniecības nozarē. Līdz ar to gadījumos, kad šādi dzīvie savvaļas ūdensdzīvnieki ir paredzēti lietošanai pārtikā, konkrētie noteikumi principā būtu jāpiemēro tikai tādu dzīvu savvaļas ūdensdzīvnieku pārvietošanai, kas rada sarakstā norādītu vai no jauna radušos slimību izplatīšanās risku dalībvalstīs, zonās vai nodalījumos, kuri ir deklarēti par brīviem no konkrētām sarakstā norādītām slimībām vai uz kuriem attiecina izskaušanas programmas saistībā ar minētajām slimībām.

(146)

Lai rosinātu dalībvalstis paaugstināt savu ūdensdzīvnieku populāciju veselības statusu, šajā regulā būtu jāievieš konkrēti pielāgojumi un papildu elastīgums.

(147)

Lai nodrošinātu ūdensdzīvnieku pārvietošanas kontroli, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu attiecībā uz slimību profilakses pasākumiem, ko piemēro transportam, attiecībā uz speciāliem noteikumiem, kurus piemēro konkrētu kategoriju ūdensdzīvnieku pārvietošanai dažādos nolūkos, attiecībā uz konkrētām prasībām vai atkāpēm attiecībā uz noteiktu veidu pārvietošanu, piemēram, pārvietošanu zinātniskiem mērķiem, un attiecībā uz papildu prasībām savvaļas ūdensdzīvnieku pārvietošanai.

(148)

Lai nodrošinātu, ka gadījumos, kad šajā regulā paredzētie pārvietošanas noteikumi nav pietiekami vai nav piemēroti, lai ierobežotu konkrētas sarakstā norādītas slimības izplatīšanos, iespējams paredzēt pagaidu atkāpes un konkrētas prasības ūdensdzīvnieku pārvietošanai, būtu jāpiešķir Komisijai īstenošanas pilnvaras uz ierobežotu laiku paredzēt īpašus pārvietošanas noteikumus vai atkāpes.

(149)

Savienībā akvakultūras ražošanā sugas un ražošanas sistēmas ir ļoti daudzveidīgas un šī daudzveidība strauji aug. Tādēļ var būt nepieciešams pieņemt valsts pasākumus dalībvalstu līmenī attiecībā uz slimībām, kas nav slimības, kuras saskaņā ar šo regulu uzskatāmas par sarakstā norādītām slimībām. Tomēr šādiem valsts pasākumiem vajadzētu būt pamatotiem, nepieciešamiem un samērīgiem ar mērķiem, kas jāsasniedz. Turklāt tie nedrīkstētu skart pārvietošanu starp dalībvalstīm, ja vien tie nav nepieciešami, lai novērstu slimības ievazāšanos vai kontrolētu tās izplatīšanos. Valsts pasākumi, kas ietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm, būtu jāapstiprina un regulāri jāpārskata Savienības līmenī.

(150)

Patlaban sarakstā norādītās slimības tikai ļoti ierobežoti skar tādu dzīvnieku sugas, kas nav šajā regulā definētas kā sauszemes dzīvnieku vai ūdensdzīvnieku sugas, piemēram, reptiļus, abiniekus, kukaiņus un citus. Tādēļ nav lietderīgi prasīt, ka minētajām dzīvnieku sugām būtu jāpiemēro visi šīs regulas noteikumi. Tomēr, ja sarakstā norāda kādu slimību, kas skar sugas, kuras nav sauszemes dzīvnieku vai ūdensdzīvnieku sugas, šīs regulas attiecīgās dzīvnieku veselības prasības būtu jāpiemēro minētajām sugām, lai nodrošinātu, ka ir iespējams veikt pietiekamus un samērīgus slimību profilakses un kontroles pasākumus.

(151)

Lai nodrošinātu, ka gadījumā, ja riska dēļ tas nepieciešams, ir iespējams paredzēt noteikumus tādu dzīvnieku, kas šajā regulā nav definēti kā sauszemes dzīvnieki vai kā ūdensdzīvnieki, un no šādiem dzīvniekiem iegūtu reproduktīvo produktu un dzīvnieku izcelsmes produktu pārvietošanai, būtu jādeleģē pilnvaras Komisijai pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu attiecībā uz tādu objektu reģistrēšanu un apstiprināšanu, tādu lietvedību un reģistriem, identificēšanu un reģistrēšanu, prasībām attiecībā uz pārvietošanas izsekojamību, dzīvnieku veselības sertificēšanu un pašdeklarēšanas un pārvietošanas paziņošanas saistībām, kas attiecas uz minēto sugu dzīvniekiem, reproduktīvajiem produktiem un dzīvnieku izcelsmes produktiem.

(152)

Ja tas ir nepieciešams, lai nodrošinātu vienādus nosacījumus dzīvnieku veselības prasību īstenošanai attiecībā uz šīm citām dzīvnieku sugām un no tām iegūtiem reproduktīvajiem produktiem un dzīvnieku izcelsmes produktiem, būtu jāpiešķir Komisijai īstenošanas pilnvaras paredzēt sīki izstrādātus noteikumus par minētajām prasībām.

(153)

Lai novērstu, ka Savienībā ievazājas sarakstā norādītas slimības un no jauna radušās slimības, ir nepieciešams, lai pastāvētu iedarbīgi noteikumi par tādu dzīvnieku, reproduktīvo produktu un dzīvnieku izcelsmes produktu ievešanu Savienībā, kas šādas slimības var pārnēsāt.

(154)

Lai garantētu veselības statusu Savienībā, šajā regulā ir paredzēti noteikumi par dzīvnieku un produktu pārvietošanu Savienības teritorijā. Tāpēc, lai neapdraudētu minēto statusu, ir lietderīgi dzīvnieku un produktu ievešanai Savienībā noteikt tādus nosacījumus, kas ir ne mazāk stingri par tiem nosacījumiem, kurus piemēro to pārvietošanai Savienības teritorijā.

(155)

Lai nodrošinātu, ka dzīvnieki, reproduktīvie produkti un dzīvnieku izcelsmes produkti no trešām valstīm vai teritorijām izpilda dzīvnieku veselības prasības, kuru sniegtās garantijas ir līdzvērtīgas Savienības tiesību aktos paredzētajām garantijām, ir būtiski, lai tās trešās valsts vai teritorijas kompetentās iestādes, no kurām tās eksportē uz Savienību, tiem piemērotu pienācīgas kontroles. Vajadzības gadījumā, pirms pieņemt, ka šādus dzīvniekus, reproduktīvos produktus vai dzīvnieku izcelsmes produktus ieved Savienībā, būtu jāpārbauda izcelsmes trešās valsts vai teritorijas veselības statuss. Tādēļ tiesībām uz Savienību eksportēt dzīvniekus un produktus un šajā nolūkā norādītām sarakstā vajadzētu būt tikai tām trešām valstīm un teritorijām, kas var pierādīt, ka atbilst dzīvnieku veselības standartiem, kuri izvirzīti šo dzīvnieku un produktu ievešanai Savienībā.

(156)

Attiecībā uz dažām dzīvnieku sugām un kategorijām un attiecīgajiem reproduktīvajiem produktiem un dzīvnieku izcelsmes produktiem pirms šīs regulas pieņemšanas dienas pieņemtajos Savienības aktos nav noteikti Savienības saraksti ar tām trešām valstīm un teritorijām, no kurām ir atļauta ievešana Savienībā. Tādos gadījumos, kamēr nav pieņemti noteikumi saskaņā ar šo regulu, būtu jāatļauj dalībvalstīm noteikt, no kurām valstīm un teritorijām to teritorijā var atļaut ievest šādus dzīvniekus, reproduktīvus produktus un dzīvnieku izcelsmes produktus. To nosakot, dalībvalstīm būtu jāņem vērā kritēriji, kas šajā regulā noteikti attiecībā uz trešo valstu un teritoriju Savienības sarakstiem.

(157)

Lai nodrošinātu, ka dzīvnieku veselības prasības, kas šajā regulā paredzētas attiecībā uz ievešanu Savienībā, tiek ievērotas un atbilst OIE kodeksu principiem, visiem dzīvniekiem, reproduktīvajiem produktiem un dzīvnieku izcelsmes produktiem, ko ieved Savienībā, līdzi vajadzētu būt izcelsmes trešās valsts vai teritorijas kompetentās iestādes izdotam veterinārajam sertifikātam, kurš apstiprina atbilstību visām dzīvnieku veselības prasībām, kas izvirzītas attiecībā uz ievešanu Savienībā. Tomēr būtu jāatļauj atkāpties no šā noteikuma attiecībā uz precēm, kas rada zemu dzīvnieku veselības risku.

(158)

Veterinārie sertifikāti var būt atsevišķi dokumenti, taču sertificēšana Savienības tiesību aktos bieži vien ir pieprasīta citiem nolūkiem, piemēram, lai attiecībā uz dzīvniekiem vai produktiem apliecinātu, ka ir ievērotas sabiedrības veselības vai dzīvnieku veselības prasības. Tas ir jāņem vērā. Lai līdz minimumam samazinātu administratīvo slogu un izmaksas, minētajos veterinārajos sertifikātos būtu arī jāatļauj iekļaut informāciju, kas pieprasīta saskaņā ar citiem Savienības pārtikas un dzīvnieku barības un dzīvnieku labturības tiesību aktiem.

(159)

Slimības var izplatīties ar citiem līdzekļiem, kas nav dzīvnieki, reproduktīvie produkti, dzīvnieku izcelsmes produkti un dzīvnieku izcelsmes blakusprodukti un atvasināti produkti. Piemēram, slimība var izplatīties arī ar transportlīdzekļiem, pārvadāšanas konteineriem, sienu, salmiem, augu produktiem, materiāliem, kam iespējama iepriekšēja saskare ar inficētiem dzīvniekiem, un ar aprīkojumu. Ja nepieciešams, būtu jāveic pasākumi, lai novērstu, ka ar šiem līdzekļiem pārnēsā slimību.

(160)

Lai nodrošinātu, ka prasības attiecībā uz ievešanu Savienībā ir pietiekami sīki izstrādātas, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu attiecībā uz tādu papildu noteikumu pieņemšanu, saskaņā ar kuriem trešās valstīs un teritorijās apstiprina objektus un nosaka atkāpes, attiecībā uz dzīvnieku veselības prasībām, kuras attiecībā uz ievešanu Savienībā izvirzītas sūtījumiem no trešām valstīm un teritorijām, un dzīvnieku veselības prasībām attiecībā uz slimību ierosinātājiem, citiem materiāliem, transportlīdzekļiem un aprīkojumu, ar kuriem var tikt pārnēsātas dzīvnieku slimības.

(161)

Lai nodrošinātu vienādus nosacījumus dzīvnieku veselības prasību īstenošanai attiecībā uz dzīvnieku, reproduktīvo produktu un dzīvnieku izcelsmes produktu sūtījumu ievešanu Savienībā, būtu jāpiešķir Komisijai īstenošanas pilnvaras paredzēt noteikumus cita starpā par tādu trešo valstu un teritoriju sarakstu, no kurām Savienībā ir atļauts ievest dzīvniekus, reproduktīvos produktus un dzīvnieku izcelsmes produktus, un par veterināro sertifikātu saturu un paraugu formātu.

(162)

Pagātnes pieredze ir apliecinājusi, ka tad, kad dalībvalstīs vai trešās valstīs vai teritorijās, no kurām Savienībā ieved dzīvniekus vai produktus, uzliesmo nopietna slimība, slimību profilakses un kontroles pasākumi ir jāveic nekavējoties, lai novērstu slimības ievazāšanos un ierobežotu tās izplatīšanos. Šāda ārkārtas situācija var būt saistīta ar sarakstā norādītām slimībām, slimībām, kas radušās no jauna, vai citiem dzīvnieku veselības apdraudējumiem. Minētajā kontekstā būtu jāprecizē, kurus no šajā regulā paredzētajiem slimību kontroles un profilakses pasākumiem var izmantot, ja kļūst sastopama sarakstā norādīta slimība, no jauna radusies slimība vai apdraudējums. Visos šādos gadījumos ir būtiski, lai pasākumus varētu veikt ļoti drīz un bez jebkādas kavēšanās. Tā kā šādi pasākumi ierobežotu pārvietošanu Savienības iekšienē vai uz Savienību, tie visos iespējamos gadījumos būtu jāīsteno Savienības līmenī.

(163)

Lai nodrošinātu iedarbīgu un ātru reaģēšanu uz riskiem, kas rodas no jauna, būtu jāpiešķir Komisijai īstenošanas pilnvaras noteikt ārkārtas pasākumus.

(164)

Pienācīgi pamatotos gadījumos Komisijai būtu jāpieņem nekavējoties piemērojami īstenošanas akti, kas inter alia attiecas uz pasākumiem saistībā ar slimībām, kas radušās no jauna, attiecībā uz Savienības antigēnu, vakcīnu un diagnostikas reaģentu banku krājumu veidošanu, krājumiem, glabāšanu, piegādi un citām procedūrām, attiecībā uz īpašu slimības kontroles pasākumu un atkāpju noteikšanu uz ierobežotu laiku, attiecībā uz īpašiem noteikumiem sauszemes dzīvnieku un ūdensdzīvnieku pārvietošanai, ko piemēro uz ierobežotu laiku, attiecībā uz ārkārtas pasākumiem un attiecībā uz trešo valstu un teritoriju norādīšanu sarakstā ievešanas Savienībā nolūkā.

(165)

Šī regula nosaka vispārīgus un konkrētus noteikumus par pārnēsājamu dzīvnieku slimību profilaksi un kontroli un nodrošina saskaņotu pieeju dzīvnieku veselībai visā Savienībā. Dažās jomās, piemēram, tādās kā vispārīgi pienākumi attiecībā uz dzīvnieku veselību, paziņošana, uzraudzība, reģistrēšana un apstiprināšana vai izsekojamība, būtu jāatļauj dalībvalstīm piemērot papildu vai stingrākus valsts pasākumus, vai arī tās jāmudina šādi rīkoties. Tomēr šādi valstu pasākumi būtu jāatļauj tikai tad, ja tie nekaitē šajā regulā noteiktajiem dzīvnieku veselības mērķiem un ja tie nav pretrunā ar tajā paredzētajiem noteikumiem, un ar noteikumu, ka tie neapgrūtina dzīvnieku un produktu pārvietošanu no vienas dalībvalsts uz citu, ja vien tas nav nepieciešams, lai novērstu slimības ievazāšanos vai kontrolētu tās izplatīšanos.

(166)

Lai mazinātu administratīvo slogu, uz 165. apsvērumā minētajiem dalībvalstu pasākumiem būtu jāattiecina vienkāršota paziņošanas procedūra. Pieredze ir apliecinājusi, ka vispārīgā paziņošanas procedūra, kas paredzēta Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 98/34/EK (27), ir bijis nozīmīgs rīks valstu tehnisko noteikumu kvalitātes virzīšanā un pilnveidošanā, nesaskaņotās vai daļēji saskaņotās jomās veicinot labāku pārredzamību, uztveramību un lietderību. Tādēļ ir lietderīgi piemērot šo vispārīgo paziņošanas procedūru.

(167)

Patlaban Savienības dzīvnieku veselības noteikumi ir paredzēti šādos Eiropas Parlamenta un Padomes aktos un saskaņā ar tiem pieņemtos turpmākos Komisijas aktos:

 

Direktīva 64/432/EEK, Padomes Direktīva 77/391/EEK (28), Padomes Direktīva 78/52/EEK (29), Padomes Direktīva 80/1095/EEK (30), Padomes Direktīva 82/894/EEK (31), Padomes Direktīva 88/407/EEK (32), Padomes Direktīva 89/556/EEK (33), Padomes Direktīva 90/429/EEK (34),

 

Padomes Direktīva 91/68/EEK, Padomes Lēmums 91/666/EEK (35), Padomes Direktīva 92/35/EEK (36), Direktīva 92/65/EEK, Padomes Direktīva 92/66/EEK (37), Padomes Direktīva 92/118/EEK (38), Padomes Direktīva 92/119/EEK (39), Padomes Lēmums 95/410/EK (40), Padomes Direktīva 2000/75/EK (41), Padomes Lēmums 2000/258/EK (42), Padomes Direktīva 2001/89/EK (43),

 

Padomes Direktīva 2002/60/EK (44), Padomes Direktīva 2002/99/EK (45), Padomes Direktīva 2003/85/EK (46), Padomes Regula (EK) Nr. 21/2004 (47), Padomes Direktīva 2004/68/EK (48), Padomes Direktīva 2005/94/EK (49), Direktīva 2006/88/EK, Padomes Direktīva 2008/71/EK (50), Direktīva 2009/156/EK, Direktīva 2009/158/EK, Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 576/2013 (51).

(168)

Šajā regulā ir paredzēti noteikumi par liellopu identifikāciju un reģistrāciju, savukārt noteikumi par liellopu gaļas marķēšanu tās darbības jomā nav iekļauti. Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 1760/2000 (52) ir paredzēti noteikumi par liellopu identifikāciju un reģistrāciju un noteikumi par liellopu gaļas marķēšanu. Tādējādi minētā regula būtu jāgroza, lai atceltu tās noteikumus par liellopu identifikāciju un reģistrāciju, savukārt noteikumi par liellopu gaļas marķēšanu paliktu spēkā.

(169)

Lai nodrošinātu esošajā regulējumā, ar ko izveido liellopu, aitu un kazu identifikācijas un reģistrācijas sistēmas, paredzētās kārtības uzticamību, minētajos tiesību aktos paredzēts, ka dalībvalstis veic piemērotus un efektīvus kontroles pasākumus. Šādi piemēroti un efektīvi oficiālas kontroles pasākumi būtu jāsaglabā arī turpmāk. Šajā regulā, kas ir daļa no “Pārdomātāku noteikumu drošākai pārtikai” priekšlikumu paketes, nav paredzēti noteikumi par oficiālajām kontrolēm, jo šie noteikumi būtu jāparedz ierosinātajos horizontālajos tiesību aktos par oficiālajām kontrolēm. Tomēr, pat ja ierosinātie jaunie horizontālie noteikumi par oficiālajām kontrolēm nestātos spēkā vienlaikus ar šo regulu, esošie horizontālie noteikumi par oficiālajām kontrolēm ļautu Komisijai nodrošināt līdzvērtīgu kontroles līmeni.

(170)

Noteikumi, kas paredzēti leģislatīvajos aktos, kuri minēti 167. apsvērumā, ir aizstājami ar šo regulu un turpmākiem Komisijas aktiem, kas jāpieņem saskaņā ar šo regulu. Attiecīgi minētie leģislatīvie akti būtu jāatceļ. Tomēr, lai nodrošinātu juridisko skaidrību un izvairītos no juridiskā vakuuma, atcelšanai pirmkārt būtu jāstājas spēkā tikai tad, kad saskaņā ar šo regulu ir pieņemti attiecīgie deleģētie akti un īstenošanas akti. Tāpēc ir nepieciešams pilnvarot Komisiju noteikt dienas, no kurām minēto leģislatīvo aktu atcelšanai jāstājas spēkā, bet termiņš būtu jānosaka likumdevējam.

(171)

Šādi Padomes akti dzīvnieku veselības jomā ir novecojuši un Savienības tiesību aktu skaidrības labad būtu nepārprotami jāatceļ: Padomes Lēmums 78/642/EEK (53), Padomes Direktīva 79/110/EEK (54), Padomes Direktīva 81/6/EEK (55), Padomes Lēmums 89/455/EEK (56), Padomes Direktīva 90/423/EEK (57), Padomes Lēmums 90/678/EEK (58), Padomes Direktīva 92/36/EEK (59), Padomes Direktīva 98/99/EK (60).

(172)

Šajā regulā noteiktās prasības nebūtu jāpiemēro, kamēr Komisija saskaņā ar šo regulu nav pieņēmusi svarīgākos deleģētos aktus un īstenošanas aktus, paredzot 24 mēnešu laikposmu no svarīgāko aktu pieņemšanas līdz dienai, kad tos sāk piemērot, tādējādi dodot dalībvalstīm un operatoriem iespēju pienācīgi pielāgoties jaunajiem noteikumiem. Turklāt ir lietderīgi paredzēt vismaz 36 mēnešu laikposmu, lai Komisija izstrādātu jaunos noteikumus.

(173)

Lai nodrošinātu juridisko noteiktību attiecībā uz to, kā piemēro dzīvnieku identificēšanas un reģistrēšanas noteikumus un slimību kontroles pasākumus attiecībā uz konkrētām dzīvnieku slimībām un zoonozēm, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu attiecībā uz dienu, kurā beidz piemērot Regulu (EK) Nr. 21/2004 un Direktīvas 92/66/EEK, 2000/75/EK, 2001/89/EK, 2002/60/EK, 2003/85/EK, 2005/94/EK un 2008/71/EK, bet šajā regulā šajā sakarā būtu jānosaka termiņš.

(174)

Saskaņā ar profilaktisko pieeju dzīvnieku veselībai, kas tiek veicināta ar šo regulu, būtu jāturpina piemērot īpašos pasākumus attiecībā uz salmonellu, kas pirms 2016. gada 20. aprīļa tikuši piemēroti dzīvu dzīvnieku sūtījumiem uz Somiju un Zviedriju, un būtu attiecīgi jāgroza Regula (EK) Nr. 2160/2003.

(175)

Ņemot vērā to, ka nesen tika pieņemta Regula (ES) Nr. 576/2013, ir vēlams paredzēt ilgu pārejas laiku pirms sāk piemērot attiecīgos šajā regulā noteiktos noteikumus.

(176)

Šajā regulā paredzētās īstenošanas pilnvaras būtu jāizmanto saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011 (61).

(177)

Ir īpaši būtiski, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī. Komisijai, sagatavojot un izstrādājot deleģētos aktus, būtu jānodrošina vienlaicīga, savlaicīga un atbilstīga attiecīgo dokumentu nosūtīšana Eiropas Parlamentam un Padomei.

(178)

Šai regulai nebūtu jārada nesamērīgs administratīvs slogs vai ekonomiskas sekas maziem un vidējiem uzņēmumiem. Šajā regulā, pamatojoties uz apspriešanos ar ieinteresētajām personām, ir ņemta vērā mazo un vidējo uzņēmumu īpašā situācija. Tā kā sabiedriskās politikas mērķi ir aizsargāt dzīvnieku veselību un sabiedrības veselību, iespēja minētajiem uzņēmumiem piedāvāt vispārēju atkāpi no šīs regulas prasībām nav apsvērta. Tomēr minētajiem uzņēmumiem būtu jāparedz vairākas atkāpes saistībā ar šīs regulas dažādajām prasībām, ņemot vērā iesaistītos riskus.

(179)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķus, proti, paredzēt dzīvnieku veselības noteikumus attiecībā uz dzīvniekiem, reproduktīvajiem produktiem, dzīvnieku izcelsmes produktiem, dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem un atvasinātiem produktiem, ciktāl uz tiem neattiecas īpaši noteikumi citos Savienības tiesību aktos, un uz citu materiālu, kas var būt iesaistīts pārnēsājamu dzīvnieku slimību izplatīšanā, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet tos var labāk sasniegt Savienības līmenī ar vienotu un saskaņotu dzīvnieku veselības tiesisko regulējumu, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai,

IR PIEŅĒMUŠI ŠO REGULU.

I DAĻA

VISPĀRĪGI NOTEIKUMI

1. NODAĻA

Priekšmets, mērķis, darbības joma un definīcijas

1. pants

Priekšmets un mērķis

1.   Ar šo regulu nosaka profilakses un kontroles noteikumus attiecībā uz dzīvnieku slimībām, kas ir pārnēsājamas uz dzīvniekiem vai uz cilvēkiem.

Minētajos noteikumos ir paredzēts:

a)

tādu slimību, kas rada bažas Savienībai, prioritizēšana un kategorizēšana un pienākumu noteikšana attiecībā uz dzīvnieku veselību (I daļa: 1.–17. pants);

b)

slimību agrīna konstatēšana, paziņošana un ziņošana par tām, uzraudzība, izskaušanas programmas un statuss “brīvs no slimības” (II daļa: 18.–42. pants);

c)

informētība par slimībām, slimībgatavība un slimību kontrole (III daļa: 43.–83. pants);

d)

objektu un pārvadātāju reģistrēšana un apstiprināšana, dzīvnieku, reproduktīvo produktu un dzīvnieku izcelsmes produktu pārvietošana un izsekojamība Savienībā (IV daļa: 84.–228. pants; un VI daļa: 244.–248. un 252.–256. pants);

e)

dzīvnieku, reproduktīvo produktu un dzīvnieku izcelsmes produktu sūtījumu ievešana Savienībā un šādu sūtījumu eksportēšana no Savienības (V daļa: 229.–243. pants; un VI daļa: 244.–246. un 252.–256. pants);

f)

lolojumdzīvnieku nekomerciāla pārvietošana uz kādu dalībvalsti no citas dalībvalsts vai no trešās valsts vai teritorijas (VI daļa: 244.–256. pants);

g)

ārkārtas pasākumi, kas jāveic ar slimību saistītā ārkārtas situācijā (VII daļa: 257.–262. pants).

2.   Ar 1. punktā minētajiem noteikumiem:

a)

plāno nodrošināt:

i)

labāku dzīvnieku veselību, lai veicinātu ilgtspējīgu lauksaimniecības un akvakultūras ražošanu Savienībā,

ii)

iekšējā tirgus efektīvu darbību,

iii)

to, ka mazinās negatīvā ietekme uz dzīvnieku veselību, sabiedrības veselību un vidi, ko izraisa:

noteiktas slimības,

pasākumi, kas veikti slimību profilakses un kontroles nolūkā;

b)

ņem vērā:

i)

dzīvnieku veselības saistību ar:

sabiedrības veselību,

vidi, tostarp bioloģisko daudzveidību un vērtīgiem ģenētiskajiem resursiem, kā arī ar klimata pārmaiņu ietekmi,

pārtikas un dzīvnieku barības nekaitīgumu,

dzīvnieku labturību, tostarp aiztaupot dzīvniekiem jebkādas sāpes, stresu vai ciešanas, no kā var izvairīties,

rezistence pret antimikrobiāliem līdzekļiem,

pārtikas nodrošinājumu;

ii)

to, kādas sekas ekonomikā, sociālajā jomā, kultūrā un vidē izraisa slimību kontroles un profilakses pasākumu piemērošana;

iii)

attiecīgos starptautiskos standartus.

2. pants

Darbības joma

1.   Šo regulu piemēro:

a)

turētiem dzīvniekiem un savvaļas dzīvniekiem;

b)

reproduktīvajiem produktiem;

c)

dzīvnieku izcelsmes produktiem;

d)

dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem un atvasinātiem produktiem, neskarot noteikumus, kas paredzēti Regulā (EK) Nr. 1069/2009;

e)

infrastruktūrai, transportlīdzekļiem, aprīkojumam un visiem citiem infekcijas ceļiem un materiāliem, kas ir vai var būt iesaistīti pārnēsājamu dzīvnieku slimību izplatīšanā.

2.   Šo regulu piemēro pārnēsājamām slimībām, tostarp zoonozēm, neskarot noteikumus, kas paredzēti:

a)

Lēmumā Nr. 1082/2013/ES;

b)

Regulā (EK) Nr. 999/2001;

c)

Direktīvā 2003/99/EK;

d)

Regulā (EK) Nr. 2160/2003.

3. pants

IV, V un VI daļas darbības joma

1.   Regulas IV daļas I sadaļu (84.–171. pants) piemēro:

a)

sauszemes dzīvniekiem un dzīvniekiem, kas nav sauszemes dzīvnieki, bet var pārnēsāt slimības, kuras skar sauszemes dzīvniekus;

b)

no sauszemes dzīvniekiem iegūtiem reproduktīvajiem produktiem;

c)

no sauszemes dzīvniekiem iegūtiem dzīvnieku izcelsmes produktiem.

2.   Regulas IV daļas II sadaļu (172.–226. pants) piemēro:

a)

ūdensdzīvniekiem un dzīvniekiem, kas nav ūdensdzīvnieki, bet var pārnēsāt slimības, kuras skar ūdensdzīvniekus;

b)

no ūdensdzīvniekiem iegūtiem dzīvnieku izcelsmes produktiem.

3.   Regulas IV daļas III sadaļu (227. un 228. pants) piemēro:

a)

citiem dzīvniekiem;

b)

reproduktīvajiem produktiem un dzīvnieku izcelsmes produktiem, kas iegūti no citiem dzīvniekiem, kuri minēti a) apakšpunktā.

4.   Regulas IV un V daļu nepiemēro šā panta 6. punktā minētajai lolojumdzīvnieku nekomerciālajai pārvietošanai vai lolojumdzīvnieku nekomerciālai pārvietošanai dalībvalsts iekšienē.

5.   Lolojumdzīvnieku pārvietošana, kas nav nekomerciāla pārvietošana, atbilst dzīvnieku veselības prasībām, kas noteiktas IV un V daļā.

Komisija pieņem deleģētos aktus saskaņā ar 264. pantu attiecībā uz pielāgošanu, kas vajadzīga, lai nodrošinātu, ka IV un V daļas tiek pareizi piemērotas attiecībā uz lolojumdzīvniekiem un, jo īpaši, lai ņemtu vērā to, ka lolojumdzīvnieku turētāji lolojumdzīvniekus tur mājsaimniecībās.

6.   Regulas VI daļu piemēro tikai tādai lolojumdzīvnieku nekomerciālai pārvietošanai, kas atbilst 245. un 246. pantā noteiktajām prasībām attiecībā uz maksimālo dzīvnieku skaitu, kas drīkst pavadīt savu īpašnieku, un maksimālo dienu skaitu, kas paiet starp īpašnieka pārvietošanos un dzīvnieka pārvietošanu.

4. pants

Definīcijas

Šajā regulā piemēro šādas definīcijas:

1)

“dzīvnieki” ir mugurkaulnieki un bezmugurkaulnieki;

2)

“sauszemes dzīvnieki” ir putni, sauszemes zīdītāji, bites un kamenes;

3)

“ūdensdzīvnieki” ir šādu sugu dzīvnieki visās attīstības stadijās, tostarp olšūnas, pieņi un gametas:

a)

zivis, kas pieder virsklasei Agnatha un klasēm Chondrichthyes, Sarcopterygii un Actinopterygii,

b)

ūdens gliemji, kas pieder pie tipa Mollusca,

c)

ūdens vēžveidīgie, kas pieder pie apakštipa Crustacea;

4)

“citi dzīvnieki” ir to sugu dzīvnieki, kas neietilpst sauszemes dzīvnieku vai ūdensdzīvnieku definīcijā;

5)

“turēti dzīvnieki” ir cilvēku turēti dzīvnieki, tostarp – attiecībā uz ūdensdzīvniekiem – akvakultūras dzīvnieki;

6)

“akvakultūra” ir ūdensdzīvnieku turēšana, kad visās audzēšanas vai kultivēšanas stadijās līdz pat ievākšanai un arī tās laikā – izņemot to savvaļas ūdensdzīvnieku ievākšanu vai ķeršanu cilvēku patēriņam, kuri pēc tās līdz kaušanai tiek īslaicīgi turēti bez barošanas – dzīvnieki paliek vienas vai vairāku fizisku vai juridisku personu īpašumā;

7)

“akvakultūras dzīvnieki” ir jebkuri akvakultūrā audzēti ūdensdzīvnieki;

8)

“savvaļas dzīvnieki” ir dzīvnieki, kas nav turēti dzīvnieki;

9)

“mājputni” ir putni, ko audzē vai tur nebrīvē, lai:

a)

ražotu:

i)

gaļu,

ii)

pārtikas olas,

iii)

citus produktus;

b)

atjaunotu medījamo putnu skaitu;

c)

audzētu putnus, ko izmanto a) un b) apakšpunktā minētajiem ražošanas veidiem;

10)

“nebrīvē turēti putni” ir jebkuri putni, kas nav mājputni un ko nebrīvē tur tādā nolūkā, kas nav minēts 9. punktā, tostarp putni, ko šādi tur priekšnesumiem, sacīkstēm, izstādēm, konkursiem, audzēšanai vai pārdošanai;

11)

“lolojumdzīvnieks” ir turēts dzīvnieks, kas pieder kādai no I pielikuma sarakstā norādītajām sugām un ko tur privātos nekomerciālos nolūkos;

12)

“lolojumdzīvnieka turētājs” ir fiziska persona, kas tur lolojumdzīvnieku un kas varētu būt arī lolojumdzīvnieka īpašnieks;

13)

“lolojumdzīvnieka īpašnieks” ir fiziska persona, kas kā īpašnieks ir norādīta 247. panta c) punktā, 248. panta 2. punkta c) apakšpunktā, 249. panta 1. punkta c) apakšpunktā un 250. panta 2. punkta c) apakšpunktā minētajā identifikācijas dokumentā;

14)

“nekomerciāla pārvietošana” ir jebkura tāda lolojumdzīvnieka pārvietošana, kurš pavada savu īpašnieku, un

a)

kā mērķis nav ne attiecīgā lolojumdzīvnieka pārdošana, ne cita veida īpašumtiesību uz lolojumdzīvnieku nodošana; un

b)

kas ir daļa no lolojumdzīvnieka īpašnieka pārvietošanās:

i)

vai nu viņa tiešā atbildībā, vai

ii)

pilnvarotas personas atbildībā gadījumā, ja lolojumdzīvnieks fiziski atrodas atsevišķi no tā īpašnieka;

15)

“pilnvarota persona” ir jebkura fiziska persona, kurai ir lolojumdzīvnieka īpašnieka rakstiska atļauja lolojumdzīvnieka īpašnieka vārdā veikt lolojumdzīvnieka nekomerciālu pārvietošanu;

16)

“slimība” ir stāvoklis, kad dzīvniekiem ir infekcijas vai invāzijas, kam ir vai nav klīniskas vai patoloģiskas izpausmes un ko ir izraisījuši viens vai vairāki slimību ierosinātāji;

17)

“slimības ierosinātājs” ir uz dzīvniekiem vai uz cilvēkiem pārnēsājams patogēns, kas var izraisīt dzīvnieku slimību;

18)

“sarakstā norādītās slimības” ir slimības, kas norādītas sarakstā saskaņā ar 5. panta 1. punktu;

19)

“slimības profils” ir 7. panta a) punktā minētie slimības kritēriji;

20)

“sarakstā norādītās sugas” ir dzīvnieku sugas vai tādu dzīvnieku sugu grupa, kas sarakstā norādītas saskaņā ar 8. panta 2. punktu, vai – attiecībā uz slimībām, kuras radušās no jauna, – dzīvnieku sugas vai tādu dzīvnieku sugu grupa, kas atbilst sarakstā norādīto sugu kritērijiem, kuri noteikti 8. panta 2. punktā;

21)

“apdraudējums” ir kāda dzīvnieka organismā vai kādā produktā sastopams slimības ierosinātājs vai šāda dzīvnieka vai produkta stāvoklis, kuri var nelabvēlīgi ietekmēt cilvēku vai dzīvnieku veselību;

22)

“risks” ir varbūtība, ar kādu var rasties, un apjoms, kādā var izpausties bioloģiskās un ekonomiskās sekas, ko izraisa kāda nelabvēlīga ietekme uz dzīvnieku vai sabiedrības veselību;

23)

“biodrošība” ir tādu pārvaldības un fizisko pasākumu kopums, kuru nolūks ir samazināt risku, ka dzīvnieku slimības ievazāsies, izvērsīsies un izplatīsies:

a)

kādā dzīvnieku populācijā, vai

b)

kādā objektā, zonā, nodalījumā, transportlīdzeklī vai jebkādā citā kompleksā, telpās vai vietā;

24)

“operators” ir jebkura fiziska vai juridiska persona, kuras pārziņā ir dzīvnieki vai produkti, tostarp uz ierobežotu laikposmu, bet ne lolojumdzīvnieku turētāji vai veterinārārsti;

25)

“pārvadātājs” ir operators, kas pārvadā dzīvniekus savām vai trešās puses vajadzībām;

26)

“dzīvnieku speciālists” ir fiziska vai juridiska persona, kas ir profesionāli saistīta ar dzīvniekiem vai produktiem un kas nav operators vai veterinārārsts;

27)

“objekts” ir jebkuras telpas, struktūra vai – ja lauksaimniecības darbības tiek veiktas āra apstākļos – jebkura vide vai vieta, kurā dzīvnieki vai reproduktīvie produkti tiek turēti pastāvīgi vai pagaidu kārtā, bet ne:

a)

mājsaimniecības, kurās tiek turēti lolojumdzīvnieki,

b)

veterināru prakses vai klīnikas;

28)

“reproduktīvie produkti” ir:

a)

mākslīgai pavairošanai paredzēta sperma, ovocīti un embriji,

b)

inkubējamas olas;

29)

“dzīvnieku izcelsmes produkti” ir:

a)

dzīvnieku izcelsmes pārtika, tostarp medus un asinis,

b)

dzīvas gliemenes, dzīvi adatādaiņi, dzīvi tunikāti un dzīvi jūras vēderkāji, kas paredzēti lietošanai pārtikā; un

c)

dzīvnieki, kas nav b) apakšpunktā minētie dzīvnieki un ko paredzēts sagatavot, lai dzīvus nogādātu galapatērētājam;

30)

“dzīvnieku izcelsmes blakusprodukti” ir veseli dzīvnieku ķermeņi vai to daļas, dzīvnieku izcelsmes produkti vai citi no dzīvniekiem iegūti produkti, kas nav paredzēti lietošanai pārtikā, izņemot reproduktīvos produktus;

31)

“atvasināti produkti” ir produkti, kuri vienā vai vairākās apstrādēs, pārveidēs vai pārstrādes posmos iegūti no dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem;

32)

“produkti” ir:

a)

reproduktīvie produkti,

b)

dzīvnieku izcelsmes produkti,

c)

dzīvnieku izcelsmes blakusprodukti un atvasinātie produkti;

33)

“oficiālā kontrole” ir jebkāda veida kontrole, ko kompetentā iestāde veic, lai pārbaudītu atbilstību šai regulai;

34)

“veselības statuss” ir ar sarakstā norādītajām slimībām saistīts slimības statuss, kas attiecas uz konkrētajām sarakstā norādītajām sugām un ko attiecina uz:

a)

kādu dzīvnieku;

b)

dzīvniekiem, kuri atrodas:

i)

epidemioloģiskajā vienībā,

ii)

objektā,

iii)

zonā,

iv)

nodalījumā,

v)

dalībvalstī,

vi)

trešā valstī vai teritorijā;

35)

“zona” ir:

a)

attiecībā uz sauszemes dzīvniekiem – ģeogrāfiski precīzi norobežots kādas dalībvalsts, trešās valsts vai teritorijas apgabals, kurā atrodas dzīvnieku apakšpopulācija ar noteiktu veselības statusu attiecībā uz kādu konkrētu slimību vai konkrētām slimībām un kurai piemēro pienācīgus uzraudzības, slimību kontroles un biodrošības pasākumus;

b)

attiecībā uz ūdensdzīvniekiem – saistīta hidroloģiska sistēma ar noteiktu veselības statusu attiecībā uz kādu konkrētu slimību vai konkrētām slimībām un kura veido vienu no turpmākajos punktos minētajiem apgabaliem:

i)

viss ūdensguves baseins no ūdensceļa izteces līdz grīvai vai ezeram,

ii)

vairāki ūdensguves baseini,

iii)

daļa no ūdensguves baseina (no ūdensceļa izteces līdz šķērslim, kas novērš konkrētas slimības vai slimību ievazāšanos),

iv)

ģeogrāfiski precīzi norobežota piekrastes apgabala daļa,

v)

ģeogrāfiski precīzi norobežota grīva;

36)

“ūdensguves baseins” ir apgabals vai baseins, ko veido zeme, kuru dabīgi norobežo, piemēram, pauguri vai kalni, un kurā satek visi noteces ūdeņi;

37)

“nodalījums” ir tāda dzīvnieku apakšpopulācija, ko tur vienā vai vairākos objektos, un – attiecībā uz ūdensdzīvniekiem – vienā vai vairākos akvakultūras objektos, kam ir vienota biodrošības pārvaldības sistēma un noteikts veselības statuss attiecībā uz kādu konkrētu slimību vai konkrētām slimībām, un kam piemēro pienācīgus uzraudzības, slimību kontroles un biodrošības pasākumus;

38)

“karantīna” ir dzīvnieku turēšana izolācijā bez tiešas vai netiešas saskares ar dzīvniekiem, kas nav epidemioloģiskajā vienībā, lai nodrošinātu, ka nenotiek vienas vai vairāku konkrētu slimību izplatīšanās, un tikmēr izolācijā esošos dzīvniekus konkrētu laiku novēro un vajadzības gadījumā testē vai ārstē;

39)

“epidemioloģiskā vienība” ir dzīvnieku grupa, kuriem ir vienāda varbūtība tikt pakļautiem kādam slimības ierosinātājam;

40)

“uzliesmojums” ir oficiāli apstiprināts fakts, ka objektā vai citā vietā, kur tiek turēti vai atrodas dzīvnieki, vienam vai vairākiem dzīvniekiem ir kāda sarakstā norādīta slimība vai no jauna radusies slimība;

41)

“ierobežojumu zona” ir zona, kurā piemēro dažu dzīvnieku vai produktu pārvietošanas ierobežojumus un citus slimību kontroles pasākumus, lai novērstu konkrētas slimības izplatīšanos apgabalos, kuros ierobežojumus nepiemēro; ierobežojumu zonā attiecīgā gadījumā var iekļaut aizsardzības un uzraudzības zonas;

42)

“aizsardzības zona” ir zona ap uzliesmojuma vietu – tostarp uzliesmojuma vieta –, kurā tiek piemēroti slimību kontroles pasākumi, lai novērstu šīs slimības izplatīšanos ārpus minētās zonas;

43)

“uzraudzības zona” ir zona, kas ir izveidota ap aizsardzības zonu un kurā tiek piemēroti slimību kontroles pasākumi, lai novērstu šīs slimības izplatīšanos ārpus aizsardzības zonas;

44)

“inkubējamās olas” ir mājputnu vai nebrīvē turētu putnu dētas olas, kas paredzētas inkubēšanai;

45)

“nagaiņi” ir III pielikuma sarakstā norādītie dzīvnieki;

46)

“reproduktīvo produktu objekts” ir:

a)

attiecībā uz spermu – objekts, kurā tiek vākta, ražota, apstrādāta vai glabāta sperma;

b)

attiecībā uz ovocītiem un embrijiem – speciālistu grupa vai tāda struktūra, ko uzrauga brigādes veterinārārsts un kura ir kompetenta vākt, ražot, apstrādāt un glabāt ovocītus un embrijus;

c)

attiecībā uz inkubējamām olām – inkubators;

47)

“inkubators” ir objekts, kurā tiek vāktas, glabātas, inkubētas un perinātas olas, lai iegūtu:

a)

inkubējamas olas,

b)

diennakti vecus cāļus vai citu sugu jaunizperētus mazuļus;

48)

“norobežots objekts” ir jebkurš pastāvīgs, ģeogrāfiski ierobežots objekts, kurš izveidots brīvprātīgi un apstiprināts pārvietošanas nolūkiem, un kurā dzīvnieki:

a)

tiek turēti vai audzēti tādiem mērķiem kā izstādes, izglītība, sugu saglabāšana vai pētniecība,

b)

tiek turēti norobežoti un nošķirti no apkārtējās vides, un

c)

uz tiem attiecas dzīvnieku veselības uzraudzība un biodrošības pasākumi;

49)

“savākšanas operācija” ir turētu sauszemes dzīvnieku savākšana no vairāk nekā viena objekta uz laikposmu, kas ir īsāks nekā attiecīgajai dzīvnieku sugai noteiktais uzturēšanās periods;

50)

“uzturēšanās periods” ir minimālais laikposms, kas nepieciešams, lai nodrošinātu, ka kādā objektā ievesta dzīvnieka veselības stāvoklis nav sliktāks par veselības stāvokli minētajā objektā;

51)

TRACES” ir integrēta datorizēta veterinārā sistēma ar vienotu struktūru, kas paredzēta Lēmumos 2003/24/EK un 2004/292/EK;

52)

“slimību kontrolei pakļauts no ūdensdzīvniekiem iegūtas pārtikas uzņēmums” ir pārtikas uzņēmums, kas ir apstiprināts saskaņā ar 179. pantu;

53)

“oficiālais veterinārārsts” ir veterinārārsts, ko pilnvarojusi kompetentā iestāde un kas ir pienācīgi kvalificēts, lai veiktu oficiālas darbības saskaņā ar šo regulu;

54)

“oficiālais veterinārārsts trešā valstī vai teritorijā” ir tāds veterinārārsts trešā valstī vai teritorijā, kurš atbilst 53. punktā minētajam oficiālajam veterinārārstam;

55)

“kompetentā iestāde” ir dalībvalsts centrālā veterinārā iestāde, kas ir atbildīga par oficiālo kontroļu un jebkādu citu oficiālu darbību organizēšanu saskaņā ar šo regulu, vai jebkura cita iestāde, kurai ir deleģēti minētie pienākumi;

56)

“trešās valsts vai teritorijas kompetentā iestāde” ir iestāde trešā valstī vai teritorijā, kura atbilst 55. punktā minētajai kompetentajai iestādei.

2. NODAĻA

Sarakstā norādītās slimības un no jauna radušās slimības, un sarakstā norādītās sugas

5. pants

Slimību norādīšana sarakstā

1.   Šajā regulā noteiktos konkrētām slimībām paredzētos slimību profilakses un kontroles noteikumus piemēro:

a)

šādām sarakstā norādītām slimībām:

i)

mutes un nagu sērga,

ii)

klasiskais cūku mēris,

iii)

Āfrikas cūku mēris,

iv)

augstas patogenitātes putnu gripa,

v)

Āfrikas zirgu mēris un

b)

slimības, kas norādītas II pielikumā iekļautajā sarakstā.

2.   Komisija saskaņā ar 264. pantu pieņem deleģētos aktus attiecībā uz šā panta 1. punkta b) apakšpunktā minētā saraksta grozījumiem.

3.   Slimību iekļauj šā panta 1. punkta b) apakšpunktā minētajā sarakstā, ja tā ir novērtēta saskaņā ar 7. pantu un atbilst:

a)

visiem šādiem kritērijiem:

i)

zinātniski pierādījumi liecina, ka slimība ir pārnēsājama;

ii)

Savienībā ir dzīvnieku sugas, kas ir vai nu uzņēmīgas pret slimību vai ir tās vektori un avoti;

iii)

slimība negatīvi ietekmē dzīvnieku veselību vai tās zoonotiskā rakstura dēļ rada risku sabiedrības veselībai;

iv)

ir pieejami slimības diagnostikas rīki; un

v)

riska mazināšanas pasākumi un – attiecīgā gadījumā – slimības uzraudzība ir efektīvi un samērīgi ar riskiem, ko slimība rada Savienībā.

b)

vismaz vienam no šādiem kritērijiem:

i)

slimība būtiski negatīvi ietekmē vai varētu būtiski negatīvi ietekmēt dzīvnieku veselību Savienībā vai tās zoonotiskā rakstura dēļ rada vai varētu radīt būtisku risku sabiedrības veselībai;

ii)

slimības ierosinātājam ir izveidojusies rezistence pret ārstēšanu, un tas rada būtisku apdraudējumu sabiedrības un/vai dzīvnieku veselībai Savienībā;

iii)

slimība rada vai varētu radīt būtiskas negatīvas ekonomiskās sekas, kas ietekmē lauksaimniecības vai akvakultūras ražošanu Savienībā;

iv)

slimībai ir potenciāls izraisīt krīzi, vai slimības ierosinātāju varētu izmantot bioterorisma nolūkā; vai

v)

slimībai ir vai varētu būt būtiska negatīva ietekme uz vidi, tostarp uz bioloģisko daudzveidību Savienībā.

4.   Komisija pieņem deleģētos aktus saskaņā ar 264. pantu attiecībā uz slimības svītrošanu no šā panta 1. punkta b) apakšpunktā minētā saraksta, ja minētā slimība vairs neatbilst šā panta 3. punktā izklāstītajiem kritērijiem.

5.   Komisija pārskata katras slimības iekļaušanu sarakstā, ņemot vērā jaunākos būtiskos zinātniskos datus, kas ir pieejami.

6. pants

No jauna radušās slimības

1.   Slimībām, kas ir radušās no jauna, piemēro slimību profilakses un kontroles noteikumus, kā paredzēts šajā regulā.

2.   Sarakstā nenorādītu slimību uzskata par no jauna radušos slimību (“no jauna radusies slimība”), ja pastāv iespēja, ka tā varētu kļūt par atbilstīgu 5. panta 3. punktā paredzētajiem sarakstā norādīšanas kritērijiem un

a)

tā ir radusies kāda esoša slimības ierosinātāja attīstības vai izmaiņu rezultātā;

b)

tā ir zināma slimība, kas izplatās uz jaunu ģeogrāfisku apgabalu, sugu vai populāciju;

c)

Savienībā tā tiek diagnosticēta pirmo reizi; vai

d)

to izraisa kāds nezināms vai agrāk nezināms slimības ierosinātājs.

3.   Komisija, izmantojot īstenošanas aktus, veic vajadzīgos pasākumus attiecībā uz no jauna radušos slimību, kas atbilst šā panta 2. punktā izklāstītajiem kritērijiem. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 266. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

4.   Pienācīgi pamatotu, nenovēršamu un steidzamu iemeslu dēļ saistībā ar slimību, kura rada jaunu risku ar ļoti būtisku ietekmi, Komisija saskaņā ar 266. panta 3. punktā minēto procedūru pieņem īstenošanas aktus, kas jāpiemēro nekavējoties.

5.   Jebkādus šajā regulā izklāstītus operatoru pienākumus attiecībā uz no jauna radušos slimību, piemēro tikai tad, ja Komisija ir pieņēmusi īstenošanas aktu par šo slimību saskaņā ar šā panta 3. punktu vai ja uz slimību attiecas ārkārtas situāciju plāns atbilstīgi 43. pantam.

7. pants

Novērtējuma parametri slimību norādīšanai sarakstā

Lai noteiktu, vai kāda slimība atbilst nosacījumiem, lai tā tiktu norādīta sarakstā saskaņā ar 5. panta 2. punktu, Komisija izmanto šādus novērtējuma parametrus:

a)

kāds ir slimības profils, kurā ir šādi aspekti:

i)

kādu dzīvnieku sugu šī slimība skar,

ii)

kāda ir saslimstība ar šo slimību un kāda ir tās izraisītā mirstība dzīvnieku populācijās,

iii)

kāds ir slimības zoonotiskais raksturojums,

iv)

kāda ir slimības rezistence pret ārstēšanu, tostarp rezistence pret antimikrobiāliem līdzekļiem,

v)

kāda ir slimības noturība kādā dzīvnieku populācijā vai vidē,

vi)

pa kādiem ceļiem un cik ātri šī slimība tiek pārnēsāta starp dzīvniekiem un, attiecīgā gadījumā, starp dzīvniekiem un cilvēkiem,

vii)

vai slimība Savienībā ir sastopama vai nav, kāds ir tās ģeogrāfiskais sadalījums un, ja šī slimība Savienībā nav sastopama, kāds ir risks, ka tā Savienībā tiks ievazāta,

viii)

vai pastāv diagnostikas un slimību kontroles instrumenti;

b)

kā slimība ietekmē:

i)

lauksaimniecības un akvakultūras ražošanu un citas ekonomikas jomas šādos aspektos:

cik augsts ir slimības klātbūtnes līmenis Savienībā,

kāds ir produkcijas zudums slimības dēļ,

kādi ir citi zaudējumi;

ii)

cilvēku veselību šādos aspektos:

kāda ir slimības pārnēsājamība starp dzīvniekiem un cilvēkiem,

kāda ir slimības pārnēsājamība starp cilvēkiem,

cik smagas ir cilvēkiem sastopamās slimības formas,

vai cilvēkiem ir pieejama iedarbīga profilakse vai medicīniskā ārstēšana;

iii)

dzīvnieku labturību,

iv)

bioloģisko daudzveidību un vidi;

c)

tās potenciālu izraisīt krīzes situācijas un iespēja izmantot bioterorismā;

d)

cik praktiski īstenojami, pieejami un iedarbīgi ir šādi slimību profilakses un kontroles pasākumi:

i)

diagnostikas instrumenti un spējas,

ii)

vakcinēšana,

iii)

medicīniskā ārstēšana,

iv)

biodrošības pasākumi,

v)

dzīvnieku un produktu pārvietošanas ierobežojumi,

vi)

dzīvnieku nonāvēšana;

vii)

liemeņu un citu attiecīgu dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu iznīcināšana;

e)

slimību profilakses un kontroles pasākumu ietekmi šādos aspektos:

i)

tiešās un netiešās izmaksas skartajās nozarēs un ekonomikā kopumā,

ii)

to sociālā pieņemamība,

iii)

labturība skartajās turēto dzīvnieku un savvaļas dzīvnieku apakšpopulācijās;

iv)

vide un bioloģiskā daudzveidība.

8. pants

Sugu norādīšana sarakstā

1.   Šajā regulā paredzētos pret konkrētām sarakstā norādītām slimībām vērstos noteikumus un saskaņā ar šo regulu pieņemtos noteikumus piemēro sarakstā norādītajām sugām.

2.   Komisija, izmantojot īstenošanas aktus, izveido sarakstu attiecībā uz šā panta 1. punktā minētajām sugām, kas atbilst šā panta 3. punktā izklāstītajiem kritērijiem. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 266. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

Minētajā sarakstā ietver tādas dzīvnieku sugas vai dzīvnieku sugu grupas, kas rada ievērojamu risku attiecībā uz konkrētu sarakstā norādītu slimību izplatīšanos, norādīšanu sarakstā balstot uz šādiem kritērijiem:

a)

kāda ir riskam pakļautās dzīvnieku populācijas uzņēmība;

b)

cik ilgs attiecīgajiem dzīvniekiem ir inkubācijas periods un infekciozais periods;

c)

cik lielā mērā minētie dzīvnieki var būt konkrēto slimību nēsātāji.

3.   Dzīvnieku sugas vai dzīvnieku sugu grupas sarakstam pievieno, ja tās rada risku saistībā ar konkrētas sarakstā norādītas slimības izplatīšanos vai ja tās skar šāda izplatīšanās, jo:

a)

tās ir uzņēmīgas pret konkrētu sarakstā norādītu slimību vai zinātniski pierādījumi liecina, ka šāda uzņēmība ir ļoti iespējama; vai

b)

tās ir minētās slimības pārnēsātājsugas vai avoti vai zinātniski pierādījumi liecina, ka to šāda loma ir ļoti iespējama.

4.   Komisija, izmantojot īstenošanas aktus, dzīvnieku sugas vai dzīvnieku sugu grupas no saraksta svītro, ja:

a)

attiecīgā sarakstā norādītā slimība, saistībā ar kuru attiecīgās dzīvnieku sugas vai dzīvnieku sugu grupa ir iekļautas sarakstā, ir svītrota no slimību saraksta; vai

b)

zinātniski pierādījumi liecina, ka attiecīgās sugas vai sugu grupas vairs neatbilst 3. punktā noteiktajiem kritērijiem.

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 266. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

9. pants

Sarakstā norādītajām dažādu kategoriju slimībām piemērojamie slimību profilakses un kontroles noteikumi

1.   Sarakstā norādītajām slimībām piemēro šādus slimību profilakses un kontroles noteikumus:

a)

attiecībā uz tādām sarakstā norādītām slimībām, kas Savienībā parasti netiek konstatētas un pēc kuru konstatēšanas ir nekavējoties jāveic tūlītēji izskaušanas pasākumi, attiecīgā gadījumā piemēro šādus noteikumus:

i)

noteikumus, kas attiecas uz informētību par slimībām un slimībgatavību un kas paredzēti III daļas I sadaļā (43.–52. pants);

ii)

slimību kontroles pasākumus, kas paredzēti III daļas II sadaļas 1. nodaļā (53.–71. pants); un

iii)

noteikumus par nodalījumu veidošanu, kas paredzēti 37. panta 1. punktā.

Attiecīgā gadījumā minētajām sarakstā norādītajām slimībām, ja vajadzīgs, piemēro arī b) apakšpunktā, kā arī d) un e) apakšpunktā minētos pasākumus;

b)

attiecībā uz tādām sarakstā norādītām slimībām, kas ir jākontrolē visās dalībvalstīs, lai visā Savienībā šīs slimības izskaustu, attiecīgā gadījumā piemēro šādus noteikumus:

i)

noteikumus par obligātajām izskaušanas programmām, kas paredzēti 31. panta 1. punktā;

ii)

noteikumus par dalībvalstīm un zonām, kas ir brīvas no slimības, kas paredzēti 36. pantā,

iii)

noteikumus par nodalījumu veidošanu, kas paredzēti 37. panta 2. punktā; un

iv)

slimību kontroles pasākumus, kas paredzēti 72.–75. pantā, 77.–79. pantā, 81. un 83. pantā.

Attiecīgā gadījumā minētajām sarakstā norādītajām slimībām piemēro arī d) apakšpunktā un e) apakšpunktā minētos pasākumus;

c)

attiecībā uz tādām sarakstā norādītām slimībām, kuras attiecas uz dažām dalībvalstīm un saistībā ar kurām ir nepieciešami pasākumi, lai novērstu šo slimību izplatīšanos tajās Savienības daļās, kuras oficiāli ir brīvas no slimības vai kurām ir attiecīgo sarakstā norādīto slimību izskaušanas programmas, attiecīgā gadījumā piemēro šādus noteikumus:

i)

noteikumus par fakultatīvu izskaušanu, kas paredzēti 31. panta 2. punktā;

ii)

noteikumus par dalībvalstīm un zonām, kas ir brīvas no slimības, kuri paredzēti 36. pantā;

iii)

noteikumus par nodalījumu veidošanu, kas paredzēti 37. panta 2. punktā; un

iv)

noteikumus par slimību kontroles pasākumiem, kas paredzēti 76., 77., 78., 80., 82. un 83. pantā.

Attiecīgā gadījumā minētajām sarakstā norādītajām slimībām piemēro arī d) apakšpunktā un e) apakšpunktā minētos pasākumus.

d)

attiecībā uz tādām sarakstā norādītām slimībām, saistībā ar kurām ir nepieciešami pasākumi, lai novērstu to izplatīšanos līdz ar ievešanu Savienībā vai pārvietošanu starp dalībvalstīm, attiecīgā gadījumā piemēro šādus noteikumus:

i)

noteikumus par pārvietošanu Savienībā, kas paredzēti I sadaļas 3.–6. nodaļā (124.–169. pants), IV daļas II sadaļas 2. un 3. nodaļā (191.–225. pants) un VI daļas 2. un 3. nodaļā (247.–251. pants); un

ii)

noteikumus par ievešanu Savienībā un eksportu no Savienības, kas paredzēti V daļā (229.–243. pants).

Sarakstā norādītās slimības, kas minētas a), b) un c) apakšpunktā, arī uzskata par sarakstā norādītām slimībām saskaņā ar šo apakšpunktu, kā arī tās slimības, kas minētas e) apakšpunktā, ja konkrētās slimības radīto risku var efektīvi un proporcionāli mazināt ar pasākumiem dzīvnieku un produktu pārvietošanas jomā.

e)

attiecībā uz tādām sarakstā norādītām slimībām, saistībā ar kurām Savienībā ir jāveic uzraudzība, attiecīgā gadījumā piemēro šādus noteikumus:

i)

noteikumus par paziņošanu un ziņošanu, kas paredzēti II daļas 1. nodaļā (18.–23. pants); un

ii)

noteikumus par uzraudzību, kas paredzēti II daļas 2. nodaļā (24.–30. pants).

Sarakstā norādītās slimības, kas minētas a), b) un c) apakšpunktā, arī uzskata par sarakstā norādītām slimībām saskaņā ar šo apakšpunktu.

2.   Komisija ar īstenošanas aktiem nosaka 1. punktā minēto slimību profilakses un kontroles noteikumu piemērošanu attiecīgajām sarakstā norādītajām slimībām, pamatojoties uz kritērijiem, kas izklāstīti IV pielikumā, ņemot vērā arī jaunākos būtiskos zinātniskos datus, kas ir pieejami.

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 266. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

3.   Komisija ar īstenošanas aktiem groza 2. punktā minēto slimību profilakses un kontroles noteikumu piemērošanu attiecīgajām sarakstā norādītajām slimībām, ja konkrētā slimība vairs neatbilst kritērijiem, kas noteikti IV pielikuma attiecīgajā iedaļā, ņemot vērā arī jaunākos būtiskos zinātniskos datus, kas ir pieejami.

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 266. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

4.   Pienācīgi pamatotu, nenovēršamu un steidzamu iemeslu dēļ saistībā ar kādu sarakstā norādītu slimību, kura rada jaunu risku ar ļoti būtisku ietekmi, Komisija saskaņā ar 266. panta 3. punktā minēto procedūru pieņem īstenošanas aktus, kas jāpiemēro nekavējoties.

3. NODAĻA

Pienākumi attiecībā uz dzīvnieku veselību

1. iedaļa

Operatori, dzīvnieku speciālisti un lolojumdzīvnieku turētāji

10. pants

Pienākumi attiecībā uz dzīvnieku veselību un biodrošības pasākumiem

1.   Operatori:

a)

attiecībā uz to pārziņā esošiem turētiem dzīvniekiem un produktiem ir atbildīgi par:

i)

turēto dzīvnieku veselību;

ii)

veterināro zāļu piesardzīgu un atbildīgu izmantošanu, neskarot veterinārārstu lomu un atbildību;

iii)

slimību izplatības riska mazināšanu;

iv)

labu lopkopības praksi;

b)

vajadzības gadījumā veic šādus pienācīgus biodrošības pasākumus saistībā ar to pārziņā esošiem turētiem dzīvniekiem un produktiem attiecībā uz:

i)

turēto dzīvnieku sugām vai kategorijām un produktiem,

ii)

ražošanas veidu, un

iii)

saistītajiem riskiem, ņemot vērā:

ģeogrāfisko atrašanās vietu un klimatiskos apstākļus, un

vietējos apstākļus un praksi;

c)

vajadzības gadījumā veic biodrošības pasākumus attiecībā uz savvaļas dzīvniekiem.

2.   Dzīvnieku speciālisti rīkojas, lai kontekstā ar savu profesionālo saistību ar dzīvniekiem un produktiem mazinātu slimību izplatīšanās risku.

3.   Šā panta 1. punkta a) apakšpunkts attiecas arī uz lolojumdzīvnieku turētājiem.

4.   Šā panta 1. punkta b) apakšpunktā minētos biodrošības pasākumus vajadzības gadījumā īsteno, izmantojot:

a)

fiziskas aizsardzības pasākumus, kas var ietvert:

i)

vajadzības gadījumā – norobežojumu, žogu, jumtu, tīklu izveidi,

ii)

tīrīšanu, dezinfekciju un kukaiņu un grauzēju kontroli,

iii)

attiecībā uz ūdensdzīvniekiem vajadzības gadījumā:

pasākumus ūdensapgādes un notekūdeņu aizvadīšanas jomā,

dabiskas vai mākslīgas barjeras, kas norobežo apkārtējās ūdensteces un nepieļauj ūdensdzīvnieku iekļūšanu attiecīgajā objektā un izkļūšanu no tā, tostarp pasākumus pret applūšanu vai ūdens infiltrāciju no apkārtējām ūdenstecēm,

b)

pārvaldības pasākumus, kas var ietvert:

i)

procedūras attiecībā uz dzīvnieku, produktu, transportlīdzekļu un personu iekļūšanu objektā un izkļūšanu no tā,

ii)

procedūras aprīkojuma izmantošanai,

iii)

pārvietošanas nosacījumus, pamatojoties uz saistītajiem riskiem,

iv)

nosacījumus dzīvnieku vai produktu ievešanai objektā,

v)

nesen ievestu vai slimu dzīvnieku karantīnu, izolāciju vai nošķiršanu;

vi)

beigtu dzīvnieku un citu dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu drošas iznīcināšanas sistēmu.

5.   Operatori, dzīvnieku speciālisti un lolojumdzīvnieku turētāji sadarbojas ar kompetento iestādi un veterinārārstiem šajā regulā paredzēto slimību profilakses un kontroles pasākumu piemērošanā.

6.   Komisija ar īstenošanas aktiem var paredzēt minimālās prasības šā panta vienādai piemērošanai.

Šādi īstenošanas akti atspoguļo 1. punkta b) apakšpunktā minētos aspektus.

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 266. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

11. pants

Zināšanas par dzīvnieku veselību

1.   Operatoriem un dzīvnieku speciālistiem ir pienācīgas zināšanas par:

a)

dzīvnieku slimībām, tostarp par slimībām, ko iespējams pārnēsāt uz cilvēkiem;

b)

biodrošības principiem;

c)

mijiedarbību starp dzīvnieku veselību, dzīvnieku labturību un cilvēku veselību;

d)

to dzīvnieku sugu labu lopkopības praksi, kuri ir viņu aprūpē;

e)

rezistenci pret ārstēšanu, tostarp rezistenci pret antimikrobiāliem līdzekļiem, un tās sekām.

2.   Saskaņā ar 1. punktu nepieciešamo zināšanu saturs un apjoms ir atkarīgs no tā:

a)

kādas ir attiecīgo operatoru un dzīvnieku speciālistu pārziņā esošās turēto dzīvnieku sugas un kategorijas un kādi ir to pārziņā esošie produkti, un kāds ir to profesionālās saistības raksturs ar minētajiem dzīvniekiem vai produktiem;

b)

kāds ir ražošanas veids;

c)

kādi ir veiktie uzdevumi.

3.   Šā panta 1. punktā paredzētās zināšanas iegūst vienā no šādiem veidiem:

a)

profesionālā pieredzē vai apmācībā;

b)

esošās lauksaimniecības vai akvakultūras nozaru programmās, kas attiecas uz dzīvnieku veselību;

c)

formālā izglītībā;

d)

citā pieredzē vai citā apmācībā, kurā iegūst tādu pašu zināšanu līmeni kā to, uz kuru attiecas a), b) vai c) apakšpunkts.

4.   Operatori, kas pārdod turpmākos lolojumdzīvniekus vai citādi nodod īpašumtiesības uz tiem, turpmākajam lolojumdzīvnieka turētājam sniedz pamatinformāciju par 1. punktā minētajiem jautājumiem, kas attiecas uz konkrēto lolojumdzīvnieku.

2. iedaļa

Veterinārārsti un ūdensdzīvnieku veselības speciālisti

12. pants

Veterinārārstu un ūdensdzīvnieku veselības speciālistu pienākumi

1.   Veterinārārsti, veicot darbības, kas ir šīs regulas darbības jomā:

a)

veic visus pienācīgos pasākumus, lai novērstu slimību ievazāšanos, izvēršanos un izplatīšanos;

b)

rīkojas, lai nodrošinātu slimību agrīnu konstatēšanu, veicot pienācīgu diagnostiku un diferenciāldiagnostiku ar mērķi izslēgt vai apstiprināt kādu slimību;

c)

aktīvi piedalās:

i)

izpratnes vairošanā par dzīvnieku veselību un par dzīvnieku veselības, dzīvnieku labturības un cilvēku veselības mijiedarbību,

ii)

slimību profilaksē,

iii)

agrīnā slimību konstatēšanā un ātrā reaģēšanā uz tām,

iv)

izpratnes vairošanā par rezistenci pret ārstēšanu, tostarp rezistenci pret antimikrobiāliem līdzekļiem, un tās sekām;

d)

sadarbojas ar kompetento iestādi, operatoriem, dzīvnieku speciālistiem un lolojumdzīvnieku turētājiem šajā regulā paredzēto slimību profilakses un kontroles pasākumu piemērošanā.

2.   Ūdensdzīvnieku veselības speciālisti attiecībā uz ūdensdzīvniekiem var veikt darbības, kas saskaņā ar šo regulu ir piešķirtas veterinārārstiem, ar noteikumu, ka attiecīgā dalībvalsts ar saviem valsts tiesību aktiem šos speciālistus ir attiecīgi pilnvarojusi. Šādā gadījumā uz minētajiem ūdensdzīvnieku veselības speciālistiem attiecas 1. punkts.

3.   Veterinārārsti un ūdensdzīvnieku veselības speciālisti uztur un pilnveido savas profesionālās spējas tajās darbības jomās, kuras ietilpst šīs regulas darbības jomā.

3. iedaļa

Dalībvalstis

13. pants

Dalībvalstu pienākumi

1.   Lai nodrošinātu, ka dzīvnieku veselības jomā kompetentā iestāde spēj veikt vajadzīgos un pienācīgos pasākumus un ka tā īsteno ar šo regulu noteiktās darbības, katra dalībvalsts attiecīgajā administratīvajā līmenī nodrošina, ka kompetentajai iestādei ir:

a)

kvalificēti darbinieki, infrastruktūra, aprīkojums, finanšu resursi un efektīva organizatoriskā struktūra, kas aptver visu dalībvalsts teritoriju;

b)

pieejamas laboratorijas ar kvalificētajiem darbiniekiem, infrastruktūru, aprīkojumu un finanšu resursiem, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu sarakstā norādīto slimību un no jauna radušos slimību ātru un precīzu diagnosticēšanu un diferenciāldiagnosticēšanu;

c)

pietiekami apmācīti veterinārārsti, kas ir iesaistīti 12. pantā minēto darbību veikšanā.

2.   Dalībvalstis mudina operatorus un dzīvnieku speciālistus ar attiecīgu lauksaimniecības vai akvakultūras nozaru programmu vai formālas izglītības starpniecību iegūt, uzturēt un pilnveidot 11. pantā paredzētās pienācīgās zināšanas par dzīvnieku veselību.

14. pants

Kompetentās iestādes veikta oficiālu darbību deleģēšana

1.   Kompetentā iestāde veterinārārstiem, kas nav oficiāli veterinārārsti, var deleģēt vienu vai vairākas šādas darbības:

a)

32. pantā paredzēto izskaušanas programmu pasākumu praktiska piemērošana;

b)

palīdzības sniegšana kompetentajai iestādei veikt 26. pantā paredzēto uzraudzību vai saistībā ar 28. pantā paredzētajām uzraudzības programmām;

c)

darbības, kas saistītas ar šādiem jautājumiem:

i)

III daļā paredzētā informētība par slimībām, slimībgatavība un slimību kontrole attiecībā uz:

paraugu ņemšanas darbībām un izmeklēšanas un epidemioloģiskas izmeklēšanas īstenošanu saskaņā ar 54. pantu, 55. panta 1. punkta b)–g) apakšpunktu un 57., 73., 74., 79. un 80. pantu, ja ir aizdomas par sarakstā norādītas slimības klātbūtni, un saskaņā ar jebkuriem īstenošanas un deleģētajiem aktiem, kas pieņemti, ievērojot minētos pantus;

ar slimību kontroles pasākumiem saistītu darbību veikšanu, ja notiek slimības uzliesmojums, saistībā ar darbībām, kas uzskaitītas 61. pantā, 65. panta 1. punkta a), b), e) f) un i) apakšpunktā, 70. panta 1. punktā, 79. un 80. pantā, un 81. panta 1. un 2. punktā, un saskaņā ar jebkuriem īstenošanas un deleģētajiem aktiem, kas pieņemti, ievērojot minētos pantus;

ārkārtas vakcinēšanu saskaņā ar 69. pantu;

ii)

IV daļā paredzētā reģistrēšana, apstiprināšana, izsekojamība un pārvietošana,

iii)

lolojumdzīvnieku identifikācijas dokumentu izdošana un aizpildīšana, kā paredzēts 247. panta c) punktā, 248. panta 2. punkta c) apakšpunktā, 249. panta 1. punkta c) apakšpunktā un 250. panta 2. punkta c) apakšpunktā,

iv)

identifikācijas līdzekļu piemērošana un izmantošana, kā minēts 252. panta 1. punkta a) apakšpunkta ii) punktā.

2.   Dalībvalstis var paredzēt, ka fiziskas vai juridiskas personas tiek pilnvarotas veikt 1. punkta a) un b) apakšpunktā un 1. punkta c) apakšpunkta i), ii) un iv) punktā minētās darbības attiecībā uz konkrēti noteiktiem uzdevumiem, kuru veikšanai minētajām personām ir pietiekamas īpašās zināšanas. Šādā gadījumā minētajām personām piemēro šā panta 1. punkta noteikumus, un uz tām attiecas 12. pantā paredzētie pienākumi.

3.   Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 264. pantu attiecībā uz citām darbībām, ko var deleģēt veterinārārstiem papildus 1. punktā paredzētajām darbībām, un – vajadzības gadījumā – noteikt šādai deleģēšanai nepieciešamos apstākļus un nosacījumus.

Pieņemot minētos deleģētos aktus, Komisija ņem vērā minēto darbību raksturu un attiecīgos starptautiskos standartus.

15. pants

Sabiedrības informēšana

Ja ir pamatots iemesls aizdomām, ka dzīvnieki vai produkti, kuru izcelsme ir Savienībā vai kurus Savienībā ieved no ārpuses, var radīt risku, kompetentā iestāde pienācīgi rīkojas, lai sabiedrību informētu par šā riska raksturu un par pasākumiem, kas ir veikti vai ko gatavojas veikt, lai minēto risku novērstu vai kontrolētu, ņemot vērā minētā riska raksturu, nopietnību un mērogu un sabiedrības interesi saņemt informāciju.

4. iedaļa

Laboratorijas, kompleksi un citas fiziskas un juridiskas personas, kas rīkojas ar slimību ierosinātājiem, vakcīnām un citiem bioloģiskas cilmes produktiem

16. pants

Pienākumi, kas attiecas uz laboratorijām, kompleksiem un citiem, kuri rīkojas ar slimību ierosinātājiem, vakcīnām un citiem bioloģiskas cilmes produktiem

1.   Laboratorijas, kompleksi un citas fiziskas vai juridiskas personas, kas rīkojas ar slimību ierosinātājiem pētniecības, izglītības, diagnostikas nolūkos vai vakcīnu un citu bioloģiskas cilmes produktu ražošanas nolūkos, ņemot vērā jebkādus atbilstošus starptautiskos standartus:

a)

veic pienācīgus biodrošības, biodrošuma un bionorobežošanas pasākumus, lai novērstu, ka slimības ierosinātāji izkļūst ārpus tādas laboratorijas vai cita kompleksa, kurā minētajos nolūkos rīkojas ar slimību ierosinātājiem, un pēc tam nonāk saskarē ar dzīvniekiem;

b)

gādā, lai slimības ierosinātāji, vakcīnas un citi bioloģiskas cilmes produkti starp laboratorijām vai citiem kompleksiem tiktu pārvietoti tā, lai neradītu risku izplatīt sarakstā norādītās slimības un no jauna radušās slimības.

2.   Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 264. pantu attiecībā uz drošības pasākumiem sarakstā norādītu slimību un slimību, kas ir radušās no jauna, profilaksei un kontrolei, šos pasākumus attiecinot uz laboratorijām, kompleksiem un citām fiziskām vai juridiskām personām, kas rīkojas ar slimību ierosinātājiem, vakcīnām un citiem bioloģiskas cilmes produktiem, saistībā ar:

a)

biodrošības, biodrošuma un bionorobežošanas pasākumiem;

b)

prasībām, ko izvirza slimības ierosinātāju, vakcīnu un citu bioloģiskas cilmes produktu pārvietošanai.

17. pants

Dzīvnieku veselības laboratorijas

1.   Oficiālās laboratorijas dzīvnieku veselības jomā, kas sastāv no Savienības references laboratorijām, valstu references laboratorijām un oficiālajām dzīvnieku veselības laboratorijām, savu uzdevumu un pienākumu izpildē sadarbojas Savienības dzīvnieku veselības laboratoriju tīklā.

2.   Laboratorijas, kas minētas 1. punktā, sadarbojas saskaņā ar Savienības references laboratoriju īstenoto koordinēšanu, lai nodrošinātu, ka uzraudzības, slimību paziņošanas un ziņošanas, izskaušanas programmu, statusa “brīvs no slimības” definīcijas un dzīvnieku un produktu pārvietošanas Savienībā, to ievešanas Savienībā un eksporta uz trešām valstīm vai teritorijām, kā paredzēts šajā regulā, pamatā ir mūsdienīgas, pamatotas un uzticamas laboratoriskās analīzes, testi un diagnostika.

3.   Uz oficiālo laboratoriju iegūtajiem rezultātiem un izstrādātajiem ziņojumiem attiecas dienesta noslēpuma un konfidencialitātes princips un pienākums paziņot tai kompetentajai iestādei, kas tās nozīmējusi, neatkarīgi no tā, kura fiziskā vai juridiskā persona pieprasījusi laboratorisko analīzi, testus vai diagnostiku.

4.   Ja oficiālā laboratorijā vienā dalībvalstī veic diagnostikas analīzes paraugiem no dzīvniekiem, kuru izcelsme ir citā dalībvalstī, šī oficiālā laboratorija tās dalībvalsts kompetentajai iestādei, no kuras cēlušies paraugi, paziņo:

a)

nekavējoties – par jebkādiem rezultātiem, kas liecina par aizdomām uz kādu no 9. panta 1. punkta a) apakšpunktā minētajām sarakstā norādītajām slimībām vai par to konstatēšanu;

b)

bez liekas kavēšanās – par jebkādiem rezultātiem, kas liecina par aizdomām uz kādu no 9. panta 1. punkta e) apakšpunktā minētajām sarakstā norādītajām slimībām, kas nav 9. panta 1. punkta a) apakšpunktā minētās slimības, vai par to konstatēšanu.

II DAĻA

SLIMĪBU PAZIŅOŠANA UN ZIŅOŠANA, UZRAUDZĪBA, IZSKAUŠANAS PROGRAMMAS, STATUSS “BRĪVS NO SLIMĪBAS”

1. NODAĻA

Slimību paziņošana un ziņošana

18. pants

Paziņošana dalībvalstīs

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka operatori un citas attiecīgās fiziskās vai juridiskās personas

a)

nekavējoties paziņo kompetentajai iestādei, ja pastāv jebkāds iemesls aizdomām par kādas sarakstā norādītas slimības, kas minēta 9. panta 1. punkta a) apakšpunktā, klātbūtni dzīvniekos vai ja dzīvniekiem tiek konstatēta šādas slimības klātbūtne;

b)

tiklīdz praktiski iespējams, paziņo kompetentajai iestādei, ja pastāv jebkāds iemesls aizdomām par kādas sarakstā norādītas slimības, kas minēta 9. panta 1. punkta e) apakšpunktā un nav kāda no 9. panta 1. punkta a) apakšpunktā minētajām slimībām, klātbūtni dzīvniekos vai ja dzīvniekiem tiek konstatēta šādas slimības klātbūtne;

c)

paziņo veterinārārstam par tādu anomālu mirstību un citām nopietnas slimības pazīmēm vai tādu būtiski mazinājušos ražību, kā cēlonis nav noskaidrots un kas papildus jāizmeklē, arī ņemot paraugus laboratoriskai izpētei, ja attiecīgajā situācijā tas nepieciešams.

2.   Dalībvalstis var lemt, ka 1. punkta c) apakšpunktā paredzētos paziņojumus var adresēt kompetentajai iestādei.

3.   Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 264. pantu attiecībā uz:

a)

kritērijiem, pēc kuriem nosaka, vai ir iestājušies 1. punkta c) apakšpunktā aprakstītie apstākļi, kuros veicama paziņošana;

b)

sīki izstrādātiem noteikumiem par 1. punkta c) apakšpunktā paredzēto turpmāko izmeklēšanu.

19. pants

Savienības līmeņa paziņošana

1.   Dalībvalstis Komisijai un pārējām dalībvalstīm nekavējoties paziņo par jebkādiem to sarakstā norādīto slimību uzliesmojumiem, kuras minētas 9. panta 1. punkta e) apakšpunktā un par ko ir nekavējoties jāpaziņo, lai nodrošinātu, ka savlaicīgi tiek īstenoti nepieciešamie riska pārvaldības pasākumi, ņemot vērā slimības profilu.

2.   Šā panta 1. punktā paredzētajā paziņojumā iekļauj turpmāk minēto informāciju par uzliesmojumiem:

a)

slimības ierosinātājs un attiecīgā gadījumā tā apakštips;

b)

attiecīgie datumi, konkrēti – datumi, kad radušās aizdomas par uzliesmojumu un kad tas apstiprināts;

c)

uzliesmojuma tips un vieta;

d)

jebkādi saistīti uzliesmojumi;

e)

uzliesmojumā iesaistītie dzīvnieki;

f)

visi slimību kontroles pasākumi, kas veikti sakarā ar uzliesmojumu;

g)

sarakstā norādīto slimību iespējamā vai zināmā izcelsme;

h)

izmantotās diagnostikas metodes.

20. pants

Savienības līmeņa ziņošana

1.   Dalībvalstis Komisijai un pārējām dalībvalstīm ziņo informāciju par sarakstā norādītajām slimībām, kuras minētas 9. panta 1. punkta e) apakšpunktā un attiecībā uz kurām:

a)

par uzliesmojumu nav nekavējoties jāpaziņo saskaņā ar 19. panta 1. punktu;

b)

par uzliesmojumu ir nekavējoties jāpaziņo saskaņā ar 19. panta 1. punktu, bet papildus informācija ir jāziņo Komisijai un citām dalībvalstīm par:

i)

uzraudzību, kas atbilst noteikumiem, kuri paredzēti saskaņā ar 30. pantu pieņemtā īstenošanas aktā,

ii)

izskaušanas programmu, kas atbilst noteikumiem, kuri paredzēti saskaņā ar 35. pantu pieņemtā īstenošanas aktā.

2.   Šā panta 1. punktā paredzētajos ziņojumos ietver informāciju par:

a)

šā panta 1. punktā minēto sarakstā norādīto slimību konstatēšanu;

b)

uzraudzības rezultātiem, ja tas nepieciešams saskaņā ar noteikumiem, kas pieņemti saskaņā ar 29. panta d) punkta ii) apakšpunktu vai 30. panta 1. punkta b) apakšpunkta ii) punktu;

c)

uzraudzības programmu rezultātiem, ja tas nepieciešams saskaņā ar 28. panta 3. punktu un noteikumiem, kas pieņemti saskaņā ar 29. panta d) punkta ii) apakšpunktu vai 30. panta 1. punkta b) apakšpunkta ii) punktu;

d)

izskaušanas programmām, ja tas nepieciešams saskaņā ar 34. pantu un noteikumiem, kas paredzēti īstenošanas aktā, kurš pieņemts saskaņā ar 35. pantu.

3.   Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 264. pantu attiecībā uz noteikumiem, ar ko papildina 2. punktā minētās prasības, un ziņošanu par citiem jautājumiem, kas ir saistīti ar uzraudzību un izskaušanas programmām, ja tas nepieciešams, lai nodrošinātu šajā regulā noteikto slimību profilakses un kontroles noteikumu efektīvu piemērošanu.

21. pants

Paziņošanas un ziņošanas reģioni

Šīs regulas 19. pantā un 20. pantā paredzētās paziņošanas un ziņošanas nolūkos dalībvalstis izveido paziņošanas un ziņošanas reģionus.

22. pants

Savienības līmeņa paziņošanai un Savienības līmeņa ziņošanai par slimībām paredzētā datorizētā informācijas sistēma

Komisija izveido un pārvalda datorizētu informācijas sistēmu, kas paredzēta, lai izmantotu mehānismu un rīkus šīs regulas 19., 20. un 21. pantā paredzēto paziņošanas un ziņošanas prasību izpildei.

23. pants

Īstenošanas pilnvaras attiecībā uz Savienības līmeņa paziņošanu un Savienības līmeņa ziņošanu un datorizēto informācijas sistēmu

Komisija ar īstenošanas aktiem paredz noteikumus par paziņošanas un ziņošanas prasībām un datorizēto informācijas sistēmu, kas paredzētas 19.–22. pantā, attiecībā uz:

a)

tām sarakstā norādītajām slimībām, kas minētas 9. panta 1. punkta e) apakšpunktā, par kurām dalībvalstīm ir jāziņo nekavējoties, kā arī nepieciešamajiem pasākumiem, kas ir saistīti ar paziņošanu, saskaņā ar 19. pantu;

b)

informāciju, kura dalībvalstīm jāsniedz ziņošanā, kas paredzēta 20. pantā;

c)

procedūrām, saskaņā ar kurām izveido un lieto 22. pantā paredzēto datorizēto informācijas sistēmu, un pārejas pasākumiem, kuri attiecas uz datu un informācijas migrāciju no esošajām sistēmām uz jauno sistēmu un uz tās pilnvērtīgu darbību;

d)

to datu formātu un struktūru, kuri jāievada datorizētajā informācijas sistēmā, kas paredzēta 22. pantā;

e)

19. un 20. pantā paredzētās ziņošanas un paziņošanas termiņiem un biežumu, nodrošinot, ka termiņi un biežums nodrošina pārredzamību un vajadzīgo riska pārvaldības pasākumu savlaicīgu piemērošanu, balstoties uz slimības profilu un uzliesmojuma tipu;

f)

21. pantā paredzēto paziņošanas un ziņošanas reģionu saraksta izveidi.

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 266. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

2. NODAĻA

Uzraudzība

24. pants

Operatoru uzraudzības pienākumi

Lai konstatētu sarakstā norādītu slimību un no jauna radušos slimību klātbūtni, operatori:

a)

vēro viņu pārziņā esošo dzīvnieku veselības stāvokli un uzvedību;

b)

viņu pārziņā esošo objektu, dzīvnieku vai reproduktīvo produktu normālajos ražošanas parametros vēro jebkādas izmaiņas, kas var raisīt aizdomas, ka to cēlonis ir kāda sarakstā norādīta slimība vai no jauna radusies slimība;

c)

attiecībā uz viņu pārziņā esošajiem dzīvniekiem pievērš uzmanību anomālai mirstībai un citām nopietnas slimības pazīmēm.

25. pants

Dzīvniekveselības apmeklējumi

1.   Operatori nodrošina, ka viņu pārziņā esošajos objektos tajos gadījumos, kad konkrētā objekta radīto risku dēļ tas ir atbilstīgi, notiek veterinārārsta dzīvniekveselības apmeklējumi, ņemot vērā:

a)

objekta viedu;

b)

objektā turēto dzīvnieku sugas un kategorijas;

c)

epidemioloģisko situāciju zonā vai reģionā attiecībā uz tām sarakstā norādītajām slimībām un slimībām, kas radušās no jauna, pret kurām dzīvnieki objektā ir uzņēmīgi;

d)

jebkādu citu tādu attiecīgu uzraudzību vai oficiālu kontroli, ko piemēro turētajiem dzīvniekiem un šāda veida objektiem.

Šādu dzīvniekveselības apmeklējumu biežums ir samērīgs ar attiecīgā objekta radīto risku.

Tos var apvienot ar apmeklējumiem, kam ir cits nolūks.

2.   Šā panta 1. punktā paredzēto dzīvniekveselības apmeklējumu mērķis ir slimību profilakse, jo īpaši izmantojot:

a)

attiecīgā operatora konsultēšanu par biodrošību un citiem ar dzīvnieku veselību saistītiem jautājumiem, kas attiecas uz šāda veida objektu un objektā turēto dzīvnieku sugām un kategorijām;

b)

tādu pazīmju konstatēšanu, kas liecina par sarakstā norādītu slimību vai no jauna radušos slimību sastopamību, un informēšanu par tādām pazīmēm;

3.   Komisija ar īstenošanas aktiem var paredzēt minimālās prasības šā panta vienādai piemērošanai.

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 266. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

26. pants

Kompetentās iestādes uzraudzības pienākums

1.   Kompetentā iestāde veic uzraudzību, lai noteiktu sarakstā norādīto slimību, kas minētas 9. panta 1. punkta e) apakšpunktā, un attiecīgu no jauna radušos slimību klātbūtni.

2.   Uzraudzība tiek izstrādāta tā, lai, vācot, apkopojot un analizējot ar slimības situāciju saistītu attiecīgu informāciju, tiktu nodrošināts, ka laikus tiek konstatēta to sarakstā norādīto slimību klātbūtne, kas minētas 9. panta 1. punkta e) apakšpunktā, un no jauna radušos slimību klātbūtne.

3.   Kad vien tas ir iespējams un atbilstīgi, kompetentā iestāde izmanto operatoru veiktas uzraudzības rezultātus un informāciju, kas iegūta dzīvniekveselības apmeklējumos saskaņā ar attiecīgi 24. un 25. pantu.

4.   Kompetentā iestāde nodrošina, ka uzraudzība atbilst prasībām, kas paredzētas 27. pantā un jebkādos noteikumos, kuri pieņemti saskaņā ar 29. panta a) punktu.

5.   Kompetentā iestāde nodrošina, ka 1. punktā paredzētā informācija, ko iegūst uzraudzības procesā, tiek vākta un izmantota efektīvi un lietderīgi.

27. pants

Uzraudzības metodoloģija, biežums un intensitāte

Šīs regulas 26. pantā paredzētās uzraudzības plāns, līdzekļi, diagnostikas metodes, biežums, intensitāte, dzīvnieku mērķpopulācija un paraugu ņemšanas modeļi atbilst uzraudzības mērķiem un ir ar tiem samērīgi, ņemot vērā:

a)

slimības profilu;

b)

iesaistītos riska faktorus;

c)

veselības statusu:

i)

tajā dalībvalstī, tās zonā vai attiecīgajā nodalījumā, kuriem piemēro uzraudzību,

ii)

tajās dalībvalstīs un trešās valstīs vai teritorijās, kas vai nu robežojas ar minēto dalībvalsti, tās zonu vai nodalījumu, vai no kura dzīvniekus un produktus tajās ieved;

d)

uzraudzību, ko veic operatori saskaņā ar 24. pantu, tostarp 25. pantā minētos dzīvniekveselības apmeklējumus, vai ko veic citas publiskas iestādes.

28. pants

Savienības līmeņa uzraudzības programmas

1.   Kompetentā iestāde veic uzraudzību, kā paredzēts 26. panta 1. punktā, īstenojot uzraudzības programmu, kad slimība ir Savienībai būtiska saskaņā ar 29. panta c) punktu.

2.   Dalībvalstis, kas saskaņā ar 1. punktu izveido uzraudzības programmu, to iesniedz Komisijai.

3.   Dalībvalstis, kas saskaņā ar 1. punktu īsteno uzraudzības programmu, Komisijai iesniedz regulārus ziņojumus par minētās programmas īstenošanas rezultātiem.

29. pants

Pilnvaru deleģēšana

Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 264. pantu attiecībā uz:

a)

uzraudzības plānu, līdzekļiem, diagnostikas metodēm, biežumu, intensitāti, dzīvnieku mērķpopulāciju un paraugu ņemšanas modeļiem, kas paredzēti 27. pantā;

b)

kritērijiem, saskaņā ar kuriem oficiāli apstiprina sarakstā norādītās slimības, kā minēts 9. panta 1. punkta e) apakšpunktā, un attiecīgā gadījumā no jauna radušās slimības un definē to gadījumus;

c)

izmantojamajiem kritērijiem, lai 30. panta 1. punkta a) apakšpunkta nolūkā noteiktu, cik būtiska ir slimība, uz kuru paredzēts attiecināt Savienībai aktuālu uzraudzības programmu, ņemot vērā slimības profilu un saistītos riska faktorus;

d)

prasībām, ko izvirza uzraudzības programmām, kā paredzēts 28. panta 1. punktā, attiecībā uz:

i)

uzraudzības programmu saturu,

ii)

informāciju, kas iekļaujama, iesniedzot uzraudzības programmas saskaņā ar 28. panta 2. punktu un regulārus ziņojumus saskaņā ar 28. panta 3. punktu,

iii)

uzraudzības programmu piemērošanas laikposmu.

30. pants

Īstenošanas pilnvaras

1.   Komisija ar īstenošanas aktiem nosaka prasības attiecībā uz uzraudzību un uzraudzības programmām, kā paredzēts 26. un 28. pantā un noteikumos, kas pieņemti saskaņā ar 29. pantu, attiecībā uz:

a)

to, kurām no 9. panta 1. punkta e) apakšpunktā minētajām sarakstā norādītajām slimībām saskaņā ar 28. pantu piemēro uzraudzības programmas, tostarp šādu programmu ģeogrāfisko darbības jomu;

b)

kādā veidā un saskaņā ar kādu procedūru:

i)

minētās uzraudzības programmas iesniedz, lai informētu Komisiju un citas dalībvalstis,

ii)

Komisijai ziņo par uzraudzības rezultātiem.

2.   Komisija ar īstenošanas aktiem var paredzēt kritērijus, ko izmanto, lai novērtētu 28. pantā minētās uzraudzības programmas.

3.   Šā panta 1. un 2. punktā minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 266. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

3. NODAĻA

Izskaušanas programmas

31. pants

Obligātās un fakultatīvās izskaušanas programmas

1.   Dalībvalstis, kuru visa teritorija vai tās zonas vai nodalījumi nav brīvi no vienas vai vairākām 9. panta 1. punkta b) apakšpunktā minētajām sarakstā norādītajām slimībām, vai arī par kurām nav zināms, ka tās ir brīvas no šīm slimībām:

a)

izveido programmu minētās sarakstā norādītās slimības izskaušanai vai pierādīšanai, ka tās ir brīvas no šīs slimības, kas īstenojama minētās slimības skartās dzīvnieku populācijās un kas aptver šo valstu teritorijas attiecīgās daļas vai to attiecīgās zonas vai nodalījumus (“obligātā izskaušanas programma”), ko piemēro līdz brīdim, kad tiek izpildīti nosacījumi, lai piešķirtu statusu “brīvs no slimības” visai attiecīgās dalībvalsts teritorijai vai zonai, kā paredzēts 36. panta 1. punktā, vai nodalījumam, kā paredzēts 37. panta 2. punktā;

b)

obligātās izskaušanas programmas projektu iesniedz Komisijai, lai saņemtu apstiprinājumu.

2.   Dalībvalstis, kas nav brīvas no vienas vai vairākām 9. panta 1. punkta c) apakšpunktā minētajām sarakstā norādītajām slimībām, vai par kurām nav zināms, ka tās ir brīvas no šīm slimībām, un kas nolemj izveidot minētās sarakstā norādītās slimības izskaušanai paredzētu programmu, kura īstenojama konkrētās slimības skartajās dzīvnieku populācijās un kura aptver šo valstu teritorijas attiecīgās daļas vai tās zonas vai nodalījumus (“fakultatīva izskaušanas programma”), minētās programmas projektu iesniedz Komisijai, lai saņemtu apstiprinājumu, ja attiecīgā dalībvalsts saistībā ar minēto slimību lūdz Savienībā atzīt dzīvnieku veselības garantijas attiecībā uz dzīvnieku vai produktu pārvietošanu.

Šādu fakultatīvu izskaušanas programmu piemēro līdz brīdim, kad:

a)

tiek izpildīti nosacījumi, lai piešķirtu statusu “brīvs no slimības” visai attiecīgās dalībvalsts teritorijai vai zonai, kā paredzēts 36. panta 1. punktā, vai nodalījumam, kā paredzēts 37. panta 2. punktā, vai

b)

ir konstatēts, ka nav iespējams izpildīt nosacījumus, lai piešķirtu statusu “brīvs no slimības”, un ka minētā programma vairs neatbilst savam mērķim, vai

c)

attiecīgā dalībvalsts atsauc programmu.

3.   Komisija ar īstenošanas aktiem apstiprina:

a)

obligāto izskaušanas programmu projektus, kas tai iesniegti, lai saņemtu apstiprinājumu saskaņā ar 1. punktu;

b)

fakultatīvo izskaušanas programmu projektus, kas tai iesniegti, lai saņemtu apstiprinājumu saskaņā ar 2. punktu,

ja ir izpildīti šajā nodaļā izklāstītie nosacījumi.

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 266. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

4.   Pienācīgi pamatotu, nenovēršamu un steidzamu iemeslu dēļ saistībā ar to, ka kāda sarakstā norādīta slimība ir risks ar ļoti būtisku ietekmi, Komisija saskaņā ar 266. panta 3. punktā paredzēto procedūru pieņem šā panta 3. punkta a) apakšpunktā paredzētos īstenošanas aktus, kas jāpiemēro nekavējoties.

Pienācīgi pamatotu iemeslu dēļ Komisija ar īstenošanas aktiem var apstiprināt konkrētās dalībvalsts ierosinātu grozījumu vai atsaukt apstiprinājumu, kas izskaušanas programmām sniegts saskaņā ar šā panta 3. punkta a) un b) apakšpunktu. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 266. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

5.   Komisija saskaņā ar 264. pantu pieņem deleģētos aktus attiecībā uz:

a)

slimību kontroles stratēģijām, konkrētām slimībām noteiktiem starpposma mērķiem un galīgajiem mērķiem un izskaušanas programmu piemērošanas laikposmu;

b)

atkāpēm no prasības izskaušanas programmas iesniegt apstiprināšanai, kā paredzēts šā panta 1. punkta b) apakšpunktā un tā 2. punktā, ja šāda apstiprināšana nav nepieciešama, jo saskaņā ar 32. panta 2. punktu un 35. pantu ir pieņemti noteikumi par šīm programmām;

c)

informāciju, kas dalībvalstīm jāsniedz Komisijai un pārējām dalībvalstīm saistībā ar šā punkta b) apakšpunktā paredzētajām atkāpēm no prasības saņemt izskaušanas programmu apstiprinājumu.

Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 264. pantu, lai grozītu vai pārtrauktu noteikumus, kas pieņemti saskaņā ar šā punkta b) apakšpunktu.

32. pants

Obligāto un fakultatīvo izskaušanas programmu pasākumi

1.   Izskaušanas programmās ir vismaz šādi pasākumi:

a)

slimību kontroles pasākumi, lai slimības ierosinātāju izskaustu no tādiem objektiem, nodalījumiem un zonām, kurās slimība ir konstatēta, un lai novērstu atkārtotu inficēšanos;

b)

uzraudzība, kura jāveic saskaņā ar 26.–30. pantā paredzētajiem noteikumiem, lai pierādītu:

i)

tādu slimību kontroles pasākumu iedarbīgumu, kas paredzēti a) apakšpunktā;

ii)

brīvumu no sarakstā norādītās slimības;

c)

slimību kontroles pasākumi, kas jāveic, ja uzraudzības rezultāti ir pozitīvi.

2.   Komisija pieņem deleģētos aktus saskaņā ar 264. pantu attiecībā uz šādiem elementiem, lai nodrošinātu izskaušanas programmu efektivitāti:

a)

slimību kontroles pasākumi, kas paredzēti 1. punkta a) apakšpunktā;

b)

slimību kontroles pasākumi, kas jāveic, lai nepieļautu, ka objektos, zonās un nodalījumos notiek dzīvnieku mērķpopulācijas atkārtota inficēšanās ar konkrēto slimību;

c)

uzraudzības plāni, līdzekļi, diagnostikas metodes, biežums, intensitāte, dzīvnieku mērķpopulācija un paraugu ņemšanas modeļi;

d)

slimību kontroles pasākumi, kas veicami tad, ja sarakstā norādītai slimībai ir pozitīvi uzraudzības rezultāti, kā paredzēts 1. panta c) apakšpunktā;

e)

attiecīgā gadījumā un atbilstīgi konkrētajai slimībai vai sugai – vakcinēšanas kritēriji.

33. pants

To obligāto un fakultatīvo izskaušanas programmu saturs, kuras iensiegtas Komisijai, lai saņemtu apstiprinājumu

Obligāto un fakultatīvo izskaušanas programmu pieteikumos, ko saskaņā ar 31. panta 1. un 2. punktu iesniedz Komisijai, lai saņemtu apstiprinājumu, dalībvalstis iekļauj šādu informāciju:

a)

apraksts par epidemioloģisko situāciju attiecībā uz sarakstā norādīto slimību, uz kuru attiecas konkrētā obligātā vai fakultatīvā izskaušanas programma;

b)

izskaušanas programmas aptvertā ģeogrāfiskā un administratīvā apgabala vai nodalījuma apraksts un ģeogrāfiskās robežas;

c)

apraksts par izskaušanas programmas slimību kontroles pasākumiem, kā paredzēts 32. panta 1. punktā un noteikumos, kas pieņemti saskaņā ar 32. panta 2. punktu;

d)

apraksts par izskaušanas programmas organizēšanu, uzraudzību un iesaistīto pušu lomām;

e)

izskaušanas programmas prognozētais ilgums;

f)

starpposma mērķi un slimības kontroles stratēģijas izskaušanas programmas īstenošanai.

34. pants

Ziņošana

Dalībvalstis, kas īsteno izskaušanas programmas, Komisijai iesniedz:

a)

ziņojumus, kas Komisijai ļauj pārraudzīt to, kā tiek sasniegti patlaban īstenoto izskaušanas programmu starpposma mērķi, kā minēts 33. panta f) punktā;

b)

pēc konkrētās izskaušanas programmas pabeigšanas – gala ziņojumu.

35. pants

Īstenošanas pilnvaras

Komisija ar īstenošanas aktiem paredz noteikumus par informāciju, formātu un procedūras prasībām, kas paredzēti 31.–34. pantā, attiecībā uz:

a)

obligāto un fakultatīvo izskaušanas programmu projektu iesniegšana, lai saņemtu apstiprinājumu;

b)

snieguma rādītājiem;

c)

ziņošanu Komisijai un citām dalībvalstīm par obligāto vai fakultatīvo izskaušanas programmu īstenošanas rezultātiem.

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 266. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

4. NODAĻA

Statuss “brīvs no slimības”

36. pants

No slimības brīvas dalībvalstis un zonas

1.   Dalībvalsts var iesniegt pieteikumu Komisijai, lai tā attiecībā uz vienu vai vairākām no sarakstā norādītajām slimībām, kas minētas 9. panta 1. punkta b) un c) apakšpunktā, vienu vai vairākām attiecīgajām dzīvnieku sugām, visu tās teritoriju vai vienu vai vairākām tās zonām apstiprinātu statusu “brīvs no slimības”, ar noteikumu, ka ir izpildīts viens vai vairāki no šādiem nosacījumiem:

a)

nekur attiecīgās dalībvalsts teritorijā vai atbilstīgajā zonā vai zonās, par ko iesniegts pieteikums, nav sastopama neviena no sugām, kuras norādītas sarakstā attiecībā uz slimību, par ko iesniegts pieteikums uz statusu “brīvs no slimības”;

b)

atbilstīgi 39. panta a) punkta ii) apakšpunktā minētajiem kritērijiem ir zināms, ka šīs dalībvalsts teritorijā vai attiecīgajā zonā vai zonās, par ko iesniegts pieteikums, slimības ierosinātājs nespēj izdzīvot;

c)

atbilstīgi 39. panta a) punkta ii) apakšpunktā minētajiem kritērijiem attiecībā uz sarakstā norādītajām slimībām, kuras pārnēsā tikai ar vektoriem, šīs dalībvalsts teritorijā vai attiecīgajā zonā vai zonās, par ko iesniegts pieteikums, neviens no šiem vektoriem nav sastopams, vai par tiem ir zināms, ka tie tur nespēj izdzīvot;

d)

ir pierādīts brīvums no sarakstā norādītās slimības:

i)

ar izskaušanas programmu, kas atbilst noteikumiem, kas paredzēti 32. panta 1. punktā, un noteikumiem, kas pieņemti saskaņā ar minētā panta 2. punktu; vai

ii)

ar vēsturiskiem datiem un uzraudzības datiem.

2.   Dalībvalstu pieteikumos uz statusu “brīvs no slimības” iekļauj pierādījumus, kas parāda, ka ir izpildīti 1. punktā paredzētie nosacījumi attiecībā uz statusu “brīvs no slimības”.

3.   Dalībvalsts dažos konkrētos gadījumos var iesniegt pieteikumu Komisijai, lai tā attiecībā uz vienu vai vairākām no sarakstā norādītajām slimībām, kas minētas 9. panta 1. punkta a) apakšpunktā, un jo īpaši attiecībā uz statusu “neveic vakcināciju” visā teritorijā vai tās vienā vai vairākās zonās, apstiprinātu statusu “brīvs no slimības”, ar noteikumu, ka ir izpildīti šādi nosacījumi:

a)

ir pierādīts brīvums no sarakstā norādītās slimības:

i)

ar izskaušanas programmu, kas atbilst noteikumiem, kas paredzēti 32. panta 1. punktā, un noteikumiem, kas pieņemti saskaņā ar minētā panta 2. punktu, vai

ii)

ar vēsturiskiem datiem un uzraudzības datiem;

b)

ir pierādīts, ka vakcinācija pret slimību radītu izmaksas, kas pārsniegtu tās izmaksas, ko rada brīvuma no slimības uzturēšana bez vakcinācijas.

4.   Komisija ar īstenošanas aktiem apstiprina un vajadzības gadījumā groza dalībvalstu pieteikumus uz statusu “brīvs no slimības” vai uz statusu “neveic vakcinācu”, ja ir izpildīti 1. un 2. punktā, un – attiecīgā gadījumā – 3. punktā minētie nosacījumi.

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 266. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

37. pants

Nodalījumi

1.   Dalībvalsts var iesniegt pieteikumu Komisijai, lai tā attiecībā uz sarakstā norādītām slimībām, kuras minētas 9. panta 1. punkta a) apakšpunktā, nodalījumiem atzītu statusu “brīvs no slimības” un lai gadījumā, ja tās teritorijā notiek vienas vai vairāku sarakstā norādīto slimību uzliesmojums, statuss “brīvs no slimības” šādam nodalījumam tiktu aizsargāts ar noteikumu, ka:

a)

ņemot vērā slimības profilu, nodalījuma, par ko iesniegts pieteikums, līmenī ir iespējams efektīvi novērst sarakstā norādītās(-u) slimības(-u) ievazāšanos;

b)

nodalījumam, par ko iesniegts pieteikums, piemēro vienu vienotu biodrošības pārvaldības sistēmu, lai statusu “brīvs no slimības” nodrošinātu visiem objektiem, kas ir šajā nodalījumā; un

c)

nodalījumu, par ko iesniegts pieteikums, kompetentā iestāde ir apstiprinājusi tādiem mērķiem kā dzīvnieku un to izcelsmes produktu pārvietošana saskaņā ar:

i)

šīs regulas 99. un 100. pantu attiecībā uz nodalījumiem, kuros tur sauszemes dzīvniekus un to izcelsmes produktus;

ii)

šīs regulas 183. un 184. pantu attiecībā uz nodalījumiem, kuros tur akvakultūras dzīvniekus un to izcelsmes produktus.

2.   Dalībvalsts var iesniegt pieteikumu Komisijai, lai tā attiecībā uz vienu vai vairākām sarakstā norādītām slimībām, kuras minētas 9. panta 1. punkta b) un c) apakšpunktā, nodalījumiem atzītu statusu “brīvs no slimības”, ar noteikumu, ka:

a)

ņemot vērā slimības profilu, nodalījuma, par ko iesniegts pieteikums, līmenī ir iespējams efektīvi novērst sarakstā norādītās(-o) slimības(-u) ievazāšanos;

b)

ir izpildīti viens vai vairāki šādi nosacījumi:

i)

ir izpildīti nosacījumi, kas noteikti 36. panta 1. punktā,

ii)

nodalījuma, par ko iesniegts pieteikums, objekti ir sākuši vai atjaunojuši savu darbību un ir izveidojuši vienotu biodrošības pārvaldības sistēmu, lai nodrošinātu minētā nodalījuma brīvumu no slimības;

c)

nodalījumam, par ko iesniegts pieteikums, piemēro vienu vienotu biodrošības pārvaldības sistēmu, lai statusu “brīvs no slimības” nodrošinātu visiem objektiem, kas ir šajā nodalījumā; un

d)

nodalījumu, par ko iesniegts pieteikums, kompetentā iestāde ir apstiprinājusi tādiem mērķiem kā dzīvnieku un to izcelsmes produktu pārvietošana saskaņā ar:

i)

šīs regulas 99. un 100. pantu attiecībā uz nodalījumiem, kuros tur sauszemes dzīvniekus un to izcelsmes produktus;

ii)

šīs regulas 183. un 184. pantu attiecībā uz nodalījumiem, kuros tur akvakultūras dzīvniekus un to izcelsmes produktus.

3.   Dalībvalstu pieteikumos uz statusa “brīvs no slimības” atzīšanu nodalījumiem saskaņā ar 1. un 2. punktu iekļauj pierādījumus, kas parāda, ka minētajos punktos paredzētie nosacījumi ir izpildīti.

4.   Komisija ar īstenošanas aktiem:

a)

atzīst un vajadzības gadījumā groza nodalījumu statusu “brīvs no slimības”, ja ir izpildīti 1. punktā vai 2. punktā un 3. punktā noteiktie nosacījumi;

b)

nosaka, saistībā ar kurām sarakstā norādītām slimībām, kuras minētas 9. panta 1. punkta a), b) un c) apakšpunktā, var veidot no slimības brīvus nodalījumus.

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 266. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

5.   Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 264. pantu attiecībā uz noteikumiem, ar kuriem papildina šajā pantā iekļautos noteikumus attiecībā uz:

a)

prasībām statusa “brīvs no slimības” atzīšanu nodalījumiem, kā paredzēts šā panta 1. un 2. punktā, balstoties uz to sarakstā norādīto slimību profilu, kas minētas 9. panta 1. punkta a), b) un c) apakšpunktā, un attiecībā vismaz uz:

i)

uzraudzības rezultātiem un citiem pierādījumiem, kas nepieciešami, lai pamatotu brīvumu no slimības,

ii)

biodrošības pasākumiem;

b)

sīki izstrādātiem noteikumiem par to, kā kompetentā iestāde apstiprina statusu “brīvs no slimības” nodalījumiem, kā paredzēts 1. un 2. punktā; un

c)

noteikumiem, kas attiecas uz nodalījumiem, kas atrodas vairāk nekā vienas dalībvalsts teritorijā.

38. pants

No slimības brīvu dalībvalstu, zonu vai nodalījumu saraksti

Katra dalībvalsts vajadzības gadījumā izveido un atjaunina sarakstu, kurā ietver savas no slimības brīvās teritorijas vai zonas, kā paredzēts 36. panta 1. un 3. punktā, un savus no slimības brīvos nodalījumus, kā paredzēts 37. panta 1. un 2. punktā.

Dalībvalstis minētos sarakstus dara publiski pieejamus. Komisija palīdz dalībvalstīm minētajos sarakstos iekļauto informāciju darīt pieejamu sabiedrībai, savā tīmekļa lapā nodrošinot saites uz dalībvalstu informatīvajām tīmekļa lapām.

39. pants

Pilnvaru deleģēšana attiecībā uz dalībvalstu un zonu statusu “brīvs no slimības”

Komisija saskaņā ar 264. pantu pieņem deleģētos aktus attiecībā uz:

a)

sīki izstrādātiem noteikumiem par dalībvalstu un to zonu statusu “brīvs no slimības”, balstoties uz dažādajiem slimību profiliem, attiecībā uz:

i)

kritērijiem, ko izmanto, lai pamatotu dalībvalstu apgalvojumus, ka neviena no sarakstā norādītajām sugām nav sastopama vai nav spējīga izdzīvot to teritorijā, un pierādījumiem, kas nepieciešami, lai pamatotu šādus apgalvojumus, kā paredzēts 36. panta 1. punkta a) apakšpunktā,

ii)

kritērijiem, ko izmanto, un pierādījumiem, kas nepieciešami, lai pamatotu apgalvojumus, ka slimības ierosinātājs vai vektors nav spējīgs izdzīvot, kā paredzēts 36. panta 1. punkta b) un c) apakšpunktā,

iii)

kritērijiem, ko izmanto un nosacījumiem, ko piemēro, lai noteiktu brīvumu no konkrētās slimības, kā minēts 36. panta 1. punkta d) apakšpunktā,

iv)

uzraudzības rezultātiem un citiem pierādījumiem, kas nepieciešami, lai pamatotu brīvumu no slimības,

v)

biodrošības pasākumiem,

vi)

ierobežojumiem un nosacījumiem, kas attiecas uz vakcinēšanu no slimības brīvās dalībvalstīs un to zonās,

vii)

tādu zonu izveidošanu, kas no slimības brīvās zonas vai zonas, uz kurām attiecas izskaušanas programma, nodala no ierobežojumu zonām (“buferzonas”),

viii)

zonām, kuras atrodas vairāk nekā vienas dalībvalsts teritorijā;

b)

atkāpēm no prasības saņemt Komisijas apstiprinājumu statusam “brīvs no slimības” attiecībā uz vienu vai vairākām sarakstā norādītajām slimībām, kas minētas 9. panta 1. punkta b) un c) apakšpunktā, kā noteikts 36. panta 1. punktā, ja šāds apstiprinājums nav nepieciešams, jo sīki izstrādāti noteikumi par brīvumu no slimības ir paredzēti noteikumos, kas pieņemti, ievērojot šā panta a) punktu;

c)

informāciju, kas dalībvalstīm jāsniedz Komisijai un pārējām dalībvalstīm, lai pamatotu deklarācijas par statusu “brīvs no slimības”, kā paredzēts šā panta b) punktā, bez īstenošanas akta pieņemšanas saskaņā ar 36. panta 4. punktu.

40. pants

Īstenošanas pilnvaras

Komisija ar īstenošanas aktiem nosaka sīki izstrādātas prasības attiecībā uz informāciju, kas dalībvalstīm jāsniedz Komisijai un pārējām dalībvalstīm, lai pamatotu deklarācijas par teritoriju, zonu un nodalījumu statusu “brīvs no slimības” saskaņā ar 36.–39. pantu un formātu un procedūrām, kas attiecas uz:

a)

pieteikumiem statusa “brīvs no slimības” atzīšanai visai attiecīgās dalībvalsts teritorijai vai tās zonām un nodalījumiem,

b)

informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm un Komisiju par dalībvalstīm vai to zonām un nodalījumiem, kas ir brīvi no slimības.

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 266. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

41. pants

Statusa “brīvs no slimības” saglabāšana

1.   Statusu “brīvs no slimības” dalībvalstis savām teritorijām vai to zonām vai nodalījumiem saglabā tikai līdz brīdim, kamēr:

a)

tiek turpināts pildīt nosacījumus, kas attiecas uz statusu “brīvs no slimības” un kas paredzēti 36. panta 1. punktā un 37. panta 1. un 2. punktā, un noteikumus, kas noteikti, ievērojot šā panta 3. punktu un 39. pantu;

b)

ņemot vērā 27. pantā paredzētās prasības, tiek veikta uzraudzība, lai pārbaudītu, ka attiecīgā teritorija, zona vai nodalījums turpina būt brīvs no sarakstā norādītās slimības, attiecībā uz kuru ir apstiprināts vai atzīts statuss “brīvs no slimības”;

c)

saskaņā ar IV un V daļā paredzētajiem noteikumiem tiek piemēroti ierobežojumi, uz attiecīgo teritoriju, zonu vai nodalījumu pārvietojot tādu sugu dzīvniekus un attiecīgi to izcelsmes produktus, kas norādīti sarakstā saistībā ar sarakstā norādīto slimību, attiecībā uz kuru ir apstiprināts vai atzīts statuss “brīvs no slimības”;

d)

tiek piemēroti citi biodrošības pasākumi, lai nepieļautu, ka tiek ievazāta kāda sarakstā norādīta slimība, attiecībā uz kuru ir apstiprināts vai atzīts statuss “brīvs no slimības”.

2.   Dalībvalsts nekavējoties informē Komisiju, ja 1. punktā minētie statusa “brīvs no slimības” saglabāšanas nosacījumi vairs nav izpildīti.

3.   Komisija pieņem deleģētos aktus saskaņā ar 264. pantu attiecībā uz šādiem nosacījumiem statusa “brīvs no slimības” saglabāšanai:

a)

šā panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētā uzraudzība;

b)

šā panta 1. punkta d) apakšpunktā paredzētie biodrošības pasākumi.

42. pants

Statusa “brīvs no slimības” apturēšana, atsaukšana un atjaunošana

1.   Ja kādai dalībvalstij kļūst zināms vai ir iemesls uzskatīt, ka ir pārkāpts kāds no nosacījumiem, kas jāievēro, lai tā saglabātu no slimības brīvas dalībvalsts, vai tās zonas vai nodalījuma statusu, tā nekavējoties:

a)

attiecīgā gadījumā atkarībā no riska aptur vai ierobežo to, ka sarakstā norādītās sugas, attiecībā uz kurām saistībā ar sarakstā norādīto slimību ir apstiprināts vai atzīts statuss “brīvs no slimības”, tiek pārvietotas uz citām dalībvalstīm, zonām vai teritorijām, kurām attiecībā uz minēto sarakstā norādīto slimību ir augstāks veselības statuss;

b)

attiecīgā gadījumā, lai novērstu to, ka izplatās kāda sarakstā norādīta slimība, attiecībā uz kuru ir apstiprināts vai atzīts statuss “brīvs no slimības”, piemēro III daļas II sadaļā paredzētos slimību kontroles pasākumus.

2.   Šā panta 1. punktā paredzētos pasākumus atceļ, ja turpmāka izmeklēšana apstiprina, ka:

a)

pārkāpums, par kuru ir aizdomas, nav noticis; vai

b)

pārkāpumam, par kuru ir aizdomas, nav bijis būtiskas ietekmes un attiecīgā dalībvalsts var sniegt pierādījumus, ka nosacījumi, kas tai ļauj saglabāt statusu “brīvs no slimības”, atkal ir izpildīti.

3.   Ja attiecīgās dalībvalsts veikta tālāka izmeklēšana apstiprina, ka ir bijis tādas tās sarakstā norādītās slimības uzliesmojums, attiecībā uz kuru valsts ir ieguvusi statusu “brīvs no slimības”, vai ka citādā veidā ir būtiski pārkāpti statusa “brīvs no slimības” saglabāšanas nosacījumi, kā minēts 41. panta 1. punktā, vai ka pastāv nozīmīga varbūtība, ka šādi gadījumi ir bijuši, dalībvalsts nekavējoties par to informē Komisiju.

4.   Pēc tam, kad no attiecīgās dalībvalsts saņemta informācija, ka statusa “brīvs no slimības” nosacījumi vairs netiek pildīti, Komisija bez liekas kavēšanās ar īstenošanas aktu atsauc statusa “brīvs no slimības” apstiprinājumu dalībvalstij vai zonai, kam tas piešķirts saskaņā ar 36. panta 4. punktu, vai nodalījumam, kam tas atzīts saskaņā ar 37. panta 4. punktu.

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 266. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

5.   Pienācīgi pamatotu, nenovēršamu un steidzamu iemeslu dēļ, ja šā panta 3. punktā minētā sarakstā norādītā slimība strauji izplatās, nesot risku, ka ļoti būtiski tiks ietekmēta dzīvnieku veselība vai sabiedrības veselība, ekonomika vai sabiedrība, Komisija saskaņā ar 266. panta 3. punktā minēto procedūru pieņem īstenošanas aktus, kas jāpiemēro nekavējoties.

6.   Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 264. pantu attiecībā uz noteikumiem, ar kuriem papildina šā panta 1. un 2. punktā izklāstītos noteikumus par statusa “brīvs no slimības” apturēšanu, atsaukšanu un atjaunošanu.

III DAĻA

INFORMĒTĪBA PAR SLIMĪBĀM, SLIMĪBGATAVĪBA UN SLIMĪBU KONTROLE

I SADAĻA

INFORMĒTĪBA PAR SLIMĪBĀM UN SLIMĪBGATAVĪBA

1. NODAĻA

Ārkārtas situāciju plāni un modelējošas mācības

43. pants

Ārkārtas situāciju plāni

1.   Dalībvalstis pēc pienācīgas apspriešanās ar ekspertiem un attiecīgām ieinteresētajām personām izstrādā un uztur atjauninātus ārkārtas situāciju plānus un, attiecīgā gadījumā, sīki izstrādātas norādījumu rokasgrāmatas, kurās noteikts, kādi pasākumi attiecīgajai dalībvalstij ir jāveic, lai augstā līmenī nodrošinātu informētību par slimību, slimībgatavību un spēju uzsākt ātru reaģēšanu, ja ir konstatēts slimības gadījums attiecībā uz 9. panta 1. punkta a) apakšpunktā minētu sarakstā norādītu slimību vai vajadzības gadījumā uz slimību, kura radusies no jauna.

2.   Minētie ārkārtas situāciju plāni un, attiecīgā gadījumā, sīki izstrādātas norādījumu rokasgrāmatas aptver vismaz šādus jautājumus:

a)

kompetentajā iestādē izveidota tāda subordinācijas ķēde, kurā ir iesaistītas citas publiskas iestādes, lai nacionālā, reģionālā un vietējā līmenī būtu nodrošināts ātrs un rezultatīvs lemšanas process;

b)

kompetentās iestādes un pārējo publisko iestāžu un attiecīgo ieinteresēto personu sadarbības satvars saskanīgas un koordinētas darbības nodrošināšanai;

c)

pieejamība attiecībā uz:

i)

telpām,

ii)

laboratorijām,

iii)

aprīkojumu,

iv)

darbiniekiem,

v)

ārkārtas gadījumiem paredzētiem līdzekļiem,

vi)

visiem citiem attiecīgiem materiāliem un resursiem, kādi nepieciešami, lai ātri un rezultatīvi izskaustu sarakstā norādītās slimības, kas minētas 9. panta 1. punkta a) apakšpunktā, vai no jauna radušās slimības.

d)

pieejamība attiecībā uz šādiem centriem un grupām, kam ir nepieciešamās speciālās zināšanas palīdzības sniegšanai kompetentajai iestādei:

i)

darbībspējīgs centrāls slimību kontroles centrs,

ii)

attiecīgās dalībvalsts administratīvajai situācijai un ģeogrāfiskajam stāvoklim atbilstoši reģionāli un vietēji slimību kontroles centri,

iii)

darbībspējīgas ekspertu grupas;

e)

īstenošana attiecībā uz slimību kontroles pasākumiem, kas II sadaļas 1. nodaļā paredzēti attiecībā uz sarakstā norādītajām slimībām, kuras minētas 9. panta 1. punkta a) apakšpunktā, un attiecībā uz slimībām, kuras radušās no jauna;

f)

attiecīgā gadījumā, noteikumi par ārkārtas vakcināciju;

g)

principi, kas attiecas uz tādu ierobežotu zonu ģeogrāfiskām robežām, ko kompetentā iestāde izveidojusi saskaņā ar 64. panta 1. punktu;

h)

koordinācija ar kaimiņos esošajām dalībvalstīm un attiecīgā gadījumā – kaimiņos esošajām trešām valstīm un teritorijām.

44. pants

Īstenošanas pilnvaras attiecībā uz ārkārtas situāciju plāniem

Komisija ar īstenošanas aktiem nosaka vajadzīgos pasākumus par 43. panta 1. punktā minēto ārkārtas situāciju plānu īstenošanu dalībvalstīs..

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 266. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

45. pants

Modelējošās mācības

1.   Kompetentā iestāde nodrošina, ka regulāri vai ar piemērotiem starplaikiem rīko ar 43. panta 1. punktā paredzētajiem ārkārtas situāciju plāniem saistītas modelējošas mācības, lai:

a)

attiecīgajā dalībvalstī augstā līmenī nodrošinātu informētību par slimībām, slimībgatavību un spēju uzsākt ātru reaģēšanu;

b)

pārbaudītu, ka minētie ārkārtas situāciju plāni darbojas.

2.   Ja tas praktiski īstenojami un atbilstīgi, modelējošās mācības veic ciešā sadarbībā ar kaimiņos esošo dalībvalstu un kaimiņos esošo trešo valstu un teritoriju kompetentajām iestādēm.

3.   Dalībvalstis pēc pieprasījuma Komisijai un citām dalībvalstīm dara pieejamu ziņojumu par veikto modelējošo mācību galvenajiem rezultātiem.

4.   Attiecīgā gadījumā, ja nepieciešams, Komisija ar īstenošanas aktiem paredz tādus noteikumus par modelējošo mācību praktisko īstenošanu, kas attiecas uz:

a)

to, cik bieži notiek modelējošās mācības;

b)

gadījumiem, kad modelējošās mācības aptver vairāk nekā vienu no sarakstā norādītajām slimībām, kas minētas 9. panta 1. punkta a) apakšpunktā.

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 266. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

2. NODAĻA

Veterināro zāļu izmantošana slimību profilaksē un kontrolē

46. pants

Veterināro zāļu izmantošana slimību profilaksē un kontrolē

1.   Dalībvalstis var veikt pasākumus attiecībā uz veterināro zāļu izmantošanu sarakstā norādītām slimībām, lai nodrošinātu iespējami iedarbīgu minēto slimību profilaksi vai kontroli, ar noteikumu, ka šādi pasākumi ir piemēroti vai vajadzīgi.

Minētie pasākumi var attiekties uz:

a)

veterināro zāļu lietošanas aizliegumiem un ierobežojumiem;

b)

veterināro zāļu obligātu lietošanu.

2.   Apsverot, vai attiecībā uz konkrētu sarakstā norādītu slimību veterināras zāles izmantot par profilakses un kontroles pasākumu un kā to darīt, dalībvalstis ņem vērā šādus kritērijus:

a)

kāds ir slimības profils;

b)

kāds ir sarakstā norādītās slimības ģeogrāfiskais sadalījums:

i)

attiecīgajā dalībvalstī,

ii)

Savienībā,

iii)

attiecīgā gadījumā, kaimiņos esošās trešās valstīs un teritorijās,

iv)

trešās valstīs un teritorijās, no kurām Savienībā ieved dzīvniekus un produktus,

c)

kāda ir konkrēto veterināro zāļu pieejamība un iedarbīgums un ar tām saistītie riski;

d)

kāda ir to diagnostikas testu pieejamība, ar kuriem konstatē infekciju dzīvniekiem, kas ārstēti ar attiecīgajām veterinārajām zālēm,

e)

kā attiecīgo veterināro zāļu lietošana salīdzinājumā ar citām pieejamām slimību profilakses un kontroles stratēģijām ietekmē ekonomiku, sociālo jomu, dzīvnieku labturību un vidi.

3.   Dalībvalstis veic attiecīgus profilakses pasākumus attiecībā uz veterināro zāļu tādu izmantošanu zinātniskos pētījumos vai šo zāļu izstrādes un testēšanas nolūkā, ko veic kontrolētos apstākļos, orientējoties uz dzīvnieku un sabiedrības veselības aizsardzību.

47. pants

Pilnvaru deleģēšana attiecībā uz veterināro zāļu lietošanu

1.   Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 264. pantu attiecībā uz to, kas varētu būt piemēroti un vajadzīgi pasākumi, kā noteikts 46. pantā, attiecībā uz:

a)

veterināro zāļu lietošanas aizliegumiem un ierobežojumiem;

b)

konkrētiem nosacījumiem attiecībā uz veterināro zāļu izmantošanu konkrētai sarakstā norādītai slimībai

c)

riska mazināšanas pasākumiem, kas novērš sarakstā norādīto slimību izplatīšanos ar tādu dzīvnieku starpniecību, kuri ārstēti ar veterinārajām zālēm, vai ar produktiem no šādiem dzīvniekiem;

d)

konkrētu sarakstā norādītu slimību uzraudzību pēc vakcīnu un citu veterināro zāļu lietošanas.

2.   Šā panta 1. punktā izklāstītos noteikumus Komisija paredz, ņemot vērā kritērijus, kas noteikti 46. panta 2. punktā.

3.   Ja no jauna radušos risku gadījumā tas nenovēršamu un steidzamu iemeslu dēļ nepieciešams, noteikumiem, kas pieņemtiievērojot šā panta 1. punktu, piemēro 265. pantā paredzēto kārtību.

3. NODAĻA

Antigēnu, vakcīnu un diagnostikas reaģentu bankas

48. pants

Savienības antigēnu, vakcīnu un diagnostikas reaģentu banku izveidošana

1.   Attiecībā uz 9. panta 1. punkta a) apakšpunktā minētām sarakstā norādītām slimībām, pret kurām vakcinēt nav aizliegts ar deleģētu aktu, kas pieņemts, ievērojot 47. pantu, Komisija savā atbildībā var izveidot Savienības antigēnu, vakcīnu un diagnostikas reaģentu bankas, kurās glabā un atjauno viena vai vairāku turpmāk minēto bioloģiskas cilmes produktu krājumus:

a)

antigēni;

b)

vakcīnas;

c)

vakcīnas pirmējā sējmateriāla krājumi;

d)

diagnostikas reaģenti.

2.   Komisija nodrošina, lai 1. punktā minētās Savienības antigēnu, vakcīnu un diagnostikas reaģentu bankas:

a)

ņemot vērā dalībvalstu vajadzības, kas aplēstas atbilstoši 43. panta 1. punktā paredzētajiem ārkārtas situāciju plāniem, glabātu pietiekamus krājumus ar konkrētajai sarakstā norādītajai slimībai atbilstīga tipa antigēniem, vakcīnām, vakcīnu pirmējā sējmateriāla krājumiem un diagnostikas reaģentiem;

b)

krājumus ar antigēniem, vakcīnām, vakcīnu pirmējā sējmateriāla krājumiem un diagnostikas reaģentiem saņemtu regulāri un laikus atjaunotu;

c)

tiktu uzturētas un pārvietotas saskaņā ar 16. panta 1. punktā paredzētajām atbilstīgām biodrošības, biodrošuma un bionorobežošanas prasībām un saskaņā ar 16. panta 2. punktu pieņemtajiem deleģētajiem aktiem.

3.   Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 264. pantu attiecībā uz to:

a)

kā notiek krājumu pārvaldīšana, glabāšana un atjaunošana Savienības antigēnu, vakcīnu un diagnostikas reaģentu bankās, kā paredzēts šā panta 1. un 2. punktā;

b)

kādas biodrošības, biodrošuma un bionorobežošanas prasības attiecināmas uz minēto banku darbību, ievērojot prasības, kas paredzētas 16. panta 1. punktā, un ņemot vērā deleģētos aktus, kas pieņemti saskaņā ar 16. panta 2. punktu.

49. pants

Piekļuve Savienības antigēnu, vakcīnu un diagnostikas reaģentu bankām

1.   Ar noteikumu, ka krājumi ir pieejami, Komisija pēc pieprasījuma nodrošina, ka 48. panta 1. punktā minētos bioloģiskas cilmes produktus no Savienības antigēnu, vakcīnu un diagnostikas reaģentu bankām piegādā:

a)

vispirms dalībvalstīm; un

b)

trešām valstīm un teritorijām ar noteikumu, ka šāda piegāde galvenokārt ir paredzēta, lai novērstu slimības izplatīšanos Savienībā.

2.   Ja pieejamie krājumi ir ierobežoti, Komisija prioritizē piekļuvi krājumiem, kas jāpiegādā, ievērojot 1. punktu, pamatojoties uz to:

a)

kādos slimības apstākļos pieprasījums ir veikts;

b)

vai pieprasītājā dalībvalstī vai trešā valstī, vai teritorijā pastāv valsts antigēnu, vakcīnu un diagnostikas reaģentu banka;

c)

vai pastāv tādi Savienības pasākumi attiecībā uz obligāto vakcināciju, kas noteikti ar deleģētiem aktiem, kuri pieņemti saskaņā ar 47. pantu.

50. pants

Īstenošanas pilnvaras attiecībā uz Savienības antigēnu, vakcīnu un diagnostikas reaģentu bankām

1.   Komisija ar īstenošanas aktiem par Savienības antigēnu, vakcīnu un diagnostikas reaģentu bankām paredz noteikumus, kas attiecībā uz 48. panta 1. punktā minētajiem bioloģiskas cilmes produktiem konkretizē:

a)

kuri no šiem bioloģiskas cilmes produktiem ir uzņemami Savienības antigēnu, vakcīnu un diagnostikas reaģentu bankās un uz kurām 9. panta 1. punkta a) apakšpunktā minētajām sarakstā norādītajām slimībām tie attiecas;

b)

kāda veida bioloģiskas cilmes produkti ir uzņemami Savienības antigēnu, vakcīnu un diagnostikas reaģentu bankās un kāds to daudzums uzņemams attiecībā uz katru konkrēto sarakstā norādīto 9. panta 1. punkta a) apakšpunktā minēto slimību, kuru dēļ konkrētā banka ir izveidota;

c)

kādas ir prasības attiecībā uz šo bioloģiskas cilmes produktu krājumiem, glabāšanu un atjaunošanu;

d)

kā šos bioloģiskas cilmes produktus piegādā no Savienības antigēnu, vakcīnu un diagnostikas reaģentu bankām uz dalībvalstīm un trešām valstīm un teritorijām;

e)

kādas ir procedurālās un tehniskās prasības attiecībā uz šo bioloģiskas cilmes produktu uzņemšanu Savienības antigēnu, vakcīnu un diagnostikas reaģentu bankās un attiecīgas piekļuves pieprasīšanu.

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 266. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

2.   Pienācīgi pamatotu, nenovēršamu un steidzamu iemeslu dēļ saistībā ar 9. panta 1. punkta a) apakšpunktā minētu sarakstā norādītu slimību, kura ir risks ar ļoti būtisku ietekmi, Komisija saskaņā ar 266. panta 3. punktā minēto procedūru pieņem īstenošanas aktus, kas jāpiemēro nekavējoties.

51. pants

Informācijas konfidencialitāte attiecībā uz Savienības antigēnu, vakcīnu un diagnostikas reaģentu bankām

Informāciju par to, kādu 48. panta 1. punktā minēto bioloģiskas cilmes produktu daudzumu glabā Savienības antigēnu, vakcīnu un diagnostikas reaģentu bankās un kādi ir šo produktu apakštipi, Komisija uzskata par klasificētu informāciju un nepublicē.

52. pants

Valsts antigēnu, vakcīnu un diagnostikas reaģentu bankas

1.   Dalībvalstis, kas 9. panta 1. punkta a) apakšpunktā minētām sarakstā norādītām slimībām, kuru vajadzībām pastāv Savienības antigēnu, vakcīnu un diagnostikas reaģentu bankas, ir nodibinājušas valsts antigēnu, vakcīnu un diagnostikas reaģentu bankas, nodrošina, ka valsts antigēnu, vakcīnu un diagnostikas reaģentu bankas ievēro biodrošības, biodrošuma un bionorobežošanas prasības, kas noteiktas 16. panta 1. punkta a) apakšpunktā un deleģētajos aktos, kuri pieņemti saskaņā ar 16. panta 2. punktu un 48. panta 3. punkta b) apakšpunktu.

2.   Dalībvalstis Komisijai sniedz atjauninātu informāciju par:

a)

to, vai pastāv vai ir izveidotas 1. punktā minētās valsts antigēnu, vakcīnu un diagnostikas reaģentu bankas;

b)

to, kāda veida antigēni, vakcīnas, vakcīnu pirmējā sējmateriāla krājumi un diagnostikas reaģenti atrodas šādās bankās, un kādā daudzumā;

c)

jebkādām izmaiņām šādu banku darbībā.

Minēto informāciju Komisija uzskata par klasificētu informāciju un nepublicē.

3.   Komisija var ar īstenošanas aktiem paredzēt noteikumus, kuros konkretizēts 2. punktā paredzētās informācijas saturs, iesniegšanas biežums un veids.

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 266. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

II SADAĻA

SLIMĪBU KONTROLES PASĀKUMI

1. NODAĻA

Slimību kontroles pasākumi attiecībā uz 9. panta 1. punkta a) apakšpunktā minētām sarakstā norādītām slimībām

1. iedaļa

Slimību kontroles pasākumi gadījumos, kur rodas aizdomas, ka turētiem dzīvniekiem ir sarakstā norādīta slimība

53. pants

Operatoru un citu attiecīgo fizisko un juridisko personu pienākumi

1.   Ja ir aizdomas, ka turētiem dzīvniekiem ir kāda no 9. panta 1. punkta a) apakšpunktā minētām sarakstā norādītām slimībām, papildus tam, ka tiek izpildīts 18. panta 1. punktā noteiktais paziņošanas pienākums, un pirms jebkādus slimību kontroles pasākumus saskaņā ar 54. panta 1. punktu un 55. panta 1. punktu ir veikusi kompetentā iestāde, dalībvalstis veic pasākumus, lai nodrošinātu, ka operatori un citas attiecīgās fiziskās un juridiskās personas veic piemērotos 55. panta 1. punkta c), d) un e) apakšpunktā paredzētos slimību kontroles pasākumus, lai novērstu, ka minētā sarakstā norādītā slimība no tādiem skartiem dzīvniekiem, objektiem un vietām, par kuriem tie ir atbildīgi, izplatās uz citiem dzīvniekiem, kas nav skarti, vai uz cilvēkiem.

2.   Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 264. pantu attiecībā uz sīki izstrādātiem noteikumiem, kas papildina slimību kontroles pasākumus, kas paredzēti šā panta 1. punktā.

54. pants

Izmeklēšana, ko kompetentā iestāde veic, ja ir aizdomas par sarakstā norādītu slimību

1.   Ja ir aizdomas, ka turētiem dzīvniekiem ir kāda no sarakstā norādītām slimībām, kas minētas 9. panta 1. punkta a) apakšpunktā, kompetentā iestāde nekavējoties veic izmeklēšanu, lai apstiprinātu vai izslēgtu minētās sarakstā norādītās slimības klātbūtni.

2.   Šā panta 1. punktā minētās izmeklēšanas vajadzībām kompetentā iestāde attiecīgā gadījumā nodrošina, lai:

a)

attiecībā uz konkrēto sarakstā norādīto slimību oficiālie veterinārārsti klīniski izmeklētu reprezentatīvu paraugu ar turētiem dzīvniekiem, kas pieder sarakstā norādītai sugai;

b)

no šiem sarakstā norādītai sugai piederošiem turētiem dzīvniekiem oficiālie veterinārārsti paņemtu attiecīgus paraugus un citus paraugus izmeklēšanai laboratorijās, ko šim nolūkam ir nozīmējusi kompetentā iestāde;

c)

šādās nozīmētās laboratorijās tiek veiktas izmeklēšanas, lai apstiprinātu vai izslēgtu konkrētās sarakstā norādītās slimības klātbūtni.

3.   Komisija pieņem deleģētos aktus saskaņā ar 264. pantu attiecībā uz sīki izstrādātiem noteikumiem, kas papildina noteikumus par kompetento iestāžu veikto izmeklēšanu, kā paredzēts šā panta 1. punktā.

55. pants

Kompetento iestāžu veiktie provizoriskie slimību kontroles pasākumi

1.   Ja kompetentajai iestādei ir aizdomas, ka turētiem dzīvniekiem ir sarakstā norādīta slimība, kā minēts 9. panta 1. punkta a) apakšpunktā, attiecīgā kompetentā iestāde, pirms ir saņemti 54. panta 1. punktā paredzētās izmeklēšanas rezultāti un veikti 61. panta 1. punktā paredzētie slimību kontroles pasākumi, veic šādus provizoriskus slimību kontroles pasākumus, ievērojot valstu prasības attiecībā uz piekļuves iegūšanu privātām dzīvesvietām:

a)

attiecīgajam objektam, pārtikas un barības uzņēmumam vai dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu uzņēmumam, vai jebkurai citai vietai, kur rodas aizdomas par slimības parādīšanos, tostarp tām vietām, kur, iespējams, ir izcēlusies slimība, par kuru pastāv aizdomas, nosaka oficiālu uzraudzību;

b)

sastāda inventāra sarakstu ar:

i)

turētajiem dzīvniekiem, kas atrodas attiecīgajā objektā, pārtikas un barības uzņēmumā vai dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu uzņēmumā, vai jebkurā citā vietā;

ii)

ja minētās sarakstā norādītās slimības izplatībai tas ir būtiski – produktiem, kas atrodas minētajā objektā, pārtikas un barības uzņēmumā vai dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu uzņēmumā, vai jebkurā citā vietā;

c)

nodrošina, ka tiek piemēroti atbilstīgi biodrošības pasākumi, lai novērstu minētās sarakstā norādītās slimības ierosinātāja izplatīšanos uz citiem dzīvniekiem vai uz cilvēkiem;

d)

attiecīgos gadījumos, lai novērstu slimības ierosinātāja tālāku izplatīšanos, nodrošina, ka turētus dzīvniekus, kas pieder pie sugām, kuras norādītas sarakstā attiecībā uz minēto sarakstā norādīto slimību, tur izolācijā un ka ir novērsta to saskare ar savvaļas dzīvniekiem;

e)

tādu turēto dzīvnieku, produktu un attiecīgā gadījumā cilvēku, transporta līdzekļu un jebkādu materiālu vai citu līdzekļu, ar kuriem slimības ierosinātājs varētu būt izplatījies uz objektu, pārtikas un barības uzņēmumu vai dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu uzņēmumu, vai no tā, vai no jebkuras citas vietas, kurā ir aizdomas par minēto sarakstā norādīto slimību, pārvietošanu ierobežo tiktāl, cik ir nepieciešams, lai novērstu tās izplatību;

f)

ņemot vērā šīs nodaļas 4. iedaļā paredzētos kontroles pasākumus, veic jebkādus citus nepieciešamus slimību kontroles pasākumus attiecībā uz to, kā:

i)

citiem objektiem, pārtikas un barības uzņēmumiem vai dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu uzņēmumiem, vai jebkurai citai vietai piemēro kompetentās iestādes veikto izmeklēšanu, kas paredzēta 54. panta 1. punktā, un slimību kontroles pasākumus, kas paredzēti šā punkta a)–d) apakšpunktā;

ii)

attiecīgi ņemot vērā slimības profilu, izveido jebkādas pagaidu ierobežojumu zonas;

g)

sāk 57. panta 1. punktā paredzēto epidemioloģisko izmeklēšanu.

2.   Komisija pieņem deleģētos aktus saskaņā ar 264. pantu attiecībā uz sīki izstrādātiem noteikumiem, ar kuriem papildina šā panta 1. punktā paredzētos noteikumus attiecībā uz konkrētajiem un sīkāk izstrādātajiem slimību kontroles pasākumiem, kas veicami atkarībā no 9. panta 1. punkta a) apakšpunktā minētās slimības, pamatojoties uz saistītajiem riskiem:

a)

attiecīgajai dzīvnieku sugai vai kategorijai;

b)

attiecīgajam ražošanas veidam.

56. pants

Provizorisko slimību kontroles pasākumu pārskatīšana un paplašināšana

Šīs regulas 55. panta 1. punktā paredzētos slimību kontroles pasākumus:

a)

kompetentā iestāde attiecīgi pārskata atbilstīgi konstatējumiem, kas gūti:

i)

izmeklēšanā, kas paredzēta 54. panta 1. punktā,

ii)

šīs regulas 57. panta 1. punktā paredzētā epidemioloģiskā izmeklēšanā;

b)

ja nepieciešams, attiecina uz citām vietām, kā minēts 55. panta 1. punkta a) apakšpunktā.

2. iedaļa

Epidemioloģiskā izmeklēšana

57. pants

Epidemioloģiskā izmeklēšana

1.   Kompetentā iestāde veic epidemioloģisku izmeklēšanu tad, ja ir apstiprināts, ka dzīvniekiem ir kāda no 9. panta 1. punkta a) apakšpunktā minētajām sarakstā norādītajām slimībām.

2.   Šā panta 1. punktā paredzētās epidemioloģiskās izmeklēšanas mērķis ir:

a)

identificēt konkrētās sarakstā norādītās slimības iespējamo izcelsmi un tās izplatīšanās līdzekļus;

b)

aprēķināt slimības klātbūtnes iespējamo ilgumu;

c)

identificēt objektus un to epidemioloģiskās vienības, pārtikas un dzīvnieku barības uzņēmumus vai dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu uzņēmumus, vai citas vietas, kur varējuši inficēties, invadēties vai kontaminēties dzīvnieki, kas norādīti sarakstā attiecībā uz sarakstā norādīto slimību, par kuru ir aizdomas;

d)

gūt informāciju, kā ir pārvietoti tādi turēti dzīvnieki, personas, produkti, transportlīdzekļi, jebkādi materiāli vai citi līdzekļi, ar kuru starpniecību attiecīgajā periodā pirms paziņojuma par aizdomām par sarakstā norādīto slimību vai tās apstiprināšanu varētu būt izplatījies slimības ierosinātājs;

e)

gūt informāciju par sarakstā norādītās slimības iespējamo izplatīšanos apkārtējā vidē, arī par slimības vektoru klātbūtni un sadalījumu.

3. iedaļa

Slimības apstiprināšana turētiem dzīvniekiem

58. pants

Oficiāls kompetentās iestādes apstiprinājums par sarakstā norādītu slimību, kas minēta 9. panta 1. punkta a) apakšpunktā

1.   Oficiālu apstiprinājumu par kādu no 9. panta 1. punkta a) apakšpunktā minētajām sarakstā norādītajām slimībām kompetentā iestāde pamato ar šādu informāciju:

a)

šīs regulas 54. panta 2. punktā paredzēto klīnisko un laboratorisko pārbaužu rezultāti;

b)

šīs regulas 57. panta 1. punktā paredzētās epidemioloģiskās izmeklēšanas sākotnējie rezultāti vai galarezultāti;

c)

citi pieejami epidemioloģiski dati.

2.   Komisija pieņem deleģētos aktus saskaņā ar 264. pantu attiecībā uz prasībām, kas jāizpilda attiecībā uz oficiālo apstiprināšanu, kura minēta šā panta 1. punktā.

59. pants

Provizorisku slimību kontroles pasākumu atcelšana, ja sarakstā norādītās slimības klātbūtne tikusi izslēgta

Kompetentā iestāde 55. panta 1. punktā un 56. pantā paredzētos provizoriskos slimību kontroles pasākumus turpina piemērot līdz brīdim, kad 9. panta 1. punkta a) apakšpunktā minētās konkrētās sarakstā norādītās slimības klātbūtne ir izslēgta, pamatojoties uz informāciju, kas minēta 58. panta 1. punktā, vai saskaņā ar noteikumiem, kas pieņemti atbilstoši 58. panta 2. punktam.

4. iedaļa

Slimību kontroles pasākumi gadījumā, ja turētiem dzīvniekiem apstiprina slimību

60. pants

Tūlītējie slimību kontroles pasākumi, kas jāveic kompetentajai iestādei

Ja turētiem dzīvniekiem saskaņā ar 58. panta 1. punktu ir oficiāli apstiprināts tādas slimības uzliesmojums, kas ir 9. panta 1. punkta a) apakšpunktā minēta sarakstā norādīta slimība, kompetentā iestāde nekavējoties:

a)

deklarē, ka skartais objekts, pārtikas vai dzīvnieku barības uzņēmums, dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu uzņēmums vai cita vieta ir inficēta ar šo sarakstā norādīto slimību;

b)

izveido šai sarakstā norādītajai slimībai atbilstošu ierobežojumu zonu;

c)

lai nodrošinātu, ka slimību kontroles pasākumi ir pilnīgi koordinēti, īsteno 43. panta 1. punktā paredzēto ārkārtas situāciju plānu.

61. pants

Skartie objekti un citas vietas

1.   Ja attiecībā uz kādu no sarakstā norādītajām slimībām, kas minētas 9. panta 1. punkta a) apakšpunktā, ir noticis tās uzliesmojums turētiem dzīvniekiem, lai novērstu minētās sarakstā norādītās slimības tālāku izplatīšanos, kompetentā iestāde nekavējoties veic vienu vai vairākus šādus slimību kontroles pasākumus objektā, pārtikas vai barības uzņēmumā, dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu uzņēmumā vai citā vietā, kas minēta 60. panta a) punktā, ievērojot valstu prasības attiecībā uz piekļuves iegūšanu privātām dzīvesvietām:

a)

pārvietošanas ierobežojumu noteikšana attiecībā uz personām, dzīvniekiem, produktiem, transportlīdzekļiem vai jebkādiem citiem materiāliem vai vielām, kas var būt kontaminēti un veicināt minētās sarakstā norādītās slimības izplatīšanos;

b)

tādu dzīvnieku, kas, iespējams, ir kontaminēti vai kas veicina minētās sarakstā norādītās slimības izplatīšanos, nonāvēšana un likvidēšana vai kaušana;

c)

produktu, dzīvnieku barības vai jebkādu citu substanču tāda iznīcināšana, pārstrāde, pārveidošana vai apstrāde vai aprīkojuma, transporta līdzekļu, augu vai augu produktu vai iespējami kontaminēta ūdens tāda apstrāde, kas pienācīgi nodrošina, ka jebkādu slimības ierosinātāju vai slimības ierosinātāja vektoru iznīcina;

d)

turētu dzīvnieku vakcinēšana vai ārstēšana ar citām veterinārām zālēm saskaņā ar 46. panta 1. punktu un 69. pantu, un visiem deleģētajiem aktiem, kas pieņemti saskaņā ar 47. pantu;

e)

tādu dzīvnieku un produktu izolēšana, karantinēšana un ārstēšana, kas var būt kontaminēti un veicina sarakstā norādītās slimības izplatīšanos;

f)

tīrīšana, dezinfekcija, kukaiņu un grauzēju kontrole vai citi vajadzīgie biodrošības pasākumi, kas piemērojami skartajam objektam, pārtikas vai barības uzņēmumam, dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu uzņēmumam vai citām vietām, lai sarakstā norādītās slimības izplatīšanos samazinātu līdz minimumam;

g)

tāda pietiekama atbilstīgu paraugu skaita ņemšana, kas nepieciešama, lai pabeigtu 57. panta 1. punktā paredzēto epidemioloģisko izmeklēšanu;

h)

paraugu laboratoriski izmeklējumi;

i)

jebkuri citi atbilstīgi pasākumi.

2.   Nosakot, kurus no 1. punktā paredzētajiem slimību kontroles pasākumiem veikt ir atbilstīgi, kompetentā iestāde ņem vērā:

a)

kāds ir slimības profils;

b)

kāda veida ražošana notiek un kādas ir epidemioloģiskās vienības skartajā objektā, pārtikas vai barības uzņēmumā, dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu objektā vai citā vietā;

3.   Kompetentā iestāde attiecīā objekta vai jebkuras citas vietas atkalapdzīvināšanu atļauj tikai tad, kad:

a)

ir veiksmīgi pabeigti visi 1. punktā paredzētie attiecīgie slimību kontroles pasākumi un laboratoriskie izmeklējumi,

b)

ir pagājis pietiekams laiks, lai skartais objekts, pārtikas vai barības uzņēmums, dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu uzņēmums vai cita vieta no jauna nekontaminētos ar sarakstā norādīto slimību, kas radījusi 1. punktā minēto uzliesmojumu.

62. pants

Epidemioloģiski saistītie objekti un vietas

1.   Kompetentā iestāde 61. panta 1. punktā paredzētos slimību kontroles pasākumus paplašina, tos attiecinot uz tādiem citiem objektiem, to epidemioloģiskajām vienībām, pārtikas vai barības uzņēmumiem vai dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu uzņēmumiem vai jebkurām citām vietām, vai transportlīdzekļiem, par kuriem 57. panta 1. punktā paredzētā epidemioloģiskā izmeklēšana vai klīnisku vai laboratorisku izmeklējumu rezultāti vai citi epidemioloģiski dati pamato aizdomas, ka uz tām, no tām vai ar to starpniecību izplatījusies 9. panta 1. punkta a) apakšpunktā minētā sarakstā norādītā slimība, attiecībā uz kuru šādi pasākumi tikuši veikti.

2.   Ja 57. panta 1. punktā paredzētā epidemioloģiskā izmeklēšana apliecina, ka konkrētās 9. panta 1. punkta a) apakšpunktā minētās sarakstā norādītās slimības varbūtējā izcelšanās vieta ir cita dalībvalsts, vai, ja ir iespējams, ka sarakstā norādītā slimība ir izplatījusies uz citu dalībvalsti, kompetentā iestāde nekavējoties informē minēto dalībvalsti un Komisiju.

3.   Ja notiek jebkura no 2. punktā minētajām norisēm, dažādo dalībvalstu kompetentās iestādes sadarbojas turpmākā epidemioloģiskā izmeklēšanā un slimību kontroles pasākumu piemērošanā.

63. pants

Pilnvaru deleģēšana attiecībā uz slimību kontroles pasākumiem skartajos un epidemioloģiski saistītajos objektos un citās vietās

Komisija saskaņā ar 264. pantu pieņem deleģētos aktus par sīki izstrādātiem noteikumiem attiecībā uz slimību kontroles pasākumiem, kas kompetentajai iestādei saskaņā ar 61. pantu un 62. pantu skartajos un epidemioloģiski saistītajos objektos, pārtikas vai dzīvnieku barības uzņēmumos vai dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu uzņēmumos, un citās vietās jāveic attiecībā uz ikvienu no sarakstā norādītajām slimībām, kuras minētas 9. panta 1. punkta a) apakšpunktā, tostarp noteikumiem par to, kurus no 61. pantā 1. punktā minētajiem slimību kontroles pasākumiem jāpiemēro saistībā ar katru sarakstā norādīto slimību.

Minētie sīki izstrādātie noteikumi aptver šādus jautājumus:

a)

nosacījumi un prasības attiecībā uz 61. panta 1. punkta a)-e) apakšpunktā paredzētajiem slimību kontroles pasākumiem;

b)

tīrīšanas, dezinfekcijas, kukaiņu un grauzēju kontroles procedūras vai citi vajadzīgie biodrošības pasākumi, kā paredzēts 61. panta 1. punkta f) apakšpunktā, attiecīgā gadījumā ar norādījumiem par biocīdu izmantošanu minētajiem mērķiem;

c)

nosacījumi un prasības attiecībā uz 61. panta 1. punkta g) un h) apakšpunktā paredzēto paraugu ņemšanu un laboratoriskiem izmeklējumiem;

d)

sīki izstrādāti nosacījumi un prasības attiecībā uz 61. panta 3. punktā paredzēto atkalapdzīvināšanu;

e)

šīs regulas 62. pantā paredzēto nepieciešamo slimības kontroles pasākumu veikšana epidemioloģiski saistītos objektos, citās vietās un transportlīdzekļos.

64. pants

Kompetentās iestādes noteiktās ierobežojumu zonas

1.   Kompetentā iestāde ap tādu skarto objektu, pārtikas vai barības uzņēmumu, dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu uzņēmumu vai citu vietu, kurā turētiem dzīvniekiem ir noticis 9. panta 1. punkta a) apakšpunktā minētas sarakstā norādītas slimības uzliesmojums, attiecīgā gadījumā izveido ierobežojumu zonu, kā minēts 60. panta b) punktā, ņemot vērā:

a)

slimības profilu;

b)

ierobežojumu zonas ģeogrāfisko novietojumu;

c)

ierobežojumu zonas ekoloģiskos un hidroloģiskos faktorus;

d)

meteoroloģiskos apstākļus;

e)

vektoru klātbūtni, to sadalījumu un veidus ierobežojumu zonā;

f)

šīs regulas 57. panta 1. punktā paredzētās epidemioloģiskās izmeklēšanas rezultātus, citus veiktos pētījumus un epidemioloģiskos datus;

g)

laboratorisko testu rezultātus;

h)

piemērotos slimību kontroles pasākumus;

i)

citus attiecīgos epidemioloģiskos faktorus.

Ierobežojumu zonā attiecīgā gadījumā ietilpst noteikta izmēra un konfigurācijas aizsardzības zona un uzraudzības zona.

2.   Kompetentā iestāde regulāri novērtē un pārskata stāvokli un attiecīgā gadījumā, lai novērstu 9. panta 1. punkta a) apakšpunktā minētās sarakstā norādītās slimības izplatīšanos:

a)

pielāgo ierobežojumu zonas robežas,

b)

nodibina papildu ierobežojumu zonas.

3.   Ja 1. punktā paredzētās ierobežojumu zonas atrodas vairāk nekā vienas dalībvalsts teritorijā, minēto dalībvalstu kompetentās iestādes sadarbojas, tās izveidojot.

4.   Komisija pieņem deleģētus aktus saskaņā ar 264. pantu attiecībā uz sīki izstrādātiem noteikumiem attiecībā uz ierobežojumu zonu izveidošanu un modificēšanu, tostarp attiecībā uz aizsardzības vai uzraudzības zonām.

65. pants

Slimību kontroles pasākumi ierobežojumu zonās

1.   Lai novērstu 9. panta 1. punkta a) apakšpunktā minētas sarakstā norādītas slimības tālāku izplatīšanos, kompetentā iestāde nodrošina, ka attiecīgajā ierobežojumu zonā, ievērojot valstu prasības attiecībā uz piekļuves iegūšanu privātām dzīvesvietām, veic vienu vai vairākus šādus slimību kontroles pasākumus:

a)

identificē objektus, pārtikas vai barības uzņēmumus, dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu uzņēmumus vai citas vietas, kurās atrodas tādu sugu turēti dzīvnieki, kuras norādītas sarakstā attiecībā uz konkrēto sarakstā norādīto slimību;

b)

apmeklē objektus, pārtikas vai barības uzņēmumus, dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu uzņēmumus vai citas vietas, kurās atrodas dzīvnieki, kas pieder pie sugām, kuras norādītas sarakstā attiecībā uz konkrēto sarakstā norādīto slimību, un attiecīgā gadījumā pārbauda, ņem paraugus un tos laboratoriski izmeklē;

c)

nosaka pārvietošanas nosacījumus attiecībā uz personu, dzīvnieku, produktu, dzīvnieku barības, transportlīdzekļu un jebkādu citu tādu materiālu vai substanču pārvietošanu, kas var būt kontaminēti vai veicināt minētās sarakstā norādītās slimības izplatīšanos ierobežojumu zonu iekšienē un no tām, un attiecībā uz pārvietojumiem cauri ierobežojumu zonai;

d)

nosaka biodrošības prasības attiecībā uz:

i)

dzīvnieku izcelsmes produktu ražošanu, pārstrādāšanu un izplatīšanu,

ii)

dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu vākšanu un iznīcināšanu,

iii)

reproduktīvo produktu vākšanu, glabāšanu un apstrādi;

e)

vakcinē turētus dzīvniekus un tos ārstē ar citām veterinārām zālēm saskaņā ar 46. panta 1. punktu un visiem deleģētajiem aktiem, kas pieņemti saskaņā ar 47. pantu;

f)

veic tīrīšanu, dezinfekciju, kukaiņu un grauzēju kontroli vai citus vajadzīgos biodrošības pasākumus;

g)

izraugās vai attiecīgā gadījumā apstiprina pārtikas nozares uzņēmumu tādiem nolūkiem kā tādu dzīvnieku kaušana vai tādu dzīvnieku izcelsmes produktu apstrāde, kuru izcelsme ir ierobežojumu zonā;

h)

nosaka identifikācijas un izsekojamības prasības attiecībā uz dzīvnieku, reproduktīvo produktu vai dzīvnieku izcelsmes produktu pārvietošanu;

i)

paredz citus nepieciešamus biodrošības un riska mazināšanas pasākumus, lai līdz minimumam samazinātu minētās sarakstā norādītās slimības izplatīšanās risku.

2.   Kompetentā iestāde:

a)

veic visus vajadzīgos pasākumus, lai personas ierobežojumu zonā pilnībā informētu par spēkā esošajiem ierobežojumiem un par slimību kontroles pasākumu raksturu;

b)

nosaka vajadzīgos pienākumus operatoriem, lai novērstu konkrētās sarakstā norādītās slimības tālāku izplatīšanos.

3.   Nosakot, kuri no 1. punktā paredzētajiem slimību kontroles pasākumiem ir veicami, kompetentā iestāde ņem vērā:

a)

kāds ir slimības profils;

b)

kādi ir ražošanas veidi;

c)

cik šie slimību kontroles pasākumi ir praktiski īstenojami, pieejami un iedarbīgi.

66. pants

Operatoru pienākumi attiecībā uz pārvietošanu ierobežojumu zonās

1.   64. panta 1. punktā paredzētajās ierobežojumu zonās operatori turētos dzīvniekus un produktus pārvieto tikai ar kompetentās iestādes atļauju un saskaņā ar jebkādiem minētās iestādes sniegtajiem norādījumiem.

2.   Operatori, kas tur dzīvniekus un produktus 64. panta 1. punktā paredzētajā ierobežojumu zonā, paziņo kompetentajai iestādei par turētu dzīvnieku un produktu paredzētām pārvietošanām konkrētajā ierobežojumu zonā vai ārpus tās. Ja kompetentā iestāde ir noteikusi paziņošanas pienākumus saskaņā ar 65. panta 2. punkta b) apakšpunktu, attiecīgie operatori sniedz paziņojumu saskaņā ar minētajiem pienākumiem.

67. pants

Pilnvaru deleģēšana attiecībā uz ierobežojumu zonās īstenotiem slimības kontroles pasākumiem

Komisija saskaņā ar 264. pantu pieņem deleģētos aktus attiecībā uz sīki izstrādātiem noteikumiem par slimību kontroles pasākumiem, kas veicami ierobežojumu zonās, kā paredzēts 65. panta 1. punktā, attiecībā uz katru sarakstā norādīto slimību, kas minēta 9. panta 1. punkta a) apakšpunktā, tostarp noteikumiem par to, kurus no šīs regulas 65. pantā 1. punktā minētajiem slimību kontroles pasākumiem jāpiemēro katras sarakstā norādītās slimības gadījumā.

Minētie sīki izstrādātie noteikumi aptver šādus jautājumus:

a)

nosacījumi un prasības attiecībā uz 65. panta 1. punkta a), c), d), e), g), h) un i) apakšpunktā paredzētajiem slimību kontroles pasākumiem;

b)

tīrīšanas, dezinfekcijas, kukaiņu un grauzēju kontroles procedūras vai citi vajadzīgie biodrošības pasākumi, kā paredzēts 65. panta 1. punkta f) apakšpunktā, attiecīgā gadījumā ar norādījumiem par biocīdu izmantošanu minētajiem mērķiem;

c)

uzraudzība, ko nepieciešams veikt pēc tam, kad piemēroti slimību kontroles pasākumi un 65. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētie laboratoriskie izmeklējumi;

d)

citi konkrēti slimību kontroles pasākumi, kas ierobežo 9. panta 1. punkta a) apakšpunktā minēto konkrēto sarakstā norādīto slimību izplatīšanos.

68. pants

Slimības kontroles pasākumu uzturēšana ierobežojumu zonā un deleģētie akti

1.   Kompetentā iestāde šajā iedaļā paredzētos slimības kontroles pasākumus turpina piemērot līdz brīdim, kad ir izpildīti šādi nosacījumi:

a)

ir īstenoti slimības kontroles pasākumi, kas ir atbilstoši 9. panta 1. punkta a) apakšpunktā minētajai sarakstā norādītajai slimībai, attiecībā uz kuru bijuši piemēroti ierobežojumi;

b)

ir veikta tāda galīgā tīrīšana, dezinfekcija, kukaiņu un grauzēju kontrole vai citi vajadzīgie biodrošības pasākumi, kas atbilst:

i)

šīs regulas 9. panta 1. punkta a) apakšpunktā minētajai sarakstā norādītajai slimībai, attiecībā uz kuru bijuši piemēroti slimību kontroles pasākumi,

ii)

skartajai turēto dzīvnieku sugai,

iii)

ražošanas veidam,

c)

ierobežotajā zonā ir īstenota pienācīga uzraudzība, kas ir atbilstoša 9. panta 1. punkta a) apakšpunktā minētajai sarakstā norādītajai slimībai, kurai bijuši piemēroti slimību kontroles pasākumi, un atbilstoša attiecīgajam objekta veidam vai vietai, tādējādi pamatojot minētās sarakstā norādītās slimības izskaušanu.

2.   Komisija pieņem deleģētos aktus saskaņā ar 264. pantu attiecībā uz sīki izstrādātiem noteikumiem attiecībā uz slimības kontroles pasākumiem, kas kompetentajai iestādei jāveic, kā paredzēts 1. punktā, attiecībā uz:

a)

tīrīšanas, dezinfekcijas, kukaiņu un grauzēju kontroles galīgajām procedūrām vai citiem vajadzīgiem biodrošības pasākumiem un attiecīgā gadījumā biocīdu izmantošanu šiem nolūkiem;

b)

tādu uzraudzības plānu, tās līdzekļiem, metodēm, biežumu, intensitāti, dzīvnieku mērķpopulāciju un paraugu ņemšanas modeli, ar mērķi pēc uzliesmojuma atjaunot statusu “brīvs no slimības”;

c)

attiecīgās ierobežojumu zonas atkalapdzīvināšanu pēc tam, kad paveikti šā panta 1. punktā paredzētie slimību kontroles pasākumi, ievērojot 61. panta 3. punktā paredzētos nosacījumus, kas reglamentē atkalapdzīvināšanu.

3.   Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 264. pantu attiecībā uz sīki izstrādātiem noteikumiem slimības kontroles pasākumiem, kas kompetentajai iestādei jāveic, kā paredzēts 1. punktā, saistībā ar citiem slimību kontroles pasākumiem, kuri nepieciešami statusa “brīvs no slimības” atjaunošanai.

69. pants

Ārkārtas vakcinācija

1.   Ja tas ir būtiski, lai iedarbīgi kontrolētu 9. panta 1. punkta a) apakšpunktā minētu sarakstā norādītu slimību, kurai piemēro slimības kontroles pasākumus, kompetentā iestāde var:

a)

izstrādāt vakcinēšanas plānu;

b)

izveidot vakcinēšanas zonas.

2.   Lemjot par vakcinēšanas plānu un vakcinācijas zonu izveidošanu, kā paredzēts 1. punktā, kompetentā iestāde ņem vērā šādus aspektus:

a)

prasības par ārkārtas vakcinēšanu, kas noteikta ar 43. pantu paredzētajā ārkārtas situāciju plānā;

b)

prasības attiecībā uz vakcīnu izmantošanu, kā paredzēts 46. panta 1. punktā un jebkādos deleģētos aktos, kas pieņemti saskaņā ar 47. pantu.

3.   Vakcinācijas zonas, kā paredzēts šā panta 1. punkta b) apakšpunktā, atbilst tādām prasībām attiecībā uz riska mazināšanas pasākumiem, kas novērš sarakstā norādīto slimību izplatīšanos, un par uzraudzību, kuras noteiktas jebkādos deleģētos aktos, kas pieņemti saskaņā ar 47. panta c) un d) apakšpunktu.

5. iedaļa

Savvaļas dzīvnieki

70. pants

Savvaļas dzīvnieki

1.   Ja skartās dalībvalsts kompetentajai iestādei ir aizdomas vai ja tā oficiāli apstiprina, ka savvaļas dzīvniekiem ir kāda no sarakstā norādītajām slimībām, kas minētas 9. panta 1. punkta a) apakšpunktā, tā:

a)

uzrauga savvaļas dzīvnieku populāciju, ja tas ir atbilstoši konkrētajai sarakstā norādītajai slimībai;

b)

veic vajadzīgos slimību profilakses un kontroles pasākumus.

2.   Šā panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētie slimību profilakses un kontroles pasākumi var ietvert vienu vai vairākus pasākumus, kas izklāstīti 53.–69. pantā, un tajos ņem vērā slimības profilu un skartos savvaļas dzīvniekus, un risku attiecībā uz slimību pārnēsāšanu uz dzīvniekiem un cilvēkiem.

3.   Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 264. pantu attiecībā uz to:

a)

ievērojot šā panta 1. punkta a) apakšpunktu veiktas uzraudzības kritērijiem un procedūrām gadījumā, ja tiek oficiāli apstiprināta kāda no 9. panta 1. punkta a) apakšpunktā minētajām sarakstā norādītajām slimībām, saskaņā ar 27. pantu;

b)

sīki izstrādātiem noteikumiem, kas papildina slimību profilakses un kontroles pasākumus, kas jāveic, ievērojot šā panta 1. punkta b) apakšpunktu, gadījumā, ja tiek oficiāli apstiprināta kāda no 9. panta 1. punkta a) apakšpunktā minētajām sarakstā norādītajām slimībām.

Pieņemot minētos deleģētos aktus, Komisija ņem vērā slimības profilu un sugas, kas norādītas sarakstā attiecībā uz sarakstā norādīto slimību, kura minēta šā panta 1. punktā.

6. iedaļa

Slimību kontroles pasākumi, ko papildus īsteno dalībvalstis, Komisijas veiktā koordinācija un īpašie slimību kontroles pagaidu noteikumi

71. pants

Slimību kontroles papildu pasākumi, pasākumu koordinēšana un slimības kontroles pagaidu īpašie noteikumi, kas attiecas uz 1.–5. iedaļu (53.–70. pants)

1.   Dalībvalstis var veikt slimību kontroles pasākumus, kas papildina pasākumus, kuri paredzēti 55. pantā, 61. panta 1. punktā, 62. pantā, 65. panta 1. un 2. punktā un 68. panta 1. punktā, kā arī jebkuros saskaņā ar 63. pantu, 67. pantu un 68. panta 2. punktu pieņemtajos deleģētajos aktos, ar noteikumu, ka šādos papildu pasākumos tiek ievēroti šajā regulā paredzētie noteikumi un tie ir vajadzīgi un samērīgi attiecībā uz to, kā kontrolē 9. panta 1. punkta a) apakšpunktā minētās sarakstā norādītās slimības izplatīšanos, un papildu pasākumos ņem vērā:

a)

konkrētos epidemioloģiskos apstākļus;

b)

attiecīgo objektu, citu vietu un ražošanas veidu;

c)

iesaistītās dzīvnieku sugas un kategorijas;

d)

ekonomiskos vai sociālos apstākļus.

2.   Dalībvalstis Komisijai nekavējoties dara zināmus:

a)

slimības kontroles pasākumus, ko to kompetentā iestāde veikusi, kā paredzēts 58., 59., 61., 62., 64. un 65. pantā, 68. panta 1. punktā, 69. pantā un 70. panta 1. un 2. punktā un jebkuros deleģētajos aktos, kuri pieņemti saskaņā ar 63. pantu, 67. pantu, 68. panta 2. punktu un 70. panta 3. punktu;

b)

jebkādus slimības kontroles papildu pasākumus, ko tās veikušas, kā paredzēts 1. punktā.

3.   Komisija pārskata slimības situāciju un slimību kontroles pasākumus, ko veikusi kompetentā iestāde, un jebkādus citus slimību kontroles pasākumus, ko papildus veikusi attiecīgā dalībvalsts, saskaņā ar šo nodaļu un var uz ierobežotu laiku ar īstenošanas aktiem noteikt īpašus slimību kontroles pasākumus ar epidemioloģiskajai situācijai atbilstīgiem nosacījumiem tādā gadījumā, ja:

a)

tiek konstatēts, ka minētie slimību kontroles pasākumi nav epidemioloģiskajai situācijai piemēroti;

b)

konstatējams, ka 9. panta 1. punkta a) apakšpunktā minētā sarakstā norādītā slimība izplatās, lai gan ir veikti slimību kontroles pasākumi saskaņā ar šo nodaļu.

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 266. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

4.   Pienācīgi pamatotu, nenovēršamu un steidzamu iemeslu dēļ saistībā ar slimību, kura rada jaunu risku ar ļoti būtisku ietekmi, Komisija saskaņā ar 266. panta 3. punktā minēto procedūru pieņem īstenošanas aktus, kas jāpiemēro nekavējoties.

2. NODAĻA

Slimību kontroles pasākumi attiecībā uz 9. panta 1. punkta b) un c) apakšpunktā minētām sarakstā norādītām slimībām

1. iedaļa

Slimību kontroles pasākumi gadījumā, kad rodas aizdomas par turēto dzīvnieku slimību

72. pants

Operatoru un citu attiecīgo fizisko un juridisko personu pienākumi saistībā ar 9. panta 1. punkta b) apakšpunktā minētām sarakstā norādītām slimībām

1.   Ja ir aizdomas par to, ka turētiem dzīvniekiem ir 9. panta 1. punkta b) apakšpunktā minēta sarakstā norādīta slimība, papildus tam, ka tiek ievērots 18. panta 1. punktā noteiktais paziņošanas pienākums un pirms kompetentā iestāde ir veikusi jebkādus slimību kontroles pasākumus saskaņā ar 74. panta 1. punktu, dalībvalstis veic pasākumus, lai nodrošinātu, ka operatori un citas attiecīgās fiziskās un juridiskā personas veic 74. panta 1. punktā un jebkurā deleģētajā aktā, kas pieņemts saskaņā ar 74. panta 4. punktu, minētos slimību kontroles pasākumus, lai novērstu, ka minētā sarakstā norādītā slimība no tādiem skartiem dzīvniekiem, objektiem un citām vietām, par kuriem tie ir atbildīgi, izplatās uz citiem dzīvniekiem, kas nav skarti, vai uz cilvēkiem.

2.   Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 264. pantu attiecībā uz sīki izstrādātiem noteikumiem, kas papildina slimību kontroles pasākumus, kā paredzēts šā panta 1. punktā.

73. pants

Izmeklēšana, ko kompetentā iestāde veic, ja ir aizdomas par 9. panta 1. punkta b) apakšpunktā minētu sarakstā norādītu slimību

1.   Ja ir aizdomas, ka turētiem dzīvniekiem ir kāda no sarakstā norādītām slimībām, kas minētas 9. panta 1. punkta a) apakšpunktā, kompetentā iestāde nekavējoties veic izmeklēšanu, lai apstiprinātu vai izslēgtu minētās sarakstā norādītās slimības klātbūtni.

2.   Šā panta 1. punktā minētās izmeklēšanas vajadzībām kompetentā iestāde nodrošina, lai:

a)

attiecībā uz konkrēto sarakstā norādīto slimību oficiālie veterinārārsti klīniski izmeklētu reprezentatīvu paraugu ar turētiem dzīvniekiem, kas pieder sarakstā norādītai sugai;

b)

no sarakstā norādītai sugai piederošiem turētiem dzīvniekiem oficiālie veterinārārsti paņemtu attiecīgus paraugus un citus paraugus izmeklēšanai laboratorijās, ko minētajam nolūkam ir nozīmējusi kompetentā iestāde;

c)

šādās nozīmētās laboratorijās tiktu veikti izmeklējumi ar mērķi apstiprināt vai izslēgt konkrētās sarakstā norādītās slimības klātbūtni.

3.   Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 264. pantu attiecībā uz sīki izstrādātiem noteikumiem, kas papildina noteikumus par izmeklēšanu, kura paredzēta šā panta 1. punktā.

74. pants

Kompetentās iestādes veiktie provizoriskie slimību kontroles pasākumi attiecībā uz sarakstā norādītām slimībām, kas minētas 9. panta 1. punkta b) apakšpunktā

1.   Ja kompetentajai iestādei ir aizdomas, ka turētiem dzīvniekiem ir kāda no sarakstā norādītām slimībām, kas minētas 9. panta 1. punkta b) apakšpunktā, kompetentā iestāde, pirms ir saņemti 73. panta 1. punktā paredzētās izmeklēšanas rezultāti un īstenoti 79. pantā paredzētie slimību kontroles pasākumi, veic šādus provizoriskus slimību kontroles pasākumus, ievērojot valstu prasības attiecībā uz piekļuves iegūšanu privātām dzīvesvietām:

a)

piemēro slimību kontroles pasākumus, lai ierobežotu minētās sarakstā norādītās slimības izplatīšanos no skartās teritorijas, objekta, pārtikas vai barības uzņēmuma, dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu uzņēmuma vai citas vietas;

b)

ja nepieciešams, sāk epidemioloģisku izmeklēšanu, ņemot vērā šādas izmeklēšanas noteikumus, kas izklāstīti 57. panta 1. punktā.

2.   Papildus 1. punktā minētajiem pasākumiem kompetentā iestāde var minētajā pantā minētajos gadījumos veikt papildu provizoriskus slimību kontroles pasākumus ar noteikumu, ka minētajos pasākumos tiek ievēroti šīs regulas noteikumi un ka tie atbilst Savienības tiesību aktiem.

3.   Šā panta 1. un 2. punktā paredzētie provizoriskie slimību kontroles pasākumi ir atbilstīgi un samērīgi ar risku, ko rada konkrētā sarakstā norādītā slimība, un tiek ņemti vērā šādi aspekti:

a)

kāds ir slimības profils;

b)

kādi turēti dzīvnieki ir skarti;

c)

kāds veselības statuss ir tādai dalībvalstij, zonai, nodalījumam vai objektam, attiecībā uz kuru ir aizdomas par minēto sarakstā norādīto slimību;

d)

provizoriskie slimību kontroles pasākumi, kas paredzēti 55. panta 1. punktā, 56. pantā un visos deleģētajos aktos, kuri pieņemti saskaņā ar 55. panta 2. punktu.

4.   Komisija pieņem deleģētos aktus saskaņā ar 264. pantu saistībā ar noteikumiem 9. panta 1. punkta b) apakšpunktā minētajām sarakstā norādītajām slimībām, ar kuriem papildina šā panta 1. punktā paredzētos noteikumus, vienlaikus ņemot vērā 3. punktā minētos jautājumus attiecībā uz:

a)

provizoriskajiem slimību kontroles pasākumiem, kas veicami, kā paredzēts šā panta 1. punkta a) apakšpunktā, lai novērstu sarakstā norādītās slimības izplatīšanos;

b)

šā panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzēto provizorisko slimību kontroles pasākumu piemērošanu citiem objektiem, to epidemioloģiskajām vienībām, pārtikas vai barības uzņēmumiem un dzīvnieku blakusproduktu uzņēmumiem vai citām vietām;

c)

tādu pagaidu ierobežojumu zonu izveidošanu, kā ir lietderīgi slimības profila dēļ.

75. pants

Provizorisko slimību kontroles pasākumu pārskatīšana un paplašināšana attiecībā uz 9. panta 1. punkta b) apakšpunktā minētām sarakstā norādītām slimībām

Šīs regulas 74. panta 1. punktā paredzētos slimību kontroles pasākumus:

a)

kompetentā iestāde pārskata atbilstīgi 73. panta 1. punktā paredzētās izmeklēšanas un, attiecīgā gadījumā, 74. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētās epidemioloģiskās izmeklēšanas konstatējumiem;

b)

ja nepieciešams, attiecina uz citām vietām, kā minēts 74. panta 4. punkta b) apakšpunktā.

76. pants

Operatoru un citu attiecīgo fizisko un juridisko personu pienākumi un pasākumi, kas kompetentajai iestādei jāveic gadījumā, ja rodas aizdomas par 9. panta 1. punkta c) apakšpunktā minētām sarakstā norādītām slimībām

1.   Ja ir aizdomas par kādu 9. panta 1. punkta c) apakšpunktā minētu sarakstā norādītu slimību dalībvalstī, kura ir izvēlējusies izskaušanas programmu, kas aptver tās teritorijas attiecīgās daļas vai tās zonas vai nodalījumus, kā paredzēts 31. panta 2. punktā, minētā dalībvalsts veic pasākumus, lai nodrošinātu, ka operatori un citas attiecīgās fiziskās un juridiskās personas veic piemērotus 72. panta 1. punktā paredzētos pasākumus, pirms jebkādus slimību kontroles pasākumus saskaņā ar šā panta 2. punktu ir veikusi kompetentā iestāde.

2.   Tās dalībvalsts kompetentā iestāde, kas ir izvēlējusies izskaust 1. punktā minētu sarakstā norādītu slimību, gadījumā, ja tai rodas aizdomas, ka turētiem dzīvniekiem ir konkrētā slimība:

a)

nekavējoties veic izmeklēšanu, lai apstiprinātu vai izslēgtu minētās sarakstā norādītās slimības klātbūtni saskaņā ar 73. panta 1. un 2. punktu;

b)

pirms ir saņemti a) apakšpunktā paredzētās izmeklēšanas rezultāti un saskaņā ar 80. panta 1. punktu īstenoti slimību kontroles pasākumi, veic provizoriskos slimību kontroles pasākumus, kas paredzēti 74. panta 1. un 2. punktā.

3.   Kompetentā iestāde pārskata un paplašina provizoriskos slimību kontroles pasākumus, kas minēti 2. punkta b) apakšpunktā un saskaņā ar 75. pantu.

4.   Šā panta 1., 2. un 3. punktu piemēro arī dalībvalstīm vai zonām, kuras ir ieguvušas statusu “brīvs no slimības”, lai saglabātu šo statusu, saskaņā ar 36. pantu, vai nodalījumiem, kuri minēto statusu ir saņēmuši saskaņā ar 37. panta 2. punktu.

5.   Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 264. pantu attiecībā uz sīki izstrādātiem noteikumiem, kas papildina noteikumus attiecībā uz:

a)

slimību kontroles pasākumiem, kas paredzēti 1. punktā;

b)

2. punkta a) apakšpunktā paredzēto izmeklēšanu;

c)

provizoriskajiem slimību kontroles pasākumiem, kas veicami, lai novērstu sarakstā norādītās slimības izplatīšanos, kā paredzēts 2. punkta b) apakšpunktā.

2. iedaļa

Slimības apstiprināšana turētiem dzīvniekiem

77. pants

Kompetentās iestādes veikta slimības oficiāla apstiprināšana

1.   Oficiālu apstiprinājumu par kādu no 9. panta 1. punkta b) vai c) apakšpunktā minētajām slimībām kompetentā iestāde pamato ar šādu informāciju:

a)

šīs regulas 73. panta 2. punktā paredzēto klīnisko un laboratorisko izmeklējumu rezultāti;

b)

attiecīgā gadījumā, šīs regulas 74. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētā epidemioloģiskā izmeklēšana;

c)

citi pieejami epidemioloģiski dati.

2.   Komisija pieņem deleģētos aktus saskaņā ar 264. pantu attiecībā uz prasībām, kas jāizpilda attiecībā uz oficiālo apstiprināšanu, kura minēta 1. punktā.

78. pants

Provizorisku slimību kontroles pasākumu atcelšana, kad slimības sastopamība ir izslēgta

Kompetentā iestāde turpina piemērot 74. panta 1. punktā, 75. pantā un 76. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzētos provizoriskos slimību kontroles pasākumus līdz attiecīgo sarakstā norādīto slimību klātbūtne ir izslēgta saskaņā ar 77. panta 1. punktu un saskaņā ar jebkuriem noteikumiem, kas pieņemti atbilstoši 77. panta 2. punktam.

3. iedaļa

Slimību kontroles pasākumi gadījumā, ja turētiem dzīvniekiem apstiprina slimību

79. pants

Kompetentās iestādes veiktie slimību kontroles pasākumi attiecībā uz sarakstā norādītām slimībām, kas minētas 9. panta 1. punkta b) apakšpunktā

Ja turētu dzīvnieku vidū saskaņā ar 77. panta 1. punktu ir oficiāli apstiprināts tādas slimības uzliesmojums, kas ir sarakstā 9. panta 1. punkta b) apakšpunktā minēta sarakstā norādīta slimība, kompetentā iestāde dalībvalstī, zonā vai nodalījumā atbilstīgi konkrētajam uzliesmojumam:

a)

piemēro obligātā izskaušanas programmā, kas paredzēta 31. panta 1. punktā attiecībā uz minēto sarakstā norādīto slimību, noteiktos slimību kontroles pasākumus; vai

b)

ja dalībvalsts vai zona, vai nodalījums ir ieguvis statusu “brīvs no slimības” saskaņā ar attiecīgi 36. vai 37. pantu:

i)

veic vienu vai vairākus pasākumus, kas izklāstīti 53.–69. pantā un ir samērīgi ar risku, ko rada sarakstā norādītā konkrētā slimība, un

ii)

vajadzības gadījumā sāk obligāto izskaušanas programmu attiecībā uz minēto sarakstā norādīto slimību.

80. pants

Slimību kontroles pasākumi, kuri kompetentajai iestādei jāveic attiecībā uz sarakstā norādītām slimībām, kas minētas 9. panta 1. punkta c) apakšpunktā

1.   Ja turētiem dzīvniekiem dalībvalstī, kura ir izvēlējusies izskaušanas programmu, kas aptver tās teritorijas attiecīgās daļas vai tās zonas vai nodalījumus, kā paredzēts 31. panta 2. punktā, saskaņā ar 77. panta 1. punktu ir oficiāli apstiprināts tādas slimības uzliesmojums, kas ir 9. panta 1. punkta c) apakšpunktā minēta sarakstā norādīta slimība, kompetentā iestāde saistībā ar konkrēto sarakstā norādīto slimību un konkrēto uzliesmojumu piemēro fakultatīvajā izskaušanas programmā noteiktos slimību kontroles pasākumus.

2.   Kompetentā iestāde var veikt 1. punktā paredzētos pasākumus papildinošus slimību kontroles pasākumus, kuri var ietvert vienu vai vairākus no pasākumiem, kas minēti 53.–69. pantā, un ir samērīgi ar risku, ko rada konkrētā sarakstā norādītā slimība, un tiek ņemts vērā:

a)

kāds ir slimības profils;

b)

kādi turēti dzīvnieki ir skarti;

c)

kāda ir ekonomikas un sociālā ietekme.

3.   Ja turētiem dzīvniekiem dalībvalstī, zonā vai nodalījumā, kurš saskaņā ar 36. vai 37. pantu ir ieguvis statusu “brīvs no slimības”, atbilstīgi 77. panta 1. punktam ir oficiāli apstiprināts tādas sarakstā norādītas slimības uzliesmojums, kas minēta 9. panta 1. punkta c) apakšpunktā, un lai saglabātu minēto statusu, kompetentā iestāde veic vienu vai vairākus pasākumus, kas izklāstīti 53.–69. pantā. Minētie pasākumi ir samērīgi ar risku, ko rada sarakstā norādītā konkrētā slimība un tiek ņemts vērā:

a)

kāds ir slimības profils;

b)

kādi turēti dzīvnieki ir skarti;

c)

kāda ir ekonomikas un sociālā ietekme.

4. iedaļa

Savvaļas dzīvnieki

81. pants

Slimību kontroles pasākumi attiecībā uz sarakstā norādītām slimībām, kas minētas 9. panta 1. punkta b) apakšpunktā, savvaļas dzīvniekiem

Ja skartas dalībvalsts kompetentajai iestādei ir aizdomas vai ja tā oficiāli apstiprina, ka savvaļas dzīvniekiem ir sarakstā norādītās slimības uzliesmojums, kā minēts 9. panta 1. punkta a) apakšpunktā, tā visā savā teritorijā, attiecīgajā apgabalā vai zonā atbilstīgi minētajam uzliesmojumam:

a)

piemēro obligātajā izskaušanas programmā, kas paredzēta 31. panta 1. punktā attiecībā uz minēto sarakstā norādīto slimību, noteiktos slimību kontroles pasākumus; vai

b)

sāk obligātu izskaušanas programmu, ja izskaušanas programma, kas paredzēta 31. panta 1. punktā attiecībā uz minēto sarakstā norādīto slimību, vēl nav piemērota sakarā ar iepriekšēju minētās slimības neesību vai brīvumu no tās, un ja ir nepieciešami pasākumi attiecībā uz savvaļas dzīvniekiem, lai kontrolētu un novērstu konkrētās slimības izplatīšanos.

82. pants

Slimību kontroles pasākumi attiecībā uz sarakstā norādītām slimībām, kas minētas 9. panta 1. punkta c) apakšpunktā, savvaļas dzīvniekiem

1.   Ja kompetentajai iestādei ir aizdomas vai ja tā oficiāli apstiprina, ka savvaļas dzīvniekiem ir kāda no sarakstā norādītajām slimībām, kas minētas 9. panta 1. punkta c) apakšpunktā, un skartā dalībvalsts ir izvēlējusies izskaust konkrēto slimību, un ar noteikumu, ka fakultatīvajā izskaušanas programmā, kas paredzēta 31. panta 2. punktā, ir paredzēti pasākumi savvaļas dzīvniekiem attiecībā uz konkrēto sarakstā norādīto slimību, kompetentā iestāde piemēro minētajā fakultatīvajā izskaušanas programmā noteiktos slimību kontroles pasākumus visā dalībvalsts teritorijā, attiecīgajā apgabalā vai zonā, atbilstīgi minētajām aizdomām vai oficiālajam apstiprinājumam.

2.   Kompetentā iestāde var veikt 1. punktā paredzētos pasākumus papildinošus slimību kontroles pasākumus, kuri var ietvert vienu vai vairākus no pasākumiem, kas minēti 53.–69. pantā, un ir samērīgi ar risku, ko rada konkrētā sarakstā norādītā slimība, un tiek ņemts vērā:

a)

kāds ir slimības profils;

b)

kādi savvaļas dzīvnieki ir skarti un kāds ir risks, ka slimības var tikt pārnēsātas uz dzīvniekiem un cilvēkiem; un

c)

kāda ir ekonomikas un sociālā ietekme.

3.   Ja savvaļas dzīvniekiem dalībvalstī, zonā vai nodalījumā, kurš saskaņā ar 36. vai 37. pantu ir ieguvis statusu “brīvs no slimības”, ir oficiāli apstiprināts tādas sarakstā norādītas slimības uzliesmojums, kas minēta 9. panta 1. punkta c) apakšpunktā, un lai saglabātu minēto statusu, kompetentā iestāde veic vienu vai vairākus pasākumus, kas izklāstīti 53.–69. pantā. Minētie pasākumi ir samērīgi ar risku, ko rada sarakstā norādītā konkrētā slimība un tiek ņemts vērā:

a)

kāds ir slimības profils;

b)

kādi savvaļas dzīvnieki ir skarti un kāds ir risks, ka slimības var tikt pārnēsātas uz dzīvniekiem un cilvēkiem;

c)

cik būtiska attiecībā uz turēto dzīvnieku veselības statusu ir slimības klātbūtne savvaļas dzīvniekos; un

d)

kāda ir ekonomikas un sociālā ietekme.

5. iedaļa

Komisijas veikta koordinācija un īpaši slimību kontroles pagaidu noteikumi

83. pants

Komisijas veiktā pasākumu koordinēšana un pagaidu īpašie noteikumi par 1.–4. iedaļu

1.   Dalībvalstis Komisiju informē par:

a)

slimību kontroles pasākumiem, ko to kompetentās iestādes veikušas saskaņā ar 77. panta 1. punktu, 78., 79. un 81. pantu un jebkuru deleģēto aktu, kas pieņemts saskaņā ar 77. panta 2. punktu, attiecībā uz sarakstā norādītu slimību, kura minēta 9. panta 1. punkta b) apakšpunktā;

b)

slimību kontroles pasākumiem, ko to kompetentās iestādes veikušas saskaņā ar 77. panta 1. punktu, 78. pantu, 80. panta 1. punktu un 82. pantu un jebkuru deleģēto aktu, kas pieņemts saskaņā ar 77. panta 2. punktu, attiecībā uz sarakstā norādītu slimību, kura minēta 9. panta 1. punkta c) apakšpunktā.

2.   Komisija pārskata slimības situāciju un slimību kontroles pasākumus, ko kompetentā iestāde veikusi saskaņā ar šo nodaļu, un, izvirzot epidemioloģiskajai situācijai atbilstošus nosacījumus, par slimības kontroles pasākumiem, kas uz ierobežotu laiku piemērojami sarakstā norādītai slimībai, kura minēta 9. panta 1. punkta b) vai c) apakšpunktā, ar īstenošanas aktiem var paredzēt īpašus noteikumus tādā gadījumā, ja:

a)

tiek atzīts, ka minētie slimību kontroles pasākumi, ko veikusi konkrētā kompetentā iestāde, nav epidemioloģiskajai situācijai piemēroti;

b)

konstatējams, ka konkrētā sarakstā norādītā slimība izplatās, lai gan vajadzības gadījumā ir veikti šai nodaļai atbilstīgi slimības kontroles pasākumi.

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 266. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

3.   Pienācīgi pamatotu, nenovēršamu un steidzamu iemeslu dēļ saistībā ar sarakstā norādītu 9. panta 1. punkta b) vai c) apakšpunktā minētu slimību, kura rada jaunu risku ar ļoti būtisku ietekmi, Komisija saskaņā ar 266. panta 3. punktā minēto procedūru pieņem īstenošanas aktus, kas jāpiemēro nekavējoties.

IV DAĻA

REĢISTRĒŠANA, APSTIPRINĀŠANA, IZSEKOJAMĪBA UN PĀRVIETOŠANA

I SADAĻA

SAUSZEMES DZĪVNIEKI, REPRODUKTĪVIE PRODUKTI UN NO SAUSZEMES DZĪVNIEKIEM IEGŪTI DZĪVNIEKU IZCELSMES PRODUKTI

1. NODAĻA

Reģistrēšana, apstiprināšana, lietvedība un reģistri

1. iedaļa

Objektu un konkrētu operatoru veidu reģistrēšana

84. pants

Operatoru pienākums reģistrēt objektus

1.   Lai reģistrētu savus objektus saskaņā ar 93. pantu, tādu objektu operatori, kuros tur sauszemes dzīvniekus vai ievāc, iegūst, apstrādā vai glabā reproduktīvos produktus, pirms attiecīgu darbību sākšanas:

a)

informē kompetento iestādi par visiem attiecīgajiem objektiem, kas ir to pārziņā;

b)

informē kompetento iestādi par:

i)

attiecīgā operatora nosaukumu un adresi;

ii)

objektu atrašanās vietu, sniedzot to aprakstu;

iii)

sauszemes dzīvnieku kategorijām, sugām un skaitu vai daudzumu vai reproduktīvajiem produktiem, ko tie paredzējuši turēt objektā, un par objekta ietilpību;

iv)

objekta veidu; un

v)

jebkuriem citiem objekta aspektiem, kam ir būtiska nozīme tā radītā riska noteikšanā.

2.   Šā panta 1. punktā minēto objektu operatori informē kompetento iestādi par:

a)

jebkurām izmaiņām konkrētajā objektā attiecībā uz 1. punkta b) apakšpunktā minētajiem aspektiem;

b)

attiecīgā operatora vai objekta jebkādu darbības izbeigšanu.

3.   Par objektiem, kas apstiprināmi saskaņā ar 94. panta 1. punktu, neprasa sniegt šā panta 1. punktā minēto informāciju.

85. pants

Atkāpes no operatoru pienākuma reģistrēt objektus

Atkāpjoties no 84. panta 1. punkta noteikumiem, dalībvalstis var atbrīvot no reģistrācijas prasības konkrētas objektu kategorijas, kas rada nebūtisku risku, kā paredzēts īstenošanas aktā, kas pieņemts saskaņā ar 86. panta 2. punktu. Dalībvalstis informē Komisiju par šādiem atbrīvojumiem.

86. pants

Īstenošanas pilnvaras attiecībā uz operatoru pienākumu reģistrēt objektus

1.   Komisija ar īstenošanas aktiem var paredzēt noteikumus par informāciju, kas operatoriem jāsniedz objekta reģistrācijas vajadzībām, kā paredzēts 84. panta 1. punktā, tostarp par termiņiem, kādos jāsniedz šāda informācija.

2.   Komisija ar īstenošanas aktiem paredz noteikumus par objektu veidiem, kurus dalībvalstis saskaņā ar 85. pantu var atbrīvot no reģistrācijas prasības, balstoties uz šādiem aspektiem:

a)

konkrētajā objektā esošo turēto sauszemes dzīvnieku sugas, kategorijas un skaits, reproduktīvie produkti un minētā objekta ietilpība;

b)

objekta veids; un

c)

turēto dzīvnieku vai reproduktīvo produktu pārvietošana uz objektu un no tā.

3.   Šajā pantā minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 266. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

87. pants

Turētu nagaiņu pārvadātāju reģistrēšanas pienākumi un deleģētie akti

1.   Lai turētu nagaiņu pārvadātāji, kas iesaistīti minēto dzīvnieku pārvadāšanā starp dalībvalstīm vai starp dalībvalsti un trešo valsti, pirms attiecīgu darbību sākšanas saskaņā ar 93. pantu reģistrētos, tie:

a)

informē kompetento iestādi par savu darbību;

b)

informē minēto kompetento iestādi par:

i)

attiecīgā pārvadātāja nosaukumu un adresi,

ii)

turēto nagaiņu kategorijām, sugām un skaitu, kurus plānots pārvadāt,

iii)

transporta veidu,

iv)

transportlīdzekli.

2.   Šā panta 1. punktā minētie pārvadātāji informē kompetento iestādi par:

a)

jebkurām izmaiņām attiecībā uz 1. punkta b) apakšpunktā minētajiem aspektiem;

b)

jebkādu pārvadājumu darbības beigšanu.

3.   Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 264. pantu, ar ko papildina šā panta 1. punktā paredzētos noteikumus, kas paredz cita veida pārvadātāju, kuru pārvadājumu darbība rada konkrētu un būtisku risku konkrētām dzīvnieku sugām vai kategorijām, pienākumu iesniegt adekvātu informāciju savu darbību reģistrēšanai.

88. pants

Atkāpes no turētu nagaiņu pārvadātāju reģistrācijas pienākuma

Atkāpjoties no 87. panta 1. punkta noteikumiem, dalībvalstis var atbrīvot no reģistrācijas pienākuma konkrētas pārvadātāju kategorijas, kuru pārvadājumu darbība rada nebūtisku risku, kā paredzēts īstenošanas aktā, kas pieņemts saskaņā ar 89. panta 2. punktu. Dalībvalstis informē Komisiju par šādiem atbrīvojumiem.

89. pants

Īstenošanas pilnvaras attiecībā uz pārvadātāju reģistrācijas pienākumu

1.   Komisija ar īstenošanas aktiem var paredzēt noteikumus par informāciju, kas pārvadātājiem jāsniedz savas darbības reģistrācijas vajadzībām, kā paredzēts 87. panta 1. un 3. punktā, tostarp par termiņiem, kādos jāsniedz šāda informācija.

2.   Komisija ar īstenošanas aktiem paredz noteikumus par pārvadātāju veidiem, kurus dalībvalstis saskaņā ar 86. pantu var atbrīvot no reģistrācijas pienākuma, balstoties uz šādiem aspektiem:

a)

kādos attālumos tie pārvadā konkrētos nagaiņus; un

b)

kādas ir pārvadāto nagaiņu kategorijas, sugas un skaits.

3.   Šajā pantā minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 266. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

90. pants

Operatoru, kas veic savākšanas operācijas neatkarīgi no objekta, reģistrācijas pienākums

1.   Lai saskaņā ar 93. pantu reģistrētos pirms savu darbību uzsākšanas, operatori, kas veic turētu nagaiņu un mājputnu savākšanas operācijas neatkarīgi no objekta, tostarp operatori, kas pērk un pārdod dzīvniekus, sniedz kompetentajai iestādei informāciju par:

a)

attiecīgā operatora nosaukumu un adresi;

b)

to turēto nagaiņu un mājputnu sugām un kategorijām, ar kuriem viņi veic savas darbības.

2.   Šā panta 1. punktā minētie operatori informē kompetento iestādi par:

a)

jebkurām izmaiņām attiecībā uz 1. punktā minētajiem aspektiem;

b)

attiecīgo operatoru jebkādu darbības beigšanu.

91. pants

Atkāpes no savākšanas operācijas veicošo operatoru reģistrācijas pienākuma

Atkāpjoties no 90. panta 1. punkta noteikumiem, dalībvalstis var atbrīvot no reģistrācijas prasības konkrētas operatoru kategorijas, kas veic savākšanas operācijas, kuras rada nebūtisku risku, kā paredzēts īstenošanas aktā, kas pieņemts saskaņā ar 92. panta 2. punktu. Dalībvalstis informē Komisiju par šādiem atbrīvojumiem.

92. pants

Īstenošanas pilnvaras attiecībā uz savākšanas operācijas veicošo operatoru reģistrācijas pienākumu

1.   Komisija ar īstenošanas aktiem var paredzēt noteikumus par informāciju, kas operatoriem jāsniedz reģistrācijas vajadzībām, kā paredzēts 90. panta 1. punktā, tostarp par termiņiem, kādos jāsniedz šāda informācija.

2.   Komisija ar īstenošanas aktiem paredz noteikumus par operatoru veidiem, kurus dalībvalstis saskaņā ar 91. pantu var atbrīvot no reģistrācijas pienākuma ar noteikumu, ka šādu operatoru darbība rada nebūtisku risku, un pamatojoties uz tādu turēto sauszemes dzīvnieku sugām, kategorijām un skaitu, ar kuriem viņi veic savas darbības.

3.   Šajā pantā minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 266. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

93. pants

Kompetentās iestādes pienākumi attiecībā uz reģistrēšanu

Kompetentā iestāde:

a)

šīs regulas 101. panta 1. punktā paredzētajā reģistrā reģistrē objektus, kuru attiecīgie operatori ir iesnieguši vajadzīgo informāciju saskaņā ar 84. panta 1. punktu;

b)

šīs regulas 101. panta 1. punktā paredzētajā reģistrā reģistrē attiecīgos pārvadātājus, kuri ir iesnieguši vajadzīgo informāciju saskaņā ar 87. panta 1. un 3. punktu;

c)

šīs regulas 101. panta 1. punktā paredzētajā reģistrā reģistrē attiecīgos operatorus, kuri veic savākšanas operācijas neatkarīgi no objekta un kuri ir iesnieguši vajadzīgo informāciju saskaņā ar 90. panta 1. punktu.

Kompetentā iestāde katram pirmās daļas a)–c) apakšpunktā minētajam objektam, pārvadātājam un operatoram piešķir unikālu reģistrācijas numuru.

2. iedaļa

Konkrētu veidu objektu apstiprināšana

94. pants

Konkrētu objektu apstiprināšana un deleģētie akti

1.   Lai saņemtu apstiprinājumu saskaņā ar 96. panta 1. punktu, kompetentajai iestādei pieteikumu iesniedz un, pirms to objekts nav apstiprināts saskaņā ar 97. panta 1. punktu, no darbības atturas šādu veidu objektu operatori:

a)

objekti, kuri paredzēti nagaiņu un mājputnu savākšanas operācijām un no kuriem minētos dzīvniekus pārvieto uz citu dalībvalsti vai kuri saņem dzīvniekus no citas dalībvalsts;

b)

liellopiem, cūkām, aitām un kazām un zirgu dzimtas dzīvniekiem paredzēti reproduktīvo produktu objekti, no kuriem šo dzīvnieku reproduktīvos produktus pārvieto uz citu dalībvalsti;

c)

inkubatori, no kuriem inkubējamās olas vai mājputnus pārvieto uz citu dalībvalsti;

d)

mājputnu turēšanai paredzēti objekti, no kuriem mājputnus, kas paredzēti citiem mērķiem, nevis kaušanai, vai inkubējamās olas pārvieto uz citu dalībvalsti;

e)

jebkāda cita veida objekts, kas ir paredzēts turētiem sauszemes dzīvniekiem, kas rada būtisku risku un kas ir jāapstiprina saskaņā ar noteikumiem, kuri paredzēti deleģētā aktā, kas pieņemts saskaņā ar 3. punkta b) apakšpunktu.

2.   Operatori beidz darbību 1. punktā minētā objektā, ja:

a)

kompetentā iestāde atsauc vai aptur apstiprinājumu saskaņā ar 100. panta 2. punktu, vai

b)

ja apstiprinājums ir piešķirts saskaņā ar 99. panta 3. punktu, izvirzot nosacījumus, un konkrētais objekts nesasniedz atbilstību neizpildītajām prasībām, kas minētas 99. panta 3. punktā, un tam nedod galīgo apstiprinājumu saskaņā ar 97. panta 1. punktu.

3.   Komisija ir pilnvarota saskaņā ar 264. pantu pieņemt deleģētos aktus attiecībā uz:

a)

atkāpēm no prasības 1. punkta a) – d) apakšpunktā minētā veida objektu operatoriem iesniegt pieteikumu kompetentajai iestādei attiecībā uz apstiprināšanu, tādiem objektiem, kas rada nebūtisku risku;

b)

tāda veida objektiem, kas jāapstiprina saskaņā ar 1. punkta e) apakšpunktu;

c)

īpašiem noteikumiem, kas attiecībā uz reproduktīvo produktu objektiem reglamentē 1. punkta b) apakšpunktā minēto darbības beigšanu.

4.   Pieņemot šā panta 3. punktā paredzētos deleģētos aktus, Komisija minētos aktus balsta uz šādiem kritērijiem:

a)

kādas turētu dzīvnieku sugas un kategorijas vai reproduktīvie produkti objektā atrodas;

b)

cik sugu un cik turētu dzīvnieku vai reproduktīvo produktu objektā atrodas;

c)

objekta veids un ražošanas veids; un

d)

turēto dzīvnieku vai reproduktīvo produktu pārvietošana uz šāda veida objektiem un no tiem.

95. pants

Norobežotu objektu statusa apstiprināšana

Objektu operatori, kas vēlas iegūt norobežota objekta statusu:

a)

iesniedz kompetentajai iestādei pieteikumu attiecībā uz apstiprināšanu saskaņā ar 96. panta 1. punktu;

b)

pārvieto turētus dzīvniekus uz norobežotu objektu vai no tā saskaņā ar 137. panta 1. punktā un jebkādos deleģētos aktos, kuri pieņemti saskaņā ar 137. panta 2. punktu, paredzētajām prasībām, tikai pēc tam, kad attiecīgais objekts no kompetentās iestādes ir saņēmis minētā statusa apstiprinājumu saskaņā ar 97. un 99. pantu.

96. pants

Operatoru pienākums sniegt informāciju, lai saņemtu apstiprinājumu, un īstenošanas akti

1.   Sakarā ar pieteikumu attiecībā uz objekta apstiprināšanu, kā paredzēts 94. panta 1. punktā un 95. panta a) punktā, operatori kompetento iestādi informē par:

a)

attiecīgā operatora nosaukumu un adresi;

b)

attiecīgā objekta atrašanās vietu un tā telpu aprakstu;

c)

tādu objektā turēto sauszemes dzīvnieku kategorijām, sugām vai skaitu vai reproduktīvajiem produktiem, kam vajadzīgs apstiprinājums;

d)

objekta veidu;

e)

citām ar objekta specifiku saistītām īpatnībām, kam ir būtiska nozīme tā radītā riska noteikšanā, ja tāds ir.

2.   Šā panta 1. punktā minēto objektu operatori informē kompetento iestādi par:

a)

jebkurām izmaiņām objektos attiecībā uz šā panta 1. punkta a), b) un c) apakšpunktā minētajiem aspektiem;

b)

attiecīgā operatora vai objekta jebkādu darbības izbeigšanu.

3.   Komisija ar īstenošanas aktiem var paredzēt noteikumus attiecībā uz informāciju, kura operatoriem jāsniedz pieteikumā sava objekta apstiprināšanai saskaņā ar 1. punktu, un par termiņiem, kādos jāsniedz 1. punktā un 2. punkta b) apakšpunktā minētā informācija.

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 266. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

97. pants

Objektu apstiprinājuma piešķiršana un tā nosacījumi un deleģētie akti

1.   Kompetentās iestādes piešķir apstiprinājumu objektiem, kā paredzēts 94. panta 1. punktā un 95. panta a) punktā, tikai tad, ja šādi objekti:

a)

attiecīgā gadījumā atbilst šādām prasībām, kas attiecas uz:

i)

karantīnu, izolāciju un citiem biodrošības pasākumiem, kuros ņemtas vērā 10. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētās prasības un jebkuri saskaņā ar 10. panta 2. punktu pieņemtie noteikumi,

ii)

uzraudzības prasībām, kuras paredzētas 24. pantā, un, attiecīgā gadījumā, tādiem attiecīgiem objektu veidiem un saistītajiem riskiem, kas paredzēti 25. pantā;

iii)

lietvedību, kura paredzēta 102. un 103. pantā, un jebkuriem noteikumiem, kuri pieņemti saskaņā ar 106. un 107. pantu;

b)

ir nodrošināti ar telpām un aprīkojumu:

i)

kas ir piemērots, lai, ņemot vērā attiecīgā objekta veidu, līdz pieņemamam līmenim samazinātu slimību ievazāšanās un izplatīšanās risku,

ii)

kam ir pietiekama kapacitāte attiecībā uz turēto sauszemes dzīvnieku skaitu vai attiecīgo reproduktīvo produktu apjomu;

c)

ņemot vērā pieņemtos riska mazināšanas pasākumus, nerada nepieņemamu risku attiecībā uz slimību izplatīšanos;

d)

tiem ir attiecīgā objekta darbībai pienācīgi apmācīti darbinieki;

e)

tiem ir ieviesta sistēma, kas attiecīgajam operatoram dod iespēju kompetentajai iestādei pierādīt atbilstību a)–d) apakšpunktam.

2.   Komisija pieņem deleģētos aktus saskaņā ar 264. pantu attiecībā uz:

a)

karantīnu, izolāciju un citiem biodrošības pasākumiem, kas minēti 1. punkta a) apakšpunkta i) punktā;

b)

uzraudzību, kas minēta 1. punkta a) apakšpunkta ii) punktā;

c)

telpām un aprīkojumu, kas minēts 1. punkta b) apakšpunktā;

d)

darbinieku un veterinārārstu pienākumiem, kompetenci un specializētu apmācību, kas paredzēta 1. punkta d) apakšpunktā attiecībā uz reproduktīvo produktu objektu un objektu, kuri paredzēti nagaiņu un mājputnu savākšanas operācijām, darbību;

e)

nepieciešamo uzraudzību, ko kompetentās iestādes veic attiecībā uz reproduktīvo produktu objektiem un objektiem, kuri paredzēti nagaiņu un mājputnu savākšanas operācijām.

3.   Paredzot, kādi noteikumi jāparedz deleģētajos aktos, ko pieņem saskaņā ar 2. punktu, Komisija minētos noteikumus balsta uz šādiem aspektiem:

a)

katra objekta veida radītie riski;

b)

turēto sauszemes dzīvnieku sugas un kategorijas, uz kurām attiecas apstiprinājums;

c)

attiecīgais ražošanas veids;

d)

pārvietošanas modeļi, kas raksturīgi šāda veida objektam vai minētajos objektos turēto dzīvnieku sugām un kategorijām.

98. pants

Objektu apstiprināšanas tvērums

Objekta apstiprinājumā, ko piešķir saskaņā ar 97. panta 1. punktu pēc tam, kad saņemts pieteikums, kurš iesniegts saskaņā ar 94. panta 1. punktu vai 95. panta a) punktu, kompetentā iestāde nepārprotami norāda:

a)

izraugoties no objektu veidiem, kas minēti 94. panta 1. punktā, 95. pantā un saskaņā ar 94. panta 3. punkta b) apakšpunktu pieņemtajiem noteikumiem – uz kuriem no tiem apstiprinājums attiecas;

b)

uz kādām turētu sauszemes dzīvnieku sugām un kategorijām vai minēto sugu reproduktīvajiem produktiem minētais apstiprinājums attiecas.

99. pants

Kompetentās iestādes apstiprinājuma piešķiršanas procedūras

1.   Kompetentā iestāde izveido procedūras, kas operatoriem jāievēro, piesakoties to objektu apstiprināšanai saskaņā ar 94. panta 1. punktu, 95. pantu vai 96. panta 1. punktu.

2.   Pēc tam, kad no operatora saņemts pieteikums attiecībā uz apstiprinājumu, kompetentā iestāde saskaņā ar 94. panta 1. punktu vai 95. panta a) punktu veic apmeklējumu uz vietas.

3.   Kompetentā iestāde piešķir apstiprinājumu ar noteikumu, ka ir izpildītas 97. pantā un šā panta 1. un 2. punktā minētās prasības.

4.   Ja objekts neatbilst 97. pantā minētajām apstiprinājuma prasībām, kompetentā iestāde objektam var piešķirt apstiprinājumu ar nosacījumiem, ja, pamatojoties uz attiecīgā operatora pieteikumu un pēc tam veikto apmeklējumu uz vietas, kā paredzēts šā panta šā panta 2. punktā, secināms, ka objekts atbilst visām svarīgākajām prasībām, ar ko pietiek, lai garantētu, ka objekts nerada būtisku risku.

5.   Ja kompetentā iestāde saskaņā ar šā panta 4. punktu ir piešķīrusi apstiprinājumu ar nosacījumiem, pilnīgu apstiprinājumu tā piešķir tikai tad, ja saskaņā ar vēl vienu objekta apmeklējumu uz vietas, kas veikts triju mēnešu laikā no dienas, kad ir piešķirts apstiprinājums, izvirzot nosacījumus, vai operatora iesniegtiem dokumentiem trīs mēnešu laikā pēc minētās dienas, ir secināms, ka objekts atbilst visām 97. panta 1. punktā paredzētajām prasībām attiecībā uz apstiprinājumu un noteikumiem, kuri pieņemti saskaņā ar 97. panta 2. punktu.

Ja apmeklējums uz vietas vai šā punkta pirmajā daļā minētie dokumenti liecina, ka nepārprotami ir panākts progress, tomēr objekts joprojām neatbilst visām minētajām prasībām, kompetentā iestāde ar nosacījumiem piešķirto apstiprinājumu var pagarināt. Tomēr apstiprinājumu ar nosacījumiem nevar piešķirt uz laikposmu, kas kopā pārsniedz sešus mēnešus.

100. pants

Kompetentās iestādes veikta apstiprinājumu pārskatīšana, apturēšana un atsaukšana

1.   Kompetentā iestāde pārskata objektu apstiprinājumus, kas piešķirti saskaņā ar 97. un 99. pantu; pārskatīšanas biežums ir atkarīgs no saistītā riska.

2.   Ja attiecībā uz atbilstību 97. panta 1. punktā noteiktajām prasībām un saskaņā ar 97. panta 2. punktu pieņemtajiem noteikumiem kompetentā iestāde objektā atklāj nopietnas nepilnības un minētā objekta operators nespēj pienācīgi garantēt, ka minētās nepilnības tiks novērstas, kompetentā iestāde sāk objekta apstiprinājuma atsaukšanas procedūras.

Tomēr, ja operators var garantēt, ka saprātīgā laikposmā minētās nepilnības novērsīs, kompetentā iestāde objekta apstiprinājumu var tikai apturēt, ne atcelt.

3.   Pēc atsaukšanas apstiprinājumu piešķir vai pēc apturēšanas atjauno saskaņā ar 2. pantu tikai tad, ja kompetentā iestāde ir pārliecināta, ka objekts pilnībā atbilst visām šīs regulas prasībām, kas attiecas uz minētā veida objektu.

3. iedaļa

Kompetentās iestādes reģistri

101. pants

Reģistri, kas jāuztur kompetentajai iestādei

1.   Katra kompetentā iestāde izveido un uztur atjauninātus reģistrus, kuros iekļauj:

a)

visus objektus un operatorus, kurus tā ir reģistrējusi, ievērojot 93. pantu;

b)

visus objektus, kurus tā ir apstiprinājusi saskaņā ar 97. un 99. pantu.

Tā pirmās daļas a) un b) apakšpunktā minētos reģistrus dara pieejamu Komisijai un citu dalībvalstu kompetentajām iestādēm, ciktāl tajos iekļautā informācija attiecas uz turēto sauszemes dzīvnieku un to reproduktīvo produktu pārvietošanu starp dalībvalstīm.

Tā pirmās daļas b) apakšpunktā minēto apstiprināto objektu reģistru dara publiski pieejamu, ciktāl tajā iekļautā informācija attiecas uz turēto sauszemes dzīvnieku un to reproduktīvo produktu pārvietošanu starp dalībvalstīm.

2.   Ja tas lietderīgi, attiecīgā gadījumā kompetentā iestāde 1. punkta pirmās daļas a) apakšpunktā minēto reģistrēšanu un 1. punkta pirmās daļas b) apakšpunktā minētos apstiprinājumus var apvienot ar reģistrēšanu citiem nolūkiem.

3.   Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 264. pantu attiecībā uz sīki izstrādātu informāciju, kas iekļaujama 1. punkta pirmās daļas a) un b) apakšpunktā paredzētajos reģistros, un uz 1. punkta pirmās daļas b) apakšpunktā paredzētā reģistra pieejamību sabiedrībai.

4. iedaļa

Lietvedība

102. pants

Operatoru lietvedības pienākumi objektos, kas nav reproduktīvo produktu objekti

1.   Tādu objektu operatori, uz kuriem attiecas reģistrēšanas prasība saskaņā ar 93. pantu vai apstiprināšana saskaņā ar 97. panta 1. punktu, glabā un uztur pierakstus, kas satur vismaz šādu informāciju:

a)

šo operatoru objektā turēto sauszemes dzīvnieku sugas, kategorijas, skaits un – attiecīgā gadījumā – identifikācija;

b)

turēto sauszemes dzīvnieku pārvietošana uz to objektu un no tā, attiecīgi ar norādījumiem par:

i)

to izcelsmes vai galamērķa vietu,

ii)

šādas pārvietošanas datumu;

c)

dokumenti, kam jābūt līdzi turētiem sauszemes dzīvniekiem, kurus ieved to objektā vai aizved no tā, saskaņā ar 112. panta b) punktu, 113. panta 1. punkta b) apakšpunktu, 114. panta 1. punkta c) apakšpunktu, 115. panta b) punktu, 117. panta b) punktu, 143. panta 1. un 2. punktu, 164. panta 2. punktu un jebkuriem noteikumiem, kas pieņemti saskaņā ar 118. un 120. pantu un 144. panta 1. punkta b) un c) apakšpunktu;

d)

to objektā turētu sauszemes dzīvnieku mirstība;

e)

biodrošības pasākumi, uzraudzība, ārstēšana, testēšanas rezultāti un cita būtiska informācija, kas ir atbilstoša:

i)

objektā turēto sauszemes dzīvnieku sugām un kategorijām,

ii)

ražošanas veidam,

iii)

objekta veidam un lielumam;

f)

rezultāti, kas gūti dzīvniekveselības apmeklējumos, kuri jāveic saskaņā ar 25. panta 1. punktu.

Minētos pierakstus glabā un uztur papīra vai elektroniskā formā.

2.   Objektus, kas attiecībā uz sarakstā norādītu vai no jauna radušos slimību izplatīšanu rada mazu risku, attiecīgā dalībvalsts var atbrīvot no prasības par visas vai daļējas tādas informācijas lietvedību, kura norādīta sarakstā 1. punktā.

3.   Objektu operatori 1. un 2. punktā paredzēto pierakstu lietvedību glabā savos attiecīgajos objektos un:

a)

pēc pieprasījuma nekavējoties dara tos pieejamus kompetentajai iestādei;

b)

glabā tos laikposmā, kura minimālo ilgumu nosaka kompetentā iestāde un kurš nevar būt mazāks par trim gadiem.

4.   Atkāpjoties no 3. punkta, operatorus var atbrīvot no pienākuma kārtot lietvedību attiecībā uz dažiem vai visiem 1. punktā paredzētajiem aspektiem, ja attiecīgajam operatoram:

a)

ir piekļuve 109. pantā minētajai datorizētajai datubāzei attiecīgajai sugai un datubāzē jau ir informācija, kas ir jāiekļauj pierakstos; un

b)

ir atjaunināta informācija, kas ir tieši ievadīta datorizētajā datubāzē.

103. pants

Reproduktīvo produktu objektu lietvedības pienākumi

1.   Reproduktīvo produktu objektu operatori glabā un uztur pierakstus, kas satur vismaz šādu informāciju:

a)

reproduktīvo produktu iegūšanā izmantoto donordzīvnieku suga, vecums, identifikācija un veselības statuss;

b)

ievākto, iegūto vai apstrādāto reproduktīvo produktu vākšanas laiks un vieta, apstrāde un glabāšanas;

c)

reproduktīvo produktu identifikācija un sīkāka informācija par to galamērķa vietu, ja tā zināma;

d)

dokumenti, kam jābūt līdzi reproduktīvajiem produktiem, ko ieved konkrētajā objektā vai izved no tā saskaņā ar 162. pantu un 164. panta 2. punktu un jebkuriem noteikumiem, kuri pieņemti saskaņā ar 162. panta 3. un 4. punktu;

e)

attiecīgā gadījumā – klīnisko un laboratorisko testu rezultāti;

f)

izmantotās laboratoriskās metodes.

2.   Uz objektiem, kas attiecībā uz sarakstā norādītu vai no jauna radušos slimību izplatīšanu rada mazu risku, attiecīgā dalībvalsts var attiecināt izņēmumu attiecībā uz prasību par visas vai daļējas tādas informācijas lietvedību, kas norādīta sarakstā 1. punktā.

3.   Reproduktīvo produktu objektu operatori 1. un 2. punktā paredzēto pierakstu lietvedību glabā savos objektos un:

a)

pēc pieprasījuma nekavējoties dara tos pieejamus kompetentajai iestādei;

b)

glabā tos laikposmā, kura minimālo ilgumu nosaka kompetentā iestāde un kurš nevar būt mazāks par trim gadiem.

104. pants

Pārvadātāju lietvedības pienākumi

1.   Pārvadātāji glabā un uztur pierakstus ar vismaz šādu informāciju:

a)

objekti, ko tie apmeklējuši;

b)

to turēto sauszemes dzīvnieku kategorijas, sugas un skaits, ko tie pārvadājuši;

c)

izmantotā transportlīdzekļa tīrīšana, dezinficēšana un dezinsekcija;

d)

konkrēto dzīvnieku pavaddokumentu detaļas, tostarp to dokumentu numuri.

Pierakstus glabā un uztur papīra vai elektroniskā formā.

2.   Uz pārvadātājiem, kas attiecībā uz sarakstā norādītu vai no jauna radušos slimību izplatīšanu rada mazu risku, attiecīgā dalībvalsts var attiecināt izņēmumu attiecībā uz prasību par visas vai daļējas tādas informācijas lietvedību, kas norādīta sarakstā 1. punktā.

3.   Pārvadātāji 1. un 2. punktā paredzēto pierakstu lietvedību kārto:

a)

tādā veidā, lai tos pēc pieprasījuma varētu tūlītēji darīt pieejamus kompetentajai iestādei;

b)

glabājot tos laikposmā, kura minimālo ilgumu nosaka kompetentā iestāde un kurš nevar būt mazāks par trim gadiem.