7.

Šajā standartā lietoto terminu nozīme ir šāda.

…

Piezīmes satur papildus informāciju tai, kas ir sniegta finanšu stāvokļa pārskatā, peļņas vai zaudējumu un citu ienākumu pārskatā(-os), …

10.

Pilns finanšu pārskatu kopums ietver:

…, peļņas vai zaudējumu un citu ienākumu pārskatu par konkrēto periodu;

…

Pārskatos uzņēmums ir tiesīgs izmantot nosaukumus, kas atšķiras no šajā standartā norādītajiem. Piemēram, nosaukuma "peļņas vai zaudējumu un citu ienākumu pārskats" vietā uzņēmums ir tiesīgs izmantot nosaukumu "citu ienākumu pārskats".

10.A

Uzņēmums ir tiesīgs sniegt vienotu peļņas vai zaudējumu un citu ienākumu pārskatu, kurā ziņas par peļņu vai zaudējumiem un citiem ienākumiem sniegtas divās iedaļās. Šo iedaļu ziņas jāsniedz kopā, vispirms ziņas peļņas vai zaudējumu iedaļā, kurai tūlīt seko iedaļa ar ziņām par citiem ienākumiem. Uzņēmums iedaļu ar ziņām par peļņu vai zaudējumiem ir tiesīgs ietvert atsevišķā peļņas vai zaudējumu pārskatā. Šādā gadījumā atsevišķo peļņas vai zaudējumu pārskatu jāsniedz tieši pirms citu ienākumu pārskata, kura sākumā norāda peļņu vai zaudējumus.

81.A

Peļņas vai zaudējumu un citu ienākumu pārskatā (citu ienākumu pārskatā) papildus peļņas vai zaudējumu un citu ienākumu iedaļām jāietver:

Ja uzņēmums sniedz atsevišķu peļņas vai zaudējumu pārskatu, tas ienākumu pārskatā neiekļauj peļņas vai zaudējumu sadaļu.

81.B

Papildus peļņas vai zaudējumu un citu ienākumu sadaļām uzņēmumam jāsniedz šādas ziņas, kas atspoguļo konkrētā perioda peļņas vai zaudējumu un citu ienākumu sadalījumu:

Ja uzņēmums sniedz atsevišķu peļņas vai zaudējumu pārskatu, tam šajā pārskatā jāietver (a) punktā minētās ziņas.

82.

Papildus posteņiem, kurus nosaka citi SFPS, peļņas vai zaudējumu iedaļā vai peļņas vai zaudējumu pārskatā jāietver posteņi, kuros norāda konkrētā perioda:

82.A

Citu ienākumu sadaļā jāietver posteņi, kuros norāda konkrētā perioda citus ienākumus, kas klasificēti pēc to veida (iekļaujot pēc pašu kapitāla metodes uzskaitīto asociēto uzņēmumu un kopuzņēmumu citu ienākumu daļu) un sagrupēti tajos, kas saskaņā ar citiem SFPS:

85.

Papildu posteņus, nosaukumus un starpsummas peļņas vai zaudējumu un citu ienākumu pārskatā(-os) uzrāda, ja tas ir svarīgi, lai izprastu uzņēmuma finansiālo stāvokli.

86.

Ņemot vērā, ka uzņēmuma dažādo darbību, darījumu un citu notikumu ietekme atšķiras pēc biežuma, guvuma vai zaudējuma potenciāla un paredzamības, finanšu darbības finansiālo rezultātu sastāvdaļu atklāšana palīdz izprast sasniegtos finansiālos rezultātus un prognozēt turpmākos. Uzņēmums peļņas vai zaudējumu un citu ienākumu pārskatā(-os) iekļauj papildu posteņus un maina lietotos aprakstus un posteņu secību, ja tas ir vajadzīgs, lai izskaidrotu finansiālo rezultātu elementus. …

87.

Uzņēmums nevienu no ienākumu vai izdevumu posteņiem peļņas vai zaudējumu un citu ienākumu pārskatā(-os) vai piezīmēs neklasificē kā ārkārtas posteni.

90.

Ienākuma nodokļu summas, kas attiecas uz citiem ienākumiem, ieskaitot pārklasifikācijas korekciju ietekmi, uzņēmums atspoguļo vai nu peļņas vai zaudējumu un citu ienākumu pārskatā vai piezīmēs.

91.

Uzņēmums ir tiesīgs uzrādīt citus ienākumus vai nu:

Ja uzņēmums izvēlas (b) variantu, tas nodokļus sadala starp posteņiem, kas turpmāk tiks pārklasificēti peļņas vai zaudējumu sadaļā, un tiem, kas turpmāk netiks pārklasificēti peļņas un zaudējumu sadaļā.

94.

Pārklasifikācijas korekcijas uzņēmums ir tiesīgs uzrādīt vai nu peļņas vai zaudējumu un citu ienākumu pārskatā, vai piezīmēs. Ja uzņēmums pārklasifikācijas korekcijas uzrāda piezīmēs, tas citu ienākumu posteņus uzrāda pēc attiecīgajām pārklasifikācijas korekcijām.

100.

Uzņēmumi tiek aicināti 99. punktā noteikto analīzi ietvert peļņas vai zaudējumu un citu ienāķumu pārskatā(-os).

115.

Dažos gadījumos var būt nepieciešams vai vēlams mainīt konkrētu posteņu secību piezīmēs. Piemēram, informāciju par patiesās vērtības izmaiņām, kas atzītas peļņā vai zaudējumos, var apvienot ar informāciju par finanšu instrumentu termiņiem, lai gan pirmā attiecas uz informācijas atklāšanu peļņas vai zaudējumu un citu ienākumu pārskatā, bet otrā attiecas uz finanšu stāvokļa pārskatu. Tomēr uzņēmumam pēc iespējas jāsaglabā piezīmju sistemātiska struktūra.

139.J

Ar Citu ienākumu posteņu atspoguļošanu finanšu pārskatos (1. SGS grozījumi), kas izdoti 2011. gada jūnijā, grozīts 7., 10., 82., 85.–87., 90., 91., 94., 100. un 115. punkts, pievienots 10.A, 81.A, 81.B un 82.A punkts un svītrots 12., 81., 83. un 84. punkts. Uzņēmums šos grozījumus piemēro gada periodiem, kas sākas 2012. gada 1. jūlijā vai pēc šī datuma. Tos drīkst piemērot arī pirms šī datuma. Ja uzņēmums piemēro grozījumus agrākam periodam, šis fakts ir jāatklāj.

21.

Saskaņā ar 1. SGS prasībām uzņēmuma pirmajos SFPS prasībām atbilstošajos finanšu pārskatos jāiekļauj vismaz trīs finanšu stāvokļa pārskati, divi peļņas vai zaudējumu un citu ienākumu pārskati, divi atsevišķi peļņas vai zaudējumu pārskati (ja tādi tiek sniegti), divi naudas plūsmu pārskati un divi pārskati par pašu kapitāla izmaiņām, kā arī attiecīgas piezīmes ar salīdzināmiem datiem.

39.K

Ar Citu ienākumu posteņu atspoguļošana finanšu pārskatos (1. SGS grozījumi), kas izdoti 2011. gada jūnijā, grozīts 21. punkts. Uzņēmums piemēro šo grozījumu, kad tas piemēro 1. SGS, kas grozīts 2011. gada jūnijā.

33.A

Ja uzņēmums peļņas vai zaudējumu posteņus iekļauj atsevišķā pārskatā, kā noteikts 1. SGS (grozīts 2011. gadā) 10.A punktā, tajā pašā pārskatā jāiekļauj sadaļa, kas attiecas uz pārtrauktajām darbībām.

44.I

Ar Citu ienākumu posteņu atspoguļošana finanšu pārskatos (1. SGS grozījumi), kas izdoti 2011. gada jūnijā, grozīts 33.A punkts. Uzņēmums piemēro šo grozījumu, kad tas piemēro 1. SGS, kas grozīts 2011. gada jūnijā.

27.B

Saistībā ar pārskatā par finanšu stāvokli atzītiem patiesās vērtības novērtējumiem uzņēmums par katru finanšu instrumentu grupu atklāj šādu informāciju:

…

…

44.Q

Ar Citu ienākumu posteņu atspoguļošana finanšu pārskatos (1. SGS grozījumi), kas izdoti 2011. gada jūnijā, grozīts 27.B punkts. Uzņēmums piemēro šo grozījumu, kad tas piemēro 1. SGS, kas grozīts 2011. gada jūnijā.

77.

Nodokļa izdevumi (ienākumi), kuri attiecas uz parastās darbības peļņu vai zaudējumiem, jāuzrāda peļņā vai zaudējumos peļņas vai zaudējumu un citu ienākumu pārskatā(-os).

98.B

Ar Citu ienākumu posteņu atspoguļošana finanšu pārskatos (1. SGS grozījumi), kas izdoti 2011. gada jūnijā, grozīts 77. punkts un svītrots 77.A punkts. Uzņēmums piemēro šos grozījumus, kad tas piemēro 1. SGS, kas grozīts 2011. gada jūnijā.

29.

Ar ienākumiem saistītas dotācijas uzrāda peļņas vai zaudējumu aprēķinā vai nu atsevišķi vai ar vispārējo nosaukumu, piemēram, "Citi ienākumi"; vai arī tās atskaita, uzrādot saistītos izdevumus.

46.

Ar Citu ienākumu posteņu atspoguļošana finanšu pārskatos (1. SGS grozījumi), kas izdoti 2011. gada jūnijā, grozīts 29. punkts un svītrots 29.A punkts. Uzņēmums piemēro šos grozījumus, kad tas piemēro 1. SGS, kas grozīts 2011. gada jūnijā.

39.

Uzņēmuma rezultātus un finansiālo stāvokli, kura funkcionālā valūta nav valsts ar hiperinflāciju valūta, jāpārrēķina citā uzrādīšanas valūtā, izmantojot šādu procesu:

…

60.H

Ar Citu ienākumu posteņu atspoguļošana finanšu pārskatos (1. SGS grozījumi), kas izdoti 2011. gada jūnijā, grozīts 39. punkts. Uzņēmums piemēro šo grozījumu, kad tas piemēro 1. SGS, kas grozīts 2011. gada jūnijā.

40.

Dividendes, kas klasificētas ka izdevumi, var uzrādīt peļņas vai zaudējumu un citu ienākumu pārskatā(-os) vai nu kopā ar procentiem par citām saistībām vai kā atsevišķu posteni. Papildus šā standarta prasībām procentu un dividenžu atklāšana ir pakļauta 1. SGS un 7. SFPS prasībām. Dažos gadījumos atšķirību dēļ starp procentiem un dividendēm tādos aspektos kā nodokļu ieturēšana, ir vēlams peļņas vai zaudējumu un citu ienākumu pārskatā(-os) tās atklāt atsevišķi. Informāciju par nodokļu ietekmi atklāj saskaņā ar 12. SGS.

97.K

Ar Citu ienākumu posteņu atspoguļošana finanšu pārskatos (1. SGS grozījumi), kas izdoti 2011. gada jūnijā, grozīts 40. punkts. Uzņēmums piemēro šo grozījumu, kad tas piemēro 1. SGS, kas grozīts 2011. gada jūnijā.

4.A

Ja uzņēmums peļņas vai zaudējumu posteņus iekļauj atsevišķā pārskatā, kā paredzēts 1. SGS Finanšu pārskatu sniegšana (grozīts 2011. gadā) 10.A punktā, peļņu par akciju uzrāda tikai šajā atsevišķajā pārskatā.

67.A

Ja uzņēmums peļņas vai zaudējumu posteņus iekļauj atsevišķā pārskatā, kā paredzēts 1. SGS Finanšu pārskatu sniegšana (grozīts 2011. gadā) 10.A punktā, šajā atsevišķajā pārskatā iekļauj pamatpeļņu par akciju un mazināto peļņu par akciju, kā to nosaka 66. un 67. punkts.

68.A

Ja uzņēmums peļņas vai zaudējumu posteņus iekļauj atsevišķā pārskatā, kā paredzēts 1. SGS Finanšu pārskatu sniegšana (grozīts 2011. gadā) 10.A punktā, tas pamatpeļņu par akciju un mazināto peļņu par akciju attiecībā uz pārtrauktām darbībām uzrāda šajā atsevišķajā pārskatā vai piezīmēs, kā to nosaka 68. punkts.

73.A

73. punkts attiecas arī uz uzņēmumu, kas papildus pamatpeļņai un mazinātajai peļņai uz akciju atklāj arī summas par akciju, izmantojot kādu pārskatā uzrādītu peļņas vai zaudējumu posteni, kas nav šī standarta prasība.

74.D

Ar Citu ienākumu posteņu atspoguļošana finanšu pārskatos (1. SGS grozījumi), kas izdoti 2011. gada jūnijā, grozīts 4.A, 67.A, 68.A un 73.A punkts. Uzņēmums piemēro šos grozījumus, kad tas piemēro 1. SGS, kas grozīts 2011. gada jūnijā.

8.

Starpperioda finanšu pārskatā iekļauj vismaz šādas sastāvdaļas:

…

8.A

Ja uzņēmums peļņas vai zaudējumu posteņus iekļauj atsevišķā pārskatā, kā paredzēts 1. SGS Finanšu pārskatu sniegšana (grozīts 2011. gadā) 10.A punktā, tas saīsināto starpposma informāciju sniedz no šā pārskata.

11.A

Ja uzņēmums peļņas vai zaudējumu posteņus iekļauj atsevišķā pārskatā, kā paredzēts 1. SGS Finanšu pārskatu sniegšana (grozīts 2011. gadā) 10.A punktā, tas tajā pašā pārskatā iekļauj pamatpeļņu par akciju un mazināto peļņu par akciju.

20.

Starpperioda pārskatos iekļauj šādus starpperioda finanšu pārskatus (saīsinātus vai pilnīgus):

…

51.

Ar Citu ienākumu posteņu atspoguļošana finanšu pārskatos (1. SGS grozījumi), kas izdoti 2011. gada jūnijā, grozīts 8., 8.A, 11.A un 20. punkts. Uzņēmums piemēro šos grozījumus, kad tas piemēro 1. SGS, kas grozīts 2011. gada jūnijā.

1.

Šā standarta mērķis ir noteikt grāmatvedības uzskaiti un informācijas atklāšanu par darbinieku pabalstiem. Standartā paredzēts, ka uzņēmumam jāatzīst:

2.

Šo standartu darba devējs piemēro, uzskaitot visus darbinieku pabalstus, izņemot tos, uz kuriem attiecas 2. starptautiskais finanšu pārskatu standarts (turpmāk — SFPS) Maksājums ar akcijām.

3.

Šajā standartā neaplūko informācijas sniegšanu par darbinieku pabalstu plāniem (sk. 26. starptautisko grāmatvedības standartu (turpmāk — SGS) Pensijas pabalstu plānu uzskaite un pārskatu sniegšana).

4.

Darbinieku pabalsti, uz kuriem šis standarts attiecas, ietver tos, kurus sniedz:

5.

Darbinieku pabalsti ir šādi:

6.

Darbinieku pabalsti ir pabalsti, kurus sniedz darbiniekiem vai viņu apgādājamiem, un tos var organizēt ar maksājumiem (vai preču vai pakalpojumu sniegšanu) tieši darbiniekiem, viņu laulātajiem, bērniem vai citiem apgādājamiem vai citiem, piemēram, apdrošināšanas sabiedrībām.

7.

Darbinieks var būt nodarbināts uzņēmumā uz pilnu slodzi, pusslodzi, pastāvīgā, gadījuma vai pagaidu darbā. Šajā standartā darbinieki ir arī direktori un citi vadības darbinieki.

8.

Šajā standartā lietoto terminu nozīme ir šāda:

9.

Darbinieku īstermiņa pabalsti ietver tādus posteņus kā, piemēram, turpmāk minētos, ja ir gaidāms, ka tos pilnībā izmaksās divpadsmit mēnešu laikā pēc gada pārskata perioda beigām, kurā darbinieki veic attiecīgo darbu:

10.

Uzņēmumam nav jāpārklasificē darbinieku īstermiņa pabalsti, ja uz laiku izmainās uzņēmuma prognozes par norēķinu laiku. Tomēr, ja izmainās pabalsta īpašības (piemēram, pāreja no neuzkrājošiem pabalstiem uz uzkrājošiem pabalstiem) vai ja prognozes par norēķinu laiku nav izmainījušās uz laiku, uzņēmums izskata, vai pabalsts joprojām atbilst darbinieku īstermiņa pabalstu definīcijai.

11.

Kad darbinieks ir veicis darbu uzņēmumam pārskata periodā, darbinieku īstermiņa pabalstu nediskontēto summu, ko paredzams maksāt apmaiņā pret minēto darbu, uzņēmums atzīst:

12.

Standarta 13., 16. un 19. punktā ir izskaidrots, kā uzņēmums piemēro 11. punktu tādiem darbinieku īstermiņa pabalstiem kā, piemēram, apmaksāti kavējumi, peļņas sadales un prēmiju plāni.

13.

Standarta 11. punktā minēto darbinieku īstermiņa pabalstu — apmaksātu kavējumu — paredzamās izmaksas uzņēmums atzīst:

14.

Uzņēmums var darbiniekiem apmaksāt kavējumus dažādu iemeslu dēļ, tajā skaitā atvaļinājuma, slimības un īslaicīgas darba nespējas, maternitātes vai paternitātes, tiesas dienesta un militārā dienesta dēļ. Tiesības uz apmaksātiem kavējumiem iedala divās kategorijās:

15.

Uzkrājošie apmaksātie kavējumi ir tie, kurus pārnes un var lietot nākamajos periodos, ja pārskata perioda tiesības nav pilnībā izmantotas. Uzkrājošie apmaksātie kavējumi var būt garantējoši (citiem vārdiem, darbiniekiem pienākas neizmantoto tiesību izmaksa naudā, aizejot no uzņēmuma) vai negarantējoši (kad, aizejot no uzņēmuma, darbiniekiem nepienākas neizmantoto tiesību izmaksa naudā). Pienākums rodas, kad darbinieki veic darbu, kas palielina viņu tiesības uz turpmākiem apmaksātiem kavējumiem. Pienākums pastāv un to atzīst pat tad, ja apmaksātie kavējumi ir negarantējoši, lai arī iespēja, ka darbinieki var aiziet no darba, pirms viņi izmanto uzkrātās negarantējošās tiesības, ietekmē šā pienākuma novērtēšanu.

16.

Uzņēmums novērtē paredzamās uzkrājošo apmaksāto kavējumu izmaksas kā papildu summu, kuru uzņēmums paredz samaksāt par neizmantotajām tiesībām, kas ir uzkrājušās pārskata perioda beigās.

17.

Saskaņā ar iepriekšējā punktā minēto metodi pienākumu novērtē papildu maksājumu summā, kuru rašanās paredzama, ņemot vērā vienīgi to, ka šis pabalsts uzkrājas. Daudzos gadījumos uzņēmumam, iespējams, nav jāveic sīki aprēķini, lai aplēstu, ka nav būtiska pienākuma attiecībā uz neizmantotiem apmaksātiem kavējumiem. Piemēram, slimības atvaļinājuma pienākums, iespējams, ir būtisks tikai tad, ja pastāv oficiāla vai neoficiāla vienošanās, ka neizmantotu apmaksātu slimības atvaļinājumu var izņemt kā apmaksātu atvaļinājumu.

Piemērs, kas ilustrē 16. un 17. punktu

Uzņēmumā ir 100 darbinieki, un katram no viņiem katru gadu ir tiesības uz piecu darba dienu apmaksātu slimības atvaļinājumu. Neizmantoto slimības atvaļinājumu var pārnest vienu kalendāro gadu uz priekšu. Slimības atvaļinājumu vispirms ņem no laika, kas pienākas pārskata gadā, un tad no atlikušā laika, kurš pārnests no iepriekšējā gada (LIFO metode). 20X1. gada 31. decembrī vidējais neizmantotais laiks ir divas dienas katram darbiniekam. Ņemot vērā iepriekšējo pieredzi un paredzot, ka nekas nemainīsies, uzņēmums paredz, ka 20X2. gadā 92 darbinieki izņems ne vairāk kā piecas dienas apmaksāta slimības atvaļinājuma un ka pārējie astoņi darbinieki izņems vidēji sešas ar pusi dienas katrs.

Uzņēmums paredz, ka tas izmaksās papildu 12 dienu darba nespējas pabalstu sakarā ar neizmantotajām tiesībām, kas ir uzkrājušās uz 20X1. gada 31. decembri (astoņiem darbiniekiem katram pa pusotrai dienai). Tādēļ uzņēmums atzīst saistības, kas vienādas ar 12 dienu darba nespējas pabalstu.

18.

Neuzkrājošos apmaksātos kavējumus nepārnes uz nākamajiem periodiem: tie zaudē spēku, ja pārskata perioda tiesības uz tiem netiek pilnībā izmantotas, un darbiniekiem, aizejot no uzņēmuma, nepienākas neizmantoto tiesību izmaksa naudā. Tas visbiežāk attiecas uz darba nespējas pabalstu (ja neizmantotās iepriekšējās tiesības nepalielina tiesības nākotnē), maternitātes un paternitātes atvaļinājumu un apmaksātiem kavējumiem tiesas dienesta vai militārā dienesta dēļ. Uzņēmums neatzīst ne saistības, ne izdevumus līdz kavējuma brīdim, jo darbinieka darbs nepalielina pabalsta summu.

19.

Uzņēmums paredzamās peļņas sadales un prēmiju maksājumu izmaksas saskaņā ar 11. punktu atzīst tikai tad, ja:

Pašreizējs pienākums pastāv tikai tad, ja uzņēmumam nav citas reālas alternatīvas, kā veikt maksājumus.

20.

Saskaņā ar dažiem peļņas sadales plāniem darbinieki saņem peļņas daļu tikai tad, ja paliek strādāt uzņēmumā uz noteiktu laiku. Šie plāni rada prakses radītu pienākumu, jo darbinieki veic darbu, kas palielina summu, kura jāmaksā, ja viņi paliek darbā līdz noteiktā perioda beigām. Šo prakses radīto pienākumu novērtēšana atspoguļo iespēju, ka daži darbinieki var aiziet no darba, nesaņemot peļņas sadales maksājumus.

Piemērs, kas ilustrē 20. punktu

Peļņas sadales plāns nosaka, ka uzņēmumam noteikta gada peļņas daļa jāizmaksā darbiniekiem, kuri nostrādājuši visu gadu. Ja neviens darbinieks gada laikā neaiziet no darba, kopējie peļņas sadales maksājumi par gadu būs 3 % no peļņas. Uzņēmums aplēš, ka kadru mainība samazinās maksājumus līdz 2,5 % no peļņas.

Uzņēmums atzīst saistības un izdevumus 2,5 % apmērā no peļņas.

21.

Uzņēmumam var nebūt juridiska pienākuma maksāt prēmiju. Tomēr dažos gadījumos uzņēmums praktizē prēmiju maksāšanu. Tādos gadījumos uzņēmumam ir prakses radīts pienākums, jo tam nav citas reālas alternatīvas kā maksāt prēmiju. Prakses radīta pienākuma novērtēšana atspoguļo iespēju, ka daži darbinieki var aiziet no darba, nesaņemot prēmiju.

22.

Uzņēmums var veikt juridiskā vai prakses radītā pienākuma ticamu aplēsi saskaņā ar peļņas sadales vai prēmiju plānu tikai tad, ja:

23.

Pienākums saskaņā ar peļņas sadales un prēmiju plāniem izriet nevis no darījuma ar uzņēmuma īpašniekiem, bet gan no darbinieka darba. Tādēļ peļņas sadales un prēmiju plānu izmaksas uzņēmums atzīst nevis par peļņas sadali, bet gan par izdevumiem.

24.

Ja peļņas sadales un prēmiju pilnīgu maksājumu termiņš nav divpadsmit mēnešu laikā pēc perioda beigām, kurā darbinieki veic attiecīgo darbu, šie maksājumi ir citi darbinieku ilgtermiņa pabalsti (sk. 153.–158. punktu).

25.

Lai gan šajā standartā nav pieprasīta konkrētas informācijas atklāšana par darbinieku īstermiņa pabalstiem, citos standartos var būt pieprasīta informācijas atklāšana. Piemēram, 24. SGS pieprasa informācijas atklāšanu par galvenajiem vadošajiem darbiniekiem paredzētajiem pabalstiem. 1. SGS Finanšu pārskatu sniegšana ir paredzēta informācijas atklāšana par darbinieku pabalstu izmaksām.

26.

Pēcnodarbinātības pabalsti ir, piemēram, šādi:

Pasākumi, ar kuru palīdzību uzņēmums nodrošina pēcnodarbinātības pabalstus, ir pēcnodarbinātības pabalstu plāni. Uzņēmums lieto šo standartu attiecībā uz visiem šiem pasākumiem neatkarīgi no tā, vai tie ietver vai neietver atsevišķas struktūrvienības izveidi, kas paredzēta iemaksu saņemšanai un pabalstu maksāšanai.

27.

Pēcnodarbinātības pabalstu plānus klasificē par definētu iemaksu plāniem vai definētu pabalstu plāniem atkarībā no plāna saimnieciskās būtības, kas izriet no tā galvenajiem noteikumiem.

28.

Saskaņā ar definētu iemaksu plāniem uzņēmuma juridiskais vai prakses radītais pienākums aprobežojas ar summu, ko tas piekrīt iemaksāt fondā. Tādējādi pēcnodarbinātības pabalstu summu, ko saņem darbinieks, nosaka pēc uzņēmuma (un varbūt arī darbinieka) veikto iemaksu summas pēcnodarbinātības pabalstu plānā vai apdrošināšanas sabiedrībai kopā ar ieguldījumu atdevi, kura rodas no iemaksām. Rezultātā aktuāro risku (ka pabalsti būs mazāki nekā paredzēts) un ieguldījumu risku (ka nepietiks ieguldīto aktīvu, lai nodrošinātu paredzētos pabalstus) uzņemas darbinieks.

29.

Gadījumi, kad uzņēmuma pienākums neaprobežojas ar summu, ko tas piekrīt iemaksāt fondā, ir, piemēram, tad, ja uzņēmumam ir juridisks vai prakses radīts pienākums, kuru nosaka:

30.

Saskaņā ar definētu pabalstu plāniem:

31.

Standarta 32.–49. punktā ir izskaidrota atšķirība starp definētu iemaksu plāniem un definētu pabalstu plāniem vairāku darba devēju plānu, definētu pabalstu plānu, kuros riski sadalīti starp uzņēmumiem ar vienotu kontroli, valsts plānu un apdrošināto pabalstu kontekstā.

32.

Uzņēmums klasificē vairāku darba devēju plānu par definētu iemaksu plānu vai definētu pabalstu plānu saskaņā ar plāna noteikumiem (tostarp jebkuru prakses radītu pienākumu, kas pārsniedz oficiālos noteikumus).

33.

Ja uzņēmums piedalās vairāku darba devēju definētu pabalstu plānā, uzņēmums, izņemot 34. punktā minēto gadījumu,:

34.

Ja nav pieejama pietiekama informācija, lai lietotu definētu pabalstu uzskaiti vairāku darba devēju plānam, kas ir definētu pabalstu plāns, uzņēmums:

35.

Vairāku darba devēju definētu pabalstu plāna piemērs ir gadījums, kad:

36.

Ja ir pieejama pietiekama informācija par vairāku darba devēju plānu, kas ir definētu pabalstu plāns, uzņēmums uzskaita definētā pabalsta pienākuma, plāna aktīvu un ar plānu saistīto pēcnodarbinātības pabalstu izmaksu proporcionālo daļu tāpat kā jebkura cita definētu pabalstu plāna gadījumā. Tomēr dažos gadījumos uzņēmumam var nebūt iespējams grāmatvedības nolūkā pietiekami ticami noteikt savu daļu attiecīgā plāna finansiālajā stāvoklī un darbības rezultātos. Tas var notikt, ja:

Tādos gadījumos uzņēmums plānu uzskaita tā, it kā tas būtu definētu iemaksu plāns, un atklāj 148. punktā paredzēto informāciju.

37.

Vairāku darba devēju plāna dalībniekiem ir iespējams vienoties par plāna pārsnieguma sadali starp dalībniekiem (vai arī iztrūkuma segšanu). Vairāku darba devēju plāna dalībnieks, kurš ir vienojies par definētas iemaksas plānu saskaņā ar 34. punktu, atzīst aktīvus vai saistības, kas rodas no vienošanās, un izrietošos ienākumus vai izdevumus peļņas un zaudējumu aprēķinā.

Piemērs, kas ilustrē 37. punktu  (2)

Uzņēmums piedalās vairāku darba devēju definētu pabalstu plānā, kas negatavo vērtējumu saskaņā ar 19. SGS. Tādējādi plāns tiek uzskatīts par definētu iemaksu plānu. Iemaksu novērtējums, kas sagatavots saskaņā ar 19. SGS, uzrāda plānā VV 100 miljonu* iztrūkumu. Plāna ietvaros pastāv vienošanās par dalībnieku — darba devēju — iemaksu grafiku, kā rezultātā iztrūkums tiks dzēsts piecos gados. Uzņēmuma kopējās iemaksas saskaņā ar līgumu ir VV 8 miljoni.

Uzņēmums atzīst saistības par veicamajām iemaksām atbilstoši nākotnes iemaksu tagadnes vērtībai, atzīstot izdevumus par tādu pašu summu peļņas un zaudējumu aprēķinā.

38.

Vairāku darba devēju plāni atšķiras no koncerna administrēšanas plāniem. Koncerna administrēšanas plāns ir tikai viena darba devēja plānu apvienojums, lai ļautu šiem darba devējiem ieguldījumu nolūkā apvienot savus aktīvus un samazināt ieguldījumu pārvaldīšanas un administrēšanas izmaksas, bet dažādu darba devēju prasījumi tiek atdalīti vienīgi par labu viņu pašu darbiniekiem. Koncerna administrēšanas plāni nerada īpašas uzskaites grūtības, jo informācija ir brīvi pieejama, lai varētu tos uzskaitīt tāpat kā jebkuru viena darba devēja plānu, un šie plāni nepakļauj dalībuzņēmumus aktuāriem riskiem, kas saistīti ar citu uzņēmumu pašreizējiem un bijušajiem darbiniekiem. Šā standarta definīcijās ir noteikts, ka uzņēmumam jāklasificē koncerna administrēšanas plāns par definētu iemaksu plānu vai definētu pabalstu plānu saskaņā ar plāna noteikumiem (tostarp jebkuru prakses radītu pienākumu, kas pārsniedz oficiālos noteikumus).

39.

Nosakot, kad jāatzīst un kā jānovērtē saistības, kuras saistītas ar vairāku darba devēju definētu pabalstu plāna likvidāciju vai ar uzņēmuma izstāšanos no vairāku darba devēju definētu pabalstu plāna, uzņēmums piemēro 37. SGS Uzkrājumi, iespējamās saistības un iespējamie aktīvi.

40.

Definētu pabalstu plāni, kas sadala risku starp dažādiem uzņēmumiem ar vienotu kontroli, piemēram, starp mātesuzņēmumu un tā meitasuzņēmumiem, nav vairāku darba devēju plāni.

41.

Uzņēmums, kas piedalās šādā plānā, iegūst informāciju par plānu kopumā, saņemot novērtējumu saskaņā ar šo standartu, pieņemot, ka tas var tikt attiecināts uz plānu kopumā. Ja pastāv līgumā noteikta vienošanās vai noteikta politika par visu neto definēto pabalstu plāna izmaksu, ko novērtē saskaņā ar šo standartu, piemērošanu atsevišķiem grupas uzņēmumiem, uzņēmums atsevišķā vai nodalītā finanšu pārskatā atzīst šādi piemērotās neto definēto pabalstu izmaksas. Ja šāda vienošanās vai politika nepastāv, tad neto definēto pabalstu izmaksas atzīst tāda grupas dalībnieka atsevišķā vai nodalītā finanšu pārskatā, kurš likumīgi apmaksā darba devēja dalību plānā. Citi grupas uzņēmumi savos atsevišķajos vai individuālajos finanšu pārskatos atzīst izmaksas atbilstoši pārskata periodā veicamajām iemaksām.

42.

Dalība šādā plānā ir uzskatāma par saistītu pušu darījumu katram no atsevišķajiem grupas uzņēmumiem. Tādēļ uzņēmums savos atsevišķajos vai individuālajos finanšu pārskatos atklāj 149. punktā noteikto informāciju.

43.

Uzņēmums uzskaita valsts plānu tāpat kā vairāku darba devēju plānu (sk. 32.–39. punktu).

44.

Valsts plāni ir noteikti tiesību aktos un attiecas uz visiem uzņēmumiem (vai visiem konkrētas kategorijas uzņēmumiem, piemēram, konkrētu nozari), un tos vada valsts vai pašvaldības, vai cita iestāde (piemēram, neatkarīga aģentūra, kas izveidota speciāli šim nolūkam), kas nav pakļauta pārskatu sniedzēja uzņēmuma kontrolei vai ietekmei. Daži uzņēmumu izveidotie plāni nodrošina gan obligātos pabalstus, kas aizstāj pabalstus, kuri citādi tiktu nodrošināti ar valsts plānu, gan papildu brīvprātīgus pabalstus. Šie plāni nav valsts plāni.

45.

Valsts plānus raksturo kā definētu pabalstu vai definētu iemaksu pēc to veida, pamatojoties uz uzņēmuma pienākumu saskaņā ar plānu. Daudzus valsts plānus finansē pēc paaudžu solidaritātes finansēšanas principa: iemaksas nosaka tādā līmenī, ko var uzskatīt par pietiekamu, lai maksātu nepieciešamos pabalstus, kuru termiņš pienāk tajā pašā periodā; turpmākos pabalstus, kas nopelnīti pārskata periodā, maksās no turpmākajām iemaksām. Tomēr lielākajā daļā valsts plānu uzņēmumam nav juridiska vai prakses radīta pienākuma maksāt šos turpmākos pabalstus: tā vienīgais pienākums ir veikt iemaksas, kad pienāk to termiņš, un, ja uzņēmums pārtrauc nodarbināt valsts plāna dalībniekus, tam nebūs pienākuma izmaksāt pabalstus, ko paša darbinieki nopelnījuši iepriekšējos gados. Šā iemesla dēļ valsts plāni parasti ir definētu iemaksu plāni. Taču gadījumos, kad valsts plāns ir definētu pabalstu plāns, uzņēmums piemēro 32.–39. punktu.

46.

Lai finansētu pēcnodarbinātības pabalstu plānu, uzņēmums var maksāt apdrošināšanas prēmijas. Uzņēmumam šis plāns jāuzskata par definētu iemaksu plānu, ja vien uzņēmumam nerodas (tieši vai netieši ar plāna starpniecību) juridisks vai prakses radīts pienākums:

Ja uzņēmums saglabā šo juridisko vai prakses radīto pienākumu, tas plānu uzskata par definētu pabalstu plānu.

47.

Pabalstiem, kas ir apdrošināti ar apdrošināšanas līgumu, nav nepieciešama tieša vai automātiska sakarība ar uzņēmuma pienākumu nodrošināt darbinieku pabalstus. Pēcnodarbinātības pabalstu plānu gadījumos, kuros ietverti apdrošināšanas līgumi, tāpat kā citu finansētu plānu gadījumos nošķir uzskaiti un iemaksu veikšanu.

48.

Ja uzņēmums finansē pēcnodarbinātības pabalsta pienākumu, veicot iemaksas par apdrošināšanas polisi, saskaņā ar kuru uzņēmums (tieši, netieši ar plāna starpniecību, ar tāda mehānisma palīdzību, kas nosaka turpmākās prēmijas, vai sakarā ar saistītu pušu attiecībām ar apdrošinātāju) saglabā juridisku vai prakses radītu pienākumu, prēmiju maksājumi nerada vienošanos par definētām iemaksām. No tā izriet, ka uzņēmums:

49.

Ja apdrošināšanas polise ir izrakstīta uz kāda noteikta plāna dalībnieka vai plāna dalībnieku grupas vārda un uzņēmumam nav juridiska vai prakses radīta pienākuma segt jebkurus zaudējumus par polisi, uzņēmumam nav pienākuma maksāt darbiniekiem pabalstus un apdrošinātājs ir vienīgais atbildīgais par pabalstu maksāšanu. Nemainīgu prēmiju maksāšana saskaņā ar šiem līgumiem būtībā ir norēķināšanās par darbinieku pabalsta pienākumu, nevis ieguldījums pienākuma izpildei. Rezultātā uzņēmumam vairs nav ne aktīva, ne saistību. Tādēļ uzņēmums šos maksājumus uzskata par iemaksām definētu iemaksu plānā.

50.

Definētu iemaksu plānu uzskaite ir vienkārša, jo pārskatu sniedzēja uzņēmuma pienākumu katrā periodā nosaka pēc summām, kas jāiemaksā par attiecīgo periodu. Tātad, lai novērtētu pienākumu vai izdevumus, nav nepieciešami aktuāra pieņēmumi, un nepastāv iespēja, ka radīsies aktuārie guvumi vai zaudējumi. Turklāt pienākumus novērtē nediskontēti, izņemot gadījumus, kad to pilnīga maksājuma termiņš neiestājas 12 mēnešu laikā pēc perioda beigām, kurā darbinieki veic attiecīgo darbu.

51.

Kad attiecīgajā periodā darbinieks ir veicis darbu uzņēmumam, uzņēmums atzīst iemaksu, kas veicama definētu iemaksu plānā apmaiņā pret šo darbu:

52.

Ja definētu iemaksu plānā veicamo iemaksu pilnīga maksājuma termiņš neiestājas 12 mēnešu laikā pēc perioda beigām, kurā darbinieki veic attiecīgo darbu, šīs iemaksas diskontē, izmantojot 83. punktā noteikto diskonta likmi.

53.

Uzņēmums atklāj summu, kas atzīta kā izdevumi par definētu iemaksu plāniem.

54.

Gadījumos, kad 24. SGS tas ir paredzēts, uzņēmums atklāj informāciju par iemaksām definētu iemaksu plānos, kas paredzēti galvenajiem vadošajiem darbiniekiem.

55.

Definētu pabalstu plānu uzskaite ir komplicēta, jo, lai novērtētu pienākumu un izdevumus, ir nepieciešami aktuāra pieņēmumi un pastāv aktuāro guvumu un zaudējumu iespēja. Turklāt pienākumus novērtē diskontētus, jo par tiem var norēķināties daudzus gadus pēc tam, kad darbinieki ir veikuši attiecīgo darbu.

56.

Definētu pabalstu plāni var būt nefinansēti vai arī tie var būt pilnīgi vai daļēji finansēti no uzņēmuma un dažreiz darbinieku iemaksām uzņēmumā vai fondā, kas ir juridiski nodalīts no pārskatu sniedzēja uzņēmuma un no kura maksā darbinieku pabalstus. Finansēto pabalstu maksāšana, iestājoties to termiņam, ir atkarīga ne vien no fonda finansiālā stāvokļa un ieguldījumu darbības rezultātiem, bet arī no uzņēmuma spējas (un vēlmes) segt iztrūkumu fonda aktīvos. Tādēļ uzņēmums pēc būtības uzņemas ar plānu saistīto aktuāro un ieguldījumu risku. Rezultātā izdevumi, ko atzīst attiecībā uz definētu pabalstu plānu, ne vienmēr ir iemaksas summa, kas jāmaksā par periodu.

57.

Definētu pabalstu plānu uzskaite uzņēmumā sastāv no šādiem posmiem:

Ja uzņēmumam ir vairāki definētu pabalstu plāni, uzņēmums šo kārtību lieto attiecībā uz katru būtisko plānu atsevišķi.

58.

Uzņēmums nosaka definētu neto pabalstu saistības (aktīvus) pietiekami regulāri, lai finanšu pārskatos atzītās summas būtiski neatšķirtos no summām, kuras tiktu noteiktas pārskata perioda beigās.

59.

Šajā standartā uzņēmumam ir ieteikts, bet nav pieprasīts iesaistīt kvalificētu aktuāru visu būtisko pēcnodarbinātības pabalstu pienākumu novērtēšanā. Praktisku apsvērumu dēļ uzņēmums var lūgt kvalificētu aktuāru veikt sīki izstrādātu pienākuma vērtējumu pirms pārskata perioda beigām. Tomēr šīs vērtēšanas rezultātus papildina ar būtiskiem darījumiem un citām būtiskām apstākļu izmaiņām (tajā skaitā tirgus cenu un procentu likmju izmaiņām) līdz pārskata perioda beigām.

60.

Dažos gadījumos aplēses, vidējie rādītāji un vienkāršoti aprēķini var ļaut ticami noteikt šajā standartā ilustrētajiem sīki izstrādātajiem aprēķiniem tuvinātas summas.

61.

Uzņēmums uzskaita ne tikai juridisko pienākumu saskaņā ar definētu pabalstu plāna oficiālajiem noteikumiem, bet arī jebkuru prakses radītu pienākumu, kas rodas no uzņēmuma neoficiālās prakses. Neoficiāla prakse rada prakses radītu pienākumu, kad uzņēmumam nav citas reālas alternatīvas, kā tikai maksāt darbinieku pabalstus. Prakses radīts pienākums, piemēram, ir tad, ja uzņēmuma neoficiālās prakses izmaiņas radītu nepieņemamu kaitējumu tā attiecībās ar darbiniekiem.

62.

Definētu pabalstu plāna oficiālie noteikumi var ļaut uzņēmumam pārtraukt savu pienākumu saskaņā ar plānu. Tomēr uzņēmumam parasti ir grūti pārtraukt pienākumu saskaņā ar plānu (bez maksājumiem), ja darbinieki ir jāpatur darbā. Tādēļ, ja nav pierādījumu par pretējo, pēcnodarbinātības pabalstu uzskaitē pieņem, ka uzņēmums, kas patlaban sola šos pabalstus, turpinās to darīt ari darbinieku atlikušā darba mūža laikā.

63.

Uzņēmums finanšu stāvokļa pārskatā atzīst definētu neto pabalstu saistības (aktīvus).

64.

Ja uzņēmumam ir definētu pabalstu plāna pārsniegums, tas novērtē definēto pabalstu aktīvu kā mazāko no:

65.

Definētu neto pabalstu aktīvi var rasties, ja definētu pabalstu plāna finansējums ir pārāk liels vai ja ir radušies aktuārie guvumi. Tādos gadījumos uzņēmums atzīst definētu neto pabalstu aktīvus, jo:

66.

Definētu pabalstu plāna galīgās izmaksas var ietekmēt daudzi mainīgi lielumi, piemēram, pēdējo algu apjoms, kadru mainība un mirstība, darbinieku iemaksas un medicīnisko izmaksu tendences. Plāna galīgās izmaksas ir nenoteiktas, un šī nenoteiktība var saglabāties ilgi. Lai novērtētu pēcnodarbinātības pabalsta pienākumu pašreizējo vērtību un attiecīgās kārtējās darba izmaksas:

67.

Uzņēmums lieto plānotās vienības kredītmetodi, lai noteiktu definēto pabalstu pienākumu pašreizējo vērtību un attiecīgās kārtējās darba izmaksas, un vajadzības gadījumā iepriekšējās darba izmaksas.

68.

Saskaņā ar plānotās vienības kredītmetodi (dažreiz to sauc par proporcionāli nostrādātajam laikam uzkrātā pabalsta metodi vai pabalsta/nostrādāto gadu metodi) katrs nostrādātais periods rada pabalsta saņemšanas tiesību papildvienību (sk. 70.–74. punktu) un katru vienību novērtē atsevišķi, tādējādi veidojot galīgo pienākumu (sk. 75.–98. punktu).

Piemērs, kas ilustrē 68. punktu

Pēc darba attiecību izbeigšanas jāmaksā vienreizējs pabalsts, kas ir vienāds ar 1 % no pēdējās algas par katru nostrādāto gadu. Pirmajā gadā alga ir VV 10 000, un tiek pieņemts, ka katru gadu tā palielināsies par 7 % (salikts rādītājs). Izmantotā diskonta likme ir 10 % gadā. Tālāk tabulā ir parādīta pienākuma veidošanās attiecībā uz darbinieku, kura aiziešana no darba ir paredzama 5. gada beigās, pieņemot, ka aktuāra pieņēmumi nemainīsies. Vienkāršības labad šajā piemērā nav ņemta vērā papildu korekcija, kas nepieciešama, lai atspoguļotu varbūtību, ka darbinieks varētu aiziet no uzņēmuma agrāk vai vēlāk.

Piezīme:

69.

Uzņēmums diskontē visu pēcnodarbinātības pabalsta pienākuma apjomu pat tad, ja kāda pienākuma daļas maksājuma termiņš iestājas divpadsmit mēnešu laikā pēc pārskata perioda.

70.

Nosakot definēta pabalsta pienākumu pašreizējo vērtību un attiecīgās kārtējās darba izmaksas, un vajadzības gadījumā iepriekšējās darba izmaksas, uzņēmums attiecina pabalstu uz nostrādātajiem periodiem, izmantojot plāna pabalsta formulu. Tomēr, ja darbinieka darba dēļ turpmākajos gados pabalsts būtiski palielinās salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem, uzņēmums attiecina pabalstu pēc lineārās metodes no:

71.

Saskaņā ar plānotās vienības kredītmetodi uzņēmumam jāattiecina pabalsts uz pārskata periodu (lai noteiktu kārtējās darba izmaksas), kā arī pārskata periodu un iepriekšējiem periodiem (lai noteiktu definēto pabalsta pienākumu pašreizējo vērtību). Uzņēmums attiecina pabalstu uz periodiem, kuros rodas pienākums nodrošināt pēcnodarbinātības pabalstus. Šis pienākums rodas, kad darbinieks veic darbu apmaiņā pret pēcnodarbinātības pabalstiem, kurus uzņēmums paredz maksāt nākamajos pārskata periodos. Aktuāra metodes ļauj uzņēmumam pietiekami ticami novērtēt šo pienākumu, lai tādējādi tiktu pamatota saistību atzīšana.

Piemēri, kas ilustrē 71. punktu

72.

Pienākums saskaņā ar definētu pabalstu plānu izriet no darbinieka darba pat tad, ja pabalsti ir atkarīgi no turpmākās nodarbinātības (citiem vārdiem sakot, tie nav nostiprināti). No darbinieka darba pirms nostiprināšanas datuma izriet prakses radīts pienākums, jo katra nākamā pārskata perioda beigās samazinās turpmākā darba apjoms, kas darbiniekam jāveic, pirms viņš iegūst tiesības saņemt pabalstu. Novērtējot definētā pabalsta pienākumu, uzņēmums apsver varbūtību, ka daži darbinieki var neatbilst izvirzītajām prasībām, lai viņiem nostiprinātu pabalstus. Tāpat, lai gan noteikti pēcnodarbinātības pabalsti, piemēram, pēcnodarbinātības medicīniskie pabalsti, jāmaksā tikai, īstenojoties konkrētam notikumam pēc darbinieka nodarbinātības beigām, pienākums rodas tad, ja darbinieks veic darbu, kas dos tiesības saņemt pabalstu, īstenojoties konkrētam notikumam. Varbūtība, ka konkrētais notikums īstenosies, ietekmē pienākuma novērtējumu, bet nenosaka pienākuma pastāvēšanu.

Piemēri, kas ilustrē 72. punktu

73.

Pienākums palielinās līdz datumam, no kura darbinieka turpmākā darba dēļ turpmāko pabalstu summa būtiski nepalielinās. Tādēļ visus pabalstus attiecina uz periodiem, kuri beidzas šajā datumā vai pirms šā datuma. Pabalstu attiecina uz atsevišķiem pārskata periodiem, lietojot plāna pabalstu formulu. Tomēr, ja darbinieka darba dēļ pēdējos gados būtiski palielinās pabalsta līmenis salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem, uzņēmums pabalstu attiecina pēc lineārās metodes līdz datumam, no kura darbinieka turpmākā darba dēļ turpmāko pabalstu summa būtiski nepalielināsies. Tas ir tādēļ, ka par darbinieka veikto darbu visā periodā pabalsts beigās sasniegs augstāko līmeni.

Piemēri, kas ilustrē 73. punktu

74.

Ja pabalsta summu veido nemainīga proporcija no katra nostrādātā gada pēdējās algas, nākamie algas palielinājumi ietekmēs summu, kas nepieciešama, lai izpildītu pienākumu, kāds par darbu pastāvēja līdz pārskata perioda beigām, bet nerada papildu pienākumu. Tādēļ:

Piemērs, kas ilustrē 74. punktu

Darbiniekiem pienākas pabalsts 3 % apmērā no pēdējās algas par katru nostrādāto gadu līdz 55 gadu vecumam.

Pabalstu 3 % apmērā no aplēstās pēdējās algas attiecina uz katru gadu līdz 55 gadu vecumam. Tas ir datums, no kura darbinieka turpmākā darba dēļ turpmākie pabalsti saskaņā ar plānu būtiski nepalielinās. Pabalstus neattiecina uz darbu pēc šā vecuma sasniegšanas.

75.

Aktuāra pieņēmumi ir objektīvi un savstarpēji savietojami.

76.

Aktuāra pieņēmumi ir uzņēmuma precīzākās aplēses par mainīgajiem lielumiem, kas noteiks pēcnodarbinātības pabalstu galīgās izmaksas. Aktuāra pieņēmumus veido:

77.

Aktuāra pieņēmumi ir objektīvi, ja tie nav ne pārsteidzīgi, ne pārmērīgi konservatīvi.

78.

Aktuāra pieņēmumi ir savstarpēji savietojami, ja tie atspoguļo saimnieciskās sakarības starp tādiem faktoriem kā, piemēram, inflācija, algu palielināšanas rādītāji un diskonta likmes. Piemēram, visi pieņēmumi, kas ir atkarīgi no noteikta inflācijas līmeņa (piemēram, pieņēmumi par procentu likmju, algu un pabalstu palielināšanos) kādā noteiktā nākotnes periodā, pamatojas uz pieņēmumu par tādu pašu inflācijas līmeni attiecīgajā periodā.

79.

Uzņēmums nosaka diskonta likmi un citus finanšu pieņēmumus nominālā (noteiktā) izteiksmē, ja vien aplēses reālā (koriģētas, ņemot vērā inflāciju) izteiksmē nav ticamākas, piemēram, valstī ar hiperinflāciju (sk. 29. SGS Finanšu pārskati valstīs ar hiperinflāciju), vai ja pabalstu indeksē un indeksētām tās pašas valūtas un termiņa obligācijām ir stabils tirgus.

80.

Finanšu pieņēmumi balstās uz tirgus prognozēm pārskata perioda beigās par to periodu, kurā jāpilda pienākumi.

81.

Uzņēmums nosaka savus mirstības pieņēmumus, atsaucoties uz maksimāli precīzām aplēsēm par plāna dalībnieku mirstību gan nodarbinātības, gan pēcnodarbinātības laikā.

82.

Lai aplēstu pabalstu galīgās izmaksas, uzņēmums ņem vērā gaidāmās izmaiņas mirstībā, piemēram, standarta mirstības tabulās ieviešot izmaiņas ar mirstības uzlabojumu aplēsēm.

83.

Likmi, ar kuru diskontē pēcnodarbinātības pabalstu pienākumus (gan finansētus, gan nefinansētus), nosaka, ņemot vērā augstas kvalitātes uzņēmumu obligāciju tirgus ienesīgumu pārskata perioda beigās. Valstīs, kur šo obligāciju tirgus nav attīstīts, lieto valsts obligāciju tirgus ienesīgumu (pārskata perioda beigās). Uzņēmumu obligāciju vai valsts obligāciju valūta un termiņš atbilst pēcnodarbinātības pabalstu pienākumu valūtai un aplēstajam termiņam.

84.

Aktuāra pieņēmumam par diskonta likmi ir būtiska ietekme. Diskonta likme atspoguļo naudas vērtību laikā, nevis aktuāra vai ieguldījumu risku. Turklāt diskonta likme neatspoguļo ne uzņēmumam raksturīgo kredītrisku, kuru sedz uzņēmuma kreditori, ne arī risku, ka turpmākā pieredze var atšķirties no aktuāra pieņēmumiem.

85.

Diskonta likme atspoguļo pabalstu aplēsto maksāšanas laiku. Praksē tas izpaužas tā, ka uzņēmums bieži lieto vienu vidējo svērto diskonta likmi, kas atspoguļo pabalstu maksājumu aplēsto laiku un summu, kā arī valūtu, kādā pabalsti maksājami.

86.

Dažos gadījumos obligācijām ar pietiekami ilgu termiņu var nebūt stabila tirgus, lai saskaņotu visu pabalstu maksājumu aplēsto termiņu. Tādos gadījumos uzņēmums lieto attiecīgā termiņa vērtspapīru kārtējās tirgus likmes, lai diskontētu īsāka termiņa maksājumus, un veic aplēsi par diskonta likmi ilgākam termiņam, ekstrapolējot kārtējās tirgus likmes pēc ienesīguma līknes. Definētā pabalsta pienākuma kopējā pašreizējā vērtība īpaši nemainīsies atkarībā no diskonta likmes, ko lieto tai pabalstu daļai, kas jāmaksā pēc pieejamo uzņēmumu vai valsts obligāciju galīgā termiņa.

87.

Uzņēmums novērtē savus definēto pabalstu pienākumus, izmantojot pamatu, kas atspoguļo:

88.

Aktuāra pieņēmumi atspoguļo pabalstu izmaiņas nākotnē, kuras pārskata perioda beigās ir izklāstītas plāna (vai prakses radīta pienākuma) oficiālajos noteikumos. Tā tas ir, piemēram, gadījumā, ja:

89.

Aktuāra pieņēmumi neatspoguļo pabalstu izmaiņas nākotnē, kuras pārskata perioda beigās nav paredzētas plāna (vai prakses radīta pienākuma) oficiālajos noteikumos. Šo izmaiņu rezultātā rodas:

90.

Aplēšot algu palielināšanos nākotnē, ņem vērā inflāciju, darba stāžu, paaugstināšanu amatā un citus svarīgus faktorus, piemēram, piedāvājumu un pieprasījumu darba tirgū.

91.

Daži definēto pabalstu plāni ierobežo iemaksas, kas ir jāveic uzņēmumam. Pabalstu galīgajās izmaksās ņem vērā iemaksu ierobežojuma ietekmi. Iemaksu ierobežojuma ietekmi nosaka, pamatojoties uz īsāko no šādiem periodiem:

92.

Dažos definētu pabalstu plānos paredzēts, ka darbiniekiem vai trešām personām ir jāveic iemaksas, lai segtu plāna izmaksas. Darbinieku iemaksas samazina uzņēmuma pabalstu izmaksas. Uzņēmums apsver, vai trešās personas iemaksas samazina uzņēmuma pabalstu izmaksas vai ir atlīdzības tiesības, kā aprakstīts 116. pantā. Darbinieku vai trešo personu iemaksas ir vai nu noteiktas plāna oficiālajos noteikumos (vai ar prakses radītu pienākumu, kas pārsniedz šos noteikumus), vai ir diskrecionāras. Darbinieku vai trešo personu diskrecionāras iemaksas samazina darba izmaksas brīdī, kad šīs iemaksas tiek veiktas plānā.

93.

Darbinieku vai trešo personu iemaksas, kas ir noteiktas plāna oficiālajos noteikumos, vai nu samazina darba izmaksas (ja ir saistītas ar darbu), vai samazina atkārtotos novērtējumus attiecībā uz definētu neto pabalstu saistībām (aktīviem) (piemēram, ja iemaksas ir vajadzīgas, lai samazinātu iztrūkumu, ko rada zaudējumi no plāna aktīviem vai aktuārie zaudējumi). Darbinieku vai trešo personu iemaksas saistībā ar darbu attiecina uz nostrādātajiem periodiem kā negatīvu pabalstu saskaņā ar 70. punktu (t. i., neto pabalsts, ko attiecina saskaņā ar minēto punktu).

94.

Izmaiņas darbinieku vai trešo personu iemaksās saistībā ar darbu izraisa:

95.

Daži pēcnodarbinātības pabalsti ir saistīti ar tādiem mainīgiem lielumiem kā, piemēram, valsts pensijas pabalstu vai valsts medicīniskās aprūpes līmenis. Pabalstu novērtējums atspoguļo šo mainīgo lielumu precīzāko aplēsi, kas pamatojas uz pagātnes notikumiem un citiem ticamiem pierādījumiem.

96.

Pieņēmumos par medicīniskajām izmaksām jāņem vērā medicīnas pakalpojumu izmaksu aplēstās izmaiņas nākotnē, kuras rada inflācija un noteiktas medicīnisko izmaksu izmaiņas.

97.

Lai novērtētu pēcnodarbinātības medicīniskos pabalstus, jāveido pieņēmumi par nākotnes prasījumu līmeni un biežumu, kā arī šo prasījumu izpildes izmaksām. Uzņēmums aplēš medicīniskās izmaksas nākotnē, pamatojoties uz sākotnējiem datiem par savu pieredzi, kurus vajadzības gadījumā papildina ar citu uzņēmumu, apdrošināšanas sabiedrību, medicīnas pakalpojumu sniedzēju sākotnējiem datiem vai informāciju no citiem avotiem. Aplēšot medicīniskās izmaksas nākotnē, ņem vērā ietekmi, kādu rada tehnoloģijas progress, veselības aprūpes izmantošanas vai piedāvājuma modeļu izmaiņas un plāna dalībnieku veselības stāvokļa izmaiņas.

98.

Prasījumu līmeni un biežumu īpaši ietekmē darbinieku (un viņu apgādājamo) vecums, veselības stāvoklis un dzimums, un to var ietekmēt citi faktori, piemēram, ģeogrāfiskā atrašanās vieta. Tādēļ, ja iedzīvotāju demogrāfiskais sastāvs atšķiras no tā, kuru izmantoja par sākotnējo datu pamatu, tad sākotnējos datus koriģē. Korekcijas veic arī tad, ja ir ticami pierādījumi, ka sākotnējās tendences neturpināsies.

99.

Pirms iepriekšējo darba izmaksu vai guvumu vai zaudējumu par norēķinu noteikšanas uzņēmums atkārtoti novērtē definētu neto pabalstu saistības (aktīvus), izmantojot plāna aktīvu patieso vērtību un kārtējos aktuāros pieņēmumus (tajā skaitā kārtējās tirgus procentu likmes un citas kārtējās tirgus cenas), kas atspoguļo saskaņā ar plānu piedāvātos pabalstus pirms plāna grozījumiem, samazinājuma vai norēķina.

100.

Uzņēmumam nav jānošķir iepriekšējās darba izmaksas, kas izriet no plāna grozījumiem, iepriekšējās darba izmaksas, kuras izriet no plāna samazinājuma, un guvumi vai zaudējumi par norēķinu, ja šie darījumi notiek vienlaikus. Dažos gadījumos plāna grozījumi tiek ieviesti pirms norēķina, piemēram, kad uzņēmums izmaina pabalstus saskaņā ar plānu un veic norēķinu par grozītajiem pabalstiem vēlāk. Šādos gadījumos uzņēmums atzīst iepriekšējās darba izmaksas pirms jebkādiem guvumiem vai zaudējumiem par norēķinu.

101.

Norēķins notiek kopā ar plāna grozījumiem un samazinājumu, ja plāna darbība tiek pārtraukta tā, ka par pienākumu norēķinās un plāns beidz pastāvēt. Tomēr plāna darbības pārtraukšana nav norēķins, ja plānu aizstāj jauns plāns, kura piedāvātie pabalsti būtībā ir identiski.

102.

Iepriekšējās darba izmaksas ir definēta pabalsta pienākuma pašreizējās vērtības izmaiņas, kas izriet no plāna grozījumiem vai samazinājuma.

103.

Uzņēmums atzīst iepriekšējās darba izmaksas kā izdevumus, kas radušies agrākajā no šādiem datumiem:

104.

Plāna grozījumi notiek, ja uzņēmums ievieš vai svītro definētu pabalstu plānu vai groza pabalstus, kas maksājami saskaņā ar spēkā esošu definētu pabalstu plānu.

105.

Samazinājums notiek tad, ja uzņēmums būtiski samazina to darbinieku skaitu, uz kuriem attiecas plāns. Samazinājumu var izraisīt kāds atsevišķs notikums, piemēram, rūpnīcas slēgšana, darbības pārtraukšana vai plāna pārtraukšana vai apturēšana.

106.

Iepriekšējās darba izmaksas var būt pozitīvas (ja ievieš vai groza pabalstus un tādējādi palielinās definētu pabalstu pienākuma pašreizējā vērtība) vai negatīvas (ja pabalstus atceļ vai groza un tādējādi samazinās definētu pabalstu pienākuma pašreizējā vērtība).

107.

Ja uzņēmums samazina pabalstus, kas maksājami saskaņā ar spēkā esošu definētu pabalstu plānu, un vienlaikus palielina citus pabalstus, kas maksājami saskaņā ar plānu tiem pašiem darbiniekiem, uzņēmums uzskaita šo izmaiņu kā vienu neto izmaiņu.

108.

Iepriekšējās darba izmaksās neietilpst:

109.

Guvumi vai zaudējumi par norēķinu ir starpība starp:

110.

Uzņēmums atzīst guvumus vai zaudējumus par definētu pabalstu plāna norēķinu brīdī, kad notiek norēķins.

111.

Norēķins notiek tad, ja uzņēmums noslēdz kādu darījumu, kas izslēdz visus turpmākos juridiskos vai prakses radītos pienākumus saistībā ar daļu vai visiem pabalstiem, kurus nodrošina saskaņā ar definētu pabalstu plānu (izņemot tādu pabalstu maksājumus darbiniekiem vai darbinieku labā, kuri ir izklāstīti plāna noteikumos un ietverti aktuāra pieņēmumos). Piemēram, būtisku darba devēja pienākumu saskaņā ar plānu vienreizēja nodošana apdrošināšanas uzņēmumam, iegādājoties apdrošināšanas polisi, ir norēķins; vienreizējs naudas maksājums plāna dalībniekiem saskaņā ar plāna noteikumiem apmaiņā pret viņu tiesībām saņemt konkrētos pēcnodarbinātības pabalstus nav norēķins.

112.

Dažos gadījumos uzņēmums iegādājas apdrošināšanas polisi, lai finansētu dažus vai visus darbinieku pabalstus saistībā ar darbinieka darbu pārskata periodā un iepriekšējos periodos. Polises iegāde nav norēķins, ja uzņēmums saglabā juridisku vai prakses radītu pienākumu (sk. 46. punktu) maksāt turpmākās summas, ja apdrošinātājs nemaksā apdrošināšanas polisē definētos darbinieku pabalstus. Standarta 116.–119. punktā aplūkota atlīdzības tiesību atzīšana un novērtēšana saskaņā ar apdrošināšanas polisēm, kas nav plāna aktīvi.

113.

Nosakot iztrūkumu vai pārsniegumu, atskaita plāna aktīvu patieso vērtību no definēto pabalstu pienākuma pašreizējās vērtības. Ja nav pieejama tirgus cena, plāna aktīvu patieso vērtību aplēš, piemēram, diskontējot paredzamās nākotnes naudas plūsmas pēc diskonta likmes, kas atspoguļo ar plāna aktīviem saistīto risku un šo aktīvu samaksas termiņu vai paredzamo atsavināšanas datumu (vai, ja tiem nav samaksas termiņa — paredzamo periodu līdz norēķinam par attiecīgo pienākumu).

114.

Plāna aktīvos neietilpst neveiktās iemaksas, kas fondam pienākas no pārskatu sniedzēja uzņēmuma, kā arī nepārvedami finanšu instrumenti, ko emitējis uzņēmums un tur fonds. Plāna aktīvus samazina par fonda saistībām, kuras nav saistītas ar darbinieku pabalstiem, piemēram, pircēju, pasūtītāju un citi parādi un saistības, kas rodas atvasināto finanšu instrumentu rezultātā.

115.

Ja plāna aktīvos ietilpst kritērijiem atbilstošas apdrošināšanas polises, kuras precīzi atbilst visu vai dažu saskaņā ar plānu maksājamo pabalstu summai un laikam, tad šo apdrošināšanas polišu patiesās vērtības uzskata par attiecīgo pienākumu pašreizējo vērtību (atbilstīgi samazinājumam, kas nepieciešams, ja saskaņā ar apdrošināšanas polisēm saņemamās summas nav atgūstamas pilnā apjomā).

116.

Tikai tad, ja faktiski ir droši, ka cita persona atlīdzinās visus vai daļu izdevumu, kas nepieciešami, lai izpildītu definētu pabalstu pienākumu, uzņēmums:

117.

Dažreiz uzņēmums var nodrošināt, lai cita persona, piemēram, apdrošinātājs, samaksā visus vai daļu izdevumu, kas nepieciešami, lai izpildītu definētu pabalstu pienākumu. Atbilstošas apdrošināšanas polises, kā definēts 8. punktā, ir plāna aktīvi. Uzņēmums uzskaita kritērijiem atbilstošas apdrošināšanas polises tāpat kā visus pārējos plāna aktīvus, un uz to neattiecas 116. punkts (sk. 46.–49. un 115. punktu).

118.

Ja apdrošināšanas polise nav kritērijiem atbilstoša apdrošināšanas polise, tā nav plāna aktīvs. Standarta 116. punkts attiecas uz šādiem gadījumiem: uzņēmums atzīst tiesības uz atlīdzību saskaņā ar apdrošināšanas polisi par atsevišķu aktīvu, nevis par samazinājumu, nosakot saskaņā ar definētu pabalstu deficītu vai pārsniegumu. Saskaņā ar 140. punkta b) apakšpunktu uzņēmumam jāsniedz īss apraksts par saikni starp atlīdzības tiesībām un attiecīgo pienākumu.

119.

Ja tiesības uz atlīdzību rodas saskaņā ar apdrošināšanas polisi, kura precīzi atbilst visu vai dažu saskaņā ar definētu pabalstu plānu maksājamo pabalstu summai un laikam, atlīdzības tiesību patieso vērtību uzskata par attiecīgā pienākuma pašreizējo vērtību (atbilstīgi samazinājumam, kas nepieciešams, ja atlīdzība nav atgūstama pilnā apjomā).

120.

Uzņēmums atzīst definētu pabalstu izmaksu sastāvdaļas, izņemot ciktāl citā SFPS ir paredzēta vai atļauta to ietveršana aktīva izmaksās, šādi:

121.

Citos SFPS ir paredzēta dažu darbinieku pabalstu izmaksu iekļaušana tādu aktīvu kā, piemēram, krājumu vai pamatlīdzekļu izmaksās (sk. 2. SGS un 16. SGS). Jebkuru pēcnodarbinātības pabalstu izmaksu iekļaušana šo aktīvu izmaksās ietver 120. punktā uzskaitīto sastāvdaļu attiecīgo proporciju.

122.

Atkārtotus novērtējumus attiecībā uz definētu neto pabalstu saistībām (aktīviem), kas atzīti citos vispārējos ienākumos, nepārklasificē nākamā perioda peļņā vai zaudējumos. Tomēr uzņēmums var nodot summas, kas ir atzītas citos vispārējos ienākumos, pašu kapitāla ietvaros.

123.

Definētu neto pabalstu saistību (aktīvu) neto procentus nosaka, reizinot definētu neto pabalstu saistības (aktīvus) ar 83. punktā paredzēto diskonta likmi, un šos abus lielumus nosaka gada pārskata perioda sākumā, ņemot vērā jebkādas definētu neto pabalstu saistību (aktīvu) izmaiņas periodā, kas izriet no iemaksām un pabalstu maksājumiem.

124.

Definētu neto pabalstu saistību (aktīvu) neto procentus var aplūkot kā procentu ienākumus no plāna aktīviem, procentu izmaksas par definētu pabalstu pienākumu un procentus par 64. punktā minēto aktīvu griestu ietekmi.

125.

Procentu ienākumi no plāna aktīviem ir plāna aktīvu atdeves sastāvdaļa, un tos nosaka, reizinot plāna aktīvu patieso vērtību ar 83. punktā paredzēto diskonta likmi, un abus šos lielumus nosaka gada pārskata perioda sākumā, ņemot vērā jebkādas izmaiņas plāna aktīvos, kas šajā periodā rodas iemaksu un pabalstu maksājumu rezultātā. Starpību starp procentu ienākumiem no plāna aktīviem un plāna aktīvu atdevi ietver atkārtotajā novērtējumā attiecībā uz definētu neto pabalstu saistībām (aktīviem).

126.

Aktīvu griestu ietekmes procenti ietilpst aktīvu griestu kopējās izmaiņās, un tos nosaka, reizinot aktīvu griestu ietekmi ar 83. punktā paredzēto diskonta likmi, un abus šos lielumus nosaka gada pārskata perioda sākumā. Starpību starp minēto summu un aktīvu griestu ietekmes kopējām izmaiņām ietver atkārtotajā novērtējumā attiecībā uz definētu neto pabalstu saistībām (aktīviem).

127.

Definētu neto pabalstu saistību (aktīvu) atkārtots novērtējums ietver:

128.

Aktuārie guvumi un zaudējumi izriet no definētu pabalstu pienākuma pašreizējās vērtības palielināšanās vai samazināšanās aktuāro pieņēmumu un uz pieredzi balstītu korekciju izmaiņu dēļ. Aktuāro guvumu un zaudējumu cēloņi ir, piemēram, šādi:

129.

Aktuārie guvumi un zaudējumi neietver definētu pabalstu pienākuma pašreizējās vērtības izmaiņas definētu pabalstu plāna ieviešanas, grozījumu, samazinājuma vai norēķina dēļ vai tādu pabalstu izmaiņu dēļ, kas maksājami saskaņā ar definētu pabalstu plānu. Šādas izmaiņas rada iepriekšējās darba izmaksas vai guvumus vai zaudējumus par norēķinu.

130.

Nosakot plāna aktīvu atdevi, uzņēmums atskaita plāna aktīvu pārvaldes izmaksas un jebkādus nodokļus, kas maksājami plāna ietvaros un kas nav nodokļi, kuri ietverti aktuāra pieņēmumos, ko izmanto, lai novērtētu definētu pabalstu pienākumu (76. punkts). Citas administratīvās izmaksas neatskaita no plāna aktīvu atdeves.

131.

Uzņēmums veic viena plāna aktīvu un otra plāna saistību ieskaitu tikai un vienīgi tad, ja uzņēmums:

132.

Ieskaita kritēriji ir līdzīgi kritērijiem, kas noteikti finanšu instrumentiem 32. SGS Finanšu instrumenti: informācijas sniegšana.

133.

Daži uzņēmumi apgrozāmos aktīvus un īstermiņa saistības nošķir no ilgtermiņa aktīviem un saistībām. Šajā standartā nav noteikts, vai uzņēmumam jānošķir to aktīvu un saistību īstermiņa un ilgtermiņa daļas, kas rodas saistībā ar pēcnodarbinātības pabalstiem.

134.

Šā standarta 120. punktā ir paredzēts, ka uzņēmumam ir jāatzīst darba izmaksas un definētu neto pabalstu saistību (aktīvu) neto procenti zaudējumos vai peļņā. Šajā standartā nav noteikts, kā uzņēmumam ir jāuzrāda darba izmaksas un definētu neto pabalstu saistību (aktīvu) neto procenti. Uzņēmums šīs sastāvdaļas uzrāda saskaņā ar 1. SGS.

135.

Uzņēmums atklāj informāciju, kas:

136.

Lai sasniegtu 135. punktā noteiktos mērķus, uzņēmums apsver:

137.

Ja saskaņā ar šā standarta un citu SFPS prasībām atklātā informācija ir nepietiekama, lai sasniegtu 135. punkta mērķus, uzņēmums atklāj papildu informāciju, kas vajadzīga, lai sasniegtu minētos mērķus. Piemēram, uzņēmums var sniegt definētu pabalstu pienākuma pašreizējās vērtības analīzi, izšķirot pienākuma būtību, iezīmes un riskus. Atklājot šādu informāciju, var nošķirt:

138.

Uzņēmums novērtē, vai ir jāsadala visa atklātā informācija vai tās daļa, lai nošķirtu plānus vai plānu grupas, kam ir būtiski atšķirīgi riski. Piemēram, uzņēmums var sadalīt informāciju, ko atklāj par plāniem, kuriem ir viena vai vairākas no šādām iezīmēm:

139.

Uzņēmums atklāj:

140.

Uzņēmums nodrošina katra no turpmāk nosauktajiem elementiem sākotnējās un beigu vērtības salīdzināšanu:

141.

Katrā 140. punktā uzskaitītajā salīdzinājumā uzrāda (ja vajadzīgs):

142.

Uzņēmums sadala plāna aktīvu patieso vērtību kategorijās, kurās nošķir šo aktīvu būtību un riskus, nodalot visas plāna aktīva kategorijas, kam ir kotēta tirgus cena aktīvajā tirgū (kā noteikts 13. SFPS Patiesās vērtības noteikšana  (3)), un tās, kurām šādas cenas nav. Piemēram, kā arī ņemot vērā 136. punktā minēto informācijas atklāšanas līmeni, uzņēmums varētu nošķirt šādus elementus:

143.

Uzņēmums atklāj informāciju par uzņēmuma pašu pārvedamiem finanšu instrumentiem, kuri tiek turēti kā plāna aktīvi, un par patieso vērtību plāna aktīviem, kas ir īpašums, kurā uzturas uzņēmums, vai citi aktīvi, ko izmanto uzņēmums.

144.

Uzņēmums atklāj informāciju par nozīmīgajiem aktuāra pieņēmumiem, kas izmantoti, lai noteiktu definēto pabalstu pienākuma pašreizējo vērtību (sk. 76. punktu). Šādu informāciju atklāj absolūtā izteiksmē (piemēram, kā absolūti procenti, nevis tikai kā starpība starp dažādiem procentiem vai citiem mainīgiem lielumiem). Ja uzņēmums sniedz informāciju par plānu grupu kopumā, šo informāciju sniedz vidējo svērto rādītāju vai samērā šauru diapazonu veidā.

145.

Uzņēmums atklāj informāciju par:

146.

Uzņēmums atklāj informāciju attiecībā uz aprakstu par aktīvu saistību stratēģijām, kas izmantotas plānā vai uzņēmumā, tajā skaitā par mūža rentēm un citiem paņēmieniem, piemēram, ilgmūžības mijmaiņas līgumiem, lai pārvaldītu risku.

147.

Lai norādītu uz definēto pabalstu plāna ietekmi uz uzņēmuma nākotnes naudas plūsmām, uzņēmums atklāj informāciju attiecībā uz:

148.

Ja uzņēmums piedalās vairāku darba devēju definēto pabalstu plānā, tas atklāj informāciju attiecībā uz:

149.

Ja uzņēmums piedalās definētu pabalstu plānā, kas pārdala riskus starp uzņēmumiem ar vienotu kontroli, tas atklāj informāciju attiecībā uz:

150.

Standarta 149. punkta c) un d) apakšpunktā paredzēto informāciju var atklāt ar savstarpēju norādi uz informāciju, kas atklāta cita grupas uzņēmuma finanšu pārskatos, ja:

151.

Gadījumos, kad to paredz 24. SGS, uzņēmums atklāj informāciju par:

152.

Ja to paredz 37. SGS, uzņēmums atklāj informāciju par iespējamām saistībām, kas izriet no pēcnodarbinātības pabalsta pienākumiem.

153.

Darbinieku ilgtermiņa pabalsti ietver tādus posteņus kā, piemēram, turpmāk minētos, ja nav gaidāms, ka tos pilnībā izmaksās divpadsmit mēnešu laikā pēc gada pārskata perioda beigām, kurā darbinieks sniedzis saistītos pakalpojumus:

154.

Citu darbinieku ilgtermiņa pabalstu novērtēšana parasti nav saistīta ar tik lielu nenoteiktību kā pēcnodarbinātības pabalstu novērtēšana. Šā iemesla dēļ saskaņā ar šo standartu citi darbinieku ilgtermiņa pabalsti jāuzskaita pēc vienkāršotas metodes. Atšķirībā no grāmatvedības metodes, pēc kuras uzskaita pēcnodarbinātības pabalstus, saskaņā ar šo metodi citos vispārējos ienākumos neatzīst atkārtoto novērtēšanu.

155.

Atzīstot un novērtējot iztrūkumu vai pārsniegumu citos darbinieku ilgtermiņa pabalstu plānos, uzņēmums piemēro 56.–98. un 113.–115. punktu. Uzņēmums piemēro 116.–119. punktu, atzīstot un novērtējot atlīdzības tiesības.

156.

Saistībā ar citiem darbinieku ilgtermiņa pabalstiem uzņēmums atzīst par peļņu vai zaudējumiem šādu summu neto kopsummu, izņemot ciktāl citā SFPS nav paredzēta vai atļauta šo summu iekļaušana aktīva izmaksās:

157.

Viens no citu darbinieku ilgtermiņa pabalstu veidiem ir ilgstošas invaliditātes pabalsts. Ja pabalsta līmenis ir atkarīgs no darba stāža, pienākums rodas tad, kad darbs tiek veikts. Šī pienākuma novērtēšana atspoguļo varbūtību, ka šis maksājums būs jāveic, un laika periodu, kurā šo maksājumu paredzams veikt. Ja pabalsta līmenis ir tāds pats jebkuram darba nespējīgam darbiniekam neatkarīgi no nostrādātajiem gadiem, tad šo pabalstu paredzamās izmaksas atzīst, kad īstenojas notikums, kas izraisa ilgstošu invaliditāti.

158.

Lai gan šajā standartā nav paredzēta konkrētas informācijas atklāšana par citiem darbinieku ilgtermiņa pabalstiem, citos SFPS var būt paredzēta informācijas atklāšana. Piemēram, 24. SGS pieprasa informācijas atklāšanu par galvenajiem vadošajiem darbiniekiem paredzētajiem pabalstiem. Savukārt 1. SGS paredz informācijas atklāšanu par darbinieku pabalstu izmaksām.

159.

Šajā standartā darba attiecību izbeigšanas pabalsti ir aplūkoti atsevišķi no citiem darbinieku pabalstiem, jo pienākumu rada darba attiecību izbeigšana, nevis darbinieka darbs. Darba attiecību izbeigšanas pabalsti izriet no uzņēmuma lēmuma pārtraukt darba attiecības vai no darbinieka lēmuma pieņemt uzņēmuma pabalstu piedāvājumu apmaiņā pret darba attiecību izbeigšanu.

160.

Darba attiecību izbeigšanas pabalsti neietver darbinieku pabalstus, kas izriet no darba attiecību izbeigšanas pēc darbinieka pieprasījuma bez uzņēmuma piedāvājuma vai no obligātām pensionēšanās prasībām, jo šādi pabalsti ir pēcnodarbinātības pabalsti. Daži uzņēmumi nodrošina mazāku pabalstu līmeni par darba attiecību brīvprātīgu izbeigšanu pēc darbinieka pieprasījuma (būtībā pēcnodarbinātības pabalsts), nekā par darba attiecību piespiedu izbeigšanu pēc uzņēmuma pieprasījuma. Starpība starp pabalstu, ko izmaksā par darba attiecību izbeigšanu pēc darbinieka pieprasījuma, un augstāku pabalsta līmeni, kuru nodrošina pēc uzņēmuma pieprasījuma, ir darba attiecību izbeigšanas pabalsts.

161.

Darbinieka pabalsta veids nenosaka, vai to izmaksā apmaiņā pret darbu vai apmaiņā pret darbinieka darba attiecību izbeigšanu. Darba attiecību izbeigšanas pabalsti parasti ir vienreizēji maksājumi, bet dažreiz tie arī ietver:

162.

Rādītāji, ka darbinieka pabalstu izmaksā apmaiņā pret darbu, ir šādi:

163.

Dažus darba attiecību izbeigšanas pabalstus izmaksā saskaņā ar spēkā esoša darbinieku pabalstu plāna noteikumiem. Piemēram, tie var būt noteikti statūtos, darba līgumā vai arodbiedrības līgumā, vai tie var būt netieši noteikti saskaņā ar darba devēja iepriekšējo praksi, izmaksājot līdzīgus pabalstus. Vēl viens piemērs: ja uzņēmums izsaka piedāvājumu par pabalstiem, kas ir pieejami uz laiku, kurš ir ilgāks par īsu periodu, vai ja intervāls starp piedāvājumu un paredzamo darba attiecību faktisko pārtraukšanu ir lielāks par īsu periodu, uzņēmums apsver, vai ir izveidojis jaunu darbinieku pabalstu plānu un attiecīgi vai saskaņā ar minēto plānu piedāvātie pabalsti ir darba attiecību izbeigšanas pabalsti vai pēcnodarbinātības pabalsti. Darbinieku pabalsti, ko izmaksā saskaņā ar darbinieku pabalstu plāna noteikumiem, ir darba attiecību izbeigšanas pabalsti, ja tie izriet no uzņēmuma lēmuma izbeigt darbinieka nodarbinātību un ja tie nav atkarīgi no darba veikšanas nākotnē.

164.

Daži darbinieku pabalsti tiek maksāti neatkarīgi no darbinieka aiziešanas iemesla. Šo pabalstu maksāšana ir noteikta (atkarīga no likumīgi nostiprinātām vai minimālām darba prasībām), bet to maksāšanas laiks ir nenoteikts. Lai gan šos pabalstus dažās valstīs raksturo kā darba attiecību izbeigšanas kompensācijas vai darba attiecību izbeigšanas naudu, tie ir pēcnodarbinātības pabalsti, nevis darba attiecību izbeigšanas pabalsti, un uzņēmums tos uzskaita kā pēcnodarbinātības pabalstus.

165.

Uzņēmums atzīst darba attiecību izbeigšanas pabalstu saistības un izdevumus agrākajā no šādiem datumiem:

166.

Darba attiecību izbeigšanas pabalstu, kas maksājami darbinieka lēmuma rezultātā pieņemt pabalstu piedāvājumu apmaiņā pret darba attiecību izbeigšanu, laiks, kad uzņēmums vairs nevar atsaukt šo darba attiecību izbeigšanas pabalstu piedāvājumu, ir šāds brīdis atkarībā no tā, kas iestājas agrāk:

167.

Attiecībā uz piedāvājumu par darba attiecību izbeigšanas pabalstiem, kas maksājami uzņēmuma lēmuma rezultātā izbeigt darbinieka darba attiecības, uzņēmums vairs nevar atsaukt piedāvājumu, kad uzņēmums ir paziņojis skartajiem darbiniekiem par darba attiecību izbeigšanas plānu, kurš atbilst šādiem kritērijiem:

168.

Kad uzņēmums atzīst darba attiecību izbeigšanas pabalstus, uzņēmums var arī uzskaitīt plāna grozījumus vai citu darbinieku pabalstu samazinājumu (sk. 103. punktu).

169.

Uzņēmums novērtē darba attiecību izbeigšanas pabalstus, veicot sākotnējo atzīšanu, un novērtē un atzīst turpmākās izmaiņas saskaņā ar darbinieka pabalsta būtību ar nosacījumu, ka gadījumā, ja darba attiecību izbeigšanas pabalsti ir pēcnodarbinātības pabalstu papildsumma, uzņēmums piemēro pēcnodarbinātības pabalstu prasības. Pretējā gadījumā:

170.

Tā kā darba attiecību izbeigšanas pabalstus neizmaksā apmaiņā pret darbu, 70.–74. punkts, kas attiecas uz pabalsta attiecināšanu uz nostrādātajiem periodiem, uz to neattiecas.

Piemērs, kas ilustrē 159.–170. punktu

Papildu informācija

Nesen notikušas iegādes rezultātā uzņēmums plāno pēc desmit mēnešiem slēgt rūpnīcu un vienlaikus arī izbeigt darba attiecības ar visiem rūpnīcā palikušajiem darbiniekiem. Tā kā uzņēmumam ir vajadzīgas rūpnīcas darbinieku zināšanas, lai pabeigtu dažu līgumu izpildi, tas paziņo par šādu darba attiecību izbeigšanas plānu.

Katrs darbinieks, kas paliek un turpina strādāt līdz rūpnīcas slēgšanai, darba attiecību izbeigšanas datumā saņems naudas maksājumu VV 30 000 apmērā. Darbinieki, kas aizies pirms rūpnīcas slēgšanas, saņems VV 10 000.

Rūpnīcā ir 120 darbinieki. Plāna paziņošanas laikā uzņēmums prognozē, ka 20 no viņiem aizies pirms slēgšanas. Tādēļ kopējās paredzamās naudas plūsmas saskaņā ar plānu ir VV 3 200 000 (t. i., 20 x VV 10 000 + 100 x VV 30 000). Kā paredzēts 160. punktā, uzņēmums uzskaita pabalstus, kas izmaksāti apmaiņā pret darba attiecību izbeigšanu, kā darba attiecību izbeigšanas pabalstus un uzskaita pabalstus, kuri izmaksāti apmaiņā pret darbu, kā īstermiņa darbinieku pabalstus.

Darba attiecību izbeigšanas pabalsti

Pabalsts, ko izmaksā apmaiņā pret darba attiecību izbeigšanu, ir VV 10 000. Tā ir summa, kas uzņēmumam būtu jāizmaksā par darba attiecību izbeigšanu neatkarīgi no tā, vai darbinieki paliek un turpina strādāt līdz rūpnīcas slēgšanai vai aiziet no darba pirms slēgšanas. Lai gan darbinieki var aiziet no darba pirms slēgšanas, visu darbinieku darba attiecību izbeigšana ir uzņēmuma lēmuma rezultāts slēgt rūpnīcu un izbeigt viņu darba attiecības (t. i., visiem darbiniekiem beigsies darba attiecības, kad rūpnīca tiks slēgta). Tādēļ uzņēmums atzīst saistības VV 1 200 000 apmērā (t. i., 120 x VV 10 000) par darba attiecību izbeigšanas pabalstiem, kas izmaksātas saskaņā ar darba attiecību izbeigšanas plānu, kad darba attiecību izbeigšanas plāns ir paziņots vai kad uzņēmums atzīst ar rūpnīcas slēgšanu saistītās pārstrukturēšanas izmaksas atkarībā no tā, kas notiek agrāk.

Pabalsti, ko izmaksā apmaiņā pret darbu

Palielinātie pabalsti, ko darbinieki saņems, ja strādās visus desmit mēnešus, tiek izmaksāti apmaiņā pret šajā periodā padarīto darbu. Uzņēmums tos uzskaita kā īstermiņa darbinieku pabalstus, jo uzņēmums ir paredzējis par tiem veikt norēķinu, pirms ir pagājuši divpadsmit mēneši pēc gada pārskata perioda beigām. Saskaņā ar šo piemēru diskontēšana nav vajadzīga, tāpēc katru mēnesi nodarbinātības desmit mēnešu periodā atzīst izdevumus VV 200 000 apmērā (t. i., VV 2 000 000 ÷ 10) ar atbilstīgu palielinājumu saistību uzskaites vērtībā.

171.

Lai gan šajā standartā nav pieprasīta konkrētas informācijas atklāšana par darba attiecību izbeigšanas pabalstiem, citos standartos var būt pieprasīta informācijas atklāšana. Piemēram, 24. SGS pieprasa informācijas atklāšanu par galvenajiem vadošajiem darbiniekiem paredzētajiem pabalstiem. Savukārt 1. SGS paredz informācijas atklāšanu par darbinieku pabalstu izmaksām.

172.

Uzņēmums piemēro šo standartu attiecībā uz gada periodiem, kas sākas 2013. gada 1. janvārī vai vēlāk. Ir atļauta agrāka piemērošana. Ja uzņēmums piemēro šo standartu pirms minētā perioda, tas par šo faktu sniedz informāciju.

173.

Uzņēmums piemēro šo standartu retrospektīvi saskaņā ar 8. SGS Grāmatvedības politika, izmaiņas grāmatvedības aplēsēs un kļūdas, izņemot to, ka: