Accept Refuse

EUR-Lex Access to European Union law

Back to EUR-Lex homepage

This document is an excerpt from the EUR-Lex website

Document 02002L0021-20091219

Eiropas Parlamenta Un Padomes Direktīva 2002/21/EK (2002. gada 7. marts) par kopējiem reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem (pamatdirektīva)

ELI: http://data.europa.eu/eli/dir/2002/21/2009-12-19

2002L0021 — LV — 19.12.2009 — 003.004


Šis dokuments ir izveidots vienīgi dokumentācijas nolūkos, un iestādes neuzņemas nekādu atbildību par tā saturu

►B

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES DIREKTĪVA 2002/21/EK

(2002. gada 7. marts)

par kopējiem reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem

(pamatdirektīva)

(OV L 108, 24.4.2002, p.33)

Grozīta ar:

 

 

Oficiālais Vēstnesis

  No

page

date

 M1

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULA (EK) Nr. 717/2007 (2007. gada 27. jūnijs)

  L 171

32

29.6.2007

►M2

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULA (EK) Nr. 544/2009 (2009. gada 18. jūnijs),

  L 167

12

29.6.2009

►M3

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES DIREKTĪVA 2009/140/EK Dokuments attiecas uz EEZ (2009. gada 25. novembris),

  L 337

37

18.12.2009


Labota ar:

►C1

Kļūdu labojums, OV L 241, 10.9.2013, lpp 10  (2002/21)

►C2

Kļūdu labojums, OV L 241, 10.9.2013, lpp 8  (2009/140)




▼B

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES DIREKTĪVA 2002/21/EK

(2002. gada 7. marts)

par kopējiem reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem

(pamatdirektīva)



EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu un jo īpaši tā 95. pantu,

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu ( 1 ),

ņemot vērā Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu ( 2 ),

saskaņā ar Līguma 251. pantā noteikto procedūru ( 3 ),

tā kā:

(1)

Pašreizējie reglamentējošie noteikumi telekomunikācijām ir veiksmīgi radījuši nosacījumus efektīvai konkurencei telekomunikāciju nozarē pārejas posmā no monopoluzņēmumiem uz atklātu konkurenci.

(2)

1999. gada 10. novembrī Komisija sniedza paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai ar nosaukumu “Ceļā uz jaunu sistēmu elektronisko komunikāciju infrastruktūrai un saistītiem pakalpojumiem — 1999. gada paziņojumu pārskats”. Minētajā paziņojumā Komisija pārskatīja pašreizējos reglamentējošos noteikumus telekomunikācijām saskaņā ar pienākumu, kas noteikts 8. pantā Padomes 1990. gada 28. jūnija Direktīvā 90/387/EEK par telekomunikāciju pakalpojumu iekšējā tirgus izveidi, īstenojot atklāta tīkla noteikumus ( 4 ). Tā piedāvāja arī vairākus politiskus priekšlikumus jauniem reglamentējošiem noteikumiem elektronisko komunikāciju infrastruktūrai un saistītiem pakalpojumiem publiskai apspriešanai.

(3)

2000. gada 26. aprīlī Komisija sniedza paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai par publiskās apspriešanas rezultātiem par 1999. gada paziņojumu pārskatu un orientējošiem norādījumiem uz jauniem reglamentējošiem noteikumiem. Paziņojumā apkopoja sabiedriskās apspriešanas rezultātus un noteica dažus galvenos punktus jauno noteikumu sagatavošanai elektronisko komunikāciju infrastruktūrai un saistītiem pakalpojumiem.

(4)

Eiropadomes sanāksme Lisabonā 2000. gada 23. un 24. martā uzsvēra pārejas uz digitālas un uz zināšanām balstītas ekonomikas izaugsmes, konkurētspējas un jaunu darbavietu radīšanas potenciālu. Jo īpaši tā uzsvēra, cik svarīga Eiropas uzņēmumiem un iedzīvotājiem ir piekļuve lētai pasaules klases komunikāciju infrastruktūrai un plašam pakalpojumu spektram.

(5)

Telekomunikāciju, mediju un informācijas tehnoloģiju nozaru saplūšana nozīmē to, ka visiem pārraides tīkliem un pakalpojumiem būtu jābūt iekļautiem vienotos reglamentējošos noteikumos. Minētie reglamentējošie noteikumi sastāv no šīs direktīvas un četrām īpašām direktīvām: Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīva 2002/20/EK par elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu atļaušanu (atļauju izsniegšanas direktīva) ( 5 ), Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīva 2002/19/EK par piekļuvi elektronisko komunikāciju tīkliem un ar tiem saistītām iekārtām un to savstarpēju savienojumu (piekļuves direktīva) ( 6 ), Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīva 2002/22/EK par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem (universālā pakalpojuma direktīva) ( 7 ), Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 15. decembra Direktīva 97/66/EK attiecībā uz personu datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību telekomunikāciju nozarē ( 8 ), (še turpmāk “īpašās direktīvas”). Jāatdala pārraides regulēšanu no satura regulēšanas. Tāpēc šie noteikumi neiekļauj to pakalpojumu saturu, kas sniegti caur elektronisko komunikāciju tīkliem, izmantojot elektronisko komunikāciju pakalpojumus, tādus kā pārraides saturs, finansiāli pakalpojumi un daži informācijas sabiedrības pakalpojumi, un tāpēc neierobežo Kopienas vai valsts līmenī veiktos pasākumus attiecībā uz minētajiem pakalpojumiem, saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem, lai veicinātu kultūras un valodu daudzveidību un lai nodrošinātu mediju plurālisma aizsardzību. Televīzijas programmu saturs ir iekļauts Padomes 1989. gada 3. oktobra Direktīvā 89/552/EEK par to, kā koordinēt dažus dalībvalstu normatīvo vai administratīvo aktu noteikumus par televīzijas raidījumu veidošanu un pārraidi ( 9 ). Pārraidīšanas noteikumu un satura noteikumu atdalīšana neierobežo starp tiem esošo saikņu ņemšanu vērā, jo īpaši, lai garantētu mediju plurālismu, kultūras daudzveidību un patērētāju aizsardzību.

(6)

Audiovizuālā politika un satura reglamentācija tiek veikta saskaņā ar vispārējās intereses mērķiem, tādiem kā vārda brīvība, mediju plurālisms, objektivitāte, kultūras un valodu daudzveidība, sociālā integrācija, patērētāju un nepilngadīgo aizsardzība. Komisijas paziņojums “Kopienas audiovizuālās politikas principi un pamatnostādnes digitālajā laikmetā” un Padomes 2000. gada 6. jūnija secinājumi, kas atbalstīja šo paziņojumu, noteica būtiskākos pasākumus, kas Kopienai jāveic, lai tās ieviestu audiovizuālo politiku.

(7)

Šīs direktīvas un īpašo direktīvu noteikumi neierobežo katras dalībvalsts iespēju veikt vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu tās svarīgāko drošības interešu aizsardzību, lai nodrošinātu sabiedrisko kārtību un sabiedrības drošību un lai ļautu veikt noziedzīgu nodarījumu izmeklēšanu, atklāšanu un kriminālvajāšanu, ietverot īpašus un samērīgus pienākumus, ko nosaka ►C1  valsts regulatīvās iestādes ◄ un kas ir piemērojami elektronisko komunikāciju pakalpojumu nodrošinātājiem.

(8)

Šī direktīva neattiecas uz ierīcēm, kas iekļautas Eiropas Parlamenta un Padomes 1999. gada 9. marta Direktīvā 1999/5/EK par radio ierīcēm un telekomunikāciju termināliekārtām un par to atbilstības abpusēju atzīšanu ( 10 ), bet attiecas uz patērētāju ierīcēm, ko izmanto ciparu televīzijai. Ir svarīgi rosināt tīkla operatorus un termināliekārtu ražotājus sadarboties, lai invalīdiem atvieglotu piekļuvi elektronisko komunikāciju pakalpojumiem.

(9)

Informācijas sabiedrības pakalpojumi ir iekļauti Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 8. jūnija Direktīvā 2000/31/EK par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu juridiskajiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū (direktīva par elektronisko tirdzniecību) ( 11 ).

(10)

“Informācijas sabiedrības pakalpojuma” definīcija 1. pantā Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 22. jūnija Direktīvā 98/34/EK, ar kuru nosaka informācijas sniegšanas procedūru tehnisko standartu un noteikumu, kā arī informācijas sabiedrības pakalpojumu normatīvu jomā ( 12 ), iekļauj plašu to ekonomisko darbību spektru, kas notiek tiešsaistē. Lielākā daļa minēto darbību nav iekļautas šīs direktīvas darbības jomā, jo tās neietilpst pilnīgi vai lielākoties signālu pārraides elektronisko komunikāciju tīklos. Balss telefona un elektroniskā pasta pārraides pakalpojumi ir iekļauti šajā direktīvā. Viens un tas pats uzņēmums, piemēram, Interneta pakalpojumu nodrošinātājs, var piedāvāt gan elektronisko komunikāciju pakalpojumu, tādu kā piekļuvi Internetam, gan pakalpojumus, kas nav iekļauti šajā direktīvā, tādus kā tīmekļa satura nodrošināšana.

(11)

Saskaņā ar regulējošo un darbības funkciju atdalīšanas principu dalībvalstīm būtu jāgarantē ►C1  valsts regulatīvās iestādes ◄ vai iestāžu neatkarība, lai nodrošinātu to lēmumu objektivitāti. Minētā neatkarības prasība neierobežo dalībvalstu iestāžu autonomiju un konstitucionālās saistības vai neitralitātes principu attiecībā uz tiem noteikumiem dalībvalstīs, kas reglamentē īpašumtiesību sistēmu, kas noteikta Līguma 295. pantā. ►C1  Valsts regulatīvajām iestādēm ◄ būtu jābūt visiem nepieciešamajiem resursiem attiecībā uz personālu, īpašām zināšanām un finansiāliem līdzekļiem savu uzdevumu veikšanai.

(12)

Jebkurai personai, uz kuru attiecas ►C1  valsts regulatīvās iestādes ◄ lēmums, būtu jābūt tiesībām šo lēmumu pārsūdzēt iestādē, kas ir neatkarīga no iesaistītajām personām. Minētā iestāde var būt tiesa. Turklāt, jebkuram uzņēmumam, kas uzskata, ka tā pieteikums tiesību uzstādīt iekārtas piešķiršanai nav izskatīts saskaņā ar šajā direktīvā izklāstītajiem principiem, būtu jābūt tiesīgam pārsūdzēt šādus lēmumus. Šī pārsūdzēšanas procedūra neierobežo kompetenču sadali valsts tiesiskajās sistēmās un juridisku vai fizisku personu tiesības saskaņā ar valsts tiesību aktiem.

(13)

►C1  Valsts regulatīvajām iestādēm ◄ ir nepieciešams ievākt informāciju no tirgus dalībniekiem, lai savus uzdevumus veiktu efektīvi. Minēto informāciju var būt nepieciešams ievākt Komisijas vārdā, lai ļautu tai veikt savus pienākumus saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem. Informācijas pieprasījumiem būtu jābūt samērīgiem, un tiem nevajadzētu pārmērīgi apgrūtināt uzņēmumus. ►C1  Valsts regulatīvo iestāžu ◄ ievāktajai informācijai būtu jābūt publiski pieejamai, izņemot gadījumus, kad tā ir konfidencionāla saskaņā ar valsts noteikumiem par publisku piekļuvi informācijai un saskaņā ar Kopienas un valsts tiesību aktiem par uzņēmējdarbības konfidencialitāti.

(14)

Informāciju, ko ►C1  valsts regulatīvā iestāde ◄ saskaņā ar Kopienas un valsts tiesību aktiem par uzņēmējdarbības konfidencialitāti uzskata par konfidenciālu, var sniegt Komisijai un citām ►C1  valsts regulatīvajām iestādēm ◄ tikai tad, ja šāda informācijas apmaiņa ir noteikti vajadzīga šīs direktīvas vai īpašo direktīvu noteikumu piemērošanai. Sniegto informāciju būtu jāierobežo atbilstīgi un samērīgi šādas informācijas apmaiņas nolūkam.

(15)

Ir būtiski, lai ►C1  valsts regulatīvās iestādes ◄ apspriestos ar visām ieinteresētajām personām par piedāvātajiem lēmumiem un ņemtu vērā to viedokļus pirms galīgā lēmuma pieņemšanas. Lai nodrošinātu, ka lēmumiem valsts līmenī nav nelabvēlīga ietekme uz vienoto tirgu vai citiem Līguma mērķiem, ►C1  valsts regulatīvajām iestādēm ◄ būtu jāpaziņo arī Komisijai un citām ►C1  valsts regulatīvajām iestādēm ◄ par dažiem lēmumprojektiem, lai tām būtu iespēja dot savas atsauksmes. ►C1  Valsts regulatīvajām iestādēm ◄ ir lietderīgi apspriesties ar ieinteresētajām personām par visiem pasākumu projektiem, kuriem ir ietekme uz tirdzniecību starp dalībvalstīm. Gadījumi, kad piemēro 6. un 7. pantā minētās procedūras, ir noteikti šajā direktīvā un īpašajās direktīvās. Komisijai pēc apspriedes ar Komunikāciju komiteju būtu jāspēj pieprasīt ►C1  valsts regulatīvajai iestādei ◄ atsaukt pasākumu projektu, ja tas attiecas uz attiecīgo tirgu noteikšanu vai uzņēmumu ar būtisku ietekmi tirgū izraudzīšanos vai neizraudzīšanos, un ja šāds lēmums radītu šķērsli vienotam tirgum vai ja tas neatbilstu Kopienas tiesību aktiem, un jo īpaši politikas mērķiem, kas ►C1  valsts regulatīvajām iestādēm ◄ būtu jāievēro. Šī procedūra neierobežo Direktīvā 98/34/EK minēto paziņošanas procedūru un Komisijas prerogatīvu, kas ir saskaņā ar Līgumu, attiecībā uz Kopienas tiesību aktu pārkāpumiem.

(16)

►C1  Valsts regulatīvajām iestādēm ◄ būtu jānostiprina saskaņots mērķu un principu kopums, un, attiecīgos gadījumos, tām būtu jāsaskaņo sava rīcība ar citu dalībvalstu ►C1  valsts regulatīvajām iestādēm ◄ , veicot savus uzdevumus saskaņā ar šiem reglamentējošiem noteikumiem.

(17)

Saskaņā ar šo direktīvu un īpašajām direktīvām izveidoto ►C1  valsts regulatīvo iestāžu ◄ rīcība veicina plašāku politiku īstenošanu kultūras, nodarbinātības, vides, sociālās kohēzijas un pilsētu un lauku plānošanas jomās.

(18)

Prasība dalībvalstīm nodrošināt to, ka ►C1  valsts regulatīvā iestāde ◄ iespēju robežās ņem vērā vēlamību padarīt pārvaldi tehnoloģiski neitrālu, t.i., tā neizvirza kā noteikumu un nediskriminē noteikta tehnoloģijas tipa izmantošanu, neierobežo attiecīgu pasākumu veikšanu, lai veicinātu dažus īpašus pakalpojumus, ja tas ir pamatots, piemēram, ciparu televīziju kā līdzekli frekvenču spektra efektīvas izmantošanas palielināšanai.

(19)

Radio frekvences ir būtisks ieguldījums radio elektronisko komunikāciju pakalpojumos un tāpēc, ciktāl tās attiecas uz šādiem pakalpojumiem, ►C1  valsts regulatīvajām iestādēm ◄ tās būtu jāsadala un jāpiešķir saskaņā ar saskaņoto mērķu un principu kopumu, kas regulē to darbību, kā arī saskaņā ar objektīviem, caurskatāmiem un nediskriminējošiem kritērijiem, ņemot vērā demokrātiskās, sociālās, valodu un kultūras intereses, kas attiecas uz frekvences izmantošanu. Ir svarīgi, lai radio frekvenču sadali un piešķiršanu veiktu cik vien iespējams efektīvi. Radio frekvenču nodošana var būt efektīvs līdzeklis frekvenču spektra efektīvas izmantošanas palielināšanai, ja pastāv pietiekama aizsardzība sabiedrības interešu aizsardzībai, jo īpaši nepieciešamība nodrošināt šādas nodošanas caurskatāmību un reglamentējošu uzraudzību. Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Lēmums Nr. 676/2002/EK par reglamentējošiem noteikumiem radio spektra politikai Eiropas Kopienā (radio spektra lēmums) ( 13 ) izveido noteikumus radio frekvenču saskaņošanai, un ar rīcību, kas veikta saskaņā ar šo direktīvu, būtu jācenšas veicināt darbs saskaņā ar minēto lēmumu.

(20)

Piekļuve numurēšanas resursiem, pamatojoties uz caurskatāmiem, objektīviem un nediskriminējošiem kritērijiem ir būtiska, lai uzņēmumi varētu konkurēt elektronisko komunikāciju nozarē. Visus valsts numurēšanas plāna elementus būtu jāpārvalda ►C1  valsts regulatīvajām iestādēm ◄ , ietverot punktu kodus, ko izmanto tīkla adresācijai. Ja ir vajadzība saskaņot numurēšanas resursus Kopienā, lai atbalstītu Viseiropas pakalpojumu attīstību, Komisija var pieņemt tehniskus izpildes pasākumus, izmantojot izpildvaru. Ja tas ir piemērots, lai nodrošinātu pakalpojumu pilnīgu globālu savstarpēju savietojamību, dalībvalstīm būtu jāsaskaņo to stāvoklis valstī saskaņā ar Līgumu starptautiskās organizācijās un iestādēs, ja ir pieņemti numurēšanas lēmumi. Šīs direktīvas noteikumi neizveido jaunas ►C1  valsts regulatīvo iestāžu ◄ atbildības sfēras Interneta nosaukumu un adrešu piešķiršanas jomā.

(21)

Dalībvalstis inter alia var izmantot konkurētspējīgas vai salīdzinošas atlases procedūras radio frekvenču piešķiršanai kā arī numuru ar īpašu ekonomisko vērtību piešķiršanai. Pārvaldot šādas programmas, ►C1  valsts regulatīvajām iestādēm ◄ būtu jāņem vērā 8. panta noteikumi.

(22)

Būtu jānodrošina, ka pastāv procedūras, lai piešķirtu tiesības uzstādīt iekārtas, un ka tās ir savlaicīgas, nediskriminējošas un caurskatāmas, lai garantētu apstākļus godīgai un efektīvai konkurencei. Šī direktīva neierobežo valsts noteikumus, kas reglamentē īpašuma piespiedu atsavināšanu vai izmantošanu, īpašumtiesību parastu izmantošanu, valsts īpašuma parastu izmantošanu vai neitralitātes principu attiecībā uz dalībvalstu noteikumiem, kas reglamentē īpašumtiesību sistēmu.

(23)

Iekārtu kopēja izmantošana var dot labumu pilsētu plānojumam, sabiedrības veselības vai vides aizsardzībai, un ►C1  valsts regulatīvajām iestādēm ◄ tā būtu jāveicina, pamatojoties uz brīvprātīgiem nolīgumiem. Gadījumos, kad uzņēmumiem ir liegta piekļuve stabilām alternatīvām, var būt nepieciešama obligāta iekārtu kopēja izmantošana vai kopīpašums. Tā inter alia iekļauj: fizisku līdzāsatrašanos un vadu, ēku, stabu, antenu vai antenu sistēmu kopēju izmantošanu. Obligāta iekārtu kopēja izmantošana vai kopīpašums būtu jānosaka uzņēmumiem tikai pēc pilnīgas publiskas apspriešanas.

(24)

Ja mobilo sakaru operatoriem vides aizsardzības nolūkos pieprasa kopīgi izmantot torņus vai stabus, šāda obligātā kopēja izmantošana var radīt tā maksimālā raidītāja jaudas līmeņa samazināšanos, kas atļauts katram operatoram sabiedrības veselības aizsardzības nolūkā, un tas, savukārt, var radīt operatoriem nepieciešamību uzstādīt vairāk retranslācijas staciju, lai nodrošinātu valsts pārklājumu.

(25)

Konkrētos apstākļos ir nepieciešams iepriekš uzlikt pienākumus, lai nodrošinātu konkurences tirgus attīstību. Būtiskas ietekmes tirgū definīcija Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 30. jūnija Direktīvā 97/33/EK par savstarpēju savienojumu telekomunikācijās attiecībā uz universālā pakalpojuma un savstarpējas savietojamības nodrošināšanu, piemērojot atvērtā tīkla nodrošināšanas principus ( 14 ), ir izrādījusies efektīva sākotnējā tirgus atvēršanas stadijā kā slieksnis iepriekšējiem pienākumiem, taču tagad tā jāpielāgo, lai atbilstu sarežģītākiem un dinamiskākiem tirgiem. Šī iemesla dēļ šajā direktīvā izmantotā definīcija ir ekvivalenta dominējoša stāvokļa jēdzienam, kā noteikts Tiesas un Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas praksē.

(26)

Divi vai vairāki uzņēmumi var ieņemt vienotu dominējošu stāvokli ne tikai tad, ja pastāv strukturālās vai citas saiknes starp tiem, bet arī tad, ja attiecīgā tirgus struktūra veicina saskaņotu ietekmi, t.i., veicina paralēlu vai saskaņotu konkurenci kropļojošu darbību tirgū.

(27)

Ir svarīgi, ka iepriekš likumā paredzētus pienākumus uzliek tikai tad, ja nepastāv efektīva konkurence, t.i., tirgos, kur ir viens vai vairāki uzņēmumi ar būtisku ietekmi tirgū un kur valsts vai Kopienas konkurences tiesību tiesiskās aizsardzības līdzekļi nav pietiekami, lai risinātu minēto problēmu. Tāpēc Komisijai ir jāizstrādā vadlīnijas Kopienas līmenī saskaņā ar konkurences tiesību principiem, kas ►C1  valsts regulatīvajām iestādēm ◄ būtu jāievēro, izvērtējot, vai konkurence attiecīgajā tirgū ir efektīva, un izvērtējot būtisku ietekmi tirgū. ►C1  Valsts regulatīvajām iestādēm ◄ būtu jāizanalizē, vai attiecīgais produktu vai pakalpojumu tirgus ir efektīvi konkurētspējīgs attiecīgajā ģeogrāfiskajā apgabalā, kas varētu būt visa vai daļa attiecīgās dalībvalsts teritorijas vai blakus esošas dalībvalstu teritoriju daļas, kas izanalizējamas kopā. Efektīvas konkurences analīzei vajadzētu iekļaut analīzi par to, vai tirgus turpmāk būs konkurētspējīgs, un tādējādi, vai efektīvas konkurences trūkums ir ilgstošs. Šīs vadlīnijas risinās arī jautājumus attiecībā uz no jauna veidojamiem tirgiem, kur de facto tirgus līderim, visticamāk, ir būtiska tirgus daļa, bet kur tam nevajadzētu būt pakļautam neatbilstīgiem pienākumiem. Komisijai būtu regulāri jāpārskata vadlīnijas, lai nodrošinātu, ka, tirgum strauji attīstoties, tās joprojām ir atbilstīgas. ►C1  Valsts regulatīvajām iestādēm ◄ būs jāsadarbojas savā starpā, ja attiecīgais tirgus ir starptautisks.

(28)

Nosakot, vai uzņēmumam ir būtiska ietekme īpašā tirgū, ►C1  valsts regulatīvajām iestādēm ◄ būtu jārīkojas saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem, iespēju robežās ņemot vērā Komisijas vadlīnijas.

(29)

Kopiena un dalībvalstis ir uzņēmušās saistības attiecībā uz telekomunikāciju tīklu un pakalpojumu standartiem un reglamentējošiem noteikumiem Pasaules Tirdzniecības Organizācijā.

(30)

Standartizācijai būtu jāpaliek, galvenokārt, kā uz tirgu vērstam procesam. Tomēr joprojām var būt situācijas, kad ir lietderīgi pieprasīt atbilstību noteiktiem standartiem Kopienas līmenī, lai nodrošinātu savstarpēju savietojamību vienotā tirgū. Valsts līmenī dalībvalstis ir pakļautas Direktīvas 98/34/EK noteikumiem. Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 24. oktobra Direktīvā 95/47/EK par standartu izmantošanu televīzijas signālu pārraidē ( 15 ) netika paredzēta prasība pēc īpašas ciparu televīzijas pārraides sistēmas vai pakalpojuma. Ar digitālās video apraides grupas palīdzību Eiropas tirgus dalībnieki ir izveidojuši televīzijas pārraides sistēmu kopumu, ko ir standartizējis Eiropas Elektrosakaru standartizācijas institūts (ETSI), un to ieteikusi Starptautiskā elektrosakaru savienība. Jebkurš lēmums padarīt šādu standartu ieviešanu par obligātu būtu jāpieņem pēc pilnīgas publiskas apspriešanas. Standartizācijas procedūras, kas ir saskaņā ar šo direktīvu neierobežo noteikumus Direktīvā 1999/5/EK, noteikumus Padomes 1973. gada 19. februāra Direktīvā 73/23/EEK par dalībvalstu tiesību aktu saskaņošanu attiecībā uz elektriskām ierīcēm, kas paredzētas lietošanai noteiktās sprieguma robežās ( 16 ) un noteikumus Padomes 1989. gada 3. maija Direktīvā 89/336/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz elektromagnētisko atbilstību ( 17 ).

(31)

Būtu jāveicina ciparu interaktīvās televīzijas pakalpojumu un uzlabotu ciparu televīzijas ierīču savstarpēja savietojamība patērētāja līmenī, lai nodrošinātu brīvu informācijas plūsmu, mediju plurālismu un kultūras dažādību. Ir vēlams, ka patērētāji, neatkarīgi no retranslācijas režīma, spēj saņemt visus interaktīvas ciparu televīzijas pakalpojumus, ņemot vērā tehnoloģisko neitralitāti, nākotnes tehnoloģisko progresu, vajadzību veicināt ciparu televīzijas uzsākšanu un konkurences stāvokli ciparu televīzijas pakalpojumu tirgos. Ciparu interaktīvās televīzijas platformas operatoriem būtu jācenšas ieviest atvērtu lietojumprogrammu saskarni (API), kas atbilst standartiem vai specifikācijām, ko pieņēmusi Eiropas Standartizācijas organizācija. Būtu jāveicina un jāorganizē pāreja no esošās API un jaunu atvērtu API būtu, piemēram, ar saprašanās memorandu starp visiem attiecīgajiem tirgus dalībniekiem. Atvērti API veicina savstarpēju savietojamību, t.i., interaktīva satura pārnesamību starp pārraides mehānismiem un pilnīgu šī satura funkcionalitāti uz uzlabotām ciparu televīzijas ierīcēm. Tomēr būtu jāņem vērā nepieciešamība nekavēt saņemšanas ierīču darbību un pasargāt tās no ļaunprātīgiem uzbrukumiem, piemēram, no vīrusiem.

(32)

Strīda gadījumā starp uzņēmumiem vienā un tajā pašā dalībvalstī apgabalā, kas iekļauts šajā direktīvā vai īpašajās direktīvās, piemēram, attiecībā uz pienākumiem piekļuvei un savstarpējam savienojumam vai uz abonentu sarakstu pārsūtīšanas līdzekļiem, cietušajai pusei, kas pārrunas veikusi godprātīgi, bet nav panākusi vienošanos, būtu jābūt iespējai pieprasīt ►C1  valsts regulatīvajai iestādei ◄ strīdu izšķirt. ►C1  Valsts regulatīvajām iestādēm ◄ būtu jāspēj piedāvāt pusēm atrisinājums. ►C1  Valsts regulatīvajai iestādei ◄ , iejaucoties strīda izšķiršanā starp uzņēmumiem, kas nodrošina elektronisko komunikāciju tīklus un pakalpojumus dalībvalstī, būtu jācenšas nodrošināt atbilstība pienākumiem, kas noteikti saskaņā ar šo direktīvu vai īpašajām direktīvām.

(33)

Papildus regresa prasījuma tiesībām, kas ir piešķirtas saskaņā ar valsts vai Kopienas tiesību aktiem, ir vajadzīga vienkārša procedūra, kas uzsākama pēc kādas strīdā iesaistītās personas pieprasījuma, lai risinātu pārrobežu strīdus, kuri neietilpst vienas ►C1  valsts regulatīvās iestādes ◄ kompetencē.

(34)

Vienai komitejai būtu jāaizstāj “ATN komiteja”, kas izveidota ar Direktīvas 90/387/EEK 9. pantu, un Licencēšanas komiteja, kas izveidota ar 14. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 10. aprīļa Direktīvā 97/13/EK par kopējo vispārējo atļauju un individuālo licenču sistēmu telekomunikāciju pakalpojumu jomā ( 18 ).

(35)

►C1  Valsts regulatīvajām iestādēm ◄ un valsts konkurences iestādēm būtu vienai otra jānodrošina ar informāciju, kas vajadzīga, lai piemērotu šīs direktīvas un īpašo direktīvu noteikumus, lai ļautu tām pilnībā sadarboties. Attiecībā uz informācijas apmaiņu, iestādei, kas to saņem, būtu jānodrošina tāds pats konfidencialitātes līmenis, kādu nodrošina iestāde, kas informāciju nosūta.

(36)

Komisija ir norādījusi savu nodomu izveidot Eiropas reglamentējošo iestāžu grupu elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem, kas veidotu atbilstīgu mehānismu ►C1  valsts regulatīvo iestāžu ◄ sadarbības un saskaņošanas veicināšanai, lai sekmētu elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu iekšējā tirgus attīstību un lai censtos sasniegt vienveidīgu šajā direktīvā un īpašajās direktīvās paredzēto noteikumu piemērošanu visās dalībvalstīs, jo īpaši apgabalos, kur valsts tiesību akti, ar kuriem ievieš Kopienas tiesību aktus, dod ►C1  valsts regulatīvajām iestādēm ◄ zināmu rīcības brīvību attiecīgo noteikumu piemērošanā.

(37)

►C1  Valsts regulatīvajām iestādēm ◄ caurskatāmā veidā būtu jāsadarbojas savā starpā un ar Komisiju, lai visās dalībvalstīs nodrošinātu vienveidīgu šīs direktīvas un īpašo direktīvu noteikumu piemērošanu. Šī sadarbība inter alia varētu notikt Komunikāciju komitejā vai grupā, kas sastāv no Eiropas reglamentējošām iestādēm. Dalībvalstīm būtu jāizlemj, kuras iestādes šajā direktīvā un īpašajās direktīvās ir ►C1  valsts regulatīvās iestādes ◄ .

(38)

Pasākumi, kas varētu ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm, ir pasākumi, kuriem var būt tieša vai netieša, faktiska vai potenciāla ietekme uz tirdzniecības modeli starp dalībvalstīm tādā veidā, kas varētu radīt šķērsli vienota tirgus izveidei. Tie iekļauj pasākumus, kuriem ir būtiska ietekme uz operatoriem vai lietotājiem citās dalībvalstīs, kas inter alia iekļauj: pasākumus, kas ietekmē cenu lietotājiem citās dalībvalstīs; pasākumus, kas ietekmē citā dalībvalstī izveidota uzņēmuma spēju nodrošināt elektronisko komunikāciju pakalpojumu, un jo īpaši pasākumus, kas ietekmē spēju piedāvāt starptautiskus pakalpojumus; un pasākumus, kas ietekmē tirgus struktūru vai piekļuvi, kas rada ietekmi attiecībā uz uzņēmumiem citās dalībvalstīs.

(39)

Šīs direktīvas noteikumi laikposmiski būtu jāpārskata, jo īpaši, lai noteiktu vajadzību veikt izmaiņas, ņemot vērā mainīgos tehnoloģiskos vai tirgus apstākļus.

(40)

Pasākumi, kas vajadzīgi šīs direktīvas īstenošanai, būtu jāpieņem saskaņā ar Padomes 1999. gada 28. jūnija Lēmumu 1999/468/EK, kas nosaka procedūras Komisijai uzticēto izpildes pilnvaru īstenošanai ( 19 ).

(41)

Tā kā dalībvalstis nevar pienācīgi sasniegt piedāvātās rīcības mērķus, proti, pieņemt saskaņotus noteikumus elektronisko komunikāciju pakalpojumu, elektronisko komunikāciju tīklu, saistītu iekārtu un saistītu pakalpojumu reglamentēšanai, tāpēc rīcības mēroga un ietekmes dēļ labāk tos sasniegt Kopienas līmenī, un Kopiena var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma 5. pantā izklāstīto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šī direktīva nepārsniedz to, kas ir vajadzīgs minēto mērķu sasniegšanai.

(42)

Dažas direktīvas un lēmumi šajā jomā būtu jāatceļ.

(43)

Komisijai būtu jāpārrauga pāreja no pašreizējiem noteikumiem uz jauniem noteikumiem, un, jo īpaši atbilstīgā laikā tā var izvirzīt priekšlikumu atcelt Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 18. decembra Regulu (EK) Nr. 2887/2000 par atsevišķu piekļuvi vietējai sakaru līnijai ( 20 ),

IR PIEŅĒMUŠI ŠO DIREKTĪVU.



I NODAĻA

DARBĪBAS JOMA, MĒRĶI UN DEFINĪCIJAS

1. pants

Darbības joma un mērķis

▼M3

1.  Ar šo direktīvu izveido saskaņotu regulējumu elektronisko komunikāciju pakalpojumiem, elektronisko komunikāciju tīkliem, saistītajām iekārtām un saistītajiem pakalpojumiem, kā arī konkrētiem termināliekārtu aspektiem attiecībā uz piekļuves atvieglošanu lietotājiem ar invaliditāti. Tajā nosaka ►C2  valsts regulatīvo iestāžu ◄ uzdevumus un izveido procedūru kopumu, lai nodrošinātu tiesiskā regulējuma saskaņotu piemērošanu visā Kopienā.

▼B

2.  Šī direktīva, kā arī īpašās direktīvas neierobežo pienākumus, kas uzlikti ar valsts tiesību aktiem saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem vai ar Kopienas tiesību aktiem attiecībā uz pakalpojumiem, kas nodrošināti, izmantojot elektronisko komunikāciju tīklus vai pakalpojumus.

3.  Šī direktīva, kā arī īpašās direktīvas neierobežo Kopienas vai valsts līmenī saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem veiktos pasākumus, lai ievērotu vispārējās intereses mērķus, jo īpaši attiecībā uz satura reglamentēšanas un audiovizuālo politiku.

▼M3

►C2  3.a  Pasākumi, ko dalībvalstis veic attiecībā uz tiešo lietotāju piekļuvi pakalpojumiem un lietojumprogrammām vai to lietošanu, izmantojot elektronisko komunikāciju tīklus, ◄ respektē fizisko personu pamattiesības un pamatbrīvības, kas garantētas Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā, un Kopienas tiesību aktu vispārīgajiem principiem.

►C2  Jebkuru no minētajiem pasākumiem attiecībā uz tiešo lietotāju piekļuvi pakalpojumiem un lietojumprogrammām vai to lietošanu, izmantojot elektronisko komunikāciju tīklus, kurš varētu ierobežot ◄ šīs pamattiesības un pamatbrīvības, var veikt vienīgi tad, ja tas ir piemērots, samērīgs un vajadzīgs demokrātiskā sabiedrībā, un uz to īstenošanu attiecina piemērotus procedūras aizsardzības pasākumus atbilstīgi Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai un Kopienas tiesību aktu vispārīgajiem principiem, tostarp efektīvu tiesisko aizsardzību un taisnīgu tiesu. Tādējādi šos pasākumus var veikt vienīgi tad, ja tiek pienācīgi respektēts nevainīguma prezumpcijas princips un tiesības uz privātumu. Nodrošina iepriekšēju taisnīgu un objektīvu procedūru, tostarp iesaistītās personas vai iesaistīto personu tiesības tikt uzklausītam, ņemot vērā vajadzību pienācīgi pamatotos gadījumos nodrošināt atbilstīgus apstākļus un procedūras pasākumus atbilstīgi Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai. Garantē tiesības uz efektīvu un savlaicīgu tiesas izskatīšanu.

▼B

4.  Šī direktīva un īpašās direktīvas neierobežo Direktīvas 1999/5/EK noteikumus.

▼M2

5.  Šī direktīva un īpašās direktīvas neskar nevienu īpašu pasākumu, kas pieņemts starptautiskās viesabonēšanas regulēšanai mobilajos sakaru tīklos Kopienā.

▼B

2. pants

Definīcijas

Šajā direktīvā:

▼M3

a) “elektronisko sakaru tīkls” ir pārraides sistēma un, attiecīgos gadījumos, komutācijas vai maršrutizācijas ierīces un citi resursi, tostarp tīkla pasīvie elementi, kas ļauj signālus pārraidīt pa vadiem, pa radio, ar optiskiem vai citiem elektromagnētiskiem līdzekļiem, ietverot satelīta tīklus, fiksētus (ķēdes un pakešu tīklu, tostarp internetu) un mobilo zemes sakaru tīklus, elektrības kabeļu sistēmas, ciktāl tās ir izmantotas, lai pārraidītu signālus, tīklus, ko izmanto radio un televīzijas apraidei, un kabeļu televīzijas tīklus, neatkarīgi no pārraidītas informācijas tipa;

b) “vairāku valstu tirgi” ir tirgi, kas noteikti saskaņā ar 15. panta 4. punktu un kas aptver Kopienu vai ievērojamu tās daļu, kura atrodas vairāk nekā vienā dalībvalstī;

▼B

c) “elektronisko komunikāciju pakalpojums” nozīmē pakalpojumu, ko parasti nodrošina par atlīdzību, un kas pilnīgi vai galvenokārt sastāv no signālu pārraidīšanas elektronisko komunikāciju tīklos, ietverot telekomunikāciju pakalpojumus un pārraidīšanas pakalpojumus tīklos, ko izmanto apraidei, neiekļaujot pakalpojumus, kas saistīti ar redaktorisku atbildību par vai kas nodrošina saturu, kas pārraidīts, izmantojot elektronisko komunikāciju tīklus un pakalpojumus; tas neiekļauj informācijas sabiedrības pakalpojumus, kā noteikts Direktīvas 98/34/EK 1. pantā, kas nesastāv pilnībā vai galvenokārt no signālu pārraidīšanas elektronisko komunikāciju tīklos;

▼M3

d) “publiskais komunikāciju tīkls” ir elektronisko komunikāciju tīkls, ko pilnībā vai galvenokārt izmanto, lai nodrošinātu publiski pieejamus elektronisko komunikāciju pakalpojumus, kuri atbalsta informāciju pārraidīšanu starp tīkla pieslēguma punktiem;

▼M3

da) “tīkla pieslēguma punkts (NTP)” ir fizisks punkts, kurā abonents tiek nodrošināts ar piekļuvi publiskam sakaru tīklam; gadījumā, ja tīkli iekļauj komutāciju vai maršrutizāciju, tīkla pieslēguma punktu (NTP) nosaka, izmantojot īpašu tīkla adresi, kas var būt saistīta ar abonenta numuru vai vārdu;

▼M3

e) “saistītās iekārtas” ir saistītie pakalpojumi, fiziskā infrastruktūra un citas iekārtas vai elementi, kas saistīti ar elektronisko sakaru tīklu un/vai ar elektronisko sakaru pakalpojumu un kas pieļauj un/vai atbalsta pakalpojumu nodrošināšanu ar minētā tīkla un/vai pakalpojuma palīdzību, vai kam ir minētajām darbībām vajadzīgais potenciāls, un tās, cita starpā, ietver ēkas vai ievadus ēkās, ēku iekšējo instalāciju, antenas, torņus un citas atbalsta konstrukcijas, kabeļu šahtas, cauruļvadus, stabus, kabeļu akas un sadales punktus;

▼M3

ea) “saistītie pakalpojumi” ir pakalpojumi, kas saistīti ar elektronisko sakaru tīklu un/vai ar elektronisko sakaru pakalpojumu un kas pieļauj un/vai atbalsta pakalpojumu nodrošināšanu ar minētā tīkla un/vai pakalpojuma palīdzību, vai kam ir minētajām darbībām vajadzīgais potenciāls; tie cita starpā ietver numuru translācijas sistēmas vai līdzvērtīgas funkcionalitātes sistēmas, nosacītās piekļuves sistēmas un elektroniskos programmu ceļvežus, kā arī citus pakalpojumus, piemēram, identifikācijas, atrašanās vietas noteikšanas un klātbūtnes noteikšanas pakalpojumu;

▼B

f) “ierobežotas piekļuves sistēma” nozīmē jebkādus tehniskus pasākumus un/vai noteikumus, ar kuriem piekļuvi aizsargātiem radio vai televīzijas apraides pakalpojumiem skaidri pakļauj nosacījumam par abonēšanu vai par citu iepriekšēju individuālas atļaujas izsniegšanu;

g)  ►C1  valsts regulatīvā iestāde ◄ ” nozīmē iestādi vai iestādes, kurām dalībvalsts uzlikusi jebkuru no reglamentējošiem uzdevumiem, ko nosaka šī direktīva un īpašās direktīvas;

h) “lietotājs” nozīmē juridisku vai fizisku personu, kas izmanto vai pieprasa publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu;

i) “patērētājs” nozīmē jebkuru fizisku personu, kas izmanto vai pieprasa publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu nolūkam, kas nav saistīts ar tās tirdzniecību, uzņēmējdarbību vai profesiju;

j) “universāls pakalpojums” nozīmē to konkrētas kvalitātes pakalpojumu minimālo kopumu, kas noteiktas Direktīvā 2002/22/EK (universālā pakalpojuma direktīva), kas ir pieejams visiem lietotājiem neatkarīgi no to ģeogrāfiskās atrašanās vietas un, ņemot vērā īpašus valsts apstākļus, par pieejamu cenu;

k) “abonents” nozīmē jebkuru fizisku vai juridisku personu, kas ir līgumslēdzēja puse ar publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu nodrošinātāju šādu pakalpojumu sniegšanai;

▼M3

l) “īpašās direktīvas” ir Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2002/20/EK (Atļauju izsniegšanas direktīva), Direktīva 2002/19/EK (Piekļuves direktīva), Direktīva 2002/22/EK (Universālā pakalpojuma direktīva) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2002/58/EK (2002. gada 12. jūlijs) par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē (Direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju) ( 21 );

▼B

m) “elektronisko komunikāciju tīkla nodrošināšana” nozīmē šāda tīkla izveidi, darbību, kontroli vai padarīšanu par pieejamu;

►C1  n) “tiešais lietotājs” nozīmē lietotāju ◄ , kas nenodrošina publiskos komunikāciju tīklus vai publiski pieejamus elektronisko komunikāciju pakalpojumus;

o) “uzlabotas ciparu televīzijas ierīces” nozīmē pārveidotājierīču un dekodētājierīču blokus, kas paredzēti pievienošanai televizoriem vai integrētiem ciparu televizoriem, un kas var saņemt ciparu interaktīvās televīzijas pakalpojumus;

p) “lietojumprogrammu saskarne (API)” nozīmē programmatūras saskarnes starp lietojumiem, ko raidorganizācijas vai pakalpojumu nodrošinātāji padara pieejamus, un resursiem uzlabotās ciparu televīzijas ierīcēs ciparu televīzijas un radio pakalpojumiem;

▼M3

q) “spektra sadalījums” ir noteikta frekvenču spektra vai numuru sērijas atvēlēšana vienam vai vairākiem radiosakaru pakalpojumu veidiem, vajadzības gadījumā paredzot konkrētus nosacījumus;

r) “kaitīgi traucējumi” ir traucējumi, kas apdraud radionavigācijas pakalpojuma vai citu drošības pakalpojumu sniegšanu vai kas citādi nopietni pasliktina, traucē vai vairākkārt pārtrauc radiosakaru pakalpojumu, kuru sniedz saskaņā ar piemērojamajiem starptautiskiem, Kopienas vai valsts tiesību aktiem;

s) “zvans” ir savienojums, kuru nodrošina ar publiski pieejamu elektronisko sakaru pakalpojumu, kas dara iespējamu abpusēju balss saziņu.

▼B



II NODAĻA

▼C1

VALSTS REGULATĪVĀS IESTĀDES

▼B

3. pants

▼C1

Valsts regulatīvās iestādes

▼B

1.  Dalībvalstis nodrošina, ka kompetentā iestāde uzņemas katru uzdevumu, kas šajā direktīvā un īpašajās direktīvās noteikts ►C1  valsts regulatīvajām iestādēm ◄ .

2.  Dalībvalstis garantē ►C1  valsts regulatīvo iestāžu ◄ neatkarību, nodrošinot, ka tās ir juridiski patstāvīgas un funkcionāli neatkarīgas no visām organizācijām, kas nodrošina elektronisko komunikāciju tīklus, ierīces vai pakalpojumus. Dalībvalstis, kas patur īpašumtiesības vai kontroli pār tādiem uzņēmumiem, kas nodrošina elektronisko komunikāciju tīklus un/vai pakalpojumus, nodrošina efektīvu reglamentējošo funkciju strukturālu atdalīšanu no darbībām, kas saistītas ar īpašumtiesībām vai kontroli.

▼M3

3.  Dalībvalstis nodrošina to, ka ►C2  valsts regulatīvās iestādes ◄ savas pilnvaras īsteno objektīvi, pārskatāmi un savlaicīgi. Dalībvalstis nodrošina ►C2  valsts regulatīvajām iestādēm ◄ pienācīgus finanšu resursus un cilvēkresursus tām uzticēto uzdevumu izpildei.

▼M3

►C2  3.a  Neskarot 4. un 5. punkta noteikumus, valsts pārvaldes iestādes, kas ir atbildīgas par ex ante tirgus regulēšanu vai uzņēmumu domstarpību atrisināšanu saskaņā ar šās direktīvas 20. vai 21. pantu, rīkojas neatkarīgi un neprasa un nepieņem norādījumus no citas iestādes, īstenojot tai uzticētos uzdevumus saskaņā ar valsts tiesību aktiem, ar ko īsteno Kopienas tiesības. Tas neliedz veikt pārraudzību saskaņā ar valsts konstitucionālajām tiesībām. Tikai pārsūdzības iestādes, kas izveidotas saskaņā ar 4. pantu, ir pilnvarotas apturēt vai atcelt valsts pārvaldes iestāžu lēmumus.

Dalībvalstis nodrošina to, ka šā punkta pirmajā daļā minēto valsts pārvaldes iestādes vadītāju vai,  ◄ attiecīgā gadījumā, tās koleģiālās iestādes locekļus, kura pilda šos pienākumus pirmajā daļā minētajā ►C2  valsts regulatīvajā iestādē ◄ , vai viņu aizstājējus var atlaist tikai tad, ja viņi vairs neatbilst nosacījumiem, kas vajadzīgi, lai pildītu valsts tiesību aktos iepriekš noteiktos pienākumus. Lēmumu par attiecīgās ►C2  valsts regulatīvās iestādes ◄ vadītāja vai, attiecīgā gadījumā, tās koleģiālās iestādes locekļu, kura pilda šos pienākumus, vai viņu aizstājēju atlaišanu publicē atlaišanas dienā. Atlaistajam ►C2  valsts regulatīvās iestādes ◄ vadītājam vai, attiecīgā gadījumā, tās koleģiālās iestādes locekļiem, kura pilda šos pienākumus, sniedz atlaišanas pamatojumu, un viņiem ir tiesības lūgt tā publicēšanu (ja citādi tas netiktu publicēts), un šādā gadījumā to publicē.

Dalībvalstis nodrošina punkta pirmajā daļā minētajām ►C2  valsts regulatīvajām iestādēm ◄ atsevišķus gada budžetus. Budžetus dara zināmus atklātībai. Dalībvalstis nodrošina arī to, ka ►C2  valstu regulatīvo iestāžu ◄ rīcībā ir pietiekami finanšu resursi un cilvēkresursi, lai tās varētu aktīvi iesaistīties un sniegt ieguldījumu Eiropas Elektronisko komunikāciju regulatoru iestādes (BEREC) darbā ( 22 ).

3.b  Dalībvalstis nodrošina, lai attiecīgās ►C2  valstu regulatīvās iestādes ◄ aktīvi atbalstītu BEREC mērķus veicināt labāku regulatīvo koordinēšanu un saskaņotību.

3.c  Dalībvalstis nodrošina, ka ►C2  valsts regulatīvās iestādes ◄ , pieņemot lēmumus attiecībā uz savas valsts tirgu, maksimāli ņem vērā BEREC pieņemtos atzinumus un kopējās nostājas.

▼B

4.  Dalībvalstis publicē tos uzdevumus, kas jāuzņemas ►C1  valsts regulatīvajām iestādēm ◄ , viegli pieejamā veidā, jo īpaši, ja šie uzdevumi ir noteikti vairāk kā vienai iestādei. Dalībvalstis attiecīgos gadījumos nodrošina apspriedi un sadarbību starp minētajām iestādēm, kā arī starp minētajām iestādēm un valsts iestādēm, kurām uzticēta konkurences tiesību ieviešana, un valsts iestādēm, kurām uzticēta patērētāju tiesību ieviešana, attiecībā uz vispārējas intereses jautājumiem. Ja šo jautājumu risināšana ir vairāku iestāžu kompetencē, dalībvalstis nodrošina to, ka katras iestādes attiecīgie uzdevumi ir darīti zināmi viegli pieejamā veidā.

5.   ►C1  Valsts regulatīvās iestādes ◄ un valsts konkurences iestādes cita citu nodrošina ar informāciju, kas vajadzīga šīs direktīvas un īpašo direktīvu noteikumu piemērošanai. Attiecībā uz informācijas apmaiņu, iestāde, kas saņem informāciju, nodrošina tādu pašu konfidencialitātes līmeni, kādu nodrošina iestāde, kas nosūta informāciju.

6.  Dalībvalstis Komisijai paziņo par visām ►C1  valsts regulatīvajām iestādēm ◄ , kurām noteikti uzdevumi saskaņā ar šo direktīvu un īpašajām direktīvām, un par to attiecīgajiem pienākumiem.

4. pants

Pārsūdzības tiesības

▼M3

1.  Dalībvalstis nodrošina to, ka valstī darbojas efektīvs mehānisms, lai jebkuram lietotājam vai uzņēmumam, kas nodrošina elektronisko komunikāciju tīklus un/vai pakalpojumus un ko ir ietekmējis ►C2  valsts regulatīvās iestādes ◄ lēmums, būtu tiesības pārsūdzēt lēmumu pārsūdzības iestādē, kas ir neatkarīga no iesaistītajām pusēm. Šai iestādei, kas var būt tiesa, ir attiecīga lietpratība, lai tā varētu efektīvi pildīt savas funkcijas. Dalībvalstis nodrošina to, ka tiek pienācīgi ņemti vērā lietas apstākļi un ka ir izveidots efektīvs pārsūdzības mehānisms.

Kamēr nav zināms pārsūdzības rezultāts, ►C2  valsts regulatīvās iestādes ◄ lēmums paliek spēkā, ja vien saskaņā ar valsts tiesību aktiem netiek noteikti pagaidu pasākumi.

▼B

2.  Ja 1. punktā minētā pārsūdzības iestāde nav tiesu iestāde, tā vienmēr sniedz sava lēmuma rakstisku pamatojumu. Turklāt šādos gadījumos tās lēmums ir pakļauts tiesas vai tribunāla pārskatam saskaņā ar Līguma 234. pantu.

▼M3

3.  Dalībvalstis apkopo informāciju par pārsūdzību vispārējo būtību, iesniegto pārsūdzību skaitu, pārsūdzības procesu ilgumu un to lēmumu skaitu, ar ko nosaka pagaidu pasākumus. Dalībvalstis sniedz minēto informāciju Komisijai un BEREC pēc attiecīgās iestādes pamatota lūguma.

▼B

5. pants

Informācijas sniegšana

▼M3

1.  Dalībvalstis nodrošina to, ka uzņēmumi, kas nodrošina elektronisko komunikāciju tīklus vai pakalpojumus, sniedz visu informāciju, tostarp finanšu informāciju, kura nepieciešama ►C2  valsts regulatīvajām iestādēm ◄ , lai tās varētu panākt atbilstību šīs direktīvas un īpašo direktīvu noteikumiem vai saskaņā ar tām pieņemtiem lēmumiem. Jo īpaši ►C2  valsts regulatīvajām iestādēm ◄ ir tiesības pieprasīt, lai šie uzņēmumi sniedz informāciju par tīklu vai pakalpojumu turpmāku attīstību, kas varētu ietekmēt vairumtirdzniecības pakalpojumus, kurus tie dara pieejamus konkurentiem. Uzņēmumiem, kam ir būtiska tirgus ietekme vairumtirdzniecības tirgos, var arī pieprasīt sniegt grāmatvedības datus par mazumtirdzniecības tirgiem, kas ir saistīti ar minētajiem vairumtirdzniecības tirgiem.

Uzņēmumi pēc pieprasījuma nekavējoties sniedz šādu informāciju, ievērojot ►C2  valsts regulatīvās iestādes ◄ norādītos termiņus un detalizētības pakāpi. ►C2  Valsts regulatīvās iestādes ◄ pieprasītā informācija ir samērīga ar iestādes veicamo uzdevumu. ►C2  Valsts regulatīvā iestāde ◄ norāda iemeslus, kas pamato informācijas pieprasījumu un rīkojas ar minēto informāciju saskaņā ar 3. punktu.

▼B

2.  Dalībvalstis nodrošina to, ka ►C1  valsts regulatīvās iestādes ◄ pēc pamatota pieprasījuma nodrošina Komisiju ar informāciju, kas vajadzīga, lai tā varētu veikt savus uzdevumus saskaņā ar Līgumu. Komisijas pieprasītā informācija ir proporcionāla minēto uzdevumu izpildei. Ja sniegtā informācija attiecas uz informāciju, ko pēc ►C1  valsts regulatīvās iestādes ◄ pieprasījuma iepriekš snieguši uzņēmumi, tad šādus uzņēmumus par to informē. Tiktāl, ciktāl tas nepieciešams un izņemot gadījumus, kad iestāde, kas nodrošina informāciju, ir izdarījusi skaidru un pamatotu pieprasījumu par pretējo, Komisija sniegto informāciju padara pieejamu citai šādai iestādei citā dalībvalstī.

Saskaņā ar 3. punkta prasībām dalībvalstis nodrošina to, ka vienai ►C1  valsts regulatīvajai iestādei ◄ iesniegto informāciju var padarīt pieejamu citai šādai iestādei tajā pašā vai citā dalībvalstī pēc pamatota pieprasījuma, lai nepieciešamības gadījumā ļautu abām iestādēm pildīt savus pienākumus saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem.

3.  Ja ►C1  valsts regulatīvā iestāde ◄ saskaņā ar Kopienas un valsts noteikumiem par uzņēmējdarbības konfidencialitāti informāciju uzskata par konfidenciālu, Komisija un attiecīgās ►C1  valsts regulatīvās iestādes ◄ nodrošina šādu konfidencialitāti.

4.  Dalībvalstis nodrošina to, ka, darbojoties saskaņā ar valsts noteikumiem par publisku piekļuvi informācijai un saskaņā ar Kopienas un valsts noteikumiem par uzņēmējdarbības konfidencialitāti, ►C1  valsts regulatīvās iestādes ◄ dara zināmu šādu informāciju, kas veicinātu atvērtu un konkurenci radošu tirgu.

5.   ►C1  Valsts regulatīvās iestādes ◄ dara zināmus noteikumus par publisku piekļuvi informācijai kā noteikts 4. punktā, iekļaujot procedūras šādas piekļuves iegūšanai.

▼M3

6. pants

Apspriešanas un pārredzamības mehānisms

Izņemot gadījumus, uz kuriem attiecas 7. panta 9. punkts, 20. vai 21. pants, dalībvalstis nodrošina to, ka ►C2  valsts regulatīvās iestādes ◄ dod ieinteresētajām pusēm iespēju pieņemamā termiņā izteikt komentārus par pasākuma projektu, ja minētās iestādes plāno saskaņā ar šo direktīvu vai īpašajām direktīvām veikt pasākumus, vai arī plāno noteikt ierobežojumus saskaņā ar 9. panta 3. punktu un 9. panta 4. punktu, un kam ir būtiska ietekme uz konkrēto tirgu.

►C2  Valsts regulatīvās iestādes ◄ dara zināmas valstī piemērojamās apspriešanas procedūras.

Dalībvalstis nodrošina vienota informācijas centra izveidi, ar kura starpniecību ir pieejamas visas pašreizējās apspriešanas.

►C2  Valsts regulatīvā iestāde ◄ publisko apspriešanas rezultātus, izņemot gadījumus, kad informācija ir konfidenciāla saskaņā ar Kopienas un valsts tiesību aktiem par uzņēmējdarbības konfidencialitāti.

7. pants

Elektronisko komunikāciju iekšējā tirgus konsolidācija

1.  Pildot uzdevumus saskaņā ar šo direktīvu un īpašajām direktīvām, ►C2  valsts regulatīvās iestādes ◄ maksimāli ņem vērā 8. pantā izklāstītos mērķus, ciktāl tie attiecas uz iekšējā tirgus darbību.

2.   ►C2  Valsts regulatīvās iestādes ◄ , pārskatāmi sadarbojoties savā starpā un ar Komisiju un BEREC, veicina iekšējā tirgus attīstību, lai nodrošinātu šīs direktīvas un īpašo direktīvu noteikumu konsekventu piemērošanu visās dalībvalstīs. Tālab tās jo īpaši sadarbojas ar Komisiju un BEREC, lai noteiktu instrumentus un tiesiskās aizsardzības līdzekļus, kas ir vislabāk piemēroti konkrētu situāciju risināšanai tirgū.

3.  Izņemot gadījumus, kad saskaņā ar 7.b pantu pieņemtajos ieteikumos vai pamatnostādnēs ir paredzēts citādi, ja ►C2  valsts regulatīvā iestāde ◄ pēc 6. pantā minētās apspriešanas beigām plāno veikt pasākumu:

a) uz ko attiecas šīs direktīvas 15. vai 16. pants vai Direktīvas 2002/19/EK (Piekļuves direktīva) 5. vai 8. pants; un

b) kas ietekmētu tirdzniecību starp dalībvalstīm,

tā saskaņā ar 5. panta 3. punktu pasākuma projektu vienlaikus dara pieejamu Komisijai, BEREC un ►C2  valsts regulatīvajām iestādēm ◄ citās dalībvalstīs, pievienojot pasākuma pamatojumu, un informē par to Komisiju, BEREC un pārējās ►C2  valsts regulatīvās iestādes ◄ . ►C2  Valsts regulatīvās iestādes ◄ , BEREC un Komisija viena mēneša laikā var iesniegt komentārus attiecīgajai ►C2  valsts regulatīvajai iestādei ◄ . Viena mēneša termiņu nevar pagarināt.

4.  Ja plānotā pasākuma, uz kuru attiecas 3. punkts, mērķis ir:

a) noteikt konkrētu tirgu, kas nav viens no tirgiem, kuri norādīti ieteikumā saskaņā ar 15. panta 1. punktu; vai

b) saskaņā ar 16. panta 3., 4. vai 5. punktu pieņemt lēmumu par to, vai uzņēmumu atzīt vai neatzīt par tādu, kam atsevišķi vai kopā ar citiem ir būtiska ietekme tirgū,

un šis pasākums ietekmētu tirdzniecību starp dalībvalstīm, un ja Komisija ir norādījusi ►C2  valsts regulatīvajai iestādei ◄ , ka tā uzskata, ka plānotais pasākums radītu šķērsli vienotajam tirgum vai ka tai ir radušās nopietnas šaubas par tā saderību ar Kopienas tiesību aktiem un jo īpaši 8. pantā minētajiem mērķiem, pasākuma projektu nepieņem vēl divus mēnešus. Šo termiņu nevar pagarināt. Komisija šādā gadījumā informē pārējās ►C2  valsts regulatīvās iestādes ◄ par tās iebildumiem.

5.  Šā panta 4. punktā minētajā divu mēnešu termiņā Komisija var:

a) pieņemt lēmumu, ar ko prasa, lai attiecīgā ►C2  valsts regulatīvā iestāde ◄ atcelt pasākuma projektu; un/vai

b) pieņemt lēmumu atcelt atrunas attiecībā uz 4. punktā minēto pasākuma projektu.

Komisija pirms lēmuma pieņemšanas maksimāli ņem vērā BEREC atzinumu. Lēmumam pievieno sīki izstrādātu un objektīvu analīzi par to, kāpēc Komisija uzskata, ka pasākuma projektu nevajadzētu pieņemt, pievienojot konkrētus priekšlikumus par pasākuma projekta grozīšanu.

6.  Ja Komisija saskaņā ar 5. punktu ir pieņēmusi lēmumu, ar ko attiecīgajai ►C2  valsts regulatīvajai iestādei ◄ pieprasa atcelt pasākuma projektu, ►C2  valsts regulatīvā iestāde ◄ sešos mēnešos pēc Komisijas lēmuma pieņemšanas dienas groza vai atceļ minēto pasākuma projektu. Ja pasākuma projektu groza, ►C2  valsts regulatīvā iestāde ◄ saskaņā ar 6. pantā minētajām procedūrām organizē sabiedrisku apspriešanu un saskaņā ar 3. punkta noteikumiem atkārtoti paziņo Komisijai grozīto pasākuma projektu.

7.  Attiecīgā ►C2  valsts regulatīvā iestāde ◄ maksimāli ņem vērā citu ►C2  valsts regulatīvo iestāžu ◄ , BEREC un Komisijas komentārus, un, izņemot 4. punktā un 5. punkta a) apakšpunktā minētos gadījumus, tā var pieņemt grozīto pasākuma projektu un, ja tā pasākuma projektu pieņem, par to paziņo Komisijai.

8.   ►C2  Valsts regulatīvā iestāde ◄ paziņo Komisijai un BEREC visus pieņemtos galīgos pasākumus, uz ko attiecas 7. panta 3. punkta a) un b) apakšpunkts.

9.  Ja ►C2  valsts regulatīvā iestāde ◄ uzskata, ka ir steidzama vajadzība rīkoties, lai nodrošinātu konkurenci un aizsargātu lietotāju intereses, tā, atkāpjoties no 3. un 4. punktā izklāstītās procedūras, var nekavējoties pieņemt samērīgus un provizoriskus pasākumus. Tā tūlīt paziņo Komisijai, citām ►C2  valsts regulatīvajām iestādēm ◄ un BEREC minētos pasākumus, izklāstot to pilnīgu pamatojumu. Uz ►C2  valsts regulatīvās iestādes ◄ lēmumu šādus pasākumus padarīt par pastāvīgiem vai pagarināt laikposmu, kādā tie ir piemērojami, attiecas 3. un 4. punkts.

▼M3

7.a pants

Tiesiskās aizsardzības līdzekļu konsekventas piemērošanas procedūra

1.  Ja plānotā pasākuma, uz kuru attiecas 7. panta 3. punkts, mērķis ir uzlikt, grozīt vai atcelt kādu operatora pienākumu, piemērojot šīs direktīvas 16. pantu saistībā ar Direktīvas 2002/19/EK (Piekļuves direktīva) 5. pantu un 9. līdz 13. pantu un Direktīvas 2002/22/EK (Universālā pakalpojuma direktīva) 17. pantu, Komisija var šīs direktīvas 7. panta 3. punktā paredzētajā viena mēneša termiņā darīt zināmu attiecīgajai ►C2  valsts regulatīvajai iestādei ◄  un BEREC iemeslus, kāpēc tā uzskata, ka pasākuma projekts radītu šķēršļus vienotajam tirgum, vai savas nopietnās bažas par tā atbilstību Kopienas tiesību aktiem. Šādā gadījumā pasākuma projektu nepieņem vēl trīs mēnešus pēc Komisijas paziņojuma.

Ja šāds paziņojums netiek sniegts, attiecīgā ►C2  valsts regulatīvā iestāde ◄ var pieņemt pasākuma projektu, maksimāli ņemot vērā jebkādas piezīmes, ko izteikusi Komisija, BEREC vai kāda cita ►C2  valsts regulatīvā iestāde ◄ .

2.  Šā panta 1. punktā minētajā trīs mēnešu termiņā Komisija, BEREC un attiecīgā ►C2  valsts regulatīvā iestāde ◄ cieši sadarbojas nolūkā konstatēt vispiemērotākos un visefektīvākos pasākumus saistībā ar 8. pantā noteiktajiem mērķiem, vienlaikus pienācīgi ņemot vērā tirgus dalībnieku viedokļus un nepieciešamību nodrošināt konsekventas regulatīvās prakses izstrādi.

3.  Sešās nedēļās no 1. punktā minētā trīs mēnešu termiņa sākuma BEREC, pieņemot lēmumu ar tās locekļu vairākumu, sniedz atzinumu par 1. punktā minēto Komisijas paziņojumu, norādot, vai tā uzskata, ka pasākuma projekts būtu jāgroza vai jāatsauc, un attiecīgā gadījumā šajā sakarā iesniedz konkrētus priekšlikumus. Šis atzinums ir pamatots, un to dara publiski pieejamu.

4.  Ja BEREC savā atzinumā piekrīt Komisijas nopietnajām bažām, tā cieši sadarbojas ar attiecīgo ►C2  valsts regulatīvo iestādi ◄ nolūkā konstatēt vispiemērotāko un visefektīvāko pasākumu. Pirms 1. punktā minētā trīs mēnešu termiņa beigām ►C2  valsts regulatīvā iestāde ◄ var:

a) grozīt vai atsaukt pasākuma projektu, maksimāli ņemot vērā 1. punktā minēto Komisijas paziņojumu un BEREC atzinumu un ieteikumus;

b) paturēt spēkā pasākuma projektu.

5.  Ja BEREC nepiekrīt Komisijas nopietnajām bažām vai nesniedz atzinumu, vai ja ►C2  valsts regulatīvā iestāde ◄ groza vai patur spēkā pasākuma projektu saskaņā ar 4. punktu, tad viena mēneša laikā pēc 1. punktā minētā trīs mēnešu termiņa beigām un maksimāli ņemot vērā BEREC atzinumu, ja tāds ir, Komisija var:

a) sniegt ieteikumu, prasot attiecīgajai ►C2  valsts regulatīvajai iestādei ◄ grozīt vai atsaukt pasākuma projektu, kopā ar konkrētiem priekšlikumiem šajā sakarā un sniedzot sava ieteikuma pamatojumu, jo īpaši ja BEREC nepiekrīt Komisijas nopietnajām bažām;

b) pieņemt lēmumu atcelt atrunas, kas norādītas saskaņā ar 1. punktu.

6.  Viena mēneša laikā pēc tam, kad Komisija sniegusi ieteikumu saskaņā ar 5. punkta a) apakšpunktu vai atcēlusi atrunas saskaņā ar 5. punkta b) apakšpunktu, attiecīgā ►C2  valsts regulatīvā iestāde ◄ informē Komisiju un BEREC pieņemto galīgo pasākumu.

Šo termiņu var pagarināt, lai ►C2  valsts regulatīvā iestāde ◄ varētu veikt sabiedrisku apspriešanu saskaņā ar 6. pantu.

7.  Ja ►C2  valsts regulatīvā iestāde ◄ nolemj negrozīt un neatsaukt pasākuma projektu, pamatojoties uz ieteikumu, kas sniegts saskaņā ar 5. punkta a) apakšpunktu, tā pamato savu lēmumu.

8.   ►C2  Valsts regulatīvā iestāde ◄ var atsaukt pasākuma projektu jebkurā procedūras posmā.

7.b pants

Īstenošanas noteikumi

1.  Komisija pēc sabiedriskām apspriešanām un apspriedēm ar ►C2  valsts regulatīvajām iestādēm ◄ , kā arī maksimāli ņemot vērā BEREC atzinumu, var pieņemt ieteikumus un/vai pamatnostādnes saistībā ar 7. pantu, kurās noteikta paziņojumu forma, saturs un detalizētības pakāpe saskaņā ar 7. panta 3. punktu, apstākļi, kādos šādi paziņojumi netiktu pieprasīti, kā arī plānotie termiņi.

2.  Pasākumus, kas minēti 1. punktā, pieņem saskaņā ar 22. panta 2. punktā minēto konsultēšanās procedūru.

▼B



III NODAĻA

►C1  VALSTS REGULATĪVO IESTĀŽU ◄ UZDEVUMI

8. pants

Politikas mērķi un reglamentējoši principi

1.  Dalībvalstis nodrošina to, ka, veicot šajā direktīvā un īpašajās direktīvās noteiktos reglamentējošos uzdevumus, ►C1  valsts regulatīvās iestādes ◄ veic visus pamatotos pasākumus, kas ir vērsti uz 2., 3. un 4. punktā izklāstīto mērķu sasniegšanu. Šādi pasākumi ir proporcionāli minētajiem mērķiem.

▼M3

Ja vien 9. pantā par radiofrekvencēm nav norādīts citādi, dalībvalstis maksimāli ņem vērā nepieciešamību panākt tehnoloģiskā ziņā neitrālus noteikumus un nodrošina to, ka tāpat rīkojas arī ►C2  valsts regulatīvās iestādes ◄ , veicot šajā direktīvā un īpašajās direktīvās noteiktos regulatīvos uzdevumus, jo īpaši tos, kas paredzēti pilnvērtīgas konkurences nodrošināšanai.

▼B

►C1  Valsts regulatīvās iestādes ◄ savas kompetences ietvaros var sekmēt to, lai tiktu nodrošināta tādas politikas ieviešana, kas vērsta uz kultūras un valodu daudzveidības, kā arī mediju plurālisma veicināšanu.

2.   ►C1  Valsts regulatīvās iestādes ◄ veicina konkurenci elektronisko komunikāciju tīklu, elektronisko komunikāciju pakalpojumu un saistīto iekārtu un pakalpojumu nodrošināšanā, inter alia:

▼M3

a) nodrošinot to, ka lietotājiem, tostarp lietotājiem ar invaliditāti, gados vecākiem lietotājiem un lietotājiem ar īpašām sociālajām vajadzībām, tiek sagādātas maksimālas priekšrocības izvēles, cenas un kvalitātes ziņā;

b) panākot to, ka elektronisko komunikāciju nozarē, tostarp satura izplatīšanas jomā, nenotiek konkurences traucēšana vai ierobežošana;

▼M3 —————

▼B

d) veicinot efektīvu radio frekvenču un numuru resursu izmantošanu un nodrošinot to efektīvu pārvaldību.

3.   ►C1  Valsts regulatīvās iestādes ◄ veicina iekšējā tirgus attīstībā, inter alia:

a) likvidējot palikušos šķēršļus elektronisko komunikāciju tīklu, saistīto iekārtu un pakalpojumu un elektronisko komunikāciju pakalpojumu nodrošināšanai Eiropas līmenī;

b) veicinot Eiropas tīklu izveidi un attīstību un Viseiropas pakalpojumu savstarpēju savietojamību, un pilnīgu pārklājumu;

▼M3 —————

▼M3

d) sadarbojoties savā starpā ar Komisiju un BEREC, lai nodrošinātu saskanīgas regulējuma prakses izveidi un šīs direktīvas un īpašo direktīvu konsekventu piemērošanu.

▼B

4.   ►C1  Valsts regulatīvās iestādes ◄ pārstāv Eiropas Savienības pilsoņu intereses,:

a) nodrošinot to, ka visiem pilsoņiem ir piekļuve Direktīvā 2002/22/EK (universālā pakalpojuma direktīva) minētajam universālajam pakalpojumam;

b) nodrošinot augstu aizsardzības līmeni patērētājiem to darījumos ar nodrošinātājiem, jo īpaši nodrošinot vienkāršu un lētu strīdu izšķiršanas procedūru pieejamību, ko veic iestāde, kas ir neatkarīga no iesaistītajām pusēm;

c) veicinot augsta līmeņa aizsardzības nodrošināšanu personas datiem un privātajai dzīvei;

d) veicinot skaidras informācijas nodrošināšanu, jo īpaši pieprasot publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu tarifu un nosacījumu caurskatāmību;

▼M3

e) pievēršoties vajadzībām, kas raksturīgas īpašām sociālajām grupām, jo īpaši lietotājiem ar invaliditāti, gados vecākiem lietotājiem un lietotājiem ar īpašām sociālajām vajadzībām;

▼B

f) nodrošinot, ka tiek saglabāta publisku komunikāciju tīklu integritāte un drošība;

▼C2

g) veicinot tiešo lietotāju iespējas piekļūt informācijai un izplatīt to, kā arī izmantot viņu izvēlētās lietojumprogrammas un pakalpojumus.

▼M3

5.   ►C2  Valsts regulatīvās iestādes ◄ , īstenojot 2., 3. un 4. punktā minētos politikas mērķus, piemēro objektīvus, pārskatāmus, nediskriminējošus un samērīgus reglamentēšanas principus, inter alia:

a) veicinot regulatīvo noteikumu paredzamību, attiecīgos pārskata periodos nodrošinot konsekventu regulatīvo pieeju;

b) nodrošinot, ka līdzīgos apstākļos nepastāv diskriminācija attieksmē pret uzņēmumiem, kas nodrošina elektronisko sakaru tīklus un pakalpojumus;

c) nodrošinot konkurenci patērētāju interesēs un vajadzības gadījumā veicinot infrastruktūras konkurenci;

d) veicinot efektīvus ieguldījumus un inovāciju jaunā un uzlabotā infrastruktūrā, tostarp nodrošinot, ka jebkādos piekļuves pienākumos ir pienācīgi ņemts vērā risks, kas rodas ieguldītājiem uzņēmumiem, un atļaujot dažādus sadarbības pasākumus starp ieguldītājiem un pusēm, kas vēlas iegūt piekļuvi, lai tādējādi diversificētu ieguldījumu risku, vienlaikus nodrošinot konkurenci tirgū un nediskriminēšanas principa ievērošanu;

e) pienācīgi ņemot vērā dažādus apstākļus, kas dalībvalstīs un dažādās dalībvalstu ģeogrāfiskajās zonās saistīti ar konkurenci un patērētājiem;

f) uzliekot ex ante reglamentējošas saistības tikai gadījumos, kad konkurence nav efektīva un ilgtspējīga, un atvieglojot vai atceļot šādas saistības, tiklīdz šis nosacījums ir izpildīts.

8.a pants

Radiofrekvenču spektra politikas stratēģiska plānošana un saskaņošana

1.  Dalībvalstis sadarbojas gan savstarpēji, gan ar Komisiju radiofrekvenču spektra izmantošanas stratēģiskajā plānošanā, koordinēšanā un saskaņošanā Eiropas Kopienā. Šai nolūkā tās, inter alia, ņem vērā arī tautsaimniecības, drošības, veselības un sabiedrības intereses, vārda brīvību, ES politikas kultūras, zinātniskos, sociālos un tehniskos aspektus, kā arī radiofrekvenču spektra lietotāju kopienu dažādās intereses, lai uzlabotu radiofrekvenču spektra lietošanu un izvairītos no kaitīgiem traucējumiem.

2.  Sadarbojoties savā starpā un ar Komisiju, dalībvalstis veicina radiofrekvenču spektra politikas pieeju koordinēšanu Eiropas Kopienā un, attiecīgā gadījumā, saskaņotus nosacījumus attiecībā uz radiofrekvenču spektra pieejamību un efektīvu izmantošanu, kas vajadzīga elektronisko sakaru iekšējā tirgus izveidei un darbībai.

3.  Komisija, maksimāli ņemot vērā atzinumu, ko sniegusi Radiofrekvenču spektra politikas grupa (RSPG), kas izveidota ar Komisijas Lēmumu 2002/622/EK (2002. gada 26. jūlijs), ar ko izveido radiofrekvenču spektra politikas grupu ( 23 ), atzinumu, var iesniegt Eiropas Parlamentam un Padomei tiesību aktu priekšlikumus par daudzgadu radiofrekvenču spektra politikas programmu izveidi. Šādās programmās saskaņā ar šo direktīvu un īpašajām direktīvām izklāsta politikas ievirzes un mērķus attiecībā uz radiofrekvenču spektra izmantošanas stratēģisko plānošanu un saskaņošanu.

4.  Gadījumos, kad tas vajadzīgs nolūkā nodrošināt Eiropas Kopienas interešu efektīvu koordinēšanu starptautiskajās organizācijās, kas ir kompetentas radiofrekvenču spektra jautājumos, Komisija, maksimāli ņemot vērā RSPG atzinumu, var ierosināt Eiropas Parlamentam un Padomei kopējus politikas mērķus.

▼M3

9. pants

Elektronisko komunikāciju pakalpojumiem izmantoto radiofrekvenču pārvaldība

1.  Ņemot vērā to, ka radiofrekvences ir sabiedriski resursi, kuriem ir svarīga sociālā, kultūras un ekonomiskā vērtība, dalībvalstis savā teritorijā nodrošina elektronisko sakaru pakalpojumiem izmantoto radiofrekvenču pilnvērtīgu pārvaldību saskaņā ar 8. un 8.a pantu. Tās nodrošina, ka šādu radiofrekvenču spektra iedalīšana elektronisko sakaru pakalpojumu vajadzībām un vispārēju atļauju vai individuālu izmantošanas tiesību izdošana šādām radiofrekvencēm, ko veic kompetentas valsts iestādes, ir pamatota ar objektīviem, pārskatāmiem, nediskriminējošiem un samērīgiem kritērijiem.

Piemērojot šo pantu, dalībvalstis ievēro attiecīgos starptautiskos nolīgumus, tostarp ITU radiosakaru noteikumus, un var ņemt vērā sabiedriskas kārtības apsvērumus.

2.  Dalībvalstis veicina radiofrekvenču izmantošanas saskaņošanu visā Kopienā atbilstīgi vajadzībai nodrošināt to faktisku un efektīvu izmantošanu un lai nodrošinātu izdevīgumu patērētājiem, piemēram, apjomradītus ietaupījumus un pakalpojumu savstarpējo savietojamību. Šādi rīkojoties, tās darbojas saskaņā ar 8.a pantu un Lēmumu Nr. 676/2002/EK (Radiofrekvenču spektra lēmums).

3.  Ja vien šā punkta otrajā daļā nav paredzēts citādi, dalībvalstis nodrošina to, ka visu veidu tehnoloģijas, ko izmanto elektronisko komunikāciju pakalpojumiem, var izmantot radiofrekvenču joslās, kuras saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem pasludinātas kā pieejamas elektronisko komunikāciju pakalpojumiem.

Tomēr dalībvalstis var paredzēt samērīgus un nediskriminējošus ierobežojumus attiecībā uz elektronisko komunikāciju pakalpojumiem izmantotajiem radiotīklu vai bezvadu piekļuves tehnoloģiju veidiem, ja šādi ierobežojumi ir vajadzīgi, lai:

a) novērstu kaitīgus traucējumus;

b) aizsargātu sabiedrības veselību pret elektromagnētiskajiem laukiem;

c) nodrošinātu pakalpojuma tehnisku kvalitāti;

d) maksimāli nodrošinātu radiofrekvences koplietošanu;

e) nodrošinātu efektīvu spektra izmantošanu; vai

f) nodrošinātu vispārējas ieinteresētības mērķa sasniegšanu saskaņā ar 4. punktu.

4.  Ja vien šā punkta otrajā daļā nav paredzēts citādi, dalībvalstis nodrošina to, ka visu veidu elektronisko komunikāciju pakalpojumus var sniegt radiofrekvenču joslās, kuras attiecīgās valsts radiofrekvenču sadalījuma plānā saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem pasludinātas kā pieejamas elektronisko komunikāciju pakalpojumiem. Tomēr dalībvalstis var paredzēt samērīgus un nediskriminējošus ierobežojumus attiecībā uz sniedzamo elektronisko komunikāciju pakalpojumu veidiem, tostarp vajadzības gadījumā nolūkā izpildīt kādu ITU radiosakaru noteikumu prasību.

Pasākumi, ar ko nosaka, ka elektronisko sakaru pakalpojuma sniegšanai jāizmanto konkrēta, elektronisko sakaru pakalpojumiem pieejams spektrs, ir pamatoti, ja ar to palīdzību saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem īsteno dalībvalstu noteiktu vispārējas ieinteresētības mērķi, piemēram, bet ne tikai:

a) cilvēku drošība;

b) sociālās, reģionālās vai teritoriālās kohēzijas veicināšana;

c) radiofrekvenču neefektīvas izmantošanas novēršana; vai

d) kultūru un valodu daudzveidības un plašsaziņas līdzekļu plurālisma veicināšana, piemēram, nodrošinot radio un televīzijas apraides pakalpojumus.

Pasākumu, ar ko aizliedz sniegt jebkādu citu elektronisko sakaru pakalpojumu konkrētā spektrā, var noteikt vienīgi tad, ja to pamato vajadzība nodrošināt aizsardzību cilvēku drošības pakalpojumiem. Dalībvalstis izņēmuma kārtā var arī paplašināt šādu pasākumu, lai sasniegtu citus vispārējas ieinteresētības mērķus, ko dalībvalstis nosaka saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem.

5.  Dalībvalstis regulāri pārskata 3. un 4. punktā minēto ierobežojumu nepieciešamību un nodod atklātībai šādu pārskatu rezultātus.

6.  Šā panta 3. un 4. punktu piemēro spektra iedalījumam elektronisko sakaru pakalpojumu vajadzībām, vispārēju atļauju izsniegšanai un radiofrekvenču individuālo izmantošanas tiesību piešķiršanai pēc 2011. gada 25. maija.

Uz spektra iedalījumu, vispārējām atļaujām un individuālajām izmantošanas tiesībām, kas jau pastāvēja līdz 2011. gada 25. maijam, attiecas 9.a pants.

7.  Neskarot īpašo direktīvu noteikumus un ņemot vērā attiecīgos valstu apstākļus, dalībvalstis var paredzēt noteikumus, lai novērstu spektra izmantošanas tiesību uzkrāšanu, jo īpaši nosakot izmantošanas tiesību turētājam stingrus termiņus šo tiesību efektīvai izmantošanai un termiņu neievērošanas gadījumā piemērojot sankcijas, tostarp finanšu sankcijas vai tiesību anulēšanu. Minētos noteikumus izveido un piemēro samērīgi, nediskriminējoši un pārskatāmi.

▼M3

9.a pants

Spēkā esošo tiesību ierobežojumu pārskatīšana

1.  Piecu gadu laikposmā, kas sākas 2011. gada 25. maijā, dalībvalstis var atļaut radiofrekvenču izmantošanas tiesību turētājiem, kuriem šādas tiesības piešķirtas pirms minētās dienas un kuras būs spēkā vismaz piecus gadus pēc tās, iesniegt kompetentajai valsts iestādei pieteikumu atkārtoti izvērtēt viņiem piešķirto tiesību ierobežojumus saskaņā ar 9. panta 3. un 4. punktu.

Pirms šāda lēmuma pieņemšanas kompetentā valsts iestāde paziņo tiesību turētājam par ierobežojumu atkārtotu izvērtēšanu, norādot tiesību apjomu pēc atkārtotas izvērtēšanas un ļaujot viņam pieņemamā termiņā atsaukt pieteikumu.

Ja tiesību turētājs atsauc pieteikumu, tiesības nemainās līdz dienai, kad tās zaudē spēku, vai arī līdz piecu gadu laikposma beigām, atkarībā no tā, kura diena ir agrāk.

2.  Pēc 1. punktā minētā piecu gadu laikposma beigām dalībvalstis veic atbilstīgus pasākumus, lai nodrošinātu to, ka 9. panta 3. un 4. punktu piemēro visām pārējām vispārējām atļaujām vai individuālajām izmantošanas tiesībām un spektra iedalījumam elektronisko sakaru pakalpojumu vajadzībām, kas pastāvēja 2011. gada 25. maijā.

3.  Piemērojot šo pantu, dalībvalstis veic atbilstīgus pasākumus godīgas konkurences veicināšanai.

4.  Piemērojot šo pantu pieņemtais pasākums nav nodrošinājums jaunām lietošanas tiesībām, un tādējādi uz to neattiecas attiecīgie 5. panta 2. punkta noteikumi Direktīvā 2002/20/EK (Atļauju piešķiršanas direktīva).

9.b pants

Individuālo radiofrekvenču izmantošanas tiesību nodošana vai iznomāšana

1.  Dalībvalstis nodrošina to, ka uzņēmumi saskaņā ar radiofrekvenču izmantošanai izvirzītajiem nosacījumiem un attiecīgās valsts procedūrām var nodot vai iznomāt citiem uzņēmumiem individuālās tiesības izmantot radiofrekvences joslās, attiecībā uz kurām tas ir paredzēts saskaņā ar 3. punktu pieņemtajos īstenošanas pasākumos.

Arī attiecībā uz citām joslām dalībvalstis var paredzēt, ka uzņēmumi saskaņā ar attiecīgās valsts procedūru nodod vai iznomā citiem uzņēmumiem individuālās tiesības izmanto radiofrekvences.

Individuālajās radiofrekvenču izmantošanas tiesības turpina piemērot pēc tiesību nodošanas vai iznomāšanas, ja vien kompetenta valsts iestāde nav noteikusi citādi.

Dalībvalstis var arī noteikt, ka šis punkts neattiecas uz gadījumiem, kad uzņēmuma individuālās tiesības izmantot radiofrekvences sākotnēji ir iegūtas bez maksas.

2.  Dalībvalstis nodrošina to, ka uzņēmuma nodoms nodot radiofrekvenču izmantošanas tiesības, kā arī veiktā nodošana tiek saskaņā ar valsts procedūrām paziņota kompetentajām valsts iestādēm, kas ir atbildīgas par individuālo radiofrekvenču izmantošanas tiesību piešķīrumiem, un darīta zināma atklātībai. Ja radiofrekvenču izmantošana ir saskaņota, piemērojot Lēmumu Nr. 676/2002/EK (Radiofrekvenču spektra lēmums) vai citus Kopienas tiesību aktus, šādu nodošanu veic atbilstīgi saskaņotas izmantošanas principiem.

3.  Komisija var pieņemt atbilstošus īstenošanas pasākumus, lai identificētu joslas, attiecībā uz kurām uzņēmumi var savstarpēji nodot vai iznomāt tiesības izmantot radiofrekvences. Šie pasākumi neattiecas uz frekvencēm, kuras izmanto apraidei.

Šos tehniskos īstenošanas pasākumus, kas paredzēti, lai grozītu nebūtiskus šīs direktīvas elementus, papildinot to, pieņem saskaņā ar 22. panta 3. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.

▼B

10. pants

Numuru, nosaukumu un adrešu piešķiršana

▼M3

1.  Dalībvalstis nodrošina, ka ►C2  valsts regulatīvās iestādes ◄ kontrolē to, kā piešķir izmantošanas tiesības visiem valsts numerācijas resursiem un pārvalda valsts numerācijas plānus. Dalībvalstis nodrošina, ka visiem publiski pieejamiem elektronisko sakaru pakalpojumiem ir nodrošināti atbilstīgi numuri un numerācijas sērijas. ►C2  Valsts regulatīvās iestādes ◄ izveido objektīvas, pārskatāmas un nediskriminējošas procedūras, lai piešķirtu valsts numerācijas resursu izmantošanas tiesības.

2.   ►C2  Valsts regulatīvās iestādes ◄ nodrošina, ka valsts numerācijas plānus un procedūras piemēro tā, lai būtu vienlīdzīga attieksme pret visiem publiski pieejamu elektronisko sakaru pakalpojumu sniedzējiem. Jo īpaši dalībvalstis nodrošina, ka uzņēmums, kam ir piešķirtas numuru sērijas izmantošanas tiesības, nediskriminē citus elektronisko sakaru pakalpojumu sniedzējus attiecībā uz numuru secību, ko izmanto, lai sniegtu piekļuvi to pakalpojumiem.

▼B

3.  Dalībvalstis nodrošina, ka valsts numuru piešķiršanas plāni un visi sekojoši to papildinājumi vai grozījumi tiek darīti zināmi tikai saskaņā ar ierobežojumiem, kas noteikti, pamatojoties uz valsts drošību.

▼M3

4.  Dalībvalstis atbalsta to, ka Kopienā saskaņo konkrētus numurus vai numerācijas sērijas, ja tas sekmē gan iekšējā tirgus darbību, gan Eiropas mēroga pakalpojumu attīstību. Komisija šajā jautājumā var paredzēt attiecīgus tehniskus īstenošanas pasākumus.

Šos pasākumus, kas paredzēti, lai grozītu nebūtiskus šīs direktīvas elementus, papildinot to, pieņem saskaņā ar 22. panta 3. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.

▼B

5.  Ja tas ir atbilstīgi, lai nodrošinātu pakalpojumu pilnīgu globālu savstarpēju savietojamību, dalībvalstis saskaņo savu stāvokli starptautiskās organizācijās un komisijās, kurās tiek pieņemti lēmumi par jautājumiem, kas attiecas uz elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu numuru, vārdu un adrešu piešķiršanu.

11. pants

Piekļuves tiesības

1.  Dalībvalstis nodrošina, ka, kompetentai iestādei izskatot:

 pieteikumu tiesību uzstādīt iekārtas uz, virs vai zem valsts vai privātīpašuma piešķiršanai uzņēmumam, kas pilnvarots nodrošināt publiskos telekomunikāciju tīklus, vai

 pieteikumu tiesību uzstādīt iekārtas uz, virs vai zem valsts īpašuma piešķiršanai uzņēmumam, kas pilnvarots nodrošināt tos elektronisko telekomunikāciju tīklus, kas nav publiski,

kompetentā iestāde:

▼M3

 rīkojas, pamatojoties uz vienkāršām, efektīvām, pārskatāmām un publiski pieejamām procedūrām, ko piemēro bez diskriminācijas un nekavējoties, un katrā ziņā pieņem lēmumu sešos mēnešos pēc pieteikuma iesniegšanas, izņemot atsavināšanas gadījumos, un

▼B

 ievēro caurskatāmības un nediskriminācijas principus, pievienojot šādām tiesībām nosacījumus.

Iepriekšminētās procedūras var atšķirties atkarībā no tā, vai pieteikuma iesniedzējs nodrošina publiskus komunikāciju tīklus, vai ne.

▼M3

2.  Dalībvalstis nodrošina, ka gadījumos, kad valsts vai pašvaldības iestādes saglabā īpašumtiesības un kontroli pār tādiem uzņēmumiem, kas pārvalda publiskos elektronisko sakaru tīklus un/vai publiski pieejamus elektronisko sakaru pakalpojumus, ievēro efektīvu strukturālu nodalījumu starp 1. punktā minēto pienākumu piešķirt tiesības un darbībām, kas saistītas ar īpašumtiesībām vai kontroli.

▼B

3.  Dalībvalstis nodrošina to, ka pastāv efektīvi mehānismi, lai ļautu uzņēmumiem pārsūdzēt lēmumus par tiesību uzstādīt iekārtas piešķiršanu iestādē, kas ir neatkarīga no iesaistītajām pusēm.

▼M3

12. pants

Elektronisko sakaru tīklu nodrošinātāju tīkla elementu un saistītu iekārtu līdzāsatrašanās un koplietošana

1.  Ja uzņēmumam, kas nodrošina elektronisko sakaru tīklus, saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir tiesības uzstādīt iekārtas uz, virs vai zem valsts īpašuma vai privātīpašuma, vai tas var izmantot procedūru īpašuma atsavināšanai vai izmantošanai, ►C2  valsts regulatīvajām iestādēm ◄ , pilnībā ņemot vērā proporcionalitātes principu, ir tiesības noteikt šādu iekārtu vai īpašuma, tostarp ēku, ievadu ēkās, ēku iekšējo instalāciju, stabu, antenu, torņu un citu atbalsta konstrukciju, kabeļu šahtu, cauruļvadu, kabeļu aku un sadales punktu koplietošanu.

2.  Dalībvalstis var prasīt, lai 1. punktā minēto tiesību turētāji atļauj iekārtu vai īpašuma koplietošanu (tostarp fizisku līdzāsatrašanos) vai veic pasākumus, ar ko atvieglotu valsts pasūtījuma darbu koordinēšanu, lai aizsargātu vidi, sabiedrības veselību, sabiedrības drošību vai izpildītu pilsētplānošanas un valsts mēroga plānošanas mērķus, un to var darīt tikai pēc atbilstīga sabiedriskās apspriešanās laikposma, kurā visām ieinteresētajām pusēm dod iespēju paust viedokli. Šādā koplietošanas vai koordinēšanas procedūrā var ietvert noteikumus par iekārtu vai īpašuma koplietošanas izmaksu sadali.

3.  Dalībvalstis nodrošina, ka valstu iestādes pēc piemērota perioda, kad ir veikta sabiedriskā apspriešana, kuras laikā visām ieinteresētajām pusēm ir iespēja paust savu viedokli, ir pilnvarotas arī uzlikt 1. punktā minēto tiesību turētājiem un/vai šādas instalācijas īpašniekam pienākumu kopīgi lietot iekšējo instalāciju ēkās vai līdz pirmajam koncentrēšanas vai sadales punktam, ja tas atrodas ārpus ēkas, ja to pamato apstāklis, ka šādas infrastruktūras dublēšana būtu ekonomiski neefektīva vai fiziski nepraktiska. Šādi koplietošanas vai saskaņošanas pasākumi var ietvert noteikumus par iekārtu vai īpašuma koplietošanas izmaksu sadali, attiecīgā gadījumā veicot korekcijas atkarībā no riska.

4.  Dalībvalstis nodrošina, ka kompetentās valsts iestādes prasīt, lai uzņēmumi pēc kompetento iestāžu lūguma sniedz vajadzīgo informāciju, lai kompetentās iestādes kopā ar ►C2  valsts regulatīvajām iestādēm ◄ varētu izstrādāt detalizētu kopsavilkumu par 1. punktā minēto iekārtu būtību, pieejamību un ģeogrāfisko atrašanās vietu un darīt to pieejamu ieinteresētajām pusēm.

5.  Pasākumi, ko ►C2  valstu regulatīvās iestādes ◄ veic saskaņā ar šo pantu, ir objektīvi, pārskatāmi, nediskriminējoši un samērīgi. Attiecīgos gadījumos šos pasākumus veic sadarbībā ar vietējām iestādēm.

▼B

13. pants

Atsevišķa grāmatvedība un finanšu atskaites

1.  Dalībvalstis uzņēmumiem, kas nodrošina publiskus komunikāciju tīklus un publiski pieejamus elektronisko komunikāciju pakalpojumus, kuriem ir īpašas vai ekskluzīvas tiesības nodrošināt pakalpojumus citās nozarēs tajā pašā vai citā dalībvalstī, pieprasa:

a) veikt atsevišķu grāmatvedību darbībām, kas saistītas ar elektronisko komunikāciju tīklu vai pakalpojumu nodrošināšanu tiktāl, ciktāl tas būtu nepieciešams, ja šīs darbības veiktu juridiski neatkarīgi uzņēmumi, lai noteiktu visus izmaksu un ieņēmumu elementus, pamatojoties uz izmantotajām to aprēķināšanas un sīkas noteikšanas metodēm, attiecībā uz to darbībām, kas saistītas ar elektronisko komunikāciju tīklu vai pakalpojumu nodrošināšanu, ietverot fiksēto aktīvu un strukturālo izdevumu detalizētu sadali, vai

b) veikt strukturālu sadali darbībām, kas saistītas ar elektronisko komunikāciju tīklu vai pakalpojumu nodrošināšanu.

Dalībvalstis var izvēlēties nepiemērot pirmajā daļā minētās prasības uzņēmumiem, kuru gada apgrozījums darbībās, kas saistītas elektronisko komunikāciju tīkliem vai pakalpojumiem dalībvalstīs, ir mazāks par EUR 50 miljoniem.

2.  Ja uzņēmumi, kas nodrošina publisko komunikāciju tīklus vai publiski pieejamus elektronisko komunikāciju pakalpojumus, nav pakļauti prasībām likumā par uzņēmējdarbību un neatbilst maza un vidēja uzņēmuma kritērijiem Kopienas tiesību aktu grāmatvedības noteikumos, to finanšu atskaites izstrādā un iesniedz neatkarīgam auditam, un dara zināmas. Auditu veic saskaņā ar attiecīgajiem Kopienas un valsts noteikumiem.

Šī prasība attiecas arī uz atsevišķu grāmatvedību, kas pieprasīta 1. punkta a) apakšpunktā.

▼M3



IIIa NODAĻA

TĪKLU UN PAKALPOJUMU DROŠĪBA UN INTEGRITĀTE

13.a pants

Drošība un integritāte

1.  Dalībvalstis nodrošina to, ka uzņēmumi, kuri nodrošina publisko sakaru tīklus vai sniedz publiski pieejamus elektronisko sakaru pakalpojumus, veic piemērotus tehniskus un organizatoriskus pasākumus, lai atbilstīgi pārvarētu tīklu un pakalpojumu drošības apdraudējumus. Ņemot vērā jaunākos tehniskos sasniegumus, ar šiem pasākumiem nodrošina novērtētajam riskam atbilstīgu drošības pakāpi. Jo īpaši veic pasākumus, lai novērstu un mazinātu drošības incidentu ietekmi uz lietotājiem vai savienotajiem tīkliem.

2.  Dalībvalstis nodrošina to, ka uzņēmumi, kas nodrošina publisko sakaru tīklus, veic atbilstīgus pasākumus, lai garantētu tīklu integritāti, tādējādi šajos tīklos nodrošinot pakalpojumu sniegšanas nepārtrauktību.

3.  Dalībvalstis nodrošina to, ka uzņēmumi, kas nodrošina publisko sakaru tīklus vai sniedz publiski pieejamus elektronisko sakaru pakalpojumus, paziņo kompetentajai ►C2  valsts regulatīvajai iestādei ◄ par drošības vai integritātes pārkāpumiem, kas ir būtiski ietekmējuši tīklu darbību vai pakalpojumu sniegšanu.

Vajadzības gadījumā attiecīgā ►C2  valsts regulatīvā iestāde ◄ informē citu dalībvalstu ►C2  valsts regulatīvās iestādes ◄ un Eiropas Tīklu un informācijas drošības aģentūru (ENISA). Attiecīgā ►C2  valsts regulatīvā iestāde ◄ var informēt sabiedrību, vai arī prasīt, ka to dara attiecīgie uzņēmumi, ja tā uzskata, ka pārkāpuma publiskošana ir sabiedrības interesēs.

Attiecīgā ►C2  valsts regulatīvā iestāde ◄ iesniedz Komisijai un ENISA kopsavilkuma ziņojumu par saņemtajiem paziņojumiem un saskaņā ar šo punktu veikto rīcību.

4.  Komisija, pilnībā ņemot vērā ENISA atzinumu, var pieņemt attiecīgus tehniskus īstenošanas pasākumus, lai saskaņotu 1., 2. un 3. punktā minētos pasākumus, tostarp pasākumus, ar ko nosaka paredzēto paziņojumu apstākļus, veidu un piemērojamās procedūras. Minēto tehniskās īstenošanas pasākumu pamatā pēc iespējas lielākā mērā ir Eiropas un starptautiskie standarti, un tie neliedz dalībvalstīm pieņemt papildu prasības, tiecoties sasniegt 1. un 2. punktā izklāstītos mērķus.

Šos īstenošanas pasākumus, kas paredzēti, lai grozītu nebūtiskus šīs direktīvas elementus, papildinot to, pieņem saskaņā ar 22. panta 3. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.

13.b pants

Īstenošana un izpilde

1.  Dalībvalstis nodrošina to, ka 13.a panta īstenošanas nolūkos kompetentās ►C2  valsts regulatīvās iestādes ◄ ir pilnvarotas izdot saistošas instrukcijas, tostarp attiecībā uz īstenošanas termiņiem, uzņēmumiem, kas nodrošina publisko sakaru tīklus vai sniedz publiski pieejamus elektronisko komunikāciju pakalpojumus.

2.  Dalībvalstis nodrošina to, ka kompetentās ►C2  valsts regulatīvās iestādes ◄ ir pilnvarotas pieprasīt, lai uzņēmumi, kas nodrošina publiskos sakaru tīklus vai sniedz publiski pieejamus elektronisko komunikāciju pakalpojumus:

a) sniegtu informāciju, kas vajadzīga pakalpojumu un tīklu drošības un/vai integritātes novērtēšanai, tostarp dokumentētu drošības politiku; un

b) īstenotu drošības revīziju, ko veic kvalificēta neatkarīga struktūra vai kompetenta valsts iestādes, kas par tās rezultātiem informē ►C2  valsts regulatīvo iestādi ◄ . Revīzijas izmaksas sedz uzņēmums.

3.  Dalībvalstis nodrošina to, ka ►C2  valsts regulatīvajām iestādēm ◄ ir visas vajadzīgās pilnvaras izmeklēt noteikumu neievērošanas gadījumus un to iespaidu uz tīklu drošību un integritāti.

4.  Šie noteikumi neskar šīs direktīvas 3. pantu.

▼B



IV NODAĻA

VISPĀRĪGIE NOTEIKUMI

14. pants

Uzņēmumi, kam ir būtiska ietekme tirgū

1.  Ja īpašajās direktīvās ir prasība ►C1  valsts regulatīvajām iestādēm ◄ noteikt, vai operatoriem ir būtiska ietekme tirgū, saskaņā ar 16. pantā minēto procedūru, piemēro 2. un 3. šā panta punktu.

2.  Uzņēmums uzskatāms par tādu, kam ir būtiska ietekme tirgū, ja tas individuāli vai kopā ar citiem bauda stāvokli, kas ir līdzvērtīgs dominējošam stāvoklim, t.i., ekonomisku spēku, kas tam līdz zināmam līmenim ļauj rīkoties neatkarīgi no konkurentiem, klientiem un gala patērētājiem.

Jo īpaši ►C1  valsts regulatīvās iestādes ◄ , izvērtējot, vai divi vai vairāki uzņēmumi kopā bauda dominējošu stāvokli tirgū, darbojas saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem un iespējas robežās ņem vērā vadlīnijas par tirgus analīzi un būtiskas ietekmes tirgū novērtējumu, ko Komisija darījusi zināmu, ievērojot 15. pantu. Kritēriji, ko izmanto, veicot novērtēšanu, ir izklāstīti II pielikumā.

▼M3

3.  Ja uzņēmumam ir būtiska ietekme kādā konkrētā tirgū (pirmajā tirgū), var noteikt, ka tam ir arī būtiska ietekme cieši saistītā tirgū (otrajā tirgū), ja saikne starp abiem tirgiem ir tāda, kas ļauj ietekmi, kas ir pirmajā tirgū, izmantot otrajā tirgū, tādējādi stiprinot uzņēmuma ietekmi tirgū. Tādējādi saskaņā ar Direktīvas 2002/19/EK (Piekļuves direktīva) 9., 10., 11. un 13. pantu otrajā tirgū var piemērot tiesiskās aizsardzības līdzekļus, lai novērstu šādu ietekmēšanu, un – ja šādi aizsardzības līdzekļi izrādās nepietiekami – tiesiskās aizsardzības līdzekļus saskaņā ar Direktīvas 2002/22/EK (Universālā pakalpojuma direktīva) 17. pantu.

▼B

15. pants

▼M3

Procedūra tirgu norādīšanai un noteikšanai

1.  Pēc sabiedriskās apspriešanas, tostarp ar ►C2  valsts regulatīvajām iestādēm ◄ , kā arī maksimāli ņemot vērā BEREC atzinumu Komisija saskaņā ar 22. panta 2. punktā minēto konsultēšanās procedūru pieņem Ieteikumu par attiecīgajiem produktu un pakalpojumu tirgiem (ieteikums). Ieteikumā norāda tos produktu un pakalpojumu tirgus elektronisko komunikāciju nozarē, kuru iezīmes var būt par pamatu, lai regulatīvā nolūkā uzliktu īpašajās direktīvās minētos pienākumus, neskarot tirgus, kurus konkrētos gadījumos var noteikt saskaņā ar konkurences tiesībām. Komisija nosaka tirgus saskaņā ar konkurences tiesību principiem.

▼B

Komisija regulāri pārskata rekomendāciju.

2.  Komisija vēlākais šīs direktīvas spēkā stāšanās dienā dara zināmas vadlīnijas tirgus analīzei un būtiskas ietekmes tirgū novērtēšanai (še turpmāk “vadlīnijas”), kas ir saskaņā ar konkurences tiesību principiem.

▼M3

3.   ►C2  Valsts regulatīvās iestādes ◄ , maksimāli ņemot vērā ieteikumu un pamatnostādnes, saskaņā ar konkurences tiesību principiem un atbilstīgi apstākļiem valstī nosaka konkrētus tirgus, jo īpaši konkrētus ģeogrāfiskos tirgus, kas atrodas to teritorijā. Pirms to tirgu noteikšanas, kas nav ieteikumā norādītie tirgi, ►C2  valsts regulatīvās iestādes ◄ veic 6. un 7. pantā minētās procedūras.

4.  Pēc apspriešanās, tostarp ar ►C2  valsts regulatīvajām iestādēm ◄ , Komisija var, maksimāli ņemot vērā BEREC atzinumu, saskaņā ar 22. panta 3. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru var pieņemt lēmumu par vairāku valstu tirgu identificēšanu.

▼B

16. pants

Tirgus analīzes procedūra

▼M3

1.   ►C2  Valsts regulatīvās iestādes ◄ veic attiecīgo tirgu analīzi, ņemot vērā ieteikumā norādītos tirgus un pēc iespējas vairāk ievērojot pamatnostādnes. Dalībvalstis nodrošina to, ka šī analīze attiecīgā gadījumā tiek veikta sadarbībā ar valsts konkurences iestādēm.

2.  Ja ►C2  valsts regulatīvajai iestādei ◄ saskaņā ar šā panta 3. vai 4. punktu, Direktīvas 2002/22/EK (Universālā pakalpojuma direktīva) 17. pantu vai Direktīvas 2002/19/EK (Piekļuves direktīva) 8. pantu ir jānosaka, vai piemērot, saglabāt, grozīt vai atcelt pienākumus uzņēmumiem, tā, pamatojoties uz šā panta 1. punktā minēto tirgus analīzi, nosaka, vai konkrētajā tirgū valda pilnvērtīga konkurence.

▼B

3.  Ja ►C1  valsts regulatīvā iestāde ◄ secina, ka tirgus ir efektīvi konkurētspējīgs, tā neuzliek vai nepatur nekādus īpašos reglamentējošos pienākumus, kas minēti šā panta 2. punktā. Gadījumos, kad nozarei īpaši reglamentējoši pienākumi jau pastāv, tā atsauc šādus pienākumus, kas uzlikti uzņēmumam attiecīgajā tirgū. Personām, kuras ietekmējusi šāda pienākumu atsaukšana, dod piemērotu paziņošanas termiņu.

▼M3

4.  Ja ►C2  valsts regulatīvā iestāde ◄ nosaka, ka tirgus nav pilnvērtīgi konkurētspējīgs, tā nosaka uzņēmumus, kam atsevišķi vai kopā ir būtiska ietekme minētajā tirgū saskaņā ar 14. pantu, un ►C2  valsts regulatīvā iestāde ◄ šādiem uzņēmumiem piemēro atbilstīgus īpašus reglamentējošus pienākumus, kas minēti šā panta 2. punktā, vai uztur spēkā vai groza šādus pienākumus, ja tādi jau pastāv.

5.  Ja vairāku valstu tirgi ir noteikti ar lēmumu, kas minēts 15. panta 4. punktā, attiecīgās ►C2  valsts regulatīvās iestādes ◄ kopā veic tirgus analīzi, pēc iespējas vairāk ņemot vērā pamatnostādnes, un saskaņoti lemj par šā panta 2. punktā minēto reglamentējošo pienākumu piemērošanu, uzturēšanu spēkā, grozīšanu vai atcelšanu.

6.  Uz saskaņā ar 3. un 4. punktu veiktajiem pasākumiem attiecas 6. un 7. pantā minētās procedūras. ►C2  Valsts regulatīvās iestādes ◄ veic attiecīgo tirgu analīzi un saskaņā ar 7. pantu paziņo par atbilstīgā pasākuma projektu:

a) trīs gados pēc iepriekšējā pasākuma pieņemšanas, kas saistīts ar minēto tirgu. Tomēr izņēmuma kārtā šo laikposmu var pagarināt uz, ilgākais, vēl trīs gadiem, ja ►C2  valsts regulatīvā iestāde ◄ Komisijai ir paziņojusi pamatotu pagarinājuma ierosinājumu un Komisija nav to noraidījusi mēneša laikā pēc tam, kad pagarinājums paziņots;

b) attiecībā uz tirgiem, par kuriem Komisijai nav iepriekš paziņots, divos gados pēc tam, kad pieņemts pārskatītais ieteikums par attiecīgajiem tirgiem; vai

c) attiecībā uz dalībvalstīm, kas nesen pievienojušās Eiropas Savienībai, viena gada laikā pēc to pievienošanās.

▼M3

7.  Ja ►C2  valsts regulatīvā iestāde ◄ ieteikumā norādītā attiecīgā tirgus analīzi nav pabeigusi laikposmā, kas paredzēts 6. punktā, BEREC pēc pieprasījuma palīdz attiecīgajai ►C2  valsts regulatīvajai iestādei ◄ pabeigt analīzi par īpašo tirgu un īpašiem pienākumiem, ko paredzēts piemērot. Šādas palīdzības gadījumā attiecīgā ►C2  valsts regulatīvā iestāde ◄ sešos mēnešos saskaņā ar 7. pantu Komisijai paziņo par pasākuma projektu.

▼B

17. pants

Standartizācija

1.  Komisija, darbojoties saskaņā ar 22. panta 2. punktā noteikto procedūru, izstrādā ►M3  neobligātu standartu ◄ un/vai specifikāciju sarakstu un publicē to Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī, lai, pamatojoties uz to, veicinātu saskaņotas elektronisko komunikāciju tīklu, elektronisko komunikāciju pakalpojumu un saistīto iekārtu un pakalpojumu nodrošināšanu. Vajadzības gadījumā Komisija, darbojoties saskaņā ar 22. panta 2. punktā noteikto procedūru, un pēc apspriedes ar Komiteju, kas izveidota ar Direktīvu 98/34/EK, var pieprasīt, lai Eiropas standartizācijas organizācijas (Eiropas Standartizācijas komiteja (CEN), Eiropas Elektrotehniskās standartizācijas komiteja (CENELEC) un Eiropas Elektrosakaru standartizācijas institūts (ETSI)) izstrādā minētos standartus.

2.  Dalībvalstis veicina 1. punktā minēto standartu un/vai specifikāciju izmantošanu pakalpojumu, tehnisku pieslēgumu un/vai tīkla darbību nodrošināšanā tādā mērā, kas noteikti vajadzīgs, lai nodrošinātu pakalpojumu savstarpēju savietojamību un uzlabotu izvēles brīvību lietotājiem.

Kamēr standarti un/vai specifikācijas nav darītas zināmas saskaņā ar 1. punktu, dalībvalstis veicina to standartu un/vai specifikāciju ieviešanu, ko pieņēmušas Eiropas standartizācijas organizācijas.

▼M3

Ja tādu standartu un/vai specifikāciju nav, dalībvalstis veicina Starptautiskās Telekomunikāciju savienības (ITU), Eiropas Pasta un telekomunikāciju administrāciju konferences (CEPT), Starptautiskās standartizācijas organizācijas (ISO) un Starptautiskās Elektrotehniskās komisijas (IEC) pieņemto starptautisko standartu vai rekomendāciju ieviešanu.

▼B

Ja pastāv starptautiski standarti, dalībvalstis veicina Eiropas standartizācijas organizācijas izmantot tos vai attiecīgās to daļas kā bāzi standartiem, ko tās veido, izņemot gadījumus, kad šādi starptautiski standarti vai to attiecīgās daļas būtu neefektīvas.

3.  Ja 1. punktā minētie standarti un/vai specifikācijas nav atbilstīgi ieviestas tā, ka pakalpojumu savstarpēju savietojamību vienā vai vairākās dalībvalstīs nevar nodrošināt, šādu standartu un/vai specifikāciju ieviešanu var padarīt par obligātu saskaņā ar 4. punktā noteikto procedūru tādā mērā, kas noteikti vajadzīgs, lai nodrošinātu šādu savstarpēju savietojamību un lai uzlabotu izvēles brīvību lietotājiem.

▼M3

4.  Ja Komisija plāno konkrētu standartu un/vai specifikāciju ieviešanu padarīt obligātu, tā Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicē paziņojumu un aicina visas attiecīgās personas publiski izteikt savu viedokli. Komisija veic atbilstīgus īstenošanas pasākumus un dara attiecīgo standartu ieviešanu obligātu, Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicētajā standartu un/vai specifikāciju sarakstā ievietojot atsauci uz tiem kā uz obligātiem standartiem.

5.  Ja Komisija uzskata, ka 1. punktā minētie standarti un/vai specifikācijas vairs neveicina saskaņotu elektroniskās komunikācijas pakalpojumu sniegšanu vai ka tie vairs neatbilst patērētāju vajadzībām vai kavē tehnoloģijas attīstību, tā saskaņā ar 22. panta 2. punktā minēto konsultēšanās procedūru izslēdz tos no šā panta 1. punktā minētā standartu un/vai specifikāciju saraksta.

▼B

6.  Ja Komisija uzskata, ka 4. punktā minētie standarti un/vai specifikācijas vairs neveicina saskaņotu elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniegšanu vai tās vairs neatbilst patērētāju vajadzībām, vai kavē tehnoloģisko attīstību, tā, ►M3  veic piemērotus īstenošanas pasākumus un izsvītro šos standartus un/vai specifikācijas no 1. punktā minētā standartu un/vai specifikāciju saraksta ◄ .

▼M3

6.a  Šā panta 4. un 6. punktā minētos īstenošanas pasākumus, kas paredzēti, lai grozītu nebūtiskus šīs direktīvas elementus, papildinot to, pieņem saskaņā ar 22. panta 3. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.

▼B

7.  Šis pants neattiecas uz jebkādām būtiskām prasībām, pieslēguma specifikācijām vai saskaņotiem standartiem, uz ko attiecas Direktīvas 1999/5/EK noteikumi.

18. pants

Digitālu interaktīvu televīzijas pakalpojumu savstarpēja savietojamība

1.  Lai veicinātu brīvu informācijas plūsmu, mediju plurālismu un kultūras daudzveidību, dalībvalstis saskaņā ar 17. panta 2. punkta noteikumiem veicina:

a) lai digitālu interaktīvu televīzijas pakalpojumu nodrošinātāji sabiedrībai Kopienā interaktīvas ciparu televīzijas platformās, neatkarīgi no pārraides režīma, izmantotu atvērtu API;

b) lai visu ciparu interaktīvās televīzijas pakalpojumu interaktīvas ciparu televīzijas platformās izmantoto uzlaboto ciparu televīzijas ierīču nodrošinātāji atbilstu atvērtai API saskaņā ar attiecīgo standartu vai specifikāciju obligātajām prasībām;

▼M3

c) lai digitālu televīzijas pakalpojumu sniedzēji un iekārtu nodrošinātāji sadarbotos, sniedzot savstarpēji savietojamus televīzijas pakalpojumus tiešajiem lietotājiem ar invaliditāti.

▼B

2.  Neierobežojot Direktīvas 2002/19/EK (piekļuves direktīva) 5. panta 1. punkta b) apakšpunktu, dalībvalstis veicina API īpašniekus ar godīgiem, pamatotiem un nediskriminējošiem noteikumiem un par atbilstīgu atlīdzību padarīt pieejamu visu šādu informāciju, kas vajadzīga, lai ļautu ciparu interaktīvās televīzijas pakalpojumu nodrošinātājiem visus API atbalstītus pakalpojumus nodrošināt pilnīgi funkcionālā formā.

▼M3 —————

▼M3

19. pants

Saskaņošanas procedūras

1.  Neskarot šīs direktīvas 9. pantu un Direktīvas 2002/20/EK (Atļauju piešķiršanas direktīva) 6. un 8. pantu, ja Komisija konstatē, ka atšķirīga to ►C2  valsts regulatīvo iestāžu ◄ regulatīvo uzdevumu īstenošana, kas konkrēti norādīti šajā direktīvā un īpašajās direktīvās, var radīt šķērsli iekšējam tirgum, Komisija var, maksimāli ņemot vērā BEREC atzinumu, sniegt ieteikumu vai pieņemt lēmumu par šajā direktīvā un īpašajās direktīvās paredzēto noteikumu saskaņotu piemērošanu, lai turpinātu īstenot 8. pantā izklāstītos mērķus.

2.  Ja Komisija sniedz ieteikumu atbilstīgi 1. punktam, tā rīkojas saskaņā ar 22. panta 2. punktā minēto konsultēšanās procedūru.

Dalībvalstis nodrošina, lai ►C2  valsts regulatīvās iestādes ◄ , veicot savus uzdevumus, maksimāli ņemtu vērā tādus ieteikumus. Ja ►C2  valsts regulatīvā iestāde ◄ pieņem lēmumu neievērot ieteikumu, tā informē Komisiju, pamatojot savu nostāju.

3.  Atbilstīgi 1. punktam pieņemtajos lēmumos var paredzēt vienīgi saskaņotu vai koordinētu pieeju, lai risinātu šādus jautājumus:

a)  ►C2  valstu regulatīvo iestāžu ◄ veikta vispārējo regulatīvo pieeju nekonsekventa īstenošana attiecībā uz elektronisko komunikāciju tirgu regulēšanu, piemērojot 15. un 16. pantu, ja tas rada šķēršļus iekšējam tirgum. Šādi lēmumi neatsaucas uz īpašajiem paziņojumiem, ko ►C2  valstu regulatīvās iestādes ◄ sniegušas saskaņā ar 7.a pantu.

Tādā gadījumā Komisija ierosina lēmuma projektu vienīgi:

 vismaz divus gadus pēc tam, kad pieņemts Komisijas ieteikums par šo pašu jautājumu, un

 maksimāli ņemot vērā BEREC atzinumu par šāda lēmuma pieņemšanu, kuru BEREC sniedz trīs mēnešos pēc Komisijas pieprasījuma saņemšanas;

b) numerācija, tostarp numuru sērijas, numuru un identifikatoru pārnesamība, numuru un adrešu translācijas sistēmas un piekļuve “112” neatliekamās palīdzības dienestiem.

4.  Šā panta 1. punktā minēto lēmumu, kas paredzēts, lai grozītu nebūtiskus šīs direktīvas elementus, papildinot to, pieņem saskaņā ar 22. panta 3. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.

5.  BEREC pēc savas iniciatīvas var sniegt Komisijai ieteikumu par to, vai būtu jāpieņem pasākums atbilstīgi 1. punktam.

▼B

20. pants

Strīdu izšķiršana starp uzņēmumiem

▼M3

1.  Ja saistībā ar spēkā esošajiem pienākumiem, kas noteikti saskaņā ar šo direktīvu vai īpašajām direktīvām, rodas domstarpības starp uzņēmumiem, kas nodrošina elektronisko sakaru tīklus vai pakalpojumus dalībvalstī, vai starp šādiem uzņēmumiem un citiem uzņēmumiem dalībvalstī, kurā izmanto piekļuves un/vai savstarpējā savienojuma pienākumus, kas izriet no šīs direktīvas vai īpašajām direktīvām, attiecīgā ►C2  valsts regulatīvā iestāde ◄ pēc vienas puses pieprasījuma, neskarot 2. punktu, pieņem saistošu lēmumu, lai izšķirtu domstarpības iespējami īsākajā laikposmā un katrā ziņā četros mēnešos, izņemot ārkārtas apstākļus. Attiecīgā dalībvalsts pieprasa visām pusēm pilnībā sadarboties ar ►C2  valsts regulatīvo iestādi ◄ .

▼B

2.  Dalībvalstis var paredzēt, ka ►C1  valsts regulatīvās iestādes ◄ var atteikties izšķirt strīdu ar saistošu lēmumu, ja pastāv citi mehānismi, ietverot starpniecību, un tie labāk veicinātu strīda savlaicīgu izšķiršanu saskaņā ar 8. panta noteikumiem. ►C1  Valsts regulatīvās iestādes ◄ nekavējoties informē puses. Ja pēc četriem mēnešiem strīds nav izšķirts, un ja prasību iesniegusī puse strīda atrisināšanu nav nodevusi tiesā, ►C1  valsts regulatīvā iestāde ◄ pēc kādas no pusēm pieprasījuma pieņem saistošu lēmumu izšķirt strīdu īsākajā iespējamā laikposmā un jebkurā gadījumā četros mēnešos.

3.  Izšķirot strīdu, ►C1  valsts regulatīvā iestāde ◄ pieņem lēmumus, kas vērsti uz 8. pantā minēto mērķu sasniegšanu. Pienākumos, ko ►C1  valsts regulatīvā iestāde ◄ uzlikusi uzņēmumam, izšķirot strīdu, ievēro šīs direktīvas vai īpašo direktīvu noteikumus.

4.   ►C1  Valsts regulatīvās iestādes ◄ lēmumu padara sabiedrībai pieejamu, ņemot vērā uzņēmējdarbības konfidencialitātes prasības. Attiecīgajām pusēm sniedz pilnu pārskatu par apsvērumiem, uz kuriem tas pamatots.

5.  Procedūra, kas minēta 1., 3. un 4. punktā, neliedz pusēm iesniegt prasību tiesā.

▼M3

21. pants

Pārrobežu domstarpību izšķiršana

1.  Ja saistībā ar šo direktīvu vai īpašajām direktīvām rodas pārrobežu domstarpības starp pusēm dažādās dalībvalstīs un ja domstarpības ir vairāk nekā vienas dalībvalsts ►C2  valsts regulatīvo iestāžu ◄ kompetencē, piemēro 2., 3. un 4. punktā paredzētos noteikumus.

2.  Jebkura puse var nodot domstarpības izskatīšanai attiecīgajā ►C2  valsts regulatīvajā iestādē ◄ . Kompetentās ►C2  valsts regulatīvās iestādes ◄ koordinē rīcību, un tām ir tiesības apspriesties ar BEREC, lai konsekventi izšķirtu domstarpības saskaņā ar 8. pantā izklāstītajiem mērķiem.

Jebkādi pienākumi, ko domstarpību risināšanā uzņēmumiem noteikušas ►C2  valstu regulatīvās iestādes ◄ , atbilst šais direktīvai un īpašajām direktīvām.

Ikviena ►C2  valsts regulatīvā iestāde ◄ , kuras kompetencē ir šādu domstarpību izšķiršana, var pieprasīt BEREC pieņemt ieteikumu par rīcību, kas atbilstīgi pamatdirektīvas un/vai īpašo direktīvu noteikumiem jāveic, lai izšķirtu domstarpības.

Ja BEREC iesniegts tāds pieprasījums, visas ►C2  valsts regulatīvās iestādes ◄ , kuru kompetencē ir kāds no domstarpību aspektiem, sagaida BEREC ieteikumu pirms uzsāk darbību domstarpību izšķiršanai. Tas neliedz ►C2  valsts regulatīvajām iestādēm ◄ vajadzības gadījumā veikt steidzamus pasākumus.

Attiecībā uz visiem pienākumiem, ko ►C2  valsts regulatīvās iestādes ◄ ir uzlikušas uzņēmumam saistībā ar domstarpību izšķiršanu, ievēro šīs direktīvas vai īpašo direktīvu noteikumus un maksimāli ņem vērā BEREC pieņemto ieteikumu.

3.  Dalībvalstis var paredzēt noteikumu, ka kompetentās ►C2  valsts regulatīvās iestādes ◄ var kopīgi atteikties izšķirt domstarpības, ja pastāv citi mehānismi, tostarp starpniecība, un tie labāk veicinātu domstarpību savlaicīgu izšķiršanu saskaņā ar 8. panta noteikumiem.

►C2  Valsts regulatīvās iestādes ◄ nekavējoties informē attiecīgās puses. Ja pēc četriem mēnešiem domstarpības nav izšķirtas, ja prasību iesniegusī puse domstarpību izšķiršanu nav nodevusi tiesā un ja kāda no pusēm to pieprasa, ►C2  valsts regulatīvās iestādes ◄ saskaņā ar 8. pantā izklāstītajiem noteikumiem koordinē rīcību, lai izšķirtu domstarpības, maksimāli ņemot vērā BEREC pieņemto ieteikumu.

4.  Šā panta 2. punktā minētā procedūra neliedz pusēm iesniegt prasību tiesā.

▼M3

21.a pants

Sankcijas

Dalībvalstis paredz sankcijas, kas piemērojamas par to attiecīgo valstu noteikumu pārkāpumiem, kuri pieņemti saskaņā ar šo direktīvu, un veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu šo sankciju piemērošanu. Paredzētajām sankcijām jābūt atbilstošām, iedarbīgām, samērīgām un preventīvām. Dalībvalstis līdz 2011. gada 25. maijam paziņo šos noteikumus Komisijai un to nekavējoties informē par visiem turpmākajiem grozījumiem, kas skar šos noteikumus.

▼B

22. pants

Komiteja

1.  Komisijai palīdz komiteja (“Komunikāciju komiteja”).

2.  Ja atsaucas uz šo punktu, tad piemēro Lēmuma 1999/468/EK 3. un 7. pantu, ņemot vērā tā 8. panta noteikumus.

▼M3

3.  Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Lēmuma 1999/468/EK 5.a panta 1. līdz 4. punktu un 7. pantu, ņemot vērā tā 8. pantu.

▼M3 —————

▼B

23. pants

Informācijas apmaiņa

1.  Komisijas Komunikāciju komiteju nodrošina ar visu attiecīgo informāciju par regulāro apspriežu rezultātiem ar tīkla operatoru, pakalpojumu nodrošinātāju, lietotāju, patērētāju, ražotāju un tirdzniecības apvienību pārstāvjiem, kā arī ar trešām valstīm un starptautiskām organizācijām.

2.  Komunikāciju komiteja, ņemot vērā Komisijas elektronisko komunikāciju politiku, veicina informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm un starp dalībvalstīm un Komisiju par reglamentējošo darbību stāvokli un attīstību attiecībā uz elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem.

24. pants

Informācijas publicēšana

1.  Dalībvalstis nodrošina to, ka jaunākā informācija, kas attiecas uz šīs direktīvas un īpašo direktīvu piemērošanu, tiek padarīta publiski pieejama tādā veidā, kas garantē visām ieinteresētajām personām vieglu piekļuvi minētajai informācijai. Tās publicē paziņojumu savas valsts oficiālajā laikrakstā par to, kā un kur informācija ir darīta zināma. Pirmo šādu paziņojumu publicē pirms 28. panta 1. punkta otrajā daļā minētā piemērošanas datuma, un pēc tam paziņojumu publicē katru reizi, ja rodas izmaiņas tajā iekļautajā informācijā.

2.  Dalībvalstis Komisijai nosūta visu šādu paziņojumu kopijas publikācijas laikā. Komisija atbilstīgi nosūta informāciju Komunikāciju komitejai.

25. pants

Pārskatīšanas procedūra

1.  Komisija periodiski pārskata šīs direktīvas darbību un pie pirmās izdevības ne vēlāk kā trīs gadus pēc 28. panta 1. punktā otrajā daļā minētās piemērošanas dienas ziņo Eiropas Parlamentam un Padomei. Šim nolūkam Komisija var no dalībvalstīm pieprasīt informāciju, kuru tās sniedz nekavējoties.



V NODAĻA

NOBEIGUMA NOTEIKUMI

26. pants

Atcelšana

Ar šo no 28. panta 1. punkta otrajā daļā minētā piemērošanas datuma atceļ šādas direktīvas un lēmumus:

 Direktīvu 90/387/EEK,

 Padomes 1991. gada 29. jūlija Lēmumu 91/396/EEK par vienota Eiropas neatliekamās palīdzības numura ieviešanu ( 24 ),

 Padomes 1992. gada 5. jūnija Direktīvu 92/44/EEK par atvērtā tīkla noteikuma piemērošanu nomātām līnijām ( 25 ),

 Padomes 1992. gada 11. maija Lēmumu 92/264/EEK par standarta starptautiskā telefona piekļuves koda ieviešanu Kopienā ( 26 ),

 Direktīvu 95/47/EK,

 Direktīvu 97/13/EK,

 Direktīvu 97/33/EK,

 Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 26. februāra Direktīvu 98/10/EK par atvērtā tīkla noteikuma (ONP) piemērošanu balss telefonijai un universālo pakalpojumu telekomunikācijās konkurences apstākļos ( 27 ).

▼M3 —————

▼B

28. pants

Transponēšana

1.  Dalībvalstis pieņem un publicē normatīvos un administratīvos aktus, kas vajadzīgi, lai vēlākais līdz 2003. gada 24. jūlijam izpildītu šīs direktīvas prasības. Par to tās tūlīt informē Komisiju.

Dalībvalstis piemēro minētos pasākumus no 2003. gada 25. jūlija.

2.  Kad dalībvalstis pieņem minētos pasākumus, tajos iekļauj atsauci uz šo direktīvu vai šādu atsauci pievieno to oficiālajai publikācijai. Dalībvalstis nosaka metodes, kā izdarīt šādas atsauces.

3.  Dalībvalstis dara Komisijai zināmus tos savus valsts tiesību aktu noteikumus, ko tās pieņem jomā, kuru reglamentē šī direktīva, un jebkurus sekojošus grozījumus šajos noteikumos.

29. pants

Stāšanās spēkā

Šī direktīva stājas spēkā dienā, kad to publicē Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī.

30. pants

Adresāti

Šī direktīva ir adresēta dalībvalstīm.

▼M3 —————

▼M3




II PIELIKUMS

Kritēriji, ko ►C2  valsts regulatīvās iestādes ◄ izmanto, saskaņā ar 14. panta 2. punkta otro daļu izvērtējot kopēju dominējošu stāvokli

Var konstatēt, ka diviem vai vairākiem uzņēmumiem kopā ir dominējošs stāvoklis 14. panta nozīmē, pat ja starp tiem nav strukturālu vai citu saikņu, ja tie darbojas tirgū, kurā nav efektīvas konkurences un kurā nevienam atsevišķam uzņēmumam nav būtiskas tirgus ietekmes. Saskaņā ar attiecīgajiem Kopienas tiesību aktiem un Eiropas Kopienu Tiesas judikatūru par kopīgu dominējošu stāvokli, tāda situācija var veidoties, ka tirgus ir koncentrēts un ja tam piemīt vairākas attiecīgas iezīmes, no kurām elektronisko komunikāciju jomai visbūtiskākās ir šādas iezīmes:

 maza pieprasījuma elastība,

 līdzīgas tirgus daļas,

 lieli juridiski vai saimnieciski tirgus pieejamības šķēršļi,

 vertikāla integrācija un kolektīvs piegādes atteikums,

 pretsvara trūkums no pircēju puses,

 iespējamas konkurences trūkums.

Minētais saraksts ir vienīgi indikatīvs, tas nav pilnīgs un tajā minētie kritēriji nav kumulatīvi. Saraksts ir vairāk paredzēts, lai norādītu tos pierādījumu veidus, kurus var izmantot, lai nostiprinātu pārliecību attiecībā uz kopēja dominējoša stāvokļa esamību.



( 1 ) OV C 365 E, 19.12.2000., 198. lpp. un OV C 270 E, 25.9.2001., 199. lpp.

( 2 ) OV C 123, 25.4.2001., 56. lpp.

( 3 ) Eiropas Parlamenta 2001. gada 1. marta atzinums (OV C 277, 1.10.2001., 91. lpp.), Padomes 2001. 17. septembra kopējā nostāja (OV C 337, 30.11.2001., 34. lpp.) un Eiropas Parlamenta 2001. gada 12. decembra lēmums (Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēts). Padomes 2002. gada 14. februāra lēmums.

( 4 ) OV L 192, 24.7.1990., 1. lpp. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 97/51/EK (OV L 295, 29.10.1997., 23. lpp.).

( 5 ) Sk. OV L 108, 24.4.2002., 21. lpp.

( 6 ) Sk. OV L 108, 24.4.2002., 7. lpp.

( 7 ) Sk. OV L 108, 24.4.2002., 51. lpp.

( 8 ) OV L 24, 30.1.1998., 1. lpp.

( 9 ) OV L 298, 17.10.1989., 23. lpp. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 97/36/EK (OV L 202, 30.7.1997., 60. lpp.).

( 10 ) OV L 91, 7.4.1999., 10. lpp.

( 11 ) OV L 178, 17.7.2000., 1. lpp.

( 12 ) OV L 204, 21.7.1998., 37. lpp. Direktīvā izdarīti grozījumi ar Direktīvu 98/48/EK (OV L 217, 5.8.1998., 18. lpp.).

( 13 ) Sk. OV L 108, 24.4.2002., 1. lpp.

( 14 ) OV L 199, 26.7.1997., 32. lpp. Direktīvā izdarīti grozījumi ar Direktīvu 98/61/EK (OV L 268, 3.10.1998., 37. lpp.).

( 15 ) OV L 281, 23.11.1995., 51. lpp.

( 16 ) OV L 77, 26.3.1973., 29. lpp.

( 17 ) OV L 139, 23.5.1989., 19. lpp.

( 18 ) OV L 117, 7.5.1997., 15. lpp.

( 19 ) OV L 184, 17.7.1999., 23. lpp.

( 20 ) OV L 336, 30.12.2000., 4. lpp.

( 21 ) OV L 201, 31.7.2002., 37. lpp.

( 22 ) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1211/2009 (2009. gada 25. novembris), ar ko izveido Eiropas Elektronisko komunikāciju regulatoru iestādi (BEREC) un biroju.

( 23 ) OV L 198, 27.7.2002., 49. lpp.

( 24 ) OV L 217, 6.8.1991., 31. lpp.

( 25 ) OV L 165, 19.6.1992., 27. lpp.. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Komisijas Lēmumu 98/80/EK (OV L 14, 20.1.1998., 27. lpp.).

( 26 ) OV L 137, 20.5.1992., 21. lpp.

( 27 ) OV L 101, 1.4.1998., 24. lpp.

Top