Prasība pret Vācijas Federatīvo Republiku, ko Eiropas Kopienu Komisija iesniedza 2005. gada 22. aprīlī

(Lieta C-181/05)

(2005/C 171/13)

tiesvedības valoda — vācu

Eiropas Kopienu Tiesā 2005. gada 22. aprīlī izskatīšanai ir iesniegta prasība pret Vācijas Federatīvo Republiku, ko cēla Eiropas Kopienu Komisija, kuru pārstāv U. Velkers [U. Wölker] un M Konstantinidis [M Konstantinidis], pārstāvis, kas norādīja adresi Luksemburgā.

Prasītājas prasījumi Tiesai ir šādi:

Pamati un galvenie argumenti

Vācijas Federatīvās Republikas Noteikumu par nolietotiem transportlīdzekļiem 1. panta 3. punkta pirmais teikums iestājas pret Direktīvas 2000/53/EK noteikumiem, jo minētās direktīvas 3. panta 1. punkts, skatot to kopā ar 2. panta 1. punktu, ir piemērojams visiem M1 vai N1 kategorijas transportlīdzekļiem, kā arī īpašam mērķim paredzētiem transportlīdzekļiem. Vācijas Noteikumi par nolietotiem transportlīdzekļiem attiecas, turpretim, uz īpašam mērķim paredzētiem transportlīdzekļiem tikai ar pieļaujamo kopējo svaru līdz 3,5 tonnām. Direktīvas 3. panta 4. punkts izslēdz īpašus transportlīdzekļus no noteikumu par otrreizējo izmantošanu un reģenerāciju piemērošanas jomas, tomēr uz tiem attiecas vielu aizlieguma noteikumi. Ir jāpiebilst, ka atbilstoši minētajiem noteikumiem piemērošanas jomu viennozīmīgi nosaka gala produkta īpašības — ja īpašs transportlīdzeklis pēc pielāgošanas atbilst M1 kategorijas kritērijiem, tas noteikti ietilpst Direktīvas 2000/53/EK piemērošanas jomā. Piemērošanas ierobežojums atkarībā no kopējā svara iestājas pret direktīvas noteikumiem.

Noteikumu par nolietotiem transportlīdzekļiem 1. panta 3. punkta trešais teikums izslēdz “armatūru, detaļas un citu aprīkojumu”, kas ir nepieciešams “īpašam mērķim”, no vielu aizlieguma. Direktīva šo izņēmumu neparedz, jo attiecīgais noteikums attiecas uz visiem materiāliem un detaļām, kas galvenokārt ir domātas lietošanai transporta līdzekļos, uz kuriem attiecas direktīva, ieskaitot materiālus un detaļas, kas ir nepieciešams īpašam mērķim.

Atbilstoši Noteikumu par nolietotiem transportlīdzekļiem 3. panta 4. punktam bezmaksas savākšanas princips nav piemērojams tad, ja nolietotajam transportlīdzeklim atbilstoši Vācijas procedūrai nav sniegta atļauja piedalīties ceļu satiksmē vai ja transportlīdzeklis šādu atļauju nav saņēmis pēdējā laikā; ja nolietotajam transportlīdzeklim tika atļauts piedalīties ceļu satiksmē atbilstoši Vācijas procedūrai mazāk nekā vienu mēnesi pirms tā norakstīšanas; ja netika nodota transportlīdzekļa tehniskā pase, vai arī ja runa ir par nolietoto M1 vai N1 kategorijas transportlīdzekli, kas nav ražots un apstiprināts sērijveidā un vienpakāpes procesā. Direktīva šos izņēmumus neparedz.

Noteikumu par nolietotiem transportlīdzekļiem 8. panta 2. punkts ierobežo direktīvas 4. panta 2. punkta a) apakšpunktā noteikto vielu aizliegumu ar transportlīdzekļiem, kas ir laisti apgrozībā pēc 2003. gada 1. jūlija, kā arī ar šo transportlīdzekļu materiāliem un detaļām. Taču ņemot vērā, ka saskaņā ar direktīvu vielu aizliegums attiecas uz visiem materiāliem un detaļām, kas ir laistas apgrozībā pēc 2003. gada 1. jūlija, šīs Noteikumu par nolietotiem transportlīdzekļiem normas ir pretrunā ar direktīvu. Tas, ka lēmumi 2002/525 un 5006/63 paredz citus izņēmumus attiecībā uz rezerves daļām nekā tie, kas sākotnēji ietilpa direktīvas II pielikumā, nevar būt par pamatu citai direktīvas 4. panta 2. punkta a) apakšpunktā interpretācijai, jo šo izņēmumu nepieciešamība kļuva skaidra tikai pēc direktīvas pieņemšanas. Līdz ar uz laiku noteikto izņēmumu termiņu izbeigšanos augstāk minētais Vācijas regulējuma konflikts atkal kļūs aktuāls. Direktīvu mērķi — samazināt nolietotu transportlīdzekļu ietekmi uz vidi un pēc iespējas izvairīties no atkritumu radīšanas — vislabāk var tikt sasniegti, interpretējot 4. panta 2. punkta a) apakšpunktu pēc iespējas šaurāk.

(1)  OV L 269, 34. lpp.