Pagaidu versija

ĢENERĀLADVOKĀTES LAILAS MEDINAS

SECINĀJUMI

sniegti 2025. gada 10. jūlijā (1)

Lieta C‑245/24

LUKOIL Bulgaria EOOD,

LUKOIL Neftohim Burgas AD

pret

Komisia za zashtita na konkurentsiata

(Administrativen sad Sofia‑oblast (Sofijas apgabala Administratīvā tiesa, Bulgārija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Konkurence – LESD 102. pants – Dominējoša stāvokļa ļaunprātīga izmantošana – Naftas nozare – Atteikums piekļūt būtiskai iekārtai – Sprieduma Bronner (lieta C‑7/97) testa piemērošana – Privatizācija – Koncesija

1.        Šajā lietā atkal rodas jautājums par nozīmīgā sprieduma Bronner (2) piemērošanu attiecībā uz atteikumu piekļūt būtiskai infrastruktūrai. Šoreiz jautājums uzdots saistībā ar bijušā valsts monopola infrastruktūru, kura tika iegūta privatizācijas ceļā un kurā tika veikti ievērojami ieguldījumi, gan pamatojoties uz privatizācijas līguma izpildi, gan jaunā īpašnieka uzņēmējdarbības laikā.

2.        Administrativen sad Sofia‑oblast (Sofijas apgabala Administratīvā tiesa, Bulgārija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir iesniegts saistībā ar prasību, ko LUKOIL Bulgaria EOOD (turpmāk tekstā – “Lukoil Bulgaria”) un LUKOIL Neftohim Burgas AD (turpmāk tekstā – “Lukoil Burgas”) (turpmāk tekstā abi kopā – “Lukoil grupa”) cēluši par Komisia za zashtita na konkurentsiata (Bulgārijas Valsts konkurences iestāde; turpmāk tekstā – “konkurences iestāde”) lēmumu (3). Šajā lēmumā tā konstatēja, ka Lukoil grupa pārkāpusi Zakon za zashtita na konkurentsiata (Konkurences aizsardzības likums; turpmāk tekstā – “ZZK”) 21. panta 2. un 5. punktu un LESD 102. panta otrās daļas b) punktu, ļaunprātīgi izmantojot dominējošo stāvokli automobiļu degvielas uzglabāšanas tirgū.

I.      Pamatlietas rašanās fakti un prejudiciālais jautājums

“Lukoil” grupas darbība Bulgārijā un privatizācijas process

3.        Prasītāji pamatlietā ir divi Bulgārijā reģistrēti uzņēmumi, kas šajā dalībvalstī darbojās jau laikā, kad notika Neftohimicheski kombinat Burgas (Burgasas (Bulgārija) naftas ķīmijas kombināts; turpmāk tekstā – “Kombinat Burgas”) privatizācija.

4.        Kombinat Burgas darbību sāka 1963. gadā kā valstij piederošs uzņēmums. Galvenās ķīmiskās ražotnes tika uzbūvētas un nodotas ekspluatācijā no 1960. līdz 1970. gadam. Uzņēmuma aktīvi (t.i., infrastruktūra) sastāvēja no trim cauruļvadiem un septiņām bāzēm/termināļiem, kas veido tīklu, lai tostarp no Melnās jūras piekrastes uz galvaspilsētu transportētu automobiļu degvielu, kā arī uzglabātu un transportētu degvielu no naftas bāzēm uz valsts lielākajām pilsētām (Burgasa, Stara Zagora, Plovdiva un Sofija). Uzņēmums izmantoja arī Rosenets ostas termināli, lai importētu izejvielas un eksportētu gatavos produktus. Uzņēmums Neftohim tika dibināts ar Ministru padomes 1989. gada 24. februāra lēmumu ar juridisko adresi Burgasā. Atbilstoši Ministru padomes 1991. gada 5. septembra dekrētam par valstij piederošu viena dalībnieka uzņēmējsabiedrību dibināšanu šis uzņēmums no 1991. gada 31. augusta tika pārveidots par valstij piederošu vienas personas uzņēmējsabiedrību. Saskaņā ar Narodno sabranie (Nacionālā asambleja) 1995. gada 19. decembra lēmumu pieņemto privatizācijas programmu, kurā izmanto ieguldījumu sertifikātus, bija plānots masveida privatizācijas ceļā no valsts īpašuma nodot privātīpašumā 25 % uzņēmuma kapitāla, izmantojot ieguldījumu sertifikātus, un valsts saglabātu 75 %. Ar Ministru padomes 1999. gada 11. oktobra Lēmumu Nr. 650 tika apstiprināts privatizācijas līgums par 58 % uzņēmuma kapitāla pārdošanu, kas atbilda lielākajai daļai uzņēmuma kapitāldaļu. 1999. gada 12. oktobrī starp Bulgārijas Republiku un Lukoil Petrol AD (Sofija) tika noslēgts pārdošanas līgums. 2001. gada 3. maijā Lukoil Petrol, noslēdzot privatizācijas līgumu, iegādājās 13,89 % Neftohim (tagad – Lukoil Neftohim Burgas AD) kapitāla, kas atspoguļo priekšrocību akciju vai daļu paketi.

5.        Ar 2009. gada 20. jūlija Dekrētu Nr. 181 Bulgārijas Republika paziņoja, ka Burgasas osta, tostarp Rosenets ostas terminālis, ar kuru tā savienota, un iepriekš minētie cauruļvadi ir stratēģiska infrastruktūra.

6.        Šajā ziņā no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka Lukoil grupa kopš privatizācijas līguma noslēgšanas ir veikusi ievērojamus ieguldījumus attiecīgajos uzņēmumos un ka pamatlietā ir iesniegti pierādījumi par ieguldījumiem Lukoil grupas būtiskajā iekārtā.

7.        Konkurences iestādes lēmums bija adresēts diviem Lukoil grupas uzņēmumiem: ražotājam Lukoil Burgas un izplatītājam šīs grupas ietvaros Bulgārijas teritorijā – Lukoil Bulgaria.

8.        Lukoil Burgas, kas atrodas Burgasā, ir galvenais naftas produktu ražotājs valstī. Tas apsaimnieko Burgasas pārstrādes rūpnīcu un Rosenets ostas termināli, attiecībā uz kuriem Bulgārijas valsts tam 2011. gada 22. martā ir piešķīrusi koncesiju.

9.        Runājot par Lukoil Burgas vadību, no 2016. gada 1. janvāra līdz 2018. gada 9. decembrim uzņēmuma kapitāls bija sadalīts 88 417 183 akcijās ar katras akcijas nominālvērtību 1 leva (BGN). Lukoil Europe Holdings BV piederēja 88,72 % akciju, un PAO Lukoil (biržā kotēta Krievijas akciju sabiedrība) piederēja 11,10 % akciju. Kopš 2018. gada 10. decembra uzņēmuma kapitāls ir sadalīts 99 397 192 akcijās; Lukoil Europe Holdings pieder 89,97 %, un PAO Lukoil – 9,88 % akciju. Galvenais vadošais mātesuzņēmums ir PAO Neftyanaya kompaniya LUKOIL, kas reģistrēts Krievijas Federācijā. Akcijas ir iedalītas divās klasēs, proti, A klasē, kuru veido viena akcija, kas pieder Bulgārijas Republikai un kas tai piešķir īpašas tiesības, un B klasē, proti, atlikusī 99 397 191 akcija (dematerializētas parastās akcijas). Saskaņā ar šīm īpašajām tiesībām Lukoil Burgas akcionāru pilnsapulce bez Bulgārijas valsts iepriekšējas rakstveida piekrišanas – un ja nav izpildīti zināmi nosacījumi – nevar pieņemt lēmumu ievērojami samazināt degvielas ražošanu vai atteikt piekļuvi ostas iekārtām un cauruļvadiem apmaiņā pret taisnīgu atlīdzību.

10.      Lukoil Bulgaria, kas atrodas Sofijā, nodarbojas ar naftas produktu izplatīšanu, galvenokārt degvielas vairumtirdzniecību. Šajā nolūkā tā rīcībā ir krātuves visā valstī. No 2016. gada 1. janvāra līdz 2020. gada 30. novembrim Lukoil Bulgaria bija trīs akcīzes preču noliktavas. Degvielas mazumtirdzniecībai Lukoil Bulgaria izmanto valsts degvielas uzpildes staciju tīklu.

11.      Attiecībā uz Lukoil Bulgaria vadību – no 2016. gada 1. janvāra līdz 2020. gada 15. decembrim vienīgais šī uzņēmuma kapitāldaļu turētājs bija Lukoil Europe Holdings Ltd, kas reģistrēts Amsterdamā (Nīderlande), un pēc šī datuma tas piederēja citam Lukoil grupas uzņēmumam LITASCO SA, kas reģistrēts Šveicē.

Konkurences iestādes lēmums un pamats prejudiciālo jautājumu uzdošanai

12.      2020. gada martā, konstatējusi, ka degvielas mazumtirdzniecības cenas kritums Bulgārijā (–11 %) nav bijis tik liels kā naftas cenas kritums pasaules tirgos (–47 %), Varhovna administrativna prokuratura (Prokuratūra, kas darbojas pie Augstākās administratīvās tiesas, Bulgārija) lūdza konkurences iestādi izmeklēt, vai saistībā ar mazumtirdzniecības degvielas cenu noteikšanu nav konkurences tiesību aktu pārkāpumu.

13.      Iesniedzējtiesas ieskatā no konkurences iestādes lēmuma izriet, ka Lukoil grupa ir lielākais apstiprinātais degvielas noliktavas turētājs un galvenais šo produktu vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības tirgus operators. Minētā iestāde uzskata, ka Lukoil grupas infrastruktūra valstī un reģionā ir unikāla un tagad pēc valsts īpašumtiesību atcelšanas nav iespējams uzcelt tādu pašu.

14.      Turklāt Lukoil grupai kā apstiprinātam noliktavas turētajam ir tiesību aktos paredzēts pienākums sniegt piekļuvi daļai no tā uzglabāšanas jaudas. Saskaņā ar šo lēmumu no 2020. gada 23. decembra visa šī infrastruktūra, tostarp Iliantsi un Ruse bāze – izņemot cauruļvadus no Burgasas uz Sofiju –, ir pakļauta pienākumam, kas izriet no 2020. gada 18. septembrī veiktajiem grozījumiem Pravilnik za prilagane na Zakona za aktsiznite i danachnite skladove (Noteikumi, ar ko īsteno Likumu par akcīzes nodokli un akcīzes preču noliktavām), saskaņā ar kuriem apstiprinātiem noliktavas turētājiem jānodrošina, ka daļa no to jaudas ir pieejama konkurentiem.

15.      Saskaņā ar konkurences iestādes lēmumu no 2016. gada 1. janvāra līdz 2021. gada 31. martam (turpmāk tekstā – “pārkāpuma laikposms”) Lukoil grupa īstenojusi visaptverošu stratēģiju, kuras mērķis bijis ļaunprātīgi izmantot dominējošo stāvokli degvielas uzglabāšanas tirgū, neļaujot citu ražotāju vai importētāju degvielai piekļūt tās degvielas uzglabāšanas un transportēšanas infrastruktūrai, un it īpaši tā i) atteikusi degvielas importētājiem un ražotājiem piekļuvi Lukoil grupas akcīzes preču noliktavām; ii) ierobežojusi importu pa jūru, bloķējot Rosenets un Varnas ostas termināļu akcīzes preču noliktavas; un iii) liegusi degvielas importētājiem un ražotājiem piekļuvi Lukoil grupas cauruļvadiem.

16.      Konkurences iestāde secināja, ka šo rīcību var kvalificēt kā “nepamatotu atteikumu piegādāt preces vai sniegt pakalpojumus” ZZK 21. panta 5. punkta izpratnē un kā “ražošanas, tirdzniecības un tehniskās attīstības ierobežojumu, kas kaitē patērētājiem”, ZZK 21. panta 2. punkta izpratnē un katra no šīm abām kvalifikācijām ir arī ļaunprātīga rīcība, kas izpaužas kā “ražošanas, tirgus vai tehnikas attīstības ierobežošana, kas kaitē patērētājiem”, un tā ir aizliegta LESD 102. panta otrās daļas b) punktā. Šī iestāde konstatēja, ka Lukoil Burgas un Lukoil Bulgaria ir izdarījuši vienotu minētā b) punkta un atbilstošo Bulgārijas tiesību normu pārkāpumu, kas izpaužas kā dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana degvielas uzglabāšanas tirgū Bulgārijā. Lai sodītu par šo pārkāpumu, konkurences iestāde uzlika Lukoil Burgas naudas sodu 139 864 965 BGN (aptuveni 71,5 miljoni EUR) un Lukoil Bulgaria – 55 271 210 BGN (aptuveni 28,3 miljoni EUR).

17.      Iesniedzējtiesa tostarp norāda, ka no konkurences iestādes lēmuma izriet – konkurences iestāde ir uzskatījusi, ka spriedums Bronner neesot piemērojams, jo iegādātā infrastruktūra ir uzbūvēta par valsts līdzekļiem – un tas attiecas uz visu pārkāpuma laikposmu – un ir juridisks pienākums nodrošināt piekļuvi, kas attiecas uz laikposmu no 2020. gada 23. decembra līdz 2021. gada 31. janvārim.

18.      No šī lēmuma var secināt, ka infrastruktūra, kas it īpaši ietver piecas naftas bāzes, divas akcīzes preču noliktavas (Burgasā un Rosenets) un visus Lukoil grupas naftas cauruļvadus, kuriem Lukoil Burgas un Lukoil Bulgaria atteica piekļuvi pārkāpuma laikposmā, lielākoties tika būvēta par valsts līdzekļiem.

19.      Iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai, lai varētu noraidīt no sprieduma Bronner izrietošos kritērijus, pamatojoties uz to, ka dominējošā stāvoklī esošs uzņēmums būtisko infrastruktūru ieguvis privatizācijas vai koncesijas ceļā, jāņem vērā citi apstākļi, piemēram, saistības, kas izriet no privatizācijas līguma, šī uzņēmuma veikto ieguldījumu apmērs un vai šie ieguldījumi veikti pēc dominējošā uzņēmuma iniciatīvas vai pēc valsts pieprasījuma.

20.      Iesniedzējtiesa šajā ziņā norāda, ka konkurences iestādes ieskatā no sprieduma Bronner izrietošie kritēriji nav piemērojami infrastruktūrai, kas uzbūvēta par valsts līdzekļiem un ko pēc tam dominējošā stāvoklī esošs uzņēmums iegādājies privatizācijas vai koncesijas ceļā. Taču konkurences iestādes lēmums ir parakstīts ar divu tās locekļu atšķirīgiem lēmumiem – viņi savā argumentācijā atsaucas uz spriedumu LG (4), kurā tika nospriests, ka pārkāpums, kas līdzīgs šajā lietā aplūkotajam, nav piegādes atteikums, bet ir pilnīgi cita veida pārkāpums.

21.      Otrā jautājuma 2.1. apakšpunktā iesniedzējtiesa atsaucas uz Eiropas Komisijas paziņojumu attiecībā uz norādījumiem par prioritātēm (5). Saskaņā ar šo norādījumu 75. punktu: “Apziņa, ka piegādes saistības, iespējams, būs jāpilda pret savu gribu, var likt dominējošam uzņēmumam vai uzņēmumiem, kas paredzējuši par tādiem kļūt, attiecīgajā pasākumā ieguldīt mazāk vai nemaz. Arī konkurentiem var rasties kārdinājums izmantot dominējošā uzņēmuma ieguldījumus, nevis ieguldīt pašiem. Ilgtermiņā ne viens no šiem risinājumiem nav patērētāju interesēs.”

22.      Šādos apstākļos Administrativen sad Sofia‑oblast (Sofijas apgabala Administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai tad, ja [konkurences iestāde] ir konstatējusi dažādus prakses veidus, no kuriem daži ir kvalificēti kā atteikums piekļūt būtiskai iekārtai un citi – kā tirdzniecības ierobežojums, bet kuri ir apvienoti uzņēmuma kopējā stratēģijā, ir pieļaujams konstatēt tikai vienotu LESD 102. panta pārkāpumu vai arī vajadzētu konstatēt atsevišķus pārkāpumus, kas ir kvalificējami kā atteikums piekļūt būtiskai iekārtai un attiecīgi tirdzniecības ierobežojums?

2)      Vai konkurences iestādei vajadzētu izslēgt [sprieduma Bronner testa (turpmāk tekstā – “Bronner tests)] piemērošanu attiecībā uz apgalvotu LESD 102. panta pārkāpumu, kas izpaužas kā piegādes atteikums (refusal to supply), visos gadījumos, kad uzņēmums, kas ir dominējošā stāvoklī, attiecībā uz būtisko infrastruktūru (essential facility) ir saņēmis valsts līdzekļus (saskaņā ar privatizācijas līgumu/koncesiju), vai arī ir jāizvērtē ieguldījuma apmērs, privatizācijas līguma/koncesijas (saskaņā ar kuru tika iegūta būtiskā infrastruktūra) īstenošana un tas, vai ieguldījums ir veikts saistībā ar ieguldījumu līguma/koncesijas īstenošanu vai pēc savas iniciatīvas?

2.1)      Ja atbilde uz iepriekšējo jautājumu ir apstiprinoša, vai ir nodrošināta [Komisijas paziņojuma attiecībā uz norādījumiem par prioritātēm 75. punktā] noteiktā samērīguma principa ievērošana, ja tiek piemēroti ierobežojošie kritēriji, kas noteikti konkurences saglabāšanai, pamatojoties uz principu par “absolūti nepieciešamo”, samērīgi ņemot vērā dominējošā uzņēmuma intereses, ja dominējošais uzņēmums ir veicis ieguldījumus būtiskajā infrastruktūrā (essential facility)?”

II.    Tiesvedība Tiesā

23.      Rakstveida apsvērumus iesniedza Lukoil grupa, konkurences iestāde, Bulgārijas valdība un Komisija. 2025. gada 10. aprīlī tika uzklausīti arī šo lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi Tiesā.

III. Izvērtējums

A.      Ievada apsvērumi

24.      Saskaņā ar Tiesas lūgumu šajos secinājumos ir aplūkots tikai otrais prejudiciālais jautājums un tā 2.1. apakšpunkts, kuri attiecas uz sprieduma Bronner testa piemērošanu.

25.      Tā kā otrais jautājums un tā 2.1. apakšpunkts ir savstarpēji saistīti, tos izskatīšu kopā. Ar šiem jautājumiem iesniedzējtiesa būtībā vēlas lūgt LESD 102. panta interpretāciju, lai noteiktu, vai Bronner tests nav piemērojams visos gadījumos, kad tiek atteikta piekļuve infrastruktūrai, ko dominējošā stāvoklī esošs uzņēmums ir iegādājies no valsts privatizācijas ceļā vai ko tas kontrolē saskaņā ar koncesijas līgumu. Pakārtoti iesniedzējtiesa vaicā, vai, lai šajā lietā varētu piemērot Bronner testu, jāizvērtē dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma rīcība un ieguldījumu struktūra, kā arī ieguldījumu apmērs. Iesniedzējtiesa šaubās arī par iespējamām sekām, kas izriet no samērīguma principa piemērošanas šajā lietā. Jānorāda – no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka jautājumi ir uzdoti, pamatojoties uz pieņēmumu, ka aplūkotā infrastruktūra ir būtiska iekārta.

26.      Kā izklāstīšu turpmāk, nesenajā Savienības tiesu judikatūrā ir ieteikta niansēta pieeja Bronner testa piemērojamībai, kas tostarp ir atkarīga no īpašumtiesībām uz infrastruktūru vai kontroles pār tādu infrastruktūru, kāda ir aplūkotā būtiskā iekārta, un no iespējamiem tiesību aktos paredzētajiem pienākumiem.

27.      Runājot par praksi, ko veido atteikums piekļūt infrastruktūrai, kuru dominējošā stāvoklī esošs uzņēmums ir attīstījis savas darbības veikšanai un kura tam pieder, no Tiesas judikatūras izriet, ka šāds atteikums var veidot dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, ja i) šis atteikums var izslēgt jebkādu konkurenci attiecīgajā tirgū; ii) atteikumam nav objektīva pamatojuma; un iii) pati infrastruktūra ir nepieciešama, lai uzņēmums, kas lūdz piekļuvi, varētu veikt darbību, ciktāl šai infrastruktūrai nav nekāda reāla vai potenciāla aizstājēja (6).

28.      Bronner tests ir divkāršs. Pirmkārt, tajā ir noteiktas konkrētas prasības, kurām attiecīgajai infrastruktūrai jāatbilst, lai šo testu varētu piemērot (Bronner prasības). Otrkārt, tajā ir noteiktas sekas, kurām jābūt, ja dominējošā stāvoklī esošs uzņēmums atsaka piekļuvi attiecīgajai infrastruktūrai, lai šo rīcību varētu kvalificēt kā ļaunprātīgu LESD 102. panta izpratnē (Bronner kritēriji). Lai gan otrais jautājums un tā 2.1. apakšpunkts principā attiecas uz Bronner testa pirmo daļu, jāatgādina iemesli, kādēļ Tiesa šādas ļaunprātīgas rīcības konstatēšanai ir noteikusi minētos kritērijus.

29.      Šajā ziņā Tiesa jau ir uzsvērusi – konstatējuma, ka dominējošs uzņēmums ir ļaunprātīgi izmantojis savu stāvokli atteikuma slēgt līgumu ar konkurentu dēļ, sekas ir tādas, ka šis uzņēmums ir spiests slēgt līgumus ar šo konkurentu. Taču šāds pienākums īpaši aizskar brīvību slēgt līgumus un dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma tiesības uz īpašumu, jo uzņēmums, pat ja tas ir dominējošs uzņēmums, principā ir tiesīgs atteikties slēgt līgumu un ir tiesīgs izmantot infrastruktūru, ko tas attīstījis savām vajadzībām (7).

30.      Bronner kritēriji ir paredzēti, lai izveidotu taisnīgu līdzsvaru, pirmkārt, starp prasībām par neizkropļotu konkurenci un, otrkārt, dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma līgumu slēgšanas brīvību un tiesībām uz īpašumu. Piespiešana uzņēmumam dalīties ar aktīviem, ko tas ieguvis par saviem līdzekļiem, var ierobežot inovāciju un ieguldījumus, jo tas samazina jebkura uzņēmuma stimulu veikt ilgtermiņa ieguldījumus un inovācijas (8). Šīs pieejas pamatā ir apsvērums, ka dominējošā stāvolī esošs uzņēmums nebūtu ieguldījis tādā pašā veidā (vai vispār) šādā infrastruktūrā, ja tas būtu zinājis, ka tam būtu pienākums ar šo infrastruktūru dalīties ar saviem konkurentiem (9).

31.      Lai varētu noteikt pienākumu sniegt piekļuvi, Tiesa prasa, ka attiecīgajai infrastruktūrai jābūt nepieciešamai un dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma rīcībai jābūt tādai, kas var likvidēt jebkādu konkurenci. Šo kritēriju stingrība noteikti prasa, lai Bronner tests tiktu piemērots tikai gadījumiem, kas faktiski atbilst sākotnējām prasībām, kuras Tiesa noteikusi saistībā ar šo testu. Atšķirīga šo prasību interpretācija nepamatoti samazinātu LESD 102. panta lietderīgo iedarbību.

32.      Tiesas ieskatā šos kritērijus, pirmkārt, ir paredzēts piemērot gadījumā, ja tiek atteikta piekļuve infrastruktūrai, ko dominējošā stāvoklī esošs uzņēmums ir attīstījis savas darbības vajadzībām un ar saviem ieguldījumiem, tādējādi izvirzot prasību par īpašumtiesībām uz attiecīgo infrastruktūru vai kontroli pār to. Tātad, ņemot vērā šo kritēriju mērķi, tos nav paredzēts piemērot situācijā, kad aplūkotā infrastruktūra ir bijusi finansēta nevis no paša dominējošā stāvoklī esošā uzņēmuma ieguldījumiem, bet, piemēram, no valsts līdzekļiem un ja šis uzņēmums nav šīs infrastruktūras īpašnieks (10).

33.      Otrkārt, Tiesa ir precizējusi Bronner testa piemērojamību situācijā, kad dominējošā stāvoklī esošam uzņēmumam ir tiesību aktos noteikts pienākums, un ir nospriedusi, ka “šāda pienākuma [piešķirt piekļuvi savai infrastruktūrai] noteikšanas dēļ dominējošā stāvoklī esošs uzņēmums tomēr faktiski nevar atteikties sniegt piekļuvi [tai]” (11). Var pieņemt, ka šādā situācijā likumdevējs jau ir izveidojis taisnīgu līdzsvaru starp attiecīgajām interesēm, ņemot vērā nozares īpašos apstākļus un to, ka dominējošā stāvolī esošs uzņēmums saglabā savu lēmumu pieņemšanas autonomiju tikai attiecībā uz iepriekš minētās piekļuves nosacījumiem (12). Tādējādi Tiesa ir noteikusi prasību par dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma pilnīgu autonomiju lēmumu pieņemšanā attiecībā uz šo piekļuvi.

34.      Tiesa ir arī paskaidrojusi, ka Bronner kritēriji ir piemērojami tikai kategoriskiem sadarbības atteikumiem (13), bet ne citiem ļaunprātīgas izmantošanas veidiem (piemēram, maržu saspiešanai vai infrastruktūras iznīcināšanai, proti, dzelzceļa tīkla posma likvidēšanai) (14) vai – attiecībā uz digitālajām platformām – situācijām, kad dominējošā stāvoklī esošs uzņēmums šādu platformu ir izveidojis ne tikai savas uzņēmējdarbības vajadzībām, bet gan ar mērķi ļaut trešām personām – uzņēmumiem – to izmantot (15).

35.      No iepriekš minētā izriet, ka Tiesa ir vēlējusies, lai Bronner tests būtu stingrs – nolūkā izvairīties no tā, ka tiek apdraudēts dominējošā stāvoklī esošu uzņēmumu stimuls ieguldīt savā infrastruktūrā. Tajā pašā laikā Bronner testa tvērums attiecas tikai uz konkrētām situācijām, kad dominējošā stāvoklī esošs uzņēmums pilnībā kontrolē attiecīgo infrastruktūru. Visos pārējos gadījumos, lai rīcību, kas izpaužas kā dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma atteikums sniegt piekļuvi būtiskai infrastruktūrai, varētu uzskatīt par ļaunprātīgu, nevar prasīt, lai Bronner kritēriji būtu izpildīti visos gadījumos (16).

36.      Otro jautājumu un tā 2.1. apakšpunktu analizēšu, ņemot vērā šos apsvērumus.

B.      Par attiecīgo iekārtu novērtējumu, ņemot vērā Bronner testu

37.      Ar otrā jautājuma pirmo daļu iesniedzējtiesa vaicā, vai Bronner testu nevar piemērot visos gadījumos, kad tiek atteikta piekļuve infrastruktūrai, ja to ir izveidojusi valsts par valsts līdzekļiem.

38.      Kā minēts manos ievada apsvērumos, Savienības tiesu judikatūrā ir skaidri norādīts, ka lēmums piemērot vai nepiemērot Bronner testu nebūtu jāpieņem mehāniski. No šīs judikatūras izriet, ka Savienības tiesas aplūko ietekmi uz konkurenci un inovācijām (t.i., vai ļaunprātīga rīcība rada izstumšanas sekas un liedz inovāciju), ne tikai pārbaudot attiecīgās infrastruktūras formu, to, kam uz infrastruktūru ir juridiskas īpašumtiesības vai kas to sākotnēji uzbūvējis (17). Šajā nolūkā Tiesa vērtējumā par Bronner testa piemērojamību ir ņēmusi vērā visus atbilstošos lietas apstākļus (18). Tā ir izvērtējusi jautājumus, kas saistīti ar īpašumtiesībām uz infrastruktūru vai kontroli pār to (19), apgalvotās pretkonkurences iezīmēm (20) un tādu ierobežojumu esību, kas nav saistīti ar lēmumu pieņemšanas autonomiju (21), kā arī ieguldījumu un infrastruktūras attīstības mērķi, un lēmusi katrā lietā, pamatojoties uz šo apstākļu – tos aplūkojot kopumā – ietekmi. Tāpēc, manuprāt, lai lemtu, vai jāpiemēro Bronner tests, iesniedzējtiesai jāizvērtē visi tās izskatāmās lietas atbilstošie apstākļi.

39.      Vienīgi iesniedzējtiesa ir kompetenta konstatēt šos apstākļus, jo prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā Tiesai nevis jākonstatē fakti, bet tikai jāinterpretē atbilstošās Savienības tiesību normas (22). Šajā ziņā Tiesai jāsniedz iesniedzējtiesai atbilde, kas būs lietderīga un ļaus tai izlemt izskatāmo lietu (23).

40.      Kā izriet no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem, iesniedzējtiesas šaubas par Bronner testa piemērojamību ir saistītas ar sekām, kādas jāsecina no dažādiem infrastruktūras iegādes un iegūšanas elementiem, kā arī no kontroles īstenošanas pār to. Iesniedzējtiesai nerodas jautājums par infrastruktūras iegādes un izmantošanas mērķi, un tā arī neizsaka šaubas par dominējošā stāvoklī esošam uzņēmumam pārmestās rīcības iezīmēm. Tāpēc mana analīze būs vērsta uz šādām divām prasībām: i) īpašumtiesības uz infrastruktūru un kontrole pār to un ii) dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma lēmumu pieņemšanas autonomija.

41.      Lai iesniedzējtiesai sniegtu lietderīgu atbildi, šīs prasības jāizvērtē, pamatojoties uz individuāliem šīs lietas elementiem, kuriem ir nozīme, lai noteiktu, vai ir piemērojams Bronner tests, proti, i) iekārtas, ko dominējošā stāvoklī esošs uzņēmums iegādājas no privātām trešām personām, izmantojot privātu finansējumu; ii) iekārtu valsts monopolistiskās izcelsmes nozīme; iii) kontrole pār iekārtām koncesijas gadījumā; iv) to ieguldījumu nozīme, kurus dominējošā stāvoklī esošs uzņēmums veicis pēc privatizācijas; un v) saistības, kas izriet no privatizācijas un koncesijas līgumiem.

1.      Iekārtas, ko dominējošā stāvoklī esošs uzņēmums iegādājies no privātām trešām personām, izmantojot privātu finansējumu

42.      No iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka dažas pamatlietā aplūkotās iekārtas Lukoil grupa iegādājusies pēc savas iniciatīvas un savas uzņēmējdarbības vajadzībām no privātām trešām personām, izmantojot privātu finansējumu. Runa ir par Iliantsi un Ruse naftas bāzēm, kurām Lukoil ieskatā nebija “nekāda sakara ar privatizācijas un koncesijas līgumiem”.

43.      Lukoil mutvārdu procesā apgalvoja – konkurences iestāde esot skaidri norādījusi, ka Bronner tests ir piemērojams attiecībā uz Iliantsi un Ruse naftas bāzēm gandrīz visā pārkāpuma laikposmā, bet šī iestāde tomēr izvēlējusies to nepiemērot.

44.      Neskarot pārbaudi, kas jāveic iesniedzējtiesai, šāda veida būtiskas iekārtas esot klasisks konteksts, kādā jāpiemēro Bronner tests, proti, iekārtas ir uzbūvētas vai iegādātas uzņēmuma uzņēmējdarbības vajadzībām bez valsts iesaistīšanās. Tāpēc Bronner tests principā ir piemērojams, ciktāl šādā situācijā dominējošā stāvoklī esošs uzņēmums ir ieguldījis šajās iekārtās, pamatojoties uz to, ka tas varēs tās izmantot savas uzņēmējdarbības vajadzībām un ka šo uzņēmumu nevajadzētu vieglprātīgi piespiest dalīties ar iekārtām ar saviem konkurentiem.

45.      Spriedumā LG Tiesa atzina, ka Bronner kritērijus ir paredzēts piemērot gadījumā, kad tiek atteikta piekļuve infrastruktūrai, kuras īpašnieks ir dominējošā stāvoklī esošs uzņēmums un kuru tas ir attīstījis pats savas uzņēmējdarbības vajadzībām, izmantojot pats savus ieguldījumus (24). Šķiet, ka šajā spriedumā nav prasīts, lai infrastruktūru noteikti būtu uzbūvējis pats dominējošā stāvoklī esošais uzņēmums; termina “attīstījis” lietojums tikpat labi var nozīmēt “iegādājies ar mērķi to iekļaut uzņēmuma uzņēmējdarbības stratēģijā”. Šajā izpratnē īpašumtiesības var tikt iegūtas jebkādu komercdarījumu ceļā.

46.      No tā izriet, ka Bronner tests principā ir piemērojams attiecībā uz šīm iekārtām, ja iesniedzējtiesa var konstatēt, ka to īpašumtiesības Lukoil grupa ir ieguvusi, veicot komercdarījumus ar privātām trešām personām, izmantojot privātu finansējumu, un ja šī grupa īsteno pilnīgu lēmumu pieņemšanas autonomiju attiecībā uz šīm iekārtām.

2.      Par iekārtu valsts monopolistiskās izcelsmes nozīmi un par to, vai tā “ipso facto” liedz piemērot “Bronner” testu

47.      No iesniedzējtiesas nolēmumu izriet, ka ievērojamākā daļa iekārtu ir cēlusies no valsts īpašumā esošas vai publiskas monopolistiskas infrastruktūras, kuru vēlāk privatizācijas ceļā iegādājies privāts uzņēmums (Lukoil grupa), un uz šo infrastruktūru neattiecas nedz spēkā esoša koncesija, nedz likumā noteikts pienākums sniegt piekļuvi (25). Jānorāda, ka judikatūra, kas tieši attiecas uz šo sadaļu, nav plaša, jo lielākā daļa no šīm nozarēm – telekomunikācijas, enerģētika, dzelzceļš u.c. – tika pakļautas regulatīviem režīmiem saistībā ar to privatizāciju vai liberalizāciju.

48.      Galvenais jautājums ir, vai konkurences iestāde pareizi apgalvo, ka Bronner kritēriji nav jāpiemēro visos gadījumos tikai tāpēc, ka būtisko iekārtu būvniecība nav finansēta no dominējošā stāvoklī esošā uzņēmuma līdzekļiem, bet izriet no valsts monopola un/vai ir finansēta no valsts līdzekļiem.

49.      Uzskatu, ka šāda pieeja būtu pārāk vienkāršota. Lai gan iekārtas izcelsme ir nozīmīgs apsvērums, kā paskaidrošu turpmāk, no saistītās Savienības tiesu judikatūras un Komisijas lēmumu pieņemšanas prakses izriet – tas, ka aktīvi kādreiz bijuši valsts aktīvi (uzbūvēti par valsts līdzekļiem), nav juridiskais pamats, lai ipso facto izslēgtu Bronner testa piemērojamību.

50.      Tāpēc, izvērtējot Bronner testa piemērojamību privatizācijas kontekstā, šis jautājums jāpārbauda katrā atsevišķā gadījumā, ņemot vērā attiecīgās infrastruktūras raksturu, kā arī tās iegādes individuālos aspektus.

51.      Pirmkārt, attiecībā uz Bronner kritērijiem, lai konstatētu ļaunprātīgu piekļuves atteikumu, nepastāv nepieciešama un tieša saikne starp vēsturisku valsts monopolu un šo kritēriju izpildi. Jautājums, vai piekļuve konkrētai infrastruktūrai ir nepieciešama un vai tās atteikums var likvidēt jebkādu konkurenci, ir atkarīgs no faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, kas bijuši apgalvotās ļaunprātīgās izmantošanas brīdī, nevis no notikumiem, kas risinājušies sen pirms apgalvotā konkurences tiesību pārkāpuma.

52.      Otrkārt, nekas LESD 102. pantā – kura otrās daļas b) punktā ir paredzēts, ka ļaunprātīga izmantošana var izpausties kā “ražošanas, tirgus vai tehnikas attīstības ierobežošana, kas kaitē patērētājiem”, – neliecina, ka infrastruktūrai, kura pieder uzņēmumam, kas agrāk bijis valsts monopols, vai kura ir šī uzņēmuma kontrolē, būtu – uz nenoteiktu laikposmu pēc valsts monopola beigām – jāpiemēro atšķirīgi tiesiskie standarti saskaņā ar šo pantu. Attiecībā uz bijušajiem valsts monopoliem šajā pantā nav paredzēta nekāda īpaša attieksme (26).

53.      Tāpēc LESD 102. panta izpratnē privātā īpašumā esoša (bijusī valsts) infrastruktūra juridiski ir līdzīga pilnībā privātai infrastruktūrai ar nosacījumu, ka dominējošā stāvoklī esošs uzņēmums ir šīs infrastruktūras īpašnieks un tam ir pilnīga lēmumu pieņemšanas autonomija attiecībā uz to. It īpaši šajā kontekstā nozīme ir tam, vai infrastruktūra ir iegādāta par taisnīgu cenu, vai dominējošā stāvoklī esošais uzņēmums tajā ir veicis ieguldījumus un vai šis uzņēmums var rīkoties kā īpašnieks sprieduma Bronner piemērošanas nolūkā. Šajā ziņā dominējošā stāvoklī esošam uzņēmumam vajadzētu būt iespējai atsaukties uz Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 17. panta 1. punktā paredzētajām garantijām, saskaņā ar kurām ikvienai personai ir tiesības uz īpašumu, kas iegūts likumīgi, tiesības to lietot un atsavināt, kā arī tiesības attiecībā uz to dot rīkojumu savas nāves gadījumam (27).

54.      Tāpēc pamatlietā iesniedzējtiesai būtu jāpārliecinās, vai Lukoil grupa ir samaksājusi valstij taisnīgu cenu privatizācijas ietvaros. Šajā ziņā norādīšu, ka Tiesa – saistībā ar Savienības tiesībām valsts atbalsta jomā, kam ir cieša saikne ar Savienības konkurences tiesībām, – lietā, kas attiecas uz privatizāciju kalnrūpniecības nozarē, būtībā jau ir nospriedusi (28), ka aktīvu iegāde izsolē un privatizācijas kontekstā jāpielīdzina jebkurai citai aktīvu iegādei. It īpaši Tiesa šajā kontekstā ir uzsvērusi, cik svarīga ir taisnīga cena, “proti, lielākā cena, kādu privāts ieguldītājs, kas darbojas parastos konkurences apstākļos, būtu bijis gatavs maksāt par šo uzņēmumu, ņemot vērā uzņēmuma situāciju”. Turklāt Tiesa ir uzsvērusi, cik svarīgs ir darījuma raksturs; tai jābūt “atklātai un uz konkurenci balstītai konkursa procedūrai saskaņā ar tirgus nosacījumiem”. Iesniedzējtiesai jāpārliecinās, vai pamatlietā ir ievērota līdzīga rakstura procedūra.

55.      Patiesi, ir lietderīgi norādīt, ka arī Komisija iepriekšējos lēmumos ir aplūkojusi privatizēto būtisko infrastruktūru līdzīgi spriedumā Bronner noteiktajai sistēmai. Pirms sprieduma Bronner Komisija doktrīnu par būtisko infrastruktūru bija izstrādājusi virknē lietu, kas saistītas ar piekļuvi transporta infrastruktūrai. Šajās pirmajās lietās pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, kuras attiecās uz privatizētām ostām un prāmju termināļiem (lietas Sealink/B&I – Holyhead un Sea Containers/Stena Sealink) (29), Komisija šo doktrīnu piemēroja attiecībā uz piekļuvi ostām, tādējādi netieši atzīstot, ka ostas ir nepieciešamas prāmju operatoriem un ka piekļuves atteikums likvidētu konkurenci. Lai gan šīs lietas ir senākas par spriedumu Bronner, Komisijas pieeja jau iepriekš par to liecināja.

56.      Turpinot – no lietām pirms sprieduma Bronner, piemēram, Magill (30) un IMS Health (31), izriet, ka pat tad, ja aktīvi sākotnēji bijuši izveidoti ar valsts līdzdalību vai juridisku ekskluzivitāti, lai tiem piespiedu kārtā piešķirtu piekļuvi, bija jābūt tādiem “ārkārtas apstākļiem”, kādi minēti spriedumā Bronner (nepieciešamība, jauns produkts utt.).

57.      Turklāt manis piedāvāto pieeju apstiprina sprieduma LG 75. punkts. No tā var secināt, ka Bronner tests pats par sevi ir izslēgts, “ja dominējošais stāvoklis izriet no likumīga monopola, it īpaši, ja attiecīgā infrastruktūra pieder valstij un ir tikusi uzbūvēta un attīstīta par valsts līdzekļiem”. Tāpēc gadījumā, ja nav likumīga monopola un īpašumtiesības ir nodotas privātai struktūrai privatizācijas kontekstā, automātiska izslēgšana no Bronner testa nav izsecināma no Tiesas judikatūras, un iesniedzējtiesai jāizvērtē īpašumtiesību un kontroles tiesību apjoms. Galu galā, viens no minētā testa mērķiem ir dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma īpašumtiesību aizsardzība tādējādi, lai piekļuve uzņēmuma infrastruktūrai piespiedu kārtā konkurentiem tiktu piešķirta tikai tad, ja tas būtu piemēroti un pamatoti.

58.      Tāpēc nevar uzskatīt, ka situācija, kad infrastruktūra par atlīdzību tikusi nodota privātam uzņēmumam un šis uzņēmums bijis spiests pārņemt bijušā īpašnieka – kas bija valsts – saistības pret trešām personām (proti, parādus, līgumsaistības vai ar vidi saistītas izmaksas), ir līdzvērtīga situācijai, kad bijušais valsts monopols ir “mantojis” būtisko infrastruktūru (kā tas ir spriedumā LG – minētajā lietā dominējošā stāvoklī esošs uzņēmums bija valsts uzņēmums un infrastruktūra tam principā tika nodota bez maksas).

59.      Visbeidzot jānorāda, ka gan jaunākā Vispārējās tiesas judikatūra, gan Komisijas lēmumu pieņemšanas prakse liecina par tādu pašu pieeju. Lietā Bulgarian Energy Holding (32) tas, ka šīs vienības tīklu vēsturiski uzbūvējusi valsts, neliedza Vispārējai tiesai – vai Komisijai savā lēmumā – piemērot Bronner testu.

60.      Tāpēc apstāklis, ka infrastruktūra agrāk piederējusi valstij un ka to uzbūvējusi valsts, nenozīmē, ka, tiklīdz šī infrastruktūra privatizācijas ceļā nonāk privātā īpašumā, Bronner kritērijus var automātiski noraidīt.

61.      No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka iekārtu valsts monopola izcelsme automātiski neliedz piemērot Bronner testu – ar nosacījumu, ka tad, ja dominējošā stāvoklī esošs uzņēmums privatizācijas ceļā ir iegādājies būtiskas valsts monopola izcelsmes iekārtas, šīs iekārtas ir tā īpašumā un kontrolē un tas negūst labumu no likumīga monopola.

3.      Kontrole pār iekārtām koncesijas gadījumā

62.      Šajā iedaļā ir izvērtēts, kāda nozīme ir kontrolei pār iekārtām, lai pārbaudītu, vai ir piemērojams Bronner tests. Citiem vārdiem, šajā kontekstā ir aplūkots, kāda nozīme ir tam, ka dažas no pamatlietā aplūkotajām infrastruktūrām nepieder Lukoil grupai, bet šī grupa tās apsaimnieko, pamatojoties uz koncesiju. It īpaši šajā iedaļā runa ir par iekārtu – Rosenets ostas termināli –, kas pieder Bulgārijas valstij, taču saskaņā ar koncesiju uz 35 gadiem ir nodots Lukoil grupas rīcībā.

63.      Pretēji konkurences iestādes argumentiem ar to vien, ka Lukoil grupa nav šīs iekārtas īpašniece, nepietiek, lai izslēgtu Bronner testa piemērojamību. Spriedumā IMS Health (33) Tiesa ir uzsvērusi apstākli, ka “produkts vai pakalpojums ir uzņēmuma kontrolē”. Turklāt, kā ģenerāladvokāts A. Rants [A. Rantos] norādījis secinājumos lietā European Superleague Company,  “saskaņā ar būtisko resursu teoriju dominējošs uzņēmums, kuram pieder vai kurš kontrolē būtisko infrastruktūru, var tikt piespiests sadarboties ar konkurentiem, dodot piekļuvi tai bez jebkādas diskriminācijas” (34). Iepriekš minētie apsvērumi un judikatūra norāda uz iespēju paplašināt izpratni par attiecībām starp dominējošā stāvoklī esošu uzņēmumu un attiecīgo būtisko iekārtu no stricto sensu piederības līdz kontroles situācijai.

64.      Attiecībā uz Bronner testa ietekmi jānorāda, ka tas koncentrējas uz piekļuves būtiskai infrastruktūrai atteikuma sekām attiecībā uz konkurentiem un patērētājiem, kā arī uz alternatīvu trūkumu, ko var radīt dominējošā stāvoklī esošs uzņēmums, kuram pieder iekārta vai kurš to kontrolē (35). Sprieduma Bronner 41. punktā minētos trīs Bronner kritērijus Tiesa ir ierobežojusi tādējādi, lai aizsargātu dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma stimulu ieguldīt, kā arī tā vispārējās tiesības uz īpašumu un brīvību izvēlēties savus tirdzniecības partnerus, lai nodrošinātu, ka pienākums piešķirt piekļuvi būtiskai infrastruktūrai joprojām ir “ārkārtas apstāklis”. Ņemot vērā šo kontekstu, sprieduma Bronner pamatojums ļauj prasību par “īpašumtiesībām” skatīt plaši, proti, ka tā ietver arī “kontroli” pār būtisku iekārtu (atsakot piekļuvi šādai iekārtai, tiek izslēgta konkurence), un ar to ir pietiekami.

65.      Kā ģenerāladvokāts F. Dž. Džeikobss norādījis secinājumos lietā Bronner, būtisko iekārtu doktrīna koncentrējas uz izstumšanas seku novēršanu (36). Šajā ziņā piekļuves šādām iekārtām ļaunprātīga atteikuma gadījumā patērētājiem tiktu nodarīts tāds pats kaitējums neatkarīgi no tā, vai dominējošā stāvoklī esošs uzņēmums ir šo iekārtu “īpašnieks” vai “koncesionārs”. To paturot prātā, pirmkārt, koncesionāram saskaņā ar koncesijas līgumu jābūt pilnvarām īstenot kontroli, kas būtībā ir pielīdzināmas īpašumtiesībām, tostarp pilnīgu lēmumu pieņemšanas autonomiju attiecībā uz šādas iespējas izmantošanu. Otrkārt, lai gūtu labumu no savu tiesību – kas izriet no šāda līguma – aizsardzības, dominējošā stāvoklī esošs uzņēmums noteikti ir samaksājis taisnīgu cenu par šīs iekārtas izmantošanu. Iesniedzējtiesai jāizvērtē, vai tas tā ir pamatlietā.

66.      Tāpēc, lai gan dominējošā stāvoklī esošs uzņēmums var nebūt būtiskas iekārtas īpašnieks, apstāklis, ka tam uz šo iekārtu ir tiesības – proti, ekskluzīvas tiesības –, kas iegūtas koncesijas līguma ceļā par taisnīgu cenu un kas šim uzņēmumam piešķir kontroli pār iekārtu (it īpaši, padarot neiespējamu trešo personu piekļuvi iekārtai bez dominējošā stāvoklī esošā uzņēmuma piekrišanas), var būt pietiekams, lai pamatotu Bronner testa piemērošanu. Šādu pieeju Vispārējā tiesa un Komisija izmantoja lietā Bulgarian Energy Holding (37).

67.      Tāpēc, manuprāt, Bronner tests principā ir vienlīdz piemērojams neatkarīgi no tā, vai dominējošais uzņēmums ir tiešais iekārtas īpašnieks vai arī tas to ekspluatē saskaņā ar koncesiju. Tomēr svarīgi ir tas, ka koncesiju lietās bieži ir būtiski “nosacījumi” (38), jo dominējošā stāvoklī esošs uzņēmums šādā situācijā var nespēt pierādīt, ka tam ir pietiekama kontrole vai tiesības pār iekārtu un it īpaši tiesības izslēgt konkurentu piekļuvi tai – atšķirībā no uzņēmuma Bronner īstenotās neierobežotās kontroles pār minētajā lietā aplūkoto infrastruktūru, kuras vienīgais īpašnieks tas bija. Šādā situācijā dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma lēmumu pieņemšanas autonomija, tostarp brīvība izvēlēties savus tirdzniecības partnerus, ir ierobežota.

68.      No tā izriet – lai gan dominējošā stāvoklī esošs uzņēmums var nebūt būtiskas iekārtas īpašnieks, ar to vien, ka tam attiecībā uz iekārtu ir tiesības – proti, ekskluzīvas tiesības –, kas izriet no koncesijas līguma, ar kuru par taisnīgu cenu šim uzņēmumam piešķirta lēmumu pieņemšanas autonomija, lai īstenotu kontroli pār iekārtu (it īpaši, padarot neiespējamu trešo personu piekļuvi iekārtai bez dominējošā stāvoklī esošā uzņēmuma piekrišanas), pietiek, lai pamatotu Bronner testa piemērošanu – ar nosacījumu, ka šīs tiesības neierobežo koncesijas līguma noteikumi.

4.      Pēc privatizācijas veikto ieguldījumu nozīme

69.      Iesniedzējtiesa arī vēlas noskaidrot, vai – lai secinātu, ka Bronner tests ir piemērojams situācijā, kad dominējošā stāvoklī esošs uzņēmums no valsts ir ieguvis svarīgas nozīmes infrastruktūru (privatizācijas vai koncesijas ceļā), – jāņem vērā arī citi apstākļi, piemēram, no privatizācijas vai koncesijas līguma izrietošo saistību izpilde, iespējamo ieguldījumu apmērs un tas, vai ieguldījumi ir veikti pēc uzņēmuma iniciatīvas vai kā daļa no līguma izpildes.

70.      Iesniedzējtiesa arī būtībā vaicā, vai konkurences iestādei, izvērtējot minētos jautājumus, būtu jāpiemēro samērīguma princips, lai nodrošinātu, ka gadījumā, ja dominējošā stāvoklī esošam uzņēmumam ir pienākums piešķirt piekļuvi savai iekārtai, tas netiek nepamatoti sodīts par ieguldījumiem, ko tas veicis vai faktiski veic.

71.      Pat tad, ja būtiskai iekārtai ir valsts monopola izcelsme, dominējošā stāvoklī esošs uzņēmums var būt veicis ievērojamus turpmākus ieguldījumus (uzturēšana, modernizācija, jaudas palielināšana, jaunu produktu vai pakalpojumu ieviešana utt.) un/vai samaksājis taisnīgu cenu privatizācijas kontekstā. Šī uzņēmuma skatījumā tās ir neatgūstamas izmaksas, un tam ir likumīgas tiesības gūt labumu no šiem ieguldījumiem.

72.      Tādēļ, kā izriet no šo secinājumu 53. un 68. punkta, ja dominējošā stāvoklī esošs uzņēmums privatizācijas vai koncesijas procedūras laikā un pēc tam ir rīkojies kā saprātīgs tirgus dalībnieks, tas ir pelnījis, lai tā tiesības uz īpašumu tiktu aizsargātas un arī lai tam būtu brīvība slēgt līgumus tāpat kā tādas infrastruktūras īpašniekiem, kas iegūta vispārējas uzņēmējdarbības laikā, ja vien šīs tiesības neierobežo privatizācijas vai koncesijas līgums.

5.      Saistības, kas izriet no privatizācijas un koncesijas līgumiem

73.      Pirms izvērtēšu no privatizācijas vai koncesijas līgumiem izrietošo saistību ietekmi, jāatgādina – Tiesa jau ir precizējusi, ka Bronner tests nav piemērojams, ja dominējošā stāvoklī esošam uzņēmumam ir tiesību aktos noteikts pienākums (39) nodrošināt piekļuvi infrastruktūrai, kas ir tā kontrolē (40).

74.      Šajā ziņā Tiesa ir nospriedusi, ka tiesiskajā regulējumā paredzētajam pienākumam var būt nozīme, izvērtējot ļaunprātīgu rīcību LESD 102. panta izpratnē (41). Tiesa ir arī precizējusi – tas, ka ir noteikts šāds pienākums, ietekmē dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma lēmumu pieņemšanas autonomiju (42). Šajā izpratnē, ņemot vērā tiesību aktos noteikto pienākumu, šis uzņēmums vairs nevar (brīvi) atteikt piekļuvi (43).

75.      No Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka iesniedzējtiesai nav nekādu šaubu par tiesību aktos noteiktajiem pienākumiem un to ietekmi uz attiecīgo infrastruktūru.

76.      Saskaņā ar iesniedzējtiesas nolēmumu Bulgārijas valstij pieder Rosenets ostas terminālis, kas ir daļa no “valsts nozīmes Burgasas sabiedriskā transporta ostas”. Kā var skaidri secināt no iesniedzējtiesas nolēmuma II.3. punkta, Rosenets ostas termināli Lukoil Burgas ekspluatē saskaņā ar koncesijas līgumu (44), kas noslēgts uz 35 gadiem. No Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka šajā koncesijas līgumā ir prasīts, lai i) dominējošā stāvoklī esošs uzņēmums sniegtu piekļuvi tā ostas pakalpojumiem (45) un, ii) sniedzot šādu piekļuvi, tas neveiktu nekādas darbības, kas izpaužas kā dominējoša stāvokļa ļaunprātīga izmantošana (46).

77.      Ņemot vērā šos faktiskos apstākļus, šī lieta rada vēl nebijušu jautājumu par to, vai ir iespējams konstatēt analoģiju starp tiesību aktos noteiktu pienākumu piešķirt piekļuvi, no vienas puses, un koncesijas līgumu un/vai privatizācijas līgumu, no otras puses, ja tajos tieši vai netieši ir ietverti noteikti pienākumi, ko dominējošā stāvoklī esošajam uzņēmumam ir uzlikusi valsts saistībā ar attiecīgo iekārtu.

78.      No iepriekš minētās Tiesas judikatūras izriet, ka tad, ja dominējošā stāvoklī esošam uzņēmumam ir tiesību aktos noteikti pienākumi, aspekts, kas nosaka, vai ir piemērojams Bronner tests, ir – vai attiecīgais dominējošais uzņēmums var brīvi izlemt atteikt sniegt piekļuvi infrastruktūrai. Tāpēc nozīme ir tiesību aktos noteikto pilnvaru īstenošanas sekām. Šo iemeslu dēļ uzskatu, ka ir iespējams konstatēt analoģiju ar situāciju, kad kompetentā valsts iestāde – koncesijas līguma vai privatizācijas līguma ceļā – vienpusēji nosaka pienākumu sniegt piekļuvi, īstenojot pilnvaras, kas tai piešķirtas attiecīgajos normatīvajos aktos, pat ja tas tiek veikts īpaša civiltiesiska darījuma formā. Tomēr ir svarīgi, lai instruments, kuru valsts izvēlas izmantot – likumīgs, līgumisks vai normatīvs –, faktiski radītu saistošu pienākumu sniegt piekļuvi attiecīgajai iekārtai un šajā ziņā ietvertu skaidru, precīzu un beznosacījumu formulējumu.

79.      No Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka Bulgārijas valsts ir izmantojusi vairākus valsts varas prerogatīvām atbilstošus līdzekļus: i) veidu, kādā tā ir definējusi privatizācijas un koncesijas līgumu noteikumus; ii) “zelta akciju” piešķiršanu Lukoil Burgas kapitālā, kas valstij piešķir veto tiesības attiecībā uz noteiktiem uzņēmuma stratēģiskiem lēmumiem; iii) leģislatīvus pasākumus (t.i., naftas infrastruktūras klasificēšanu par stratēģisku infrastruktūru); un iv) pienākumu noteikšanu piešķirt trešām personām piekļuvi daļai no uzglabāšanas jaudas. Šādos apstākļos iesniedzējtiesai jāpārbauda, vai Lukoil grupas lēmumu pieņemšanas autonomija patiešām ir tik ierobežota, ka tā saglabā lēmumu pieņemšanas autonomiju tikai attiecībā uz piekļuves nosacījumiem(47).

80.      No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Bronner testa piemērojamība būtu jāizslēdz gadījumos, kad privatizācijas līgums, koncesijas līgums vai citi saistīti pasākumi ierobežo dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma lēmumu pieņemšanas autonomiju, ar nosacījumu, ka šādus noteikumus paredzējusi kompetentā valsts iestāde, īstenojot savu kompetenci saskaņā ar atbilstošajām tiesiskā regulējuma normām. Iesniedzējtiesai jāpārbauda, vai tas tā ir.

IV.    Secinājumi

81.      Ierosinu Tiesai uz Administrativen sad Sofia‑oblast (Sofijas apgabala Administratīvā tiesa, Bulgārija) uzdoto otro jautājumu un tā 2.1. apakšpunktu atbildēt šādi:

1)      1998. gada 26. novembra sprieduma Bronner (C‑7/97, EU:C:1998:569) 41. punktā minētais tests principā ir piemērojams, ja var konstatēt, ka:

a)      dominējošā stāvoklī esošs uzņēmums īpašumtiesības uz būtisko iekārtu ir ieguvis, pamatojoties uz komercdarījumu ar privātām trešām personām un izmantojot privātu finansējumu, ar nosacījumu, ka tas attiecībā uz šo iekārtu īsteno pilnīgu lēmumu pieņemšanas autonomiju;

b)      dominējošā stāvoklī esošs uzņēmums, kas privatizācijas ceļā ir ieguvis valsts monopola izcelsmes būtisku iekārtu, negūst labumu no likumā noteiktā monopola un šī iekārta ir tā īpašumā un kontrolē;

c)      dominējošā stāvoklī esošs uzņēmums nav attiecīgās būtiskās iekārtas īpašnieks, tomēr tam ir tiesības, proti, ekskluzīvas tiesības, kas izriet no koncesijas līguma, ar kuru šim uzņēmumam par taisnīgu cenu piešķirta lēmumu pieņemšanas autonomija, lai īstenotu pilnīgu kontroli pār šo iekārtu.

2)      Bronner testa piemērojamība jāizslēdz situācijās, kad privatizācijas līgumā, koncesijas līgumā vai saistītos pasākumos, kas attiecas uz būtisko iekārtu, ir ietverti noteikumi, kas ierobežo dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma lēmumu pieņemšanas autonomiju, ar nosacījumu, ka šos noteikumus paredzējusi kompetentā valsts iestāde, īstenojot pilnvaras, kas tai piešķirtas ar atbilstošajām tiesiskā regulējuma normām.

Iesniedzējtiesai jāizvērtē, vai pamatlietā ir piemērojams Bronner tests.

1      Oriģinālvaloda – angļu.

2      Spriedums, 1998. gada 26. novembris (C‑7/97, turpmāk tekstā – “spriedums Bronner”, EU:C:1998:569).

3      2023. gada 4. aprīļa Lēmums Nr. 332 (turpmāk tekstā –“konkurences iestādes lēmums”).

4      Spriedums, 2023. gada 12. janvāris, Lietuvos geležinkeliai/Komisija (C‑42/21 P, turpmāk tekstā – “spriedums LG”, EU:C:2023:12).

5      Komisijas paziņojums – Norādījumi par Komisijas prioritātēm, piemērojot EK līguma 82. pantu dominējošu uzņēmumu ļaunprātīgai, izslēdzošai rīcībai (OV 2009, C 45, 7. lpp.).

6      Skat. spriedumus Bronner, 41. punkts; LG, 79. punkts, un 2024. gada 10. septembris, Google un Alphabet/Komisija (Google Shopping) (C‑48/22 P, turpmāk tekstā – “spriedums Google Shopping”, EU:C:2024:726, 89. punkts).

7      Spriedums, 2021. gada 25. marts, Slovak Telekom/Komisija (C‑165/19 P, turpmāk tekstā – “spriedums Slovak Telekom”, EU:C:2021:239, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).

8      Skat. ģenerāladvokāta F. Dž. Džeikobsa [F. G. Jacobs] secinājumus lietā Bronner (C‑7/97, EU:C:1998:264, 57. punkts).

9      Šīs pašas bažas ir atspoguļotas arī Amerikas Savienoto Valstu Augstākās tiesas judikatūrā (Verizon Communications, Inc. pret Law Offices of Curtis, pret Trinko, LLP, 540 US Nr. 02‑682 (2004)).

10      Spriedums LG, 86. un 87. punkts. Dominējošā uzņēmuma atteikums sniegt piekļuvi tā rīcībā esošajai infrastruktūrai pēc tam, kad tas bez maksas “mantojis” no valsts iestādēm tiesības to izmantot, jāanalizē, ņemot vērā nevis sprieduma Bronner konkrētos kritērijus, bet gan LESD 102. panta vispārējos kritērijus, kā autonoms ļaunprātīgas izmantošanas veids (spriedums LG, 91. punkts un tajā minētā judikatūra).

11      Spriedums LG, 88. punkts un tajā minētā judikatūra.

12      Šajā nozīmē skat. spriedumu LG, 88. punkts.

13      Spriedums Google Shopping, 90. punkts.

14      Attiecīgi spriedumi Slovak Telekom, 59. un 60. punkts, un LG, 91. punkts.

15      Spriedums, 2025. gada 25. februāris, Alphabet u.c. (C‑233/23, EU:C:2025:110, 44. punkts).

16      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 17. februāris, TeliaSonera Sverige (C‑52/09, EU:C:2011:83, 58. punkts).

17      Skat., piemēram, spriedumus, 2012. gada 6. decembris, AstraZeneca/Komisija (C‑457/10 P, EU:C:2012:770), kurā tiesa nosprieda, ka patentu ļaunprātīga izmantošana ģenērisko zāļu aizkavēšanai bijusi ļaunprātīga izmantošana, jo tā izslēdza konkurentus un inovācijas, pat ja IP tiesības bija likumīgas; 2011. gada 17. februāris, TeliaSonera Sverige (C‑52/09, EU:C:2011:83, 60.–77. punkts); Slovak Telekom, 50., 51. un 109. punkts, kuros uzsvērtas izslēgšanas sekas; 2022. gada 12. maijs, Servizio Elettrico Nazionale u.c. (C‑377/20, EU:C:2022:379), kurā Tiesa nosprieda, ka vēsturisko klientu datu izmantošana varētu būt ļaunprātīga, ja tā varētu izslēgt konkurētspējīgus piedāvājumus, neatkarīgi no dominējošā uzņēmuma vēsturiskajām tiesībām iegūt datus; LG, 134. punkts, uzsverot izslēgšanas sekas; un Google Shopping, kurā Tiesa nosprieda, ka prioritātes piešķiršana saviem produktiem jāizvērtē, veicot analīzi, kas balstīta uz sekām. Skat. arī spriedumus, 2007. gada 17. septembris, Microsoft/Komisija (T‑201/04, EU:T:2007:289), koncentrējoties uz kaitējumu inovācijai un patērētājiem; un 2023. gada 25. oktobris, Bulgarian Energy Holding u.c./Komisija (T‑136/19, turpmāk tekstā – “spriedums Bulgarian Energy Holding”, EU:T:2023:669, 235. un nākamie punkti), ar ko atcelts attiecīgais Komisijas lēmums, jo “izslēgšanas sekas nedrīkst būt tikai hipotētiskas”.

18      Skat. spriedumu LG, 78. punkts un tajā minētā judikatūra.

19      Skat., piemēram, spriedumu LG, 75. un 78. punkts un tajos minētā judikatūra.

20      Skat., piemēram, spriedumu Google Shopping, 158. punkts (Tiesa noraidīja to, ka Komisijas vērtējums ir bijis tīri spekulatīvs, konstatēdama, ka Komisija analīzi bija pamatojusi ar i) elementiem, kuri no konkurences tiesību viedokļa ir aizdomīgi, un ii) ar nozīmīgiem īpašiem apstākļiem saistībā ar tās infrastruktūras raksturu, kas ir šīs atšķirīgās attieksmes pamatā).

21      Skat., piemēram, spriedumu LG, 88. punkts.

22      Spriedums, 2024. gada 4. oktobris, Bezirkshauptmannschaft Landeck (Mēģinājums piekļūt mobilajā tālrunī saglabātajiem personas datiem) (C‑548/21, EU:C:2024:830, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).

23      Spriedums, 2019. gada 28. marts, Cogeco Communications (C‑637/17, EU:C:2019:263, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).

24      Spriedums LG, 86. punkts.

25      Tā tas bija līdz brīdim, kad tika noteikts tiesību aktos paredzētais pienākums. Skat. šo secinājumu 14. punktu.

26      Patiesi, līdzīga argumentācija jau ir bijusi izvirzīta Tiesā. Skat., piemēram, lietu, kurā tika pasludināts spriedums Slovak Telekom. Turklāt – pretēji Vispārējās tiesas spriedumam minētajā lietā – Tiesa apelācijas tiesvedībā spriedumu pamatoja nevis ar dominējošā stāvokļa monopolistisko izcelsmi, bet gan ar tiesību aktos noteiktu pienākumu nodrošināt piekļuvi un rīcības raksturu.

27      Spriedums, 2019. gada 21. maijs, Komisija/Ungārija (Lauksaimniecības zemes lietojuma tiesības) (C‑235/17, EU:C:2019:432, 67. un nākamie punkti).

28      Spriedums, 2001. gada 20. septembris, Banks (C‑390/98, EU:C:2001:456, 77. punkts).

29      Komisijas Lēmums (1992. gada 11. jūnijs) par EEK līguma 86. panta piemērošanas procedūru (IV/34.174 – Sealink/B&I – Holyhead: pagaidu pasākumi), pieejams: https://ec.europa.eu/competition/antitrust/cases/dec_docs/34174/34174_2_2.pdf); un Komisijas Lēmums (1993. gada 21. decembris) par [EKL] 86. panta piemērošanas procedūru (IV/34.689 – SEA Containers pret Stena Sealink – Pagaidu pasākumi) (OV 1994, L 15, p. 8).

30      Spriedums, 1995. gada 6. aprīlis (C‑241/91 P un C‑242/91 P, EU:C:1995:98, 53. un nākamie punkti).

31      Spriedums, 2004. gada 29. aprīlis (C‑418/01, EU:C:2004:257, 28. un nākamie punkti).

32      Patlaban tiek izskatīta apelācijas sūdzība Tiesā. Sprieduma Bulgarian Energy Holding 250.–269. punktā Vispārējā tiesa apstiprināja Bronner testa piemērošanu.

33      Spriedums, 2004. gada 29. aprīlis (C‑418/01, EU:C:2004:257, 28. un 29. punkts).

34      C‑333/21, EU:C:2022:993, 138. punkts (mans izcēlums).

35      Piekļuves būtiskai iekārtai ļaunprātīga atteikuma gadījumā tiek likvidēta konkurence, un bez šādas piekļuves konkurence nevar būt veiksmīga.

36      C‑7/97, EU:C:1998:264, 43. punkts.

37      Skat. spriedumu Bulgarian Energy Holding, 261. un nākamie punkti, kā arī Komisijas lēmumu šajā lietā (ko Vispārējā tiesa atcēla citu iemeslu dēļ). Bulgarian Energy Holding apgalvoja, ka tā nevar būt atbildīga par piekļuves atteikumu, jo tā nav nedz attiecīgās iekārtas īpašniece, nedz pārvades sistēmas operatore. Vispārējā tiesa šo argumentāciju noraidīja.

38      Piemēram, pienākums nodrošināt trešo personu piekļuvi iekārtai dominējošā uzņēmuma konkurentiem, it īpaši tīklu nozarēs.

39      Iekārtas, uz kurām attiecas tiesību aktos noteikts pienākums sniegt piekļuvi, jau ir pakļautas nozares tiesību aktos noteiktajam pienākumam sniegt piekļuvi trešām personām, piemēram, telekomunikāciju tīkliem, uz kuriem attiecas noteikumi par piekļuves vietējai sakaru līnijai atsaistīšanu (local‑loop unbundling rules), energotīkliem vai dzelzceļa infrastruktūrai, attiecībā uz ko tiesiskais regulējums paredz atvērtu piekļuvi ar reglamentētiem nosacījumiem.

40      Spriedums LG, 89. punkts. Skat. arī spriedumu Slovak Telekom, 57.–60. punkts (it īpaši, ņemot vērā tiesību aktos noteikto ex ante pienākumu sniegt piekļuvi, nav jāpierāda nepieciešamība). Turklāt minētā sprieduma 51. punktā Tiesa ir paskaidrojusi – lai gan piekļuves ierobežojumi var būt ļaunprātīgas izmantošanas veids, ja tie spēj radīt vismaz potenciālas pretkonkurences sekas vai pat izstumšanas ietekmi attiecīgajos tirgos, tie nevar tikt pielīdzināti vienkāršam atteikumam ļaut konkurentam piekļūt infrastruktūrai, jo kompetentajai konkurences iestādei vai kompetentajai valsts tiesai nebūs pienākuma dominējošā stāvoklī esošu uzņēmumu piespiest dot piekļuvi tā infrastruktūrai, tāpēc ka šī piekļuve jau būs piešķirta. Pasākumi, kas tiks veikti šādā kontekstā, līdz ar to mazāk kaitēs dominējošā uzņēmuma brīvībai slēgt līgumus un tā tiesībām uz īpašumu nekā tas, ka tam jānodrošina piekļuve savai infrastruktūrai, kad šis uzņēmums to ir paredzējis savas darbības vajadzībām.

41      Spriedums LG, 88. un 89. punkts un tajos minētā judikatūra.

42      Turpat, 88. punkts.

43      Spriedums Slovak Telekom, 57. punkts.

44      Ar Bulgārijas Republikas Ministru padomes 2011. gada 22. marta Lēmumu Nr. 172 Bulgārijas valsts piešķīra pakalpojumu koncesiju Rosenets ostas terminālim.

45      Koncesijas līguma starp Bulgārijas Republiku un LUKOIL Neftohim Burgas AD 32. panta 2. punkts; līgums pieejams https://nkr.government.bg/ConcessionaireProcedures/ConcessionaireProcedureInfo/b5b444ae-11f9-4bbc-9557-fa3250ce48a6.

46      Koncesijas līguma 32. panta 6. punkts. Attiecībā uz privatizēto infrastruktūru iesniedzējtiesa norāda, ka Bulgārijas valstij ir zināma ietekme uz Lukoil Burgas lēmumu pieņemšanas pilnvarām, kā arī to, ka attiecīgajai infrastruktūrai Bulgārijas tiesībās ir stratēģiska nozīme.

47      Šajā nozīmē skat. spriedumu LG, 88. punkts.