1

Prasītāja Synapsa Med sp. z o.o. ar prasību, kas celta saskaņā ar LESD 263. pantu, lūdz atcelt Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroja (EUIPO) Apelāciju piektās padomes 2023. gada 9. janvāra lēmumu (lieta R 923/2022-5) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

2

Ar 2024. gada 6. februāra vēstuli prasītājas pārstāvis informēja Vispārējo tiesu, ka viņš pārtrauc pārstāvēt prasītāju.

3

Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 89. pantā paredzētajiem procesa organizatoriskajiem pasākumiem Vispārējā tiesa ar 2024. gada 9. februāra vēstuli informēja prasītājas pārstāvi, ka viņš paliks tās kontaktpersona līdz brīdim, kad prasītāja iecels jaunu pārstāvi. Vispārējā tiesa arī viņu aicināja informēt prasītāju, ka tai, kā noteikts Reglamenta 51. panta 1. punktā, jāieceļ jauns pārstāvis. Tā piebilda, ka tad, ja jaunais prasītājas pārstāvis, vēlākais līdz 2024. gada 26. februārim, to neinformēs par šādu iecelšanu, tā plāno pēc savas ierosmes konstatēt, ka tiesvedība ir jāizbeidz saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 131. panta 2. punktu.

4

Prasītāja noteiktajā termiņā neiecēla jaunu pārstāvi.

5

Vispārējās tiesas Reglamenta 89. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros Vispārējā tiesa ar 2024. gada 7. marta vēstuli uzdeva lietas dalībniekiem jautājumu rakstveida atbildes sniegšanai, lai tie varētu paust viedokli par iespēju Vispārējai tiesai, izdodot motivētu rīkojumu, pēc savas ierosmes konstatēt, ka tiesvedība jāizbeidz saskaņā ar Reglamenta 131. panta 2. punktu.

6

Ar 2024. gada 21. marta vēstuli persona, kas iestājusies lietā, Gravity Brand Holdings LLC uz Vispārējās tiesas jautājumu atbildēja apstiprinoši. Tā piebilda, ka būtu atbilstoši, ja Vispārējā tiesa piespriestu prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

7

Ar 2024. gada 22. marta vēstuli EUIPO lūdza Vispārējo tiesu noraidīt prasību un nepiespriest tam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Tas arī precizēja, ka tam nav radušies atlīdzināmi tiesāšanās izdevumi. It īpaši EUIPO norāda, ka atbilstoši reglamenta 131. panta 2. punktam konstatējuma, ka tiesvedība ir jāizbeidz, ietekme būtu tāda, ka apstrīdētais lēmums neradītu sekas saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 (2017. gada 14. jūnijs) par Eiropas Savienības preču zīmi (OV 2017, L 154, 1. lpp.) 71. panta 3. punktu.

8

EUIPO apgalvo, ka prasītājas pienākums nodrošināt, lai to pārstāvētu advokāts, ir būtisks procesuāls noteikums, kura neievērošana padara prasību par nepieņemamu Vispārējā tiesā. Turklāt EUIPO ieskatā, ja Vispārējā tiesa tiesvedības laikā konstatē, ka prasītāja vairs neievēro minēto noteikumu, tai ir atļauts interpretēt šo faktu vai nu kā atteikšanos no prasības atbilstoši Reglamenta 125. pantam, vai kā šķērsli procesa turpināšanai – kālab prasība acīmredzami kļūst noraidāma atbilstoši Reglamenta 126. pantam – vai arī kā absolūtu šķērsli tiesas procesam saskaņā ar Reglamenta 129. pantu.

9

Prasītāja noteiktajā termiņā neatbildēja uz Vispārējās tiesas jautājumu.

10

Saskaņā ar Reglamenta 131. panta 2. punktu, ja prasītājs vairs neatbild uz Vispārējās tiesas lūgumiem, Vispārējā tiesa pēc lietas dalībnieku uzklausīšanas pēc savas ierosmes var atzīt, izdodot motivētu rīkojumu, ka tiesvedība ir jāizbeidz.

11

Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru no Eiropas Savienības Tiesas statūtu 19. panta trešās un ceturtās daļas un 21. panta pirmās daļas, kas piemērojamas Vispārējai tiesai atbilstoši šo pašu statūtu 53. panta pirmajai daļai, it īpaši no minēto statūtu 19. panta trešajā daļā izmantotā vārda “pārstāv”, izriet, ka, lai celtu prasību Vispārējā tiesā, lietas dalībnieki, kas nav dalībvalstis, Eiropas Savienības iestādes, valstis, kas ir Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) līguma puses, bet nav dalībvalstis, vai šajā līgumā minētā EBTA Uzraudzības iestāde, nav tiesīgi rīkoties paši, bet tiem jāizmanto tādas trešās personas pakalpojumi, kurai ir tiesības praktizēt dalībvalstu tiesās vai to valstu tiesās, kas ir EEZ līguma puses (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2017. gada 20. novembris, BikeWorld/Komisija, T‑702/15, EU:T:2017:834, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).

12

No Tiesas statūtu 19. panta arī izriet, ka advokāta pārstāvības pienākumam jāturpina pastāvēt līdz brīdim, kad tiek izsniegts tiesas nolēmums, ar kuru izbeidz tiesvedību. Tomēr pēdējam minētajam pienākumam jābūt saderīgam, pirmkārt, ar lietas dalībnieka brīvību tikt pārstāvētam ar paša izvēlēta advokāta starpniecību un, otrkārt, ar advokāta tiesībām, ievērojot viņa profesionālās ētikas pienākumus, atteikties no sava pilnvarojuma tiesvedības laikā. Līdz ar to, ja kādu lietas dalībnieku visu tiesvedības laiku nepārstāv viens un tas pats advokāts, tam ir jānodrošina advokāta pārstāvības nepārtrauktība visā tiesvedības laikā, proti, no prasības iesniegšanas līdz tiesas nolēmuma, ar kuru tiek izbeigta tiesvedība, pasludināšanas. No tā izriet, ka gadījumā, ja advokāts tiesvedības gaitā pārtrauc pārstāvēt prasītāju, šim lietas dalībniekam nekavējoties jāieceļ jauns pārstāvis, lai nodrošinātu tā pārstāvības nepārtrauktību (rīkojums, 2014. gada 19. jūnijs, Suwaid/Padome, T‑268/12, nav publicēts, EU:T:2014:598, 17. punkts).

13

Šajā lietā no šī rīkojuma 4. un 9. punkta izriet, ka prasītāja nav iecēlusi jaunu pārstāvi un vairs neatbild uz Vispārējās tiesas lūgumiem. Neatbildot uz Vispārējās tiesas lūgumiem norādīt advokātu, kuru tā iecēlusi kā jaunu pārstāvi, prasītāja tiesvedības laikā nav izpildījusi būtisku procesuālu pienākumu, kas paredzēts Tiesas Statūtu 19. pantā.

14

Tomēr – pretēji EUIPO argumentam – prasītājas bezdarbību šajā lietā nevar interpretēt ne kā atteikšanos no prasības saskaņā ar Reglamenta 125. pantu, ne kā šķērsli tiesvedības turpināšanai, kas padara prasību par acīmredzami noraidāmu atbilstoši Reglamenta 126. pantam, ne arī kā absolūtu šķērsli tiesas procesam saskaņā ar minētā Reglamenta 129. pantu.

15

Pirmkārt, runājot par EUIPO argumentu, ka prasītājas bezdarbība var tikt uzskatīta par atteikšanos no prasības, jānorāda, ka, lai varētu uzskatīt, ka ir notikusi atteikšanās, prasītājai jāpierāda patiess un izteikts nodoms atteikties no prasības. Nosacījums par patiesu nodomu nozīmē, ka nav nekādu šaubu par šāda nodoma pastāvēšanu. Runājot par atteikšanās no prasības izteikšanu, tas it īpaši nozīmē, ka tā nevar būt netieša (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2022. gada 15. decembris, Leonardo/Frontex, T‑675/20, nav publicēts, EU:T:2022:870, 22. punkts).

16

Taču šajā lietā jauna pārstāvja neiecelšana un atbildes uz Vispārējās tiesas lūgumiem nesniegšana noteiktajā termiņā nav pietiekama, lai to uzskatītu par atteikšanos no prasības, jo netiek kliedētas šaubas par prasītājas nodomu atteikties no prasības. Līdz ar to nevar uzskatīt, ka šī bezdarbība būtu uzskatāma par atteikšanos no prasības.

17

Otrkārt, attiecībā uz EUIPO argumentu, ka prasītājas bezdarbība ir procesa pienācīgas norises traucējums, kas ļauj uzskatīt, ka prasība ir acīmredzami noraidāma, jāatgādina, ka saskaņā ar Reglamenta 126. pantu, ja prasība ir acīmredzami nepieņemama vai acīmredzami juridiski nepamatota, Vispārējā tiesa var lemt ar motivētu rīkojumu, neveicot turpmākas procesuālas darbības. Turklāt no judikatūras izriet, ka prasības pieņemamība izvērtējama, ņemot vērā situāciju prasības pieteikuma iesniegšanas brīdī. Ja šajā brīdī prasības celšanas nosacījumi nav izpildīti, prasība nav pieņemama (spriedums, 1984. gada 27. novembris, Bensider u.c./Komisija, 50/84, EU:C:1984:365, 8. punkts; šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2017. gada 6. jūlijs, Yanukovych/Padome, C‑505/16 P, EU:C:2017:525, 53. punkts).

18

Šajā lietā jākonstatē, ka prasības pieņemamības nosacījums par prasītājas pārstāvību prasības pieteikuma iesniegšanas brīdī bija pienācīgi izpildīts. Tā kā tas, ka prasītāja nav iecēlusi jaunu pārstāvi un vairs neatbild uz Vispārējās tiesas lūgumiem tiesvedības laikā, nevar ietekmēt ne prasības pieņemamību tās celšanas brīdī, ne tās pamatotību, nevar uzskatīt, ka šī prasība acīmredzami ir noraidāma.

19

Treškārt, attiecībā uz EUIPO argumentu, ka prasītājas bezdarbība ir absolūts šķērslis tiesas procesam, ko Vispārējā tiesa pēc savas ierosmes var izvirzīt saskaņā ar Reglamenta 129. pantu, pietiek atgādināt, ka prasītājas bezdarbība ir notikusi tiesvedības laikā un tātad tā nevar ietekmēt prasības pieņemamību tās celšanas brīdī. Turklāt tas, ka pareizā un pienācīgā veidā nav iecelts jauns pārstāvis, saskaņā ar judikatūru var būt pietiekams pierādījums, ka prasītāja vairs nav ieinteresēta rīkoties (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2013. gada 12. septembris, Yaqub/OHMI – Turcija (ATATURK), T‑580/12, nav publicēts, EU:T:2013:518, 7. punkts un tajā minētā judikatūra); šāds apstāklis var vienīgi radīt konstatējumu, ka tiesvedība lietā par šo prasību būtu jāizbeidz, nevis būt par iemeslu prasības noraidīšanai kā nepieņemamai.

20

Turklāt, tā kā EUIPO apgalvo, ka konstatējums, ka tiesvedība šajā lietā būtu jāizbeidz, izraisītu sekas, ka apstrīdētais lēmums nestātos spēkā, jānorāda, ka šī lieta atšķiras no tām, uz kurām tas atsaucas un kurās izdoti rīkojumi, 2018. gada 12. aprīlis, Cryo-Save/EUIPO (C‑327/17 P, nav publicēts, EU:C:2018:235); 2003. gada 3. jūlijs, Lichtwer Pharma/OHMI – Biofarma (Sedonium) (T‑10/01, EU:T:2003:182); 2012. gada 26. novembris, MIP Metro/OHMI – Real Seguros (real,- BIO) (T‑549/11, nav publicēts, EU:T:2012:622); 2013. gada 4. jūlijs, Just Music Fernsehbetriebs/OHMI – France Télécom (Jukebox) (T‑589/10, nav publicēts, EU:T:2013:356); 2021. gada 23. februāris, Frutas Tono/EUIPO – Agrocazalla (Marién) (T‑587/19, nav publicēts, EU:T:2021:107), un 2023. gada 14. februāris, Laboratorios Ern/EUIPO – Arrowhead Pharmaceuticals (TRiM) (T‑428/22, nav publicēts, EU:T:2023:80). Proti, šīs lietas attiecas uz gadījumiem, kuros tiesvedības Vispārējā tiesā vai Tiesā laikā ir iestājušies notikumi, kuru dēļ vai nu ir zudis EUIPO notiekošā procesa priekšmets, jo atsaukti iebildumi pret pieteiktās preču zīmes reģistrāciju vai atsaukts pieteikums par apstrīdētās preču zīmes atcelšanu, vai arī tie ietekmē agrāko tiesību vai tiesību, kas ir pieteikuma par Eiropas Savienības preču zīmes sistēmas aizsardzību priekšmets, spēkā esamību. Katrs no šiem notikumiem lika Savienības tiesai būtībā konstatēt, ka prasības priekšmets ir zudis 1991. gada 2. maija Vispārējās tiesas Reglamenta 113. panta vai 114. panta 1. punkta vai Reglamenta 130. panta 2. punkta vai 131. panta 1. punkta izpratnē un ka, piemērojot šīs tiesību normas, tiesvedība par prasību ir jāizbeidz.

21

Tomēr jākonstatē, ka šajā lietā nav vērojama neviena no šīm situācijām. Proti, persona, kas iestājusies lietā, nav atsaukusi pieteikumu par prasītājas preču zīmes atzīšanu par spēkā neesošu. Turklāt nav noticis neviens notikums, kas būtu saistīts ar personas, kura iestājusies lietā, attiecīgo agrāko tiesību spēkā esamību. Tādējādi izskatāmajā lietā spēkā neesamības atzīšanas process, kas uzsākts EUIPO, ir saglabājis savu priekšmetu. Apstrīdētais lēmums, ar kuru tika konstatēta prasītājas preču zīmes spēkā neesamība, nav zaudējis spēku. Tā sekas tika apturētas tikai līdz Vispārējās tiesas, kurā vērsās prasītāja, nolēmuma pieņemšanai.

22

Apstāklis, ka prasītāja vairs neatbildēja uz Vispārējās tiesas lūgumiem, tādējādi neaizstāvot savas intereses, taču vienlaikus neatsakoties no savas prasības, tātad neietekmē procesu EUIPO un līdz ar to Vispārējā tiesā celtās prasības priekšmetu, bet gan vienīgi nosacījumus prasības turpmākai izskatīšanai Vispārējā tiesā.

23

Šajā kontekstā Vispārējās tiesas konstatējums par tiesvedības izbeigšanu pirms sprieduma taisīšanas, pamatojoties uz Reglamenta 131. panta 2. punktu, nevarētu būt šķērslis tam, lai apstrīdētais lēmums varētu radīt sekas.

24

Šajā ziņā jānorāda, ka ar Regulas 2017/1001 71. panta 3. punktu izveidotā mehānisma vienīgais mērķis ir panākt, lai apelācijas padomju lēmumi neradītu sekas, gaidot tiesvedības iznākumu, lai lietas dalībniekiem, uz kuriem attiecas EUIPO lēmumi, garantētu tiesisko aizsardzību, kas būtu pielāgota preču zīmju tiesību specifikai. Proti, būtu nesaprātīgi reģistrēt preču zīmi, pēc tam to svītrot no reģistra un attiecīgā gadījumā to reģistrēt no jauna saskaņā ar EUIPO iestāžu un Savienības tiesas secīgi pieņemtiem lēmumiem. No tā izriet, ka, lai gan Regulas 2017/1001 71. panta 3. punktā konstatējums par tiesvedības izbeigšanu pirms sprieduma taisīšanas nav skaidri minēts kā apelācijas sūdzību par Apelāciju padomes lēmumiem apturēšanas nosacījums, tomēr jāuzskata, ka šīs tiesību normas piemērošanas nolūkā tiesvedības izbeigšana pirms sprieduma taisīšanas, kas konstatēta, pamatojoties uz Reglamenta 131. panta 2. punktu, jāpielīdzina Vispārējā tiesā celtas prasības noraidīšanai Regulas 2017/1001 71. panta 3. punkta izpratnē.

25

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, saskaņā ar Reglamenta 131. panta 2. punktu pēc savas ierosmes jākonstatē, ka tiesvedība par šo prasību ir izbeigta.

26

Saskaņā ar Reglamenta 137. punktu, ja tiesvedība lietā tiek izbeigta bez sprieduma taisīšanas, Vispārējā tiesa par tiesāšanās izdevumiem lemj pēc saviem ieskatiem.

27

Šajā lietā Vispārējā tiesa, ņemot vērā lietas apstākļus, uzskata, ka prasītājai jāpiespriež segt savus, kā arī atlīdzināt personas, kas iestājusies lietā, tiesāšanās izdevumus, jo EUIPO ir informējis Vispārējo tiesu, ka tam nav radušies atlīdzināmie tiesāšanās izdevumi.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta paplašinātā sastāvā)

izdod rīkojumu: