1)

Vai, ņemot vērā Dublinas regulas (1) 3., 32. un 39. apsvērumu, regula, skatot to kopsakarā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 1., 4., 18., 19. un 47. pantu, ir jāinterpretē un jāpiemēro tādējādi, ka valstu savstarpējas uzticēšanās princips ir nedalāms, tādēļ nopietni un sistemātiski Savienības tiesību normu pārkāpumi, ko potenciāli atbildīgā dalībvalsts pirms pārsūtīšanas veic attiecībā pret trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri (vēl) nav atbilstoši Dublinas regulai atgrieztās personas, pilnībā nepieļauj pārsūtīšanu uz šo dalībvalsti?

2)

Ja atbilde uz [pirmo] jautājumu ir noliedzoša, vai Dublinas regulas 3. panta 2. punkts, skatot to kopsakarā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 1., 4., 18., 19. un 47. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja potenciāli atbildīgā dalībvalsts nopietni un sistemātiski pārkāpj Savienības tiesību normas, pārsūtītāja dalībvalsts nevar automātiski piemērot valstu savstarpējas uzticēšanās principu, bet gan tai ir jākliedē visas šaubas par to, ka pieteikuma iesniedzējs pēc pārsūtīšanas nokļūs situācijā, kas ir pretrunā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 4. pantam, vai arī tai ir ticami jāpierāda, ka tas nenotiks?

3)

Ar kādiem pierādījumiem pieteikuma iesniedzējs var pamatot savus argumentus, ka Dublinas regulas 3. panta 2. punkts nepieļauj viņa pārsūtīšanu, un kādi pierādīšanas kritēriji šajā sakarā ir jāpiemēro? Vai, ņemot vērā Dublinas regulas apsvērumos ietvertās atsauces uz ES tiesību aktu kopumu, pārsūtītājai dalībvalstij ir pienākums sadarboties un/vai pienākums pārliecināties, un, vai nopietnu un sistemātisku trešo valstu valstspiederīgo pamattiesību pārkāpumu gadījumā no atbildīgās dalībvalsts ir jāpieprasa individuālas garantijas, ka pieteikuma iesniedzēja pamattiesības pēc pārsūtīšanas (noteikti) tiks ievērotas? Vai atbilde uz šo jautājumu atšķiras, ja pieteikuma iesniedzējam nav pierādījumu, jo viņš sniegto konsekvento un detalizēto informāciju nevar pierādīt ar dokumentu palīdzību, kas, ņemot vērā sniegtās informācijas veidu, nevar tikt sagaidīts?

4)

Vai atbilde uz iepriekš III punktā uzdotajiem jautājumiem ir atšķirīga, ja pieteikuma iesniedzējs ticami pierāda, ka sūdzību iesniegšana atbildīgās dalībvalsts iestādēs un/vai tiesību aizsardzības līdzekļu izmantošana atbildīgajā dalībvalstī nav iespējama un/vai nav efektīva?