1.

Šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu tostarp ir uzdoti jautājumi par to, vai ar Savienības tiesībām (tostarp Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, turpmāk tekstā – “Harta”) ir saderīgs dalībvalsts iestāžu noteiktais ieceļošanas un uzturēšanās aizliegums ( 2 ) minētās dalībvalsts teritorijā attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgo, kura personiskie apstākļi, šķiet, nav tikuši izvērtēti, it īpaši tas, ka viņš ir tēvs nepilngadīgajam, kas ir Savienības pilsonis un kas dzīvo šajā valstī.

2.

Saistībā ar šo jautājumu rodas divas problēmas, kas attiecas uz:

3.

Saskaņā ar konvencijas 25. panta 2. punktu:

“Ja konstatē, ka par ārvalstnieku, kam ir vienas Līgumslēdzējas Puses izdota derīga uzturēšanās atļauja, ir ziņots nolūkā liegt ieceļošanu, Līgumslēdzēja Puse, kas ziņojusi nolūkā liegt ieceļošanu, apspriežas ar Pusi, kura izsniegusi uzturēšanās atļauju, lai noteiktu, vai ir pietiekami iemesli atņemt šo uzturēšanās atļauju.

Ja uzturēšanās atļauju neatņem, Līgumslēdzēja Puse, kas ziņojusi nolūkā liegt ieceļošanu, ziņojumu atsauc, tomēr var iekļaut šo ārvalstnieku savā valsts ziņojumu sarakstā.”

4.

Šīs regulas 21. pantā (“Proporcionalitāte”) ir noteikts:

“Pirms brīdinājuma izdošanas dalībvalstis nosaka, vai gadījums ir atbilstīgs, piemērots un pietiekami svarīgs, lai brīdinājums būtu jāievada SIS II.

[..]”

5.

Regulas 24. pantā (“Nosacījumi brīdinājumu izdošanai, lai atteiktu ieceļošanu vai uzturēšanos”) ir noteikts:

“1.   Datus par trešo valstu valstspiederīgajiem, par kuriem izdots brīdinājums, lai atteiktu ieceļošanu vai uzturēšanos, ievada, pamatojoties uz attiecīgās valsts brīdinājumu, kas izriet no kompetento administratīvo iestāžu vai tiesu lēmuma, kurš pieņemts saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktos paredzētajiem procedūras noteikumiem. Šo lēmumu var pieņemt, tikai pamatojoties uz īpašu novērtējumu. Pārsūdzības attiecībā uz šiem lēmumiem iesniedz saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem.

2.   Brīdinājumu izdod, ja 1. punktā minētā lēmuma pamatā ir draudi sabiedriskajai kārtībai vai sabiedrības drošībai, vai valsts drošībai, kurus var radīt attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā atrašanās dalībvalsts teritorijā. [..]

3.   Brīdinājumu var izdot arī tad, ja 1. punktā minētā lēmuma pamatā ir fakts, ka trešās valsts valstspiederīgajam ir piemērots jebkāds pasākums, kas saistīts ar izraidīšanu vai ieceļoš[anas] atteikumu un kas nav atcelts vai atlikts, ietverot vai papildus piemērojot ieceļošanas aizliegumu vai, attiecīgā gadījumā, uzturēšanās aizliegumu, kas pamatots ar to, ka nav ievēroti attiecīgās valsts noteikumi par trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanu vai uzturēšanos.”

6.

Direktīvas 6. apsvērumā ir noteikts:

“Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka trešo valstu valstspiederīgo nelikumīgu uzturēšanos pārtrauc, izmantojot taisnīgu un pārskatāmu procedūru. Saskaņā ar ES tiesību aktu pamatprincipiem lēmumi atbilstīgi šai direktīvai būtu jāpieņem, katru gadījumu izskatot atsevišķi un pamatojoties uz objektīviem kritērijiem, norādot, ka būtu jāņem vērā ne tikai tie apsvērumi, kas saistīti ar nelegālu uzturēšanos. [..]”

7.

Saskaņā ar 14. apsvērumu:

“Būtu jānodrošina Eiropas mērogs valstu īstenoto atgriešanas pasākumu ietekmei, ieviešot ieceļošanas aizliegumu, kas aizliedz ieceļot un uzturēties ikvienas dalībvalsts teritorijā. [..]”

8.

Saskaņā ar 3. panta (“Definīcijas”) 2. punktu “nelikumīga uzturēšanās ir tāda trešās valsts valstspiederīgā atrašanās dalībvalsts teritorijā, kurš neatbilst vai vairs neatbilst ieceļošanas nosacījumiem, kas noteikti Šengenas Robežu kodeksa 5. pantā [ ( 6 )], vai arī citiem ieceļošanas, uzturēšanās vai pastāvīgas uzturēšanās nosacījumiem šajā dalībvalstī”.

9.

Direktīvas 3. panta 6. punktā “ieceļošanas aizliegums” ir definēts kā “administratīvs vai tiesas lēmums vai akts, kas uz noteiktu laika posmu aizliedz ieceļot un uzturēties dalībvalsts teritorijā un kas pievienots atgriešanas lēmumam”.

10.

Saskaņā ar 5. pantu (“Neizdošana, bērna intereses, ģimenes dzīve un veselības stāvoklis”):

“Īstenojot šo direktīvu, dalībvalstis pilnībā ņem vērā:

[..].”

11.

Saskaņā ar 11. panta (“Ieceļošanas aizliegums”) 1. punktu:

“1.   Atgriešanas lēmumiem pievieno ieceļošanas aizliegumu:

Citos gadījumos atgriešanas lēmumu var papildināt ar ieceļošanas aizliegumu.”

12.

Uz šo lietu attiecināms:

13.

Atbilstoši kopš 2019. gada 1. janvāra spēkā esošā 2018. Évi CXXXIII. törvény az egyes migrációs tárgyú és kapcsolódó törvények módosításáról (2018. gada 21. decembra Likums CXXXIII par dažu migrācijas likumu un citu ar tiem saistīto likumu grozījumiem; Magyar Közlöny 2018/133) 17. pantam 2007. gada I likums tika papildināts ar 94. pantu, kas noteic:

“[..]

4) Uzturēšanās atļauju vai pastāvīgās uzturēšanās atļauju trešās valsts valstspiederīgajam, kam ir derīga uzturēšanās atļauja vai pastāvīgās uzturēšanās atļauja kā Ungārijas pilsoņa ģimenes loceklim, atsauc:

[..]

[..]”

14.

M. D. ir Kosovas serbu valstspiederīgais, kas 2002. gadā ieradās Ungārijā. No tā laika viņš dzīvoja šajā valstī ar savu dzīvesbiedri un nepilngadīgo dēlu, kas abi ir Ungārijas pilsoņi, un savu māti. Viņi visi ir finansiāli atkarīgi no M. D.

15.

M. D. labi runā ungāru valodā. Ungārijā viņam pieder uzņēmums, nekustamais īpašums un vairāki transportlīdzekļi. Viņam ir arī darījumdarbības vieta Slovākijā, tāpēc šajā valstī viņam bija uzturēšanās atļauja uzņēmējdarbībai ( 8 ).

16.

No 2003. gada 31. maija viņam bija uzturēšanās atļauja Ungārijā, kas vairākkārt tika pagarināta. Tā kā viņa nepilngadīgais dēls ir Ungārijas pilsonis, vēlāk viņam tika izsniegta pagaidu uzturēšanās atļauja, kas bija derīga līdz 2021. gada 20. maijam.

17.

2018. gada 12. jūnijā viņš pieprasīja pastāvīgās uzturēšanās atļauju Ungārijā.

18.

Pirmajā administratīvajā instancē Országos Idegenrendészeti Főigazgatóság Budapesti és Pest Megyei Regionális Igazgatósága (Ārvalstnieku policijas iestādes Valsts galvenās pārvaldes Budapeštas un Peštas meģes reģionālā pārvalde, Ungārija) ( 9 ) viņa pieteikumu noraidīja.

19.

Šis lēmums bija balstīts uz Alkotmányvédelmi Hivatal (Konstitūcijas aizsardzības birojs, Ungārija) atzinumu, saskaņā ar kuru M. D. radīja reālus, tiešus un nopietnus draudus valsts drošībai, tāpēc valsts viņam bija jāatstāj ( 10 ).

20.

2018. gada 27. augustā ārvalstnieku policija konstatēja, ka M. D. uzturēšanās tiesības ir beigušās, un 2018. gada 26. novembrī šī pati iestāde to apstiprināja otrajā administratīvajā instancē.

21.

2019. gada 28. maijāFővárosi Törvényszék (Galvaspilsētas Budapeštas tiesa, Ungārija) atcēla 2018. gada 26. novembra lēmumu ( 11 ) un lika ārvalstnieku iestādēm sākt jaunu procedūru, kurā tiktu izvērtēti visi apstākļi, galvenokārt ņemot vērā to, ka M. D. un viņa dzīvesbiedre dzīvoja Ungārijā kopā ar viņu nepilngadīgo dēlu, Ungārijas pilsoni.

22.

2019. gada 29. augustā jaunajā procedūrā ārvalstnieku policija atteicās izsniegt M. D. uzturēšanās atļauju. Tā uzsvēra, ka, ņemot vērā grozījumus tiesiskajā regulējumā, kas stājās spēkā 2019. gada 1. janvārī, procedūra ir norisinājusies, pamatojoties uz 2007. gada I likuma 94. panta 4. punkta b) apakšpunktu ( 12 ). Turklāt tā norādīja, ka tā nav varējusi atkāpties no Konstitūcijas aizsardzības biroja kā specializētās iestādes atzinumiem un ka tai nebija rīcības brīvības.

23.

M. D. par ārvalstnieku policijas lēmumu cēla prasību Fővárosi Törvényszék (Galvaspilsētas Budapeštas tiesa). Šī tiesa noraidīja prasību, uzskatot, ka ārvalstnieku iestādēm ir pienākums lūgt specializētajai iestādei sniegt atzinumu, kas tām ir saistošs.

24.

Kúria (Augstākā tiesa, Ungārija) Fővárosi Törvényszék (Galvaspilsētas Budapeštas tiesa) spriedumu atstāja negrozītu. Ņemot vērā klasificētos dokumentus, kas bija specializētās iestādes atzinuma pamatā, tā piekrita, ka M. D. uzturēšanās Ungārijā rada reālu un tiešu apdraudējumu valsts drošībai. Šī iemesla dēļ, izvērtējot viņa personisko situāciju, nebija iespējams sniegt citu atbildi.

25.

M. D. atstāja Ungārijas teritoriju 2020. gada 24. septembrī ( 13 ).

26.

2020. gada 14. oktobrī ārvalstnieku policija noteica viņam aizliegumu ieceļot Ungārijā uz trim gadiem un par šo aizliegumu lika ievadīt brīdinājumu SIS II.

27.

Aizliegums bija pamatots ar to, ka:

28.

M. D. cēla prasību par ieceļošanas aizliegumu Fővárosi Törvényszék (Galvaspilsētas Budapeštas tiesa). Viņš apgalvoja, ka ārvalstnieku policija nav izpildījusi savus pienākumus padziļināti izpētīt, izvērtēt un pamatot tās lēmumā minētos faktus un noteikumus un ka tā pamatā ir bijis vienīgi citas iestādes ierosinājums. Turklāt viņš savā labā atsaucās ne tikai uz valsts tiesību aktiem, bet arī uz Direktīvas 2008/115 11. pantu.

29.

Ārvalstnieku policija lūdza prasību noraidīt. Tā apgalvoja, ka tās lēmums ir balstīts uz 2007. gada II likuma 43. panta imperatīvu normu, kurā noteikts, ka trešās valsts valstspiederīgajam, kurš uzturas ārvalstīs un kura ieceļošana apdraud valsts drošību, tiek noteikts autonoms ieceļošanas un uzturēšanās aizliegums; tajā arī ir paredzēts, ka par valsts drošību atbildīgo iestāžu priekšlikumi ir saistoši. Turklāt, tā kā M. D. uzturēšanās atļauja (kas viņam bija izsniegta viņa ģimenes saišu dēļ) jau bija atsaukta, atbildētājai vairs nebija likumiska pienākuma novērtēt viņa ģimenes apstākļus.

30.

Šajos apstākļos Fővárosi Törvényszék (Galvaspilsētas Budapeštas tiesa) uzdod Tiesai četrus prejudiciālus jautājumus, no kuriem minēšu tikai pirmos divus jautājumus:

31.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesas kancelejā ir reģistrēts 2021. gada 26. augustā. Tika nolemts izskatīt lietu prioritārā kārtībā.

32.

Rakstveida apsvērumus iesniedza Čehijas Republikas un Ungārijas valdības, kā arī Eiropas Komisija.

33.

2022. gada 25. martā Tiesa pieprasīja dažus paskaidrojumus iesniedzējtiesai, kas šo lūgumu nosūtīja sākotnējā strīda dalībniekiem. Gan M. D., gan ārvalstnieku policija atbildēja uz nosūtītajiem jautājumiem.

34.

2022. gada 21. septembrī notika tiesas sēde, kurā piedalījās Ungārijas valdība un Komisija.

35.

Pēc Tiesas norādījuma šajos secinājumos tiks aplūkoti pirmie divi prejudiciālie jautājumi.

36.

Izskatīšu šos jautājumus kopā, ņemot vērā to, kas tiem ir kopīgs. Būtībā iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai LESD 20. pants un Direktīvas 2008/115 5. un 11. pants, lasot tos kopā ar Hartas 7., 20., 24. un 47. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tie liedz dalībvalstij atsaukt uzturēšanās tiesības trešās valsts valstspiederīgajam, kas ir tāda Savienības pilsoņa ģimenes loceklis, kurš nav īstenojis savu pārvietošanās brīvību, un noteikt viņam ieceļošanas aizliegumu tās teritorijā, uzskatot, ka viņa rīcība rada reālu, tiešu un nopietnu apdraudējumu valsts drošībai, un neizvērtējot viņa personiskos un ģimenes apstākļus, lai gan viņam ir nepilngadīgs bērns, kas ir šīs dalībvalsts pilsonis.

37.

Iesniedzējtiesa norāda, ka, noslēdzot procedūru, kas tika sākta laikā, kad bija spēkā iepriekšējie tiesību akti, tika piemēroti trešo valstu valstspiederīgajiem nelabvēlīgi tiesību akta grozījumi. Uzskatu, ka no Savienības tiesību skatpunkta šis ar laiku saistītais apstāklis neietekmē atbildi. Turklāt saskaņā ar iepriekš minēto faktu izklāstu tiesību akta grozījumi tika piemēroti, lai atteiktos izsniegt uzturēšanās atļauju, un šis atteikums, ņemot vērā minētos tiesas nolēmumus, ir galīgs.

38.

Tieši šīs pēdējās minētās informācijas dēļ Ungārijas valdība noliedz saistību starp jautājumiem un attiecīgo strīda priekšmetu. Tā apgalvo, ka tie attiecas uz tiesību normām, kuras tika piemērotas iepriekšējā tiesvedībā, kas jau bija galīgi pabeigta, un tā atšķiras no tiesvedības, kas norisinās pašlaik. Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu tādējādi esot hipotētisks ( 15 ).

39.

Tā piebilst, ka sākotnējā prasība attiecas uz autonomu lēmumu par ieceļošanu un uzturēšanos Ungārijā, kam nav piemērojama ne Direktīva 2008/115, ne Harta, tādējādi, lai rastu atrisinājumu, šie tiesību akti nav jāinterpretē.

40.

Ungārijas valdības iebildumam ir zināms pamats, ciktāl, kā esmu uzsvēris, bija pieņemti galīgi valsts lēmumi, saskaņā ar kuriem M. D. nebija tiesību saņemt vai saglabāt uzturēšanās atļauju Ungārijā, kura viņam bija agrāk, un ciktāl attiecīgās tiesas neuzdeva prejudiciālus jautājumus, lai tos apstiprinātu ( 16 ).

41.

Tas tomēr nenozīmē, ka prejudiciālais jautājums neattiecas uz strīdu: aplūkojot tikai aizlieguma ieceļot Ungārijā spēkā esamību ( 17 ), šaubas ir pamatotas, tostarp arī par to, vai, kā to ierosināšu, Direktīva 2008/115 un Harta (ciktāl direktīva ir atkarīga no tās) tam nebija piemērojamas.

42.

No prejudiciālo jautājumu formulējuma izriet, ka, pēc iesniedzējtiesas domām, par Direktīvas 2008/115 piemērojamību nav šaubu. Savukārt Komisija un Ungārijas valdība tādu iemeslu dēļ, kas daļēji sakrīt, noliedz, ka šis tiesību akts reglamentē tādu situāciju kā šajā lietā aplūkotā:

43.

Manuprāt, trešās valsts valstspiederīgajam, kura uzturēšanās dalībvalstī ir bijusi likumīga un kļuvusi par nelikumīgu, jo viņam atsaukta piešķirtā uzturēšanās atļauja, ir jāpiemēro Direktīvas 2008/115 noteikumi.

44.

Tomēr Direktīvā 2008/115 nav nevienas tiešas norādes par to, kā ārvalstnieka, kas uzturas valstī nelikumīgi, izceļošana no tās teritorijas ietekmē tiesību normas piemērošanu.

45.

Uzskatu, ka Direktīva 2008/115 saskaņā ar šajā pašā direktīvā iekļauto definīciju neattiecas uz šādu iespējamību, jo tā ir piemērojama tikai trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri nelikumīgi uzturas dalībvalsts teritorijā ( 23 ).

46.

Prasība par trešās valsts valstspiederīgā atrašanos dalībvalsts teritorijā netieši izriet no direktīvas 2. panta 1. punkta, kuras piemērošanas joma attiecas “uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri nelikumīgi uzturas dalībvalsts teritorijā”.

47.

Tādējādi, lai tiktu piemērota Direktīva 2008/115, ir nepieciešams, lai trešo valstu valstspiederīgie “nelikumīgi uzturas” šajā teritorijā ( 24 ). Lai atrašanos kvalificētu kā “nelikumīgu”, tās iemeslam vai ilgumam nav nozīmes ( 25 ).

48.

Ar Direktīvu 2008/115 dalībvalstīm ir noteikts pienākums rīkoties attiecībā pret trešo valstu valstspiederīgajiem, kas to attiecīgajā teritorijā, atkārtoju, uzturas nelikumīgi ( 26 ). Konstatējot nelikumīgu atrašanos to teritorijā, tā ir jāpārtrauc pēc iespējas drīz ( 27 ). Parasti saskaņā ar 6. panta 1. punktu tiek pieņemts atgriešanas lēmums ( 28 ), “neskarot šā panta 2.–5. punktā minētos izņēmumus” ( 29 ).

49.

Neskaidrības var rasties, novērojot to, ka faktiski pastāv divu veidu ieceļošanas aizliegumi trešo valstu valstspiederīgajiem: a) aizliegumi, kas paredzēti saskaņā ar Direktīvu 2008/115 pieņemtajos atgriešanas lēmumos; un b) aizliegumi, kas noteikti valsts drošības vai citu līdzīgu apsvērumu dēļ, uz kuriem neattiecas šī direktīva.

50.

Nošķirot abas [aizliegumu] kategorijas, var noteikt Direktīvā 2008/115 paredzēto ieceļošanas aizliegumu un to aizliegumu, uz kuriem tā neattiecas, iezīmes.

51.

Direktīvā 2008/115 ir iekļauts tādu instrumentu kopums, kuru mērķis ir ieviest Savienības politiku cīņai pret trešo valstu valstspiederīgo nelikumīgu imigrāciju.

52.

Tās mērķis ir izveidot kopīgus noteikumus par atgriešanu, izraidīšanu, piespiedu līdzekļu izmantošanu, aizturēšanu un ieceļošanas aizliegumu, lai nodrošinātu, ka trešo valstu valstspiederīgo nelikumīgā uzturēšanās tiek pārtraukta, izmantojot godīgas un pārredzamas procedūras ( 30 ).

53.

Direktīvā 2008/115 ir aplūkotas dažādas cieši saistītas procedūras: galvenā procedūra, kas attiecas uz atgriešanas lēmumu, un citas ar to saistītas darbības, ko var veikt vai kas ir jāveic pēc tās [pabeigšanas].

54.

Šo darbību mērķis ir sagatavot un nodrošināt atgriešanu: a) noteikt atgriešanas pienākuma labprātīgas izpildes termiņu; b) garantēt piespiedu izpildes nosacījumus un c) apliecināt atgriešanas rīkojuma iedarbību Šengenas teritorijā, izmantojot SIS II ietvertos ieceļošanas aizliegumus ( 31 ).

55.

Šajā sistēmā ieceļošanas aizliegums ir līdzeklis, lai padarītu efektīvāku Savienības politiku atgriešanas jomā: lai trešās valsts valstspiederīgais, kas [dalībvalsts teritorijā] uzturas nelikumīgi, noteiktā laikposmā pēc izraidīšanas vairs nevarētu likumīgi atgriezties tajā ( 32 ). Šis aizliegums atgriešanas rīkojumu padara par piemērojamu visā Savienībā ( 33 ).

56.

Direktīvā 2008/115 ieceļošanas aizliegums:

57.

Dalībvalstis patur tiesības aizliegt ieceļot to teritorijā trešo valstu valstspiederīgajiem gadījumos, uz kuriem neattiecas atgriešanas lēmums, kas tika pieņemts saskaņā ar Direktīvu 2008/115 viņu nelikumīgās uzturēšanās dēļ.

58.

Kā esmu jau norādījis, šiem gadījumiem (ko raksturo reakcija uz tādu rīcību, kura rada apdraudējumu sabiedriskajai kārtībai, sabiedrības drošībai, valsts drošībai vai ietekmē starptautiskās attiecības un kuras veicēji neatrodas to teritorijā) Direktīva 2008/115 nav piemērojama.

59.

Šie ieceļošanas aizliegumi ir neatkarīgi no jebkāda atgriešanas lēmuma, ko reglamentē Direktīva 2008/115. Uz tiem attiecas valsts tiesību normas (iespējams, tās ir atvasinātas no starptautiskajām tiesībām vai atsevišķiem Savienības lēmumiem) ( 38 ), nevis – uzsveru – Direktīva 2008/115 ( 39 ).

60.

Ciktāl šāds aizliegums ir pamatots ar apdraudējumu, ko trešās valsts valstspiederīgā atrašanās dalībvalsts teritorijā var radīt, tas pamato arī lēmumu iekļaut viņu SIS II brīdinājumu sarakstos. Šajā gadījumā brīdinājums SIS II ir jāievada obligāti ( 40 ).

61.

Neatkarīgi no dalībvalsts pieņemtā ieceļošanas un uzturēšanās aizlieguma pamata tā ģeogrāfiskais tvērums ir ierobežots, ja personai, kurai tas ir noteikts, ir atļauja likumīgi uzturēties kādā citā dalībvalstī.

62.

Tā kā ieceļošanas aizlieguma īstenošana un ieviešana praksē “Eiropas mērogā” ir saistītas ar brīdinājuma ievadīšanu SIS II, pamatojoties uz šo aizliegumu, ar aizliegumu saistītais brīdinājums SIS II ir jādzēš tad, ja tas nevar radīt šādas sekas.

63.

Tādējādi, ja trešās valsts valstspiederīgajam ir uzturēšanās atļauja SIS II dalībvalstī, CAAS 25. panta 2. punktā ir paredzēta apspriešanās sistēma starp valsti, kas izdevusi atļauju, un valsti, kas SIS II ( 41 ) ir iekļāvusi brīdinājumu, lai noteiktu, vai pastāv pietiekams pamats atsaukt šo atļauju. Ja atļauja tiek saglabāta, valstij, kas ir ievadījusi brīdinājumu, tas jāatsauc.

64.

Pēdējā minētajā gadījumā saskaņā ar to pašu tiesību aktu tā var reģistrēt ārvalstnieku savā valsts brīdinājumu sarakstā ( 42 ).

65.

Ja persona, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, izceļo no tās, pirms šīs dalībvalsts iestādes pieņem attiecībā uz to lēmumu, Direktīvā 2008/115 minētais atgriešanas rīkojums kļūst lieks: tā kā trešās valsts valstspiederīgais neatrodas šīs valsts teritorijā, lēmums vairs nav jāpieņem ( 43 ).

66.

Tādējādi, manuprāt, no Direktīvas 2008/115 tiesību normām izriet, ka: a) “nelikumīga uzturēšanās” tajās ir definēta kā tāda “atrašanās” dalībvalsts teritorijā, kas neatbilst (vai vairs neatbilst) ieceļošanas vai uzturēšanās nosacījumiem; un b) tās reglamentē procedūras, kas piemērojamas indivīdam, kurš atrodas dalībvalsts teritorijā.

67.

Šis apgalvojums turklāt atbilst sistēmai, ar ko visām dalībvalstīm ir uzlikts pienākums pēc iespējas drīz pārtraukt nelikumīgu uzturēšanos, kas tiek atklāta tās teritorijā.

68.

Uzskatu, ka risinājums ir tāds pats neatkarīgi no tā, vai attiecīgā persona izceļo, pirms tiek sākta procedūra, kurā tiek lemts par tās nelikumīgu uzturēšanos, vai šādas procedūras laikā, kad lēmums vēl nav pieņemts. Pēdējā minētajā gadījumā procedūrai nav priekšmeta: (dalībvalstī, kas īstenojusi procedūru) nav konstatējama nelikumīga uzturēšanās, kas būtu jāpārtrauc, izdodot atgriešanas rīkojumu vai citā veidā, ja ir izpildīti attiecīgie nosacījumi.

69.

Šī risinājuma procesuālās sekas valsts tiesību sistēmā (lietas izbeigšana, tiesvedības izbeigšana pirms sprieduma taisīšanas u.c.) principā nosaka tās tiesību aktos ( 44 ).

70.

Aprakstīto gadījumu nevar sajaukt ar tāda trešās valsts valstspiederīgā gadījumu, kura atrašanās vieta nav zināma, bet ir norādes, ka viņš vēl atrodas teritorijā. Uzskatu, ka šajā gadījumā jāpieņem atgriešanas lēmums aizmuguriskas lietas izskatīšanas procedūrā ( 45 ).

71.

Ja minētā iemesla dēļ nav pieņemts atgriešanas lēmums, jāsecina, ka saskaņā ar Direktīvas 2008/115 11. panta noteikumiem ieceļošanas aizliegumu nevar noteikt ( 46 ).

72.

Šajos apstākļos, kā jau esmu izklāstījis, dalībvalsts, kas valsts drošības apsvērumu dēļ uzskata, ka ir jānosaka ieceļošanas aizliegums trešās valsts valstspiederīgajam, kurš vairs neatrodas tās teritorijā, var to noteikt saskaņā ar valsts tiesībām.

73.

Uzskatu, ka šī argumentācija prevalē pār viedokli, ka Direktīva 2008/115 ir piemērojama trešās valsts valstspiederīgajam, kurš pēc atļaujas atrasties dalībvalsts teritorijā zaudēšanas pārtrauc nelikumīgu uzturēšanos (proti, atgriežas), pirms attiecībā uz viņu tiek pieņemts šāds lēmums.

74.

Tie, kas atbalsta šo viedokli, uzskata, ka šādu ieceļošanas aizliegumu reglamentē Direktīva 2008/115, ciktāl tajā atspoguļota zināma kontinuitāte ar procedūrām, kuras reglamentē minētā direktīva.

75.

Šis viedoklis ir vilinošs: uz indivīdu attiektos saskaņotu noteikumu sistēma, kurā par ieceļošanas aizliegumu, pat ja tā pamatā nav nelikumīgas migrācijas, būtu jāpieņem lēmums saskaņā ar Direktīvā 2008/115 paredzētajiem (procesuālajiem un materiāltiesiskajiem) principiem un prasībām.

76.

Tomēr līdzīgai interpretācijai ir arī trūkumi. Pirmkārt, šī interpretācija ir kolīzijā ar iepriekš minēto Direktīvas 2008/115 2. pantu un 11. panta 1. punktu. Šīs direktīvas mērķis ir pārtraukt trešo valstu valstspiederīgo nelikumīgu uzturēšanos, nevis atrisināt lietas, kurās iestādes iejaukšanās nav nepieciešama (vairs nav nepieciešama) tieši tā iemesla dēļ, ka nelikumīga uzturēšanās tās teritorijā nepastāv.

77.

Otrkārt, jāatgādina, ka Direktīvas 2008/115 tūlītējais mērķis nav dalībvalstu sabiedriskās kārtības, sabiedrības drošības un valsts drošības aizsardzība, lai arī tajā šīs intereses tiek ņemtas vērā ( 47 ). Ja pieņemtu, ka tā reglamentē uz šī pamata balstītus, bet ar atgriešanas rīkojumu nesaistītus ieceļošanas aizliegumus, tas nozīmētu tās 1. pantā noteiktā mērķa pielīdzināšanu minēto interešu aizsardzībai.

78.

Treškārt, Direktīvas 2008/115 mērķis ir nevis pilnīgi saskaņot valsts tiesību normas par ārvalstnieku uzturēšanos, bet tikai pieņemt atgriešanas lēmumus (rectius: ar ko pārtrauc nelikumīgu uzturēšanos) un tos izpildīt ( 48 ). Interpretācija, ko tagad aplūkoju, dalībvalstīm nozīmētu to, ka ieceļošanas aizliegumiem, kuri tika noteikti ar migrāciju nesaistītu iemeslu dēļ un kuri nav saistīti ar atgriešanas rīkojumiem, nevarētu:

ikreiz, kad šādi aizliegumi būtu vērsti pret trešās valsts valstspiederīgo, kas nelikumīgi bija uzturējies, bet vairs neuzturas tās teritorijā.

79.

Zināmā mērā pirmo šķērsli var pārvarēt, ciktāl, atkārtoju, Direktīvas 2008/115 pašreizējā redakcijā ir atsauces uz sabiedrisko kārtību, sabiedrības drošību un valsts drošību (tostarp 11. panta 2. punkts), kas var ietekmēt aizlieguma ilgumu un tā piemērojamību personām ( 49 ).

80.

Tomēr Direktīvā 2008/115 tie ir autonomi jēdzieni, tāpat kā visi Savienības tiesību jēdzieni, kuru definīcijā likumdevējs neatsaucas uz dalībvalstīm (lai arī pašā direktīvā tie nav definēti). Pamatoti ir apšaubīt to atbilstību valsts jēdzieniem vai vismaz to identiskumu attiecībā uz veidu, kādā tiem jādarbojas, ņemot vērā atšķirīgo kontekstu: no vienas puses, Savienības ( 50 ) un, no otras puses, valsts kontekstu.

81.

Attiecībā uz otro šķērsli jāuzsver, ka Direktīvā 2008/115 ir paredzēti tikai atgriešanas rīkojumam pievienoti ieceļošanas aizliegumi. Tie nav noteikti tādos gadījumos, kad trešās valsts valstspiederīgajam, kas nelikumīgi uzturas dalībvalsts teritorijā, ir uzturēšanās atļauja kādā no dalībvalstīm ( 51 ) vai kad saskaņā ar līgumu viņu uzņem atpakaļ dalībvalsts, kas nav tā dalībvalsts, kurā viņš tika aizturēts ( 52 ).

82.

Tomēr dalībvalsts var būt ieinteresēta (vai pat tai var būt pienākums) aizliegt ārvalstniekam – kurš to atstāj, “izpildot” Direktīvas 2008/115 6. panta 2. punktā minēto prasību, – ieceļot tās teritorijā neatkarīgi no tā, ko attiecībā uz šo personu ir lēmusi jebkura cita viņu uzņēmusī dalībvalsts. Ievērojot Tiesas atgādinātos nosacījumus, katra dalībvalsts ir atbildīga par sabiedriskās kārtības uzturēšanu savā teritorijā un iekšējās un ārējās drošības nodrošināšanu ( 53 ).

83.

Iesniedzējtiesas izklāstā ir norādīts, ka M. D. izceļojis no Ungārijas teritorijas pirms atgriešanas rīkojuma izdošanas. Ja tas tā ir, līdz šim izklāstītie apsvērumi man liek secināt, ka Direktīva 2008/115 nebija piemērojama turpmākajam viņam noteiktajam aizliegumam ieceļot Ungārijā.

84.

Ja tad, kad M. D. tika noteikts aizliegums ieceļot Ungārijā, viņam bija uzturēšanās atļauja Slovākijā, abu dalībvalstu kompetentajām iestādēm bija jāapspriežas saskaņā ar CAAS 25. panta 2. punktu vēlākais pēc tam, kad SIS II tika ievadīts brīdinājums par šo aizliegumu ( 54 ).

85.

Lai novērstu pretrunīgu situāciju, gadījumā, ja Slovākija pēc apspriešanās oficiāli neatsauktu M. D. uzturēšanās atļauju, Ungārijai viņš būtu jāsvītro no SIS II brīdinājumu saraksta. Tomēr tā varētu viņu saglabāt savā valsts brīdinājumu sarakstā.

86.

Vai trešās valsts valstspiederīgajam var aizliegt ieceļot dalībvalsts teritorijā valsts drošības apsvērumu dēļ, neizvērtējot viņa personiskos un ģimenes apstākļus?

87.

Manuprāt, atbildei uz šo jautājumu jābūt noliedzošai gan tad, ja aizliegumu reglamentē Direktīva 2008/115, gan tad, ja tā nav piemērojama un attiecīgā persona ir nepilngadīga bērna, kuram ir tās dalībvalsts pilsonība, kas ir noteikusi aizliegumu, vecāks.

88.

Pamatojoties uz savas suverenitātes klasisko prerogatīvu, valstis var ierobežot personu, kas nav to pilsoņi, pārvietošanās brīvību, atsakot viņiem ieceļošanu savā teritorijā vai izraidot no tās.

89.

Ne starptautiskajos nolīgumos, ne Savienības tiesībās šis princips netiek apstrīdēts. Tomēr dažās situācijās dalībvalstis var to mīkstināt vai modulēt, uzliekot pienākumu novērtēt attiecīgās personas individuālo situāciju vai citus būtiskus faktorus.

90.

Iztirzāšu šo apgalvojumu saistībā ar Savienības tiesībām no divkārša skatpunkta.

91.

Ja ieceļošanas aizliegumu kādas dalībvalsts teritorijā reglamentē Direktīva 2008/115, atbilde izriet no tās 5. panta: to piemērojot, šai dalībvalstij obligāti jāņem vērā bērna interešu prioritāte un ģimenes dzīve.

92.

Līdzīgi ir noteikts vairākos Direktīvas 2008/115 apsvērumos ( 55 ):

93.

Šie noteikumi ( 56 ) ir spēkā arī tad, ja ieceļošanas aizliegums ir pievienots atgriešanas rīkojumam saskaņā ar Direktīvas 2008/115 11. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktu. Turklāt, lai noteiktu aizlieguma ilgumu, jāņem vērā attiecīgās personas personiskie apstākļi ( 57 ).

94.

Šādos gadījumos attiecīgo vērtējumu absorbē cits vērtējums, proti, vērtējums, kas tieši attiecas uz atgriešanas rīkojumu, kā arī uz situāciju, kura minēta Direktīvas 2008/115 11. panta 1. punkta a) apakšpunktā un attiecībā uz kuru tas tiek izdots, lai nepiešķirtu brīvprātīgas izceļošanas termiņu saskaņā ar tās 7. panta 4. punktu.

95.

Tiesa ir nospriedusi, ka, ņemot vērā izvirzīto mērķi, Direktīvas 2008/115 5. pantu nevar interpretēt šauri ( 58 ). Jāatgādina, ka bērna interešu prioritāte ir jārespektē gan tad, kad šī direktīva tiek piemērota bērnam, gan tad, kad tā tiek piemērota viņa vecākam ( 59 ).

96.

Dalībvalstīm ir jānodrošina, ka tās īsteno savas pilnvaras, tostarp to kompetences jomās, nepārkāpjot Savienības tiesības ( 60 ).

97.

It īpaši, ja runa ir par trešo valstu valstspiederīgo uzturēšanos to teritorijā, dalībvalstu pasākumi nevar liegt Savienības pilsoņiem faktiski izmantot tiesības, ko viņiem piešķir šī pilsonība ( 61 ).

98.

Uzturēšanās tiesību liegšana trešās valsts valstspiederīgajam var mazināt Savienības pilsonības lietderīgo iedarbību. Tas tā ir, ja šo valstspiederīgo un viņa ģimenes locekli – Savienības pilsoni – vieno tādas atkarības attiecības, ka, liedzot pirmajam minētajam uzturēšanos dalībvalstī, otrais minētais būtu spiests viņu pavadīt, atstājot Savienības teritoriju kopumā ( 62 ).

99.

Tiesa ir paskaidrojusi – lai novērtētu, vai ar nepilngadīgu pilsoni pastāv atkarības attiecības ar šādām iezīmēm ( 63 ), ir jāapsver jautājums par viņa aizbildnību un aizgādību un tas, vai šī nepilngadīgā juridisko, ekonomisko vai emocionālo slogu uzņemas vecāks, kas ir trešās valsts valstspiederīgais ( 64 ).

100.

Ja ir apstiprinātas atkarības attiecības, trešās valsts valstspiederīgais saskaņā ar LESD 20. pantu var izņēmuma kārtā lūgt piešķirt viņam atvasinātās uzturēšanās tiesības (kas ir Savienības pilsonim), kas izriet no šīs tiesību normas.

101.

Tomēr jāatgādina, ka atvasinātās uzturēšanās tiesības nav absolūtas. Dalībvalstis drīkst tās neatzīt noteiktos apstākļos, no kuriem it īpaši jāmin sabiedriskās kārtības uzturēšana un sabiedriskās drošības garantēšana ( 65 ).

102.

Valsts drošības apsvērumi ir a fortiori atbilstīgi, lai ierobežotu no LESD 20. panta izrietošo atvasināto uzturēšanās tiesību atzīšanu. Lai tas tā būtu, tiem jāatbilst apsvērumiem, kas patiesi ietekmē šo jēdzienu, kā to ir interpretējusi Tiesa ( 66 ).

103.

Šī iespēja tomēr nav neierobežota, kā to arī atkārtoti norādījusi Tiesa ( 67 ). Šajā kontekstā saskaņā ar tās judikatūru ( 68 ):

104.

Ja pēc šo apstākļu pārbaudes novērtējumā joprojām dominē risks sabiedrības drošībai vai it īpaši valsts drošībai ( 72 ), ko apstiprina dalībvalsts iestādes un, iespējams, tiesas, kas pārskata to nolēmumus, ir skaidrs, ka trešās valsts valstspiederīgajam ir jānosaka ieceļošanas aizliegums.

105.

Lai gan tas ir jāapstiprina iesniedzējtiesai, ņemot vērā lietas dalībnieku apsvērumus un visus apstākļus, uzdrošinos apgalvot, ka starp M. D. un viņa jaunāko dēlu, Ungārijas pilsoni, pastāv atkarības attiecības, kuru dēļ M. D. varētu pretendēt uz atvasinātajām uzturēšanās tiesībām saskaņā ar LESD 20. pantu.

106.

It īpaši nepiekrītu Ungārijas valdībai, kas, lai noliegtu šo atkarības attiecību esamību, apgalvo, ka nepilngadīgā bērna māte arī dzīvo Ungārijā un ka arī viņai kā vecāku varas turētājai ir pienākums dēlu uzturēt ( 73 ).

107.

M. D. bija uzturēšanās atļauja Slovākijā, kas, šķiet, viņam ir atsaukta. Tāpēc ir pamatoti uzskatīt, ka liegums viņam uzturēties Ungārijā izraisītu to, ka viņa nepilngadīgajam dēlam būtu jāatstāj Savienības teritorija kopumā.

108.

Tomēr, lai gan M. D. var būt atvasināto uzturēšanās tiesību turētājs saskaņā ar LESD 20. pantu, kā jau esmu norādījis, viņam būtu jāaizliedz ieceļot un uzturēties Ungārijā valsts drošības apsvērumu dēļ, ja pēc iepriekš minēto apstākļu novērtējuma, kas jāveic saskaņā ar Savienības tiesībām, būtu neizbēgami jākonstatē, ka šiem iemesliem jāpiešķir prioritāte.

109.

Manā rīcībā nav visas nepieciešamās informācijas šādam novērtējumam, kas jāveic Ungārijas iestādēm un šo iestāžu lēmumus pārskatošajām tiesu iestādēm ( 74 ).

110.

Šajā gadījumā iesniedzējtiesas šaubas attiecas tikai uz ieceļošanas aizlieguma izskatīšanu, nevis uz tā turpmāko ievadīšanu SIS II.

111.

Ja, neraugoties uz iesniedzējtiesas klusēšanu [par to], Tiesa uzskatītu, ka ir lietderīgi sniegt tai kādu norādi par ieceļošanas aizlieguma atspoguļojumu SIS II, izklāstīšu savu viedokli šajā jautājumā.

112.

Citām dalībvalstīm ir jāzina par ieceļošanas aizliegumu, lai tas praksē radītu sekas ( 75 ). Lai dažām dalībvalstīm atvieglotu piekļuvi informācijai par aizliegumiem, kurus noteikušas citas dalībvalstis saistībā ar atgriešanas lēmumiem, pēdējie minētie var tikt ievadīti SIS II ( 76 ) saskaņā ar Regulu Nr. 1987/2006 ( 77 ), ja vienlaikus ir izpildīti divi nosacījumi:

113.

Ievērojot tādus pašus nosacījumus, ieceļošanas un uzturēšanās atteikuma nolūkos brīdinājums SIS II tomēr ir jāievada obligāti, “ja [..] lēmuma pamatā ir draudi sabiedriskajai kārtībai vai sabiedrības drošībai, vai valsts drošībai, kurus var radīt attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā atrašanās dalībvalsts teritorijā” (Regulas Nr. 1987/2006 24. panta 2. punkts) ( 80 ).

114.

Tādējādi [brīdinājuma] ievadīšana jebkurā gadījumā ir pakārtota Regulas Nr. 1987/2006 21. pantā paredzētajai samērīguma prasībai. Kaut gan regulā tas nav noteikts, pirms attiecīgā brīdinājuma ievadīšanas jāveic novērtējums, lai nodrošinātu tā lietderību ( 81 ).

115.

Šī prasība ir pamatota, jo brīdinājuma par ieceļošanas atteikumu ievadīšana var ietekmēt personu tiesības, tostarp pamattiesības ( 82 ). Tā acīmredzami ietekmē piekļuvi Šengenas zonai ( 83 ) un līdz ar to, iespējams, citas tiesības, piemēram, tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību.

116.

Tomēr jāprecizē samērīguma principa piemērošana brīdinājumu ievadīšanai SIS II gadījumos, kad tā ir obligāta (saskaņā ar Regulas Nr. 1987/2006 24. panta 2. punktu). Var apgalvot, ka Savienības likumdevējs šādos gadījumos ir veicis ex ante samērīguma novērtējumu attiecībā uz nopietnu rīcību, kas minēta noteikumā.

117.

Piebildīšu, ka jebkurā gadījumā Regulas Nr. 1987/2006 21. pantā noteiktais samērīguma novērtējums jāveic tikai par brīdinājuma ievadīšanu: tas neattiecas uz lēmumu (aizliegumu), uz kura pamata ir iekļauts šis brīdinājums ( 84 ).

118.

Ja samērīguma novērtējumā tiks iegūts negatīvs rezultāts, brīdinājums par ieceļošanas atteikumu beigu beigās netiks ievadīts SIS II.

119.

Šajā gadījumā brīdinājuma pamatā esošais lēmums par spīti visam paliek spēkā. Ja tas ir viens no ieceļošanas aizliegumiem trešās valsts valstspiederīgajam tā iemesla dēļ, ka viņš rada apdraudējumu [dalībvalsts] politikai, iekšējai drošībai, sabiedrības veselībai vai starptautiskām attiecībām, tad tā mērķis [tikt piemērotam] “Eiropas mērogā” arī paliek nemainīgs pat tad, ja [brīdinājuma] neievadīšana apgrūtina iespēju par to uzzināt pārējām Šengenas zonas valstīm.

120.

Ņemot vērā izklāstīto, ierosinu uz Fővárosi Törvényszék (Galvaspilsētas Budapeštas tiesa, Ungārija) pirmo un otro prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2008/115/EK (2008. gada 16. decembris) par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, ir jāinterpretē tādējādi, ka

tā nav piemērojama, ja dalībvalsts iestādes nosaka ieceļošanas un uzturēšanās aizliegumu kādam no šiem valstspiederīgajiem, kurš neatrodas tās teritorijā un pret kuru nav pieņemts atgriešanas lēmums, uzskatot, ka viņš var radīt apdraudējumu valsts drošībai. Tāpat nav piemērojama arī Eiropas Savienības Pamattiesību harta.

LESD 20. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka pirms attiecīgā ieceļošanas un uzturēšanās aizlieguma noteikšanas dalībvalsts iestādēm ir jānovērtē tās personas personiskie un ģimenes apstākļi, kurai tiek noteikts ieceļošanas un uzturēšanās aizliegums, ja tā ir tāda nepilngadīgā vecāks, kuram ir šīs dalībvalsts pilsonība, kā arī aizlieguma ietekme uz to tiesību īstenošanu, kuras raksturīgas Eiropas Savienības pilsonībai vai ir no tās atvasinātas.