1.

Vai vides aizsardzības organizācijas var apstrīdēt Eiropas Investīciju bankas (turpmāk tekstā – “EIB” vai “Banka”) īstenoto kreditēšanu vides tiesību normu pārkāpuma dēļ? Par to ir šī apelācijas sūdzība.

2.

Proti, lai īstenotu Orhūsas konvenciju ( 2 ), Savienība ar tā saucamo Orhūsas regulu ( 3 ) ir izveidojusi pārskatīšanas procedūru, ar kuru it īpaši vides aizsardzības organizācijas var celt iebildumus par Savienības iestāžu un struktūru pieļautajiem Savienības vides tiesību aktu pārkāpumiem.

3.

Pamatojoties uz to, ClientEarth – NVO vides jomā – lūdza Banku pārskatīt EIB direktoru padomes lēmumu, ar ko ir apstiprināts finansējums biomasas elektrostacijai Spānijā (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”). Tomēr Banka atteicās veikt pārskatīšanu, jo apstrīdētais lēmums nebija administratīvs akts vides tiesību jomā, kas ir juridiski saistošs un kam ir ārēja ietekme (turpmāk tekstā – “apstrīdētā vēstule”).

4.

Vispārējā tiesa 2021. gada 27. janvāra spriedumā lietā ClientEarth/EIB (T‑9/19, EU:T:2021:42) (turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”) aprobežojās ar apstrīdētās vēstules pamatojuma pārbaudi. Savukārt Bankas argumentāciju, ka pieteikums veikt apstrīdētā lēmuma iekšēju pārskatīšanu esot nepieņemams arī tāpēc, ka tas neesot saderīgs ar EIB savu finanšu operāciju jomā piemītošo neatkarību, Vispārējā tiesa noraidīja, neizskatot to pēc būtības, jo tā nebija ietverta šajā pamatojumā.

5.

Tomēr pēdējais minētais Bankas arguments ir jāpārbauda pēc savas iniciatīvas, jo tas ietekmē Savienības tiesu kompetenci šajā strīdā. Turklāt ir jāizvērtē iebildumi pret Vispārējās tiesas konstatējumiem par apstrīdētās vēstules pamatojumu.

6.

Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punktā ir paredzēts, ka līgumslēdzējas puses nodrošina to, ka sabiedrības pārstāvjiem ir pieejamas administratīvas vai tiesas procedūras, lai apstrīdētu fizisku personu vai valsts iestāžu darbību vai bezdarbību, kas pārkāpj attiecīgās valsts tiesību aktus vides jomā. Saskaņā ar 9. panta 4. punktu šīm procedūrām ir jānodrošina pamatoti un efektīvi tiesiskie līdzekļi, un tiem ir jābūt taisnīgiem, objektīviem, ātriem un ne pārmērīgi dārgiem.

7.

Ar Orhūsas regulu attiecībā uz Eiropas Savienības iestādēm un struktūrām ir transponēts tostarp Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punkts.

8.

Orhūsas regulas 2. panta 1. punktā ir definēti dažādi jēdzieni:

“Šajā regulā:

9.

Orhūsas regulas 10. pantā ir paredzēta iekšējās pārskatīšanas procedūra:

“1.   Jebkura nevalstiska organizācija, kas atbilst 11. pantā noteiktajiem kritērijiem, ir tiesīga [Savienības] iestādei vai struktūrai, kas saskaņā ar tiesību aktiem vides jomā ir pieņēmusi administratīvu aktu vai – ja ir konstatēta iespējama administratīva bezdarbība – kam būtu bijis jāpieņem šāds akts, iesniegt pieprasījumu veikt iekšēju pārskatīšanu.

[..] Tajā norāda pārskatīšanas pamatojumu.

2.   Šā panta 1. punktā minētā [Savienības] iestāde vai struktūra izskata jebkuru šādu pieprasījumu [..]. Kopienas iestāde vai struktūra sniedz pamatojumu rakstiskā atbildē [..].

3.   [..]”

10.

Orhūsas regulas 12. panta 1. punktā ir ietverta norāde par iespēju celt prasību Savienības tiesās:

“Nevalstiska organizācija, kas saskaņā ar 10. pantu ir iesniegusi pieprasījumu veikt iekšēju pārskatīšanu, var celt prasību Tiesā atbilstīgi attiecīgiem Līguma noteikumiem.”

11.

Pārskatīšanas procedūra ir izklāstīta Orhūsas regulas 19.–21. apsvērumā:

12.

LESD 271. pantā ir ietverti īpaši noteikumi par Tiesas kompetenci attiecībā uz EIB:

“Eiropas Savienības Tiesas kompetencē, ievērojot turpmāk norādītos ierobežojumus, ir izskatīt lietas par domstarpībām, kas attiecas uz:

a) [..]

d) [..].”

13.

Saskaņā ar LESD 308. pantu EIB ir piešķirta juridiskā personība, kura ir nošķirta no Savienības juridiskās personības. To pārvalda un vada pašas EIB struktūras. Tai ir savi resursi un budžets.

14.

LESD 309. pantā ir izklāstīts EIB uzdevums:

“Eiropas Investīciju bankas uzdevums ir Savienības interesēs veicināt līdzsvarotu un noturīgu iekšējā tirgus attīstību, gan darbojoties kapitāla tirgū, gan izmantojot bankas pašas resursus. Šajā nolūkā banka, kuras mērķis nav gūt peļņu, piešķir aizdevumus un dod galvojumus, tādējādi sekmējot šādu projektu finansēšanu visās tautsaimniecības nozarēs:

Veicot uzdevumus, banka līdztekus ar atbalstu no struktūrfondiem un citiem Savienības finanšu instrumentiem veicina investīciju programmu finansēšanu.”

15.

EIB statūti ir izklāstīti LES un LESD pievienotajā 5. protokolā.

16.

EIB statūtu 9. panta 1. punktā ir noteikts, ka EIB direktoru padome kontrolē EIB darbības pareizību un nodrošina Bankas vadības atbilstību Līgumiem un statūtiem, un valdes noteiktiem vispārējiem principiem. Tā lemj par finansējuma piešķiršanu un nosaka aizdevumu procentu likmes.

17.

EIB statūtu 19. pantā ir ietvertas dažādas procesuālās prasības:

“2.   Pieteikumus, kas iesniegti ar Komisijas starpniecību, nodod dalībvalstij, kurā investīciju paredzēts veikt, lai tā sniegtu atzinumu. Pieteikumus, kas iesniegti ar dalībvalsts starpniecību, nodod Komisijai, lai tā sniegtu atzinumu. Pieteikumus, ko uzņēmumi iesniedz tieši, nodod attiecīgajai dalībvalstij un Komisijai.

Attiecīgā dalībvalsts un Komisija sniedz atzinumus divos mēnešos. Ja šajā laikā atbildes nav, Banka var uzskatīt, ka pret attiecīgo projektu nav iebildumu.

3.   Direktoru padome pieņem lēmumus par finansēšanas operācijām, ko tai iesniegusi Vadības komiteja.

4. [..]

5.   Ja Vadības komiteja sniedz nelabvēlīgu atzinumu, Direktoru padome attiecīgo finansējumu var piešķirt tikai ar vienprātīgu lēmumu.

6.   Ja Komisija sniedz nelabvēlīgu atzinumu, Direktoru padome attiecīgo finansējumu var piešķirt tikai ar vienprātīgu lēmumu, Komisijas ieceltajam direktoram atturoties.

7.   Ja gan Vadības komiteja, gan Komisija sniedz nelabvēlīgu atzinumu, Direktoru padome finansējumu nedrīkst piešķirt.

8. [..]”

18.

EIB statūtu 27. panta pirmajā daļā ir reglamentēta tiesu kompetence:

“Kompetentas valstu tiesas izšķir Bankas domstarpības ar tās kreditoriem, debitoriem vai citām personām, izņemot gadījumus, ja jurisdikcija nodota Eiropas Savienības Tiesai. [..]”

19.

EIB Paziņojumā par vides un sociālajiem principiem un standartiem, ko direktoru padome ir apstiprinājusi 2009. gada 3. februārī (turpmāk tekstā – “2009. gada paziņojums”), un Rīcības stratēģijā klimata jomā, kuras mērķis ir piesaistīt finansējumu, lai atbalstītu pāreju uz ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni, kura spēj pārvarēt klimata pārmaiņas, ko EIB ir pieņēmusi 2015. gada 22. septembrī (turpmāk tekstā – “Klimata stratēģija”), ir noteikti aizdevējdarbības mērķi un projektu attiecībā uz vidi atbilstības kritēriji. Tie it īpaši ietver finansēto projektu atbilstību Savienības tiesību aktiem vides jomā.

20.

Šajā lietā aplūkotais finansējums attiecas uz biomasas iekārtas elektroenerģijas ražošanai aptuveni ar 50 elektrisko megavatu jaudu, ko darbina ar 100 km rādiusā savāktiem meža atkritumiem, celtniecības projektu Galisijas [Galicia] (Spānija) Akoruņas [Coruña] provinces Kurtišas (Teišeiru) [Curtis (Teixeiro)] pašvaldībā (turpmāk tekstā – “Kurtišas projekts”).

21.

Pēc vairākiem procedūras posmiem EIB direktoru padome ar apstrīdēto 2018. gada 12. aprīļa lēmumu apstiprināja finansējuma priekšlikumu aizdevuma veidā.

22.

Ar 2018. gada 13. aprīļa vēstuli EIB informēja attīstītāju par apstrīdēto lēmumu, norādot, ka Kurtišas projekta finansējuma iepriekšējais apstiprinājums nerada EIB nekādu pienākumu piešķirt aizdevumu, bet ļauj attīstītājam veikt vajadzīgos pasākumus, lai formalizētu minēto aizdevumu.

23.

2018. gada 28. jūnijā apstrīdētais lēmums tika publicēts EIB tīmekļvietnē.

24.

Kurtišas projekta finansēšanas kārtība un nosacījumi tika apspriesti starp attīstītāju un dažādiem aizdevējiem, kuru sastāvā līdzās EIB bija kāda komercbanka, eksporta kredīta iestāde, ekonomikas veicināšanas valsts banka un mezanīna aizdevējs. Pēc tam kad visi dalībnieki bija vienojušies par galīgajiem noteikumiem un bija pabeigti dažādi revīzijas ziņojumi, pārrunu un revīzijas procedūras rezultāti tika iesniegti EIB vadības komitejai galīgajā ziņojumā, kuru pēdējā minētā apstiprināja 2018. gada 16. jūlijā.

25.

2018. gada 23. jūlijā EIB dienesti parakstīja iekšēju vienošanos par Kurtišas projekta finansēšanas līguma noteikumiem. Ar to saistītā līguma dokumentācija tika parakstīta 2018. gada 25. jūlijā.

26.

Pirmā ar EIB finansējumu saistītā izmaksa tika veikta 2018. gada 29. augustā. Bija paredzēts, ka Kurtišas projekta celtniecība tiks pabeigta līdz 2019. gada beigām. Kā EIB ir norādījusi tiesas sēdē, atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumu, Kurtišas projekta īstenošana kopš tā laika notiek parastā kārtībā.

27.

2018. gada 9. augustāClientEarth atbilstoši Orhūsas regulas 10. pantam iesniedza Bankai pieteikumu veikt apstrīdētā lēmuma iekšēju pārskatīšanu.

28.

Ar apstrīdēto 2018. gada 30. oktobra vēstuli, ko ir parakstījusi EIB ģenerālsekretāre un EIB juridiskā dienesta vadītāja vietniece, EIB informēja ClientEarth par pieteikuma noraidīšanu. Tas esot nepieņemams, pamatojoties uz to, ka šis pieteikums neattiecoties uz tiesību aktu, attiecībā uz kuru var tikt veikta iekšēja pārskatīšana, t.i., “administratīvu aktu” Orhūsas regulas 2. panta 1. punkta g) apakšpunkta izpratnē.

29.

Apstrīdētajā vēstulē EIB, pirmkārt, norādīja, ka apstrīdētajam lēmumam neesot juridiski saistošas ārējas ietekmes un tas neesot varējis radīt tiesības trešai personai. Tas esot bijis tikai iekšējs akts EIB statūtu 9. un 19. panta izpratnē, kas ir nepieciešams, lai varētu parakstīt atbilstošu finansēšanas līgumu. Tomēr tas ne obligāti noved pie šādas parakstīšanas, ne arī rada pretējai pusei tiesības prasīt šādu parakstīšanu. Apstrīdētais lēmums neesot salīdzināms ar lēmumu par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu publisko iepirkumu jomā, jo uz to neattiecoties procedūra, ko reglamentē publisko iepirkumu tiesības vai kas ir salīdzināma ar to. Uz to drīzāk attiecoties komerciālā un politiskā rīcības brīvība, kas EIB ir saskaņā ar Līgumiem un tās statūtiem.

30.

Otrkārt, apstrīdētais lēmums neesot pieņemts “saskaņā ar tiesību aktiem vides jomā” Orhūsas regulas 2. panta 1. punkta f) apakšpunkta izpratnē.

31.

Treškārt, apstrīdētajā vēstulē ir aplūkots arguments, ka, izmantodama pašas resursus, EIB esot apņēmusies veicināt vides aizsardzības mērķus. Šāda apņemšanās neesot pietiekama, lai secinātu, ka Kurtišas projekta finansējumu vai jebkādu citu projekta finansējumu EIB ipso facto būtu apstiprinājusi, pamatojoties uz Savienības tiesību aktiem vides jomā. Ar šādu argumentu “Savienības tiesību aktu” robežas tiktu mākslīgi paplašinātas ārpus Orhūsas regulas piemērošanas jomas un tādā veidā, kas nav saderīgs ar EIB institucionālo lomu un statūtos paredzēto uzdevumu.

32.

ClientEarth Vispārējā tiesā cēla prasību par apstrīdēto vēstuli. EIB, kuru atbalsta Komisija, iebilda pret šo prasību.

33.

Pārsūdzētajā 2021. gada 27. janvāra spriedumā lietā ClientEarth/EIB (T‑9/19, EU:T:2021:42) Vispārējā tiesa atcēla apstrīdēto vēstuli.

34.

Šajā ziņā Vispārējā tiesa vispirms kā nepieņemamu noraidīja aizstāvības argumentu, ka pieteikums veikt apstrīdētā lēmuma iekšēju pārskatīšanu esot nepieņemams arī tāpēc, ka tas esot nesaderīgs ar EIB savu finanšu operāciju jomā esošo neatkarību. Šis arguments apstrīdētajā vēstulē esot norādīts tikai “neskaidri un vispārīgi” kā daļa no pamatojuma, kāpēc apstrīdētais lēmums nav administratīvs akts (it īpaši pārsūdzētā sprieduma 90.–92. punktu).

35.

Pēc tam Vispārējā tiesa konstatēja, ka EIB ir kļūdaini noliegusi to, ka apstrīdētajam lēmumam ir saistība ar tiesību aktiem vides jomā (pārsūdzētā sprieduma 117. un nākamie punkti) un ka tas ir juridiski saistošs un tam ir ārēja ietekme (pārsūdzētā sprieduma 149. un nākamie punkti).

36.

EIB (lieta C‑212/21 P) un Komisija (lieta C‑223/21 P) iesniedza apelācijas sūdzību.

37.

EIB prasījumi ir šādi:

38.

Komisijas prasījumi ir šādi:

39.

Savukārt ClientEarth prasījumi ir šādi:

40.

Lietas dalībnieki iesniedza rakstveida apsvērumus un piedalījās 2022. gada 20. oktobrī rīkotajā tiesas sēdē.

41.

Vispirms ir jāizskata Bankas un Komisijas argumentācija, ka EIB direktoru padomes lēmumu par aizdevumu piešķiršanu pārskatīšana gandrīz pilnībā neesot pakļauta pārbaudei tiesā un ka tādēļ šajā gadījumā Tiesai neesot kompetences (par to A iedaļā). Pēc tam ir jāpārbauda, vai Vispārējā tiesa pamatoti ir nospriedusi, ka apstrīdētais EIB direktoru padomes lēmums ir administratīvs akts saskaņā ar tiesību aktiem vides jomā (par to B iedaļā).

42.

Banka un Komisija stingri iebilst pret to, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 86.–92. punktā ir noraidījusi to argumentāciju par primārajās tiesībās nostiprinātajām EIB funkcijām un lomu kā nepieņemamu apstrīdētās vēstules pamatojuma paplašinājumu.

43.

Šajā ziņā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 89. un 90. punktā ir pareizi konstatējusi, ka apstrīdētajā vēstulē ietvertajā pamatojumā šī argumentācija nav izvirzīta patstāvīgi. Drīzāk Banka šo ideju bija minējusi tikai pastarpināti, lai izklāstītu, ka apstrīdētais lēmums nav administratīvs akts saskaņā ar tiesību aktiem vides jomā. Tādēļ Vispārējā tiesa 91. punktā attiecīgi ir konstatējusi, ka šīs argumentācijas kā patstāvīga apstrīdētās vēstules pamatojuma ņemšana vērā būtu uzskatāma par nepieņemamu ( 4 ) vēlāku pamatojuma aizstāšanu.

44.

Tomēr tas nenozīmē, ka šī Bankas un Komisijas argumentācija šajā tiesvedībā nav būtiska. Pretēji Bankas viedoklim Savienības tiesas nav gan pilnvarotas pēc savas ierosmes izskatīt katru primāro tiesību pārkāpumu ( 5 ). Tomēr argumentācija par EIB funkcijām liek apšaubīt Savienības tiesu pilnvaras vispār lemt par šo strīdu. Šādas šaubas šīs tiesas var vai tām ir jāpārbauda pēc savas ierosmes saskaņā ar Tiesas Reglamenta 150. pantu un Vispārējās tiesas Reglamenta 129. pantu ( 6 ).

45.

Šajā lietā Vispārējā tiesa nav paudusi viedokli par šo jautājumu, un tāpēc, iespējams, tā pieņem, ka tās kompetence izriet no LESD 263. panta ceturtās daļas ( 7 ), jo ClientEarth ir apstrīdētās vēstules adresāts.

46.

Tomēr šajā lietā Savienības tiesu kompetences pārbaude ir nepieciešama, jo LESD 271. pantā ir ietverti īpaši noteikumi par to kompetenci izskatīt atsevišķas procedūras, kurās ir iesaistīta EIB. Tādēļ vispirms ir jāpārbauda, vai apstrīdētā vēstule būtu apstrīdams akts Orhūsas regulā ietvertā regulējuma kontekstā, un pēc tam jāpārbauda, vai iepriekš minētie speciālie noteikumi attiecībā uz EIB tajā kaut ko maina. Šis jautājums ir jānošķir no jautājuma par to, vai apstrīdētais lēmums ir administratīvs akts saskaņā ar tiesību aktiem vides jomā, ko es aplūkošu turpmāk B iedaļā.

47.

Ar atcelšanas prasību, kas paredzēta LESD 263. pantā, var apstrīdēt visus Savienības iestāžu un struktūru pieņemtos aktus neatkarīgi no to formas, kas rada saistošas tiesiskās sekas ( 8 ) un kuri var ietekmēt prasītāja intereses, būtiski grozot tā tiesisko stāvokli ( 9 ). Šajā nolūkā attiecīgā tiesību akta sekas ir jāizvērtē, ņemot vērā tādus objektīvus kritērijus kā šā akta saturs, vajadzības gadījumā ņemot vērā tā pieņemšanas kontekstu, kā arī šā akta izdevējas iestādes pilnvaras ( 10 ).

48.

Ar apstrīdēto vēstuli tika noraidīts pieteikums veikt pārskatīšanu saskaņā ar Orhūsas regulas 10. panta 1. punktu. Saskaņā ar šo tiesību normu noteiktas NVO var iesniegt motivētu pieprasījumu veikt iekšēju pārskatīšanu Savienības iestādei vai struktūrai, kas ir pieņēmusi administratīvo aktu saskaņā ar tiesību aktiem vides jomā.

49.

No Orhūsas regulas 19. apsvēruma izriet, ka šīs pārskatīšanas mērķis ir nodrošināt pietiekamus un efektīvus tiesiskās aizsardzības līdzekļus, tostarp tādus, ko var izmantot tiesvedībā Tiesā. Saskaņā ar Orhūsas regulas 10. panta 1. punktu un 20. apsvērumu tiesības pieprasīt pārskatīšanu ir konkrētām NVO. Ja pieprasījums nav bijis sekmīgs, saskaņā ar Orhūsas regulas 12. pantu un 21. apsvērumu attiecīgajai NVO vajadzētu būt tiesīgai ierosināt tiesvedību Tiesā saskaņā ar attiecīgiem LESD noteikumiem.

50.

Tādējādi pārskatīšanas procedūra saskaņā ar Orhūsas regulas 10. un 12. pantu ļauj pārvarēt šķēršļus, kas izriet no LESD 263. panta ceturtās daļas attiecībā uz kolektīvo prasību par pārskatītu tiesību aktu, kas celta saskaņā ar vides tiesību aktiem.

51.

Proti, saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu fiziska vai juridiska persona var celt prasību tikai par tiesību aktu, kas adresēts šai personai vai kas viņu skar tieši un individuāli, un par reglamentējošu aktu, kas viņu skar tieši, bet nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem. Tomēr vides aizsardzības organizāciju tiesību akts, kura pārskatīšanu tā lūdz, parasti neskar tieši un individuāli un tādēļ tā varētu neatbilst 263. panta ceturtās daļas prasībām.

52.

Tomēr, pamatojoties uz pārskatīšanas pieprasījumu, kompetentā Savienības iestāde vides aizsardzības organizācijai, kas ir iesniegusi pieprasījumu, adresē lēmumu, kuru tā pēc tam var apstrīdēt Savienības tiesās. Tādējādi Orhūsas regulas 10.–12. pantā paredzētā pārskatīšanas procedūra pamato procesuālos nosacījumus, lai vides aizsardzības organizācijas administratīvos aktus saskaņā ar tiesībām vides jomā varētu netieši apstrīdēt tiesā.

53.

Tiesa šo pārskatīšanas procedūras iedarbības veidu ir tieši apstiprinājusi un šajā ziņā nav paudusi šaubas, ka tā ir saderīga ar LESD 263. pantā noteiktajām prasībām ( 11 ). Tikmēr likumdevējs šīs procedūras piemērošanu ir pat vēl ievērojami paplašinājis un šajā sakarā atsaucies uz šo judikatūru ( 12 ).

54.

Ar šo iekšējās pārskatīšanas procedūru un iespēju vēlāk celt prasību Savienība īsteno Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punktu. Saskaņā ar to katra puse nodrošina to, ka sabiedrības pārstāvjiem, kas atbilst attiecīgās valsts tiesību aktos noteiktajiem kritērijiem, ja tādi būtu, ir pieejamas administratīvas vai tiesas procedūras, lai apstrīdētu fizisku personu vai valsts iestāžu darbību vai bezdarbību, kas pārkāpj attiecīgās valsts tiesību aktus vides jomā.

55.

Ar apstrīdēto vēstuli Banka noraidīja ClientEarth pieteikumu pārskatīt apstrīdēto EIB direktoru padomes lēmumu. Ir tiesa, ka Banka pieteikumu uzskatīja nevis par nepamatotu, bet gan par nepieņemamu, jo apstrīdētais lēmums nebija administratīvs akts saskaņā ar tiesību aktiem vides jomā Orhūsas regulas 10. panta izpratnē. Tomēr šādam pieteikuma noraidījumam kā nepieņemamam principā ir jābūt tikpat apstrīdamam kā noraidījumam pieteikuma nepamatotības dēļ.

56.

Proti, ja attiecīgā iestāde vai attiecīgā struktūra prettiesiski atsaka veikt pārskatīšanu, tiktu skartas Orhūsas regulas 10. pantā paredzētās NVO tiesības pieprasīt pārskatīšanu. Judikatūras par apstrīdamiem aktiem izpratnē tās intereses, mainot tās tiesisko stāvokli, konkrēti, noraidot tās tiesības uz iekšēju pārskatīšanu, tiktu būtiski skartas.

57.

Līdz ar to apstrīdētā Bankas vēstule principā ir apstrīdams akts saskaņā ar LESD 263. pantu.

58.

Tomēr ar LESD 271. panta c) punktu tiek grozīta tiesību aizsardzības tiesā sistēma attiecībā uz EIB direktoru padomes lēmumiem. Saskaņā ar to par šādiem lēmumiem tiesvedību var ierosināt vienīgi dalībvalsts vai Komisija, ņemot vērā LESD 263. pantā izklāstītos nosacījumus un vienīgi tāpēc, ka – paredzot šādus lēmumus – nav ievērota EIB statūtu 19. panta 2. un 5.–7. punktā noteiktā procedūra ( 13 ).

59.

Turpmāk es parādīšu, ka ar šādu ierobežojumu netiek pieļauta pārbaude tiesā attiecībā uz prasību, kas ir celta saskaņā ar Orhūsas regulas 12. pantu un kas attiecas uz EIB direktoru padomes lēmuma pārskatīšanu pēc būtības (par to a) apakšpunktā). Tomēr pašreiz aplūkojamās prasības priekšmets ir tikai apstrīdētā lēmuma juridiskā kvalifikācija, lai Banka to iekšēji pārskatītu. Ar LESD 271. panta c) punktu netiek liegts veikt iekšēju pārskatīšanu (par to b) apakšpunktā).

60.

Lai gan prasība formāli nav vērsta pret direktoru padomes lēmumu LESD 271. panta c) punkta izpratnē, tomēr netieši tā skar šādu lēmumu, jo ar apstrīdēto vēstuli ir noraidīts ClientEarth pieteikums pārskatīt apstrīdēto direktoru padomes lēmumu. Saskaņā ar Orhūsas regulas 10. pantu pārskatīšanas pieprasījums attiecas uz tiesību akta, kura pārskatīšana ir pieprasīta, atkārtotu izvērtēšanu ( 14 ). Līdz ar to, saskaņā ar Tiesas apgalvoto, pieprasījums ir vērsts uz to, lai konstatētu apgalvoto prettiesiskumu vai attiecīgā akta pamatotības neesamību ( 15 ).

61.

Tādējādi, ja Banka pieteikuma noraidījumu ar apstrīdēto vēstuli būtu pamatojusi ar to, ka apstrīdētais lēmums ir likumīgs un pamatots, tad šī prasība netieši būtu vērsta uz šo konstatējumu un līdz ar to apstrīdētā lēmuma likumības vai pamatotības pārbaudi tiesā.

62.

Šāda Savienības tiesu veikta netieša EIB direktoru padomes lēmumu pārbaude pēc būtības nebūtu saderīga ar LESD 271. panta c) punktu ( 16 ), jo gadījumos, uz kuriem attiecas šis noteikums, Savienības tiesu kompetence salīdzinājumā ar 263. pantu ir ievērojami ierobežota.

63.

Šie ierobežojumi vispirms attiecas uz iespējamo prasītāju loku. Ja saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu jebkura fiziska vai juridiska persona, kas atbilst nosacījumiem, var celt prasību, tad EIB direktoru padomes lēmumus saskaņā ar 271. panta c) punktu nepārprotami var apstrīdēt tikai dalībvalstis vai Komisija. Tādējādi tiek izslēgta iespēja citām personām celt prasību.

64.

Turklāt saskaņā ar LESD 271. panta c) punktu arī dalībvalstu un Komisijas celto prasību gadījumā ir ierobežotas Savienības tiesu pilnvaras veikt pārbaudi pēc būtības.

65.

LESD 263. panta otrajā daļā ir atļauts celt prasības sakarā ar kompetences trūkumu, būtisku procedūras noteikumu pārkāpumiem, Līgumu vai jebkuru ar to piemērošanu saistītu tiesību normu pārkāpumiem, kā arī sakarā ar pilnvaru nepareizu izmantošanu.

66.

Savukārt EIB direktoru padomes lēmumus saskaņā ar LESD 271. panta c) punktu var apstrīdēt vienīgi tad, ja nav ievērota EIB Statūtu 19. panta 2. un 5.–7. punktā noteiktā procedūra. Saskaņā ar šiem noteikumiem Bankai ir jāinformē dalībvalstis un Komisija par finansējuma pieteikumiem. Ja Komisija vai EIB vadības komiteja sniedz negatīvu atzinumu, direktoru padome finansējumu var piešķirt tikai ar vienprātīgu lēmumu; ja abi atzinumi ir negatīvi, finansējums nav pieļaujams. Tā kā šajā ziņā runa ir par Komisijas un direktoru padomē pārstāvēto dalībvalstu procesuālajām tiesībām, tas ir turklāt arī loģiski atļaut celt prasību tikai tām.

67.

Saskaņā ar Bankas un Komisijas argumentāciju ierobežojumi attiecībā uz EIB piešķirto finansējumu pārbaudi tiesā ir izskaidrojami ar to, ka finansējumu gadījumā EIB rīkojas tāpat kā citas tirgū strādājošās bankas ( 17 ). Uz šīm citām bankām, tām pieņemot lēmumus par finansējumu, taču arī neattiecas pārbaude tiesā.

68.

Pārbaudes tiesā ierobežojumiem ir jāietver arī Orhūsas regulas 12. pantā paredzētās tiesības celt prasību. Šajā tiesību normā ir ļauts celt prasības saskaņā ar attiecīgajiem Līguma noteikumiem, t.i., it īpaši atcelšanas prasību saskaņā ar LESD 263. pantu. Tomēr Banka pamatoti uzsver, ka arī 271. panta c) punkts ir atbilstošs noteikums. Tā kā ar to ir izslēgta direktoru padomes lēmumu pārbaude tiesā pēc vides aizsardzības organizāciju iniciatīvas un turklāt ir aizliegta arī šo lēmumu pārbaude pēc būtības Savienības tiesās, ar Orhūsas regulas 12. pantu arī netieši nevar tikt pieļautas šādas pārbaudes.

69.

Pret šādu Orhūsas regulas 12. panta interpretāciju arī nevar izmantot Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punktu, kuru paredzēts transponēt ar pirmo minēto tiesību normu ( 18 ). Ir tiesa, ka 9. panta 3. punktā nav paredzēts izņēmums attiecībā uz EIB. Tāpat, pretēji Komisijas viedoklim, šis Savienības starptautisko tiesību pienākums principā ir jāņem vērā, interpretējot atvasinātos tiesību aktus, it īpaši interpretējot tiesību normu, kuras mērķis – kā Orhūsas regulas 12. pantam – ir īstenot šādu pienākumu ( 19 ). Tomēr LESD 271. panta c) punktā ietvertās prasības ir daļa no primārajām tiesībām, un tāpēc tām ir prioritāte pār Savienības starptautisko tiesību pienākumiem, kā pareizi uzsver Banka ( 20 ).

70.

Tādēļ, ja Banka pārskatīšanas pieprasījumu būtu noraidījusi, jo būtu uzskatījusi, ka apstrīdētais lēmums ir likumīgs un pamatots, tad Savienības tiesām nebūtu kompetences lemt par ClientEarth celto prasību pret šo lēmumu.

71.

Tomēr ar LESD 271. panta c) punktu Savienības tiesu kompetence izskatīt šo prasību nav izslēgta.

72.

Proti, šī prasība faktiski nav netieši vērsta pret apstrīdēto lēmumu, jo nav jāizlemj, vai tas ir bijis likumīgs vai pamatots. Tās priekšmets drīzāk ir tikai Bankas veiktā apstrīdētā lēmuma juridiskā kvalifikācija, tātad, konstatējums, ka tas nav administratīvs akts saskaņā ar tiesībām vides jomā Orhūsas regulas izpratnē.

73.

Par to, ka tā nav netieša apstrīdētā lēmuma apstrīdēšana, liecina jau tas, ka tas paliek spēkā neatkarīgi no šīs prasības iznākuma un šajā tiesvedībā tas pat netieši netiek apšaubīts. Šīs prasības apmierināšana nozīmētu tikai to, ka Bankai būtu iekšēji jāpārskata apstrīdētais lēmums. Ar to netiktu iepriekš noteikts, vai šīs pārskatīšanas rezultātu var apstrīdēt tiesā.

74.

Šīs prasības izslēgšana no LESD 271. panta c) punkta piemērošanas jomas turklāt atbilst Hartas 47. panta pirmajā daļā noteiktajām pamattiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību. Tas tāpēc, ka tiesības pieprasīt iekšēju pārskatīšanu saskaņā ar Orhūsas regulas 10. pantu ir tiesības, ko garantē Savienības tiesību akti, līdz ar to šī prasība ietilpst šo pamattiesību aizsardzības jomā. Ir tiesa, ka ar Hartas 47. pantu nevar piešķirt Tiesai jurisdikciju, ja Līgumi to izslēdz ( 21 ). Tomēr tiesību aizsardzības tiesā ierobežojums, kāds, piemēram, ir ietverts LESD 271. panta c) punktā, pamatojoties uz Hartas 47. pantu, ir jāinterpretē šauri ( 22 ).

75.

Turklāt šāda iekšējā pārskatīšana ir saderīga ar Bankas funkcijām un lomu.

76.

ClientEarth pamatoti iebilst pret Bankas apgalvojumu, ka pārskatīšanas risks un ar to saistītā kavēšanās nesamērīgi traucētu tās aizdevējdarbību vai, iespējams, pat padarītu to neiespējamu, norādot, ka Banka to pietiekami nepierāda. Gluži pretēji, procedūras norise no apstrīdētā lēmuma pieņemšanas līdz vienošanās par finansējumu noslēgšanai ( 23 ) jau liecina, ka, ja lēmums tiktu publicēts ātri, iekšējai pārskatīšanai būtu bijuši pieejami aptuveni divi mēneši.

77.

Šis apgalvojums ir arī pretrunā Bankas praksei, jo faktiski tā jau uz sūdzību pamata, tostarp attiecībā uz vides tiesību aspektiem, pārskata savus piešķirtos finansējumus. To Banka 2008. gadā ir paziņojusi Eiropas ombudam ( 24 ). Šāda pārskatīšana attiecīgajam finansējumam jau ir veikta pat par iebildumiem, kas saistīti ar vidi ( 25 ). Turklāt šīs procedūras piemērošanu var uzraudzīt ombuds ( 26 ). Arī Orhūsas konvencijas Atbilstības komiteja (Aarhus Convention Compliance Committee, turpmāk tekstā – “Orhūsas atbilstības komiteja”) ( 27 ) var pārbaudīt EIB aizdevējdarbību ( 28 ).

78.

Pretēji Bankas viedoklim, iekšējai pārskatīšanai ir sava nozīme pat tad, ja vēlāk netiek veikta pārbaude tiesā. Proti, saskaņā ar Orhūsas regulas 19. apsvērumu iestādēm un struktūrām būtu jādod iespēja atkārtoti izskatīt iepriekš pieņemto lēmumu. Savukārt 20. apsvērumā ir atzītas vides aizsardzības organizāciju tiesības pieprasīt iekšēju pārskatīšanu.

79.

Turklāt tiesības pieprasīt iekšēju pārskatīšanu ir īpaša sabiedrības līdzdalības principa forma, kas ir Orhūsas konvencijas ( 29 ) un Savienības vides tiesību pamatā. Tas tādēļ, ka šī procedūra ļauj daļai sabiedrības, proti, vides aizsardzības organizācijām ar pieteikuma pamatojumu izvirzīt iebildumus pret attiecīgo pasākumu un līdz ar to veicināt tā uzlabošanu. Tādējādi iekšēja pārskatīšana Bankai var būt pat izdevīga, jo vides tiesību problēmas, kas saistītas ar finansējumu, regulāri ietekmēs arī projekta ekonomiskos aspektus.

80.

Turklāt ir jāpieņem, ka zināšanas par vēlākas pārskatīšanas risku veicinās to, lai vēl rūpīgāk tiktu pārbaudīti attiecīgā projekta vides tiesību aspekti pirms lēmuma par finansējumu pieņemšanas. Šāda rūpīga iepriekšēja pārbaude savukārt var samazināt risku negaidīti saņemt iebildumus pārskatīšanas pieprasījuma kontekstā un atvieglot ātru pārskatīšanas pieprasījumu apstrādi.

81.

Visbeidzot, šāda LESD 271. panta c) punkta interpretācija vismaz tuvina Bankas kontroli Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punktā noteiktajām prasībām. Tas gan šķiet apšaubāmi, ka finansēšanas operāciju iekšējā pārskatīšana sasniegtu 9. panta 4. punktā prasīto efektīvas tiesību aizsardzības līmeni konvencijas darbības jomā un tādējādi varētu tikt atzīta par administratīvu apstrīdēšanas procedūru 9. panta 3. punkta izpratnē ( 30 ). Tomēr iekšēja pārskatīšana joprojām ir labāks risinājums nekā vispār nekāda kontrole.

82.

Tādējādi ar LESD 271. panta c) punktu netiek liegts īstenot Orhūsas regulas 10. pantā paredzētās iespējamās tiesības uz EIB direktoru padomes lēmumu iekšēju pārskatīšanu Savienības tiesās.

83.

Līdz ar to šī prasība šajā apjomā ir pieņemama un Vispārējā tiesa pamatoti ir pieņēmusi savu kompetenci. Tādēļ ir jāizlemj, vai EIB ir pamatoti vai nepamatoti noraidījusi pārskatīšanas pieteikumu kā nepieņemamu.

84.

Bankas un Komisijas iesniegtās apelācijas sūdzības attiecas ne tikai uz EIB direktoru padomes lēmumu pārskatāmību, bet arī uz to, vai apstrīdētais lēmums ir administratīvs akts saskaņā ar tiesību aktiem vides jomā Orhūsas regulas 10. panta izpratnē. Ja tas būtu administratīvs akts, tad saskaņā ar līdzšinējiem apsvērumiem būtu piemērojama 10. pantā paredzētā iekšējās pārskatīšanas procedūra, lai gan šīs pārskatīšanas rezultāts, pamatojoties uz LESD 271. panta c) punktu, nebūtu pārsūdzams tiesā saskaņā ar Orhūsas regulas 12. pantu.

85.

Saskaņā ar Orhūsas regulas 2. panta 1. punkta g) apakšpunktu administratīvs akts ir jebkurš Kopienas iestādes vai struktūras veikts pasākums (par to 1. apakšpunktā), ko veic saskaņā ar tiesību aktiem vides jomā (par to 2. apakšpunktā), kam ir individuāls raksturs, kas ir juridiski saistošs un kam ir ārēja ietekme (par to 3. apakšpunktā).

86.

Banka un Komisija vispirms noliedz, ka apstrīdētais lēmums ir administratīvs akts, jo EIB esot rīkojusies kā banka, nevis kā valsts iestāde.

87.

Ciktāl šī argumentācija atkal ir vērsta uz to, ka EIB īpašā loma un funkcijas liedz Savienības tiesām veikt tās kontroli, ir jāatsaucas uz apsvērumiem par Savienības tiesu kompetenci.

88.

Turklāt šāda argumentācija pārsteidz, jo saskaņā ar Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punktu ir apstrīdama ne tikai valsts iestāžu darbība vai bezdarbība, kas pārkāpj attiecīgās valsts tiesību aktus vides jomā, bet arī privātpersonu darbība un bezdarbība.

89.

Tomēr, ņemot vērā Orhūsas regulas 18. apsvērumu, Bankas un Komisijas argumenti kļūst nedaudz ticamāki, proti, saskaņā ar to regula konvencijas 9. panta 3. punkta īstenošanas kontekstā attiecas tikai uz valsts iestāžu darbību un bezdarbību.

90.

Šī ideja ir ietverta arī to iestāžu definīcijā, kuru darbība var tikt pakļauta iekšējai pārskatīšanai. Saskaņā ar Orhūsas regulas 10. panta 1. punktu un 2. panta 1. punkta g) apakšpunktu tās ir Savienības iestādes un struktūras, un tās neapšaubāmi ietvertu EIB ( 31 ). Tomēr 2. panta 1. punkta c) apakšpunktā šīs struktūras ir definētas kā jebkura publiska iestāde, struktūra, birojs vai aģentūra, kas izveidota ar Līgumu vai pamatojoties uz to. Ietverto struktūru kvalifikāciju kā “publisku” likumdevējs ir pārņēmis Orhūsas regulas septītajā apsvērumā. Saskaņā ar to Orhūsas konvencijā valsts iestādes ir plaši definētas; pamatprincips ir tāds, ka visos gadījumos, kad tiek īstenota valsts vara (public authority, autorité publique), fiziskām personām un viņu organizācijām būtu jābūt dotām tiesībām.

91.

Šajā ziņā Banka un Komisija pareizi pieņem, ka EIB uz līguma pamata piešķirta finansējuma gadījumā neīsteno valsts varu saistošu suverēno pilnvaru izpratnē.

92.

Tomēr, tāpat kā citos apstākļos ( 32 ), EIB ir divējāds raksturs – tā rīkojas kā privāts tiesību subjekts, bet, to darot, pilda valsts pārvaldes uzdevumus. Tas tādēļ, ka saskaņā ar LESD 309. pantu tās uzdevums ir Savienības interesēs veicināt līdzsvarotu un noturīgu iekšējā tirgus attīstību. Tā arī ir valsts varas īstenošana.

93.

Tādējādi, pamatojoties uz to, ka EIB, veicot savu aizdevējdarbību, pilda valsts pārvaldes uzdevumus un īsteno valsts varu, Orhūsas regulas 2. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē tā ir publiska struktūra.

94.

Ar šādu Orhūsas regulas 2. panta 1. punkta c) apakšpunkta interpretāciju tiek nodrošināts, ka ar Orhūsas regulu tiek pareizi īstenots Orhūsas konvencijas 2. panta 2. punkta d) apakšpunkts, jo ClientEarth pareizi uzsver, ka saskaņā ar šo tiesību normu reģionālo ekonomiskās integrācijas organizāciju institūcijas, kas, tāpat kā Savienība, ir šīs konvencijas puses, ir uzskatāmas par valsts iestādēm.

95.

Attiecīgi Banka Orhūsas Atbilstības komitejai nav apstrīdējusi, ka konvencija uz to attiecas ( 33 ), un publikācijā par savas pašas sūdzību procedūru tā raksta, ka tās darbību var apstrīdēt šajā komitejā ( 34 ).

96.

Tādēļ ir jānoraida Bankas un Komisijas argumentācija, ka EIB, pieņemot apstrīdēto lēmumu, neesot rīkojusies kā valsts iestāde.

97.

Banka un Komisija iebilst arī pret to, ka apstrīdētais lēmums ir pasākums, kas veikts saskaņā ar tiesību aktiem vides jomā.

98.

Saskaņā ar Orhūsas regulas 2. panta 1. punkta g) apakšpunktu tikai pasākumi, ko veic saskaņā ar tiesību aktiem vides jomā, var būt administratīvi akti. Savukārt 10. pantā ir atļauts pieprasīt veikt iekšēju pārskatīšanu tikai administratīviem aktiem saskaņā ar tiesību aktiem vides jomā.

99.

Orhūsas regulas 2. panta 1. punkta f) apakšpunktā tiesību akti vides jomā ir definēti kā Savienības tiesību akti, kas neatkarīgi no to tiesiskā pamata veicina Savienības vides politikas primārajās tiesībās noteikto mērķu sasniegšanu: saglabāt, aizsargāt un uzlabot vides kvalitāti, aizsargāt cilvēku veselību, apdomīgi un racionāli izmantot dabas resursus un starptautiskā līmenī veicināt pasākumus, kas risina reģionu vai pasaules mēroga vides problēmas.

100.

EIB direktoru padome ir pieņēmusi apstrīdēto lēmumu, pamatojoties uz EIB statūtu 9. panta 1. punktu un 19. panta 3. punktu, kuros nav norādes par to, ka ar tiem ir jāveicina Savienības vides politikas mērķu sasniegšana.

101.

Tomēr Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 122.–124. punktā ir konstatējusi, ka 2009. gada paziņojums un Klimata stratēģija ( 35 ) ir pielīdzināmi tiesību aktiem vides jomā Orhūsas regulas 2. panta 1. punkta f) apakšpunkta izpratnē. Tas tāpēc, ka ar šiem kritērijiem banka nodrošina, ka tās aizdevējdarbība veicina Savienības vides mērķu sasniegšanu.

102.

Tāpēc Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 140. punktā ir apkopojusi savu apstrīdētā lēmuma šajā ziņā veikto vērtējumu tādējādi, ka tajā izdarītais secinājums, ka Kurtišas projekts atbilst noteiktiem EIB atbilstības kritērijiem saistībā ar vidi, ir uzskatāms par pasākumu, kas veikts saskaņā ar tiesību aktiem vides jomā.

103.

Banka un Komisija pret to iebilst, norādot, ka šie kritēriji jau no formas viedokļa neesot uzskatāmi par tiesību aktiem Orhūsas regulas 2. panta 1. punkta f) apakšpunkta izpratnē (par to b) apakšpunktā); katrā ziņā šie kritēriji vismaz nav juridiski saistoši (par to c) apakšpunktā).

104.

Tomēr, manuprāt, šajā gadījumā nav nepieciešams lemt par šiem sarežģītajiem jautājumiem, jo jēdziens “pasākums, ko veic saskaņā ar tiesību aktiem vides jomā”, ņemot vērā Savienības tiesību aktos noteiktos vides politikas mērķus un Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, kas tas attiecas uz jebkuru pasākumu, ar kuru, iespējams, tiek pārkāpti tiesību akti vides jomā (par to a) apakšpunktā).

105.

Saskaņā ar tā vārdisko nozīmi jēdziens “pasākums, ko veic saskaņā ar tiesību aktiem vides jomā”, šķiet, attiecas tikai uz darbību, kas pamatojas uz vides tiesību aktiem vai īsteno tos. Šādā izpratnē tas nozīmē, ka pastāv citu tiesību jomu pasākumi, kas nav pasākumi, ko veic saskaņā ar tiesību aktiem vides jomā. Tādējādi nozīme patiešām būtu tam, vai lēmumu pieņemšanas kritērijiem, uz kuriem ir balstīts apstrīdētais lēmums, ir vides jomā pieņemta tiesiskā regulējuma raksturs.

106.

Tomēr šāda interpretācija novestu pie paradoksāla rezultāta, ka pasākumi, kuri ir vērsti uz vides tiesību aktos noteiktiem mērķiem, tiktu pakļauti stingrākai kontrolei attiecībā uz atbilstību vides tiesību aktiem nekā pasākumi, kuriem nav šādu mērķu. Šajā ziņā pastāv risks, ka pēdējiem minētiem pasākumiem var būt ievērojami lielāka ietekme uz vidi nekā pirmajiem, jo, pastāvot vides tiesību aktos noteiktiem mērķiem, vides aizsardzībai, visticamāk, tiks pievērsta lielāka uzmanība nekā tad, ja šādu mērķu nav.

107.

Tāpēc vismaz Savienības darbības, ar kurām var tikt pārkāpti vides tiesību akti, arī ir jāuzskata par pasākumiem, ko veic saskaņā ar tiesību aktiem vides jomā Orhūsas regulas 2. panta 1. punkta f) apakšpunktā noteiktās definīcijas izpratnē, tātad, par pasākumiem, kas neatkarīgi no to tiesiskā pamata veicina Savienības vides politikas mērķu sasniegšanu.

108.

Šādi interpretējot jēdzienu “pasākumi, ko veic saskaņā ar tiesību aktiem vides jomā”, Orhūsas regulā paredzētā pārskatīšanas procedūra tiek tuvināta tās mērķim īstenot Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punktu. Kā ir norādīts Orhūsas regulas 18. apsvērumā, šajā tiesību normā ir paredzēta ne tikai to pasākumu kontrole, kas veicina vides mērķu sasniegšanu, bet arī iespēja kontrolēt darbības, ar kurām var tikt pārkāpti tiesību akti vides jomā ( 36 ).

109.

Turklāt to, ka jēdziens “pasākumi, ko veic saskaņā ar tiesību aktiem vides jomā” ir jāsaprot šādi, likumdevējs saskaņā ar Regulas Nr. 2021/1767 ( 37 ) devīto apsvērumu ir precizējis šīs regulas 1. panta 1. punktā – tomēr tikai pēc pārsūdzētā sprieduma pasludināšanas.

110.

Šāda interpretācija arī atbilst nozīmei, kāda primārajās tiesībās ir piešķirta vides aizsardzībai. Lai gan LESD 191. panta 2. punktā ir paredzēts Savienības pienākums, īstenojot kompetenci vides tiesību aktu jomā, nodrošināt augsta līmeņa aizsardzību, taču saskaņā ar LESD 11. pantu, nosakot un īstenojot Savienības politikas, tajās jāparedz vides aizsardzības prasības. Turklāt Pamattiesību hartas 37. pantā, kas Savienībai arī vienmēr ir jāievēro, ir noteikts, ka Savienības politikā ir jābūt integrētam augstam vides aizsardzības līmenim un vides kvalitātei. Tādējādi Savienības vides tiesību aktu ievērošana ir saistoša visām tās iestādēm un struktūrām neatkarīgi no tā, vai tiek īstenota kompetence vides tiesību aktu jomā.

111.

Banka pareizi norāda, ka Savienības tiesību akti vides jomā vispārīgi nerada pienākumus, kas bankām būtu jāievēro, finansējot projektus. Patiešām, šie pienākumi parasti ir projekta īstenotājiem.

112.

Tomēr uz EIB kā Savienības iestādi saistībā ar Savienības tiesību ievērošanu attiecas plašāki pienākumi nekā uz citām bankām ( 38 ). Ar tās pamatuzdevumu veicināt Savienības mērķu sasniegšanu ( 39 ) nebūtu saderīgi, ja tās aizdevējdarbība apdraudētu Savienības mērķus, piemēram, finansējot projektus, ar kuriem tiek pārkāpti Savienības tiesību akti vides jomā. Par to, vai Bankai šajā ziņā ir rīcības brīvība, vai arī tai ir jāatsaka finansējums tikai acīmredzamu pārkāpumu gadījumā, šajā gadījumā nav jālemj. Tas tāpēc, ka apstrīdētais lēmums jau ir pasākums, ko veic saskaņā ar tiesību aktiem vides jomā, ja pastāv iespēja, ka ar to tiek pārkāpti Savienības vides tiesību akti.

113.

Savukārt Bankas iebildums, ka attiecīgajai NVO esot tieši jāvēršas pret apstrīdēto projektu, piemēram, ceļot prasību par projekta apstiprināšanu, nav pārliecinošs. Proti, neraugoties uz attiecīgo Tiesas judikatūru ( 40 ), nav garantēts, ka šāda prasība kompetentajās valsts tiesās vispār būtu iespējama un iedarbīga.

114.

Tas, cik lielā mērā ClientEarth konkrēti izvirzītie iebildumi attiecas uz Savienības vides tiesību aktu ievērošanu vai citiem aspektiem, nav šīs tiesvedības priekšmets, jo apstrīdētajā vēstulē nav ietverta nekāda informācija par to. Tāpēc nav arī jāizlemj, vai šādi citi aspekti ir “tiesību aktu” priekšmets Orhūsas regulas 2. panta 1. punkta f) apakšpunkta izpratnē.

115.

Tādējādi, manuprāt, būtu lietderīgi, ja Vispārējās tiesas argumentāciju par to, vai 2009. gada paziņojumā un Klimata stratēģijā ietvertie lēmumu pieņemšanas kritēriji ir uzskatāmi par tiesību aktiem vides jomā, Tiesa aizstātu ar iepriekš minētajiem apsvērumiem.

116.

Tikai gadījumam, ja Tiesa neievēros šo pieeju, es tālāk izskatīšu Bankas un Komisijas iebildumus pret iepriekš minēto Vispārējās tiesas argumentāciju.

117.

Komisija un Banka uzskata, ka tikai leģislatīvus aktus LESD 289. panta 3. punkta izpratnē, tātad tiesību aktus, kas pieņemti saskaņā ar likumdošanas procedūru, var uzskatīt par tiesību aktiem vides jomā.

118.

Bankas un Komisijas viedoklis, pamatojoties uz dažām Orhūsas regulas valodu versijām, šķiet pamatots, jo Orhūsas regulas 2. panta 1. punkta f) apakšpunkta angļu valodas versijā vācu valodas jēdziena “Rechtsvorschriften” vietā tiek lietots jēdziens “legislation”, un arī franču valodas versijā ir runa par “disposition législative”. Savukārt vācu valodas versijā lietotais jēdziens “Rechtsvorschriften” [tiesību normas] neaprobežojas tikai ar formāliem leģislatīviem aktiem. Tas drīzāk ietver visus juridiski saistošos noteikumus, un tāpēc var ietvert arī Bankas kritērijus, kas nav pieņemti kā formāli tiesību akti.

119.

Pamatojoties uz šīm atšķirībām starp Orhūsas regulas 2. panta 1. punkta g) apakšpunkta versijām angļu, franču un vācu valodā, ir jāatgādina, ka Savienības tiesību normas dažādās valodu versijās ir jāinterpretē vienveidīgi ( 41 ), turklāt nevienai no valodu versijām nevar piešķirt prioritāru nozīmi salīdzinājumā ar pārējām valodu versijām ( 42 ). Ja Savienības tiesību teksts dažādās valodu versijās atšķiras, tiesību norma ir jāinterpretē, ņemot vērā tiesiskā regulējuma vispārējo sistēmu un mērķi ( 43 ).

120.

Kā jau iepriekš minēts ( 44 ), iekšējās pārskatīšanas procedūras mērķis ir īstenot Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punktu. Saskaņā ar 22. pantu šī konvencija ir saistoša angļu, franču un krievu valodā. Abās iepriekš minētajās Savienības oficiālajās valodās – atšķirībā no Orhūsas regulas – nav runa par formāliem leģislatīviem aktiem, bet tikai par tiesību normām ( 45 ), taču šķiet, ka krievu valodas versijā drīzāk ir runa par formālām leģislatīvu aktu normām ( 46 ).

121.

Tomēr izšķiroši ir tas, ka Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punkts kopējā konvencijas kontekstā ir paredzēts, lai veicinātu efektīvu vides aizsardzību. Attiecībā uz šādu mērķi nav būtiski, vai prasības vides jomā ir noteiktas formālos leģislatīvos aktos vai citās tiesību normās. Attiecīgi arī Orhūsas regulas 18. apsvēruma angļu un franču valodas versijās runa ir vispārīgi par tiesību aktiem vides jomā ( 47 ).

122.

Tādējādi svarīgi ir nevis tas, kādā formā ir noteikti ar vidi saistītie atbilstības kritēriji, kurus direktoru padome ir piemērojusi apstrīdētajā lēmumā, bet gan to juridiski saistošais spēks.

123.

Banka un Komisija apstrīd arī atbilstības kritēriju saistošo raksturu.

124.

Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 124. un 140. punktā EIB piemērotos kritērijus pielīdzina Savienības tiesību aktiem vides jomā Orhūsas regulas 2. panta 1. punkta f) apakšpunkta izpratnē, jo tie veidojot ietvaru EIB aizdevumu piešķiršanas jomā veicamajai darbībai, lai īstenotu Savienības tiesību mērķus vides jomā.

125.

EIB vides un sociālie principi un standarti, kas noteikti 2009. gada paziņojumā, ietver ļoti tālejošus mērķus. Saskaņā ar tiem EIB “piemēro atbilstošus standartus visās finansēšanas operācijās un tādējādi nodrošina, ka visi projekti, ko tā finansē, ir pieņemami no vides un sociālā viedokļa” ( 48 ). Tāpat EIB nefinansē “projektus, kas neatbilst šajā politikas dokumentā noteiktajām vides un sociālajām prasībām. Tas attiecas arī uz projektiem, kas neatbilst pašlaik spēkā esošajiem valsts un ES tiesību aktiem vides un sociālajā jomā ( 49 )”.

126.

Lai gan EIB uz 2009. gada paziņojumu neatsaucas kā uz tiesību aktu, bet gan kā “politikas dokumentu” ( 50 ), tomēr, ņemot vērā norādīto kritēriju imperatīvo formulējumu, tā ir ierobežojusi savu rīcības brīvību finansēšanā, apņemoties pildīt pašas pieņemtos noteikumus. Šī apņemšanās ievērot pašas pieņemtos noteikumus, ņemot vērā vienlīdzīgas attieksmes un tiesiskās paļāvības principus, tai ir jāievēro vismaz līdz brīdim, kad tā šos kritērijus nepārprotami maina vai no tiem atsakās ( 51 ).

127.

Līdz ar to vismaz atbilstības kritēriji, kas ietver pietiekami skaidrus pienākumus, ir saistoši un tāpēc attiecībā pret Banku ir tiesību akti Orhūsas regulas 2. panta 1. punkta f) apakšpunkta izpratnē.

128.

Tādējādi arī Bankas un Komisijas argumentācija, ka atbilstības kritēriji neesot saistoši, ir nepamatota un tāpēc noraidāma.

129.

Visbeidzot, Banka un Komisija apstrīd, ka apstrīdētais lēmums ir juridiski saistošs un tam ir ārēja ietekme.

130.

Vispārējā tiesa šajā ziņā pārsūdzētā sprieduma 170. punktā ir konstatējusi, ka, patiesi, apstrīdētais lēmums neradīja juridiskas saistības attiecībā uz aizdevuma piešķiršanu, ciktāl vēl bija jāpārbauda citi projekta tehniskie, ekonomiskie un finanšu aspekti. Tomēr tas radīja dažas galīgas tiesiskās sekas attiecībā uz trešām personām, it īpaši attiecībā uz projekta attīstītāju, jo tajā bija konstatēta minētā projekta atbilstība EIB finansējumam, ņemot vērā tā vides un sociālos aspektus. Tādējādi tas ļāva projekta attīstītājam veikt turpmākus pasākumus aizdevuma formalizēšanai.

131.

Juridiski saistošs spēks un ārēja ietekme ir daļa no administratīvā akta definīcijas saskaņā ar Orhūsas regulas 2. panta 1. punkta g) apakšpunktu. Uz šiem diviem elementiem likumdevējs balstījās, nošķirot starp galīgiem un sagatavošanās pasākumiem, piemērojot LESD 263. pantu. Saskaņā ar to par pārsūdzamiem aktiem principā ir atzīstami pasākumi, ar kuriem galīgi ir noteikta attiecīgās iestādes nostāja administratīvā procesa beigās un kuri ir paredzēti tādu saistošu tiesisku seku radīšanai, kas var skart prasītāja intereses, izslēdzot starppasākumus vairāku posmu procedūrās, kuru mērķis ir sagatavot galīgo lēmumu un kuriem nav šādu saistošu seku ( 52 ).

132.

Tā kā ar apstrīdēto lēmumu tika tikai sagatavota vienošanās par finansējumu un tas vēl neradīja tiesības uz finansējuma piešķiršanu, Banka un Komisija uzskata, ka tas ir starppasākums, kas nav apstrīdams.

133.

Tomēr šāds apstrīdētā lēmuma skatījums ir pārāk virspusējs.

134.

Proti, galīgo lēmumu un starppasākumu nošķiršanas iemesls ir tāds, ka prasība atcelt tādus tiesību aktus, kuros pausts pagaidu viedoklis, varētu likt Savienības tiesai sniegt vērtējumu par jautājumiem, par kuriem attiecīgajai iestādei vēl nav bijusi iespēja pieņemt lēmumu. Šādu prasību sekas būtu priekšlaicīgas diskusijas par lietas būtību un juceklis starp dažādajiem administratīvo un tiesvedības procedūru posmiem. Tādējādi šādas prasības pieņemšana izskatīšanai būtu nesaderīga ar primārajās tiesībās paredzētajām pilnvaru sadalījuma starp pārvaldi un Savienības tiesām un LESD iedibināto tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmām, kā arī ar pareizas tiesvedības prasībām un likumīgu administratīvās procedūras norisi ( 53 ).

135.

Tomēr apstrīdētā lēmuma apstrīdēšanas gadījumā šāda riska sajaukt dažādos posmus nebūtu. Proti, apstrīdētajā lēmumā bija galīgi noteikta direktoru padomes nostāja. Tāpēc tas bija saistošs Bankai tādējādi, ka Bankas struktūrām, pieņemot turpmākus lēmumus par finansējumu, tas bija jāņem vērā. Atkāpes gadījumā direktoru padomei būtu bijis vēlreiz jāizskata šis jautājums un jāpieņem cits lēmums.

136.

Turklāt pretēji tam, kā tas varētu sākotnēji šķist, apstrīdētais lēmums bija vismaz piemērots ietekmēt projekta attīstītāja intereses. Proti, tajā projekta attīstītājam bija noteikts pienākums attiecībā uz projekta vides un sociālajiem aspektiem ievērot noteiktu projekta īstenošanas kārtību, tādējādi ierobežojot tā izvēles iespējas.

137.

Visbeidzot, apstrīdētā lēmuma apstrīdamību nevar arī atspēkot, norādot, ka tā vietā varētu apstrīdēt vienošanos par finansējumu. Ir gan tiesa, ka atsevišķos gadījumos prasība, kas celta par lēmumu, ar kuru procedūra tiek izbeigta, nodrošina pietiekamu tiesību aizsardzību ( 54 ). Taču nav skaidrs, vai iekšējās pārskatīšanas procedūra saskaņā ar Orhūsas regulas 10. pantu ļautu Bankai apšaubīt tās vienošanos par finansējumu, t.i., līgumu, ar projekta attīstītāju. Tāpēc ir lietderīgāk pārskatīšanu veikt pirms šīs vienošanās noslēgšanas.

138.

Pilnīguma labad ir jānorāda, ka LESD 271. panta c) punktam, pretēji Bankas un Komisijas viedoklim, nav nozīmes attiecībā uz jautājumu par apstrīdētā lēmuma juridiski saistošo spēku un ārējo ietekmi. Proti, kā pamatoti norāda ClientEarth, šie jautājumi ir jānošķir no tā, cik lielā mērā pasākums var tikt pakļauts pārbaudei tiesā.

139.

Līdz ar to Vispārējā tiesa ir pareizi konstatējusi, ka apstrīdētais lēmums ir pasākums, kas ir juridiski saistošs un kam ir ārēja ietekme Orhūsas regulas 2. panta 1. punkta g) apakšpunkta izpratnē. Tāpēc Bankas un Komisijas iebildumi šajā sakarā ir jānoraida.

140.

Rezumējot ir jāsecina, ka Bankas un Komisijas apelācijas sūdzības ir nepamatotas un tāpēc tās ir jānoraida.

141.

Ja apelācijas sūdzība ir nepamatota, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem (Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punkts).

142.

Atbilstoši Reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz šī paša reglamenta 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

143.

Tā kā ClientEarth savos prasījumos ir pieprasījusi, lai apelācijas sūdzību iesniedzējām tiktu piespriests atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, un to apelācijas sūdzību pamati nav apmierināmi, tām ir jāpiespriež segt savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzināt ClientEarth radušos tiesāšanās izdevumus apelācijas tiesvedībās.

144.

Tādēļ ierosinu Tiesai spriest šādi: