1

Ar attiecīgajām apelācijas sūdzībām Volotea, SA un easyJet Airline Co. Ltd (turpmāk tekstā – “easyJet”) lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2020. gada 13. maija spriedumu Volotea/Komisija (T‑607/17, EU:T:2020:180; turpmāk tekstā – “spriedums T‑607/17”) un 2020. gada 13. maija spriedumu easyJet Airline/Komisija (T‑8/18, EU:T:2020:182; turpmāk tekstā – “spriedums T‑8/18”) (turpmāk tekstā abi kopā – “pārsūdzētie spriedumi”), ar kuriem šī tiesa noraidīja attiecīgi Volotea un easyJet prasības atcelt Eiropas Komisijas Lēmumu (ES) 2017/1861 (2016. gada 29. jūlijs) par valsts atbalstu SA 33983 (2013/C) (ex 2012/NN) (ex 2011/N) – Itālija – Kompensācija Sardīnijas lidostām par sabiedrisko pakalpojumu saistībām (SGEI) (OV 2017, L 268, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “strīdīgais lēmums”).

2

Tiesvedību priekšvēsturi, kas izklāstīta pārsūdzētajos spriedumos, kā arī strīdīgajā lēmumā, šī sprieduma taisīšanai var rezumēt šādi.

3

Sardīnijas salā (Itālija) 2010. gadā bija piecas lidostas, tostarp Kaljāri‑Elmasas [Cagliari‑Elmas] (Itālija) un Olbijas [Olbia] (Itālija) lidostas.

4

Kaljāri‑Elmasas lidostu apsaimnieko So.G.Aer SpA (turpmāk tekstā – “Sogaer”), kas ir sabiedrība, kuras kapitāls laikposmā no 2010. līdz 2013. gadam (turpmāk tekstā – “2010.–2013. gada laikposms”) vairāk nekā 90 % apmērā piederēja Kaljāri Tirdzniecības palātai, kas ir valsts iestāde, kura nav pakļauta Regione autonoma della Sardegna (Sardīnijas autonomais reģions, Itālija; turpmāk tekstā – “Autonomais reģions”) kontrolei. Savukārt Olbijas lidostu tajā pašā laikposmā apsaimniekoja Geasar SpA, kas ir sabiedrība, kuras kapitāls gandrīz 80 % apmērā piederēja privātai sabiedrībai Meridiana SpA.

5

2010. gada 13. aprīlī Autonomais reģions pieņēma legge regionale n. 10 – Misure per lo sviluppo del trasporto aereo (Reģionālais likums Nr. 10 – Pasākumi gaisa pārvadājumu attīstībai; turpmāk tekstā – “Likums Nr. 10/2010”; 2010. gada 16. aprīļaBollettino ufficiale della Regione autonoma della Sardegna Nr. 12), kura 3. pantā ir noteikts:

“1.   Atbilstoši Komisijas paziņojumam 2005/C 312/01 [(2005. gada 9.decembris) par Kopienas vadlīnijām [pamatnostādnēm] par lidostu finansēšanu un valsts atbalstu darbības uzsākšanai aviosabiedrībām, kas veic lidojumus no reģionālām lidostām (OV 2005, C 312, 1. lpp.)], salas lidostu finansēšanai, lai stiprinātu un attīstītu gaisa pārvadājumus kā vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu, tostarp novēršot gaisa satiksmes maršrutu sezonalitāti, tiek atļauti izdevumi 19700000 [EUR] apmērā 2010. gadam un 24500000 [EUR] apmērā par 2011.–2013. gadu.

2.   Pārvadājumu piedāvājuma kritēriji, raksturs un ilgums, kā arī vadlīnijas lidostu apsaimniekotāju sabiedrību darbības plānu izstrādei [..] tiek noteikti ar reģionālās izpildvaras lēmumu [..].

3.   Šā panta 2. punktā norādīto lēmumu un darbības plānus, tostarp tos, kurus lidostu apsaimniekošanas sabiedrības jau ir izstrādājušas šī likuma spēkā stāšanās brīdī, tiem pievienojot atbilstošos dokumentus un līgumus, finansē tad, ja tie ir izstrādāti atbilstoši 2. punktā norādītajiem pārvadājumu piedāvājuma kritērijiem, raksturam, ilgumam un vadlīnijām un ja tie pirms tam ir iesniegti kompetentajai komisijai saistoša atzinuma sniegšanai.”

6

Autonomā reģiona izpildvara pieņēma vairākus tiesību aktus par Likuma Nr. 10/2010 3. pantā paredzēto pasākumu īstenošanu, tostarp 2010. gada 29. jūlijadeliberazione della Giunta regionale n. 29/36 (Reģionālās padomes Lēmums Nr. 29/36), 2010. gada 6. decembradeliberazione della Giunta regionale n. 43/37 (Reģionālās padomes Lēmums Nr. 43/37; turpmāk tekstā – “Lēmums Nr. 43/37”) un 2011. gada 23. decembradeliberazione della Giunta regionale n. 52/117 (Reģionālās padomes Lēmums Nr. 52/117; turpmāk tekstā – “Lēmums Nr. 52/117”) (turpmāk tekstā kopā ar Likuma Nr. 10/2010 3. pantu – “strīdīgie pasākumi”).

7

Šajos īstenošanas aktos tika noteiktas trīs darbības, attiecībā uz kurām Autonomais reģions varēja saņemt finansējumu no lidostas apsaimniekotājiem 2010.–2013. gadam, proti:

8

Turklāt reģionālās padomes Lēmumā Nr. 29/36, kas minēts šī sprieduma 6. punktā, citastarp ir precizēts, ka Likuma Nr. 10/2010 3. pantā paredzēto pasākumu vispārīgie mērķi ir Sardīnijas salas ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas veicināšana, kā arī tās vietējās ekonomikas, tūrisma un kultūras attīstība. Šos vispārīgos mērķus savukārt praksē ir jāsasniedz un jākonkretizē ar starpmērķiem, kas ietver gaisa transporta no un uz dažādām salas lidostām attīstīšanu un veicināšanu, it īpaši – palielinot starpsezonu un ziemas sezonas lidojumu skaitu un kapacitāti, kā arī izveidojot jaunus maršrutus.

9

Visbeidzot, šajā lēmumā ir noteikti kritēriji, raksturs un ilgums transporta pakalpojumiem, attiecībā uz kuriem var tikt piešķirts finansējums 2010.–2013. gada laikposmam, kā arī pamatnostādnes darbības plāniem, kuru izstrāde, ko veic publiskās vai privātās struktūras, kas apsaimnieko dažādas salu lidostas (turpmāk tekstā – “lidostu apsaimniekotāji”), un tam sekojošs Autonomā reģiona apstiprinājums, kas bija šāda finansējuma piešķiršanas nosacījums. Šos darbības plānus bija paredzēts īstenot, izmantojot līgumus starp šiem lidostu apsaimniekotājiem un aviosabiedrībām.

10

It īpaši no minētā lēmuma izriet, ka attiecībā uz aviosabiedrību īstenotu gaisa satiksmes intensifikāciju (1. darbība) minētajos darbības plānos bija jāidentificē valsts vai starptautiski stratēģiskas nozīmes maršruti un jādefinē ikgadējie mērķi, kas no katra attiecīgā lidostas apsaimniekotāja viedokļa bija realizējami veicamo lidojumu skaita, pārvadājamo pasažieru skaita un jaunatklājamo maršrutu ziņā. Turklāt, runājot par aviosabiedrību veikto Sardīnijas salas kā tūrisma galamērķa popularizēšanu (2. darbība), šajos darbības plānos bija jānosaka konkrēti mārketinga un reklāmas pakalpojumi, kas jāsniedz, lai palielinātu pārvadāto pasažieru skaitu un veicinātu attiecīgās lidostas aptvēruma zonu. Abos gadījumos attiecīgajiem darbības plāniem bija jābūt pamatotiem ar ekonomiskām un finanšu prognozēm par sniedzamo pakalpojumu rentabilitātes perspektīvām.

11

Turklāt no Lēmumiem Nr. 43/37 un Nr. 52/117 izriet, ka pēc attiecīgo darbības plānu apstiprināšanas Autonomajam reģionam Likuma Nr. 10/2010 3. pantā paredzētie valsts līdzekļi bija jāsadala, nosakot finansējuma summu, kas no tā budžeta ir jāpiešķir visiem lidostas apsaimniekotājiem, kuri ir to lūguši.

12

Šajā ziņā minētajos lēmumos it īpaši bija paredzēts, ka katram attiecīgajam lidostas apsaimniekotājam piešķiramais finansējums segs starpību starp, no vienas puses, izmaksām, kas dažādām aviosabiedrībām, kuras šis lidostas apsaimniekotājs ir izmantojis, lai īstenotu savu darbības plānu, ir radušās, lai izpildītu savas saistības pret šo apsaimniekotāju, kā noteikts pusēm saistošajā līgumā, un, no otras puses, katras šīs aviosabiedrības ieņēmumiem no biļešu pārdošanas saviem pasažieriem. Turklāt šis finansējums bija jāpiešķir trijās daļās, pirmā – avansa veidā, otrā – kā starpposma maksājums un trešā – kā atlikums, kura izmaksa varēja notikt tikai pēc sniegto pakalpojumu, sasniegto rezultātu un segto izmaksu kontroles. Visbeidzot, tika noteikts, ka Autonomais reģions un lidostu apsaimniekotāji savu pilnvaru robežās nodrošina gan šo pakalpojumu kontroli, gan aviosabiedrību, kas tos sniegušas, darbības uzraudzību. Minētā kontrole un uzraudzība varēja noslēgties citastarp ar sankcijām par dažādu gada mērķa nesasniegšanu aviosabiedrībām, kuras ar lidostu apsaimniekotājiem noslēgušas gaisa pārvadājumu pakalpojumu, mārketinga vai reklāmas līgumus, kā arī ar jebkuras pārmērīgas aviosabiedrībām izmaksātas kompensācijas atmaksu, atbilstoši to reālajiem izdevumiem.

13

Lidostas apsaimniekotāji, kas bija lūguši piemērot ar strīdīgajiem pasākumiem ieviesto režīmu, tostarp Sogaer attiecībā uz Kaljāri‑Elmasas lidostu un Geasar attiecībā uz Olbijas lidostu, īstenoja šo režīmu, noslēdzot virkni līgumu ar plašu aviosabiedrību klāstu, kurā ietilpst gan tā sauktās “klasiskās” aviosabiedrības, gan tā sauktās “zemo cenu” aviosabiedrības un “čarterreisu” aviosabiedrības, tostarp arī Volotea un easyJet.

14

Volotea ir Spānijā reģistrēta aviosabiedrība, kas nodrošina īso maršrutu tīklu no un uz visām lidostām Eiropas Savienībā, tostarp Kaljāri‑Elmasas un Olbijas lidostām.

15

Atbildot uz Geasar kā Olbijas lidostas apsaimniekotāja publicēto uzaicinājumu paust ieinteresētību, Volotea iesniedza gaisa satiksmes maršrutu darbības un attīstības plānu no šīs lidostas un uz to, kā arī mārketinga un reklāmas pakalpojumu sniegšanas programmu.

16

Izskatījusi šo darbības plānu un programmu, Geasar iesniedza Autonomajam reģionam darbības plānus 2010. gadam un 2011.–2013. gada laikposmam, pievienojot attiecīgus finansējuma pieprasījumus. Ar Lēmumiem Nr. 43/37 un Nr. 52/117 Autonomais reģions apstiprināja šos darbības plānus un noteica Geasar piešķirtās summas 2010. gadam, kā arī minētajam laikposmam.

17

2012. gada 4. aprīlī un 2013. gada 31. martāGeasar un Volotea noslēdza divus līgumus par gaisa satiksmi uz Bordo (Francija), Dženovu (Itālija), Nanti [Nantes] (Francija), Palermo (Itālija) un Venēciju (Itālija), kā arī mārketinga un reklāmas pakalpojumu sniegšanu jaunu maršrutu izveidei un apkalpošanas un pasažieru pārvadājumu jaudas palielināšanai.

18

Turklāt, atsaucoties uz Sogaer kā Kaljāri‑Elmasas lidostas apsaimniekotāja publicēto paziņojumu, Volotea iesniedza plānu par gaisa satiksmes maršrutu darbību un attīstību uz šo lidostu un no tās, kā arī mārketinga un reklāmas pakalpojumu sniegšanas programmu.

19

Izskatījusi šo darbības plānu un programmu, Sogaer iesniedza Autonomajam reģionam darbības plānus 2010. gadam un 2011.–2013. gada laikposmam, pievienojot attiecīgus finansējuma pieprasījumus. Ar Lēmumiem Nr. 43/37 un Nr. 52/117 Autonomais reģions apstiprināja šos darbības plānus un noteica Sogaer piešķirtās summas 2010. gadam, kā arī minētajam laikposmam.

20

2012. gada 26. februārī Sogaer un Volotea noslēdza līgumu par mārketinga pakalpojumu sniegšanu jaunu maršrutu izveidei un pasažieru apkalpošanas un pārvadājumu jaudas palielināšanai.

21

easyJet ir Apvienotajā Karalistē reģistrēta aviosabiedrība, kas apkalpo īso maršrutu tīklu no Savienības lidostām un uz tām, tostarp Kaljāri‑Elmasas un Olbijas lidostas.

22

Atbildot uz Geasar kā Olbijas lidostas apsaimniekotāja publicēto uzaicinājumu paust ieinteresētību, easyJet iesniedza gaisa satiksmes maršrutu darbības un attīstības plānu no šīs lidostas un uz to, kā arī mārketinga un reklāmas pakalpojumu sniegšanas programmu.

23

Pēc šī darbības plāna un šīs programmas pārbaudes un pēc tam, kad Geasar bija iesniedzis darbības plānus, kas minēti šī sprieduma 16. punktā, un kad tos bija apstiprinājis Autonomais reģions, Geasar un easyJet noslēdza trīs līgumus, atbilstoši kuriem pēdējā minētā apņēmās, pirmkārt, saglabāt vai nodrošināt tiešos lidojumus no Olbijas lidostas uz Bāzeli (Šveice), Berlīnes‑Šēnfeldes (Vācija) lidostu, Bristoli (Apvienotā Karaliste), Ženēvu (Šveice), Londonas Getvikas (Apvienotā Karaliste) lidostu, Lionu (Francija), Madrides‑Barahasas (Spānija) lidostu, Milānas Malpensas (Itālija) lidostu un Parīzes‑Orlī (Francija) lidostu, kā arī sasniegt mērķus pasažieru pārvadājumu jomā un, otrkārt, īstenot mārketinga un reklāmas pakalpojumu programmu. Pirmais no šiem līgumiem tika parakstīts 2011. gada 17. martā un attiecās uz laikposmu no 2010. gada 28. marta līdz 2011. gada 27. martam. Otrais tika parakstīts 2012. gada 25. janvārī un attiecās uz laikposmu no 2011. gada 27. marta līdz 2013. gada 30. martam. Trešais tika parakstīts 2013. gada 1. martā un attiecās uz laikposmu no 2013. gada 27. marta līdz 2014. gada 30. martam.

24

Turklāt, atsaucoties uz Sogaer kā Kaljāri‑Elmasas lidostas apsaimniekotāja publicēto paziņojumu, easyJet iesniedza plānu par gaisa satiksmes maršrutu darbību un attīstību uz šo lidostu un no tās, kā arī mārketinga un reklāmas pakalpojumu sniegšanas programmu.

25

Pēc šī darbības plāna un šīs programmas pārbaudes un pēc tam, kad Sogaer bija iesniegusi šī sprieduma 19. punktā minētos darbības plānus un tos bija apstiprinājis Autonomais reģions, Sogaer un easyJet noslēdza līgumu attiecībā uz laikposmu no 2010. gada 29. marta līdz 2013. gada 28. martam, atbilstoši kuram easyJet apņēmās, pirmkārt, saglabāt vai nodrošināt tiešos lidojumus no Kaljāri‑Elmasas lidostas uz Bāzeli, Berlīnes‑Šēnfeldes lidostu, Ženēvu un Londonas Stanstedas (Apvienotā Karaliste) lidostu, kā arī sasniegt mērķus pasažieru pārvadājumu jomā un, otrkārt, īstenot mārketinga un reklāmas pakalpojumu programmu.

26

2011. gada 30. novembrī Itālijas Republika saskaņā ar LESD 108. panta 3. punktu paziņoja par Likumu Nr. 10/2010 Eiropas Komisijai.

27

Komisija ar 2013. gada 23. janvāra vēstuli informēja Itālijas Republiku par lēmumu sākt LESD 108. panta 2. punktā paredzēto formālo izmeklēšanas procedūru par Likumā Nr. 10/2010 paredzēto shēmu. 2013. gada 30. maijā šis lēmums tika publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (OV 2013, C 152, 30. lpp.), un Komisija aicināja ieinteresētās puses iesniegt tai iespējamās piezīmes par minēto shēmu. Atsaucoties šim aicinājumam, vairākas ieinteresētās puses, tostarp Volotea un easyJet, vairākkārt iesniedza Komisijai rakstveida apsvērumus.

28

2016. gada 29. jūlijā Komisija pieņēma strīdīgo lēmumu, kura rezolutīvās daļas 1. pants ir formulēts šādi:

“1.   Shēma, ko Itālija izveidoja ar [Likumu Nr. 10/2010], neietver valsts atbalstu [LESD] 107. panta 1. punkta nozīmē par labu [Sogaer] [..] un [Geasar] [..].

2.   Shēma, ko Itālija izveidoja ar Likumu Nr. 10/2010, ir valsts atbalsts [LESD] 107. panta 1. punkta nozīmē par labu [piecpadsmit aviosabiedrībām, tostarp Volotea un easyJet], ciktāl tas attiecas uz šo aviosabiedrību darbību Kaljāri‑Elmasas lidostā un Olbijas lidostā.

3.   Valsts atbalstu, kas minēts 2. punktā, Itālija īstenojusi, pārkāpjot [LESD] 108. panta 3. punktu.

4.   Šā panta 2. punktā minētais valsts atbalsts nav saderīgs ar iekšējo tirgu.”

29

Šī lēmuma 2.–4. pantā Itālijas Republikai citastarp ir noteikts pienākums nekavējoties un efektīvi atgūt šī lēmuma 1. pantā minēto atbalstu no tā saņēmējiem, kā arī sniegt Komisijai visu ar šo atgūšanu saistīto informāciju.

30

No strīdīgā lēmuma 394.–406. apsvēruma izriet, ka šī iestāde būtībā uzskatīja, ka strīdīgos pasākumus nevar kvalificēt kā valsts atbalstu, kas ir sniedzis labumu attiecīgajiem lidostu apsaimniekotājiem divu iemeslu grupu dēļ. Pirmkārt, šos apsaimniekotājus nevarot uzskatīt par priekšrocības, kas piešķirta ar šo valsts atbalsta shēmu, “tiešajiem saņēmējiem”, jo tie bija de jure un de facto darbojušies kā “starpnieki” Autonomā reģiona vārdā un visus valsts līdzekļus, ko tas piešķīra saskaņā ar šo shēmu, tie pārskaitīja aviosabiedrībām, ar kurām tie bija līgumiski saistīti. Otrkārt, nevarot arī uzskatīt, ka tie būtu saņēmuši “netiešu priekšrocību” saskaņā ar minēto shēmu, jo tie bija guvuši labumu vienīgi no “vienkāršas sekundārās ietekmes”, ko radīja šī shēma, kas “līdzinās” tai, no kuras labumu guva uzņēmumi, kuri darbojas citās ekonomikas nozarēs, kas ir saistītas ar tūrismu.

31

Taču Komisija strīdīgos pasākumus kvalificēja kā valsts atbalstu, kas sniedzis labumu strīdīgā lēmuma 1. pantā minētajām aviosabiedrībām.

32

Šajā ziņā Komisija it īpaši uzskatīja, pirmkārt, ka šo pasākumu pamatā bija likums, kas paredzēja valsts līdzekļu piešķiršanu dažu Sardīnijas salas lidostu apsaimniekotājiem un turpmāku šo valsts līdzekļu piešķiršanu, lai finansētu līgumus, ko šie lidostu apsaimniekotāji noslēdza ar aviosabiedrībām, saskaņā ar režīmu, kura galvenie elementi bija noteikti šajā likumā un kuru kontrolēja Autonomais reģions, un kurus ņemot vērā, šī iestāde secināja valsts līdzekļu iesaisti (355.–361. apsvērums).

33

Otrkārt, Komisija būtībā uzskatīja, ka ar minētajiem pasākumiem aviosabiedrībām tika piešķirta subsīdija, kas rada priekšrocību LESD 107. panta 1. punkta izpratnē un kura nav jāpārbauda, ņemot vērā privātā tirgus ekonomikas dalībnieka principu (362.–388. apsvērums).

34

Turklāt Komisija strīdīgajā lēmumā uzskatīja, ka valsts atbalsts, kas šādi piešķirts aviosabiedrībām, ir nelikumīgs (407.–409. apsvērums) un nesaderīgs ar iekšējo tirgu (410.–421. apsvērums).

35

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2017. gada 6. septembrī, Volotea cēla prasību daļēji atcelt strīdīgo lēmumu, ciktāl tas attiecās uz valsts atbalstu, kuru tā esot saņēmusi atbilstoši ar Likumu Nr. 10/2010 ieviestajai shēmai.

36

Savu prasījumu atbalstam Volotea izvirzīja piecus pamatus, no kuriem pirmais būtībā attiecās uz LESD 107. panta 1. punkta pārkāpumu, otrais – uz LESD 107. panta 3. punkta pārkāpumu, trešais – uz Itālijas Republikai adresētā atgūšanas rīkojuma prettiesisko raksturu, ceturtais – par Komisijai procedūrā pirms strīdīgā lēmuma pieņemšanas uzliktā pienākuma ievērot pienācīgu rūpību neizpildi, un piektais – par pamatojuma neesamību, kā arī tā pretrunīgumu.

37

Spriedumā T‑607/17 Vispārējā tiesa uzskatīja, ka neviens no šiem pamatiem nav pamatots, un līdz ar to noraidīja prasību kopumā.

38

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2018. gada 11. janvārī, easyJet cēla prasību atcelt strīdīgo lēmumu pilnībā vai, pakārtoti, ciktāl tas attiecas uz valsts atbalstu, kuru tā esot saņēmusi atbilstoši ar Likumu Nr. 10/2010 ieviestajai shēmai.

39

Savu prasījumu atbalstam easyJet izvirzīja sešus pamatus, no kuriem pirmie trīs būtībā bija balstīti uz LESD 107. panta 1. punkta pārkāpumu, ceturtais – uz LESD 107. panta 3. punkta pārkāpumu, piektais – uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu un sestais – uz pamatojuma nepietiekamību, kā arī tā pretrunīgumu.

40

Spriedumā T‑8/18 Vispārējā tiesa uzskatīja, pirmkārt, ka minētā prasība ir pieņemama tikai tādā apmērā, kādā tā ir vērsta uz strīdīgā lēmuma atcelšanu, ciktāl tas attiecas uz easyJet. Otrkārt, šī tiesa uzskatīja, ka neviens no easyJet izvirzītajiem pamatiem nav pamatots. Līdz ar to tā prasību noraidīja pilnībā.

41

Apelācijas sūdzībā lietā C‑331/20 P Volotea lūdz Tiesu:

42

Apelācijas sūdzībā lietā C‑343/20 P easyJet lūdz Tiesu:

43

Komisija lūdz Tiesu noraidīt šīs abas apelācijas sūdzības un piespriest Volotea un easyJet atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

44

Ar 2021. gada 12. februāra vēstulēm šo lietu dalībnieki tika aicināti iesniegt savus apsvērumus par šo lietu iespējamo apvienošanu, un tie sniedza atbildes noteiktajā termiņā.

45

Ar 2021. gada 22. februāra lēmumu, uzklausot tiesnesi referentu un ģenerāladvokātu, šīs lietas tika apvienotas tiesvedības mutvārdu daļai un Tiesas sprieduma taisīšanai.

46

2021. gada 10. jūnijā šo lietu dalībnieki tika aicināti rakstveidā atbildēt uz dažiem Tiesas uzdotajiem jautājumiem, ko tie izdarīja šim nolūkam noteiktajos termiņos.

47

Apelācijas sūdzības pamatojumam Volotea izvirza piecus pamatus, no kuriem pirmais būtībā attiecas uz tiesību kļūdām, šajā gadījumā interpretējot un piemērojot LESD 107. panta 1. punktu, otrais – uz tiesību kļūdām, interpretējot un piemērojot LESD 107. panta 3. punktu, trešais – uz tiesību kļūdu, piemērojot tiesiskās paļāvības principu, ceturtais – uz tiesību kļūdu saistībā ar LESD 296. panta 2. punktā paredzētā pienākuma norādīt pamatojumu ievērošanu, un piektais – uz Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā nostiprināto tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību pārkāpumu.

48

Pirmais no šiem pieciem apelācijas sūdzības pamatiem ir sadalīts četros atsevišķos iebildumos, kuri attiecīgi ir par nosacījumu par priekšrocības esamību, šīs priekšrocības selektīvo raksturu, valsts līdzekļu esamību un konkurences izkropļojumu, no kuriem ir atkarīga valsts atbalsta esamības kvalifikācija saskaņā ar LESD 107. panta 1. punktu, interpretāciju un piemērošanu šajā lietā.

49

Savukārt easyJet izvirza četrus pamatus un tie visi būtībā attiecas uz tiesību kļūdām, šajā lietā interpretējot un piemērojot nosacījumu par LESD 107. panta 1. punktā minētās priekšrocības esamību.

50

Ņemot vērā šo iebildumu priekšmetu un saturu, kas lielā mērā pārklājas, pirmā pamata pirmais iebildums lietā C‑331/20 P un lietā C‑343/20 P izvirzītie četri pamati tiks izskatīti kopā.

51

Pirmkārt, Volotea būtībā uzskata, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdas, interpretējot LESD 107. panta 1. punktā ietverto nosacījumu par priekšrocības esamību un juridiski kvalificējot lietas faktus attiecībā pret šo nosacījumu, sprieduma T–607/17 102.–110. punktā uzskatīdama, ka lidostu apsaimniekotāji, ar kuriem tā bija noslēgusi gaisa pārvadājumu, mārketinga un reklāmas pakalpojumu līgumus, nebija uzskatāmi par tādiem, kas būtu guvuši Autonomā reģiona piešķirtu priekšrocību, jo tie darbojās tikai kā starpnieki šī reģiona vārdā. Proti, kā izrietot arī no faktu konstatējumiem, kurus Vispārējā tiesa pati veikusi šī sprieduma 92. un 169. punktā, šiem lidostu apsaimniekotājiem ar strīdīgajiem pasākumiem ieviestās shēmas ietvaros bija rīcības brīvība, izvēloties aviosabiedrības, ar kurām noslēgt pakalpojumu līgumus, un modulējot summas, kas tām maksājamas par šo pakalpojumu sniegšanu, un šajā ziņā tie nebija pakļauti Autonomā reģiona kontrolei. Turklāt pretēji tam, ko Vispārējā tiesa esot norādījusi minētā sprieduma 103., 104., 115., 116. un 120. punktā, minētajiem lidostu apsaimniekotājiem šo līgumu noslēgšanā esot bijusi ekonomiska un komerciāla interese veicināt Kaljāri‑Elmasas un Olbijas lidostu darbību un pievilcību un to finansējums vismaz daļēji esot bijis nodrošināts no attiecīgā apsaimniekotāja, proti, Sogaer un Geasar, pašu kapitāla.

52

Otrkārt, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi vairākas tiesību kļūdas, sprieduma T‑607/17 116.–121. un 124.–151. punktā uzskatot, ka jautājums par to, vai Volotea ir guvusi labumu no Autonomā reģiona piešķirtās priekšrocības, ir jāizvērtē, drīzāk piemērojot preču vai pakalpojumu privāta pircēja kritēriju nekā privātā tirgus ekonomikas dalībnieka principu.

53

Proti, vispirms tā norāda, ka privāta tirgus ekonomikas dalībnieka princips esot vispārējs kritērijs, kas ir jāpiemēro, lai novērtētu, vai konkrētā valsts iestādes rīcība dod priekšroku vienam vai vairākiem uzņēmumiem, tostarp tad, ja šī rīcība, kā tas ir šajā gadījumā, ietver preču vai pakalpojumu iegādi. Līdz ar to, pretēji tam, ko Vispārējā tiesa esot norādījusi sprieduma T‑607/17 116.–121. punktā un 124.–131. punktā, šis princips šajā lietā varēja tikt piemērots, un pat bija jāpiemēro, pat ja Autonomais reģions īstenotu valsts politikas mērķus un pat ja tas šajā nolūkā būtu rīkojies, izmantojot lidostas apsaimniekotājus, kuri paši ne vienmēr ir valsts iestādes. Konkrētāk, ar strīdīgajiem pasākumiem tas esot centies ar juridiski atbildīgo publisko vai privāto tiesību struktūru starpniecību iegādāties gaisa pārvadājumu pakalpojumus no Sardīnijas salas vai uz to, kā arī mārketinga un reklāmas pakalpojumus, kuru mērķis un sekas ir popularizēt šo galamērķi, proti, tā ir rīcība, kurai ir ekonomisks raksturs.

54

Turpinot – esot kritizējams pats kritērijs par preču vai pakalpojumu privāto pircēju, ko Vispārējā tiesa esot izmantojusi sprieduma lietā T‑607/17 131.–136. punktā, nospriežot, ka tas nozīmē, ka ir jāpārbauda divu nosacījumu izpilde, no kuriem pirmais attiecas uz preču vai pakalpojumu patiesu vajadzību personai, kura tās iegādājas, un otrais – uz atklātas, pārredzamas un nediskriminējošas iepirkuma procedūras īstenošanu. Proti, šīs tiesas veiktajā interpretācijā neesot ievērots LESD 107. panta 1. punkts, kurā it īpaši neesot noteikta nekāda automātiska saikne starp iepirkuma procedūras neīstenošanu un priekšrocības esamību šīs tiesību normas izpratnē.

55

Turklāt, pat pieņemot, ka minētais kritērijs ir piemērojams un ka tas ir ticis interpretēts pareizi, šī tiesa sprieduma T‑607/17 137.–151. punktā to esot piemērojusi kļūdaini. Proti, neraugoties uz aprautiem, virspusējiem un nepamatotiem Vispārējās tiesas apgalvojumiem šajā ziņā, Autonomajam reģionam esot bijusi patiesa vajadzība pēc gaisa pārvadājumiem un mārketinga, kā arī reklāmas pakalpojumiem. Katrā ziņā, ja Komisija nav pierādījusi, ka valsts iestādei, kas rīkojas kā preču vai pakalpojumu privāts pircējs, nav patiesas vajadzības pēc precēm vai pakalpojumiem, šādas vajadzības esamība būtu jāatzīst. Turklāt pretēji tam, ko ir nospriedusi Vispārējā tiesa, pēc lidostu apsaimniekotāju iniciatīvas esot tikusi īstenota uzaicinājuma paust ieinteresētību procedūra, kas bija vismaz tikpat efektīva kā publiskā iepirkuma procedūra.

56

Visbeidzot, sprieduma lietā T‑607/17 105., 120., 143. un 144. punktā Vispārējā tiesa esot izvirzījusi nepamatotas pierādīšanas prasības Volotea, atkārtoti un kategoriski tai pārmetot, ka tā nav iesniegusi pierādījumus, lai pamatotu savus apgalvojumus par to, ka Autonomais reģions nav piešķīris tai priekšrocību, lai gan Komisijai bija pienākums pirmajai sniegt pietiekamus pierādījumus šādas priekšrocības esamībai, taču minētā iestāde strīdīgajā lēmumā to nebija izdarījusi.

57

Treškārt un visbeidzot, Volotea norāda, ka Vispārējās tiesas argumentācija par priekšrocības esamību, kas izklāstīta sprieduma T‑607/17 122.–145. punktā, ir uzskatāma par pilnvaru pārsniegšanu. Šī tiesa neesot ievērojusi ierobežojumus, kas tai kā Komisijas lēmumu tiesiskuma vērtētājai ir noteikti, aizstājot strīdīgajā lēmumā izmantoto juridisko kritēriju un uz tā pamata veikto faktu vērtējumu ar savu juridiskās analīzes kritēriju un savu faktu vērtējumu, it īpaši attiecībā uz to, vai Autonomajam reģionam bija patiesa vajadzība pēc pakalpojumiem.

58

Pirmkārt, Komisija pēc būtības uzskata, ka Vispārējā tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu, novērtējot un kvalificējot Kaljāri‑Elmasas un Olbijas lidostu apsaimniekotāju situāciju attiecībā uz strīdīgajiem pasākumiem. Šī tiesa sprieduma T‑607/17 102.–110., 115. un 117.–121. punktā patiešām pamatoti uzskatīja, ka Autonomā reģiona ar šiem pasākumiem piešķirtā priekšrocība ir jāuzskata par tādu, no kuras labumu gūst nevis šie divi lidostu apsaimniekotāji, lai gan tie formāli un sākotnēji bija šī reģiona izmaksāto valsts līdzekļu saņēmēji, bet gan aviosabiedrības, kurām šie apsaimniekotāji, rīkojoties kā starpnieki šī reģiona vārdā, galu galā pārskaitīja šos valsts līdzekļus.

59

Otrkārt, Vispārējā tiesa neesot pieļāvusi tiesību kļūdu, secinot, ka Autonomais reģions ir piešķīris priekšrocību Volotea ar divu attiecīgo lidostu apsaimniekotāju starpniecību. Kā izrietot no sprieduma T‑607/17 118., 119., 122.–133., 135.–139. un 144.–151. punkta, Vispārējā tiesa pēc tam, kad bija pārbaudījusi, vai Autonomā reģiona rīcība bija jāvērtē, ņemot vērā privātā tirgus ekonomikas dalībnieka principu, uzskatīja, ka šis subjekts ir rīkojies, lai sasniegtu valsts politikas mērķus, Komisija uzskatīja, ka Autonomais reģions ir rīkojies, lai sasniegtu valsts politikas mērķus, kas ir situācija, kura nepieļauj minētā principa piemērošanu, vienlaikus uzskatot, ka tas tomēr šādi ir piešķīris priekšrocību Volotea, ar attiecīgo lidostu apsaimniekotāju starpniecību no tās iegādājoties no tās pakalpojumus, kas neatbilst tā patiesajām vajadzībām. Turklāt, kā izriet no minētā sprieduma 134., 135., 137., 140.–143. un 146. punkta, Autonomais reģions esot atturējies veikt tādus procesuālos pasākumus kā iepirkuma procedūras īstenošana, kas tam būtu ļāvusi iegādāties šos pakalpojumus ar iespējami vislabvēlīgākajiem nosacījumiem.

60

Turklāt Vispārējā tiesa neesot izvirzījusi Volotea nepamatotas pierādīšanas prasības, bet aprobežojusies ar to, ka tās apgalvojumi par Autonomā apgabala patiesas vajadzības pēc gaisa transporta, mārketinga un reklāmas pakalpojumiem pastāvēšanu un par tikpat efektīvas procedūras kā publiskā iepirkuma īstenošanu neesot pamatoti.

61

Treškārt un visbeidzot, Vispārējai tiesai nevarot pārmest, ka tā ir pārsniegusi savu kompetenci, veicot citu juridisko analīzi un faktisko apstākļu izvērtējumu, kas nav apstrīdētajā lēmumā ietvertais. Faktiski šī tiesa esot analizējusi jautājumu par to, vai Autonomajam reģionam, kas rīkojas kā preču vai pakalpojumu privāts pircējs, ir patiesa vajadzība pēc pakalpojumiem, tikai tādēļ, lai atbildētu uz pašas Volotea šajā sakarā izvirzītajiem argumentiem, lai apstrīdētu strīdīgā lēmuma 386. un 387. apsvēruma pamatotību, kā tas izriet no sprieduma T‑607/17 131. punkta.

62

Ar pirmo pamatu easyJet apgalvo, ka Vispārējā tiesa sprieduma T‑8/18 107. punktā esot pieļāvusi tiesību kļūdu, jo tā esot sajaukusi atsevišķu un kumulatīvu nosacījumu, kas LESD 107. panta 1. punktā paredzēti attiecībā priekšrocību un valsts līdzekļu esamību, pārbaudi un pēc tam, pamatojoties uz šo pārbaudi, konstatējusi, ka easyJet ir piešķirta priekšrocība.

63

Proti, pretēji tam, kas esot norādīts šajā punktā, fakts, vai līdzekļi, ko publiska vai privāta struktūra, kas rīkojas publiskas struktūras vārdā, piešķir uzņēmumam, ir piešķirti saskaņā ar līgumu, kas atspoguļo parastos tirgus nosacījumus, esot svarīgs, lai noteiktu, vai šis uzņēmums saņem priekšrocību LESD 107. panta 1. punkta nozīmē. Turklāt “priekšrocības” kvalifikācija būtu jāizslēdz, ja pastāv tādi līgumi kā šajā lietā aplūkotie, ja tos ex ante var uzskatīt par tādiem, kas atbilst lidostu apsaimniekotāju, kuri tos noslēguši, ekonomiskajai un komerciālajai stratēģijai. Visbeidzot, tā kā Vispārējā tiesa sprieduma T‑8/18 176. punktā ir atzinusi, ka tas attiecas uz līgumiem starp easyJet un Kaljāri‑Elmasas un Olbijas lidostu apsaimniekotājiem, tai esot bijis jāatzīst, ka easyJet nav piešķirta priekšrocība.

64

Ar otro pamatu easyJet pārmet Vispārējai tiesai, ka tā, pirmkārt, ir uzskatījusi, ka šajā lietā nav piemērojams privātā tirgus ekonomikas dalībnieka princips, un, otrkārt, ka tā ir uzskatījusi, ka Autonomais reģions, rīkojoties ar Kaljāri‑Elmasas un Olbijas lidostu apsaimniekotāju starpniecību, tai ir piešķīris priekšrocību saistībā ar easyJet un starp tiem noslēgtajiem gaisa pārvadājumu pakalpojumu sniegšanas, mārketinga un reklāmas līgumiem.

65

Šajā ziņā, pirmkārt, Vispārējās tiesas atteikšanās piemērot privātā tirgus ekonomikas dalībnieka principu esot kļūdaina, jo tā esot balstīta, kā tas it īpaši izrietot no sprieduma T‑8/18 175.–178. un 190.–193. punkta, uz to, ka lidostu apsaimniekotāji, ar kuru starpniecību tika pārvirzīti apstrīdētajos pasākumos minētie valsts līdzekļi, neesot publiskas struktūras.

66

Pirmkārt, šāda formālistiska argumentācija esot pretrunā LESD 345. pantam, kas paredz Savienības tiesību neitralitāti attiecībā uz īpašumtiesību regulējumu, kā arī vispārējam vienlīdzīgas attieksmes principam. Otrkārt, šis pamatojums esot pretrunīgs, jo tajā izšķiroša nozīme piešķirta šajā lietā aplūkoto lidostas apsaimniekotāju privātā uzņēmuma raksturam, izvērtējot nosacījumu par priekšrocības esamību LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, lai gan Vispārējā tiesa, izvērtējot nosacījumu par šajā tiesību normā paredzēto valsts līdzekļu esamību, ir atzinusi, ka Autonomā reģiona izšķirošā kontrole, ko tas īstenoja pār šiem apsaimniekotājiem strīdīgo pasākumu īstenošanas nolūkā, šo apsaimniekotāju veiktos maksājumus aviosabiedrībām ļāva attiecināt uz Itālijas Republiku un uzskatīt šos līdzekļus par valsts līdzekļiem, neraugoties uz minēto privātā uzņēmuma raksturu. Turklāt ar šādu argumentāciju netiekot ievērotas tiesības uz aizstāvību, uzliekot tādām aviosabiedrībām kā easyJet praksē neatspēkojamu prezumpciju, ka valsts līdzekļi, kurus minētie pakalpojumu sniedzēji ir izmantojuši, lai atlīdzinātu par šo aviosabiedrību sniegtajiem pakalpojumiem, ir priekšrocība, ko tām piešķir valsts, lai gan šie pakalpojumi un līgumi, kuros tie ir noteikti, ir racionāli un rentabli no ekonomiskā, komerciālā un finansiālā viedokļa. Trešām kārtām, tā rezultātā “valsts atbalsta” kvalifikācija būtu atkarīga no valsts pasākumu formas vai līdzekļiem, ko var izmantot to īstenošanai, nevis no to sekām. Tāda pati kritika attiecas uz uzsvaru, ko Vispārējā tiesa sprieduma T‑8/18 189. un 190. punktā likusi uz valsts politikas mērķiem, kas tika virzīti ar strīdīgajiem pasākumiem.

67

Otrkārt, esot kritizējama Vispārējās tiesas atteikšanās piemērot privātā tirgus ekonomikas dalībnieka principu, jo šis princips ir vispārējs kritērijs, kas ir jāpiemēro arī tādā situācijā kā šajā lietā, lai noteiktu, vai atsevišķiem uzņēmumiem ir tieši vai netieši piešķirta priekšrocība, un ka tā nepiemērošanas dēļ minētā tiesa sprieduma T‑8/18 216.–218. punktā esot kļūdaini secinājusi, ka easyJet tika piešķirta priekšrocība, lai gan tās noslēgtie līgumi ar attiecīgi Kaljāri‑Elmasas un Olbijas lidostu apsaimniekotājiem bija jākvalificē kā rīcība, kas notiek parastos tirgus apstākļos. Šie apsaimniekotāji, kuriem nebija ne juridiska pienākuma slēgt līgumus ar aviosabiedrībām, ne arī pienākuma rīkot iepirkuma procedūru pirms šādu līgumu noslēgšanas, bija brīvprātīgi izvēlējušies noslēgt šādus līgumus. Turklāt ar easyJet noslēgtajos līgumos bija paredzēta taisnīga atlīdzība par dažādiem gaisa transporta, mārketinga un reklāmas pakalpojumiem, ko easyJet bija apņēmusies sniegt Geasar un Sogaer.

68

Savā replikā easyJet piebilst, ka pat tad, ja pastāv šaubas par privātā tirgus ekonomikas dalībnieka principa piemērojamību, kas saistītas ar valsts varas pilnvaru īstenošanu, dalībvalsts, uz kuras rīcību vai pasākumu var attiekties LESD 107. panta 1. punktā noteiktais valsts atbalsta aizliegums, saglabā – tāpat kā uzņēmumi, kas no tā gūst labumu, – iespēju ar objektīviem un pārbaudāmiem elementiem pierādīt, ka šī rīcība vai pasākums ir tādi paši, ko būtu īstenojis privāts tirgus ekonomikas dalībnieks. No tā izrietot, ka Komisija strīdīgajā lēmumā un pēc tam Vispārējā tiesa spriedumā T‑8/18 šos elementus, kas pastāvēja šajā lietā, nedrīkstēja ignorēt.

69

Turklāt Vispārējā tiesa minētā sprieduma 217. punktā pārnesa pierādīšanas pienākumu, pārmetot easyJet, ka tā nav iesniegusi pietiekamus pierādījumus, lai varētu apšaubīt Komisijas vērtējumu par easyJet izmaksātās atlīdzības pārmērīgumu, lai gan šai iestādei bija iepriekš jāpierāda, ka šāda atlīdzība nav parasta tirgus cena, bet to strīdīgajā lēmumā tā nav izdarījusi.

70

Treškārt un katrā ziņā, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu minētā sprieduma 178. un 218. punktā, uzskatot, ka easyJet iegūtā priekšrocība atbilst visai šai atlīdzībai. Proti, par “priekšrocību” varētu kvalificēt tikai starpību starp atlīdzību, uz kuru easyJet būtu varējusi pretendēt parastos tirgus apstākļos, un to, ko tai faktiski samaksāja lidostu apsaimniekotāji.

71

Trešajā pamatā easyJet visupirms apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, uzskatot, ka Kaljāri‑Elmasas un Olbijas lidostu apsaimniekotāji ir jāuzskata par Autonomā reģiona starpniekiem, lai gan strīdīgajos pasākumos tie ir skaidri norādīti kā ar šiem pasākumiem izveidotās shēmas labuma guvēji. Proti, “starpnieka” kvalifikācija nozīmējot, ka ieinteresētajām personām nav nekādas rīcības brīvības attiecībā uz to līdzekļu izlietojumu, ko tās saņem saskaņā ar tādu shēmu, kāda ir izveidota ar šiem pasākumiem. Šajā lietā, lai gan Vispārējā tiesa sprieduma T‑8/18 126. un 127. punktā konstatēja, ka ar šiem pasākumiem lidostu apsaimniekotājiem ir piešķirta rīcības brīvība attiecībā uz dažiem būtiskiem to īstenošanas aspektiem, piemēram, to darbību izvēli, kas finansējamas no Autonomā reģiona piešķirtajiem līdzekļiem, vai to uzņēmumu izvēli, kuriem uzticēts veikt šīs darbības, Vispārējā tiesa, pārbaudot, vai šiem apsaimniekotājiem šajā gadījumā radās kāda priekšrocība, neesot izdarījusi secinājumus no šo konstatējumu juridiskajām sekām.

72

Tā šī tiesa neesot ņēmusi vērā citus objektīvus un pārbaudāmus apstākļus, kas liecina par attiecīgās rīcības brīvības pastāvēšanu un nozīmīgumu, sākot ar sprieduma T‑8/18 209. punktā minēto apstākli, ka aviosabiedrības tika izraudzītas, izsludinot uzaicinājumu izteikt ieinteresētību, kas ļāva lidostas apsaimniekotājiem izvēlēties tiem vispievilcīgākos piedāvājumus. Tāpat šiem apsaimniekotājiem būtu bijusi iespēja lemt par līgumu, kurus tie plānoja noslēgt ar šīm aviosabiedrībām, termiņiem un citiem noteikumiem.

73

Visbeidzot, Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā savu judikatūru, no kuras izriet, ka, pastāvot tādai shēmai, kāda ir paredzēta strīdīgajos pasākumos, ir jānosaka, vai par tās īstenošanu atbildīgajiem subjektiem piešķirtā rīcības brīvība attiecas uz šīs shēmas būtisko elementu definēšanu, un tādā gadījumā šos subjektus nevar kvalificēt kā starpniekus, vai arī šī rīcības brīvība attiecas tikai uz šīs shēmas tehnisko piemērošanu, un tādā gadījumā šāda kvalifikācija ir iespējama.

74

Ar ceturto pamatu easyJet kritizē, pirmkārt, sprieduma T‑8/18 225. un 226. punktu, kuros Vispārējā tiesa, pirmkārt, esot atzinusi, pirmām kārtām, ka tā, tāpat kā citas aviosabiedrības, bija Autonomā reģiona piešķirtās priekšrocības galīgā labuma guvēja un, otrām kārtām, ka Kaljāri‑Elmasas un Olbijas lidostu apsaimniekotāji, ar kuru starpniecību tika nodoti līdzekļi, kas veidoja šo priekšrocību, paši nav guvuši nekādu priekšrocību, jo viņi visus šos līdzekļus nodeva šīm sabiedrībām. Šāda argumentācija būtu pretrunā Tiesas judikatūrai, no kuras izriet, ka Vispārējai tiesai būtu bijis jānoskaidro, vai lidostu apsaimniekotāji, kas bija tiešie strīdīgo pasākumu labuma guvēji, ar šiem pasākumiem ir guvuši priekšrocības, neapšaubot šo priekšrocību esamību, jo daļa attiecīgo līdzekļu vēlāk tika pārskaitīta tādām aviosabiedrībām kā easyJet.

75

Otrkārt, Vispārējā tiesa minētā sprieduma 97., 120., 134., 179., 192., 216., 218., 225. un 226. punktā esot kļūdaini uzskatījusi, ka strīdīgie pasākumi tādām aviosabiedrībām kā easyJet sniedza priekšrocību, bet lidostu apsaimniekotāji guva labumu tikai no to sekundārās ekonomiskās ietekmes. Pareizi juridiski kvalificējot lietas faktus, būtu bijis jāsecina pretējais, jo lidostu apsaimniekotāji bija izmantojuši valsts līdzekļus, lai finansētu pakalpojumu iegādi, kas parastos tirgus apstākļos būtu jāfinansē viņiem pašiem, savukārt aviosabiedrības par sniegtajiem pakalpojumiem bija saņēmušas atlīdzību parastos tirgus apstākļos.

76

Komisija pamatā uzskata, ka pirmais pamats ir nepieņemams, jo tajā nav precīzi vai pietiekami precīzi identificēti visi sprieduma T‑8/18 punkti par priekšrocības esamību, uz kuriem šis pamats attiecas, un pakārtoti – ka šis pamats ir neefektīvs vai nepamatots. Šī sprieduma 107. punkts, kuru vienīgo easyJet esot precīzi norādījusi, attiecas uz jautājumu, vai strīdīgie pasākumi ir valsts līdzekļi, nevis uz jautājumu par priekšrocības esamību. Turklāt minētā sprieduma 141. un 169.–238. punktā, kuri attiecas uz jautājumu par priekšrocības esamību, neesot atsauces uz šo 107. punktu.

77

Attiecībā uz otro pamatu Komisija vispirms norāda – kaut arī tas ir pietiekami precīzs, lai to varētu uzskatīt par pieņemamu, tas ir nepamatots, ciktāl easyJet pārmet, ka Vispārējā tiesa sprieduma T‑8/18 189.–193. punktā ir atzinusi, ka strīdīgajā lēmumā esot pamatoti izslēgta privātā tirgus ekonomikas dalībnieka principa piemērošana Autonomā reģiona rīcībai. Tā kā lidostas apsaimniekotāji nepiederēja šim subjektam, nebija pamata pārbaudīt, vai, piešķirot tiem valsts līdzekļus saskaņā ar strīdīgajos pasākumos paredzēto kārtību, tas rīkojās kā privāts tirgus ekonomikas dalībnieks, kas vēlas veikt ieguldījumus, kuri tam varētu dot ekonomisku, komerciālu un finansiālu labumu. Turklāt, kā Komisija to esot norādījusi strīdīgajā lēmumā, strīdīgo pasākumu pieņemšana esot bijusi skaidri pamatota ar valsts politikas mērķiem un, precīzāk, reģionālās attīstības mērķiem, nevis ar ekonomiska, komerciāla un finansiāla rakstura apsvērumiem.

78

Otrkārt, easyJet arī nevarot pārmest Vispārējai tiesai, ka tā sprieduma T‑8/18 171.–182. punktā ir atzinusi, ka strīdīgajā lēmumā ir pamatoti izslēgta privāta tirgus ekonomikas dalībnieka principa piemērošana, lai LESD 107. panta 1. punkta izpratnē izvērtētu līgumus, ko Kaljāri‑Elmasas un Olbijas lidostu apsaimniekotāji bija noslēguši ar aviosabiedrībām, kuras apkalpo šīs lidostas.

79

Pirmkārt, šie lidostu apsaimniekotāji nav valsts iestādes, kā to konstatēja Vispārējā tiesa.

80

Otrkārt, šī tiesa neesot pieļāvusi kļūdu LESD 107. panta 1. punkta interpretācijā vai piemērošanā, konstatējot, ka šie apsaimniekotāji, noslēdzot strīdīgos līgumus, galu galā bija aprobežojušies ar strīdīgajos pasākumos paredzētās valsts atbalsta shēmas īstenošanu un šim nolūkam piešķirto publisko līdzekļu izmantošanu saskaņā ar Autonomā reģiona norādījumiem, pirms tā secinājusi, ka šāda situācija pamato to kvalificēšanu par starpniekiem, un izslēdza iespēju, ka tie varētu būt rīkojušies kā privāti tirgus ekonomikas dalībnieki. Saskaņā ar Tiesas judikatūru privāta tirgus ekonomikas dalībnieka princips esot piemērojams vienīgi gadījumā, kad valsts tieši vai netieši piešķir priekšrocību kā saimnieciskās darbības subjekts, nevis kā valsts varas nesējs, kas šajā lietā tā nav. Turklāt easyJet nevarot apgalvot, ka Vispārējā tiesa ir atzinusi, ka šie līgumi to noslēgšanas brīdī varēja būt vai šķita ienesīgi, vai ka tā ir pieļāvusi tiesību kļūdu, uzskatot, ka lidostu apsaimniekotāju ieguldījums to finansēšanā bija ierobežots.

81

Treškārt un visbeidzot, easyJet argumenti, kas attiecas uz sprieduma T‑8/18 189.–218. punktu, kuros Vispārējā tiesa izvērtēja Autonomā reģiona kā privāta preču vai pakalpojumu pircēja rīcību, arī nevarot būt sekmīgi, pat ja tie būtu efektīvi. Proti, easyJet neapstrīd konkrētus minētā sprieduma punktus, kuros Vispārējā tiesa ir konstatējusi, ka Autonomajam reģionam nebija patiesas vajadzības pēc pakalpojumiem. Turklāt tā neapšaubot minētās tiesas vērtējumu, ka lidostu apsaimniekotāji nebūtu bijuši noskaņoti slēgt līgumus ar aviosabiedrībām, vismaz tik daudz un tik dārgus, ja nebūtu finansējuma no valsts līdzekļiem. Visbeidzot, tā kā Autonomajam reģionam nebija patiesas vajadzības pēc pakalpojumiem, Vispārējās tiesas apsvērumi par to, ka nav īstenota iepirkuma procedūra, esot lieki un tāpēc easyJet tos nevar pamatoti kritizēt. Jebkurā gadījumā uzaicinājumi izteikt ieinteresētību, kas bija izsludināti pirms attiecīgo līgumu noslēgšanas, neaizstāja konkursa procedūru.

82

Trešais pamats neesot efektīvs, jo sprieduma lietā T‑8/18 motīvi, uz kuriem tas ir balstīts, attiecas uz jautājumu par to, vai maksājumi, ko Kaljāri‑Elmasas un Olbijas lidostu apsaimniekotāji veica tādām aviosabiedrībām kā easyJet, bija attiecināmi uz Autonomo reģionu un bija valsts līdzekļi, nevis uz atsevišķu jautājumu par to, vai šīs aviosabiedrības tādēļ ir guvušas priekšrocības. Katrā ziņā šis pamats neesot pamatots. Punktos, ko easyJet apstrīdēja saistībā ar šo pamatu, Vispārējā tiesa uzskatīja, ka, ņemot vērā strīdīgo pasākumu noteikumus un vispārējo sistēmu, kā arī to īstenošanas veidu, ir jāuzskata, ka lidostas apsaimniekotāji vairākos būtiskos aspektos ir Autonomā reģiona ex ante uzraudzībā un kontrolē, vienlaikus saglabājot zināmu rīcības brīvību attiecībā uz papildu aspektiem, un šajā vērtējumā, ko nevar apstrīdēt apelācijas sūdzības ietvaros, nebūtu kļūdu faktu juridiskajā kvalifikācijā vai iekšēju pretrunu. Turklāt Vispārējās tiesas judikatūra, uz kuru atsaucas easyJet, attiecoties uz citu jautājumu par “valsts atbalsta shēmas” jēdzienu veidojošajiem elementiem.

83

Ceturtais apelācijas sūdzības pamats vismaz daļēji esot neefektīvs, jo tas attiecas uz vērtējumiem, kuros Vispārējā tiesa papildu kārtā noraidīja easyJet argumentus pēc būtības, kurus tā iepriekš bija atzinusi par nepieņemamiem, un to easyJet savā apelācijas sūdzībā neapstrīd. Katrā ziņā šis pamats esot nepamatots. Komisija apstrīdētajā lēmumā un pēc tam Vispārējā tiesa lietā T‑8/18 lidostas apsaimniekotājus uzskatīja par starpniekiem nevis tāpēc, ka tie Autonomā reģiona piešķirtos līdzekļus bija novirzījuši aviosabiedrībām, bet gan tāpēc, ka strīdīgie pasākumi neatbrīvoja tos no izmaksām vai sloga, kas tiem būtu parastos tirgus apstākļos.

84

Komisija apstrīd pirmā un otrā apelācijas pamata pieņemamību lietā C‑343/20 P.

85

Attiecībā uz pirmo no šiem pamatiem minētā iestāde galvenokārt norāda, ka tajos nav precīzi identificēti sprieduma T‑8/18 pamatojuma punkti, uz kuriem tas attiecas.

86

Šajā ziņā no Tiesas Reglamenta 169. panta 2. punkta izriet, ka apelācijas sūdzības tiesību pamatos un argumentos precīzi jānorāda apstrīdētie Vispārējās tiesas nolēmuma motīvu daļas punkti.

87

Turklāt no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet: ja šī prasība netiek ievērota, attiecīgais pamats ir jānoraida (spriedumi, 2014. gada 11. septembris, MasterCard u.c./Komisija, C‑382/12 P, EU:C:2014:2201, 150. punkts, kā arī 2022. gada 28. aprīlis, Changmao Biochemical Engineering/Komisija, C‑666/19 P, EU:C:2022:323, 186. punkts).

88

Tomēr šajā lietā ir jāatzīmē, ka apelācijas sūdzības lietā C‑343/20 P pirmajā pamatā ir norādīts konkrētais punkts sprieduma lietā T‑8/18 motīvu daļā, kuru apstrīd easyJet, proti, tā 107. punkts. Turklāt šajā pamatā ir precīzi norādīta tiesību kļūda, kura esot pieļauta šajā punktā, kas būtībā ir, ka Vispārējā tiesa esot kļūdījusies, sajaucot divu dažādu kumulatīvo nosacījumu, kuru izpilde ir nepieciešama valsts atbalsta konstatācijai, pārbaudi, proti, no vienas puses, nosacījumu par valsts piešķirtu priekšrocību un, no otras puses, nosacījumu, saskaņā ar kuru šai priekšrocībai ir jābūt piešķirtai no valsts līdzekļiem.

89

Tā kā Komisija pakārtoti apgalvo, ka šis pamats katrā ziņā esot nepietiekami precīzs vai pat neefektīvs, jo tajā norādītais punkts esot daļa no sprieduma lietā T‑8/18 pamatojuma, kas attiecas uz strīdīgā lēmuma daļu par valsts līdzekļu esamību un nevis uz šī sprieduma atsevišķiem motīviem, kas attiecas uz jautājumu par priekšrocības esamību, uz kuru koncentrēti easyJet izvirzītie juridiskie argumenti, ir jāpiebilst, ka, lai gan šis apsvērums par Vispārējās tiesas argumentācijas strukturēšanu ir precīzs, tas nenozīmē, ka attiecīgais pamats ir neefektīvs.

90

Pretēji tam, ko apgalvo Komisija, Vispārējā tiesa, pārbaudot jautājumu par priekšrocības esamību, pilnībā atsaucās uz iepriekš izklāstītajiem motīviem jautājumā par valsts līdzekļu esamību, kā tas izriet no sprieduma T‑8/18 174. punkta, saskaņā ar kuru “kas attiecas uz prasītājas argumentāciju saistībā ar privāta uzņēmēja tirgus ekonomikas apstākļos principa piemērošanu, ņemot vērā lidostu apsaimniekotāju autonomiju, izmantojot autonomā reģiona nodrošināto finansējumu un nosakot savas līgumattiecības ar aviosabiedrībām, tā ir jānoraida to iemeslu dēļ, kas jau tika norādīti iepriekš pirmā pamata otrajā daļā”.

91

Turklāt šī sprieduma 107. punkts, kuru kritizē easyJet, ir viens no to motīvu galvenajiem punktiem, uz kuriem Vispārējā tiesa šādi ir atsaukusies. Faktiski šī tiesa pirmo reizi izklāstīja savu vērtējumu, ka “ir jāuzskata – ciktāl var tikt pierādīts, kā tas ir šajā gadījumā, ka priekšrocību, ko radījuši valsts līdzekļi, tūlītējais saņēmējs ir nodevis galasaņēmējam, nav nozīmes tam, ka saņēmējs šo nodošanu ir veicis atbilstoši komercdarbības loģikai vai, gluži pretēji, ka [tā] ir atbildusi vispārējo interešu mērķim”. Turklāt šo vērtējumu minētā tiesa vēlāk vairākos aspektos atkārtoja un precizēja, lai pārbaudītu strīdīgajā lēmumā izdarīto Komisijas konstatējumu un vērtējumu par priekšrocības esamību likumību, it īpaši šā sprieduma punktos, kas ir minēti citos easyJet apelācijas sūdzības pamatos, tostarp 176.–178., 189.–191., 225. un 226. punktā.

92

Ņemot vērā šos apstākļus, easyJet nevar pārmest, ka tā nav precīzāk norādījusi tiesību kļūdas, ko tā pārmet Vispārējai tiesai, avotu.

93

Attiecībā uz otro easyJet izvirzīto pamatu Komisija vispārīgi apgalvo, ka šis pamats ir pārlieku neprecīzs, lai to varētu pieņemt.

94

Šajā ziņā, pirmkārt, ir jānorāda, ka saskaņā ar Reglamenta 169. panta 2. punktā paredzēto un šī sprieduma 86. punktā atgādināto prasību šajā pamatā ir norādīts konkrēts sprieduma T‑8/18 motīvu kopums, kurus easyJet uzskata par kļūdainiem, proti, tā 175.–178., 189.–193. un 216.–218. punkts.

95

Otrkārt, no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka papildus šai prasībai, ņemot vērā LESD 256. panta 1. punkta otro daļu, Eiropas Savienības tiesas Statūtu 58. panta pirmo daļu, kā arī Reglamenta 168. panta 1. punkta d) apakšpunktu, ikvienam prasītājam ir precīzi jānorāda juridiskie argumenti, kuri konkrētā veidā pamato katru no izvirzītajiem pamatiem, jo citādi šai prasībai neatbilstošie pamati nav pieņemami (spriedumi, 2015. gada 3. septembris, Inuit Tapiriit Kanatami u.c./Komisija, C‑398/13 P, EU:C:2015:535, 53. punkts, kā arī 2021. gada 15. jūlijs, Deutsche Lufthansa/Komisija, C‑453/19 P, EU:C:2021:608, 95. punkts).

96

Šajā lietā easyJet arī ir ievērojusi šo prasību, kā tas izriet no šī sprieduma 64.–70. punkta.

97

Tādēļ pirmais un otrais lietā C‑343/20 P izvirzītais apelācijas pamats ir pieņemams.

98

Vispirms ir jākonstatē, ka, lai gan Volotea juridiskie argumenti, ko tā izvirzījusi, pamatojot pirmā pamata pirmo iebildumu lietā C‑331/20 P, un easyJet juridiskie argumenti, ko tā izvirzījusi, pamatojot visus četrus pamatus lietā C‑343/20 P, pirmkārt, nav vienādi strukturēti un, otrkārt, to saturs dažos aspektos atšķiras, tomēr abi šie juridisko argumentu kopumi lielā mērā pārklājas. It īpaši gan Volotea, gan easyJet, izvirzot argumentus, kas lielā mērā ir līdzīgi un papildina viens otra būtību, apstrīd trīs būtiskus un noteicošos argumentācijas aspektus, ko Vispārējā tiesa pārsūdzētajos spriedumos ir paudusi gan ar tādiem pašiem, gan līdzīgiem formulējumiem.

99

Kā izriet no šā sprieduma 52.–55., 64.–69., 72. un 75. punkta, abas apelācijas sūdzības iesniedzējas, pirmkārt, kritizē vērtējumus, kuros Vispārējā tiesa pēc būtības uzskatījusi, ka jautājums par to, vai tās no Autonomā reģiona, kas rīkojās ar Kaljāri‑Elmasas un Olbijas lidostu apsaimniekotāju starpniecību, ir saņēmušas priekšrocību, nav jāpārbauda no privātā tirgus ekonomikas dalībnieka principa aspekta tādēļ, ka princips neesot piemērojams šajā lietā, ņemot vērā valsts politikas mērķus, kas tika virzīti ar attiecīgajiem pasākumiem, ka apstāklis, ka šie lidostu apsaimniekotāji nebija valsts iestādes, un ka tiem nebija būtiskas autonomijas attiecībā pret Autonomo reģionu šo pasākumu īstenošanas kontekstā (sprieduma T‑607/17 116.–119. un 124.–127. punkts, kā arī sprieduma T‑8/18 174.–177. un 190.–193. punkts).

100

Turpinot, Volotea un easyJet apstrīd vērtējumu, ar kuru Vispārējā tiesa uzskatījusi, ka jautājums par to, vai tās no Autonomā reģiona, kas rīkojās ar Kaljāri‑Elmasas un Olbijas lidostu apsaimniekotāju starpniecību, ir saņēmušas priekšrocību, ir jāanalizē, piemērojot kritēriju, kas paredz noteikt, vai šis reģions ir rīkojies kā preču vai pakalpojumu privāts pircējs, kas darbojas parastos tirgus apstākļos (sprieduma lietā T‑607/17 128.–136. punkts un sprieduma lietā T‑8/18 194.–203. punkts). Šajā ziņā, kā izriet no šā sprieduma 54., 55., 66.–69., 72. un 75. punkta, Volotea kritizē elementus, uz kuriem Vispārējā tiesa balstījusies, atzīdama, ka tai pārbaude bija jāorientē saskaņā ar šo kritēriju, proti, minētā reģiona patiesu vajadzību pēc pakalpojumiem, no vienas puses, un iepirkuma procedūras īstenošanu, no otras puses, savukārt easyJet, atsaucoties uz otro no šiem elementiem, savu kritiku vērš uz to, ka šo elementu pārbaude būtībā esot novedusi pie tā, ka Vispārējā tiesa esot izvairījusies vai vismaz neesot pienācīgi izskatījusi jautājumu par to, vai līgumi, kas aviosabiedrības saista ar lidostu apsaimniekotājiem, ir noslēgti parastos tirgus apstākļos.

101

Visbeidzot, gan Volotea, gan easyJet pārmet Vispārējai tiesai būtībā kļūdainu faktu juridisko kvalifikāciju un to, ka tā neesot nopietni pārbaudījusi pierādījumus, ko tās bija iesniegušas, lai apstrīdētu Komisijas vērtējumu un secinājumus, ka ar lidostu apsaimniekotājiem noslēgtie līgumi bija priekšrocība, ko tās nebūtu guvušas parastos tirgus apstākļos (sprieduma T‑607/17 139., 143. un 144. punkts un sprieduma T‑8/18 189.–193. un 216.–218. punkts).

102

Svarīgi atgādināt, ka, pirmkārt, saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, pirmām kārtām, pasākuma kvalificēšana par “valsts atbalstu” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē ir atkarīga no visu šajā normā paredzēto nosacījumu izpildes (spriedumi, 1990. gada 21. marts, Beļģija/Komisija, C‑142/87, EU:C:1990:125, 25. punkts, kā arī 2021. gada 11. novembris, Autostrada Wielkopolska/Komisija un Polija, C‑933/19 P, EU:C:2021:905, 103. punkts).

103

To vidū citustarp ir nosacījums, ka attiecīgajam valsts pasākumam konkrētajā gadījumā ir jārada selektīva priekšrocība uzņēmumam vai uzņēmumiem, kas ir tā saņēmēji (spriedumi, 2003. gada 24. jūlijs, Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg, C‑280/00, EU:C:2003:415, 75. punkts, kā arī 2021. gada 11. novembris, Autostrada Wielkopolska/Komisija un Polija, C‑933/19 P, EU:C:2021:905, 103. punkts).

104

Otrām kārtām, “priekšrocības” jēdziens LESD 107. panta 1. punkta izpratnē ietver ne vien pozitīvas darbības, piemēram, subsīdijas, bet arī darbības, ar kurām dažādos veidos tiek atvieglots slogs, kas parasti ir jāsedz no uzņēmuma budžeta un kurām, lai arī tās nav subsīdijas vārda tiešā izpratnē, tomēr ir tāds pats raksturs un tādas pašas sekas (spriedumi, 1994. gada 15. marts, Banco Exterior de España, C‑387/92, EU:C:1994:100, 13. punkts, un 2021. gada 4. marts, Komisija/Fútbol Club Barcelona, C‑362/19 P, EU:C:2021:169, 59. punkts).

105

Tātad, lai noteiktu, vai pastāv priekšrocība, vērā ir jāņem attiecīgā valsts pasākuma ietekme konkrētajā gadījumā uz uzņēmumu vai uzņēmumiem, neatkarīgi no tā, vai to tiešā veidā piešķīrusi valsts vai tas veikts ar šim nolūkam izveidotas vai izraudzītas privātas vai publiskas struktūras starpniecību (spriedumi, 1977. gada 22. marts, Steinike & Weinlig, 78/76, EU:C:1977:52, 21. punkts, kā arī 2019. gada 15. maijs, Achema u.c., C‑706/17, EU:C:2019:407, 50. punkts).

106

Savukārt, tā kā LESD 107. panta 1. punktā nav nošķīruma atkarībā no tā, kādi ir valsts pasākumu iemesli vai mērķi (spriedumi, 1974. gada 2. jūlijs, Itālija/Komisija, 173/73, EU:C:1974:71, 27. punkts, un 2003. gada 13. februāris, Spānija/Komisija, C‑409/00, EU:C:2003:92, 46. punkts), dalībvalsts, kas ir šo pasākumu autore vai kurai tie ir piedēvējami, izvirzīto mērķu raksturs neietekmē to, vai tie piešķir priekšrocības vienam vai vairākiem uzņēmumiem, un, plašākā nozīmē, to klasificēšanu par valsts atbalstu (spriedumi, 2011. gada 8. decembris, France Télécom/Komisija, C‑81/10 P, EU:C:2011:811, 17. punkts, kā arī 2022. gada 25. janvāris, Komisija/European Food u.c., C‑638/19 P, EU:C:2022:50, 122. punkts).

107

Tātad jāuzskata, ka šī sprieduma 103. punktā paredzētajam nosacījumam atbilst tādi valsts pasākumi, ar kuriem neatkarīgi no to veida un mērķiem var tieši vai netieši tikt atbalstīts viens vai vairāki uzņēmumi vai tiem radīta tāda priekšrocība, ko šie uzņēmumi parastos tirgus apstākļos nebūtu varējuši gūt (spriedumi, 2003. gada 24. jūlijs, Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg, C‑280/00, EU:C:2003:415, 84. punkts, kā arī 2020. gada 17. septembris, Compagnie des pêches de Saint‑Malo, C‑212/19, EU:C:2020:726, 39. punkts).

108

Visbeidzot, šīs priekšrocības esamības raksturošana principā ir jāveic, piemērojot privātā tirgus ekonomikas dalībnieka principu (spriedumi, 2018. gada 6. marts, Komisija/FIH Holding un FIH Erhvervsbank, C‑579/16 P, EU:C:2018:159, 45. punkts, kā arī 2021. gada 11. novembris, Autostrada Wielkopolska/Komisija un Polija, C‑933/19 P, EU:C:2021:905, 105. punkts), ja vien nav iespējams salīdzināt valsts rīcību, par kuru ir runa konkrētajā lietā, ar privāta uzņēmēja rīcību, jo šī rīcība ir nesaraujami saistīta ar infrastruktūras esamību, ko neviens privāts uzņēmējs nekad nebūtu varējis izveidot (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2003. gada 3. jūlijs, Chronopost u.c./Ufex u.c., C‑83/01 P, C‑93/01 P un C‑94/01 P, EU:C:2003:388, 31.–38. punkts), vai ja valsts ir rīkojusies kā publiskās varas nesējs. Šajā pēdējā aspektā tomēr ir jānorāda, ka valsts varas īstenošana, piemēram, likumdošanas vai nodokļu instrumentu izmantošana, pati par sevi nenozīmē, ka šis princips nav piemērojams (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2012. gada 5. jūnijs, Komisija/EDF, C‑124/10 P, EU:C:2012:318, 81.–92. punkts; 2014. gada 3. aprīlis, Komisija/Nīderlande un ING Groep, C‑224/12 P, EU:C:2014:213, 30. punkts, kā arī 2018. gada 6. marts, Komisija/FIH Holding un FIH Erhvervsbank, C‑579/16 P, EU:C:2018:159, 48. punkts). Proti, minētais princips ir piemērojams, ņemot vērā attiecīgās valsts iejaukšanās ekonomisko raksturu, nevis šim nolūkam izmantotos līdzekļus (spriedums, 2017. gada 20. septembris, Komisija/Frucona Košice, C‑300/16 P, EU:C:2017:706, 27. punkts).

109

Privātā tirgus ekonomikas dalībnieka principa piemērošana nozīmē, kā ģenerāladvokāte būtībā ir norādījusi secinājumu 63., 71. un 74. punktā, ka katrā atsevišķā gadījumā ir jāizmanto dažādi konkrēti kritēriji, kuru mērķis ir pēc iespējas piemērotākā un atbilstošākā veidā salīdzināt valsts pasākumu, par kuru ir runa konkrētajā gadījumā, jo īpaši ņemot vērā šā pasākuma raksturu, ar pasākumu, ko varētu veikt privāts tirgus dalībnieks pēc iespējas līdzīgā situācijā un parastos tirgus apstākļos (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 6. marts, Komisija/FIH Holding un FIH Erhvervsbank, C‑579/16 P, EU:C:2018:159, 52. un 55. punkts).

110

Kā izriet no Tiesas pastāvīgās judikatūras, šie kritēriji ietver privātā ieguldītāja kritēriju, kas ir piemērojams tādu valsts pasākumu gadījumā kā kapitāla ieguldījumi (spriedumi, 1991. gada 21. marts, Itālija/Komisija, C‑305/89, EU:C:1991:142, 18. un 19. punkts, kā arī 2020. gada 10. decembris, Comune di Milano/Komisija, C‑160/19 P, EU:C:2020:1012, 105. punkts). Tie ietver privātā kreditora kritēriju, kas piemērojams parāda atmaksas atvieglojumu pasākumu gadījumā (spriedumi, 1999. gada 29. aprīlis, Spānija/Komisija, C‑342/96, EU:C:1999:210, 46. punkts, kā arī 2017. gada 20. septembris, Komisija/Frucona Košice, C‑300/16 P, EU:C:2017:706, 22. un 28. punkts), privātā debitora kritēriju (spriedums, 2021. gada 11. novembris, Autostrada Wielkopolska/Komisija un Polija, C‑933/19 P, EU:C:2021:905, 123. un 156. punkts) vai arī privātā pārdevēja kritēriju, kas attiecas uz pasākumiem, kuri saistīti ar preču vai pakalpojumu piegādi tieši vai ar valsts iestāžu vai privātu uzņēmumu starpniecību, kas atrodas valsts kontrolē vai ietekmē, un to pārdošanas noteikumu, piemēram, cenas, noteikšanu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1988. gada 2. februāris, Kwekerij van der Kooy u.c./Komisija, 67/85, 68/85 un 70/85, EU:C:1988:38, 28. punkts; 1996. gada 11. jūlijs, SFEI u.c., C‑39/94, EU:C:1996:285, 59. punkts, kā arī 2001. gada 8. novembris, Adria‑Wien Pipeline un Wietersdorfer & Peggauer Zementwerke, C‑143/99, EU:C:2001:598, 39. un 40. punkts).

111

Trešām kārtām, jāatgādina, ka tad, ja Komisija uzsāk procedūru attiecībā uz valsts pasākumu un procedūras beigās pieņem lēmumu, kurā tā klasificē pasākumu kā “valsts atbalstu”, Komisijai savā lēmumā ir jāpierāda šāda atbalsta esamība un tādējādi jo īpaši tas, ka attiecīgais pasākums piešķir priekšrocību uzņēmumam vai uzņēmumiem, kas no tā gūst labumu, balstoties uz izmeklēšanu, kurai ir jābūt veiktai rūpīgi un objektīvi un pamatojoties uz iespējami pilnīgākajiem un ticamākajiem pierādījumiem (spriedums, 2021. gada 4. marts, Komisija/Fútbol Club Barcelona, C‑362/19 P, EU:C:2021:169, 62. punkts un tajā minētā judikatūra).

112

Katrā ziņā šī pienākuma izpilde ir jāvērtē, ievērojot informāciju, kas varēja būt Komisijas rīcībā, kad tā pieņēma lēmumu (spriedumi, 1986. gada 10. jūlijs, Beļģija/Komisija, 234/84, EU:C:1986:302, 16. punkts, un 2017. gada 20. septembris, Komisija/Frucona Košice, C‑300/16 P, EU:C:2017:706, 70. punkts), ciktāl šī iestāde ir izmantojusi savas pilnvaras, lai iegūtu informāciju, ko tā uzskata par vajadzīgu vai noderīgu, it īpaši pilnvaras izdot rīkojumu dalībvalstij, kura ir attiecīgā valsts pasākuma autore un kuras rīcībā ir šī informācija (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1990. gada 14. februāris, Francija/Komisija, C‑301/87, EU:C:1990:67, 19.–22. punkts, un 2017. gada 20. septembris, Komisija/Frucona Košice, C‑300/16 P, EU:C:2017:706, 71. punkts).

113

It īpaši attiecībā uz tirgus ekonomikas dalībnieka principa piemērošanu konkrētajā gadījumā no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka pēc vispārēja novērtējuma, ņemot vērā visus attiecīgos faktorus konkrētajā gadījumā, Komisijai ir jāpierāda, ka uzņēmums vai uzņēmumi, kas gūst labumu no attiecīgā valsts pasākuma, acīmredzami nebūtu guvuši salīdzināmu priekšrocību no parasti piesardzīga un rūpīga privāta uzņēmēja, kas atrodas pēc iespējas līdzīgā situācijā un darbojas parastos tirgus apstākļos. Šajā vispārējā novērtējumā Komisijai jāņem vērā visas iespējas, ko šāds uzņēmējs būtu pamatoti apsvēris, visa pieejamā informācija, kas varētu būtiski ietekmēt tā lēmumu, un paredzamā attīstība laikā, kad tika pieņemts lēmums par priekšrocības piešķiršanu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2020. gada 26. marts, Larko/Komisija, C‑244/18 P, EU:C:2020:238, 28.–31. un 65. punkts, kā arī 2021. gada 11. novembris, Autostrada Wielkopolska/Komisija un Polija, C‑933/19 P, EU:C:2021:905, 108.–113. punkts).

114

It īpaši Komisijai ir jānovērtē, vai tajā laikā darījumu, ar kuru tika piešķirta priekšrocība, varēja uzskatīt par ekonomiski, komerciāli un finansiāli racionālu, ņemot vērā tā rentabilitātes perspektīvu īstermiņā vai ilgtermiņā un citas iesaistītās komerciālās vai ekonomiskās intereses (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1986. gada 10. jūlijs, Beļģija/Komisija, 234/84, EU:C:1986:302, 14. un 15. punkts; 1991. gada 21. marts, Itālija/Komisija, C‑303/88, EU:C:1991:136, 21. un 22. punkts; 2014. gada 3. aprīlis, Komisija/Nīderlande un ING Groep, C‑224/12 P, EU:C:2014:213, 36. punkts, kā arī 2020. gada 10. decembris, Comune di Milano/Komisija, C‑160/19 P, EU:C:2020:1012, 107. punkts).

115

Šajā lietā Vispārējā tiesa nav ievērojusi atsevišķas no šīs judikatūras izrietošās prasības.

116

Tā gan netieši – spriedumā T‑607/17, gan tieši – sprieduma T‑8/18 185. punktā pamatoti atturējās balstīties uz Komisijas konstatējumu, ka Itālijas Republika nav atsaukusies uz privātā tirgus ekonomikas dalībnieka principu, jo šādam konstatējumam nav nozīmes, ņemot vērā Tiesas pastāvīgo judikatūru (spriedumi, 2012. gada 5. jūnijs, Komisija/EDF, C‑124/10 P, EU:C:2012:318, 103. un 104. punkts, kā arī 2021. gada 11. novembris, Autostrada Wielkopolska/Komisija un Polija, C‑933/19 P, EU:C:2021:905, 107. punkts).

117

Taču tā uzskatīja, ka šis princips šajā lietā nav piemērojams triju iemeslu dēļ, kas pēc būtības bija saistīti, pirmkārt, ar to, ka strīdīgajā lēmumā minētie lidostu apsaimniekotāji nebija valstij piederošas struktūras (sprieduma T‑607/17 117.–119., 124. un 125. punkts, kā arī sprieduma T‑8/18 175.–177., 190. un 191. punkts), otrkārt, ar to, ka atbalsta shēmai, ar kuru tika noteikti strīdīgie pasākumi, bija valsts politikas mērķi (sprieduma T‑607/17 124.–127. un 130. punkts un sprieduma T‑8/18 190.–193. punkts), un, treškārt, ar to, ka šiem lidostas apsaimniekotājiem bija tikai jāīsteno šī shēma un šie pasākumi, bez būtiskas autonomijas šajā kontekstā no Autonomā reģiona (sprieduma T‑607/17 116., 118. un 119. punkts un sprieduma T‑8/18 174., 176. un 177. punkts).

118

Neviens no šiem iemesliem nevarēja izslēgt privāta tirgus ekonomikas dalībnieka principa piemērojamību.

119

Tādējādi ne pirmais, ne trešais no šiem iemesliem neļāva secināt, ka šī izslēgšana ir atbilstoša, jo šis princips ir piemērojams arī tad, ja valsts tieši vai ar tās kontrolē vai ietekmē esošu privātu uzņēmumu starpniecību vienam vai vairākiem uzņēmumiem piešķir priekšrocību, kā tas izriet no šā sprieduma 105. un 110. punktā minētās judikatūras un kā ģenerāladvokāte ir atgādinājusi secinājumu 94. punktā.

120

Tāpat arī otrais Vispārējās tiesas norādītais iemesls neizslēdza privāta tirgus ekonomikas dalībnieka principa piemērojamību, kā tas izriet no šī sprieduma 106. punktā minētās judikatūras un kā ģenerāladvokāte ir atgādinājusi secinājumu 80., 82. un 95. punktā. Proti, valsts politikas mērķu sasniegšana ir raksturīga lielākajai daļai valsts pasākumu, kurus var kvalificēt kā “valsts atbalstu” un šajā nolūkā pārbaudīt, ņemot talkā šo principu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1991. gada 21. marts, Itālija/Komisija, C‑305/89, EU:C:1991:142, 20. punkts, un 1994. gada 14. septembris, Spānija/Komisija, C‑42/93, EU:C:1994:326, 14. punkts). Tomēr minētā principa piemērošana nozīmē, ka šādi pasākumi ir jāpārbauda, abstrahējoties no šiem mērķiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1986. gada 10. jūlijs, Beļģija/Komisija, 234/84, EU:C:1986:302, 14. punkts), kā arī ar valsts kā publiskās varas spēju saistītās priekšrocības, ko šo īstenošana var radīt (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2012. gada 5. jūnijs, Komisija/EDF, C‑124/10 P, EU:C:2012:318, 79. punkts, kā arī 2018. gada 6. marts, Komisija/FIH Holding un FIH Erhvervsbank, C‑579/16 P, EU:C:2018:159, 55., 57. un 58. punkts).

121

Šādā situācijā ir jāatzīmē, ka, lai gan Vispārējā tiesa ir kļūdaini secinājusi, ka privātā tirgus ekonomikas dalībnieka princips nav piemērojams, tā tomēr ir uzskatījusi, kā to norāda Volotea un easyJet, ka attiecībā uz aviosabiedrībām, kas bija noslēgušas līgumus par gaisa pārvadājumu, mārketinga un reklāmas pakalpojumu sniegšanu ar Kaljāri‑Elmasas un Olbijas lidostu apsaimniekotājiem, ir uzskatāms, ka tās guvušas “priekšrocības, kuras tās nebūtu guvušas parastos tirgus apstākļos”, jo saskaņā ar šiem līgumiem tām izmaksātā atlīdzība neesot bijusi atlīdzība par pakalpojumiem, kas apmierina Autonomā reģiona patiesās vajadzības, un ka turklāt šos līgumus attiecīgie lidostu apsaimniekotāji bija noslēguši bez iepriekšējas iepirkuma vai līdzvērtīgas procedūras (sprieduma T‑607/17 128.–149. punkts un sprieduma T‑8/18 174. un 194.–217. punkts).

122

Ņemot vērā šos vērtējumus, Vispārējā tiesa sprieduma T‑607/17 150. punktā un sprieduma T‑8/18 218. punktā nosprieda, ka Komisijai bija tiesības secināt, ka finansējums, ko Autonomais reģions ar minēto lidostu apsaimniekotāju starpniecību bija izmaksājis Volotea un easyJet par to sniegtajiem transporta, mārketinga un reklāmas pakalpojumiem, tām bija radījis priekšrocību, kuru tās nebūtu guvušas parastos tirgus apstākļos.

123

Kā izriet no šā sprieduma 109. un 110. punktā un ģenerāladvokātes secinājumu 99. punktā minētās judikatūras, privātā pircēja kritērijs, tāpat kā privātā pārdevēja kritērijs, kas ir tā ekvivalents, ir viens no dažādajiem kritērijiem, kas konkretizē privātā tirgus ekonomikas dalībnieka principu. Šādos apstākļos šā sprieduma 117.–120. punktā konstatētās tiesību kļūdas ir tādas, kuru rezultātā pārsūdzētie spriedumi ir jāatceļ tikai tad, ja izrādītos, ka arī šie Vispārējās tiesas papildu motīvi ir juridiski kļūdaini un kā tādi tie nevar būt šo spriedumu rezolutīvās daļas pamatā.

124

Otrkārt, šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka šie motīvi pēc būtības ir formulēti saistībā ar konstatējumiem un vērtējumiem, ko Komisija iepriekš bija izdarījusi strīdīgajā lēmumā. Līdz ar to Volotea nepamatoti pārmet Vispārējai tiesai, ka tā, norādot tos pašus pamatus, nav ievērojusi ierobežojumus, kas tai ir noteikti kā Komisijas lēmumu likumības pārbaudītājai.

125

Turpinājumā ir svarīgi uzsvērt, ka privātā pircēja kritērijs kā viens no dažādajiem iespējamiem privātā tirgus ekonomikas dalībnieka principa variantiem ir jāinterpretē un jāpiemēro saskanīgi ar šo principu, kā arī pierādīšanas prasībām, kas nosaka tā piemērošanu.

126

Šajā ziņā no Tiesas pastāvīgās judikatūras, protams, izriet, ka gadījumā, ja valsts vai cita publiska struktūra nolemj pārdot vai – simetriski – iegādāties preces vai pakalpojumus tieši no viena vai vairākiem privātiem uzņēmumiem, iepirkuma procedūra, kas īstenota tā, lai nodrošinātu tās atklātumu, objektivitāti un diskriminācijas neesamību, ar konkrētiem nosacījumiem ļauj pieņemt, ka līgumi vai citi akti, kas noslēgti šajā nolūkā minētās procedūras beigās, un tajos paredzētā atlīdzība atspoguļo parastus tirgus apstākļus un jo īpaši parasto cenu vai parasto tirgus vērtību, kas izslēdz “priekšrocību” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 16. jūlijs, BVVG, C‑39/14, EU:C:2015:470, 29. un 32. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

127

Tomēr no šīs judikatūras arī izriet, ka šādas procedūras īstenošana ne vienmēr ir obligāta šāda pirkšanas vai pārdošanas darījuma vajadzībām un ka turklāt pastāv arī citi veidi, kā izslēgt šādas priekšrocības esamību. Proti, ir pieļaujams izmantot citus līdzekļus, tādus kā neatkarīgu ekspertīzi (spriedums, 2015. gada 16. jūlijs, BVVG, C‑39/14, EU:C:2015:470, 31. punkts un tajā minētā judikatūra) vai uzticamu, precīzu un visaptverošu atbilstošo izmaksu novērtējumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 2. septembris, Komisija/Scott, C‑290/07 P, EU:C:2010:480, 70.–75. punkts), lai pārliecinātos, ka tādējādi noslēgtais darījums ir parasta tirgus darbība, kuras rezultātā tiek noteikta parastā cena vai parastā tirgus vērtība.

128

A fortiori, iepirkuma procedūras īstenošana nevar būt vienīgais veids, kā izslēgt “priekšrocības” esamību LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, ja valsts pārdod vai pērk preces vai pakalpojumus no privātiem uzņēmumiem nevis tieši, bet ar citu privātu uzņēmumu starpniecību, uz kuriem neattiecas pienākums izmantot šādu procedūru. Neatkarīgi no tā, kurš no abiem līdzekļiem tiek izmantots, jautājums par to, vai šādas priekšrocības esamība ir jāizslēdz vai, gluži pretēji, jāpieņem, jebkurā gadījumā prasa izvērtēt, vai līgumi vai citi akti, kas paredz šo pārdošanu vai iegādi, atspoguļo parastos tirgus apstākļus, kā tas ir atgādināts šā sprieduma 113. un 114. punktā.

129

Turklāt, kā izriet no šiem pašiem punktiem, Komisijai ir jāveic šis novērtējums un jāpierāda, ka pastāv priekšrocība LESD 107. panta 1. punkta izpratnē saskaņā ar šā sprieduma 111. un 112. punktā izklāstītajiem nosacījumiem, jo šī priekšrocība šajā gadījumā, pieņemot, ka tā ir konstatēta, var atbilst tikai starpībai starp atlīdzību, uz kuru attiecīgajiem saņēmējiem būtu bijušas tiesības parastos tirgus apstākļos, un atlīdzību, ko viņiem faktiski izmaksāja lidostas apsaimniekotāji.

130

Šajā lietā Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā šīs dažādās materiālās un pierādīšanas prasības.

131

Tātad, pirmkārt, Vispārējā tiesa, analizējot LESD 107. panta 1. punkta prasības un faktisko apstākļu juridisko kvalifikāciju, ņemot vērā šīs prasības, ir tikai norādījusi, ka šajā lietā aplūkotos līgumus privātie uzņēmumi, kas ir to puses, nav noslēguši iepirkuma procedūras noslēgumā, kā tas izriet no sprieduma T‑607/17 136., 137. un 141. punkta un sprieduma T‑8/18 203., 204. un 208. punkta, un pēc tam vispārējā veidā atzīmējusi, ka šīs procedūras īstenošana “būtu varējusi pierādīt tirgus nosacījumu esamību un līdz ar to priekšrocības neesamību LESD 107. panta 1. punkta izpratnē”, un ka šajā gadījumā Volotea un easyJet“nav”, pierādījušas, ka Kaljāri‑Elmasas un Olbijas lidostu apsaimniekotāji ir izmantojuši “līdzvērtīgu” procedūru, kā tas izriet no sprieduma T‑607/17 140., 142. un 143. punkta un sprieduma T‑8/18 207., 209. un 210. punkta.

132

To darot, minētā tiesa nepamatoti lielu nozīmi ir piešķīrusi apstāklim, ka privātajiem uzņēmumiem, uz kuriem neattiecas pienākums rīkot iepirkuma procedūru un kuri plāno slēgt šādus līgumus, vispirms ir jāizmanto šāda vai līdzvērtīga procedūra, pretējā gadījumā šādi līgumi automātiski tiktu klasificēti kā “priekšrocība” LESD 107. panta 1. punkta nozīmē, ja viens no šiem privātajiem uzņēmumiem savas līgumsaistības finansē no valsts līdzekļiem. No šīs tiesību normas vai no Tiesas judikatūras neizriet nedz nepieciešamība izmantot šādu vai līdzvērtīgu iepirkuma procedūru, nedz šīs procedūras izmantošanas automātiskās sekas, jo šīs normas un judikatūra, gluži pretēji, prasa vispārīgu un konkrētu izvērtējumu katrā gadījumā atsevišķi, kā atgādināts šā sprieduma 113., 114. un 128. punktā, un turklāt prasa, lai Komisija pierādītu priekšrocības esamību, nevis attiecīgie uzņēmumi pierādītu tās neesamību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 10. decembris, Comune di Milano/Komisija, C‑160/19 P, EU:C:2020:1012, 111. punkts).

133

Otrkārt, Vispārējā tiesa sprieduma T‑607/17 139. punktā, kā arī sprieduma lietā T‑8/18 206. punktā vienīgi “apšauba” faktu, vai mārketinga pakalpojumi, kas ir starp lidostu apsaimniekotājiem un aviosabiedrībām noslēgto līgumu priekšmets, atbilst autonoma reģiona “patiesajām vajadzībām”. Taču šis vērtējums tai neļāva secināt, ka pastāv priekšrocība LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, kā to pamatoti apgalvo Volotea.

134

Tajā pašā laikā Vispārējā tiesa pārsūdzētajos spriedumos nav pārbaudījusi, vai Komisija strīdīgajā lēmumā ir izpildījusi savu pienākumu noteikt, vai starp lidostu apsaimniekotājiem un aviosabiedrībām noslēgtie līgumi ir parasti tirgus darījumi. Gluži pretēji, tā noliedza, ka šim jautājumam būtu kāda nozīme, vienlaikus izdarot vispārējus vērtējumus šajā ziņā, kā tas izriet no sprieduma T‑607/17 118., 125. un 143. punkta un sprieduma T‑8/18 176., 191. un 210. punkta. Šis jautājums bija jāpārbauda, ņemot vērā šā sprieduma 113., 114. un 128. punktā minēto judikatūru, kā pamatoti norāda easyJet.

135

Līdz ar to Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, uzskatīdama, ka aviosabiedrības, kas bija noslēgušas līgumus par gaisa pārvadājumu, mārketinga un reklāmas pakalpojumu sniegšanu ar Kaljāri‑Elmasas un Olbijas lidostu apsaimniekotājiem, ir uzskatāmas par tādām, kas ir guvušas “priekšrocību” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, jo saskaņā ar šiem līgumiem tām izmaksātā atlīdzība neesot atlīdzība par pakalpojumiem, kas apmierina Autonomā reģiona patiesās vajadzības, un ka turklāt šos līgumus attiecīgie lidostas apsaimniekotāji esot noslēguši bez iepriekšējas iepirkuma vai līdzvērtīgas procedūras.

136

Līdz ar to Vispārējā tiesa arī ir pieļāvusi tiesību kļūdu, sprieduma T‑607/17 150. punktā un sprieduma T‑8/18 218. punktā nospriežot, ka Komisija pamatoti varēja secināt, ka finansējums, ko Autonomais reģions ar minēto lidostu apsaimniekotāju starpniecību piešķīra Volotea un easyJet apmaiņā pret to sniegtajiem transporta, mārketinga un reklāmas pakalpojumiem, tām bija radījis priekšrocību, ko tās nebūtu guvušas parastos tirgus apstākļos.

137

No tā izriet, ka pirmā pamata pirmais iebildums lietā C‑331/20 P ir pamatots, tāpat kā visi četri pamati lietā C‑343/20 P, ciktāl tie attiecas uz privāta tirgus ekonomikas dalībnieka principa interpretāciju, piemērojamību un piemērošanu šajā lietā.

138

Lai attiecīgo pasākumu kvalificētu kā “valsts atbalstu”, papildus citiem kumulatīviem nosacījumiem ir jāpierāda, ka ar šo pasākumu vienam vai vairākiem uzņēmumiem ir piešķirta priekšrocība, kā atgādināts šā sprieduma 102. un 103. punktā, un ir jāapmierina iepriekšējā punktā minētie pamati, spriedums T‑607/17 ir jāatceļ, neizskatot pārējos iebildumus un pamatus, uz kuriem atsaucas Volotea, pamatojot savu apelācijas sūdzību lietā C‑331/20 P, un spriedums T‑8/18 ir jāatceļ, ciktāl ar to easyJet prasība ir noraidīta kā nepamatota.

139

Ja strīds ir izskatāmā stāvoklī, Tiesa saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmo daļu pati var taisīt galīgo spriedumu šajā lietā.

140

Šajā lietā Tiesa uzskata, ka ir lietderīgi taisīt galīgo spriedumu abās izskatāmajās lietās, kuras ir izskatāmā stāvoklī, jo tajās Vispārējā tiesā ir notikušas uz sacīkstes principu balstītas debates un, ņemot vērā jautājumus, kas ir jāizlemj, lai tās pabeigtu, nav nepieciešams veikt nekādus papildu procesa organizatoriskos vai pierādījumu savākšanas pasākumus.

141

Kā norādīts šā sprieduma 35.–40. punktā, Volotea savas prasības Vispārējā tiesā pamatošanai bija izvirzījusi piecus pamatus. Savukārt easyJet savas prasības pamatošanai bija izvirzījusi sešus pamatus.

142

Volotea izvirzītais pirmais un piektais pamats, kas attiecīgi ir saistīti ar LESD 107. panta 1. punkta pārkāpumu, kā arī ar pamatojuma nenorādīšanu un pretrunām pamatojumā, un easyJet izvirzītais otrais pamats, kas ir saistīts ar tās pašas tiesību normas pārkāpumu, ir jāizskata vispirms un kopā.

143

Tā kā šie dažādie pamati attiecas uz strīdīgā lēmuma daļu, kurā Komisija secināja, ka pastāv priekšrocība, vispirms ir jānorāda, ka attiecībā uz šo priekšrocību Komisijas argumentāciju šajā lēmumā var apkopot šādi.

144

Pirmkārt, minētā lēmuma 364.–377. apsvērumā Komisija uzskatīja, ka attiecīgie pasākumi ir jākvalificē kā “subsīdijas”, ciktāl tie ietvēra “finansējuma” vai “maksājumu”“piešķiršanu” aviosabiedrībām, ko Autonomais reģions veica ar lidostu operatoru “starpniecību”“apmaiņā pret mārketinga pakalpojumiem” un “gaisa satiksmes paplašināšanu” jaunu maršrutu atklāšanas un esošo maršrutu nostiprināšanas veidā, tādējādi atbrīvojot šīs aviosabiedrības no dažiem izdevumiem, kas tām parasti būtu jāsedz, lai attīstītu un veicinātu savu uzņēmējdarbību. Šajā kontekstā Komisija jo īpaši norādīja, ka attiecīgajiem lidostu apsaimniekotājiem bija paredzēts noslēgt “līgumus” ar minētajām aviosabiedrībām, kuros “apmaiņā pret finansiālām kompensācijām” būtu paredzēti “mērķi attiecībā uz satiksmi” un “transporta darbības paplašināšanu”, kā arī “sankcijas”.

145

Turpinot – strīdīgā lēmuma 378. un 380.–388. apsvērumā Komisija aplūkoja jautājumu par to, vai strīdīgie pasākumi “atbilst tirgus ekonomikas dalībnieka principam”.

146

Šajā ziņā, pirmkārt, šī iestāde strīdīgā lēmuma 380.–386. apsvērumā uzskatīja, ka Autonomais reģions “pret aviosabiedrībām neizturējās kā tirgus ekonomikas dalībnieks”. Šajā ziņā, konstatējusi, ka Itālijas Republika administratīvajā procedūrā nav atsaukusies uz privātā tirgus ekonomikas dalībnieka principu, tā, pirmkārt, norādīja, ka, ņemot vērā Autonomā reģiona īstenotos valsts politikas mērķus, apstākli, ka Autonomais reģions kontrolē tikai vienu no vairākiem attiecīgajiem lidostas apsaimniekotājiem, un to, ka strīdīgie pasākumi izrietēja no valsts iestādes izveidotas sistēmas, nevis no individuāla līguma, kas lidostas apsaimniekotāju saista ar aviosabiedrību, šis princips nebija piemērojams. Turpinājumā Komisija pēc būtības norādīja, ka, ja šis princips būtu piemērojams, tas būtu saistīts ar to, ka, pamatojoties uz rentabilitātes analīzi vai salīdzinošo novērtējumu, būtu jānosaka, vai Autonomais reģions ir rīkojies kā privātais uzņēmējs, kas vadās pēc rentabilitātes perspektīvas, kā tas būtu bijis gadījumā, ja lidostas apsaimniekotājs būtu noslēdzis līgumus, bet pēc tam piebilda, ka šāda analīze vai novērtējums “šajā gadījumā [neesot] piemērojami”. Visbeidzot, tā uzskatīja, ka jebkurā gadījumā Itālijas Republika neesot iesniegusi nekādu apsaimniekošanas plānu, rentabilitātes analīzi vai kādu citu elementu, kas “skaidri apliecinātu”, ka tā ir privātā tirgus ekonomikas dalībnieka rīcība.

147

Otrkārt, apstrīdētā lēmuma 386. apsvērumā Komisija norādīja, ka iepirkuma procedūra, lai atlasītu aviosabiedrības, netika rīkota un lidostu apsaimniekotāji bija tikai “publicējuši paziņojumus” un “izvēlējušies labāko piedāvājumu”, un tad piebilda, ka šādas procedūras izmantošana šajā gadījumā tomēr nevarēja “izslēgt priekšrocības esamību”, jo strīdīgie pasākumi bija paredzēti “valsts līdzekļu izmaksāšanai aviosabiedrībām”, bet šie līdzekļi nebija “atlīdzība par produktiem vai pakalpojumiem, kas atbilst patiesajām reģiona vajadzībām”.

148

Treškārt, apstrīdētā lēmuma 387. apsvērumā Komisija uzskatīja, ka “šādā situācijā [nebija] iespējams arī novērtēt individuālās finansiālās attiecības starp lidostām un aviosabiedrībām”, lai noteiktu, vai tās atbilst privātā tirgus ekonomikas dalībnieka principam, un ka “ir skaidrs, ka lidostu [apsaimniekotāji] nerīkojās kā tirgus ekonomikas dalībnieki, slēdzot dažādus līgumus ar aviosabiedrībām”, bet gan “īstenoja [Autonomā] reģiona izstrādātu atbalsta shēmu, lai intensificētu gaisa pārvadājumus”.

149

Otrajā pamatā easyJet it īpaši apgalvo, ka Komisija ir pieļāvusi tiesību kļūdu, pirmkārt, atzīstot, ka pastāv “subsīdijas”, pirms tā, ņemot vērā privātā tirgus ekonomikas dalībnieka principu, bija pārbaudījusi strīdīgos pasākumus, kā arī līgumus, kurus lidostu apsaimniekotāji bija noslēguši ar aviosabiedrībām šo pasākumu īstenošanai. Otrkārt, tā esot nepamatoti atteikusies veikt šo pārbaudi uz šī principa pamata, atsaukdamās uz Autonomā reģiona “valsts politikas mērķiem”, uz to, ka strīdīgie pasākumi un to īstenošanas līgumi esot izrietējuši no “shēmas”, kurai nebija nepieciešami papildu īstenošanas pasākumi un kurā saņēmēji bija noteikti vispārīgi un abstrakti, uz dažu attiecīgo lidostas apsaimniekotāju “privāto” raksturu, kā arī uz to īstenoto “starpnieka” lomu. Treškārt, šī iestāde esot pieļāvusi tiesību kļūdas un acīmredzamas kļūdas vērtējumā, pareizi un argumentēti neanalizējot strīdīgo pasākumu rentabilitāti, ņemot vērā dažādos ar šiem pasākumiem izveidotos mehānismus, nepamatoti piešķirot nozīmi tam, ka nav rīkota iepirkuma procedūra, un apstrīdot Autonomā reģiona patieso vajadzību pēc gaisa transporta pakalpojumiem. Ceturtkārt, tā esot rīkojusies kļūdaini, nepārbaudot, vai starp lidostas apsaimniekotājiem un aviosabiedrībām noslēgtie līgumi ir uzskatāmi par tirgus dalībnieku rīcību parastos tirgus apstākļos, ņemot vērā saskaņā ar šiem līgumiem sniegto pakalpojumu komerciālās un ekonomiskās intereses, par tiem samaksāto cenu un citus juridiskos un praktiskos nosacījumus šo līgumu noslēgšanai un izpildei. Šajā kontekstā easyJet citastarp norāda uz darbības plāniem, kas bija jāsagatavo lidostu apsaimniekotājiem, rentabilitātes prasībām, kas bija jāievēro gan šajos plānos, gan ar aviosabiedrībām noslēgtajos līgumos, un veidu, kādā Geasar un Sogaer šīs prasības īstenoja praksē, ciktāl tas attiecās uz easyJet.

150

Pirmajā un piektajā pamatā Volotea savukārt apgalvo, ka Komisija esot nepareizi interpretējusi un piemērojusi tirgus ekonomikas dalībnieka principu, ka šī iestāde neesot izpildījusi savu pierādīšanas pienākumu, jo neesot pierādījusi priekšrocības esamību, ņemot vērā šo principu, un ka tā savā lēmumā šiem jautājumiem neesot sniegusi pietiekamu pamatojumu. Šajā kontekstā Volotea it īpaši apgalvo, ka, noslēdzot līgumus ar aviosabiedrībām, tostarp ar viņu pašu, pēc tam, kad bija publicēti uzaicinājumi izteikt ieinteresētību un atlasīti vispievilcīgākie piedāvājumi, Geasar un Sogaer rīkojās kā privāti tirgus ekonomikas dalībnieki, vispirms – cenšoties iegādāties pakalpojumus, kas varētu palielināt satiksmes intensitāti un attiecīgo lidostu pievilcību, pēc tam – iepriekš noskaidrojot šo pakalpojumu rentabilitātes perspektīvas un visbeidzot – maksājot saviem līgumpartneriem atbilstošu cenu. Volotea arī apgalvo, ka tā vietā, lai veiktu rūpīgu šīs situācijas pārbaudi, ņemot vērā tirgus ekonomikas dalībnieka principu, Komisija būtībā aprobežojās ar virkni juceklīgu, nebūtisku vai nepamatotu juridisku un faktisku apgalvojumu, kas neļāva tai secināt, ka priekšrocība pastāv.

151

Vispirms no šā sprieduma 107.–110. punktā citētās judikatūras izriet, ka, lai noteiktu, vai strīdīgie pasākumi un līgumi, ar kuriem Geasar un Sogaer tos īstenoja attiecībā uz easyJet un Volotea, bija uzskatāmi par priekšrocībām easyJet un Volotea LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, Komisijai bija jāpārbauda šie pasākumi un šie līgumi, ņemot vērā privātā tirgus ekonomikas dalībnieka principu. Turklāt no šā sprieduma 105., 106., 117. un 118. punktā minētās judikatūras izriet, ka Autonomā reģiona īstenotie valsts politikas mērķi un attiecīgo lidostu apsaimniekotāju privātais raksturs neliedza piemērot šo principu.

152

Turpinot – privātā tirgus ekonomikas dalībnieka principa piemērošana šajā gadījumā nozīmēja, ka Komisijai, kā aprakstīts šā sprieduma 111.–114. un 125.–129. punktā, bija jāpārbauda, vai Autonomais reģions kā valsts iestāde, kas ieviesa strīdīgos pasākumus, un lidostas apsaimniekotāji, kurus Komisija dēvē par “starpniekiem”, kā ar aviosabiedrībām noslēgto līgumu puses ir uzskatāmi par tādiem, kas, paredzot līgumu noslēgšanu par gaisa pārvadājumu pakalpojumu sniegšanu un noslēdzot attiecīgos līgumus, ir rīkojušies tāpat kā līdzīgā situācijā esoši privāti preču vai pakalpojumu pircēji.

153

Visbeidzot, kā izriet no tiem pašiem šā sprieduma punktiem, šī pārbaude ietver vispārēju un konkrētu izvērtējumu par to, vai šie subjekti, ciktāl tas attiecas uz katru no tiem, ir centušies iegādāties attiecīgos pakalpojumus parastos tirgus apstākļos, it īpaši, ņemot vērā šādas darbības racionalitāti, paredzamās rentabilitātes perspektīvas, šim nolūkam sniegto pakalpojumu komerciālās un ekonomiskās intereses, par šiem pakalpojumiem maksājamo cenu, kā arī juridiskos un praktiskos nosacījumus, saskaņā ar kuriem tika noslēgti līgumi par šo pakalpojumu sniegšanu un minētās cenas samaksu.

154

Tomēr, kā izriet no strīdīgā lēmuma apsvērumiem, kas ir apkopoti šā sprieduma 145.–148. punktā, Komisija, pirmkārt, pamatodamās uz iemesliem, kas ir kļūdaini balstīti uz Autonomā reģiona īstenotajiem valsts politikas mērķiem, ir nepārprotami noraidījusi lidostas apsaimniekotāju, ar kuru starpniecību tas īstenoja strīdīgos pasākumus, privāto raksturu un šo pasākumu formu, gan privātā tirgus ekonomikas dalībnieka principa “piemērojamību”, gan šā principa “atbilstību” un “iespējamību” piemērot šo principu “attiecībām” starp Autonomo reģionu un aviosabiedrībām un “individuālajām finansiālajām attiecībām” starp tām un lidostu apsaimniekotājiem, it īpaši, lai novērtētu šo pasākumu īstenošanas nolūkā noslēgto līgumu racionalitāti un paredzamo rentabilitāti.

155

Otrkārt, lai gan, neraugoties uz šo skaidro un atkārtoti pausto nostāju, Komisija strīdīgā lēmuma 382. un 384. apsvērumā ir formulējusi dažus vērtējumus, kurus varētu uzskatīt par privātā tirgus ekonomikas dalībnieka principa piemērošanas iedīgli, tomēr, pirmām kārtām, ir jānorāda, ka šie vērtējumi attiecas tikai uz paša Autonomā reģiona rīcību, bet lidostu apsaimniekotāju rīcība nevienā brīdī nav izskatīta pēc būtības. Otrām kārtām, šajos vērtējumos galvenā uzmanība nepārprotami tiek pievērsta tam, vai Autonomais reģions ir rīkojies kā privātais ieguldītājs, kas vēlas saņemt “dividendes”, “kapitāla pieaugumu” vai citu “finansiālu atdevi”, nevis tam, vai tas ir rīkojies tā, kā līdzīgā situācijā rīkotos privātais preču vai pakalpojumu pircējs. Trešām kārtām, Komisija, kurai ir pienākums pierādīt priekšrocības esamību šā sprieduma 111. un 112. punktā minētajos apstākļos, šajos pašos apsvērumos būtībā aprobežojas tikai ar to, ka tā bezierunu veidā apgalvo, ka Autonomais reģions “nevarēja gaidīt nekādu atdevi” vai citu labumu, ko varētu ņemt vērā, veicot analīzi atbilstoši privātā tirgus ekonomikas dalībnieka principam, bet pēc tam kritizē Itālijas Republiku par to, ka tā “nenorāda nevienu rentabilitātes elementu” vai “jebkurā gadījumā” nav sniegusi informāciju, kas “nepārprotami pierādītu”, ka Autonomais reģions ir rīkojies kā privātais tirgus ekonomikas dalībnieks. Ceturtām kārtām, šī iestāde nav rūpīgi pārbaudījusi tai faktiski pieejamo informāciju, kā to pamatoti apgalvo easyJet un Volotea.

156

No šajā lietā aplūkotajiem normatīvajiem un administratīvajiem aktiem un no to īstenošanas veida, kas izklāstīti strīdīgajā lēmumā (44.–46., 71.–75. un 79.–84. apsvērums) un apkopoti šā sprieduma 5.–25. punktā, izriet, ka starp lidostas apsaimniekotājiem un aviosabiedrībām noslēgtie līgumi ir divpusēja uzņēmējdarbības plānu īstenošana, kas bija iepriekš jāapstiprina un pēc tam jāpārrauga Autonomajam reģionam; šajos plānos bija jāietver – un Komisija uzskata, ka tie bija ietverti, – dati, tostarp par “iniciatīvām, ko lidostu ekspluatanti uzskat[īja] par tādām, kas veicamas”, un “ekonomiskām un finanšu prognozēm, kas [pamato] [sniedzamo pakalpojumu] pelņas perspektīvas”, par kurām šai iestādei bija jāpauž sava nostāja.

157

Turklāt no apstrīdētā lēmuma neizriet, ka Komisija būtu izmantojusi savas pilnvaras, lai iegūtu papildu informāciju, ko tā uzskata par vajadzīgu vai noderīgu, it īpaši pilnvaras izdot rīkojumu, ar kuru Itālijas Republikai tiktu pieprasīts šo informāciju sniegt, atbilstoši Padomes Regulas (ES) 2015/1589 (2015. gada 13. jūlijs), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [LESD] 108. panta piemērošanai (OV 2015, L 248, 9. lpp.), 12. panta 3. punktam, kas ir apstāklis, kurš ir jāņem vērā saskaņā ar šā sprieduma 112. punktā minēto judikatūru.

158

Tādējādi Komisija ir pārkāpusi LESD 107. panta 1. punktu, nepiemērojot tirgus ekonomikas dalībnieka principu šajā lietā un konstatējot priekšrocību, pamatojoties uz juridiskiem un faktiskiem apsvērumiem, kas nevar pamatot šādu vērtējumu.

159

Visu iepriekš minēto iemeslu dēļ pirmais un piektais Volotea izvirzītais pamats un otrais easyJet izvirzītais pamats ir pamatoti.

160

Tā kā priekšrocības LESD 107. panta 1. punkta izpratnē esamības pierādīšana ir viens no kumulatīvajiem nosacījumiem, kas jāizpilda, lai attiecīgo pasākumu kvalificētu par “valsts atbalstu” šīs tiesību normas izpratnē, kā atgādināts šā sprieduma 102., 103. un 138. punktā, un tā kā šā sprieduma iepriekšējā punktā minētie pamati ir jāapmierina, Volotea un easyJet celtās prasības ir apmierināmas un līdz ar to strīdīgais lēmums ir jāatceļ, ciktāl tas attiecas uz šīm divām aviosabiedrībām, atbilstoši to prasījumiem pirmajā instancē, kas izklāstīti minētā sprieduma 35. un 38. punktā, un nav vajadzības izskatīt citus pamatus, kas izvirzīti šo prasību atbalstam.

161

Atbilstoši Reglamenta 184. panta 2. punktam, ja apelācija ir pamatota un Tiesa lietā taisa galīgo spriedumu, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem.

162

Atbilstoši šī reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz minētā reglamenta 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

163

Šajā lietā, tā kā Komisijai apvienotajās lietās C‑331/20 P un C‑343/20 P, kā arī lietās T‑607/17 un T‑8/18 spriedums nav labvēlīgs, tai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus visās četrās lietās saskaņā ar Volotea un easyJet prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež: