1.

Vienotā noregulējuma mehānisma (VNM) ( 2 ), kas ir banku savienības otrais pīlārs, galvenais mērķis ir nodrošināt, lai banku bankroti šajā savienībā tiktu efektīvi pārvaldīti un radītu vismazākās iespējamās izmaksas nodokļu maksātājiem un reālajai ekonomikai. Vienotā noregulējuma valde (VNV) – Eiropas Savienības aģentūra, kuras uzdevums ir nodrošināt VNM efektīvu un saskaņotu darbību,– pieņem lēmumu sākt banku noregulējuma procedūru, lai gan operatīvā ziņā šis lēmums tiks īstenots sadarbībā ar valstu noregulējuma iestādēm.

2.

VNV rīcībā ir Vienotais noregulējuma fonds (VNF), kura uzdevums ir finansēt noregulējuma pasākumus. Šim fondam līdzekļi tiek nodrošināti ar eurozonas kredītiestāžu un noteiktu ieguldījumu brokeru sabiedrību ( 3 ) iemaksām. Ar starpvaldību nolīgumu tiek organizēta iemaksu pārskaitīšana Savienības līmenī ( 4 ).

3.

Finansējuma kopīgošana kļūs pilnīga 2023. gada beigās, jo šajā datumā iemaksas būs paredzētas vienīgi VNF un ne vairs daļēji – un katru gadu arvien mazāk – valstu noregulējuma iestādēm. Par šo iemaksu aprēķināšanas noteikumiem ir notikušas daudzas debates un garas sarunas starp dalībvalstīm ( 5 ).

4.

Minētās iemaksas tiek aprēķinātas katru gadu, lai ļautu VNF pēc sākotnējā astoņu gadu laikposma iegūt līdzekļus vismaz 1 % apmērā no segtajiem noguldījumiem visās kredītiestādēs visās iesaistītajās dalībvalstīs, kurās tās saņēmušas atļauju. Tomēr šo iemaksu gada summa nedrīkst pārsniegt 12,5 % no mērķapjoma.

5.

Iestāžu iemaksas aprēķina, pamatojoties uz iestādes lielumu, kā nemainīgu iemaksu un/vai kā šīs iestādes riska līmenim pielāgotu iemaksu ( 6 ).

6.

Tādējādi banku noregulējums ļauj ne tikai samazināt iespējamo banku bankrotu ekonomiskās un budžeta izmaksas, kas būs jāmaksā, bet tās mērķis ir arī samazināt noteiktu riskantu rīcību iestādēs, no kurām visnozīmīgākajām tiktu nodrošināta glābšana, ko veiktu valsts varas iestādes un in fine nodokļu maksātāji, kā arī līdz ar to samazināt tās rašanās varbūtību, ierobežojot šo bezrūpīgas rīcības risku.

7.

Ar 2017. gada 11. aprīļa lēmumu attiecībā uz ex ante iemaksu VNF aprēķināšanu par 2017. gadu (SRB/ES/SRF/2017/05) ( 7 ) VNV katrai [kredīt]iestādei un arī Landesbank Baden‑Württemberg (turpmāk tekstā – “LBBW”) noteica ex ante iemaksas apmēru par 2017. gadu.

8.

Izskatot LBBW prasību, Eiropas Savienības Vispārējā tiesa ar 2020. gada 23. septembra spriedumu Landesbank Baden‑Württemberg/VNV ( 8 ) atcēla strīdīgo lēmumu, ciktāl tas attiecās uz šo banku.

9.

Gan Eiropas Komisija, kas ir persona, kura iestājusies lietā pirmajā instancē, gan VNV iesniedza apelācijas sūdzību par šo spriedumu.

10.

Lemjot par šīm apelācijas sūdzībām, Tiesai ir iespēja paust savu viedokli, pirmkārt, par VNV lēmuma pielikuma autentiskuma apliecināšanas kārtību un, otrkārt, par to ex ante iemaksu aprēķināšanas noteikumiem, kuras pēdējai minētajai ir jāīsteno VNM ietvaros.

11.

Apelācijas sūdzības iesniedzējas it īpaši lūdz Tiesu katrā ziņā spriest par to Deleģētās regulas 2015/63 normu tiesiskumu, kuras attiecas uz ex ante iemaksu aprēķināšanu. Proti, Vispārējā tiesa ir secinājusi, ka šīs tiesību normas ir prettiesiskas šiem aprēķināšanas noteikumiem raksturīgās neskaidrības dēļ saistībā ar komercnoslēpuma ievērošanu, kas izriet no tā, ka tiek ņemti vērā ar citām iestādēm saistīti skaitļi, un šī neskaidrība apdraud LESD 296. pantā paredzēto pienākumu norādīt pamatojumu.

12.

Es ieteikšu Tiesai, pirmām kārtām, atcelt pārsūdzēto spriedumu, jo Vispārējā tiesa ir pārkāpusi sacīkstes principu, izvērtējot strīdīgā lēmuma pielikuma autentiskuma apliecināšanu, no vienas puses, un tā ir pieļāvusi tiesību kļūdu attiecībā uz pienākuma norādīt pamatojumu apjomu un Deleģētās regulas 2015/63 tiesiskumu, no otras puses. Otrām kārtām, es ierosināšu Tiesai galīgi izspriest lietu saistībā ar šiem diviem jautājumiem un, no jauna lemjot, atcelt strīdīgo lēmumu, ciktāl tas attiecas uz LBBW, jo šī lēmuma pielikuma autentiskuma apliecināšana nav pietiekama un nav sniegts pietiekams minētā lēmuma pamatojums. Es arī ieteikšu Tiesai noraidīt iebildi par prettiesiskumu attiecībā uz Deleģētās regulas 2015/63 apstrīdētajām normām ar nosacījumu, ka VNV nodrošina lielāku pārskatāmību attiecībā uz noteiktām summām saistībā ar konfidenciāliem trešo personu datiem.

13.

Direktīvas 2014/59 102. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka līdz 2024. gada 31. decembrim finansēšanas mehānismu pieejamie finanšu līdzekļi sasniedz vismaz 1 % no visu iestāžu, kurām piešķirta darbības atļauja to teritorijā, segtajiem noguldījumiem. Dalībvalstis var noteikt mērķapjomu, kas pārsniedz minēto summu.

2.   Sākotnējā laikposmā, kas minēts 1. punktā, iemaksas finansēšanas mehānismos, kas iegūtas saskaņā ar 103. pantu, ir jāsadala laikā pēc iespējas vienādi, līdz ir sasniegts mērķapjoms [..].”

14.

Šīs direktīvas 103. pantā ir paredzēts:

“1.   Lai sasniegtu 102. pantā noteikto mērķapjomu, dalībvalstis nodrošina, ka iemaksas tiek iegūtas vismaz reizi gadā no iestādēm, kam ir izdota darbības atļauja to teritorijā, tostarp no Savienības filiālēm.

2.   Katras iestādes iemaksa ir proporcionāla tās saistību apjomam (izņemot pašu kapitālu), no kura atskaitīti segtie noguldījumi, attiecībā uz visu iestāžu, kuras ir saņēmušas darbības atļauju dalībvalsts teritorijā, kopējām saistībām (izņemot pašu kapitālu), no kurām atskaitīti segtie noguldījumi.

Minētās iemaksas koriģē proporcionāli iestāžu riska profilam atbilstīgi kritērijiem, kas pieņemti saskaņā ar 7. punktu.

[..]

7.   Komisijai ir pilnvaras pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 115. pantu, lai precizētu jēdzienu par iemaksu koriģēšanu proporcionāli iestāžu riska profilam, kā norādīts šā panta 2. punktā, ņemot vērā visus šādus rādītājus:

[..]”

15.

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 806/2014 (2014. gada 15. jūlijs), ar ko izveido vienādus noteikumus un vienotu procedūru kredītiestāžu un noteiktu ieguldījumu brokeru sabiedrību noregulējumam, izmantojot vienotu noregulējuma mehānismu un vienotu noregulējuma fondu, un groza Regulu (ES) Nr. 1093/2010 ( 9 ), 67. pantā ir noteikts:

“1.   Ar šo tiek izveidots vienots noregulējuma fonds [VNF] [..]. Tam līdzekļus nodrošina saskaņā ar noteikumiem par valsts līmenī piesaistītu līdzekļu pārskaitīšanu [VNF], kā paredzēts Nolīgumā [par iemaksu pārskaitīšanu uz [VNF] un šo iemaksu kopīgošanu].

2.   [VNV] izmanto šo [VNF] vienīgi, lai nodrošinātu efektīvu II daļas I sadaļā minēto noregulējuma instrumentu piemērošanu un noregulējuma pilnvaru īstenošanu saskaņā ar noregulējuma mērķiem un principiem, kas ir minēti 14. un 15. pantā. [VNF] izmaksas un zaudējumus nekādā gadījumā nevar segt no Savienības budžeta vai no dalībvalstu budžetiem.

3.   [VNF] īpašnieks ir [VNV].

4.   Valstu noregulējuma iestādes piesaista 69., 70. un 71. pantā minētās iemaksas no 2. pantā minētām vienībām un pārskaita tās [VNF] saskaņā ar Nolīgumu [par iemaksu pārskaitīšanu uz [VNF] un šo iemaksu kopīgošanu].”

16.

Šīs regulas 69. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.   Kad beidzies astoņus gadus ilgais sākotnējais laikposms pēc 2016. gada 1. janvāra [..], [VNF] pieejamie finanšu līdzekļi sasniedz vismaz 1 % no segtajiem noguldījumiem visās kredītiestādēs visās iesaistītajās dalībvalstīs, kurās tās saņēmušas atļauju.

2.   Šā panta 1. punktā minētajā sākotnējā laikposmā saskaņā ar 70. pantu aprēķinātās un saskaņā ar 67. panta 4. punktu piesaistītās iemaksas [VNF] sadala laikā pēc iespējas vienādi, līdz ir sasniegts mērķapjoms, bet pienācīgi ņemot vērā darījumdarbības cikla fāzi un prociklisku iemaksu iespējamo ietekmi uz iemaksu veicošo iestāžu finansiālo stāvokli.”

17.

Minētās regulas 70. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts:

“1.   Katras iestādes iemaksas piesaista vismaz reizi gadā, un tās aprēķina proporcionāli to saistību apjomam, izņemot pašu kapitālu un segtos noguldījumus, attiecībā pret visu iesaistīto dalībvalstu teritorijā darbības atļauju saņēmušo iestāžu kopējām saistībām, izņemot pašu kapitālu un segtos noguldījumus.

2.   Katru gadu [VNV] pēc apspriešanās ar [Eiropas Centrālo banku (ECB)] vai valstu kompetentajām iestādēm un ciešā sadarbībā ar valstu noregulējuma iestādēm aprēķina atsevišķo iemaksu apmēru, lai nodrošinātu, ka iemaksas, kas jāveic visās iesaistītajās dalībvalstīs visām atļauju saņēmušām iestādēm, nepārsniedz 12,5 % no mērķapjoma.

Katru gadu, aprēķinot atsevišķu iestāžu iemaksu apmēru, par pamatu tiek izmantota:

[..]”

18.

Deleģētās regulas 2015/63 4. pantā ir noteikts:

“1.   Gada iemaksas, kuras jāveic katrai iestādei, noregulējuma iestādes nosaka atbilstoši attiecīgās iestādes riska profilam, pamatojoties uz informāciju, ko iestāde sniegusi saskaņā ar 14. pantu, un piemērojot šajā iedaļā noteikto metodiku.

2.   Noregulējuma iestāde 1. punktā minētās gada iemaksas nosaka, pamatojoties uz noregulējuma finansēšanas mehānisma gada mērķapjomu, kurā ņemts vērā līdz 2024. gada 31. decembrim sasniedzamais mērķapjoms, kas noteikts Direktīvas [2014/59] 102. panta 1. punktā, un pamatojoties uz segto depozītu [ieguldījumu] iepriekšējā gada vidējo apjomu, kas no ceturkšņa datiem aprēķināts par visām iestādēm, kurām izdota darbības atļauja attiecīgajā teritorijā.”

19.

Šīs deleģētās regulas 5. pantā ir noteikti korekcijas principi saistībā ar gada pamata iemaksām.

20.

Minētās deleģētās regulas 6. pantā ir definēti riska pīlāri un rādītāji, kuru relatīvais svērums ir noteikts šīs pašas deleģētās regulas 7. pantā.

21.

Deleģētās regulas 2015/63 9. pantā ir noteikts:

“1.   Noregulējuma iestāde katrai iestādei nosaka papildu riska korekcijas reizinātāju, kombinējot 6. pantā minētos riska rādītājus saskaņā ar I pielikumā izklāstītajām formulām un procedūrām.

2.   Neskarot 10. pantu, noregulējuma iestāde nosaka katras iestādes gada iemaksu katrā iemaksu periodā, gada pamata iemaksu reizinot ar papildu riska korekcijas reizinātāju saskaņā ar I pielikumā noteikto formulu un procedūrām.

3.   Riska korekcijas reizinātājs ir diapazonā no 0,8 līdz 1,5.”

22.

Komisijas Deleģētajā regulā (ES) 2017/747 (2015. gada 17. decembris), ar ko papildina Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 806/2014 par kritērijiem attiecībā uz ex ante iemaksu aprēķināšanu un par apstākļiem un nosacījumiem, saskaņā ar kuriem ārkārtas ex post iemaksu veikšanu var daļēji vai pilnībā atlikt ( 10 ), 3. panta 1. un 4. punktā ir paredzēts:

“1.   Novērtējot darījumdarbības cikla fāzi un prociklisku iemaksu iespējamo ietekmi uz iemaksu veicošo iestāžu finansiālo stāvokli saskaņā ar Regulas [..] Nr. 806/2014 69. panta 2. punktu, [VNV] ņem vērā vismaz šādus rādītājus:

[..]

4.   Konkrētā iemaksu periodā ikgadējo iemaksu apmērs var būt salīdzinoši zemāks nekā ikgadējo iemaksu vidējais apmērs, kas aprēķinātas saskaņā ar Regulas [..] Nr. 806/2014 69. panta 1. punktu un 70. panta 2. punktu tikai tad, ja [VNV] pārbauda, ka, pamatojoties uz piesardzīgām prognozēm, mērķapjomu var sasniegt sākotnējā laikposma beigās.”

23.

LBBW ir Vācijā reģistrēta kredītiestāde, kas ir iesaistīta Sparkassen‑Finanzgruppe (Krājkasu finanšu grupa, Vācija) institucionālajā aizsardzības shēmā.

24.

2017. gada 26. janvārīLBBW nosūtīja Vācijas noregulējuma iestādei Bundesanstalt für Finanzmarktstabilisierung (Federālais finanšu tirgu stabilizēšanas birojs, Vācija; turpmāk tekstā – “FMSA”) savu deklarāciju ex ante iemaksu aprēķināšanai par 2017. gadu.

25.

Ar strīdīgo lēmumu VNV izpildsesijā saskaņā ar Regulas Nr. 806/2014 54. panta 1. punkta b) apakšpunktu un 70. panta 2. punktu noteica katras iestādes, tostarp LBBW, ex ante iemaksu apmēru par 2017. gadu.

26.

Ar 2017. gada 21. aprīļa paziņojumu, kas saņemts 2017. gada 24. aprīlī, FMSA informēja LBBW, ka VNV bija noteikusi tās ex ante iemaksu VNF par 2017. gadu, un norādīja summu, kas iemaksājama Restrukturierungsfonds (pārstrukturēšanas fonds, Vācija). FMSA šim paziņojumam pievienoja divus dokumentus, proti, strīdīgā lēmuma teksta versiju vācu valodā bez šī lēmuma tekstā minētā pielikuma un dokumentu “Detalizēta informācija par riskam pielāgotu aprēķinu: ex ante iemaksas [VNF] par 2017. gadu”.

27.

Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2017. gada 30. jūnijā, LBBW cēla prasību par strīdīgā lēmuma atcelšanu.

28.

Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2017. gada 29. septembrī, Komisija lūdza atļauju iestāties lietā VNV prasījumu atbalstam, un šis lūgums tika apmierināts ar 2017. gada 13. novembra lēmumu.

29.

Tika izdoti rīkojumi par:

30.

Vispārējā tiesa, pirmkārt, atzina LBBW locus standi, pamatojoties uz to, ka, lai gan VNV lēmumu attiecībā uz aprēķinu par ex ante iemaksām VNF adresāti ir valstu noregulējuma iestādes, minētie lēmumi tieši un individuāli skar [kredīt]iestādes, kurām ir jāmaksā šīs iemaksas. Otrkārt, Vispārējā tiesa atzina tās iebildes par prettiesiskumu pieņemamību, kura izvirzīta attiecībā uz konkrētām Deleģētās regulas 2015/63 normām.

31.

Atgādinājusi, ka Savienības tiesai pēc savas ierosmes ir jāizvirza absolūts pamats par būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu, kas attiecas uz akta autentiskuma apliecināšanas trūkumu, kā arī pamatojuma neesamību vai nepietiekamību, Vispārējā tiesa nosprieda, ka konkrētajā gadījumā nav izpildīta šī prasība par strīdīgā lēmuma autentiskuma apliecināšanu. Proti, tā nosprieda, ka tā pielikums, kurā ir ietvertas ex ante iemaksu summas, kuras jāmaksā LBBW, ir uzskatāms par šī lēmuma būtisku sastāvdaļu un ka tas nekādā ziņā nav nesaraujami saistīts ar strīdīgo lēmumu, kas vienīgais bija parakstīts.

32.

Vispārējā tiesa pareizas tiesvedības labad arī izvērtēja kopā trīs citus LBBW izvirzītos pamatus, proti, pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi, tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu un iebildi par konkrētu Deleģētās regulas 2015/63 normu prettiesiskumu.

33.

Attiecībā uz pienākuma norādīt pamatojumu, kas noteikts VNV, neizpildi, vienlaikus neapšaubot to datu konfidenciālo raksturu, kuri ir saistīti ar citām iestādēm un kuri ir ņemti vērā iemaksu aprēķinā, Vispārējā tiesa norādīja, ka strīdīgais lēmums – izņemot tā tekstā iekļautos vispārīgos paskaidrojumus – neietver tikpat kā nevienu LBBW iemaksas aprēķina elementu. Tādējādi tā uzskatīja, ka, tā kā iemaksas aprēķins ir savstarpēji atkarīgs no šiem neizpaužamajiem datiem, šis aprēķins nenovēršami kļūst neskaidrs. Vispārējā tiesa secināja, ka izmantotā aprēķināšanas metode apdraud LBBW iespējas lietderīgi apstrīdēt strīdīgo lēmumu.

34.

Vispārējā tiesa apmierināja LBBW izvirzīto iebildi par prettiesiskumu attiecībā uz konkrētām Deleģētās regulas 2015/63 normām. Tā nosprieda, ka aprēķina neskaidrība, kas neļauj LBBW pārliecināties par tā pareizību, vismaz daļēji izriet no aprēķināšanas metodes, kuru šajā deleģētajā regulā noteikusi Komisija, un nedz Regulā Nr. 806/2014, nedz Direktīvā 2014/59 Komisijai nav uzdots izmantot šādu metodi attiecībā uz ex ante iemaksām noregulējuma finansēšanas mehānismos.

35.

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, Vispārējā tiesa nosprieda, ka strīdīgais lēmums, ciktāl tas attiecas uz LBBW, ir jāatceļ arī tā iemesla dēļ, ka nav izpildīts pienākums norādīt pamatojumu un nav ievērotas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.

36.

Ar apelācijas sūdzību lietā C‑584/20 P Komisija lūdz Tiesu:

37.

Ar apelācijas sūdzību lietā C‑621/20 P VNV lūdz Tiesu:

38.

LBBW lūdz apelācijas sūdzības noraidīt un piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

39.

Ar 2020. gada 4. un 8. decembra lēmumiem Tiesas priekšsēdētājs apmierināja Komisijas un VNV lūgumus izskatīt šīs lietas paātrinātā tiesvedībā, kas paredzēta Tiesas Reglamenta 133.–136. pantā.

40.

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2021. gada 12. februāra lēmumu lietas C‑584/20 P un C‑621/20 P tika apvienotas tiesvedības mutvārdu daļā un sprieduma taisīšanai.

41.

Ar 2021. gada 25. februāra rīkojumiem Francijas Banku federācijai tika atļauts iestāties lietā LBBW prasījumu atbalstam.

42.

Ar 2021. gada 12. marta rīkojumu Spānijas Karalistei tika atļauts iestāties lietā VNV un Komisijas prasījumu atbalstam.

43.

Lai pamatotu savu apelācijas sūdzību lietā C‑584/20 P, Komisija izvirza piecus pamatus. Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa esot sagrozījusi faktus un pārkāpusi sacīkstes principu, kā arī VNV tiesības uz aizstāvību. Otrajā pamatā ir norādīts uz tiesību kļūdu, ko esot pieļāvusi Vispārējā tiesa, atzīstot par pieņemamu iebildi par prettiesiskumu, kas ir izvirzīta par Deleģēto regulu 2015/63, nepamatojot šo secinājumu. Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa ir kļūdaini interpretējusi Regulas Nr. 806/2014 69. panta 1. punktu un 70. panta 2. punktu attiecībā uz mērķapjomu un gada pamata iemaksu. Ceturtajā pamatā ir norādīts uz kļūdainu Deleģētās regulas 2015/63 4.–7. panta un 9. panta, kā arī I pielikuma interpretāciju, jo iemaksu pielāgošana atkarībā no riska profila tika kvalificēta kā “savstarpēji atkarīga”. Piektajā pamatā ir norādīts uz pienākuma norādīt pamatojumu atbilstoši LESD 296. pantam kļūdainu paplašināšanu.

44.

Apelācijas sūdzībā lietā C‑621/20 P VNV izvirza divus pamatus. Pirmais pamats attiecas uz Vispārējās tiesas Reglamenta 85. panta 3. punkta pārkāpumu, pierādījumu sagrozīšanu un tās tiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu pārkāpumu. Ar otro pamatu tiek norādīts uz LESD 296. panta pārkāpumu, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. panta pārkāpumu.

45.

Abu apelācijas sūdzību pirmais pamats var tikt izskatīts kopā. Tas pats attiecas uz VNV apelācijas sūdzības otro pamatu un Komisijas apelācijas sūdzības piekto pamatu.

46.

Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir sagrozījusi faktus, jo tā ir nospriedusi, ka strīdīgā lēmuma būtiskas sastāvdaļas, proti, pielikuma, kurā ir ietvertas ex ante individuālo iemaksu summas, autentiskums nav bijis pierādīts, jo nepastāv nesaraujama saikne ar šo – vienīgo – lēmumu, kuru ir parakstījusi VNV priekšsēdētāja.

47.

Tā uzskata, ka, šādi nolemjot, Vispārējā tiesa ir sagrozījusi tai iesniegtos faktus, lai gan, pirmkārt, parakstītajā strīdīgajā lēmumā bija skaidra atsauce uz tā pielikumu, otrkārt, šis parakstītais lēmums un tā pielikums VNV izpildsesijas locekļiem tika nosūtīti ar vienu elektroniskā pasta vēstuli, kas ir izraisījis to, ka, treškārt, pa elektronisko pastu tika sniegts kopīgs apstiprinājums, ceturtkārt, pavadzīmē bija atsauce uz diviem elektroniskajiem dokumentiem, kuriem bija norādīts viens un tas pats koda numurs, piektkārt, šīs pavadzīmes pašrocīgs paraksts kopā ar minētā lēmuma pašrocīgu parakstu pierāda tā pielikuma autentiskumu. Komisija norāda, ka šie elementi rada “vispārēju pieredzi, kas atbilst saiknes prezumpcijai”, kuru Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā. Turklāt Vispārējā tiesa kā novēlotu ir noraidījusi argumentu, ko VNV ir sniegusi tiesas sēdē Vispārējā tiesā.

48.

Turklāt Komisija pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir pārkāpusi sacīkstes principu un VNV tiesības uz aizstāvību, neaicinot apspriest atcelšanas pamatu, kas izvirzīts pēc savas ierosmes un kas attiecas uz nesaraujamas saiknes neesamību starp parakstīto strīdīgo lēmumu un tā pielikumu, un tas tā ir vēl jo vairāk tādēļ, ka lēmuma pieņemšanas procesā rodas viens visaptverošs dokuments, kuram ir viens koda numurs.

49.

Savukārt VNV norāda, ka jautājumu par strīdīgā lēmuma pielikuma autentiskuma apliecināšanu LBBW nav aplūkojusi prasības pieteikumā pirmajā instancē un ka šis jautājums nav ticis izskatīts ne to organizatorisko un pierādījumu savākšanas pasākumu laikā, kuri attiecās tikai uz šī lēmuma pieņemšanas procedūru un tā pilnīga eksemplāra iesniegšanu, ne tiesas sēdes ziņojumā, lai gan tiesvedības laikā LBBW bija izteikusi šaubas par šī pielikuma datu autentiskumu un tiesas sēdē VNV bija izskaidrojusi autentificēšanas procesu, izmantojot dokumentu sistēmu ARES (Advanced Records System), kurā tika saglabāts minētā lēmuma un tā pielikuma teksts pēc procedūras rakstveida daļas un no kuras tika izveidota pavadzīme, kuru, tāpat kā strīdīgo lēmumu, VNV priekšsēdētāja pašrocīgi bija parakstījusi un uz kuras bija norādīts lēmuma datums un numurs.

50.

VNV uzskata, pirmkārt, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi tās Reglamenta 85. panta 3. punktu, atsakoties pieņemt apsvērumus, kuri sniegti tiesas sēdē un kuri tomēr, pirmkārt, pamatoja atbildes, kas sniegtas uz Vispārējās tiesas noteiktajiem pasākumiem, un ar kuriem, otrkārt, tika sniegtas atbildes uz LBBW2019. gada 6. novembrī izvirzītajiem apgalvojumiem par autentiskuma pierādīšanas neesamību, treškārt, tika atbildēts uz Vispārējās tiesas jautājumiem tiesas sēdē, un kuri, ceturtkārt, nevarēja tikt sniegti iepriekš, jo jautājumu par autentiskuma pierādīšanu Vispārējā tiesa pēc savas ierosmes bija izvirzījusi vienīgi tiesas sēdē.

51.

Otrkārt, VNV pārmet Vispārējai tiesai, ka tā esot sagrozījusi pierādījumus, jo tā ir nospriedusi, ka pavadzīmē nav neviena elementa, kas pierādītu, ka strīdīgā lēmuma pielikums bija pieejams sistēmā ARES, un ka nav neviena pierādījuma, kas ļautu konstatēt nesaraujamu saikni starp šo pielikumu un šo lēmumu, kuru pašrocīgi parakstījusi VNV priekšsēdētāja.

52.

Visbeidzot, VNV uzskata, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi tās tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu, izvirzot pamatu pēc savas ierosmes, neļaujot ar to iepazīties pirms tiesas sēdes, nepieņemot papildu pierādījumu piedāvājumu, kas izteikts tās laikā, un, vēlākais, šajā brīdī nenorādot, ka autentiskuma pierādījums nebija pietiekams.

53.

LBBW apgalvo, ka jautājums par strīdīgā lēmuma pielikuma autentiskuma apliecināšanu tika nodots apspriešanai jau kopš pirmā uzdotā organizatoriskā pasākuma, kura mērķis bija iesniegt šī lēmuma pilnīgu eksemplāru, tostarp tā pielikumu, ko apstiprina otrais rīkojums par pierādījumu savākšanu, kurā bija lūgts iesniegt minēto lēmumu tā oriģinālajā formātā. Tā uzskata, ka, tā kā Tiesas judikatūra par lēmumu autentiskuma pierādīšanu ir agrāka ( 11 ), VNV un Komisijai savās atbildēs uz rīkojumu par pierādījumu savākšanu esot bijis jānorāda saikne starp šo pielikumu un šo pašu lēmumu, atsauces kods un kods ARES sistēmā. LBBW no tā secina, ka pamats, kas attiecas uz Vispārējās tiesas Reglamenta 85. panta 3. punkta pārkāpumu, ir nepamatots un ka tiesas sēdē VNV katrā ziņā ir sniegusi jaunus faktus un argumentus, tai par to iepriekš nepaziņojot un tādējādi liedzot tai iespēju paust savu viedokli, neievērojot sacīkstes principu.

54.

LBBW piebilst, ka pamats par pierādījumu sagrozīšanu ir nepamatots, jo VNV nav sniegusi pierādījumu tam, ka parakstītais strīdīgais lēmums un tā pielikums bija nesaraujami saistīti, un vienīgi ir piedāvājusi citu iesniegto dokumentu interpretāciju, vienlaikus neskaidrā veidā kritizējot Vispārējās tiesas pierādījumu analīzi. Tā norāda, ka Vispārējā tiesa, nesagrozot pierādījumus, ir konstatējusi, pirmkārt, ka numurs, kas norādīts uz pavadzīmes, atbilst iekšējam atsauces kodam, kuram nav pierādījuma spēka autentiskuma apliecināšanas ziņā, otrkārt, ka šajā pavadzīmē minētie pievienotie dokumenti nav identificēti un, treškārt, ka saikne starp vārdu ARES un pavadzīmē minēto atsauci nav pierādīta.

55.

Vispirms ir jānorāda, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas neapstrīd Vispārējās tiesas norādīto judikatūru, saskaņā ar kuru absolūtu pamatu tiesai ir jāizvirza pēc savas ierosmes būtisku procedūras noteikumu pārkāpuma gadījumā ( 12 ), un tie it īpaši ietver akta autentiskuma apliecināšanas neesamību ( 13 ).

56.

Tādējādi šīs autentiskuma apliecināšanas mērķis ir nodrošināt tiesisko drošību, fiksējot pieņemto tekstu, kam ir jābūt precīzam it īpaši attiecībā uz tā autoru un saturu. Būtisku procedūras noteikumu pārkāpums var būt pamats lēmuma atcelšanai, nepastāvot vajadzībai pierādīt citu kaitējumu ( 14 ). Šī judikatūra ir piemērota, apstrīdot ex ante iemaksas par 2016. gadu ( 15 ), un atcelšanas, kas tika pasludinātas uz šī pamata, Tiesā netika apstrīdētas.

57.

Tomēr – tāpat kā jebkuru pamatu – pamatu, ko tiesa ir izvirzījusi pēc savas ierosmes, ir jāpiedāvā apspriest lietas dalībniekiem atbilstoši sacīkstes principam. Lai gan šīs debates var notikt, veicot procesa organizatoriskos pasākumus ( 16 ), rīkojumu par pierādījumu savākšanu gadījumā vai arī pēc mutvārdu jautājumiem ( 17 ), vēl ir jāspēj konstatēt realitāti.

58.

Konkrētajā gadījumā LBBW kā atcelšanas pamatu nav izvirzījusi jautājumu par autentiskuma apliecināšanu, lai gan atbildē uz pēdējo rīkojumu par pierādījumu savākšanu tā ir izteikusi šaubas par “lēmumu pieņemšanas procesa drošību un pielikumos ietverto datu autentiskumu”, jo VNV locekļiem tie tika nosūtīti digitālā formātā, un par tādas pielikumā ietvertas datnes (Excel formātā) veidu, kura var tikt mainīta jebkurā brīdī, neļaujot garantēt “galīgā aprēķina rezultāta precizitāti [..] pat attiecībā uz [VNV]”.

59.

Tāpat no Vispārējās tiesas dokumentiem (organizatoriskais pasākums, rīkojumi par pierādījumu savākšanu, tiesas sēdes ziņojums, tiesas sēdes protokols, pārsūdzētais spriedums) neizriet, ka minētā tiesa šo pamatu kā tādu būtu skaidri piedāvājusi lietas dalībniekiem apspriest, balstoties uz sacīkstes principu.

60.

Tomēr apelācijas sūdzībā un tiesas sēdē Tiesā VNV ir apgalvojusi, ka jautājums par pielikuma autentiskuma apliecināšanu ir ticis izskatīts tiesas sēdē Vispārējā tiesā, jo tas ir iemesls, kuru tā izvirza, lai attaisnotu kavēšanos pierādījumu iesniegšanā saistībā ar sistēmu ARES.

61.

Jāatgādina – Tiesa jau ir nospriedusi, ka Vispārējā tiesa nav ievērojusi sacīkstes principu, atceļot lēmumu, pamatojoties uz absolūtu pamatu, kuru tā bija izvirzījusi pēc savas ierosmes, pirms tam neuzaicinot lietas dalībniekus iesniegt savus apsvērumus tiesvedības rakstveida vai mutvārdu daļā ( 18 ).

62.

Turklāt netiek apstrīdēts, ka lūgumi iesniegt dokumentus attiecās uz strīdīgā lēmuma pilnīgu eksemplāru, ietverot arī tā pielikumu, un datnes oriģinālo formātu. Taču, kā ir atgādināts šo secinājumu 56. punktā, autentiskuma apliecināšana it īpaši attiecas uz šī lēmuma saturu. Tātad nav iespējams piekrist VNV argumentācijai, kad tā apgalvo, ka lūgumu iesniegt dokumentus mērķis bija vienīgi pārbaudīt strīdīgā lēmuma pieņemšanas procedūru, nevis šī lēmuma saturu. Turklāt tā pati ir iesniegusi pavadzīmi tiesvedības rakstveida daļā, kurai bija nozīme vienīgi, lai pierādītu saikni starp šo lēmumu un tā pielikumu.

63.

Tādējādi šķiet, ka rakstveida daļā iesniegtie dokumenti ir tikuši piedāvāti uz sacīkstes principu balstītai apspriešanai. Tātad rodas jautājums, vai lietas dalībnieku paziņojumi par tiesas sēdes norisi var būt pietiekami, lai pierādītu uzaicinājuma apspriest tāda pamata esamību, kuru šajā tiesas sēdē Vispārējā tiesa ir izvirzījusi pēc savas ierosmes.

64.

Man šķiet, ka šajā gadījumā runa ir par pierādīšanas galējo robežu attiecībā uz uzaicinājumu apspriest pēc savas ierosmes izvirzītu pamatu atbilstoši sacīkstes principam. Tātad, tā kā Vispārējās tiesas lietas materiālos nekādi nav pieminēta lietas dalībnieku informācija par šo pamatu, kas izvirzīts pēc savas ierosmes, un tā kā Tiesai nav piekļuves tiesas sēdes ierakstiem Vispārējā tiesā ( 19 ), man šķiet, ka, lai gan lietas dalībnieki ir snieguši paziņojumus Tiesā, nav iespējams apgalvot, ka Vispārējā tiesa ir ievērojusi sacīkstes principu, VNV tiesības uz aizstāvību un tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu ( 20 ).

65.

Līdz ar to ir jāpārbauda, vai Vispārējās tiesas pieļautā kļūda ir radījusi sekas, noskaidrojot, vai gadījumā, ja nebūtu pieļauts attiecīgais pārkāpums, tiesvedības iznākums nevarētu būt citāds, jo sacīkstes principa neievērošana nebūtu varējusi ietekmēt pārsūdzētā sprieduma saturu un nekaitētu VNV interesēm ( 21 ).

66.

Jautājums par strīdīgā lēmuma pielikuma autentiskuma pierādīšanu ir balstīts uz iesniegto dokumentu analīzi, un tas ietver Vispārējās tiesas veiktu vērtējumu, ko lietas dalībnieki varēja apstrīdēt.

67.

Līdz ar to nevar izslēgt iespēju, ka Vispārējās tiesas vērtējums būtu varējis būt citāds, ja tā būtu devusi VNV iespēju sniegt savus apsvērumus par šī pielikuma autentiskuma pierādīšanu, un ka tādējādi sacīkstes principa ievērošana būtu varējusi ietekmēt pārsūdzētā sprieduma saturu.

68.

Šī iemesla dēļ pārsūdzētais spriedums ir jāatceļ.

69.

Tiesas kontroles pilnvaras attiecībā uz Vispārējās tiesas konstatētajiem faktiem it īpaši ietver pārbaudi par to, vai šie no lietas materiāliem izrietošie konstatējumi nav nepareizi, vai nav sagrozīti pierādījumi, kā tie juridiski ir kvalificējami, kā arī to, vai ir ievēroti noteikumi par pierādīšanas pienākumu un par pierādījumu iegūšanu ( 22 ).

70.

Turklāt no pastāvīgās judikatūras izriet, ka šāda sagrozīšana pastāv it īpaši tad, ja Vispārējā tiesa ir acīmredzami pārsniegusi pierādījumu saprātīga vērtējuma robežas ( 23 ), precizējot, ka sagrozīšanai ir skaidri jāizriet no lietas materiāliem, lai nebūtu jāveic jauna faktu un pierādījumu izvērtēšana ( 24 ). Nepietiek ar to, ka tiek pierādīts, ka dokumentu varētu interpretēt atšķirīgi no Vispārējās tiesas sniegtās interpretācijas ( 25 ).

71.

Šajā lietā, pārbaudot tiesvedības Vispārējā tiesā rakstveida daļā iesniegtos dokumentus, lietas dalībnieki neapstrīd, ka strīdīgā lēmuma pielikums, kurā ir minētas summas, kas ir jāmaksā katrai iestādei, nav ticis parakstīts ne fiziski, ne elektroniski un ka tajā nav minēta neviena atsauce, bet ir norādīts tikai datums – 2017. gada 10. aprīlis. Turklāt pavadzīmē nav detalizēti norādīti pievienotie dokumenti, kuri tajā ir ietverti, un tas neļauj tos identificēt.

72.

Tātad Vispārējā tiesa, nesagrozot pierādījumus, ir varējusi apgalvot, ka strīdīgā lēmuma pielikums nav nesaraujami saistīts ar šo lēmumu, pēc tam, kad tā bija konstatējusi, ka nav iespējams to noteikti sasaistīt ar šo parakstīto lēmumu vai parakstīto pavadzīmi (pretēji minētajam parakstītajam lēmumam, kura numurs ir pārcelts uz pavadzīmi) un tāpat nav iespējams ne apgalvot to, ka šis pielikums tiešām ir ticis pievienots strīdīgajam lēmumam, ne arī apstiprināt to, kāda versija ir tikusi iesniegta VNV locekļiem un apstiprināta elektroniskā balsojuma laikā.

73.

Līdz ar to iebildums par pierādījumu sagrozīšanu var tikt noraidīts.

74.

VNV uzskata, ka Vispārējās tiesas Reglamenta 85. panta 3. punkta piemērošanas rezultātā šai tiesai būtu bijis jāpieņem tās pierādījumu piedāvājums, jo līdz tiesas sēdei tā neesot zinājusi, ka jautājums par strīdīgā lēmuma pielikuma autentiskuma apliecināšanu bija nodots apspriešanai.

75.

Vispārējās tiesas judikatūrā, kas taisīta, pamatojoties uz šo tiesību normu, ir minēti divi gadījumi, kuros pierādījumu piedāvājums var tikt pieņemts: ja lietas dalībniekam, kas izteic piedāvājumu, attiecīgie pierādījumi nav bijuši pieejami pirms tiesvedības rakstveida daļas noslēguma vai arī ja novēlota pierādījumu iesniegšana no otra lietas dalībnieka puses attaisno lietas materiālu papildināšanu, lai nodrošinātu, ka tiek ievērots sacīkstes princips ( 26 ).

76.

Taču tiesas sēdē Vispārējā tiesā VNV ir sniegusi tikai vienu argumentu, nevis jaunu pierādījumu piedāvājumu. Līdz ar to Vispārējās tiesas Reglamenta 85. panta 3. punkts nebija piemērojams. Iebildums, kas saistīts ar Vispārējās tiesas Reglamenta 85. panta 3. punkta pārkāpumu, var tikt noraidīts.

77.

Komisija pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir pieļāvusi tiesību kļūdu, atzīstot par pieņemamu iebildi par prettiesiskumu, kas vērsta pret Deleģēto regulu 2015/63. Tā uzskata, ka, tā kā šajā deleģētajā regulā pieļautās iespējamās tiesību kļūdas ir attiecināmas uz augstāka spēka tiesību aktiem, proti, Regulu Nr. 806/2014 un Direktīvu 2014/59, LBBW esot bijis jāapstrīd arī šo tiesību aktu tiesiskums, kurus Deleģētā regula 2015/63 tikai “papildina” LESD 290. panta 1. punkta izpratnē.

78.

Turklāt Komisija apgalvo, ka pārsūdzētajā spriedumā neesot norādīts pamatojums, jo ir izmantoti vārdi “daļēji” vai “it īpaši”, un tas radot skaidrības trūkumu attiecībā uz grozījumiem, kuri būtu jāizdara Deleģētajā regulā 2015/63.

79.

Komisija katrā ziņā lūdz iebildi par prettiesiskumu izvērtēt pēc būtības.

80.

VNV atbalsta Komisijas argumentāciju.

81.

LBBW uzskata, ka Vispārējā tiesa pamatoti ir atzinusi par pieņemamu iebildi par prettiesiskumu, kas vērsta pret Deleģētās regulas 2015/63 4.–7. un 9. pantu, kā arī pret šīs deleģētās regulas I pielikumu, jo šie noteikumi nav balstīti uz Direktīvas 2014/59 un Regulas Nr. 806/2014 imperatīvajām normām.

82.

Proti, LBBW uzskata, ka ne Direktīvas 2014/59 103. panta 2. un 7. punktā par principiem, kuri ir jāņem vērā, aprēķinot iemaksas, ne Regulas Nr. 806/2014 69. panta 1. punktā un 70. panta 2. punktā attiecībā uz mērķapjomu un gada maksimālo apmēru neesot noteikts pienākums veikt iemaksas korekciju atkarībā no riska profila, atsaucoties uz citu to iestāžu riska profilu, kurām ir jāmaksā iemaksas. Gluži pretēji, šajās tiesību normās Komisijai esot atstāta rīcības brīvība, kas tai, pieņemot Deleģēto regulu 2015/63, ļaujot izmantot korekcijas metodi, kurā tiek ņemti vērā vienīgi attiecīgās iestādes dati, kā tas ir saistībā ar mikroprudenciālo uzraudzību un iemaksu aprēķinu noguldījumu garantiju sistēmu finansēšanai.

83.

LBBW uzskata, ka ar vienlīdzības un samērīguma principiem arī neesot noteikta salīdzinoša pieeja, jo tie tiekot ievēroti arī ar aprēķināšanas metodi, kas ir balstīta tikai uz attiecīgās iestādes datiem. Turklāt šī metode ļaujot ievērot tās tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.

84.

LBBW uzskata, ka pārsūdzētais spriedums ir pietiekami pamatots, lai ļautu Tiesai veikt savu pārbaudi tiesā, jo, pirmkārt, vārdu “it īpaši” un “daļēji” izmantošana apliecina, ka Vispārējās tiesas pārbaude attiecās tikai uz jautājumu par Deleģētās regulas 2015/63 tiesiskumu, un, otrkārt, prettiesiskuma seku novērtēšana ir Komisijas kompetencē.

85.

Pakārtoti LBBW uzskata, ka strīdīgajā lēmumā ir pieļauti būtiski trūkumi pamatojumā, kas ir saistīti vienīgi ar VNV sliktu pārvaldību, neatkarīgi no Deleģētās regulas 2015/63 prettiesiskuma, jo VNV nav pamatojusi tās rīcībā esošās novērtējuma brīvības izmantošanu.

86.

Pretēji tam, ko uzskata Komisija, jautājumi par to, vai Deleģētajā regulā 2015/63 ir ievērotas augstāka līmeņa normas, kas nav apstrīdētas prasības pieteikumā pirmajā instancē, attiecas nevis uz iebildes par prettiesiskumu pieņemamību, bet gan uz tās pamatotību. Tātad nevar neko pārmest Vispārējai tiesai, kas ir aplūkojusi šo jautājumu, izvērtējot šīs iebildes pamatotību, un iebildums var tikt noraidīts.

87.

Turklāt Vispārējā tiesa katrā ziņā pamatoti ir nospriedusi, ka Komisijas korekcijas metodes izvēle Deleģētajā regulā 2015/63 nav noteikta ar Direktīvas 2014/59 un Regulas Nr. 806/2014 normām. Proti, vienīgie kritēriji, kuri izriet no šiem tiesību aktiem un reglamentē Komisijas rīcības brīvību attiecībā uz riska korekciju, ir šādi:

88.

Šie kritēriji kā tādi neliedz izmantot citu korekcijas metodi, piemēram, metodi, kas ir balstīta tikai uz attiecīgās iestādes riska datiem, ar nosacījumu, ka pēc tam tiek veikta proporcionāla atsevišķo iemaksu korekcija, lai sasniegtu nepieciešamo gada mērķapjoma daļu. Turklāt no šī viedokļa riska rādītāju skaitam nav nozīmes, jo tie savstarpēji tiek izsvērti.

89.

Attiecībā uz iebildumu par to, ka pārsūdzētā sprieduma 129. un 147. punktā nav norādīts pamatojums attiecībā uz iebildi par prettiesiskumu, arī to var noraidīt, jo Vispārējā tiesa lielā mērā ir pamatojusi, kādēļ VNV piemērotā aprēķināšanas metode saskaņā ar Deleģēto regulu 2015/63 ir padarīta neskaidra, izmantojot trešo iestāžu datus, kuri nav pieejami, lai gan šī metode nav bijusi noteikta ne ar Direktīvas 2014/59, ne Regulas Nr. 806/2014 normām. Turklāt pārsūdzētā sprieduma 140. punktā Vispārējā tiesa ir norādījusi, ka iebilde par prettiesiskumu, tā kā tā attiecas tikai uz Deleģēto regulu 2015/63, neliedz konstatēt ex ante iemaksu aprēķināšanas metodes prettiesiskumu “vismaz attiecībā uz to šīs metodes daļu, kas saistīta ar šajā deleģētajā regulā noteikto pielāgošanu atkarībā no riska profila”. Tādējādi Vispārējā tiesa ir izvērtējusi tikai jautājumu par Deleģētās regulas 2015/63 tiesiskumu.

90.

Tādēļ otrais pamats lietā C‑584/20 P var tikt noraidīts kā nepamatots.

91.

Komisija pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir secinājusi, ka (gada) maksimālā likme 12,5 % apmērā no mērķapjoma, kas ir jāsasniedz 2023. gadā, nevar tikt sasniegta, kumulējot ex ante iemaksas par konkrēto gadu.

92.

Komisija apgalvo, ka gan kopējais mērķapjoms (vismaz 1 % no segtajiem noguldījumiem ( 31 )), gan gada mērķapjomi (maksimāli 12,5 % apmērā no kopējā mērķapjoma, jo mērķapjoms ir jāsasniedz astoņos gados ( 32 )) ir jāsaprot kā atsauce, kas nenovēršami ir jāaprēķina iepriekš, un ka VNV kā vienkāršai aģentūrai nav kompetences tos mainīt. Tādēļ šī ikgadēji noteiktā summa ir proporcionāli jāsadala starp visām attiecīgajām iestādēm, un tas, pēc Komisijas domām, pamato aprakstīto aprēķināšanas metodi no to principu viedokļa, uz kuriem tā ir balstīta.

93.

LBBW uzskata, ka Regulas Nr. 806/2014 70. panta 2. punkta formulējums ļauj kumulēt ex ante gada iemaksas, kas ir mazākas par 12,5 % no kopējā mērķapjoma. Tā uzskata, ka ar šīs regulas 69. panta 2. punktu, kurā ir paredzēts, ka “[..] iemaksas [VNF] sadala laikā pēc iespējas vienādi, līdz ir sasniegts mērķapjoms, bet pienācīgi ņemot vērā darījumdarbības cikla fāzi un prociklisku iemaksu iespējamo ietekmi uz iemaksu veicošo iestāžu finansiālo stāvokli”, VNV skaidri ir piešķirta rīcības brīvība.

94.

LBBW piebilst, ka Deleģētās regulas 2017/747 3. panta 1. un 4. punktā ir paredzēti, pirmkārt, darījumdarbības cikla fāzes un prociklisku iemaksu ietekmes uz šo iestāžu finansiālo stāvokli novērtēšanas kritēriji un, otrkārt, nosacījumi, ar kādiem VNV var noteikt ikgadējo iemaksu apmēru, kas ir zemāks nekā ikgadējo iemaksu vidējais apmērs. Tā uzskata, ka šie abi elementi ļauj apgalvot, ka VNV ir rīcības brīvība un ka noteiktos apstākļos likme 12,5 % apmērā no mērķapjoma var tikt pārskatīta, to samazinot.

95.

No Regulas Nr. 806/2014 70. panta 2. punkta skaidrā formulējuma izriet, ka ex ante iemaksu kopējais gada apmērs nedrīkst pārsniegt 12,5 % no mērķapjoma. Ja ņem vērā tikai šo elementu, nevar apstrīdēt Vispārējās tiesas konstatējumu pārsūdzētā sprieduma 139. punktā par to, ka šis pants neaizliedz to ex ante iemaksu kumulāciju, kuras eventuāli ieturamas par aplūkojamo gadu un kuras ir mazākā apmērā nekā 12,5 % no mērķapjoma.

96.

Attiecībā uz argumentu, ka no šīs regulas 69. panta 1. punkta – kurā ir paredzēts kopējais mērķapjoms, kas ir “vismaz 1 % no segtajiem noguldījumiem visās kredītiestādēs visās iesaistītajās dalībvalstīs, kurās tās saņēmušas atļauju,” – izrietot, ka gada likme 12,5% no šī mērķapjoma esot vienlaikus gan “minimālā”, gan “maksimālā” vērtība, tas var tikt noraidīts.

97.

Proti, šim argumentam būtu jēga tikai tad, ja kopējais mērķapjoms tiktu noteikts vienu reizi attiecībā uz visu laikposmu astoņu gadu laikposma sākumā un sadalīts astoņās vienādās daļās 12,5 % apmērā.

98.

Tomēr tas tā nav, jo no Deleģētās regulas 2015/63 4. panta 2. punkta izriet, ka “noregulējuma iestāde 1. punktā minētās gada iemaksas nosaka, pamatojoties uz noregulējuma finansēšanas mehānisma gada mērķapjomu [..] un pamatojoties uz segto depozītu [noguldījumu] iepriekšējā gada vidējo apjomu, kas no ceturkšņa datiem aprēķināts par visām iestādēm, kurām izdota darbības atļauja attiecīgajā teritorijā”. Tādējādi gada mērķapjoms ir atkarīgs no segto noguldījumu iepriekšējā gada vidējā apjoma, kas var mainīties ( 33 ).

99.

Turklāt, kā norādījusi LBBW, lai gan VNV kompetencē nav noteikt mērķapjomu, kas ir zemāks par 1 %, vai kopējo gada iemaksu apmēru, kas pārsniedz 12,5 %, tai tomēr ir pilnvaras, kuras vajadzīgas, lai ņemtu vērā, pirmkārt, darījumdarbības cikla fāzi un prociklisku iemaksu iespējamo ietekmi uz iemaksu veicošo iestāžu finansiālo stāvokli, lai ikgadējās iemaksas varētu sadalīt pēc iespējas vienādi ( 34 ), un, otrkārt, piesardzīgās prognozes, kas nodrošina, ka mērķapjomu varēs sasniegt sākotnējā laikposma beigās, lai ikgadējo iemaksu apmēru noteiktu zemāku par ikgadējo iemaksu vidējo apmēru ( 35 ).

100.

Tādējādi nekas neliedz VNV noteikt kopējo gada iemaksu summu mazāku nekā 12,5 % no mērķapjoma. Tādējādi trešais pamats lietā C‑584/20 P būtu jānoraida kā nepamatots.

101.

Komisija pārmet Vispārējai tiesai, ka pārsūdzētā sprieduma 100. punktā tā aprēķinu ir kvalificējusi kā “nenovēršami neskaidru, ciktāl [..] iemaksas aprēķins ir savstarpēji atkarīgs no [konfidenciāliem] datiem”. Proti, tā uzskata, ka Vispārējā tiesa ir sajaukusi to pamata iemaksu aprēķinu, kuras ir “savstarpēji atkarīgas”, jo tās tiek noteiktas proporcionāli, un to pielāgošanu riska līmenim, kas atbilst atšķirīgai metodei, kura saistīta ar iestāžu salīdzināšanu. Šis salīdzinājums izrietot no tiesību normām par riska korekciju (it īpaši Deleģētās regulas 2015/63 I pielikuma 2. soļa 3. punkts).

102.

Komisija arī pārmet to, ka pārsūdzētajā spriedumā nav norādīts pamatojums, jo Vispārējā tiesa dažus Deleģētās regulas 2015/63 pantus ir atzinusi par prettiesiskiem, neprecizējot prettiesiskumu attiecībā uz katru no tiem.

103.

LBBW norāda, pirmkārt, ka Komisijas piedāvātais salīdzinājuma un savstarpējās atkarības nošķīrums, lai kritizētu pārsūdzēto spriedumu, ir mākslīgs, jo korekcija atkarībā no riska profila ietver datu salīdzināšanu vai to savstarpēju atkarību. Otrkārt, tā uzskata, ka Regulas Nr. 806/2014 69. panta 1. punktā un 70. panta 2. punktā neesot noteikts pienākums izmantot neskaidru mehānismu. Pamatojoties uz spēkā esošo juridisko pamatu, Komisija esot varējusi izvēlēties iestādes riska profila novērtējumu, pamatojoties vienīgi uz šīs iestādes datiem, tāpat kā tas ir attiecībā uz iemaksu iekasēšanu noguldījumu garantiju jomā.

104.

Visbeidzot, tā uzskata, ka pārsūdzētais spriedums šajā jautājumā ir pietiekami pamatots.

105.

Tas, ka Komisijas izraudzītā metode, lai izvērtētu iestāžu riska profilu, tiek kvalificēta vai nu kā “savstarpēji atkarīga” no citu iestāžu datiem, vai kā iestāžu datus “salīdzinoša” metode, liecina par atšķirīgu pieeju riska profila izvērtēšanas kārtībā.

106.

Proti, jēdziens “salīdzinošs” varētu attiekties uz situāciju, kurā riska profili tiek aprēķināti, pamatojoties tikai uz konkrētās iestādes datiem, un pēc tam savstarpēji tiek salīdzināti, bet jēdziens “savstarpēja atkarība” norādītu uz situāciju, kad riska profili tiek aprēķināti, izmantojot konkrētās iestādes datus un trešo iestāžu datus, kuri vēlāk tiek salīdzināti savā starpā.

107.

Sākot no brīža, kad Vispārējā tiesa ir konstatējusi, ka aprēķināšanas metodē ir ietverti trešo iestāžu konfidenciālie dati, un tas nav apstrīdēts, man šķiet, ka tā, nepieļaujot tiesību kļūdu, ir uzskatījusi, ka aprēķināšanas metode ir savstarpēji atkarīga.

108.

Turklāt aprēķināšanas metodes kvalifikācija neietekmē Vispārējās tiesas konstatējumu par šīs metodes, kas balstīta uz trešo personu konfidenciāliem datiem, neskaidrību.

109.

Tāpat Komisija nesniedz pierādījumu tam, ka Deleģētajā regulā 2015/63 izdarītā izvēle bija noteikta ar Direktīvu 2014/59 vai Regulu Nr. 806/2014, jo tā vienīgi atsaucas uz šīs deleģētās regulas I pielikumu, kura prettiesiskumu ir pasludinājusi Vispārējā tiesa.

110.

Visbeidzot, iebildums par pārsūdzētā sprieduma pamatojumu var tikt atzīts par nepieņemamu, jo Komisija nav pamatojusi savu kritiku.

111.

Tādēļ ceturtais pamats lietā C‑584/20 P var tikt noraidīts kā daļēji nepieņemams un kā daļēji nepamatots.

112.

Komisija un VNV kritizē pārsūdzētā sprieduma, ar kuru Vispārējā tiesa pilnībā esot apmierinājusi iebildi par prettiesiskumu attiecībā uz noteiktu skaitu Deleģētās regulas 2015/63 normu, nepietiekamo pamatojumu, nepaskaidrojot, kā katra tiesību norma veicina prettiesiskumu, kas izriet no aprēķināšanas metodes neskaidrības. Turklāt pamatojums esot pretrunīgs, jo Vispārējā tiesa atzīst datu konfidencialitāti un iespēju apstrīdēt noteiktus aprēķināšanas metodes aspektus, vienlaikus norādot, ka šī metode ir neskaidra.

113.

Apelācijas sūdzības iesniedzējas uzskata, ka Vispārējā tiesa nav ievērojusi LESD 296. panta tvērumu attiecībā uz pamatojumu.

114.

Pirmkārt, tās uzskata, ka pamatojums ir pietiekams tad, ja lēmumā ir norādīta argumentācija un metodoloģija, kas izmantota, lai pieņemtu šo lēmumu, jo izmantotie kritēriji un to piemērošanas iemesli ir noteicošie ( 36 ). Tās piebilst, ka tas nenozīmē, ka lēmuma adresātam ir iespēja pārbaudīt veikto aprēķinu pareizību. Tās secina, ka Deleģētā regula 2015/63 atbilst šīm prasībām, ļaujot pieņemt pietiekami pamatotus lēmumus.

115.

VNV piebilst, ka ar LESD 296. pantu noteiktais pienākums norādīt pamatojumu, kurš atbilst Hartas 41. panta 2. punkta c) apakšpunktā noteiktajām tiesībām un ar kuru tiek aizsargātas Hartas 47. pantā paredzētās tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, var tikt ierobežots, tāpat kā ikviena pamatbrīvība, kas izriet no LESD. Tā uzskata, ka no LESD 339. panta izrietošais pienākums ievērot dienesta noslēpumu, it īpaši komercnoslēpumu, ir viens no šiem ierobežojumiem. Tā uzskata, ka izraudzītā aprēķināšanas metode ne tikai ļauj pieņemt pietiekami pamatotus lēmumus, bet arī nodrošina pietiekamu šī noslēpuma aizsardzību. Tā piebilst, ka Tiesa jau ir atzinusi, ka saistībā ar atteikuma piekļūt ECB Padomes apspriežu protokoliem pamatojumu nebija “[jāizklāsta] iemesl[i], kas ļautu saprast un pārbaudīt”, kā piekļuve šai informācijai būtu kaitējusi sabiedrības interesēm ( 37 ).

116.

Otrkārt, strīdīgā lēmuma pamatojums esot vēl jo vairāk pietiekams tāpēc, ka konfidenciālie dati patiesībā neesot noteicošie, lai aprēķinātu individuālo iemaksu, jo tie tiek apstrādāti masveidā. Tādējādi iespējamajai kļūdai šajos datos neesot nekādas ietekmes uz individuālajām iemaksām un tātad tā neapdraud godīgu konkurenci starp iestādēm.

117.

VNV norāda, ka tad, ja minēto datu izpaušana notiktu, lai saskaņotu pamatojuma un komercnoslēpuma ievērošanas prasības, tā varētu notikt par labu Vispārējai tiesai un Tiesai, kā tas ir darīts ierobežojošo pasākumu jomā ( 38 ).

118.

Komisija uzskata, ka šī izpaušana Vispārējai tiesai varētu notikt tikai attiecībā uz informāciju, kas nosaka individuālo lēmumu, kas tā nav šo konfidenciālo datu gadījumā, kuri tiek apstrādāti masveidā.

119.

Treškārt, šis risinājums, kas nodrošina līdzsvaru starp prasību norādīt pamatojumu un komercnoslēpuma ievērošanu, tiekot īstenots vairākās Savienības tiesību jomās, kad lēmumu pieņemšanas procesā, kurā ir ietverti konfidenciāli dati (publiski līgumi, konkurences tiesības, civildienests, antidempinga pasākumi), pastāv rīcības brīvība, un to varot piemērot ex ante iemaksu jomā, ciktāl tas ļauj veikt pietiekamu pārbaudi tiesā, jo Vispārējai tiesai nav jāpārrēķina šīs iemaksas.

120.

Ceturtkārt, VNV uzskata, ka aprēķināšanas metode, kas noteikta Deleģētajā regulā 2015/63, nav neskaidra.

121.

Tā precizē, ka LESD 296. pants, kurā ir noteikta procesuāla prasība attiecībā uz lēmuma pamatojumu, nevis attiecībā uz tā rezolutīvās daļas būtību, nešķiet atbilstošs juridiskais pamats, lai izvērtētu šīs deleģētās regulas spēkā esamību.

122.

Tā piebilst, ka Savienības likumdevējs, īstenojot savu rīcības brīvību, ir izvēlējies “fiksēta mērķapjoma + relatīvā sadalījuma” metodoloģiju, kas ļauj, pirmkārt, cik vien iespējams precīzi un iepriekš noteikt kopējo iemaksas apmēru un, otrkārt, taisnīgi sadalīt šo apmēru starp iemaksu veicējiem, ņemot vērā to lielumu un riska faktoru. Tā norāda, ka “absolūti individuāla” aprēķināšanas metodoloģija, kas tiek izmantota nodokļu jomā, neatbilst nosacījumam par fiksētu un paredzamu mērķi.

123.

VNV norāda, ka izmantotā metode ietver septiņus posmus, no kuriem tikai trijos tiek izmantoti trešo personu konfidenciāli dati, kuri ir identiski attiecībā uz katru iemaksas aprēķinu. Šie trīs posmi ir:

124.

VNV piebilst, ka saskaņotais pielikums, kas tiek sniegts katram iemaksu veicējam, dod pārskatāmu skaidrojumu par tā pievienošanu riska grozam, un tas tam ļauj atrasties salīdzinājumā ar citiem iemaksu veicējiem, pat ja trešo personu dati, kuri tiek izmantoti šo grozu izveidei un kalibrēšanai, joprojām ir konfidenciāli. Papildu apkopotie dati tiekot publicēti VNV tīmekļvietnē, kurā esot palielinājies arī tās informācijas daudzums, kas tiek sniegta attiecībā uz finanšu gadiem pēc 2017. gada.

125.

LBBW uzskata, ka Vispārējā tiesa ir pietiekami pamatojusi savu nolēmumu, nenonākot pretrunās, attiecībā uz konkrētu Deleģētās regulas 2015/63 normu prettiesiskumu, jo tā ir paskaidrojusi, kādā veidā tieši pielāgošanas atkarībā no riska profila pamatstruktūrā ir pieļauts trūkums, un līdz ar to šis trūkums skar visas tiesību normas, kuras ir piemērojamas šīs iemaksu daļas aprēķināšanai, pat ja dažus metodes aspektus var apstrīdēt atsevišķi.

126.

LBBW uzskata, ka Vispārējā tiesa ir pareizi novērtējusi VNV pienākuma norādīt pamatojumu apjomu, lai nodrošinātu tās tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, un noraida visus apelācijas sūdzību iesniedzēju argumentus.

127.

Pirmkārt, tā apgalvo, ka dienesta noslēpuma ievērošanu nevar interpretēt tik plaši, ka rezultātā pienākums norādīt pamatojumu zaudētu savu būtisko saturu ( 39 ), kā tas ir šajā lietā, ņemot vērā lielo attiecīgo iestāžu skaitu, datus, kā arī individuālos apstākļus, kas tiek izmantoti attiecībā uz aprēķinu.

128.

Tā precizē, ka nepastāv pienākums saskaņot pamatojumu un konfidencialitāti ( 40 ) un ka turklāt Komisija, izvēloties citu aprēķināšanas metodi, būtu varējusi izvairīties no konflikta starp šiem abiem principiem, kuri ir aizsargāti primārajās tiesībās, un ierobežot nepārbaudāmu kļūdu risku kā tādu.

129.

Otrkārt, LBBW norāda uz Komisijas tā pamata nepieņemamību, kas attiecas uz datu, kuri saistīti ar 3500 iestādēm, ietekmes neesamību tādēļ, ka tas ir jauns apelācijas stadijā. Tā piebilst, ka šis pamats nav pamatots, jo tās riska profila novērtēšana ir atkarīga no visu šo iestāžu konfidenciālajiem datiem.

130.

Treškārt, tā apgalvo, ka judikatūra, kas ir piemērojama naudas sodiem konkurences jomā, nav atbilstoša, jo tiem ir jābūt preventīvai iedarbībai, un tas nozīmē, ka Komisijai ir rīcības brīvība, lai orientētu uzņēmumu rīcību. Tā piebilst, ka publisko līgumu, konkurences, civildienesta konkursu un antidempinga jomā minētā judikatūra, ciktāl tā attiecas uz konkurences situācijām starp juridiskām vai fiziskām personām, arī nav piemērojama tās situācijai, kurā tai ir jāveic smaga finansiāla iemaksa. Pēc tās domām, jo lielāka ir novērtējuma brīvība, jo detalizētākam ir jābūt pamatojumam, kā tas ir attiecībā uz ex ante iemaksu aprēķināšanu. Visbeidzot, judikatūra par piekļuvi noteiktiem ECB dokumentiem, uz kuru atsaucas VNV, esot izskaidrojama ar speciālām tiesību normām, kuras reglamentē šo iestādi.

131.

Ceturtkārt, tas, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas apšauba Vispārējās tiesas faktu konstatējumus attiecībā uz nepietiekamu lēmuma pamatojumu, ir nepieņemami.

132.

Turklāt šādu nepietiekamību nevarot novērst tiesvedības laikā, kā ierosinājusi VNV, un pēc analoģijas nevarot piemērot 2008. gada 3. septembra spriedumu Kadi un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija ( 41 ) par ierobežojošiem pasākumiem. Proti, Vispārējā tiesa pamatoti ir norādījusi, ka šī judikatūra, kas tika ieviesta terorisma apkarošanas jomā, nav piemērojama banku savienības jomā. Turklāt, pat ja Vispārējās tiesas rīcībā būtu visi konfidenciālie dati, tā nebūtu varējusi pārbaudīt aprēķinu, jo tās rīcībā nav piemērotas programmatūras.

133.

LBBW precizē – pat ja ir notikušas izmaiņas, kā norāda VNV, to lēmumu pamatojumā, kuros ir noteiktas ex ante iemaksas kopš 2017. gada, šīs izmaiņas, pirmkārt, tikai pastiprina pierādījumu par strīdīgā lēmuma pamatojuma trūkumu un, otrkārt, vēl joprojām neļauj iemaksu veicējiem pārbaudīt to aprēķinu pareizību, kuri uz tiem attiecas.

134.

Piektkārt, LBBW norāda, ka VNV, kad tā norāda, ka “fiksētā mērķapjoma + relatīvā sadalījuma” aprēķināšanas metode ir vienīgā metode, kurā ir ņemtas vērā Direktīvas 2014/59 un Regulas Nr. 806/2014 prasības, nav izpildījusi Tiesas Reglamenta 169. panta 2. punkta nosacījumus, jo tā nav precizējusi kritizētos pārsūdzētā sprieduma punktus.

135.

Tā piebilst, ka ar prasībām par galīgo mērķapjomu un gada maksimālo apmēru nav noteikts izmantot Komisijas izraudzīto metodi, jo attiecībā uz banku iemaksām noguldījumu garantiju sistēmas finansēšanai Eiropas Banku iestāde (EBI) ir pieņēmusi pamatnostādnes, kurās ir izklāstītas vairākas iespējamās aprēķināšanas metodes. Piemēram, Vācijā saskaņā ar šīm pamatnostādnēm tika izdarīta izvēle veikt pielāgojumu atkarībā no riska profila, ņemot vērā tikai katra iemaksu veicēja riska profilu. Turklāt šāds aprēķina veids neesot noteikts ne Direktīvā 2014/59, ne Regulā Nr. 806/2014, kā arī tas neesot noteikts ar vienlīdzības un samērīguma principiem.

136.

Man šķiet, ka kritiku par pārsūdzētā sprieduma pamatojumu var viegli noraidīt. Pirmkārt, šis pamatojums ir bijis pietiekams attiecībā uz strīdīgo lēmumu, jo apelācijas sūdzības iesniedzējas ir varējušas apstrīdēt Vispārējās tiesas argumentāciju. Otrkārt, šis pārsūdzētā sprieduma pamatojums nav pretrunīgs, jo tas, ka atsevišķi aprēķināšanas posmi var tikt apstrīdēti, neliedz uzskatīt, ka aprēķināšanas metode ir vispārīga un kritizējama kopumā.

137.

Attiecībā uz VNV noteiktā pienākuma norādīt strīdīgā lēmuma pamatojumu apjomu – šī pēdējā minētā un Komisija iebilst pret Vispārējās tiesas un LBBW redzējumu, saskaņā ar kuru lēmuma par ex ante iemaksām adresātam ir jāspēj pārbaudīt aprēķinu, kura rezultātā tiek noteikts tā iemaksas apmērs.

138.

Ir jāatgādina, ka no Tiesas judikatūras izriet, ka, lai arī LESD 296. pantā prasītajam pamatojumam ir skaidrā un nepārprotamā veidā jāparāda iestādes, kas ir tiesību akta autore, argumentācija tādējādi, lai ieinteresētā persona varētu uzzināt veikto pasākumu attaisnojošos iemeslus un kompetentā tiesa varētu veikt pārbaudi, šim pamatojumam tomēr ir jābūt pielāgotam attiecīgā akta būtībai un apstākļiem, kādos tas ir pieņemts. Šajā ziņā netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu konkretizēti visi būtiskie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo akta pamatojuma pietiekamība ir jāvērtē, ņemot vērā ne tikai tā formulējumu, bet arī kontekstu un attiecīgo jomu reglamentējošo tiesību normu kopumu, it īpaši – ievērojot akta adresātu iespējamo interesi saņemt paskaidrojumus. Līdz ar to nelabvēlīgs akts ir pietiekami pamatots, ja tas ir pieņemts attiecīgajai personai zināmos apstākļos, un tas ļauj tai izprast attiecībā uz to noteiktā pasākuma apmēru ( 42 ).

139.

Tiesa ir precizējusi, ka individuālu lēmumu jomā šī pienākuma mērķis – papildus tam, ka tas ļauj tiesai īstenot kontroli, – ir sniegt ieinteresētajai personai pietiekamu norādi, lai tā saprastu, vai lēmumā, iespējams, nav pieļauta kļūda, kas ļauj apstrīdēt tā spēkā esamību ( 43 ).

140.

Vispārējās tiesas konstatējumu pārsūdzētā sprieduma 97., 103. un 109. punktā, saskaņā ar kuru strīdīgā lēmuma pamatojums neļauj LBBW pārbaudīt savas iemaksas pareizību, lietas dalībnieki nav apstrīdējuši. Līdz ar to, ja ņem vērā iepriekš minētās pamatojuma prasības, VNV lēmums ir nepietiekami pamatots saistībā ar to, ka trīs aprēķina posmi ietver trešo personu konfidenciālus datus, kuri nav darīti zināmi šī lēmuma adresātam.

141.

Tomēr Komisija un VNV apgalvo, pirmkārt, ka pienākums norādīt pamatojumu ir jālīdzsvaro ar komercnoslēpumu, kas ir aizsargāts LESD 339. pantā, un, otrkārt, ka pārskatāmība vēlāk ir tikusi uzlabota, izpaužot datus, kuri apkopoti saskaņotajos pielikumos, kas tiek paziņoti iemaksu veicējiem un publicēti VNV tīmekļvietnē.

142.

Attiecībā uz pienākuma norādīt pamatojumu un komercnoslēpuma saskaņošanu Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 108. punktā ir atgādinājusi, ka pienākumu ievērot komercnoslēpumu nevar interpretēt tik plaši, ka rezultātā pienākums norādīt pamatojumu zaudētu savu būtisko saturu ( 44 ). Līdz ar to apelācijas sūdzības iesniedzējas kritizē tikai to pārsūdzētā sprieduma daļu, kurā Vispārējā tiesa ir konstatējusi pamatojuma neesamību.

143.

Manuprāt, ex ante iemaksas aprēķins atšķiras no vienkāršas parafiskālas nodevas ( 45 ) saistībā ar to, ka iemaksu veicošo iestāžu riska profils tiek aprēķināts relatīvi iestāžu rīcības orientēšanai, lai samazinātu bezrūpīgas rīcības risku, papildus tam, ka tās tieši tiek ieguldītas VNF. Tādējādi rīcības orientēšana, izvēloties šo aprēķināšanas metodi, ir saistīta nevis ar iemaksu sankcijas raksturu, bet drīzāk ar vēlmi veicināt noteiktu mazāk riskantu rīcību no iestāžu puses. Turklāt aplikšanas ar nodokli rezultāts ir atkarīgs no nodokļa bāzes likmes piemērošanas, nenosakot šo rezultātu iepriekš, savukārt izskatāmajā lietā ir jāsasniedz gada mērķapjoma procentuālā daļa, kas analoģiju padara par neiedarbīgu. Tādējādi man šķiet, ka Vispārējās tiesas veiktajai tuvināšanai noteikumiem par nodokļiem nav lielas nozīmes.

144.

Apelācijas sūdzības iesniedzēju un Vispārējās tiesas minētās Savienības tiesību jomas pierāda, ka Savienības tiesas ir atzinušas pienākuma norādīt pamatojumu ierobežojumus, pamatojoties uz komercnoslēpumu (konkurences tiesības ( 46 ), valsts atbalsts ( 47 ) un publiskie līgumi ( 48 )), jautājuma sarežģītību (antidempinga pasākumi ( 49 )), lēmumu pieņēmējas iestādes slogu (civildienesta konkursi ( 50 )), nepieciešamību ietekmēt uzņēmumu rīcību ar naudas sodu preventīvo iedarbību konkurences jomā ( 51 ), kā arī primāriem apsvērumiem, kuri skar Savienības vai tās dalībvalstu drošību (cīņa pret terorismu) ( 52 ).

145.

Konkrētajā gadījumā lietas apstākļi ir ļoti specifiski daudzu trešo personu (aptuveni no 1600 ( 53 ) līdz 3500 ( 54 ) attiecīgās iestādes atkarībā no aprēķina posmiem) konfidenciālu datu apvienotas izmantošanas un sarežģītas aprēķināšanas metodes dēļ, kas ir izraudzīta, lai noteiktu visu iestāžu, kuras gūst labumu no finanšu stabilitātes, iemaksas, proti, iemaksas, ko veido ex ante iemaksas, lai izvairītos no ex post iemaksu procikliskās ietekmes krīzes gadījumā, ņemot vērā to likviditātes un tirgus riska pakāpi, kuru šīs iestādes uzņēmušās.

146.

Manuprāt, pati metode pilnībā ir izskaidrota spēkā esošajā tiesiskajā regulējumā un VNV to pilnībā ir izskaidrojusi strīdīgajā lēmumā, un grūtības patiesībā attiecas uz konfidenciālu datu masveida izmantošanu, kas apgrūtina vai pat padara neiespējamu katras attiecīgās iestādes kontroli pār savas iemaksas aprēķinu.

147.

Tas, ka tiek veikta līdzsvarošana starp pienākumu norādīt lēmumu pamatojumu un pienākumu aizsargāt komercnoslēpumu sarežģītas metodes izmantošanas gadījumā konfidenciālu datu masveida izmantošanas dēļ, liek uzdot jautājumu par šīs aizsardzības apjomu, nosakot ex ante iemaksas. Proti, ir jānoskaidro, vai minētajai aizsardzībai ir jābūt tādai pašai, ja informācijas izpaušana attiecas uz konkurenta vai dažu konkurentu specifiskiem datiem un ja tā attiecas uz datu kopumu, kas saistīts ar visiem kādas nozares konkurentiem, kuru ievērojamais skaits padara neiespējamu jebkādu identificēšanu.

148.

Ja pieņem, ka komercnoslēpuma aizsardzībai ir jābūt atšķirīgai, ir iespējams nošķirt divas šo datu izmantošanas situācijas Komisijas izraudzītās aprēķināšanas metodes ietvaros, lai noteiktu ex ante iemaksas VNF.

149.

Proti, aprēķina 2. un 6. posmā izmantotie konfidenciālie dati atbilst attiecīgās informācijas kopumam saistībā ar visām attiecīgajām iestādēm. Tādējādi 2. posmā no visu iesaistīto dalībvalstu teritorijā darbības atļauju saņēmušo iestāžu segto noguldījumu apjoma (vismaz kopš 2017. gada šis apjoms tiek darīts zināms iemaksu veicējam) tiek aprēķināts gada iemaksas mērķapjoms. 6. posmā tiek aprēķināts kopsaucējs, kurš atbilst atkarībā no riska profila koriģēto gada iemaksu summai un kuru izmanto, lai aprēķinātu mērķapjoma daļu, kas jāmaksā katrai iestādei. Šis apmērs ir ticis izpausts attiecībā uz 2020. gadu.

150.

Tādējādi, runājot par šiem diviem posmiem, VNV pakāpeniski ir izvēlējusies izpaust konfidenciālu datu kopumu. Turklāt pēc 2017. gada tā ir izpaudusi arī visu iesaistīto dalībvalstu teritorijā darbības atļauju saņēmušo iestāžu kopējo saistību apjomu (izņemot pašu kapitālu), kas ir nepieciešams, lai aprēķinātu gada pamata iemaksu ( 55 ), jo cits šajā aprēķinā izmantotais konfidenciālo datu kopums, proti, segto noguldījumu apjoms, jau ir ticis izpausts (skat. šo secinājumu iepriekšējo punktu).

151.

Savukārt attiecībā uz aprēķina 4. posmu, kas atbilst diskretizācijas procedūrai, proti, tādu grozu izveidei, kuros ir apvienotas iestādes ar līdzīgu riska profilu attiecībā uz rādītāju, jo šie grozi ir klasificēti no zemākā līdz augstākajam, pamatojoties uz iestāžu datiem attiecībā uz katru rādītāju, datu izpaušana man nešķiet atbilstoša.

152.

Pirmkārt, datu kopums attiecībā uz rādītāju neļautu sniegt pietiekamu norādi katram iemaksu veicējam, jo šajā metodē tā klasifikācija ir saistīta ar citu iestāžu stāvokļiem attiecībā uz šo rādītāju. Otrkārt, informācijas sniegšana par citu iestāžu stāvokļiem varētu nozīmēt, ka tiek izpausti identificējoši konfidenciāli dati un tieši tiek apdraudēts komercnoslēpums. Patiesībā, ja tiktu piemērota LBBW argumentācija, šo datu izpaušana nevarētu ļaut pilnībā pārbaudīt aprēķina pareizību, izņemot, ja būtu iespējams pārbaudīt nosaukumus atspoguļojošus datus, kā arī veidu, kā tie ir ietverti sistēmā ( 56 ). Tomēr, šādi rīkojoties, tiktu tieši apdraudēts komercnoslēpums.

153.

Attiecībā uz to, ka šo datu izpaušana būtu jāparedz tikai Vispārējai tiesai un Tiesai, manuprāt, VNV piedāvātā iespēja ir saistīta ar divu veidu grūtībām: pirmkārt, tiesvedību par ex ante iemaksām ir daudz gan valsts tiesās (657 administratīvie procesi vai tiesvedības, kas ierosinātas līdz 2020. gada 31. maijam, proti, par 32 lietām vairāk nekā 2019. gada jūnijā ( 57 )), gan Savienības tiesās (42 izskatāmās lietas, no kurām 19 lietas attiecas uz ex ante iemaksām par 2020. gadu, un viena apelācijas sūdzība 2020. gada 1. septembrī) ( 58 ); otrkārt, tiesas nevarētu apstrādāt vai pat pārbaudīt iestāžu neapstrādātos datus, jo trūkst nepieciešamo rīku, kā arī darba slodzes dēļ, kas rastos, ja būtu jāpārbauda visu datu pareizība.

154.

Šādos apstākļos šī aprēķina posma īstenošana 2017. gadā LBBW ir ļāvusi tikai uzzināt, cik grozu bija izveidoti, izmantojot riska rādītāju, un kuram grozam tā bija pievienota, bet tā pat nevarēja pārbaudīt, vai tā bija iekļauta grozā, kas atbilst tās pašas skaitļiem. Kopš tā laika VNV sniedz norādes par katram grozam atbilstošo diapazonu, kas a minima ļauj iestādei pārbaudīt, vai tā ir iekļauta pareizajā riska grozā.

155.

Ņemot vērā iepriekš minēto, es uzskatu, ka, nospriežot, ka iemaksu veicējiem būtu jāspēj pārbaudīt savas iemaksas aprēķina pareizību, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu attiecībā uz VNV pienākuma norādīt pamatojumu apjomu, kas ir pamats sprieduma atcelšanai šajā aspektā.

156.

Līdz ar to es uzskatu, ka līdzsvars starp pienākumu norādīt pamatojumu un komercnoslēpumu var tikt ievērots, pamatojoties uz spēkā esošajiem tiesību aktiem, ar nosacījumu, ka VNV pašā strīdīgajā lēmumā izpauž turpmāk minētos datus, jo ar vēlāku dokumentu nevar kompensēt pamatojuma neesamību ( 59 ):

157.

Tāpat es uzskatu, ka, Deleģētajā regulā 2015/63 izvēloties šo aprēķināšanas metodi (“fiksēts mērķapjoms + relatīvs sadalījums”), Komisija ir izmantojusi rīcības brīvību, kas tai ir piešķirta ar Direktīvu 2014/59 un Regulu Nr. 806/2014. Šajā ziņā to, ka pastāv citas aprēķināšanas metodes, nevar vērst pret Komisiju.

158.

Proti, LBBW kritizē neskaidrību, ko radījusi aprēķināšanas metodes sarežģītība un tās savstarpēja atkarība no konfidenciāliem datiem saistībā ar tādu kļūdu risku, kuras var pastāvēt un kuras nav atklājamas apstrādāto datu lielā daudzuma dēļ. Tā uzskata, ka, gluži pretēji, kāda no metodēm, kuras ieteiktas EBI Pamatnostādnēs par iemaksu noguldījumu garantiju sistēmās ( 60 ), kas pieņemtas atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai 2014/49/ES (2014. gada 16. aprīlis) par noguldījumu garantiju sistēmām ( 61 ), nodrošinātu lielāku pārskatāmību, jo tā nebūtu atkarīga no trešo personu konfidenciālajiem datiem, un līdz ar to – labāku pamatojumu.

159.

Šo pamatnostādņu 1. pielikuma 3. punktā saistībā ar “intervāla” metodi, kas atbilst riska groziem, ir precizēts:

“Intervāla robežas tiek noteiktas uz relatīvās vai absolūtās bāzes pamata, kur:

160.

Tomēr pat tad, ja tiktu izmantota šī metode, ar kuru tiek piemērotas intervāla robežas, kas balstītas uz absolūtu pamatu, galīgā iemaksa tiks aprēķināta atkarībā no trešo personu konfidenciālo datu kopuma, veicot iemaksu proporcionālu korekciju (tās koriģējot uz augšu izvēles kārtībā vai uz leju obligātā veidā), lai sasniegtu maksimālos 12,5 % no gada mērķapjoma ( 62 ), un arī tas liegtu pārbaudīt iemaksas aprēķinu, kā to pieprasījusi Vispārējā tiesa.

161.

Tādējādi ar citas aprēķināšanas metodes, kas in fine arī ir balstīta uz trešo personu konfidenciālajiem datiem, esamību nepietiek, lai apšaubītu Komisijas brīvību izvēlēties atšķirīgu aprēķināšanas metodi, tiklīdz izraudzītā metode atbilst noteiktiem pārskatāmības nosacījumiem, kuri minēti iepriekš ( 63 ).

162.

Tā kā VNV šos nosacījumus brīvprātīgi ir izpildījusi, pamatojoties uz spēkā esošajām tiesībām, nešķiet nepieciešams grozīt atbilstošās tiesību normas, kuras ir noteiktas Deleģētajā regulā 2015/63.

163.

Līdz ar to, nospriežot, ka konkrētas šīs deleģētās regulas tiesību normas, kurās sīki ir izklāstīta aprēķināšanas metode, ir prettiesiskas, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, un pārsūdzētais spriedums ir jāatceļ arī saistībā ar šo aspektu.

164.

Ja Tiesa pieņems argumentāciju, kuru es piedāvāju, un atzīs, ka pārsūdzētais spriedums ir jāatceļ, ir jāuzdod jautājums par iespēju izskatīt lietu. Proti, saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmo daļu, ja Tiesa atceļ Vispārējās tiesas nolēmumu, tā var pati pieņemt galīgo spriedumu attiecīgajā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija, vai nodot lietu atpakaļ sprieduma taisīšanai Vispārējā tiesā.

165.

Šajā gadījumā man šķiet, ka tiesvedības stadija ļauj izspriest lietu gan attiecībā uz strīdīgā lēmuma pielikuma autentiskuma apliecināšanu, gan šī lēmuma pamatojumu un iebildi par prettiesiskumu.

166.

Runājot par šī pielikuma autentiskuma apliecināšanu, Tiesā ir notikušas debates vienīgi par šajā jautājumā iesniegto pierādījumu vērtējumu. Turklāt sacīkstes principa neievērošanas dēļ šādas lietas izskatīšanas rezultātā nevar tikt apšaubīti Vispārējās tiesas faktu konstatējumi, izņemot sagrozīšanas gadījumu, kas šajā lietā netika pierādīts. Tā var attiekties tikai uz jauniem apstākļiem, ja tie ir pieņemami un ir tikuši darīti zināmi Vispārējai tiesai un Tiesai pēc pamata, kurš izvirzīts pēc savas ierosmes.

167.

Vai šī principa pārkāpums, ko pieļāvusi Vispārējā tiesa, nozīmē, ka debatēs lietas izskatīšanas stadijā ir jāņem vērā, pirmkārt, arguments, kurš tika izvirzīts tiesas sēdē Vispārējā tiesā un pārņemts apelācijas sūdzībā, par strīdīgā lēmuma un tā pielikuma iekļaušanu sistēmā ARES un, otrkārt, apelācijas tiesvedībā iesniegtie dokumenti (triju dokumentu, kas iesniegti tiesvedības Vispārējā tiesā rakstveida daļā, jaunas versijas un jauns dokuments)?

168.

Vispārējās tiesas Reglamenta 85. pants, kā tas ir interpretēts judikatūrā ( 64 ), ir piemērojams jaunu dokumentu iesniegšanai, lai pamatotu apelācijas sūdzību, kurā ir norādīts uz sacīkstes principa neievērošanu, kā tas ir šajā lietā.

169.

Tiesā tika iesniegtas strīdīgā lēmuma un tā pielikuma jaunas versijas, kā arī pavadzīme un jauns dokuments, kurā ir ietverta no sistēmas ARES iegūta ekrāna kopija, un tie var tikt izvērtēti, galīgi izspriežot lietu.

170.

No sistēmas ARES iegūtā ekrānuzņēmuma pārbaudes izriet, ka 2017. gada 11. aprīlī sistēmā tika ievadīta datne ar strīdīgā lēmuma numuru PDF formātā un datne ar nosaukumu “I pielikums [..]”Excel formātā, pēc tam – 2017. gada 12. maijā – ir minēts VNV priekšsēdētājas paraksts, kā rezultātā 2017. gada 13. jūnijā tika veikta reģistrācija un norādīts numurs sistēmā ARES. Šis sistēmas ARES numurs un 2017. gada 13. jūnija datums ir minēti strīdīgā lēmuma un tā pielikuma jaunajās versijās, kuras ir iesniegtas Tiesā.

171.

Lai gan šie elementi ir tādi, ar kuriem pirmo reizi var pierādīt saikni starp strīdīgā lēmuma pielikuma datni un šī lēmuma datni, tomēr ir jānorāda, ka, pirmkārt, VNV priekšsēdētājas paraksts ir minēts tikai 2017. gada 12. maijā un tas atbilstu lietas slēgšanai sistēmā ARES, lai gan pavadzīme pašrocīgi tika parakstīta 2017. gada 11. aprīlī, un, otrkārt, reģistrācija kopā ar ARES numura piešķiršanu ir notikusi tikai 2017. gada 13. jūnijā, proti, vēlākos datumos pēc paziņošanas valstu noregulējuma iestādēm un iemaksu veicošajām iestādēm. Tādējādi pierādījums par nesaraujamu saikni starp šo pielikumu un minēto lēmumu ir saistīts tikai ar datumu, kas ir divus mēnešus pēc strīdīgā lēmuma pieņemšanas.

172.

Šis termiņš, manuprāt, ir vēl jo problemātiskāks tāpēc, ka strīdīgā lēmuma pielikuma datne ir formātā, kuru viegli var mainīt, taču to nevar noteikt, atšķirībā no teksta, kura lasīšana ļauj atklāt anomāliju. Turklāt šai datnei nav reģistrēts iesniegšanas laiks, lai gan no atbildēm uz Vispārējās tiesas noteiktajiem pierādījumu savākšanas pasākumiem izriet, ka ir divas dokumenta versijas, kuras tika nosūtītas VNV izpildsesijai. Tādējādi gan izraudzītais datnes formāts, gan novēlotā reģistrācija rada grūtības tiesiskās drošības un šī pielikuma satura autentiskuma pierādīšanas ziņā.

173.

Man šķiet, ka attiecībā uz strīdīgā lēmuma pieņemšanas kārtību (attālināta elektroniskā balsošana) un strīdīgā lēmuma pielikuma nepaziņošanu iemaksu veicošajām iestādēm pieprasītajam tiesiskās drošības līmenim vajadzētu būt augstākam un ar attiecīgās lietas apstākļiem nepietiek, lai pierādītu šī pielikuma autentiskumu.

174.

Tādēļ es uzskatu, ka šī iemesla dēļ ir jāatceļ strīdīgais lēmums, ciktāl tas attiecas uz LBBW.

175.

Attiecībā uz strīdīgā lēmuma pamatojumu, tā kā nav izpildīti pārskatāmības nosacījumi, kuri detalizēti izklāstīti šo secinājumu 156. punktā, attiecībā uz datu kopumiem un riska grozu diapazoniem, es uzskatu, ka nav izpildīts pienākums norādīt pamatojumu.

176.

Šis LESD 296. panta un Hartas 41. panta 2. punkta c) apakšpunkta pārkāpums ir pamats strīdīgā lēmuma atcelšanai, ciktāl tas attiecas uz LBBW.

177.

Attiecībā uz to iebildi par prettiesiskumu, kura vērsta pret konkrētām Deleģētās regulas 2015/63 normām, no šo secinājumu 137.–163. punktā izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka tā var tikt noraidīta.

178.

Tā kā es secinu, ka strīdīgais lēmums ir jāatceļ, pārējie Vispārējā tiesā izvirzītie iebildumi nav jāizvērtē.

179.

Gadījumā, ja tiesa atceltu strīdīgo lēmumu, ciktāl tas attiecas uz LBBW, ir jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 264. panta otro daļu Vispārējā tiesa, ja tā uzskata par vajadzīgu, var noteikt, kuras no atceltā akta sekām ir jāuzskata par galīgām.

180.

Šajā lietā, lai gan apelācijas tiesvedībā tika konstatēts, ka strīdīgais lēmums ir pieņemts, pārkāpjot būtiskus procedūras noteikumus, tajā tomēr netika konstatēta neviena kļūda, kas ietekmētu šī akta atbilstību Deleģētajai regulai 2015/63.

181.

Līdz ar to strīdīgā lēmuma atcelšana, neparedzot tā seku saglabāšanu spēkā līdz tā aizstāšanai ar jaunu tiesību aktu, varētu ne vien apdraudēt šo īstenošanu, bet arī ietekmēt tiesisko drošību.

182.

Šādos apstākļos es iesaku Tiesai nospriest, ka strīdīgā lēmuma sekas ir jāatstāj spēkā līdz brīdim, kad stāsies spēkā jauns tiesību akts, ar kuru tas tiek aizstāts, un ne ilgāk kā sešus mēnešus, skaitot no dienas, kad tiks pasludināts pieņemamais spriedums.

183.

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 138. panta 1. punktam, kas ir piemērojams apelācijas tiesvedībā atbilstoši šī Reglamenta 184. panta 1. punktam, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

184.

Tā kā VNV spriedums ir nelabvēlīgs un tā kā LBBW ir prasījusi piespriest tai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, VNV ir jāpiespriež segt savus tiesāšanās izdevumus saistībā ar tiesvedību Vispārējā tiesā un tiesvedību Tiesā, kā arī atlīdzināt LBBW tiesāšanās izdevumus.

185.

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 140. panta 1. punktam, kurš saskaņā ar tā 184. panta 1. punktu ir piemērojams apelācijas tiesvedībā, dalībvalstis un iestādes, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

186.

Līdz ar to Francijas Banku federācija, Spānijas Karaliste un Komisija kā personas, kas iestājušās lietās, pašas sedz savus tiesāšanās izdevumus, kuri saistīti ar tiesvedību Tiesā attiecībā uz abām apelācijas sūdzībām, un Komisija sedz arī tiesāšanās izdevumus, kuri saistīti ar tiesvedību Vispārējā tiesā.

187.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es iesaku Tiesai: