1.

Šis Østre Landsret (Austrumu reģiona apelācijas tiesa, Dānija) 2020. gada 10. februāra lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, kas Tiesas kancelejā tika iesniegts 2020. gada 12. februārī, attiecas uz LESD 49. panta par brīvību veikt uzņēmējdarbību interpretāciju. Tajā ir uzdots konceptuāli sarežģīts jautājums par to, vai tiesību aktus, kas attiecas uz valsts darba tirgu un kas ir piemērojami vispārīgi un bez atšķirībām, var uzskatīt par ierobežojumu brīvībai veikt uzņēmējdarbību LESD 49. panta izpratnē.

2.

Šis lūgums tika iesniegts kriminālprocesā, ko ierosināja Anklagemyndigheden (Prokuratūra, Dānija) pret Dānijas sabiedrību ar ierobežotu atbildību VAS Shipping ApS (iepriekš – Sirius Shipping ApS), kas pilnībā pieder Zviedrijas uzņēmumam Sirius Rederi AB. Tā kā Dānijas tiesību akti paredz, ka vairākiem līdzīpašniekiem piederošam kuģim ir jānosaka vadošais īpašnieks, VAS Shipping ir vadošais īpašnieks attiecībā uz četriem līdzīpašniekiem piederošiem kuģniecības uzņēmumiem, kas dibināti Zviedrijā. Lai veiktu savas darbības, Dānijā četriem līdzīpašniekiem piederošie Zviedrijas kuģniecības uzņēmumi reģistrēja četrus kuģus Dānijas starptautiskajā kuģu reģistrā (turpmāk tekstā – “DSKR”).

3.

Attiecīgajā laikposmā spēkā esošajos Dānijas tiesību aktu noteikumos bija paredzēts, ka trešās valsts valstspiederīgajiem ir jābūt darba atļaujai, lai viņi varētu tikt nodarbināti Dānijā, tostarp uz Dānijas kuģa, kas regulāras satiksmes ietvaros regulāri piestāj Dānijas ostās. Jebkurai personai, kas nodarbina šādus ārvalstniekus bez darba atļaujas, var piemērot naudas sodu vai brīvības atņemšanas sodu. Trešo valstu valstspiederīgajiem, kas strādā uz Dānijas kravas kuģiem starptautiskajā satiksmē, kuri Dānijas ostās ienāca ne vairāk kā 25 reizes, ienākšanas reižu skaitu aprēķinot nepārtraukti par visu iepriekšējo gadu ( 2 ), bija piemērojams izņēmums no prasības par darba atļauju. Darba atļauja tomēr bija vajadzīga, ja šādi kuģi Dānijas ostās ienāca vairāk nekā 25 reizes iepriekšējā gada laikā.

4.

VAS Shipping ir izvirzīta apsūdzība par to, ka laikposmā no 2010. gada 22. augusta līdz 2011. gada 22. augustam šis uzņēmums ir pārkāpis Udlændingeloven [Likuma par ārvalstniekiem] ( 3 ) 59. panta 4. punktu, lasot kopsakarā ar 59. panta 5. punktu un 61. pantu, vairāk nekā 25 reizes ienākot Dānijas ostās ar četriem DSKR reģistrētiem kuģiem ar apkalpes locekļiem no trešām valstīm ( 4 ), kuriem nebija darba atļaujas vai kuri nebija atbrīvoti no prasības par šādas atļaujas esamību saskaņā ar Likuma par ārvalstniekiem 14. pantu. Pirmās instances tiesa VAS Shipping atzina par vainīgu attiecīgajā nodarījumā, un uzņēmumam tika uzlikts sods 1500000 Dānijas kronu (DKK) apmērā.

5.

Attiecīgā tiesa uzskatīja, ka prasība par darba atļauju ir nediskriminējošs LESD 49. pantā noteiktās brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojums, skatot to kopsakarā ar LESD 54. pantu, taču šāds ierobežojums esot pamatots, lai neapdraudētu Dānijas darba tirgu. VAS Shipping pārsūdzēja šo spriedumu iesniedzējtiesā.

6.

Ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai LESD 49. pants par brīvību veikt uzņēmējdarbību nepieļauj tādus dalībvalsts tiesību aktus kā tie, kas tiek aplūkoti pamatlietā, saskaņā ar kuriem trešo valstu valstspiederīgajiem, kas ietilpst tāda kuģa apkalpē, kurš kuģo ar dalībvalsts karogu un pieder kuģa īpašniekam, kurš ir citas Savienības dalībvalsts pilsonis, ir jābūt darba atļaujai, ja vien kuģis nav ienācis dalībvalsts, ar kuras karogu tas kuģo, ostās vairāk kā 25 reizes, rēķinot par visu iepriekšējo gadu.

7.

Šķiet, ka puses pamatlietā sākotnēji bija vienisprātis, ka attiecīgie Dānijas pasākumi ir uzskatāmi par ierobežojumu saskaņā ar LESD 49. pantu. Pēc tam puses, šķiet, koncentrējās uz to, vai pasākumu var attaisnot, atsaucoties uz primāriem vispārējo interešu apsvērumiem. Tomēr Komisija savos rakstiski iesniegtajos dokumentos vēlāk apšaubīja šo nostāju.

8.

Tādējādi ir detalizēti jāizpēta LESD 49. pantā noteiktās brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojuma jēdziens un jānoskaidro, kā iesniedzējtiesa šo jēdzienu varētu piemērot izskatāmajā pamatlietā.

9.

Pirms šī jautājuma izskatīšanas vispirms ir jāprecizē attiecīgie ES un valsts tiesību aktu teksti un iesniedzējtiesas norādītie faktiskie apstākļi pamatlietā.

10.

Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvencija, kas parakstīta Montego līcī 1982. gada 10. decembrī (turpmāk tekstā – “UNCLOS”), stājās spēkā 1994. gada 16. novembrī. Tā Eiropas Kopienas vārdā tika apstiprināta ar Padomes 1998. gada 23. marta Lēmumu 98/392/EK par Eiropas Kopienas parakstīto ANO 1982. gada 10. decembra Jūras tiesību konvenciju un 1994. gada 28. jūlija Nolīgumu par minētās konvencijas XI daļas īstenošanu (OV 1998, L 179, 1. lpp.).

11.

UNCLOS 91. panta 1. punktā ir noteikts:

“Katra valsts nosaka noteikumus, uz kādiem tā piešķir savu valstisko piederību kuģiem, reģistrē kuģus savā teritorijā un piešķir tiesības kuģot ar savu karogu. Kuģiem ir tās valsts piederība, ar kuras karogu tiem ir tiesības kuģot. Starp valsti un kuģi jāpastāv reālai saiknei.”

12.

UNCLOS 92. panta ar virsrakstu “Kuģu statuss” 1. punktā ir noteikts:

“Kuģis kuģo tikai ar vienas valsts karogu un [..] pakļaujas tās ekskluzīvajai jurisdikcijai atklātajā jūrā. [..].”

13.

Atbilstīgi UNCLOS 94. pantam “Karoga valsts pienākumi”:

“1.   Katra valsts efektīvi realizē jurisdikciju un kontroli pār kuģiem, kas kuģo ar tās karogu, administratīvajos, tehniskajos un sociālajos jautājumos.

2.   Katra valsts, it sevišķi:

[..]

14.

Likuma par ārvalstniekiem 13. pantā ir noteikts:

“1. Ārvalstniekam, lai viņš Dānijā stātos darba attiecībās par atlīdzību vai bez atlīdzības, kļūtu par pašnodarbināto vai sniegtu pakalpojumus par atlīdzību vai bez atlīdzības, ir nepieciešama darba atļauja. Darba atļauja ir nepieciešama arī darbam uz Dānijas kuģa vai lidmašīnas, kas regulāras satiksmes ietvaros vai citu iemeslu dēļ regulāri piestāj Dānijas ostās vai lidostās. Vienlaikus tiek ņemts vērā šā likuma 14. pants.

2. Bēgļu, imigrācijas un integrācijas lietu ministrs nosaka detalizētākus noteikumus par darba atļauju nepieciešamību darbam teritoriālajos ūdeņos un kontinentālajā šelfā.”

15.

Likuma par ārvalstniekiem 14. pantā ir noteikts:

“Turpmāk norādītajiem ārvalstniekiem ir piemērojami izņēmumi no prasības par darba atļauju:

[..]

2. Bēgļu, imigrācijas un integrācijas lietu ministrs var noteikt citus ārvalstniekus, kuriem ir piemērojams izņēmums no prasības par darba atļauju.”

16.

Likuma par ārvalstniekiem 59. pantā ir noteikts:

“[..]

4. Personai, kas nodarbina ārvalstnieku bez pieprasītās darba atļaujas vai pārkāpjot noteikumus, kas ir spēkā attiecībā uz darba atļauju, piemēro naudas sodu vai brīvības atņemšanu uz laiku līdz diviem gadiem.

5. Nosakot 4. punktā paredzēto sodu, apstāklis, ka pārkāpums ir veikts tīši vai aiz rupjas neuzmanības, ka pārkāpuma rezultātā šī persona ir guvusi vai paredzēja gūt finansiālu labumu sev vai citām personām, kā arī apstāklis, ka ārvalstniekam nav tiesību uzturēties Dānijā, ir uzskatāmi par atbildību pastiprinošiem apstākļiem.”

17.

Likuma par ārvalstniekiem 61. pantā ir noteikts:

“Kriminālatbildību var piemērot uzņēmumiem u.c. (juridiskajām personām), ievērojot Kriminālkodeksa 5. nodaļu.”

18.

To apstākļu rašanās laikā, kas bija pamats kriminālvajāšanas sākšanai, bekendtgørelse nr. 270 af 22. marts 2010 om udlændinges adgang her til landet (2010. gada 22. marta Noteikumi Nr. 270 par ārvalstnieku piekļuvi Dānijai; turpmāk tekstā – “Noteikumi par ārvalstniekiem”) 33. pants bija izteikts šādā redakcijā:

“Turpmāk norādītajiem ārvalstniekiem ir piemērojams izņēmums no prasības par darba atļauju:

[..]

[..]” ( 5 )

19.

Søloven (Kuģniecības likums, pēdējo reizi konsolidēts ar 2018. gada 17. decembra Likumu Nr. 1505) 103. pants ir izteikts šādā redakcijā:

“Kuģim, kas pieder vairākiem līdzīpašniekiem, ir jānosaka vadošais īpašnieks.

2. Par vadošo īpašnieku var iecelt personu, sabiedrību ar ierobežotu atbildību vai atbildīgu sabiedrību, ar nosacījumu, ka šī puse atbilst attiecīgi 1. panta 2. punkta un 1. panta 3. punktā norādītajiem nosacījumiem.”

20.

Kuģniecības likuma 104. pantā ir noteikts:

“Attiecībās ar trešām personām vadošajam īpašniekam, rīkojoties šādā statusā, ir tiesības slēgt jebkura veida tiesiskos darījumus, kurus parastās darbības ietvaros slēdz kuģniecības uzņēmumi. Vadošais īpašnieks var nolīgt, atlaist un instruēt kuģa kapteini, slēgt līgumus par parasto apdrošināšanu, kā arī saņemt kuģniecības uzņēmumam izmaksātos naudas līdzekļus. Vadošajam īpašniekam bez īpašas atļaujas nav tiesību pārdot vai ieķīlāt kuģi vai fraktēt kuģi uz laiku, kas ilgāks par vienu gadu.”

21.

To apstākļu rašanās laikā, kas bija par pamatu kriminālvajāšanas sākšanai, Dānijas starptautisko kuģu reģistru regulēja 1997. gada 11. aprīļa Likums Nr. 273 redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 2000. gada 31. maija Likumu Nr. 460, 2006. gada 7. jūnija Likumu Nr. 526 un 2009. gada 24. marta Likumu Nr. 214. Grozītā Likuma Nr. 273 10. pantā ir noteikts:

“Koplīgumos par darba samaksu un darba apstākļiem šajā reģistrā reģistrēta kuģa apkalpei ir skaidri jānosaka, ka tie ir piemērojami tikai attiecībā uz šādu nodarbinātību.

2. Šos 1. punktā minētos koplīgumus, kurus ir noslēgusi Dānijas arodbiedrība, var piemērot tikai personām, kas ir Dānijas rezidenti vai pret kurām attieksmei saskaņā ar Savienības tiesību aktiem vai citām starptautiskām saistībām ir jābūt tādai pašai kā pret personām, kuras uzskatāmas par Dānijas rezidentiem.

[..].”

22.

VAS Shipping ir izvirzīta apsūdzība par to, ka laikposmā no 2010. gada 22. augusta līdz 2011. gada 22. augustam šis uzņēmums vairāk nekā 25 reizes ienāca Dānijas ostās ar četriem DSKR reģistrētiem kuģiem ar apkalpes locekļiem no trešām valstīm, kuriem nebija darba atļaujas vai kuri nebija atbrīvoti no prasības par šādas atļaujas esamību saskaņā ar Likuma par ārvalstniekiem 14. pantu.

23.

VAS Shipping Kuģniecības likuma 103. panta izpratnē ir vadošais īpašnieks attiecībā uz četriem līdzīpašniekiem piederošiem kuģniecības uzņēmumiem. Šie līdzīpašnieki ir Zviedrijas sabiedrības ar ierobežotu atbildību.

24.

Dānijā reģistrētais uzņēmums VAS Shipping pilnībā pieder Zviedrijas uzņēmumam Sirius Rederi AB. VAS Shipping tika izveidots 2010. gada 16. martā, un to vada direktors, kas ir Zviedrijas rezidents, kā arī trīs valdes locekļi, no kuriem divi ir Dānijas rezidenti. Saskaņā ar sniegto informāciju visas uzņēmuma valdes sapulces notiek Dānijā un visas līdzīpašniekiem piederošo kuģniecības uzņēmumu sapulces ir notikušas Dānijā kopš lietā izskatāmo četru kuģu reģistrācijas DSKR.

25.

Četriem līdzīpašniekiem piederošie kuģniecības uzņēmumi izlēma īstenot kuģniecības uzņēmējdarbību Dānijā, reģistrējot četrus lietā izskatāmos kuģus DSKR un ieceļot VAS Shipping par vadošo īpašnieku. Tādēļ saskaņā ar Kuģniecības likuma 104. pantu VAS Shipping bija pilnvarota slēgt jebkura veida tiesiskos darījumus, kurus parastās darbības ietvaros var slēgt kuģniecības uzņēmums.

26.

Iesniedzējtiesas ieskatā minētie četri kuģi tādējādi ir līdzeklis, ar kuru palīdzību līdzīpašnieku kuģniecības uzņēmumi īsteno saimniecisko darbību Dānijā, un to reģistrācija DSKR nav nošķirama no brīvības veikt uzņēmējdarbību īstenošanas ( 6 ). VAS Shipping apgalvoja, ka neviens no jūrniekiem, kas ir trešās valsts pilsonis, nevienā brīdī pēc ienākšanas Dānijas ostās nav pametuši kuģi un ka visus darbus uz sauszemes pilda sauszemes personāls, kurš tiek nodarbināts ienākšanas ostā ( 7 ).

27.

Retten i Odense [Odenses rajona tiesa] 2018. gada 4. maijā secināja, ka VAS Shipping ir pārkāpis Likuma par ārvalstniekiem normas. Minētā tiesa arī nosprieda, ka minētās normas rada LESD 49. pantā noteiktās brīvības veikt uzņēmējdarbību, skatot to kopsakarā ar LESD 54. pantu, ierobežojumu, tomēr šis ierobežojums ir pamatots ar primāriem vispārējo interešu apsvērumiem un nepārsniedz to, kas nepieciešams ierobežojuma mērķa sasniegšanai. Šīs tiesas ieskatā Likuma par ārvalstniekiem normas par trešo valstu apkalpes locekļiem ir pamatotas, lai nepieļautu kaitējumu Dānijas darba tirgum, jo trešo valstu darba spēkam darba algas līmeņa dēļ ir konkurences priekšrocības attiecībā pret Dānijas darbaspēku. Prasība par darba atļauju ir efektīvs līdzeklis darba tirgus stabilitātes nodrošināšanai un attiecīgi traucējumu novēršanai valsts darba tirgū. Līdz ar to Retten i Odense (Odenses rajona tiesa) atzina, ka ierobežojumi ir likumīgi, un piesprieda VAS Shipping maksāt sodu 1500000 DKK apmērā, pamatojoties uz Likuma par ārvalstniekiem 59. panta 4. punktu, lasot to kopsakarā ar tā 59. panta 5. punktu un 61. pantu ( 8 ).

28.

Iesniedzējtiesa arī atzīmē, ka starp pusēm nav strīda par to, ka Likuma par ārvalstniekiem 13. panta 1. punktā noteiktā prasība par darba atļauju, skatot to kopsakarā ar Noteikumu par ārvalstniekiem 33. panta [1. punkta] 4. apakšpunktu, var tikt uzskatīta par brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojumu LESD 49. panta izpratnē. Darba tirgus stabilitātes nodrošināšanas nolūkā un lai novērstu traucējumus darba tirgū, pārvietošanās brīvības ierobežojumi principā var būt attaisnojami ( 9 ). Iesniedzējtiesa norāda, ka Tiesa vairākos spriedumos ir norādījusi faktorus, kas saskaņā ar LESD ir jāiekļauj novērtējumā par to, vai darba devēja brīvībai izvēlēties darbiniekus noteiktie ierobežojumi ir samērīgi. Tomēr šī judikatūra galvenokārt attiecas uz attiecībām ar pakalpojumu sniegšanas jomu regulējošiem noteikumiem. Attiecīgi iepriekš pieņemtie Savienības Tiesas spriedumi nevar kalpot kā uzticamas vadlīnijas, lai izvērtētu saikni starp lietā izskatāmajām Dānijas tiesību normām un LESD 49. pantā noteikto brīvību veikt uzņēmējdarbību. Iesniedzējtiesa tādējādi uzskata, ka, lai tā varētu pieņemt spriedumu konkrētajā lietā, ir nepieciešams sniegt prejudiciālu nolēmumu par to, vai LESD 49. pants aizliedz tādu tiesisko regulējumu kā Dānijas tiesību normas, kas nosaka prasību par darba atļauju trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri strādā uz Dānijas karoga kuģiem, kas pieder citas Savienības dalībvalsts pilsoņiem.

29.

Šo apstākļu dēļ Østre Landsret (Austrumu reģiona apelācijas tiesa, Dānija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai LESD 49. pants nepieļauj tādus dalībvalsts tiesību aktus, saskaņā ar kuriem trešo valstu valstspiederīgajiem, kas ietilpst tāda kuģa apkalpē, kurš kuģo ar dalībvalsts karogu un pieder kuģa īpašniekam, kas ir citas Savienības dalībvalsts pilsonis, ir jābūt darba atļaujai, ja vien kuģis nav ienācis dalībvalsts ostās vairāk kā 25 reizes, rēķinot par visu iepriekšējo gadu?”

30.

Rakstveida apsvērumus iesniedza VAS Shipping, Dānijas un Nīderlandes valdības un Eiropas Komisija.

31.

Neraugoties uz iesniedzējtiesas apgalvojumu, ka starp pusēm nav strīda par to, ka prasība par darba atļauju var tikt uzskatīta par brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojumu LESD 49. panta izpratnē, Komisija savos apsvērumos apšaubīja, vai Dānijas tiesību aktos noteiktā prasība attiecībā uz to, ka trešo valstu valstspiederīgajiem, kas ietilpst tāda kuģa apkalpē, kurš kuģo ar dalībvalsts karogu un pieder kuģa īpašniekam, kas ir citas Savienības dalībvalsts pilsonis, ir jābūt darba atļaujai, ja vien kuģis nav ienācis dalībvalsts ostās vairāk kā 25 reizes, rēķinot par visu iepriekšējo gadu, ir uzskatāma par brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojumu.

32.

Tiesa, pamatojoties uz Eiropas Savienības Tiesas Reglamenta 61. panta 1. punktu, 2020. gada 15. decembrī nolēma aicināt puses vai ieinteresētās personas, kas minētas Tiesas Statūtu 23. pantā, izņemot Komisiju, rakstiski paust nostāju par Komisijas rakstveida apsvērumos pausto apgalvojumu, ka pamatlietā izskatāmie Dānijas tiesību akti nav uzskatāmi par “ierobežojumu” LESD 49. panta izpratnē.

33.

VAS Shipping, kā arī Dānijas un Nīderlandes valdības šajā ziņā iesniedza turpmākus vai papildu apsvērumus. Lai gan VAS Shipping joprojām uzskata, ka attiecīgie valsts pasākumi ir tās brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojums, Dānijas un Nīderlandes valdības pašlaik uzskata, ka minētie pasākumi nav LESD 49. pantā noteiktās brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojums ( 10 ). Ņemot to vērā, mēs varam pievērsties attiecīgi izvirzīto jautājumu izskatīšanai.

34.

Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa lūdz interpretēt LESD 49. pantu un noteikumus par brīvību veikt uzņēmējdarbību. Minētā tiesa nav lūgusi interpretēt LESD 56. pantu par pakalpojumu sniegšanas brīvību vai kādu citu LESD līguma noteikumu. Iesniedzējtiesa nav arī lūgusi, piemēram, interpretēt LESD 79. panta 5. punktu, kas paredz, ka LESD 79. pants “neietekmē dalībvalstu tiesības noteikt uzņemšanas apjomu trešo valstu pilsoņiem, kuri to teritorijā ierodas no trešām valstīm, lai meklētu darbu, neatkarīgi no tā, vai viņi ir algoti vai pašnodarbināti”. Turklāt puses un ieinteresētās personas, izņemot Nīderlandes valdību, šajā ziņā nav iesniegušas nekādus apsvērumus. Nav arī uzdots neviens jautājums par jūrnieku tiesībām, piemēram, viņu pārvietošanās tiesībām Eiropas Savienībā un viņu tiesībām un pienākumiem, šķērsojot tās ārējās robežas ( 11 ).

35.

LESD 49. pantā ir paredzēts novērst vienas dalībvalsts rezidentu brīvības veikt uzņēmējdarbību citas dalībvalsts teritorijā ierobežojumus. Šis noteikums, lasot to kopsakarā ar LESD 54. pantu, paplašina brīvību veikt uzņēmējdarbību attiecībā uz uzņēmumiem vai sabiedrībām, kuras izveidotas saskaņā ar kādas dalībvalsts tiesību aktiem un kuru juridiskā adrese, galvenā vadība vai galvenā uzņēmējdarbības vieta ir Eiropas Savienībā ( 12 ).

36.

Ņemot vērā, ka brīvība veikt uzņēmējdarbību ir paredzēta, lai ļautu ES valstspiederīgajam stabili un ilgstoši piedalīties citas dalībvalsts saimnieciskajā dzīvē, kura nav viņa izcelsmes valsts, un gūt no tā labumu, uzņēmējdarbības jēdziens LESD noteikumu par brīvību veikt uzņēmējdarbību izpratnē tādējādi ietver faktisku saimnieciskās darbības veikšanu, izmantojot pastāvīgu uzņēmumu šajā valstī uz nenoteiktu laiku. Saskaņā ar Tiesas viedokli šāda brīvība paredz attiecīgā uzņēmuma faktisku dibināšanu uzņēmējā dalībvalstī un reālas saimnieciskas darbības veikšanu tajā ( 13 ).

37.

Tiesa ir norādījusi, ka kuģa reģistrācija ne vienmēr nozīmē uzņēmējdarbības veikšanu LESD izpratnē, it īpaši gadījumā, ja kuģis netiek izmantots saimnieciskās darbības veikšanai vai ja reģistrācijas pieteikumu ir iesniegusi tāda persona vai pieteikums iesniegts tādas personas vārdā, kas nav reģistrēta attiecīgajā dalībvalstī un kurai nav nolūka reģistrēties attiecīgajā dalībvalstī. Tomēr, ja kuģis tiek izmantots kā līdzeklis saimnieciskās darbības veikšanai, kurai ir vajadzīgs pastāvīgs uzņēmums attiecīgajā dalībvalstī, šā kuģa reģistrācija nav nošķirama no brīvības veikt uzņēmējdarbību ( 14 ).

38.

Tādējādi no iesniedzējtiesas izklāstītajiem faktiem izriet, ka šajā gadījumā LESD 49. un 54. pants ir piemērojami. Šajā saistībā četriem līdzīpašniekiem piederošie Zviedrijas kuģniecības uzņēmumi reģistrēja četrus kuģus DSKR un par kuģu vadošo īpašnieku noteica VAS Shipping – Dānijā reģistrētu uzņēmumu, kas pilnībā pieder Zviedrijas uzņēmumam. Turklāt četrus attiecīgos kuģus izmanto, lai četru līdzīpašnieku kuģniecības uzņēmumi īstenotu saimniecisko darbību.

39.

Neraugoties uz lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu izteikto apgalvojumu par brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojuma esamību ( 15 ), ir lietderīgi izpētīt, vai šāds ierobežojums pastāv. Vispirms es izklāstīšu Tiesai iesniegtos apsvērumus, kam sekos judikatūra par jēdzienu “ierobežojums”. Pēc tam es ierosinu izskatīt šo jēdzienu attiecīgās lietas kontekstā.

40.

Ierosinu vispirms apkopot Komisijas apsvērumus par šo jautājumu. Galu galā tieši šie apsvērumi ierosināja Tiesas rakstveidā uzdoto jautājumu un līdz ar to pārējo pušu un ieinteresēto personu apsvērumus par šo jautājumu.

41.

Komisija uzskata, ka jautājums, kas jāuzdod, lai novērtētu, vai valsts pasākums ir brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojums, ir šāds – vai jauniem saimnieciskās darbības subjektiem saskaņā ar valsts tiesību aktiem noteikts pienākums – šajā gadījumā darba atļauja trešo valstu valstspiederīgajiem – apgrūtina piekļuvi tirgum un vai tas tiem liegtu iespēju efektīvi konkurēt ar jau reģistrētiem saimnieciskās darbības subjektiem ( 16 ). Komisijas ieskatā pasākums ne vienmēr nozīmē ierobežojumu LESD 49. panta izpratnē tikai tāpēc, ka ekonomiskās priekšrocības un stimuls veikt saimniecisko darbību ir mazāki nekā tad, ja pasākums netiktu piemērots. Ja nav saskaņošanas, dalībvalstis principā ir kompetentas regulēt saimnieciskās darbības veikšanu savā teritorijā, un, ja pasākums nav juridiski vai faktiski diskriminējošs, tas būtu jāuzskata par brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojumu tikai tad, ja tas ietekmē piekļuvi tirgum ( 17 ). Šajā saistībā Komisija atsaucas uz 1994. gada 14. jūlija spriedumu lietā Peralta (C‑379/92, EU:C:1994:296, 34. punkts), kurā Tiesa norādīja, ka, ja nav saskaņošanas, dalībvalsts var tieši vai netieši paredzēt tai specifiskus tehniskos noteikumus, kas var nebūt sastopami citās dalībvalstīs. Saskaņā ar Tiesas teikto “grūtības, kas šiem uzņēmumiem varētu rasties šādā situācijā, neietekmē brīvību veikt uzņēmējdarbību [..]. Pamatā šīs grūtības pēc būtības neatšķiras no tām, kuras var rasties, ņemot vērā atšķirības starp valstu tiesību aktiem, kas regulē, piemēram, darbaspēka izmaksas, sociālā nodrošinājuma izmaksas vai nodokļu sistēmu”.

42.

VAS Shipping savos sākotnējos apsvērumos norādīja, ka, ņemot vērā to, ka attiecīgie Dānijas noteikumi attiecas tikai uz kuģiem, kas kuģo ar Dānijas karogu, šie noteikumi kavē vai padara mazāk pievilcīgas LESD līgumā paredzētās Savienības pilsoņu tiesības izmantot brīvību veikt uzņēmējdarbību. Uzņēmums apgalvo, ka valsts pasākumu, kas, piemērojot kriminālsodus, paredz maksimālo ierobežojumu ienākšanas reižu skaitam, ko katru gadu attiecīgās dalībvalsts ostā var veikt tajā reģistrēts kuģis, kurš pieder personām, kas reģistrētas citā dalībvalstī, un kura apkalpi veido trešo valstu valstspiederīgie, nevar nošķirt no kuģa reģistrācijas nosacījumiem attiecīgajā dalībvalstī. Tas jo īpaši skar gadījumus, kad valsts noteikumi attiecas tikai uz kuģiem, kas reģistrēti attiecīgajā dalībvalstī, turpretī kuģi, kas tajā nav reģistrēti, var brīvi un bez ierobežojumiem iebraukt tās ostās neatkarīgi no apkalpes locekļu valstspiederības.

43.

VAS Shipping uzskata, ka ierobežojums, kas noteikts Likuma par ārvalstniekiem 13. panta 1. punkta otrajā teikumā, lasot to kopsakarā ar Noteikumu par ārvalstniekiem 33. panta 1. punkta 4. apakšpunktu, ir līdzvērtīgs ierobežojumam, ko Tiesa konstatēja 2004. gada 14. oktobra spriedumā lietā Komisija/Nīderlande (C‑299/02, EU:C:2004:620), jo šie noteikumi nozīmē to, ka Zviedrijā reģistrētiem kuģu īpašniekiem, kuri plāno reģistrēt savu kuģi DSKR un veikt kuģošanas darbības jūrā Dānijā, vairāk nekā 25 reizes gadā piestājot Dānijas ostās, nav citas iespējas kā pielāgot savu nodarbinātības politiku tādā veidā, lai kuģa apkalpē neiekļautu nevienu Eiropas Savienībā un EEZ neietilpstošu valstu valstspiederīgo. Tas radikāli un būtiski mainītu to nodarbinātības politiku, kas radītu ievērojamus trūkumus un ekonomisku iejaukšanos.

44.

Sākotnējos apsvērumos un atbildē uz Tiesas uzdoto jautājumu VAS Shipping apgalvo, ka neto alga, ko tā maksā trešo valstu valstspiederīgajiem, atbilst Dānijas tiesību aktos paredzētajiem noteikumiem attiecībā uz kuģi, kas reģistrēts DSKR, un ka tā nav zemāka par koplīgumā noteikto.

45.

Atbildot uz Tiesas uzdoto jautājumu, VAS Shipping atzīmē, ka attiecīgo kuģu zviedru līdzīpašnieki darbojas daudzās citās dalībvalstīs, tostarp Zviedrijā. Turklāt VAS Shipping uzskata, ka Komisijas apsvērumi par ierobežojuma esamību un tā pamatojumu ir balstīti uz principiāli kļūdainu Noteikumu par ārvalstniekiem 33. panta 1. punkta 4. apakšpunkta izpratni. Tādējādi VAS Shipping uzsver, ka reģistrācija DSKR vai patiesi jebkurā citā Dānijas kuģniecības reģistrā nav būtiska 25 ienākšanas reižu noteikuma piemērošanai saskaņā ar Noteikumu par ārvalstniekiem 33. panta 1. punkta 4. apakšpunktu. Saskaņā ar šo prasību no 25 ienākšanas reižu noteikuma labumu var gūt tikai starptautiskās satiksmes kuģi neatkarīgi no to reģistrācijas DSKR. Reģistrācija DSKR nenozīmē, ka kuģis tiek klasificēts kā starptautiskās satiksmes kuģis.

46.

VAS Shipping ieskatā starptautiskās satiksmes kuģi tostarp definē tas, ka tas regulāri šķērso starptautiskās robežas un tāpēc de facto nevar būt runas par “darba vietu Dānijā”, kā arī par pielīdzināmību nodarbinātībai krastā Dānijā. Ja kuģis ir klasificēts kā starptautiskās satiksmes kuģis, kuģošanas modelis pēc definīcijas neietver tikai Dāniju, tāpēc nav pamata uzskatīt, ka pastāv stabila vai ilgstoša saikne ar Dāniju. Tādējādi, pieņemot, ka kuģi joprojām tiek klasificēti kā starptautiskās satiksmes kuģi, saikne katrai ienākšanas reizei ostā būtu īslaicīga. Turklāt 25 ienākšanas reižu noteikums neattiecas uz iekšzemes pārvadājumiem.

47.

VAS Shipping uzskata, ka saskaņā ar 2004. gada 14. oktobra spriedumu lietā Komisija/Nīderlande (C‑299/02, EU:C:2004:620, 19. un 32. punkts) jēdziens “brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojums” ir plašāks par kuģa reģistrācijas brīdi, kā to apgalvo Komisija. Šķēršļus, kas ietekmē pastāvīgu kuģa pārvaldību, var uzskatīt arī par ierobežojumu.

48.

Dānijas valdība savos sākotnējos apsvērumos uzskata, ka jautājums šajā lietā ir plašāks par LESD 49. panta vienkāršu piemērošanu un attiecas uz to, vai dalībvalstis var pieprasīt trešo valstu valstspiederīgajiem iegūt darba atļauju, ja viņi ilgstoši strādā mītnes valstī. Pēc šīs valdības domām, Dānijā reģistrēta kuģa ienākšanas reižu Dānijas ostās skaitam un biežumam ir būtiska nozīme, lai novērtētu, cik lielā mērā kuģa apkalpes locekļi strādā Dānijā. Ja tas notiek reti, nevar pieņemt, ka tas būtiski ietekmē Dānijas darba tirgu. No otras puses, kad kuģa apkalpes locekļi piestāšanas laikā Dānijas ostās regulāri veic tādus uzdevumus kā preču iekraušana un izkraušana, fakts, ka apkalpes locekļi ir trešo valstu valstspiederīgie, iespējams, ietekmē Dānijas darba tirgus stabilitāti. Prasība par darba atļauju izriet no tā, cik reižu katrs kuģis ienāk Dānijas ostās, nevis no tā, cik reižu katrs kuģa apkalpes loceklis, kurš ir trešās valsts valstspiederīgais, ir uz kuģa, kas ienāk Dānijas ostās. Tas tāpēc, ka ienākšanas reižu skaits kuģim ar trešo valstu apkalpes locekļiem ietekmē brīdi, kad tiek uzskatīts, ka kuģim ir pietiekami stabila un regulāra saikne ar Dānijas darba tirgu kā darba vietu, un tāpēc tiek pieprasīts, lai šā kuģa darbiniekiem būtu darba atļauja saskaņā ar Dānijas tiesību aktiem. Turklāt, lai pārbaudītu, cik reižu apkalpes locekļi, kuri, iespējams, gada laikā ir strādājuši ar dažādiem kuģiem, ir ieradušies ostā, būtu nepieciešama plaša un nevajadzīga reģistrācija. Minētā valdība uzskata, ka minimālais 25 reižu ienākšanas slieksnis viena gada laikā ir līdzsvarota robeža attiecībā uz to, lai noteiktu, kad kuģis Dānijas ostās ienāk tik regulāri, ka tā apkalpes locekļus, kas ir trešo valstu valstspiederīgie, var uzskatīt par pietiekami stabili piesaistītiem Dānijas darba tirgum un tādējādi pakļautiem prasībai par darba atļauju.

49.

Dānijas valdība, atbildot uz Tiesas uzdoto jautājumu, piekrīt Komisijas nostājai, kas izklāstīta šo secinājumu 41. punktā. Turklāt tā uzskata, ka 2004. gada 5. oktobra spriedumu lietā CaixaBank France (C‑442/02, EU:C:2004:586, 12. punkts) varētu interpretēt kā tādu, ka, lai konstatētu brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojumu, ir jābūt nopietnam šķērslim veikt darbības, kas ietekmē piekļuvi tirgum. Tādējādi minētā valdība uzskata: tā kā dalībvalstis principā ir kompetentas regulēt saimnieciskās darbības veikšanu savā teritorijā un – ja pasākums nav juridiski vai faktiski diskriminējošs –, tas būtu jāuzskata par brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojumu tikai tad, ja tas ietekmē piekļuvi tirgum. Dānijas valdība uzskata, ka 2011. gada 29. marta spriedums lietā Komisija/Itālija (C‑565/08, EU:C:2011:188) par juristu piemērojamiem maksimālajiem tarifiem apliecina, ka valsts noteikumi, kas neietekmē iespēju konkurēt, nav brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojums saskaņā ar LESD 49. pantu. Pēc šīs valdības domām, ja saimnieciskās darbības subjektam ir bijusi ( 18 ) piekļuve tirgum, tam jādarbojas ar tādiem pašiem nosacījumiem kā citiem operatoriem. Tiklīdz operators ir piekļuvis tirgum, to var aizsargāt tikai pret tiešu un netiešu diskrimināciju ( 19 ). Tāpēc Dānijas valdība uzskata, ka pamatlietā izskatāmais valsts pasākums neliedz jaunpienācējiem efektīvi konkurēt ar Dānijas jūrniecības uzņēmumiem un ka tas nav ierobežojums saskaņā ar LESD 49. pantu.

50.

Nīderlandes valdība, atbildot uz Tiesas uzdoto jautājumu, arī piekrīt Komisijas nostājai par ierobežojuma esamību saskaņā ar LESD 49. pantu. Sākotnējos apsvērumos Nīderlandes valdība uzskatīja, ka LESD 79. panta 5. punkts ļauj Dānijai pieprasīt darba atļaujas, tiklīdz apkalpes locekļi iesaistās Dānijas darba tirgū – proti, viņi regulāri ierodas Dānijas ostās –, un tādējādi Dānija kontrolē trešo valstu valstspiederīgo skaitu tās teritorijā. Ņemot vērā, ka prasību par darba atļauju attiecīgajai darbībai reglamentē valsts tiesību akti, Nīderlandes valdība apšauba, vai pārbaude saskaņā ar LESD 49. pantu ir piemērota.

51.

Sākumā es vēlos uzsvērt, ka šī lieta neattiecas uz nodokļu tiesībām, kurās skaidri tiek ievēroti nedaudz atšķirīgi noteikumi attiecībā uz jēdzienu “brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojums” saskaņā ar LESD 49. pantu. Es atsaucos uz šo judikatūru, jo Komisija savos apsvērumos ( 20 ) ir norādījusi, ka dažkārt Tiesa neatsaucas uz pārbaudi, kas noteikta tās 1993. gada 31. marta spriedumā lietā Kraus (C‑19/92, EU:C:1993:125, 32. punkts) un 2004. gada 5. oktobra spriedumā lietā CaixaBank France (C‑442/02, EU:C:2004:586, 11. punkts), bet drīzāk salīdzina pasākumu ietekmi uz vietējiem un ārvalstu operatoriem. Tomēr, kā tas mēdz notikt, lielāko daļu nodokļu pasākumu veido (vismaz vienā ziņā) uzņēmējdarbības veikšanas ierobežojumi, jo pēc definīcijas pat vispārpiemērojama nodokļu pasākuma esamība ietekmē uzņēmuma spēju veikt uzņēmējdarbību attiecīgajā dalībvalstī. Tāpēc nodokļu lietas, ciktāl tās attiecas uz brīvību veikt uzņēmējdarbību, var uzskatīt par sui generis.

52.

Lai gan pašlaik brīvības veikt uzņēmējdarbību jomā nav ekvivalenta “saprātīguma principa” pieejai, kuru Tiesa pieņēma 1993. gada 24. novembra spriedumā lietā Keck un Mithouard (C‑267/91 un C‑268/91, EU:C:1993:905) ( 21 ) attiecībā uz preču brīvu apriti un ar kuru nošķir noteikumus, kas ietekmē pašas preces, un noteikumus, kas ietekmē to pārdošanas kārtību ( 22 ) – judikatūrā tomēr var atrast noteiktas atšķirības attiecībā uz brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojuma jēdzienu atkarībā no attiecīgo noteikumu veida.

53.

Šajā saistībā Tiesa ir norādījusi, ka pašreizējā ES nodokļu tiesību aktu saskaņošanas stāvoklī dalībvalstīm ir noteikta autonomija. Fiskālā autonomija nozīmē, ka dalībvalstis, piemēram, var brīvi noteikt nosacījumus un nodokļu līmeni dažāda veida uzņēmumiem, kurus izvēlējušās valsts sabiedrības vai personālsabiedrības, kas darbojas ārvalstīs, ar nosacījumu, ka pret šādām sabiedrībām vai personālsabiedrībām neattiecas diskriminējoši salīdzinājumā ar salīdzināmiem valsts uzņēmumiem ( 23 ).

54.

Ar nodokļiem nesaistītās jomās saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 49. pants nepieļauj nekādus valsts pasākumus, kuri, pat ja tos piemēro bez diskriminācijas pilsonības dēļ, var kavēt vai padarīt mazāk pievilcīgu LESD līgumā paredzēto ES pilsoņu brīvību veikt uzņēmējdarbību ( 24 ).

55.

Komisija un it īpaši Dānijas valdība apšauba jēdziena “pasākumi, kas “kavē vai padara mazāk pievilcīgu” brīvības veikt uzņēmējdarbību īstenošanu, piemērošanas jomu un to praktisku piemērošanu šajā tiesvedībā.

56.

Jau sākumā jāuzsver, ka dalībvalsts noteikumi nenozīmē ierobežojumu LESD izpratnē tikai tāpēc, ka citas dalībvalstis savā teritorijā piemēro mazāk stingrus vai komerciāli izdevīgākus noteikumus ( 25 ). Turklāt, tā kā nav pamatlietā aplūkojamo darbību saskaņojuma, principā joprojām dalībvalstu kompetencē ir noteikt šo darbību veikšanu. Tomēr, īstenojot savas pilnvaras šajā jomā, dalībvalstīm ir jāievēro LESD paredzētās pamatbrīvības ( 26 ).

57.

Tiesa ir norādījusi, ka jēdziens “ierobežojums” saskaņā ar LESD 49. pantu it īpaši attiecas uz dalībvalsts veiktiem pasākumiem, kas, lai arī tiek piemēroti bez atšķirības ( 27 ), ietekmē piekļuvi tirgum ( 28 ). Jautājums, kas šajā lietā ir jāuzdod, it īpaši, ņemot vērā Dānijas valdības un Komisijas apsvērumus ( 29 ), ir tāds – vai tikai pasākumi, kas kavē vai apgrūtina sākotnējo piekļuvi vai jaunu tirgus dalībnieku piekļuvi, vai ir diskriminējoši, nozīmē brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojumu.

58.

Acīmredzami šķēršļi brīvībai veikt uzņēmējdarbību – un patiešām arī piekļuvei jebkuram tirgum – ir valsts tiesību aktos noteiktās prasības, lai iegūtu atļauju veikt uzņēmējdarbību dalībvalstī vai veikt noteiktu darbību. Šajā saistībā saskaņā ar pastāvīgo judikatūru valsts noteikumi, kas paredz, ka citas dalībvalsts uzņēmuma dibināšana ir atkarīga no iepriekšējas atļaujas izsniegšanas, ir brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojums saskaņā ar LESD 49. pantu, jo tas var kavēt attiecīgā uzņēmuma brīvību veikt uzņēmējdarbību, liedzot tam brīvi veikt savu darbību, izmantojot noteiktu uzņēmējdarbības vietu ( 30 ). Jāatzīmē, ka šādas prasības var vienlīdz ietekmēt pilsoņus vai juridiskas personas no reģistrācijas dalībvalsts. Tomēr šādās lietās Tiesa nav pieprasījusi pierādīt jebkāda veida diskriminācijas esamību, lai šajā nolūkā konstatētu ierobežojumu ( 31 ).

59.

2004. gada 5. oktobra spriedums lietā CaixaBank France (C‑442/02, EU:C:2004:586), uz kuru atsaucas Komisija un Dānijas valdība, ir pamācošs attiecībā uz jēdzienu “ierobežojums” brīvības veikt uzņēmējdarbību jomā ( 32 ).

60.

Minētajā lietā Tiesa nosprieda, ka Francijas tiesību aktos noteiktais aizliegums attiecībā uz atlīdzību par pieprasījuma noguldījumu kontiem ( 33 ) citu dalībvalstu uzņēmumiem ir nopietns šķērslis to darbību veikšanai ar meitasuzņēmuma starpniecību Francijā un tādējādi ietekmē to piekļuvi tirgum. Saskaņā ar Tiesas teikto aizliegums kavēja ārvalstu sabiedrību meitasuzņēmumiem piesaistīt sabiedrības finanšu līdzekļus, atņemot tiem iespēju efektīvāk konkurēt, izmaksājot atlīdzību par pieprasījuma noguldījumu kontiem, ar uzņēmējdarbības dalībvalstī tradicionāli iedibinātām iestādēm, kurām ir plašs nodaļu tīkls, un līdz ar to tām ir vairāk iespēju piesaistīt sabiedrības finanšu līdzekļus nekā augšminētajiem meitasuzņēmumiem. Attiecīgi minētais aizliegums nozīmēja ierobežojumu LESD 49. panta izpratnē, jo tas liedza citas dalībvalsts kredītiestādēm, kuras vēlējās ienākt kādas dalībvalsts tirgū, iespēju konkurēt, izmaksājot atlīdzību par pieprasījuma noguldījumu kontiem, kas šajā nolūkā bija viena no efektīvākajām metodēm ( 34 ). Šis pasākums tika nosodīts, jo tas praksē faktiski darbojās tādā veidā, kas būtu neizdevīgs jaunpienācējiem tirgū no citām dalībvalstīm.

61.

Uzskatu, ka Tiesa, pamatojoties uz savu tradicionālo judikatūru ( 35 ), pārbaudīja, vai attiecīgās valsts tiesību normas kavēja vai apgrūtināja uzņēmējdarbību attiecīgajā dalībvalstī. Šāds šķērslis vai apgrūtinājums noteikti tiks konstatēts, ja uzņēmums nevar efektīvi konkurēt ar vēsturiskajiem saimnieciskās darbības subjektiem attiecīgās dalībvalsts noteikto pasākumu dēļ, kas rada nopietnus šķēršļus piekļuvei tirgum ( 36 ).

62.

Tomēr, manuprāt, no Tiesas judikatūras izriet, ka pat tad, ja nav faktiskas vai de jure diskriminācijas, jēdziens “ierobežojums” neaprobežojas tikai ar pasākumiem, kas apgrūtina jaunu dalībnieku piekļuvi tirgum. Tāpēc nevar piekrist it īpaši Dānijas valdības un Komisijas apsvērumiem šajā ziņā. 2004. gada 5. oktobra spriedumā lietā CaixaBank France (C‑442/02, EU:C:2004:586), pamatojoties uz šīs lietas apstākļiem, tiek īpaši piemērota ( 37 ) plašā jēdziena “ierobežojums” pārbaude, kas minēta šo secinājumu 53. punktā un ko Tiesa visprecīzāk izklāstīja 1993. gada 31. marta spriedumā lietā Kraus (C‑19/92, EU:C:1993:125, 32. punkts). Tomēr es nesaskatu pārliecinošu iemeslu atkāpties no šīs pārbaudes.

63.

Tādējādi, kaut arī 2004. gada 5. oktobra spriedums lietā CaixaBank France (C‑442/02, EU:C:2004:586) attiecas tieši uz jaunu dalībnieku piekļuvi dalībvalsts tirgum ( 38 ), jēdziens “ierobežojums” ir dinamisks jēdziens, kas ir plašāks par sākotnējo nostiprināšanos dalībvalsts tirgū un attiecas arī uz faktisku darbības veikšanu ( 39 ). Tiesa 1993. gada 31. marta spriedumā lietāKraus (C‑19/92, EU:C:1993:125, 32. punkts) noteica vienotu, plašu un dinamisku jēdziena “ierobežojums” pārbaudi, kas attiecas uz visiem uzņēmējdarbības aspektiem un posmiem ( 40 ) citā dalībvalstī ( 41 ).

64.

Uzskatu, ka tādējādi Tiesai vajadzētu būt piesardzīgai, atsaucoties uz aicinājumu ( 42 ) piemērot jēdziena “ierobežojums” būtībā divas atšķirīgas pārbaudes ( 43 ) atkarībā no attiecīgā uzņēmējdarbības posma. Šajā saistībā es uzskatu, ka robeža starp sākotnējo piekļuvi tirgum, darbības veikšanu tirgū un paplašināšanos tirgū ir konceptuāli neskaidra, un visi mēģinājumi tos nošķirt praksē būs sarežģīti – tie visi var ietilpt jumta terminos “piekļuve tirgum” vai, vēl labāk, “uzņēmējdarbība” ( 44 ).

65.

Turklāt efektīvas konkurences šķēršļu esamība nav obligāts kritērijs saskaņā ar LESD 49. pantu. Tādējādi Tiesa 2019. gada 27. februāra spriedumā lietā Associação Peço a Palavra u.c. (C‑563/17, EU:C:2019:144, 55.–62. punkts) nosprieda, ka prasība uzturēt galveno uzņēmējdarbības vietu attiecīgajā dalībvalstī ir brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojums uzņēmumam, kas reģistrēts saskaņā ar dalībvalsts tiesību aktiem. Minētajā lietā Tiesa – tā vietā, lai konstatētu (efektīvākas) konkurences iespējas ierobežojumu, – uzskatīja, ka brīvība veikt uzņēmējdarbību ietver tiesības pārcelt uzņēmuma galveno uzņēmējdarbības vietu uz citu dalībvalsti, kas – ja šī pārcelšana nozīmē sabiedrības pārveidošanu par sabiedrību, uz kuru attiecas pēdējās dalībvalsts tiesību akti, un tās izcelsmes valstspiederības zaudēšanu, – paredz dibināšanas nosacījumu ievērošanu, kas noteikti pārcelšanas mērķa dalībvalsts tiesību aktos.

66.

Turklāt, neraugoties uz 2004. gada 5. oktobra spriedumā lietā CaixaBank France (C‑442/02, EU:C:2004:586, 12. punkts) sniegto atsauci uz to, ka valsts pasākums, kas aizliedza samaksu par pieprasījuma noguldījumu kontiem, ir “nopietns šķērslis” darbību veikšanai ( 45 ), Tiesa, manuprāt, ir atturējusies no de minimis pieejas piemērošanas brīvas pārvietošanās jomā, saskaņā ar kuru ierobežojumam būtu jārada noteikta ietekme vai jāsasniedz noteikts slieksnis, lai to uzskatītu par būtisku.

67.

Tomēr ir jāuzsver, ka pasākums nav brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojums, ja tā ietekme uz šo brīvību ( 46 ) ir pārāk neskaidra, netieša, nenoteikta, attāla vai hipotētiska ( 47 ). Turklāt jāatgādina, ka brīvība veikt uzņēmējdarbību neattiecas uz pilnībā iekšējām situācijām ( 48 ).

68.

No Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem, kas jāpārbauda iesniedzējtiesai, var secināt, ka saskaņā ar Likuma par ārvalstniekiem 13. panta 1. punktu, lasot to kopsakarā ar Noteikumu par ārvalstniekiem 33. panta 1. punkta 4. apakšpunktu, ja Dānijas kravas kuģis – tātad Dānijas kuģu reģistrā reģistrēts kravas kuģis ( 49 ) – starptautiskās satiksmes ietvaros ienāk Dānijas ostā vairāk nekā 25 reizes, rēķinot par visu iepriekšējo gadu, uz kuģa klāja esošie trešo valstu darbinieki vairs nav atbrīvoti no prasības par darba atļauju. Šajā ziņā apstāklim, ka atsevišķi apkalpes locekļi no trešām valstīm nav atradušies uz šāda kuģa, 25 attiecīgajās reizēs ieejot ostā, šķiet, nav nozīmes. Tādējādi noteikums, šķiet, ir vērsts un kriminālsodi tiek noteikti attiecībā uz tiem dažiem gadījumiem, kad Dānijas ostās starptautiskās satiksmes ietvaros ienāk Dānijā reģistrēti kuģi, uz kuriem ir trešo valstu apkalpes locekļi, kuriem nav Dānijas darba atļauju ( 50 ). Šajā saistībā iesniedzējtiesa lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu norādīja, ka saskaņā ar Retten i Odense (Odenses rajona tiesa) teikto, “tā, kā noteikumi tiek pārvaldīti, izšķiroša bija tikai kuģu ienākšana”.

69.

Turklāt, kaut arī VAS Shipping savos apsvērumos Tiesai ir pūlējies parādīt, ka uz četriem attiecīgajiem kuģiem samaksātā neto darba alga nav zemāka par algām, kas tiek maksātas saskaņā ar koplīgumiem par darba samaksu un darba nosacījumiem attiecībā uz DSKR reģistrētiem kuģiem ( 51 ), manuprāt, un tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai, šķiet, ka nav tiešas saiknes starp algu līmeni un prasību trešo valstu valstspiederīgajiem noteiktos apstākļos iegūt darba atļaujas saskaņā ar Likuma par ārvalstniekiem 13. panta 1. punktu, skatot to kopsakarā ar Noteikumu par ārvalstniekiem 33. panta 1. punkta 4. apakšpunktu ( 52 ).

70.

Tiesai pieejamajos lietas materiālos nav norāžu par to, ka tādiem jūrniecības uzņēmumiem kā VAS Shipping būtu jāpiesaista kāds īpašs darbaspēks ( 53 ). Attiecīgo pasākumu sekas bija tādas, ka šādiem uzņēmumiem noteiktos apstākļos bija pienākums atturēties no līgumu slēgšanas ar trešo valstu apkalpes locekļiem, kuriem nav darba atļauju, vai šādu apkalpes locekļu nolīgšanas. Šāda prasība, manuprāt, varbūt palielinātu darbības izmaksas, it īpaši ar to saistītā administratīvā sloga dēļ.

71.

Visbeidzot, termins “starptautiskā satiksme” parādās Noteikumu par ārvalstniekiem 33. panta 1. punkta 4. apakšpunktā. Tomēr Tiesai iesniegtajos lietas materiālos nav sniegts paskaidrojums par tā nozīmi. Varu tikai pieņemt – un tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai –, ka tas kaut kādā ziņā attiecas uz ESAO Paraugkonvencijas par nodokļu uzlikšanu ienākumiem un kapitālam 3. panta 1. punkta e) apakšpunktā minēto jēdzienu ( 54 ), kurā teikts, ka “termins “starptautiskā satiksme” nozīmē jebkurus pārvadājumus ar kuģi [..], izņemot tos gadījumus, kad kuģi [..] pārvietojas vienīgi Līgumslēdzējas Valsts iekšienē un uzņēmums, kas ekspluatē kuģi [..]nav šīs valsts uzņēmums” ( 55 ).

72.

Jāatzīmē, ka VAS Shipping nav apgalvojusi, ka attiecīgie pasākumi būtu kaut kādā veidā tieši vai netieši diskriminējoši. Šajā saistībā minētie pasākumi, šķiet, tiek piemēroti neatkarīgi no, piemēram, kuģu īpašnieku vai vadošo īpašnieku valstspiederības. Drīzāk VAS Shipping uzskata, ka attiecīgo pasākumu sekas ir tādas, ka Zviedrijas kuģu īpašnieku uzņēmumi, kas plāno reģistrēt savus kuģus DSKR un veikt kuģu īpašnieku darbības Dānijā, tostarp vairāk nekā 25 reizes gada laikā ierasties Dānijas ostās, nav citas izvēles kā tikai pielāgot savu nodarbinātības politiku.

73.

VAS Shipping neapšauba pašu reģistrācijas procesu attiecībā uz četru attiecīgo kuģu iekļaušanu DSKR.

74.

Šajā saistībā saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, īstenojot savas pilnvaras noteikt nosacījumus, kas jāievēro, lai kuģis tiktu reģistrēts to reģistros un tam būtu tiesības kuģot ar to karogu, dalībvalstīm ir jāievēro ES tiesību aktu normas ( 56 ). Šajā saistībā Tiesa 1991. gada 25. jūlija spriedumā lietā Factortame u.c. (C‑221/89, EU:C:1991:320, 23. punkts) norādīja, ka kuģu reģistrācijas nosacījumi nedrīkst radīt šķēršļus brīvībai veikt uzņēmējdarbību. Minētajā lietā Tiesa nosprieda, ka nosacījums, kas paredz, ka kuģa īpašniekiem vai fraktētājiem, ja tie ir fiziskas personas, jābūt noteiktai valstspiederībai, vai, ja tie ir uzņēmumi, tad akcionāriem un direktoriem jābūt attiecīgajai valstspiederībai, ir pretrunā LESD 49. pantam.

75.

VAS Shipping tomēr uzskata, ka attiecīgos pasākumus nevar nošķirt no nosacījumiem, kas saistīti ar kuģa reģistrāciju dalībvalsts kuģu reģistrā un kuģa turpmāku ekspluatāciju attiecīgajā valstī. VAS Shipping ieskatā tas ir īpaši acīmredzami, jo šādi pasākumi attiecas tikai uz kuģiem, kas reģistrēti attiecīgās dalībvalsts kuģu reģistrā, savukārt citā dalībvalstī reģistrēti kuģi var brīvi ienākt Dānijas ostās, un tam, vai to apkalpē ietilpst arī trešo valstu valstspiederīgie, nav nozīmes. Tādējādi VAS Shipping uzskata, ka attiecīgie pasākumi ir brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojums saskaņā ar LESD 49. pantu.

76.

Manuprāt, un tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai, kuģa reģistrācija DSKR nodrošina to, ka šis kuģis iegūst Dānijas valstspiederību un kuģo tikai ar Dānijas karogu. Tādējādi kuģis un tā apkalpe ir pakļauta Dānijas jurisdikcijai ( 57 ), it īpaši darba tiesību un sociālās aizsardzības nosacījumu jomā, tostarp attiecībā uz noteikumiem, kas piemērojami līgumu slēgšanai ar trešo valstu valstspiederīgajiem un viņu nodarbināšanai.

77.

Patiesi, Tiesa 2016. gada 25. februāra spriedumā lietā Stroumpoulis u.c. (C‑292/14, EU:C:2016:116, 65. punkts) atgādināja, ka saskaņā ar UNCLOS 94. panta 1. punktu un minētā panta 2. punkta b) apakšpunktu katra valsts efektīvi īsteno jurisdikciju un kontroli pār kuģiem, kas kuģo ar tās karogu, administratīvajos, tehniskajos un sociālajos jautājumos un it īpaši uzņemas jurisdikciju saskaņā ar saviem iekšējiem likumiem pār katru kuģi, kurš kuģo ar tās karogu, un tā kapteini, virsniekiem un apkalpi attiecībā uz administratīviem, tehniskiem un sociāliem jautājumiem, kas attiecas uz kuģi.

78.

Citos gadījumos Tiesa, protams, ir ievērojusi parastos starptautisko publisko tiesību priekšrakstus un uzskatījusi karoga valsts tiesību aktus par izšķirošiem. Tā, piemēram, 2004. gada 5. februāra spriedumā lietā DFDS Torline (C‑18/02, EU:C:2004:74, 44. punkts) Tiesa nosprieda, ka, ja ir notikusi prettiesiska darbība uz tāda Dānijas kuģa klāja, kurš (tāpat kā šajā lietā aplūkojamie kuģi) ir reģistrēts DSKR, tad “karoga valsts noteikti jāuzskata par vietu, kur prettiesiskā darbība ir nodarījusi kaitējumu” Briseles konvencijas – Briseles regulas priekšgājējas 5. panta 3. punkta izpratnē ( 58 ). Tas pats argumentācijas princips pēc analoģijas ir vienlīdz piemērojams attiecībā uz darba līgumiem un darba atļaujām, ciktāl uz attiecīgo karogu ir piemērojami Dānijas tiesību akti.

79.

Turklāt – un tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai –, šķiet, ka trešo valstu apkalpes locekļi tiek uzskatīti par iesaistītiem Dānijas darba tirgū un tāpēc viņiem ir nepieciešama darba atļauja, jo viņi strādā uz četriem attiecīgajiem kuģiem, ja šie kuģi regulāri ieiet Dānijas ostās ( 59 ).

80.

Ja nav saskaņošanas un atbilstoši tam, kā ir noteikts LESD 79. panta 5. punktā, netiek ietekmētas dalībvalstu tiesības noteikt uzņemšanas apjomu trešo valstu pilsoņiem, kuri to teritorijā ierodas no trešām valstīm, lai meklētu darbu.

81.

Tāpēc es uzskatu, ka Dānijai saskaņā ar LESD 79. panta 5. punktu principā ir tiesības pieprasīt darba atļaujas trešo valstu apkalpes locekļiem, kas nodarbināti uz kuģiem, kas kuģo ar Dānijas karogu un atrodas tās jurisdikcijā un kuri regulāras satiksmes ietvaros ieiet vai kā citādi regulāri piestāj Dānijas ostās. Šķiet, ka faktiski šie apkalpes locekļi, un tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai, tajā brīdī iesaistās Dānijas darba tirgū ( 60 ). Bet ar to vien, ka šie trešo valstu valstspiederīgie strādā uz Dānijā reģistrēta kuģa, kas kuģo ar Dānijas karogu, būtībā pietiek, lai radītu šai dalībvalstij tiesības prasīt – principā, un tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai –, ka šiem darbiniekiem tiek piemēroti vispārējie Dānijas darba likumi, darba standarti un prasība par darba atļauju. Tas tā būtu pat tad, ja šie trešo valstu valstspiederīgie, būdami nodarbināti uz šā Dānijā reģistrētā kuģa, nekad nebūtu kuģojuši Kategatā un nebūtu redzējuši Ēresundu.

82.

Lai gan Noteikumu par ārvalstniekiem 33. panta 1. punkta 4. apakšpunkts, ar kuru starptautiskajā satiksmē esošajiem kuģiem tika noteikts 25 ienākšanas reižu noteikums, ir formulēts kā atbrīvojums no Ārvalstnieku likuma 13. panta 1. punktā noteiktās prasības, ka noteiktiem apkalpes locekļiem ir jāiegūst darba atļaujas, to varētu uzskatīt arī par iepriekšējā noteikuma darbības jomas precizēšanu, tostarp it īpaši attiecībā uz frāzi “regulāri piestāj Dānijas ostās”, kas parādās pēdējā minētajā noteikumā. Šis jautājums galu galā ir jāizlemj iesniedzējtiesai. Tomēr Tiesai iesniegtajos lietas materiālos nav neviena ierosinājuma – un tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai –, ka Likuma par ārvalstniekiem 13. panta 1. punkta vai Noteikumu par ārvalstniekiem 33. panta 1. punkta 4. apakšpunkta nolūks ir paredzēt jebkādus citus ierobežojumus, izņemot pašu prasību par darba atļaujām, kas apgrūtinātu brīvību veikt uzņēmējdarbību ( 61 ).

83.

Šajā saistībā, lai arī VAS Shipping atzīmē, ka attiecīgo kuģu zviedru līdzīpašnieki darbojas daudzās citās dalībvalstīs (tostarp Zviedrijā), tā Tiesai iesniegtajos apsvērumos nav norādījusi saikni starp šo faktu un prasību, ka trešo valstu apkalpes locekļiem uz attiecīgajiem kuģiem ir jābūt Dānijas darba atļaujām. Patiesi, Tiesai iesniegtajos lietas materiālos nav norāžu, ka attiecīgajiem apkalpes locekļiem, strādājot uz attiecīgajiem kuģiem, būtu jāpiemēro prasība par darba atļauju citā dalībvalstī. Kā jau norādīju, ņemot vērā, ka LESD 79. panta 5. punktā ir tieši paredzēts, ka netiek ietekmētas dalībvalstu tiesības noteikt uzņemšanas apjomu trešo valstu pilsoņiem, kuri to teritorijā ierodas, lai meklētu darbu, tikai fakts, ka valsts tiesību aktos ir noteikta prasība trešās valsts valstspiederīgajiem iegūt darba atļauju, lai strādātu uz kuģa, kas kuģo ar šīs dalībvalsts karogu, vai ka nodarbināt šādu personu bez nepieciešamās darba atļaujas ir noziedzīgs nodarījums, pats par sevi nav uzņēmējdarbības ierobežojums saskaņā ar LESD 49. pantu.

84.

Manuprāt, lai arī Kraus pārbaudei ir ļoti plašs mērogs, valsts tiesību aktos noteiktās prasības trešo valstu valstspiederīgajiem iegūt darba atļauju ietekme uz brīvību veikt uzņēmējdarbību pati par sevi ir pārāk netieša, lai to uzskatītu par šīs brīvības ierobežojumu. Tāpēc es neuzskatu, ka attiecīgie pasākumi – un tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai –, kas mīkstina vai padara elastīgākas šīs valsts tiesību normas, ir brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojums, ja lietā nav pierādījumu par jebkādu papildu ierobežojošu ietekmi uz uzņēmējdarbību, kas izriet no 25 ienākšanas reižu noteikuma.

85.

Tomēr, ja Tiesa uzskatītu, ka attiecīgie pasākumi ir brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojums, ir jāizvērtē, vai tie ir pamatoti. Ierosinu tagad atsevišķi pārbaudīt, vai šāds pasākums varētu būt pamatots.

86.

Ja nav ES saskaņošanas pasākumu, brīvību veikt uzņēmējdarbību var ierobežot ar valstu noteikumiem, kas pamatoti ar LESD 52. panta 1. punktā minētajiem iemesliem, vai ar primāriem vispārējo interešu apsvērumiem. Tādējādi saskaņā ar LESD 52. panta 1. punktu, ja ierobežojums izriet no pasākuma, kas diskriminē pilsonības dēļ, to var pamatot ar sabiedriskās kārtības, sabiedrības drošības vai sabiedrības veselības apsvērumiem. Ja šādas diskriminācijas nav, ierobežojumu var pamatot arī ar primāriem vispārējo interešu apsvērumiem. Šajā saistībā dalībvalstīm ir jāizlemj par līmeni, kādā tās plāno nodrošināt LESD 52. panta 1. punktā noteikto mērķu un vispārējo interešu aizsardzību, kā arī par veidu, kādā šis līmenis jābūt jāsasniedz. Tomēr dalībvalstis to var izdarīt tikai Līguma noteiktajās robežās un it īpaši tām jāievēro samērīguma princips, kas paredz, ka pieņemtajiem pasākumiem jābūt atbilstošiem, lai nodrošinātu izvirzītā mērķa sasniegšanu un nepārsniegtu to, kas vajadzīgs šim nolūkam ( 62 ).

87.

Attiecībā uz izskatāmo pasākumu mērķi, šajā jautājumā pastāv zināmas domstarpības. Saskaņā ar VAS Shipping teikto nav iespējams noteikt mērķi attiecībā uz 25 ienākšanas reižu ierobežojumu. Uzņēmums apgalvo, ka noteikums tika ieviests pēc Dānijas Kuģu īpašnieku federācijas pieprasījuma, lai Dānijas kuģus padarītu konkurētspējīgākus. Lai gan tiesību aktos, šķiet, ir ņemta vērā šī nostāja, nav iespējams objektīvi noteikt attiecīgā noteikuma mērķi. Ja mērķis ir padarīt Dānijas kuģus konkurētspējīgus, VAS Shipping atzīmē, ka ekonomiskie iemesli nav likumīgi (atbilstoši) apsvērumi. Dānijas un Nīderlandes valdības un Komisija tomēr uzskata, ka attiecīgo pasākumu pamatā ir vēlme izvairīties no traucējumiem darba tirgū.

88.

No 2018. gada 14. novembra sprieduma lietā Danieli & C. Officine Meccaniche u.c. (C‑18/17, EU:C:2018:904, 48. punkts) un 2014. gada 11. septembra sprieduma lietā Essent Energie Productie (C‑91/13, EU:C:2014:2206, 51. punkts) skaidri izriet, ka vēlme izvairīties no traucējumiem darba tirgū ir primārs vispārējo interešu apsvērums.

89.

Lai gan iesniedzējtiesa sava lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu 23. punktā atsaucās uz šo judikatūru, tā nav pati skaidri norādījusi ( 63 ) attiecīgo pasākumu mērķus. Tādējādi tas ir jautājums, kas jāpārbauda un jānovērtē iesniedzējtiesai.

90.

Attiecībā uz jautājumu par pasākumu piemērotību un samērīgumu, lai nodrošinātu noteikto mērķi novērst traucējumus darba tirgū, VAS Shipping apgalvo, ka, ņemot vērā, ka 25 ienākšanas reižu ierobežojums gadā attiecas tikai uz kuģiem, kas reģistrēti DSKR, savukārt citās valstīs reģistrēti kuģi var regulāri ienākt Dānijas ostās bez ierobežojumiem neatkarīgi no tā, vai to apkalpi veido trešo valstu valstspiederīgie, vai ne, ir ļoti grūti apgalvot, vai noteikums ir samērīgs, lai aizsargātu Dānijas darba tirgu. Atkāpe attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem, ja ienākšanas reižu skaits ir mazāks par 25, atbrīvo šos valstspiederīgos no prasības iegūt darba atļauju tikai darbam uz kuģiem. Prasība par darba atļauju joprojām attiecas uz attiecīgajiem darbiniekiem, kuri var strādāt piestātnēs, ostas teritorijā un uz sauszemes vispār, kā arī uz citiem Dānijas kuģiem.

91.

VAS Shipping turklāt apgalvo, ka prasība par darba atļauju, kad ienākšanas reižu skaits pārsniedz 25, tāpēc ir lieka, jo noteiktais mērķis nodrošināt darba tirgus stabilitāti un izvairīties no traucējumiem jau ir pilnībā sasniegts ar vispārējiem noteikumiem par vīzām, uzturēšanās atļaujām un darba atļaujām. Attiecīgie darbinieki nedrīkst pamest kuģi un palikt Dānijā vai – it īpaši – tur strādāt. Tādējādi darba tirgus aizsardzībai ir piemērotāki instrumenti. VAS Shipping uzskata, ka valsts pasākums ir nesamērīgs. Ierobežojumus, kuru mērķis ir aizsargāt valsts darba tirgu pret algu konkurenci, Tiesa ir atzinusi par tādiem, kas pārsniedz nepieciešamo, ja dalībvalstī esošais atalgojuma līmenis, kuru ar ierobežojumiem vēlas nodrošināt, nav saistīts ar dzīves dārdzību, kas valda valstī, uz kuru attiecas ierobežojumi ( 64 ).

92.

Manuprāt un ņemot vērā LESD 79. panta 5. punktu, dalībvalsts tiesību aktos noteiktā prasība, ka trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri iesaistās tās darba tirgū, ir jābūt darba atļaujai, lai novērstu traucējumus šajā tirgū, ir piemērots un samērīgs pasākums. Vēlreiz uzsveru, ka, strādājot uz kuģa, kas kuģo ar kādas dalībvalsts karogu, trešo valstu valstspiederīgie ietilpst šīs dalībvalsts jurisdikcijā un tādējādi principā ir pakļauti tās noteikumiem par darba tiesībām un darba atļaujām, kā to paredz LESD 79. panta 5. punkts. Šajā ziņā nav nozīmes tam, ka uz kuģiem, kas kuģo ar citas valsts karogu, neattiecas 25 ienākšanas reižu noteikums – tas tā ir vienkārši tāpēc, ka uz tiem neattiecas Dānijas tiesību akti šajā jautājumā.

93.

Turklāt trešās valsts apkalpes loceklim nav jāizkāpj no attiecīgā kuģa vai jāstrādā uz sauszemes attiecīgajā dalībvalstī, lai uz viņu attiektos karoga valsts noteikumi. Lai gan 25 ienākšanas reižu noteikuma piemērošanu izraisa kuģa ienākšana Dānijas ostās (atšķirībā no atsevišķiem apkalpes locekļiem) un pat ja iesniedzējtiesa nav sniegusi reālu skaidrojumu par šā noteikuma mērķi, šķiet ( 65 ), ka tas vienkārši regulē to noteikumu ( 66 ), ka trešo valstu valstspiederīgajiem vajadzētu būt darba atļaujām, kas, manuprāt, pats par sevi ir piemērots un samērīgs noteikums.

94.

Citiem vārdiem sakot, Dānijai bija tiesības noteikt prasību par darba atļauju attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri ir nodarbināti uz kuģiem, kas kuģo ar Dānijas karogu, saskaņā ar LESD 79. panta 5. punktu. Tas, ka tā noteica izņēmumu no šī noteikuma ar 25 ienākšanas reižu noteikumu, nemazina apstākli, ka Dānijai ir tiesības – pamatojoties jau uz kuģu reģistrācijas Dānijā faktu – noteikt šāda veida prasību. Jau minēto iemeslu dēļ šis pasākums nav brīvības veikt uzņēmējdarbību “ierobežojums” LESD 49. panta izpratnē, un, ja tas (pretēji manam uzskatam) ir, tad tas var tikt neatkarīgi pamatots kā piemērots un samērīgs līdzeklis Dānijas darba tirgus aizsardzībai, kā to atļauj LESD 79. panta 5. punkts.

95.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, tādējādi uzskatu, ka Tiesai uz Østre Landsret (Austrumu reģiona apelācijas tiesa, Dānija) uzdoto prejudiciālo jautājumu būtu jāatbild šādi:

LESD 49. pants, lasot to kopsakarā ar LESD 79. panta 5. punktu, neliedz tādus dalībvalsts tiesību aktus, saskaņā ar kuriem trešo valstu valstspiederīgajiem, kas ietilpst tāda kuģa apkalpē, kurš kuģo ar dalībvalsts karogu un pieder kuģa īpašniekam, kas ir citas Savienības dalībvalsts pilsonis, ir jābūt darba atļaujai, ja vien kuģis nav ienācis dalībvalsts ostās vairāk kā 25 reizes, rēķinot par visu iepriekšējo gadu.