1

Ar apelācijas sūdzību Algebris (UK) Ltd un Anchorage Capital Group LLC lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2019. gada 10. oktobra rīkojumu Algebris (UK) un Anchorage Capital Group/VNV (T‑2/19, nav publicēts, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais rīkojums”, EU:T:2019:741), ar kuru minētā tiesa kā nepieņemamu noraidīja šo sabiedrību prasību atcelt atteikumu veikt Banco Popular Español SA (turpmāk tekstā – “Banco Popular”) ex post galīgo vērtējumu, ko esot izteikusi Vienotā noregulējuma valde (VNV) un par ko šīs sabiedrības esot tikušas informētas ar 2018. gada 18. decembra vēstuli.

2

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 806/2014 (2014. gada 15. jūlijs), ar ko izveido vienādus noteikumus un vienotu procedūru kredītiestāžu un noteiktu ieguldījumu brokeru sabiedrību noregulējumam, izmantojot vienotu noregulējuma mehānismu un vienotu noregulējuma fondu, un groza Regulu (ES) Nr. 1093/2010 (OV 2014, L 225, 1. lpp.), 64. apsvērumā ir teikts:

“Ir svarīgi, lai zaudējumi tiktu atzīti tad, kad vienība kļūst maksātnespējīga. Tādu vienību aktīvu un saistību novērtēšanai, kas kļūst maksātnespējīgas, būtu jābalstās uz godīgiem, piesardzīgiem un reālistiskiem pieņēmumiem noregulējuma instrumentu piemērošanas brīdī. Tomēr, veicot novērtēšanu, vienības finansiālajam stāvoklim nevajadzētu ietekmēt saistību vērtību. Steidzamības apsvērumu dēļ būtu jāparedz, ka Valde var ātri novērtēt tādas vienības aktīvus un saistības, kas kļūst maksātnespējīga. Šim novērtējumam vajadzētu būt provizoriskam, un tas būtu jāizmanto tikai līdz brīdim, kad ir veikta neatkarīga novērtēšana.”

3

Regulā Nr. 806/2014 ir ietverts 20. pants “Vērtēšana noregulējuma nolūkā”, kurā ir noteikts:

“1.   Pirms Valde lemj par noregulējuma darbības veikšanu vai attiecīgo kapitāla instrumentu norakstīšanas vai konvertācijas pilnvaru īstenošanu, tā nodrošina 2. pantā minētas vienības aktīvu un saistību objektīvu, piesardzīgu un reālistisku vērtējumu, ko veic persona, kas ir neatkarīga no jebkādām publiskām iestādēm, tostarp no Valdes un valsts noregulējuma iestādes, un no attiecīgās vienības.

2.   Ievērojot 15. punktu, ja ir izpildītas visas 1. un 4. līdz 9. punktā izklāstītās prasības, vērtējumu uzskata par galīgu.

3.   Ja neatkarīgs vērtējums atbilstoši 1. punktam nav iespējams, Valde saskaņā ar šā panta 10. punktu var veikt 2. pantā minētās vienības aktīvu un saistību provizorisku vērtējumu.

4.   Vērtēšanas mērķis ir noteikt 2. pantā minētās vienības, kas atbilst 16. un 18. pantā minētajiem noregulējuma nosacījumiem, aktīvu un saistību vērtību.

5.   Vērtēšanas nolūki ir:

[..]

6.   Neskarot [Eiropas] Savienības valsts atbalsta regulējumu, vērtējums attiecīgā gadījumā pamatojas uz piesardzīgiem pieņēmumiem, tostarp attiecībā uz saistību neizpildes rādītājiem un zaudējumu līmeni. Vērtējumā netiek izdarīts pieņēmums, ka 2. pantā minētajai vienībai nākotnē varētu tikt sniegts jebkāds ārkārtas finansiālais atbalsts no publiskā sektora līdzekļiem, centrālās bankas ārkārtas likviditātes palīdzība vai centrālās bankas likviditātes palīdzība ar nestandarta nosacījumiem attiecībā uz nodrošinājumu, termiņu un procentu likmi, sākot no brīža, kad veikta noregulējuma darbība vai īstenotas pilnvaras norakstīt vai konvertēt attiecīgos kapitāla instrumentus. [..]

[..]

7.   Vērtējumu papildina ar šādu informāciju, kas reģistrēta 2. pantā minētās vienības grāmatvedības datu uzskaitē un dokumentācijā:

[..]

9.   [Vērtējumā] norāda kreditoru apakšiedalījumu kategorijās atbilstoši 17. pantā minētajai prasījumu apmierināšanas secībai un novērtē, kāds režīms katrai akcionāru un kreditoru kategorijai varētu tikt piemērots, ja 2. pantā minēto vienību likvidētu saskaņā ar parasto maksātnespējas procedūru. Minētais novērtējums neskar 15. panta 1. punkta g) apakšpunktā minētā principa piemērošanu.

10.   Ja situācijas steidzamības dēļ vai nu nav iespējams izpildīt 7. un 9. punkta prasības, vai piemēro 3. punktu, veic provizorisku vērtējumu. Provizoriskais vērtējums atbilst 4. punkta prasībām un, ciktāl tas konkrētajos apstākļos ir praktiski iespējams, 1., 7. un 9. punkta prasībām.

Pirmajā daļā minētajā provizoriskajā vērtējumā ar atbilstīgu pamatojumu iekļauj rezerves papildu zaudējumiem.

11.   Vērtējumu, kas neatbilst visām 1. un 4. līdz 9. punktā izklāstītajām prasībām, uzskata par provizorisku vērtējumu līdz brīdim, kamēr 1. punktā minētā neatkarīg[ā] persona ir veikusi novērtējumu, kas pilnīgi atbilst visām šajos punktos noteiktajām prasībām. Minēto ex post galīgo vērtējumu veic, cik drīz vien iespējams. To var veikt atsevišķi no 16., 17. un 18. punktā minētā vērtējuma vai vienlaikus ar to, un abus vērtējumus var veikt viena un tā pati neatkarīgā persona, taču tie ir divi atsevišķi vērtējumi.

Ex post galīgā vērtējuma nolūki ir:

12.   Ja ex post galīgajā vērtējumā 2. pantā minētās vienības neto aktīvu vērtības aplēse ir augstāka nekā [..] minētās vienības neto aktīvu vērtības aplēse provizoriskajā vērtējumā, tad Valde var pieprasīt valsts noregulējuma iestādei:

13.   Neatkarīgi no šā panta 1. punkta provizorisks vērtējums, kas izdarīts saskaņā ar 10. un 11. punktu, der par pamatu tam, lai Valde lemtu par noregulējuma darbībām, tostarp dodot norādījumus valsts noregulējuma iestādēm pārņemt kontroli pār iestādi, kura kļūst maksātnespējīga, vai par attiecīgo kapitāla instrumentu norakstīšanas vai konvertēšanas pilnvaru īstenošanu.

14.   Valde nosaka un uztur spēkā kārtību, kādā tiek nodrošināts, ka iekšējās rekapitalizācijas instrumenta piemērošanas novērtēšana saskaņā ar 27. pantu un šā panta 1. līdz 15. punktā minētā vērtēšana pamatojas uz tādu informāciju par noregulējamās iestādes aktīviem un saistībām, kas ir pēc iespējas atjaunināta un pilnīga.

15.   Vērtējums ir Valdes lēmuma par noregulējuma instrumenta piemērošanu vai par noregulējuma pilnvaru īstenošanu vai lēmuma par kapitāla instrumentu norakstīšanas vai konvertēšanas pilnvaru īstenošanu neatņemama sastāvdaļa. Uz pašu vērtējumu neattiecas atsevišķas pārsūdzības tiesības tiesā, bet to var pārsūdzēt kopā ar Valdes lēmumu.

16.   Lai novērtētu, vai akcionāriem un kreditoriem būtu piemērots labāks režīms, ja noregulējamā iestāde būtu sākusi parasto maksātnespējas procedūru, Valde nodrošina, ka cik vien iespējams drīz pēc noregulējuma darbības vai darbību veikšanas 1. punktā minētā neatkarīg[ā] persona veic vērtēšanu. Šī vērtēšana ir atšķirīga no vērtēšanas, ko veic saskaņā ar 1. līdz 15. punktu.

17.   Šā panta 16. punktā minētajā vērtēšanā nosaka:

[..]”

4

Tiesvedības priekšvēsture ir izklāstīta pārsūdzētā rīkojuma 1.–20. punktā, un šīs tiesvedības vajadzībām to var apkopot šādi.

5

Apelācijas sūdzības iesniedzējas Algebris (UK) un Anchorage Capital Group ir ieguldījumu fondu pārvaldītāji, kuriem piederēja dažāda veida Banco Popular kapitāla instrumenti, kad attiecībā uz pēdējo minēto tika pieņemta noregulējuma shēma, pamatojoties uz Regulu Nr. 806/2014.

6

Noregulējuma lēmuma pieņemšanas nolūkos tika veikta Banco Popular novērtēšana saskaņā ar Regulas Nr. 806/2014 20. pantu. Šajā ziņā vispirms tika sagatavoti divi ziņojumi.

7

Pirmo ziņojumu (turpmāk tekstā – “pirmais novērtējuma ziņojums”), kas datēts ar 2017. gada 5. jūniju, VNV sagatavoja, pamatojoties uz šīs regulas 20. panta 5. punkta a) apakšpunktu, un tā mērķis bija sniegt informāciju, kas ļautu noteikt, vai ir izpildīti noregulējuma procedūras uzsākšanas nosacījumi, kuri ir paredzēti minētās regulas 18. panta 1. punktā.

8

Otro ziņojumu (turpmāk tekstā – “otrais novērtējuma ziņojums”), kas datēts ar 2017. gada 6. jūniju, sagatavoja neatkarīgs eksperts saskaņā ar minētās regulas 20. panta 10. punktu. Šīs novērtēšanas mērķis bija aplēst Banco Popular aktīvu un saistību vērtību, sniegt aplēses par attieksmi, kāda būtu bijusi pret akcionāriem un kreditoriem, ja Banco Popular būtu piemērota parastā maksātnespējas procedūra, kā arī identificēt apstākļus, kas ļautu pieņemt lēmumu par nododamajām akcijām un nododamajiem īpašumtiesību instrumentiem un kas ļautu VNV noteikt, kādi būtu komerciālie nosacījumi, lai īstenotu uzņēmuma pārdošanas instrumentu.

9

2017. gada 7. jūnijā VNV pieņēma Lēmumu SRB/EES/2017/08 par Banco Popular noregulējuma shēmu (turpmāk tekstā – “noregulējuma lēmums”). Tajā pašā datumā Eiropas Komisija pieņēma Lēmumu (ES) 2017/1246, ar ko apstiprina Banco Popular Español SA noregulējuma shēmu (OV 2017, L 178, 15. lpp.). Tāpat tajā pašā dienā Fondo de Reestructuración Ordenada Bancaria (Banku sakārtotas reorganizācijas fonds; turpmāk tekstā – “FROB”) veica pasākumus, kas vajadzīgi noregulējuma lēmuma īstenošanai.

10

Noregulējuma lēmuma 5. panta 1. punktā ir noteikts:

“Banco Popular piemērotais noregulējuma instruments būs Regulas Nr. 806/2014 24. pantā paredzētā uzņēmuma pārdošana, kas notiks, nododot akcijas ieguvējam. Kapitāla instrumentu norakstīšana un konvertācija tiek veikta tieši pirms uzņēmuma pārdošanas instrumenta piemērošanas.”

11

Noregulējuma lēmuma 6. pantā par kapitāla instrumentu vērtības samazināšanu un uzņēmuma pārdošanas instrumentu ir iekļauts 1. punkts, saskaņā ar kuru VNV būtībā izlemj:

12

Saskaņā ar noregulējuma lēmuma 6. panta 3. punktu šie norakstīšanas un konversijas pasākumi ir balstīti uz otro novērtējuma ziņojumu, ko apstiprina FROB veiktā pārskatāma un atklāta pārdošanas procesa rezultāti.

13

VNV noregulējuma lēmuma 6. panta 5. punktā arī noteica, ka “jaunās II akcijas” tiek nodotas Banco Santander SA, brīvas no un neapgrūtinātas ar trešo personu tiesībām vai privilēģijām apmaiņā pret pirkuma cenas samaksu 1 EUR apmērā, un precizēja, ka pircējs jau ir piekritis nodošanai.

14

2017. gada 17. augustā apelācijas sūdzības iesniedzējas Vispārējā tiesā cēla prasību, kura reģistrēta ar numuru T‑570/17 un kurā tika lūgts atcelt noregulējuma lēmumu. Tajā pašā dienā tās arī cēla prasību, kura reģistrēta ar numuru T‑575/17 un ar kuru tika lūgts atcelt Lēmumu 2017/1246.

15

2018. gada 14. jūnijā VNV saņēma neatkarīgā eksperta galīgo ziņojumu par Regulas Nr. 806/2014 20. panta 16. un 17. punktā paredzēto vērtējumu, kura nolūks ir noskaidrot, vai attieksme pret akcionāriem un kreditoriem, kurus ir skārusi Banco Popular noregulējuma shēma, būtu bijusi labāka, ja iestādei būtu piemērota parastā maksātnespējas procedūra (turpmāk tekstā – “trešais novērtējuma ziņojums”).

16

2018. gada 2. augustā VNV neatkarīgajam ekspertam nosūtīja vēstuli, kas bija formulēta šādi:

“Pēc rūpīgas tiesiskā regulējuma pārbaudes VNV uzskata, ka, ņemot vērā Banco Popular noregulējuma apstākļus, nav nepieciešams sagatavot Regulas Nr. 806/2014 20. panta 11. punktā minēto ex post galīgo vērtējumu, it īpaši tāpēc, ka šāda novērtējuma veikšana nevar ietekmēt Banco Popular nodošanu Banco Santander, kura – kā subjekts atklātā, taisnīgā un pārskatāmā procedūrā – ir noteikusi Banco Popular tirgus cenu.”

17

2018. gada 7. augustā VNV publicēja paziņojumu attiecībā uz savu “2018. gada 2. augusta paziņojumu par tās [provizorisko] lēmumu attiecībā uz kompensācijas piešķiršanas prasību akcionāriem un kreditoriem, kuriem veiktas noregulējuma darbības attiecībā uz Banco Popular [..], un procesa sākšanu sakarā ar tiesībām tikt uzklausītam (SRB/EES/2018/132)” (OV 2018, C 277 I, 1. lpp.), un šim paziņojumam bija pievienots trešais novērtējuma ziņojums. Tajā ir norādīts:

“No [t]rešā [novērtējuma] ziņojuma izriet, ka nav atšķirības starp skarto akcionāru un kreditoru pašreizējo režīmu un režīmu, kāds viņiem būtu piemērots, ja [i]estādei noregulējuma dienā uzsāktu parastu maksātnespējas procedūru. Ņemot to vērā, VNV [p]aziņojumā uz prejudiciāla pamata [provizoriski] nolemj, ka [..] [VNV nav pienākuma] maksāt kompensāciju skartajiem akcionāriem un kreditoriem.

Lai VNV varētu pieņemt galīgo lēmumu par kompensācijas piešķiršanu, VNV ar [p]aziņojumu lūdz skartos akcionārus un kreditorus paust interesi par tiesību tikt uzklausītam izmantošanu attiecībā uz minēto prejudiciālo [provizorisko] VNV lēmumu, [ievērojot] konsultāciju procedūr[u] [..].”

18

2018. gada 28. septembrī – pēc apvienošanās, kas veikta, vienu sabiedrību pievienojot otrai, – Banco Santander pārņēma visas Banco Popular tiesības un saistības. Šajā kontekstā FROB piekrita nodot Banco Popular jaunas akcijas, kuras bija emitētas, konvertējot Banco Santander otrā līmeņa kapitāla instrumentus.

19

VNV adresētajā 2018. gada 3. oktobra vēstulē apelācijas sūdzības iesniedzējas norādīja, ka pirmais un otrais novērtējuma ziņojums ir provizorisks, un atgādināja, ka saskaņā ar Regulas Nr. 806/2014 20. panta 11. punktu “ex post galīgo vērtējumu veic, cik drīz vien iespējams”. Tās norādīja, ka VNV nebija paziņojusi, kad būs pieejamas šo ziņojumu galīgās versijas, un ka tās no Spānijas preses ir uzzinājušas par vēstuli, kuru VNV esot nosūtījusi Vispārējai tiesai un saskaņā ar kuru Banco Popular ex post galīgais vērtējums netiks veikts. Tās lūdza VNV, pirmkārt, apstiprināt šo informāciju, otrkārt, publicēt vai tām nosūtīt šīs vēstules kopiju un, treškārt, norādīt lēmuma neveikt ex post galīgo vērtējumu pamatojumu.

20

2018. gada 16. oktobrī VNV savā interneta vietnē publicēja šā sprieduma 16. punktā minēto 2018. gada 2. augusta vēstuli.

21

Ar 2018. gada 25. oktobra vēstuli VNV atbildēja uz apelācijas sūdzības iesniedzēju 2018. gada 3. oktobra vēstuli. Pirmkārt, VNV norādīja, ka tā nevar komentēt, publicēt vai atklāt informāciju, kas ietverta dokumentā, kurš ir ticis nodots Vispārējai tiesai notiekošā tiesvedībā. Otrkārt, attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēju lūgumu tām norādīt iemeslus, kuru dēļ VNV nolēma neveikt galīgo ex post novērtējumu, pēdējā minētā tās informēja par 2018. gada 2. augusta vēstules, kas adresēta neatkarīgajam ekspertam, publicēšanu tās interneta vietnē.

22

VNV adresētajā 2018. gada 16. novembra vēstulē apelācijas sūdzības iesniedzējas atgādināja to 2018. gada 3. oktobra vēstules saturu. Apelācijas sūdzības iesniedzējas arī apstrīdēja tās atbildes saturu, kuru VNV tām bija sniegusi 2018. gada 25. oktobrī, tostarp attiecībā uz to, ka VNV bija atsaukusies uz notiekošu tiesvedību, lai atteiktos pārsūtīt Vispārējai tiesai nosūtīto vēstuli vai tās saturu, tādējādi pārkāpjot pienākumu norādīt pamatojumu, un to, ka VNV atsaucās uz 2018. gada 2. augusta vēstules saturu. Apelācijas sūdzības iesniedzējas norādīja, ka, lai gan VNV atteicās apstiprināt vai skaidri noliegt, vai tā ir nolēmusi nesagatavot pirmā un otrā novērtējuma ziņojuma ex post galīgo versiju, tās šo 2. augusta vēstuli uzskata par papildu apstiprinājumu tam, ka tā bija nolēmusi to nedarīt. Apelācijas sūdzības iesniedzējas piebilda – ja tas tā būtu, tiktu pārkāpts Regulas Nr. 806/2014 20. panta 11. punkts. Apelācijas sūdzības iesniedzējas arī precizēja, ka minētā vēstule nevar tikt uzskatīta par tādu, kas ir “publicēta” VNV interneta vietnē, jo tās esot varējušas tai piekļūt, tikai izmantojot meklēšanas vārdu “Deloitte”. Tās secināja, ka šī vēstule neatbilst pienākumam norādīt pamatojumu. Tādējādi apelācijas sūdzības iesniedzējas lūdza VNV tām skaidri apstiprināt, ka tā ir pieņēmusi lēmumu negatavot šo novērtējuma ziņojumu ex post galīgo versiju, un šajā gadījumā tām izsniegt šā lēmuma kopiju.

23

Ar 2018. gada 18. decembra vēstuli VNV atbildēja uz apelācijas sūdzības iesniedzēju 2018. gada 16. novembra vēstuli. Tā atgādināja apelācijas sūdzību iesniedzēju 2018. gada 3. oktobra lūgumus un atbildi, kas bija ietverta tās 2018. gada 25. oktobra vēstulē. Tā norādīja, ka 2018. gada 16. novembra vēstulē apelācijas sūdzības iesniedzējas ir atkārtojušas savu lūgumu apstiprināt, ka tā ir pieņēmusi lēmumu negatavot pirmā un otrā novērtējuma ziņojuma ex post galīgo versiju. Tā atgādināja, ka tās 2018. gada 25. oktobra vēstulē bija skaidri pausta nostāja šajā ziņā un tajā ir atsauce uz neatkarīga eksperta vēstuli, kurā ir izklāstīti iemesli, kādēļ netiks veikts ex post galīgais novērtējums.

24

VNV norādīja, ka ar 2018. gada 25. oktobra vēstuli tā ir izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu saskaņā ar LESD 296. pantu, ciktāl tajā ir atsauce uz šim ekspertam adresēto vēstuli, kurā pašā bija ietverts pamatojums tās lēmumam neveikt ex post galīgo vērtējumu. Tā norādīja, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas varēja nepiekrist šim pamatojumam, bet tas nenozīmēja, ka tās vēstule nebija pamatota. Visbeidzot, tā apstrīdēja apelācijas sūdzības iesniedzēju apgalvojumus, saskaņā ar kuriem neatkarīgam ekspertam adresētā vēstule nebija publicēta tās interneta vietnē.

25

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2019. gada 4. janvārī, apelācijas sūdzības iesniedzējas cēla prasību atcelt “VNV lēmumu, kas paziņots ar pirmo 2018. gada 18. decembra vēstuli, neveikt Banco Popular ex post galīgo vērtējumu”.

26

Ar pārsūdzēto rīkojumu Vispārējā tiesa noraidīja prasību kā nepieņemamu, pamatojoties uz to, ka apelācijas sūdzības iesniedzējām nebija locus standi, jo VNV lēmums neveikt Banco Popular ex post galīgo vērtējumu tās neskar tieši, tāpēc ka šis lēmums nerada tiesiskās sekas, kas varētu ietekmēt to tiesisko stāvokli.

27

Šajā ziņā Vispārējā tiesa vispirms uzskatīja, ka, ņemot vērā VNV izvirzīto iebildi par nepieņemamību saistībā ar apelācijas sūdzības iesniedzēju locus standi neesamību, vispirms ir jāpārbauda, vai lēmums neveikt Banco Popular ex post galīgo vērtējumu un no tā izrietošā iespējamā kompensācija ietekmēja apelācijas sūdzības iesniedzēju tiesisko stāvokli.

28

Izklāstījusi Regulas Nr. 806/2014 20. panta 11. un 12. punkta saturu, Vispārējā tiesa norādīja, ka ex post galīgajam novērtējumam ir divi mērķi. Tā norādīja, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas neapgalvo, ka Regulas Nr. 806/2014 20. panta 11. punkta a) apakšpunktā paredzētais pirmais mērķis, proti, panākt, lai visi zaudējumi, kuri radušies šīs regulas 2. pantā minētās vienības aktīvos, pilnībā tiktu ņemti vērā attiecīgās vienības grāmatvedības dokumentos, esot piemērojams šajā lietā.

29

Tā precizēja, ka, piemērojot noregulējuma lēmumu, pēc Banco Popular kapitāla instrumentu norakstīšanas un konvertācijas pilnvaru īstenošanas visas Banco Popular akcijas tika nodotas Banco Santander, piemērojot uzņēmuma pārdošanas instrumentu. Vispārējā tiesa no tā secināja, ka Banco Santander bija jānodrošina, lai visi iespējamie zaudējumi tiktu iekļauti grāmatvedībā, veicot Banco Popular aktīvu un saistību konsolidāciju.

30

Attiecībā uz Regulas Nr. 806/2014 20. panta 11. punkta b) apakšpunktā paredzēto otro mērķi, proti, sniegt elementus, kas ļauj pieņemt lēmumu par prasījumu pārņemšanu vai samaksātās atlīdzības vērtības palielināšanu, Vispārējā tiesa uzsvēra, ka šī tiesību norma ir jālasa, ņemot vērā šīs regulas 20. panta 12. punktu, saskaņā ar kuru, ja ex post galīgā vērtējuma rezultātā iegūtās aplēses ir lielākas par tām, kas izriet no provizoriskā vērtējuma, VNV var prasīt valsts noregulējuma iestādei vai nu palielināt saskaņā ar iekšējās rekapitalizācijas instrumentu norakstīto kreditoru vai attiecīgo kapitāla instrumentu īpašnieku prasījumu vērtību, vai arī dot norādījumus pagaidu iestādei vai aktīvu pārvaldības struktūrai veikt turpmākus atlīdzības maksājumus noregulējamai iestādei.

31

Tā kā šajā pēdējā minētajā tiesību normā ir skaidri norādīti gadījumi, kuros kompensācija – palielinot prasījumu vērtību vai izmaksājot papildu atlīdzību – var tikt piešķirta pēc ex post galīgā vērtējuma, proti, tikai tad, ja vienībai piemērotā noregulējuma shēma ir vai nu Regulas Nr. 806/2014 27. pantā paredzētais iekšējās rekapitalizācijas instruments, vai nu šīs regulas 25. pantā minētais pagaidu iestādes instruments vai arī šīs regulas 26. pantā minētais aktīvu nodalīšanas instruments, Vispārējā tiesa atzīmēja, ka šie noregulējuma instrumenti šajā lietā nav tikuši piemēroti, jo attiecībā uz Banco Popular pieņemtais noregulējuma instruments bija Regulas Nr. 806/2014 24. pantā paredzētais uzņēmuma pārdošanas instruments un šā instrumenta piemērošanas rezultātā visa Banco Popular tika pārdota Banco Santander.

32

Līdz ar to Vispārējā tiesa konstatēja, ka Banco Popular piemērotais uzņēmuma pārdošanas instruments nav viens no Regulas Nr. 806/2014 20. panta 12. punktā paredzētajiem gadījumiem, kuros kompensācija varētu tikt samaksāta pēc ex post galīgā vērtējuma, un turklāt šī tiesību norma neļauj izmaksāt kompensāciju tās vienības bijušajiem akcionāriem un kreditoriem, kuras kapitāla instrumenti ir tikuši pilnībā konvertēti, norakstīti un nodoti trešai personai.

33

Pēc tam Vispārējā tiesa noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentu, saskaņā ar kuru ex post galīgā vērtējuma neveikšana varētu ietekmēt to pārstāvēto fondu situāciju, jo tā neveikšanas rezultātā tiktu izslēgta pārbaude par to pirmā līmeņa papildu kapitāla instrumentu un otrā līmeņa kapitāla instrumentu vērtības pārņemšanu vai Banco Santander maksātās atlīdzības palielināšanu.

34

Tā uzskatīja, ka ar šo argumentu apelācijas sūdzības iesniedzējas būtībā ir apgalvojušas – ja tiktu veikts Banco Popular ex post galīgais vērtējums, tās varētu pretendēt uz savu prasījumu atjaunošanu vai Banco Santander samaksātās atlīdzības vērtības palielināšanu, un norādīja, ka šāds arguments nevar tikt atbalstīts, jo Banco Popular noregulējuma ietvaros pirmā līmeņa papildu kapitāla instrumenti tika konvertēti akcijās, pilnībā norakstīti un anulēti, savukārt otrā līmeņa kapitāla instrumenti tika konvertēti, norakstīti un pilnībā nodoti Banco Santander. Vispārējā tiesa no tā secināja, ka Banco Popular bijušie akcionāri noregulējuma lēmuma pieņemšanas dēļ ir zaudējuši akcionāru statusu.

35

Līdz ar to Vispārējā tiesa uzskatīja, ka pēc Banco Popular kapitāla instrumentu norakstīšanas un konvertēšanas un pēc tam – visu no šīs darbības izrietošo akciju nodošanas Banco Santander apelācijas sūdzības iesniedzējām vairs nebija kapitāla instrumentu, par kuriem varētu tikt saņemta kompensācija, pamatojoties uz Regulas Nr. 806/2014 20. panta 12. punktu, un ka apelācijas sūdzības iesniedzējas tātad nevar apgalvot, ka VNV lēmums neveikt Banco Popular ex post galīgo vērtējumu tās skar tieši, jo apelācijas sūdzības iesniedzējas nevar saņemt nekādu kompensāciju uz šīs tiesību normas pamata. Vispārējā tiesa no tā secināja, ka VNV lēmums neveikt Banco Popular ex post galīgo vērtējumu nerada saistošas tiesiskas sekas, kuras ietekmētu apelācijas sūdzības iesniedzēju tiesisko stāvokli.

36

Lai noraidītu apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentāciju, Vispārējā tiesa precizēja, ka ir jānošķir Regulas Nr. 806/2014 20. panta 16. punktā paredzētais trešais novērtējuma ziņojums no šīs regulas 20. panta 11. punktā minētā ex post galīgā vērtējuma, jo trešā novērtējuma ziņojuma mērķis bija noskaidrot, vai attieksme pret akcionāriem un kreditoriem būtu bijusi labāka, ja noregulējamajai kredītiestādei tiktu piemērota parastā maksātnespējas procedūra, un eventuāli tai piešķirt atlīdzinājumu. Vispārējā tiesa uzskatīja, ka, lai gan apelācijas sūdzības iesniedzējai, pamatojoties uz trešo novērtējuma ziņojumu, potenciāli būtu tiesības uz kompensāciju, tā saskaņā ar ex post galīgo vērtējumu uz šādu kompensāciju nevarēja pretendēt.

37

Tādējādi Vispārējā tiesa nosprieda, ka VNV lēmums neveikt Banco Popular ex post galīgo vērtējumu apelācijas sūdzības iesniedzējas neskar tieši, jo šis lēmums nerada tiesiskas sekas, kas ietekmētu to tiesisko stāvokli.

38

Apelācijas sūdzības iesniedzēju prasījumi Tiesai ir šādi:

39

VNV lūdz Tiesu:

40

Apelācijas sūdzības atbalstam apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirza divus pamatus. Ar pirmo pamatu tās apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, jo tā nav ņēmusi vērā Regulas Nr. 806/2014 20. panta 11. punkta pirmo divu teikumu sekas, kā arī tiesību uz īpašumu pārkāpumu. Ar otro pamatu tās apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir nepareizi interpretējusi šīs regulas 20. panta 12. punkta a) apakšpunktu un pārkāpusi nediskriminācijas principu.

41

VNV uzskata, ka, ņemot vērā Tiesas Reglamenta 170. panta 1. punktu, apelācijas sūdzība nav pieņemama, jo tā ir balstīta uz jauniem tiesību pamatiem. VNV arī pauž šaubas par iespēju apelācijas sūdzības iesniedzējām rīkoties to fondu vārdā, kurus tās pārstāvot.

42

Šiem argumentiem nevar piekrist.

43

Pirmām kārtām, ir jāatgādina, ka no Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta izriet, ka apelācijas sūdzības pamatiem ir jābūt pamatotiem ar argumentiem, kas saistīti ar tiesvedību Vispārējā tiesā. Turklāt atbilstoši Reglamenta 170. panta 1. punktam apelācijas sūdzība nedrīkst grozīt Vispārējā tiesā izskatītā strīda priekšmetu. Tiesas kompetence apelācijas sūdzības izskatīšanā attiecas vienīgi uz tā juridiskā risinājuma izvērtēšanu, kas tika sniegts saistībā ar pamatiem un argumentiem, kurus izskatījusi pirmā tiesa (rīkojums, 2020. gada 21. jūlijs, Abaco Energy u.c./Komisija, C‑436/19 P, nav publicēts, EU:C:2020:606, 37. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

44

Pretēji VNV apgalvotajam apelācijas sūdzības iesniedzējas ar abiem pamatiem apstrīd Vispārējās tiesas veikto Savienības tiesību interpretāciju vai piemērošanu – proti, tās uzskata, ka ex post galīgais vērtējums bija obligāts un ka VNV atteikums to veikt ir radījis tiesiskas sekas, kas mainīja apelācijas sūdzības iesniedzēju kā tādu fondu pārvaldnieču, kuriem pieder Banco Popular obligācijas, attiecīgo tiesisko stāvokli.

45

Šajā ziņā ir jāprecizē, ka jautājums, pirmkārt, par apgalvoto tiesību uz īpašumu pārkāpumu un, otrkārt, par iespējamo vienlīdzīgas attieksmes principa neievērošanu ir tikai loģiskās sekas kritikai, kura pausta par Vispārējās tiesas veikto interpretāciju un līdz ar to – par šiem abiem pamatiem. Līdz ar to minētie pamati nav jauni pamati (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 28. jūlijs, Tomana u.c./Padome un Komisija, C‑330/15 P, nav publicēts, EU:C:2016:601, 35. punkts).

46

Otrām kārtām, VNV izvirzītais jautājums par to, vai apelācijas sūdzības iesniedzējas patiešām rīkojas fondu vārdā, nav pamatots ar konkrētiem apstākļiem, kuri varētu likt apšaubīt pēdējo minēto apgalvoto locus standi.

47

Tātad apelācijas sūdzība ir pieņemama.

48

Abi apelācijas sūdzības pamati ir jāizvērtē kopā, ciktāl apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa, neņemdama vērā Regulas Nr. 806/2014 20. panta 11. punkta pirmo divu teikumu sekas, ir pieļāvusi tiesību kļūdu un ir nepareizi interpretējusi šīs regulas 20. panta 12. punkta a) apakšpunktu. Proti, pārsūdzētajā rīkojumā Vispārējā tiesa pamatoti ir uzskatījusi, ka šīs tiesību normas ir cieši saistītas. Pēc tam vajadzības gadījumā būs jāizskata jautājums par apgalvoto Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 17. panta un vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu.

49

Pirmajā pamatā apelācijas sūdzības iesniedzējas norāda, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, neizvērtējot Regulas Nr. 806/2014 20. panta 11. punkta būtiskās sekas. Lai gan Vispārējā tiesa ir citējusi visu šo tiesību normu kopumā, tā pēc tam neesot minējusi tās divus pirmos teikumus un esot pārbaudījusi tikai to elementu nozīmi, kuri minēti a) un b) apakšpunktā. Tajos esot tiešiem vārdiem un skaidri norādīts, ka pēc jebkāda pagaidu vērtējuma “cik drīz vien iespējams” ir jāveic ex post galīgais vērtējums. Runa esot par absolūtu juridisku pienākumu, kas neesot atkarīgs no īpašu apstākļu konstatēšanas, piemēram, īpašu noregulējuma instrumentu izmantošanas, vai no a) un b) apakšpunktā minētajiem mērķiem. Tādējādi minētās tiesību normas skaidrais formulējums esot tāds, ka ex post galīgais vērtējums tiek prasīts visos apstākļos, kad VNV situācijas steidzamības dēļ balstās uz provizoriski veiktu vērtējumu.

50

Šis obligātais pienākums esot loģisks, ņemot vērā būtiskos izņēmumus, kuri paredzēti saistībā ar provizoriskajiem vērtējuma ziņojumiem, kā arī VNV ar Regulu Nr. 806/2014 piešķirtās drakoniskās un plašās ekspropriācijas pilnvaras. Tādējādi saskaņā ar šīs regulas 20. panta 10. punktu ārkārtas situācijās pēdējā minētā varētu būt atbrīvota no šīs regulas 20. panta 7. un 9. punktā noteikto prasību ievērošanas un nosacījumus, kas izvirzīti šā panta 1. punktā, kurā paredzēts pienākums veikt objektīvu, piesardzīgu un reālistisku vērtējumumu, ko veic persona, kura ir neatkarīga no jebkādas publiskas iestādes, ievērot tikai tad, ja tas, ņemot vērā apstākļus, ir saprātīgi iespējams.

51

Šīs pašas regulas 20. panta 7. punkts esot ļoti svarīgs arī attiecībā uz vērtējumiem, jo tajā esot paredzēts pienākums papildināt vērtējumu ar atjauninātu bilanci un ar pārskatu par attiecīgās vienības finansiālo stāvokli, tās aktīvu analīzi un grāmatvedības vērtības novērtējumu un sarakstu ar nenokārtotajām bilances un ārpusbilances saistībām, kas uzrādītas šīs vienības grāmatvedības datu uzskaitē un dokumentācijā, ar norādi uz attiecīgajiem kreditoriem un prasījumu apmierināšanas secību. Turklāt, tā kā provizoriskajā vērtējumā atbilstoši Regulas Nr. 806/2014 20. panta 10. punkta otrajai daļai ir jāiekļauj rezerve papildu zaudējumu segšanai, provizoriskais novērtējums katrā ziņā būšot atšķirīgs un, iespējams, zemāks par galīgo vērtējumu.

52

Pats neatkarīgais eksperts otrajā novērtējuma ziņojumā esot aicinājis VNV to izmantot piesardzīgi, skaidri norādot tā trūkumus – tas esot ticis sagatavots tikai divās nedēļās, nevis sešas nedēļās, kā bija nolīgts sākotnēji, bez piekļuves noteiktai būtiskai informācijai vai iespējai apspriest minētā ziņojuma secinājumus ar vadību, revidentiem, uzraugiem un citām personām, kuras labi pārzina Banco Popular.

53

Taču Regulas Nr. 806/2014 20. panta 1.–9. punktā paredzētie nosacījumi VNV esot tikuši noteikti, lai tā nodrošinātu, ka veiktie vērtējumi ir pietiekami stabili un ka tiek ievērotas tiesības uz īpašumu. Šā iemesla dēļ atkāpes no šo nosacījumu ievērošanas esot atļautas tikai steidzamības situācijās. Ja pēc iespējas drīz netiek veikts ex post galīgais vērtējums, novērtējuma ziņojumi paliekot provizoriski un šie nosacījumi – it īpaši nosacījums par neatkarīgas personas veiktu objektīvu, piesardzīgu un reālistisku vērtējumu – tiek padarīti vienīgi par vēlamību.

54

Vispārējās tiesas argumentācija, saskaņā ar kuru Regulas Nr. 806/2014 20. panta 11. punkts ir jāaplūko tā, it kā tas būtu jāinterpretē saistībā ar tā elementiem, kas ietverti tā a) un b) apakšpunktā un šīs regulas 20. panta 12. punktā, ietekmētu ne tikai jautājumu par to, kad ir jāpiešķir kompensācija, bet arī jautājumu, kad ir jāveic ex post galīgais vērtējums.

55

Būtībā Vispārējā tiesa no tā esot secinājusi, ka ekspropriētajām pusēm, tāpat kā apelācijas sūdzības iesniedzējām, ir tiesības apstrīdēt galīgā ex post vērtējuma neveikšanu tikai tad, ja tās var saņemt kompensāciju saskaņā ar minētās regulas 20. panta 11. punkta b) apakšpunktu, un ka kompensācija saskaņā ar šo tiesību normu ir jāmaksā tikai tad, ja piemērotā noregulējuma shēma ir bijusi iekšējās rekapitalizācijas instruments atbilstoši Regulas Nr. 806/2014 27. pantam, pagaidu iestādes instruments atbilstoši šīs regulas 25. pantam vai aktīvu nodalīšanas instruments atbilstoši minētās regulas 26. pantam.

56

No tā izrietot, ka akcionāriem un kreditoriem nav locus standi un tādos apstākļos kā šajā lietā būtu grūti iedomāties, ka citām personām, nevis ekspropriētajiem kreditoriem un akcionāriem varētu būt tiesības apstrīdēt ex post galīgā vērtējuma neesamību. Tātad Vispārējās tiesas interpretācija ļaujot VNV balstīties uz pirmo un otro novērtējuma ziņojumu, kuri esot provizoriski, ļoti nepilnīgi un ar ārkārtīgi zemu ticamības pakāpi.

57

Apelācijas sūdzības iesniedzējas apstrīd arī argumentāciju, kurā ir norādīts, ka ekspropriētie kreditori var saņemt atlīdzinājumu, ceļot atcelšanas prasību vai zaudējumu atlīdzības prasību attiecībā uz kļūdaino noregulējuma lēmumu, pamatojoties uz to, ka pirmais un otrais novērtējuma ziņojums ir nepilnīgs. Savienības likumdevējs šajā ziņā esot paredzējis drošības mehānismu, proti, pienākumu veikt ex post galīgo novērtējumu saskaņā ar Regulas Nr. 806/2014 20. panta 11. punktu, kas esot piemērotāks, lai šajos apstākļos noteiktu kompensācijas apmēru, jo neatkarīgajam novērtētājam esot piekļuve visiem būtiskajiem pamatā esošajiem datiem; tas, visticamāk, tā neesot attiecībā uz kreditoriem tādā prasībā kā iepriekš minētā.

58

Ex post galīgais vērtējums, ja tas tiktu veikts, ļoti iespējams, apstiprinātu Banco Popular vērtējuma kļūdaino raksturu un faktu, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju turēto obligāciju norakstīšana vai nu bija nelietderīga, vai notika pārāk lielā apmērā, kā rezultātā – mazākais – tiktu piemērota noregulējuma shēma, kurā būtu paredzēti ļoti atšķirīgi pārdošanas nosacījumi.

59

Ja pēc šī ex post galīgā vērtējuma VNV nolemtu nesniegt atlīdzinājumu apelācijas sūdzības iesniedzējām, pārņemot viņu obligācijas, VNV lēmumu un, iespējams, uz šīs regulas 20. panta 15. punkta pamata veikto galīgo vērtējumu katrā ziņā varētu apstrīdēt ar atcelšanas prasību, prasību sakarā ar bezdarbību vai prasību sakarā ar ārpuslīgumisko atbildību uz LESD 340. panta pamata.

60

Šo konkrēto iespēju zaudēšana tieši ietekmējot apelācijas sūdzības iesniedzēju tiesisko stāvokli, jo tās tādējādi tieši skarot lēmums, kuru tās lūdz atcelt.

61

Replikas rakstā apelācijas sūdzības iesniedzējas apstrīd, pirmkārt, to, kā VNV interpretē funkciju par rezervi papildu zaudējumiem. Otrkārt, VNV argumentācija, saskaņā ar kuru ex post galīgā novērtējuma ziņojums neesot prasīts, jo apelācijas sūdzības iesniedzēju rīcībā esot pārdošanas cena, kas iegūta likumīgi veiktas konkursa procedūras rezultātā, esot cirkulārs, jo otrajā novērtējuma ziņojumā norādītā vērtība esot bijusi atkarīga no attiecīgās pārdošanas cenas.

62

Otrajā pamatā apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa katrā ziņā ir kļūdaini secinājusi, ka lēmums, kuru tās lūdz atcelt, tās neskar tieši.

63

Lai pamatotu šo secinājumu, Vispārējā tiesa esot izvirzījusi divus argumentus, no kuriem abos Regulas Nr. 806/2014 tiesību normas ir interpretētas nepareizi: ar pirmo argumentu tiek apgalvots, ka šīs regulas 20. panta 12. punkts ir piemērojams tikai tad, ja VNV izmanto iekšējās rekapitalizācijas instrumentu, pagaidu iestādes instrumentu vai aktīvu nodalīšanas instrumentu, bet neviens no tiem šajā gadījumā netika izmantots, savukārt otrais arguments attiecas uz faktu, ka minētās regulas 20. panta 12. punktā nav paredzēta kompensācija bijušajiem tādas vienības akcionāriem un kreditoriem, kuras kapitāla instrumenti ir tikuši pilnībā konvertēti, norakstīti un nodoti trešai personai.

64

Pirmkārt, Regulas Nr. 806/2014 20. panta 12. punkta a) apakšpunktā esot expresis verbis minēts “ar iekšējās rekapitalizācijas instrumentu norakstīto [..] attiecīgo kapitāla instrumentu īpašniek[s]”. Attiecīgie kapitāla instrumenti šajā regulā esot definēti kā tādas obligācijas, kādas pieder apelācijas sūdzības iesniedzējām. Tātad neesot apstrīdams, ka šī tiesību norma tām ir piemērojama. Vispārējā tiesa neesot izvērtējusi šo aspektu un pārsūdzētajā rīkojumā nekādi neesot ņēmusi vērā vārdu “attiecīgie kapitāla instrumenti” nozīmi.

65

Esot taisnība, ka šajā gadījumā iekšējās rekapitalizācijas instruments nav ticis izmantots. Tomēr Regulas Nr. 806/2014 20. panta 12. punkta a) apakšpunktā uz to veiktā atsauce esot jālasa kopā ar atsauci par attiecīgo kapitāla instrumentu norakstīšanu. Šo tiesību normu nevar interpretēt formāli tādā veidā, ka tā tiek piemērota tikai norakstīšanai, kas notiek, piemērojot iekšējās rekapitalizācijas instrumentu, bet tai būtu jāietver gadījumi, kad attiecīgie kapitāla instrumenti tiek norakstīti par 100 %, kā tas ir šajā lietā, – neatkarīgi no tā, vai šī norakstīšana notiek, piemērojot šīs regulas 22. panta 1. punktu vai iekšējās rekapitalizācijas instrumentu.

66

Otrkārt, nekas neapstiprinot Vispārējās tiesas interpretāciju, saskaņā ar kuru apelācijas sūdzības iesniedzējām atlīdzinājums neesot pieejams saskaņā ar Regulas Nr. 806/2014 20. panta 12. punktu, jo apelācijas sūdzības iesniedzēju kapitāla instrumenti tika pilnībā konvertēti, norakstīti un nodoti trešai personai, proti, Banco Santander, par summu 1 EUR.

67

Pārsūdzētajā rīkojumā šajā ziņā esot norādīts, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas vairs nav tādu Banco Popular kapitāla instrumentu turētājas, par kuriem var saņemt kompensāciju, lai gan šajā tiesību normā neesot ietverti izņēmumi, kas piemērojami kreditoru vai īpašnieku prasījumiem, ja pēc norakstīšanas uzņēmums tiek pārdots.

68

Nekas neattaisnojot to, ka to attiecīgo kapitāla instrumentu kreditori un īpašnieki, kuri tika norakstīti un pēc tam nodoti saskaņā ar uzņēmuma pārdošanas instrumentu, nevar saņemt kompensāciju, ja šis pasākums ir veikts, pamatojoties uz bankas neto aktīvu un pasīvu nepilnīgu provizorisku vērtējumu. Tie tiekot skarti tādā pašā veidā vai pat vēl vairāk nekā tie, kas saglabā īpašumtiesības uz attiecīgajiem instrumentiem. No tā izrietot, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas ir tieši skartas atbilstoši pašam minētās regulas 20. panta 12. punkta a) apakšpunkta formulējumam.

69

Lai gan Vispārējā tiesa pārsūdzētajā rīkojumā nav izskatījusi jautājumus par individuālu skārumu un interesi celt prasību, apelācijas sūdzības iesniedzējas uzskata, ka Tiesai procesuālās ekonomijas nolūkā šie apelācijas sūdzības iesniedzēju argumenti tomēr būtu jāizvērtē.

70

Apelācijas sūdzības iesniedzējas uzskata, ka lēmums, kuru tās lūdz atcelt, tās skar individuāli, jo tās ir daļa no neliela skaita identificējamu ieguldītāju, kuriem piederēja Banco Popular emitētās un VNV ekspropriētās obligācijas.

71

Šajā lietā pirmais un otrais novērtējuma ziņojums – kaut arī tie ir ļoti mazticami – esot bijis pamats VNV lēmumam samazināt apelācijas sūdzības iesniedzēju ieguldījumus Banco Popular kapitālā. Līdz ar to VNV lēmums neveikt ex post galīgo vērtējumu, kas pierādot, ka VNV, norakstot apelācijas sūdzības iesniedzēju īpašumu, ir rīkojusies prettiesiski, apelācijas sūdzības iesniedzējas skar individuāli.

72

Pretēji tam, ko VNV esot apgalvojusi pirmajā instancē, attiecībā uz faktu, ka šāda veida obligācijas esot plašā apgrozībā visā pasaulē, bet tas esot šķērslis to īpašnieku identificēšanai un samaksas veikšanai, VNV ar noregulējuma lēmumu ekspropriētās obligācijas tajā esot identificētas ar emisijas numuru un vērtību, un tādējādi to skaits un vērtība noregulējuma datumā, proti, 2017. gada 7. jūnijā, esot bijusi zināma.

73

Tāpat apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka tām ir interese, lai attiecīgais akts tiktu atcelts, jo atcelšana – ja tā notiktu – tām bez šaubām sniegtu labumu. Proti, atcelšanas gadījumā VNV būtu jāveic ex post galīgais vērtējums, kam vajadzētu pierādīt, ka Banco Popular vērtība bija lielāka nekā 2 miljardi EUR. Tādējādi tas liktu VNV pārbaudīt apelācijas sūdzības iesniedzēju obligāciju vērtības pārņemšanu. Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzējām kā lielajiem ieguldītājiem bankās, kuras ir pakļautas vienotajam uzraudzības mehānismam, turklāt esot atsevišķa interese novērst VNV Regulas Nr. 806/2014 ietvaros izdarītos pārkāpumus nākotnē.

74

VNV – pamatojoties uz tiem pašiem argumentiem, kas jau izvirzīti apelācijas sūdzības nepieņemamības pamatojumam kopumā, – apstrīd gan pirmā un otrā pamata pieņemamību, gan to pamatotību.

75

Vispirms ir jānoraida VNV argumenti par katra apelācijas sūdzības pamata nepieņemamību to iemeslu dēļ, kas jau izklāstīti šā sprieduma 43.–46. punktā attiecībā uz minēto apelācijas sūdzību kopumā, proti, ka jautājums, pirmkārt, par apgalvoto īpašumtiesību aizskārumu un, otrkārt, jautājums par iespējamo vienlīdzīgas attieksmes principa neievērošanu ir tikai Vispārējai tiesai pārmestās interpretācijas sekas un tātad nevar grozīt tajā izskatāmā strīda priekšmetu.

76

Attiecībā uz lietas būtību – vispirms ir jāatgādina, ka šajā gadījumā, saskaroties ar Banco Popular finanšu situācijas pasliktināšanos, it īpaši likviditātes nepietiekamību, VNV nolēma, ka atbilstošais noregulējuma instruments būs nevis iekšēja rekapitalizācija, kas, pēc tās domām, izrādītos nepietiekama, bet gan uzņēmuma pārdošana, kura paredzēta Regulas Nr. 806/2014 24. pantā. Izmantojot šo noregulējuma instrumentu, VNV izmantoja savas Regulas Nr. 806/2014 21. pantā paredzētās pilnvaras norakstīt un konvertēt attiecīgos kapitāla instrumentus.

77

Kā norādīts šā sprieduma 7. un 8. punktā – pirmā VNV sagatavotā novērtējuma ziņojuma mērķis bija sniegt informāciju, kas ļautu noskaidrot, vai ir izpildīti noregulējuma procedūras uzsākšanas nosacījumi, savukārt otrajā novērtējuma ziņojumā, ko izstrādājis VNV iecelts neatkarīgs eksperts, bija jāaplēš Banco Popular aktīvu un saistību vērtība, jāsniedz aplēses par to, kāda būtu attieksme pret akcionāriem un kreditoriem, ja uz Banco Popular būtu attiecināta parastā maksātnespējas procedūra, kā arī jāidentificē apstākļi, kas ļautu pieņemt lēmumu attiecībā uz nododamajām akcijām un īpašumtiesību instrumentiem un ļautu VNV noteikt, kas ir uzskatāms par komerciāliem noteikumiem uzņēmuma pārdošanas instrumenta nolūkos. Trešajā novērtējuma ziņojumā, ko arī sagatavojis neatkarīgs eksperts, bija paredzēts noskaidrot, vai attieksme pret Banco Popular noregulējuma shēmas skartajiem akcionāriem un kreditoriem būtu labāka, ja uz šo kredītiestādi attiektos parastā maksātnespējas procedūra.

78

VNV uzskatīja, ka šajā gadījumā nav nedz jāsagatavo pirmā novērtējuma ziņojuma ex post versija, nedz pēc otrā ex post vērtējuma ziņojuma jāsagatavo ex post galīgais vērtējums. VNV šo analīzi darīja zināmu apelācijas sūdzības iesniedzējām, kuras tai par šo tematu bija uzdevušas jautājumus, pārsūtot tām 2018. gada 2. augusta vēstuli, kuru tā bija nosūtījusi neatkarīgajam ekspertam. Apelācijas sūdzības iesniedzējas lūdza VNV sniegt precizējumus, un tie tām tika sniegti ar 2018. gada 18. decembra vēstuli. Prasība pirmajā instancē bija vērsta pret šo pēdējo vēstuli.

79

Vispirms, tā kā apelācijas sūdzības pamati ir balstīti uz apgalvojumu, ka Vispārējā tiesa un VNV nav ievērojušas Regulas Nr. 806/2014 20. pantu, ir jāveic šīs tiesību normas satura interpretācija minētās regulas 64. apsvēruma gaismā.

80

No šā 64. apsvēruma izriet, ka ir jānošķir to vienību, kuras kļūst maksātnespējīgas, aktīvu un saistību novērtēšana, kuru VNV veic steidzamības gadījumā un kura ir provizoriska, no neatkarīgas novērtēšanas, ar kuru šis provizoriskums tiek principā izbeigts.

81

Attiecībā uz novērtējuma veidiem Regulas Nr. 806/2014 20. panta 11. un 16. punktā ir skaidri paredzēti divi veidi, proti, pirmkārt, vērtēšana, “ko veic saskaņā ar 1. līdz 15. punktu”, un, otrkārt, “16., 17. un 18. punktā minēt[ais] vērtējum[s]”. Saskaņā ar 20. panta 11. un 16. punktu šie novērtējuma veidi ir nošķirami un tiem ir jāpaliek nošķirtiem, tos veic neatkarīga persona, bet tos tomēr var veikt vai nu neatkarīgi, vai vienlaikus viena un tā pati neatkarīgā persona.

82

No tā izriet, ka šajā lietā gan pirmais un otrais novērtējuma ziņojums, gan eventuālais ex post galīgais vērtējums ir piederīgs pie pirmā veida novērtējuma, jo uz tiem attiecas Regulas Nr. 806/2014 20. panta 1.–15. punkts, savukārt trešais novērtējuma ziņojums, uz kuru attiecas minētā panta 16.–18. punkts, ir piederīgs pie otrā veida novērtējuma.

83

Protams, tas, ka papildus ex post galīgajam vērtējumam pastāv arī cits galīgais vērtējums, kas izriet no tā, ka Regulas Nr. 806/2014 20. panta 11. punkta sākumdaļā vārdiem “galīgais vērtējums” ir pievienoti vārdi “ex post” – pretstatā galīgajam vērtējumam, kurš notiek ex ante –, var ietekmēt VNV iespēju atteikties veikt ex post galīgo vērtējumu, jo galīgais vērtējums jau varētu būt par pamatu lēmumam piemērot noregulējuma instrumentu vai īstenot noregulējuma pilnvaras vai lēmumam īstenot kapitāla instrumentu norakstīšanas vai konvertācijas pilnvaras un to būtu arī iespējams apstrīdēt ar šo lēmumu starpniecību atbilstoši Regulas Nr. 806/2014 20. panta 15. punktam.

84

Šādai interpretācijai par labu runā arī šīs regulas 20. panta 2. punkts, saskaņā ar kuru “vērtējumu uzskata par galīgu”, ja, neskarot šā 20. panta 15. punktu, proti, iespēju netieši apstrīdēt novērtējumu ar šā sprieduma 83. punktā minēto lēmumu starpniecību, “ir izpildītas visas 1. un 4. līdz 9. punktā izklāstītās prasības”. Viena no šīm regulas 20. panta 1. punktā minētajām prasībām ir tā, ka vērtējumu veic persona, kura ir neatkarīga – tostarp no VNV un no valsts noregulējuma iestādes, kā arī no attiecīgās vienības.

85

Pakārtoti ir jānorāda, ka tā sekas ir tādas, ka ne tikai pirmais VNV sagatavotais novērtējuma ziņojums patiešām būtu provizorisks (skat. šā sprieduma 7. punktu), bet arī tādas, ka, pat ja VNV būtu sagatavojusi šā pirmā ziņojuma ex post versiju, ko apelācijas sūdzības iesniedzējas uzskata par neatsveramu (skat. šā sprieduma 19.–23. punktu), šāda versija nebūtu uzskatāma par galīgu novērtējumu, jo to nav sagatavojusi neatkarīga persona. Kā ģenerāladvokāte ir norādījusi secinājumu 70. punktā – tā kā šajā lietā pirmo novērtējuma ziņojumu ir sagatavojusi VNV, tā provizoriskais raksturs nerada nekādas šaubas. Tādējādi šajā lietā tikai otrais novērtējuma ziņojums, kas atbilst šim nosacījumam, var tikt uzskatīts par “galīgu novērtējumu” Regulas Nr. 806/2014 20. panta izpratnē.

86

Tomēr ir jāuzsver – un nav vajadzības lemt nedz par šo pēdējo jautājumu, nedz par VNV nostājas attīstību šajā ziņā –, ka Vispārējā tiesa pamatoti ir nospriedusi, ka šīs lietas apstākļos katrā ziņā ex post vērtējums neietekmētu apelācijas sūdzības iesniedzēju tiesisko stāvokli, līdz ar to 2018. gada 18. decembra vēstule, ar ko tām tika norādīti iemesli, kuru dēļ VNV neplānoja veikt šādu vērtējumu, arī neradīja tiesiskās sekas, kas varētu ietekmēt to stāvokli.

87

Proti, ir jānorāda, kā ģenerāladvokāte to ir darījusi secinājumu 85. punktā, – ja, kā tas ir šajā lietā, neprivileģēts prasītājs ir cēlis prasību atcelt tam neadresētu tiesību aktu, prasība, ka pārsūdzētā pasākuma saistošajām tiesiskajām sekām ir jābūt tādām, kas var ietekmēt prasītāja intereses, konkrētā veidā būtiski mainot tā tiesisko stāvokli, pārklājas ar LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzētajiem nosacījumiem (spriedums, 2011. gada 13. oktobris, Deutsche Post un Vācija/Komisija, C‑463/10 P un C‑475/10 P, EU:C:2011:656, 38. punkts).

88

Proti, ir jānorāda, ka atbilde, ko VNV sniedza apelācijas sūdzības iesniedzējām saistībā ar iemesliem, kuru dēļ tā neplānoja veikt ex post galīgo novērtējumu šajā lietā, ir balstīta uz šāda vērtējuma mērķiem.

89

Lai gan – kā to apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzējas – ir taisnība, ka Regulas Nr. 806/2014 20. panta 11. punkta sākumdaļas formulējums situācijā, kurā VNV rīcībā ir tikai pagaidu vērtējums, ex post galīgā vērtējuma veikšanu padara obligātu, it īpaši tāpēc, ka ir izmantota īstenības izteiksmes tagadnes forma “veic”, kura parasti norāda uz obligātumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 3. marts, X (Eiropas apcietināšanas orderis – Abpusēja sodāmība), C‑717/18, EU:C:2020:142, 20. punkts), un tāpēc, ka ir lietoti vārdi “cik drīz vien iespējams”, tomēr Vispārējai tiesai bija pamats uzsvērt, ka šāda ziņojuma nesagatavošana neietekmē apelācijas sūdzības iesniedzēju tiesisko stāvokli, it īpaši, ņemot vērā abus Regulas Nr. 806/2014 20. panta 11. punktā minētos ex post galīgās novērtēšanas mērķus.

90

Šajā ziņā Regulas Nr. 806/2014 20. panta 11. punkta jēga, kas ir izteikta šīs tiesību normas otrajā daļā, izriet no diviem tās īpašajiem mērķiem, proti, “nodrošināt to, ka 2. pantā minētās vienības grāmatvedības dokumentos tiek atzīti visi attiecīgās vienības aktīvu zaudējumi”, un “gūt informāciju lēmuma pieņemšanas vajadzībām saskaņā ar [20.] panta 12. punktu par kreditoru prasījumu atjaunošanu vai par izmaksātās atlīdzības vērtības palielināšanu”. Lai gan šā otrā mērķa formulējumā nosacījumi, kuru iestāšanās rezultātā ir jāveic ex post galīgais novērtējums, ir formulēti diezgan plaši, ir jākonstatē, ka tajā – kā Vispārējā tiesa pamatoti ir norādījusi pārsūdzētajā rīkojumā – ir tieša atsauce uz minētās regulas 20. panta 12. punktu, no kura izriet, ka tas ir piemērojams tikai specifiskām situācijām, proti, situācijām, kurās VNV ir izmantojusi iekšējās rekapitalizācijas instrumentu, pagaidu iestādes instrumentu vai aktīvu pārvaldības struktūru.

91

Ņemot vērā šīs lietas īpatnības, otrā ex post galīgā novērtējuma ziņojuma sagatavošana – pat pieņemot, ka tas ir obligāts, – katrā ziņā neesot atbildusi nevienam no šiem abiem mērķiem. Kā Vispārējā tiesa ir norādījusi apstrīdētā rīkojuma 43. punktā, apelācijas sūdzības iesniedzējas nav apgalvojušas, ka Regulas Nr. 806/2014 20. panta 11. punkta otrās daļas a) apakšpunktā minētais mērķis būtu piemērojams šajā lietā. Tāpat nav piemērojams arī šīs tiesību normas b) apakšpunktā minētais mērķis, jo, kā Vispārējā tiesa ir pamatoti uzsvērusi pārsūdzētā rīkojuma 48. un 49. punktā, attiecībā uz Banco Popular izmantotais noregulējuma instruments ir Regulas Nr. 806/2014 24. pantā paredzētais uzņēmuma pārdošanas instruments.

92

Taču uzņēmuma pārdošanas instrumenta izmantošana nav viens no šīs regulas 20. panta 12. punktā minētajiem gadījumiem, kad kompensācija var tikt izmaksāta pēc ex post galīgā vērtējuma.

93

Visbeidzot, tādā gadījumā kā šajā lietā, kad pēc otrā novērtējuma ziņojuma tiek izmantots uzņēmuma pārdošanas instruments, šajā ziņojumā minēto rezultātu katrā ziņā apstiprina vai atspēko pārdošanas cena, kas iegūta likumīgi veiktas konkursa procedūras rezultātā. Tādējādi taisnīga cena vienkārši atbilst faktiskajai tirgus cenai, kāda tā ir konstatēta. Tādējādi uzņēmuma pārdošanas instruments de facto sniedz atbildi uz jebkādām debatēm par nodotā uzņēmuma aktīvu potenciālo ekonomisko vērtību. Līdz ar to – vismaz šīs lietas apstākļos – ex post galīgajā vērtējumā būtu bijis iespējams vienīgi konstatēt šo tirgus vērtību, kā rezultātā tās iedarbība attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēju būtu izrādījusies vienāda ar nulli.

94

No visiem iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka apelācijas sūdzība ir jānoraida, neizvērtējot pārējos minētajos pamatos izvirzītos argumentus, kuri turklāt, kā atgādināts šā sprieduma 45. punktā, ir tikai loģiskās sekas Vispārējās tiesas veiktās interpretācijas kritikai.

95

Saskaņā ar Reglamenta 184. panta 2. punktu, ja apelācijas sūdzība nav pamatota, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem. Atbilstoši tā paša reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz Reglamenta 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

96

Tā kā VNV ir prasījusi piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež segt pašai savus, kā arī atlīdzināt VNV tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež: