1

Ar apelācijas sūdzību Région de Bruxelles‑Capitale [Briseles reģions] lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2019. gada 28. februāra rīkojumu lietā Région de Bruxelles‑Capitale/Komisija (T‑178/18, nav publicēts, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais rīkojums”, EU:T:2019:130), ar kuru tā kā nepamatotu bija noraidījusi tā prasību atcelt Komisijas Īstenošanas regulu (ES) 2017/2324 (2017. gada 12. decembris), ar ko atjauno darbīgās vielas glifosāta apstiprinājumu saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1107/2009 par augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū un groza Komisijas Īstenošanas regulas (ES) Nr. 540/2011 pielikumu (OV 2017, L 333, 10. lpp.; turpmāk tekstā – “strīdīgais akts”).

2

Atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1107/2009 (2009. gada 21. oktobris) par augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū, ar ko atceļ Padomes Direktīvas 79/117/EEK un 91/414/EEK (OV 2009, L 309, 1. lpp.), 10., 23., 24. un 29. apsvērumam:

3

Šīs regulas 20. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.   Saskaņā ar 79. panta 3. punktā minēto regulatīvo procedūru pieņem regulu, ar ko paredz, ka:

2.   [..]

Ja apstiprinājumu atsauc vai ja apstiprinājumu neatjauno tādēļ, ka radušās bažas par cilvēku vai dzīvnieku veselību vai vidi, attiecīgos augu aizsardzības līdzekļus nekavējoties izņem no tirgus.”

4

Saskaņā ar minētās regulas 36. pantu:

“1.   Dalībvalsts, kas izskata pieteikumu, veic neatkarīgu, objektīvu un pārredzamu novērtējumu, ņemot vērā attiecīgā laika zinātnes un tehnikas atziņas, kā arī vadlīnijas, kuras pieejamas pieteikuma iesniegšanas laikā. Tā dod iespēju visām attiecīgajā zonā esošajām dalībvalstīm iesniegt viedokļus, ko ņem vērā novērtējumā.

[..]

2.   Visas vienas zonas dalībvalstis piešķir vai atsaka piešķirt atļaujas, pamatojoties uz tās dalībvalsts novērtējuma secinājumiem, kas izskata pieteikumu, kā to paredz 31. un 32. pants.

3.   Atkāpjoties no 2. punkta un saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem var noteikt atbilstīgus nosacījumus attiecībā uz 31. panta 3. un 4. punktā minētajām prasībām un citiem riska samazināšanas pasākumiem, kas izriet no konkrētiem lietošanas apstākļiem.

Ja dalībvalsts rūpes saistībā ar cilvēku vai dzīvnieku veselību vai vides aizsardzību nevar apmierināt, īstenojot pirmajā [daļā] minētos valsts mēroga riska samazināšanas pasākumus, dalībvalsts drīkst nepiešķirt atļauju augu aizsardzības līdzekļa lietošanai savā teritorijā, ja attiecīgās valsts konkrēto vides vai lauksaimniecības apstākļu dēļ tai ir pamatoti iemesli uzskatīt, ka attiecīgais līdzeklis joprojām nevēlami apdraud cilvēku vai dzīvnieku veselību vai vidi.

[..]”

5

Šīs pašas regulas 40. pantā “Savstarpējā atzīšana” atbilstoši 29. pantam izsniegtas atļaujas turētājam ar pirmajā minētajā pantā ietvertajiem nosacījumiem ir paredzēta iespēja prasīt piešķirt atļauju tam pašam augu aizsardzības līdzeklim citā dalībvalstī.

6

Regulas Nr. 1107/2009 41. panta 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalsts, kurai saskaņā ar 40. pantu iesniedz pieteikumu, pēc pieteikuma un 42. panta 1. punktā minēto pieteikumam pievienojamo dokumentu izskatīšanas, attiecīgā gadījumā ņemot vērā apstākļus savā teritorijā, piešķir atļauju augu aizsardzības līdzeklim saskaņā ar tiem pašiem noteikumiem kā dalībvalstī, kas izskata pieteikumu, izņemot gadījumus, kad piemēro 36. panta 3. punktu.”

7

Šīs regulas 43. pantā ir noteikts:

“1.   Atļauju atjauno pēc atļaujas turētāja iesnieguma ar noteikumu, ka 29. pantā minētās prasības joprojām ir izpildītas.

2.   Trīs mēnešu laikā kopš atļaujas atjaunošanas augu aizsardzības līdzekļa sastāvā esošai iekļautai darbīgajai vielai, aizsargvielai vai sinerģistam pieteikuma iesniedzējs iesniedz šādu informāciju:

[..].

5.   Dalībvalstis pieņem lēmumu par augu aizsardzības līdzekļa atļaujas atjaunošanu vēlākais 12 mēnešu laikā pēc tā sastāvā esošās darbīgās vielas, aizsargvielas vai sinerģista apstiprinājuma atjaunošanas.

6.   Ja tādu iemeslu dēļ, kurus atļaujas turētājs nespēj ietekmēt, nav pieņemts lēmums par atļaujas atjaunošanu pirms tās termiņa beigām, attiecīgā dalībvalsts pagarina atļauju uz laiku, kas vajadzīgs, lai pabeigtu pārbaudi un pieņemtu lēmumu par atjaunošanu.”

8

Minētās regulas 78. panta 3. punktā ir paredzēts pieņemt regulu, kurā ietverts visu to vielu saraksts, kas uzskaitītas Padomes Direktīvas 91/414/EEK (1991. gada 15. jūlijs) par augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū (OV 1991, L 230, 1. lpp.) I pielikumā, un šīs vielas uzskata par apstiprinātām saskaņā ar šo regulu.

9

Ar Komisijas Īstenošanas regulu (ES) Nr. 540/2011 (2011. gada 25. maijs), ar ko īsteno Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1107/2009 attiecībā uz darbīgo vielu sarakstu (OV 2011, L 153, 1. lpp.), tika pieņemts Regulas Nr. 1107/2009 78. panta 3. punktā paredzētais saraksts. Glifosāts bija šajā sarakstā, un tā apstiprinājuma termiņa beigu datums bija 2015. gada 31. decembris.

10

Ar Īstenošanas regulām (ES) 2015/1885 (2015. gada 20. oktobris), ar ko Īstenošanas regulu (ES) Nr. 540/2011 groza attiecībā uz apstiprinājuma perioda pagarināšanu darbīgajām vielām [..] glifosātam [..] (OV 2015, L 276, 48. lpp.), un (ES) 2016/1056 (2016. gada 29. jūnijs), ar ko groza Īstenošanas regulu (ES) Nr. 540/2011 attiecībā uz apstiprinājuma perioda pagarināšanu darbīgajai vielai glifosātam (OV 2016, L 173, 52. lpp.), Komisija secīgi pagarināja darbīgās vielas glifosāta apstiprinājuma periodu vispirms līdz 2016. gada 30. jūnijam un pēc tam – līdz 2017. gada 15. decembrim.

11

Ar strīdīgo aktu, kas pieņemts 2017. gada 12. decembrī, Komisija ar noteiktiem nosacījumiem pagarināja darbīgās vielas glifosāta apstiprinājuma periodu līdz 2022. gada 15. decembrim.

12

Briseles reģiona kompetence augu aizsardzības līdzekļu jomā tika aprakstīta pārsūdzētā rīkojuma 9.–17. punktā. Šie punkti, kas apelācijas tiesvedībā nav apstrīdēti, ir šādi:

13

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2018. gada 8. martā, Briseles reģions lūdza atcelt strīdīgo aktu.

14

Ar atsevišķu dokumentu Komisija saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 130. pantu izvirzīja iebildi par nepieņemamību, kas pamatota ar apelācijas sūdzības iesniedzēja intereses celt prasību neesamību.

15

Ar pārsūdzēto rīkojumu Vispārējā tiesa šo iebildi apmierināja un prasību noraidīja kā nepieņemamu, pamatojot, ka Briseles reģions ar strīdīgo tiesību aktu LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē nav tieši skarts.

16

Ar apelācijas sūdzību Briseles reģions lūdz Tiesu:

17

Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:

18

Jāatgādina, ka reģionālas vai vietējas iestādes prasība nevar tikt pielīdzināta dalībvalsts prasībai un līdz ar to tai ir jāatbilst LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzētajiem pieņemamības nosacījumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2006. gada 2. maijs, Regione Siciliana/Komisija, C‑417/04 P, EU:C:2006:282, 21.–24. punkts).

19

Ar šo normu fiziskas vai juridiskas personas celtas prasības par lēmumu, kura adresāts tā nav – kā tas ir Briseles reģiona gadījumā –, pieņemamības atzīšanai ir izvirzīts nosacījums, ka šai personai ar minēto lēmumu ir jābūt tieši un individuāli skartai vai – ja prasība ir par reglamentējošu aktu – šai personai ar minēto aktu ir jābūt tieši skartai un šajā aktā nav ietverti īstenošanas pasākumi.

20

Šajā lietā Vispārējā tiesa, izskatīdama iebildi par nepieņemamību, kas pamatota ar to, ka Briseles reģionam nav intereses prasīt strīdīgā akta spēkā neesamību, savā pārbaudē aprobežojās tikai ar jautājumu, vai to minētais tiesību akts skar tieši, un pārsūdzētajā rīkojumā atzina, ka minētais nosacījums nav izpildīts.

21

Apelācijas sūdzībā par šo rīkojumu Briseles reģions ir izvirzījis divus pamatus, no kuriem pirmais ir saistīts ar Konvencijas par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem, kas parakstīta 1998. gada 25. jūnijā Orhūsā un Eiropas Kopienas vārdā apstiprināta ar Padomes Lēmumu 2005/370/EK (2005. gada 17. februāris) (OV 2005, L 124, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Orhūsas konvencija”), neievērošanu un otrais – ka Vispārējā tiesa ir kļūdījusies, secinot, ka tas ar strīdīgo aktu nav tieši skarts.

22

Ar pirmā pamata pirmo daļu Briseles reģions pārmet Vispārējai tiesai, ka tā pārsūdzētā rīkojuma 34.–36. punktā prasības pieņemamības pārbaudē nav ņēmusi vērā Orhūsas konvencijas 9. pantu. Reģions uzskata, ka, tā kā tam ir piemērojama šī konvencija, LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzētie pieņemamības nosacījumi ir interpretējami, ņemot vērā Orhūsas konvencijas 9. pantu attiecībā uz iespēju vērsties tiesu iestādēs.

23

Ar pirmā pamata otro daļu prasītājs kritizē Vispārējo tiesu, ka tā pārsūdzētā rīkojuma 37. punktā ir atzinusi, ka reģions nav pietiekami precīzi paskaidrojis, kādā veidā atsaukšanās uz Orhūsas konvenciju var ietekmēt to, vai reģions ir tieši un individuāli skarts šajā lietā.

24

Komisija lūdz noraidīt visu pamatu kopumā.

25

Attiecībā uz pirmā pamata pirmo daļu jāatgādina, ka, lai gan saskaņā ar LESD 216. panta 2. punktu Savienības noslēgtie starptautiskie nolīgumi ir saistoši tās iestādēm un līdz ar to tiem ir augstāks spēks par to izdotajiem aktiem (spriedumi, 2008. gada 3. jūnijs, Intertanko u.c., C‑308/06, EU:C:2008:312, 42. punkts; 2011. gada 21. decembris, Air Transport Association of America u.c., C‑366/10, EU:C:2011:864, 50. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2015. gada 13. janvāris, Padome un Komisija/Stichting Natuur en Milieu un Pesticide Action Network Europe, C‑404/12 P un C‑405/12 P, EU:C:2015:5, 44. punkts), šie starptautiskie nolīgumi tomēr nav pārāki par Savienības primārajām tiesībām.

26

No tā izriet, ka Orhūsas konvencijas 9. pants negroza nosacījumus, kas prasības atcelt tiesību aktu pieņemamībai ir izvirzīti LESD 263. panta ceturtajā daļā.

27

Šādos apstākļos pirmā pamata pirmā daļa, kas attiecas uz to, ka Vispārējā tiesa esot izvērtējusi prasības pieņemamību, neņemot vērā Orhūsas konvenciju, ir jānoraida.

28

Turklāt, tā kā arguments par to, ka Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā Orhūsas konvencijas 9. pantu, ir jānoraida, nav nozīmes arī kritikai, kas vērsta pret iemesliem, kuru dēļ Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 37. punktā šo argumentu ir noraidījusi. Līdz ar to ir jānoraida arī apelācijas sūdzības pirmā pamata otrā daļa.

29

No iepriekš minētā izriet, ka apelācijas sūdzības pirmais pamats ir jānoraida.

30

Vispirms jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru nosacījums par “tiešu skārumu” nozīmē, ka, pirmkārt, apstrīdētajam pasākumam ir tieši jāietekmē indivīda tiesiskais stāvoklis un, otrkārt, tas nepieļauj nekādu rīcības brīvību šī pasākuma adresātiem, kuri ir atbildīgi par tā ieviešanu, kas ir pavisam automātiska un izrietētu tikai no Savienības tiesiskā regulējuma, nepiemērojot citus starpnoteikumus (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1998. gada 5. maijs, Glencore Grain/Komisija, C‑404/96 P, EU:C:1998:196, 41. punkts, kā arī 2019. gada 5. novembris, ECB u.c./Trasta Komercbanka u.c., C‑663/17 P, C‑665/17 P un C‑669/17 P, EU:C:2019:923, 103. punkts).

31

Tieši šīs judikatūras kontekstā ir jāvērtē otrais pamats, kam ir četras daļas.

32

Ar otrā pamata pirmo daļu Briseles reģions norāda, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 50.–55. punktā ir kļūdaini uzskatījusi, ka ar strīdīgo tiesību aktu netiek paturētas spēkā jau esošās augu aizsardzības līdzekļu, kuru sastāvā ir darbīgā viela glifosāts, tirdzniecības atļaujas. Proti, šis akts esot ļāvis šādām atļaujām turpināt radīt sekas, lai gan šīs darbīgās vielas apstiprinājuma neatjaunošanas gadījumā šīs atļaujas ipso facto būtu zaudējušas spēku.

33

Komisija otrā pamata pirmo daļu lūdz noraidīt.

34

No Regulas Nr. 1107/2009 20. panta 2. punkta otrās daļas izriet, ka tad, ja Savienības likumdevējs nav atjaunojis darbīgās vielas apstiprinājumu, ņemot vērā tūlītējas bažas par cilvēku vai dzīvnieku veselību vai vidi, dalībvalstu izsniegtās atļaujas laist tirgū augu aizsardzības līdzekļus, kuru sastāvā ir šī darbīgā viela, nav spēkā un šos augu aizsardzības līdzekļus nekavējoties atsauc no tirgus.

35

Taču darbīgās vielas apstiprinājuma atjaunošanai nav šāda atjaunojuma neesamībai pielīdzināmu seku. Proti, tās rezultātā augu aizsardzības līdzekļu, kuru sastāvā ir šī viela, tirdzniecības atļaujas netiek apstiprinātas, pagarinātas vai turpinātas, jo to turētājiem saskaņā ar Regulas Nr. 1107/2009 43. panta 2. punktu ir jālūdz tās atjaunošana trīs mēnešu laikā pēc darbīgās vielas apstiprinājuma un par šo pieteikumu atbilstoši minētā panta 5. punktam dalībvalstis lemj divpadsmit mēnešu laikā.

36

Līdz ar to, nospriežot, ka ar strīdīgo aktu netiek apstiprināta darbīgo vielu glifosātu saturošu augu aizsardzības līdzekļu tirdzniecības atļauju spēkā esamība, Vispārējā tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu.

37

Ar otrā pamata otro daļu Briseles reģions kritizē iemeslus, kuru dēļ pārsūdzētā rīkojuma 56.–59. punktā Vispārējā tiesa noraidīja argumentu, ka tas ar strīdīgo aktu ir tieši skarts, jo ar šo aktu tika noteikts pienākums par augu aizsardzības līdzekļu, kuru sastāvā ir glifosāts, tirdzniecības atļaujām lemt maksimālajā divpadsmit mēnešu termiņā, skaitot no tā apstiprināšanas, atbilstoši Regulas Nr. 1107/2009 43. panta 5. punktam.

38

Pirmkārt, Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 57. punktā esot kļūdījusies, nospriežot, ka pienākums lemt par augu aizsardzības līdzekļu tirdzniecības atļauju atjaunošanas pieteikumiem ir Beļģijas federālajai iestādei, nevis Briseles reģionam. Proti, pēdējais minētais noteikti piedaloties lēmumu pieņemšanas procedūrā, jo saskaņā ar valsts tiesībām tas ietilpst apstiprinājumu komitejā, no kuras ministram, kura kompetencē ir atjaunot minētās atļaujas, ir jāsaņem atzinums.

39

Otrkārt, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi arī tiesību kļūdu, pārsūdzētā rīkojuma 58. punktā uzskatīdama, ka Briseles reģiona dalība augu aizsardzības līdzekļu, kuru sastāvā ir glifosāts, tirdzniecības atļauju pieteikumu izskatīšanā ir Regulas Nr. 1107/2009 43. panta 5. un 6. punkta un nevis strīdīgā akta tiešas sekas. Proti, vairākās lietās prasītāja tieša skaršana esot pieļauta, lai gan tiesību akts, kuru tas apstrīd, to skar tikai ar cita Savienības tiesību akta starpniecību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 11. maijs, Deza/ECHA, T‑115/15, EU:T:2017:329, 30.–35. punkts).

40

Komisija otrā pamata otro daļu lūdz noraidīt.

41

Pirmkārt, ir skaidrs, ka dalībvalstīm ar Regulas Nr. 1107/2009 43. panta 5. un 6. punktu paredzētais pienākums – pirmām kārtām, lemt par augu aizsardzības līdzekļa tirdzniecības atļaujas atjaunošanu maksimālajā divpadsmit mēnešu termiņā, skaitot no minētajā līdzeklī ietvertās darbīgās vielas apstiprinājuma atjaunošanas, turklāt šis pieteikums ir jāiesniedz trīs mēnešu laikā pēc minētās darbīgās vielas apstiprinājuma atjaunošanas, un, otram kārtām, ja par atļaujas atjaunošanu pirms termiņa beigām lēmums nav pieņemts, atļauju pagarināt uz nepieciešamo termiņu – Beļģijā ir uzlikts federālajai iestādei, jo saskaņā ar valsts tiesībām “līdzekļu standartu noteikšana” ietilpst šīs iestādes un nevis reģionu, kāds ir arī apelācijas sūdzības iesniedzējs, kompetencē.

42

Lai gan valsts tiesībās patiešām ir noteikts, ka reģioni “tiek iesaistīti federālā regulējuma izstrādē līdzekļu standartu jomā” un ka it īpaši saskaņā ar 1994. gada 28. februāra Karaļa dekrēta 7. pantu lauksaimniecībā izmantojamu pesticīdu laišanu tirgū un izmantošanu atbildīgais federālais ministrs var apstiprināt tikai pēc tam, kad saņemts atzinums no komitejas, kurā eksperts pārstāv arī Briseles reģionu, šai konsultatīvajai kompetencei nav Regulas Nr. 1107/2009 43. panta 5. un 6. punkta tiešās iedarbības. Šajos apstākļos apelācijas sūdzības iesniedzēja kritika par pārsūdzētā rīkojuma 57. punktu ir jānoraida.

43

Otrkārt, ir jākonstatē, ka pretēji apelācijas sūdzības iesniedzēja nostājai Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 58. punktā nav norādījusi, ka Briseles reģiona dalība augu aizsardzības līdzekļu, kuru sastāvā ir glifosāts, tirdzniecības atļauju pieteikumu izskatīšanā ir Regulas Nr. 1107/2009 43. panta 5. un 6. punkta un nevis strīdīgā akta tiešas sekas. Vispārējā tiesa šajā punktā ir tikai norādījusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirzītais arguments attiecas nevis uz strīdīgā akta paša sekām, bet gan tikai uz šīs regulas 43. panta 5. un 6. punkta sekām. Līdz ar to apelācijas sūdzības iesniedzēja kritika par pārsūdzētā rīkojuma 58. punktu ir neefektīva.

44

Turklāt, tā kā Vispārējās tiesas pārsūdzētā rīkojuma 57. punktā norādītais pirmais iemesls apelācijas sūdzības iesniedzēja argumenta noraidīšanai ir pamatots – kā tas tika izklāstīts šī sprieduma 42. punktā –, otrais iemesls, kas ietverts pārsūdzētā rīkojuma 58. punktā, šī paša argumenta noraidīšanai ir pakārtota rakstura. Tādēļ šī iemesla dēļ apelācijas sūdzības iesniedzēja pret to vērstā kritika arī ir neefektīva (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2007. gada 13. septembris, Common Market Fertilizers/Komisija, C‑443/05 P, EU:C:2007:511, 137. punkts), un tādēļ tā ir jānoraida.

45

No iepriekš minētā izriet, ka otrā pamata otrā daļa ir jānoraida.

46

Ar otrā pamata trešo daļu apelācijas sūdzības iesniedzējs kritizē iemeslus, kuru dēļ Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 60.–63. punktā noraidīja tā argumentu par to, ka, ņemot vērā Regulas Nr. 1107/2009 40.–42. pantā paredzēto savstarpējās atzīšanas procedūru, strīdīgā akta sekas ir tādas, ka tas lielā mērā sašaurina apstiprinājumu komitejas darbības jomu un tādējādi arī paša reģiona iespējas iebilst pret augu aizsardzības līdzekļa, kura sastāvā ir glifosāts, atļaušanu, ja šis līdzeklis jau ir atļauts kādā citā dalībvalstī.

47

Pirmkārt, Briseles reģions pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir uzskatījusi, ka savstarpējās atzīšanas procedūra nav automātiska un ka Regulas Nr. 1107/2009 41. panta 1. punkts, kā arī 36. panta 3. punkts dalībvalstij, kurai jāizskata savstarpējās atzīšanas pieteikums, sniedz novērtējuma brīvību. Turklāt šis Vispārējās tiesas vērtējums neesot pamatots.

48

Otrkārt, Briseles reģions uzskata, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu, pārsūdzētā rīkojuma 63. punktā norādot, ka savstarpējas atzīšanas procedūras sekas nav strīdīgā akta tiešas sekas.

49

Komisija otrā pamata trešo daļu lūdz noraidīt.

50

Pirmkārt, no šī sprieduma 30. punktā minētās judikatūras izriet, ka viens no diviem kumulatīvajiem nosacījumiem, kas ļauj konstatēt, ka pasākums indivīdu skar tieši, ir tāds, ka tas nepieļauj nekādu rīcības brīvību šī pasākuma adresātiem, kuri ir atbildīgi par tā ieviešanu.

51

Taču, kā Vispārējā tiesa ir atgādinājusi pārsūdzētā rīkojuma 61. punktā, kad dalībvalsts saņem pieteikumu par tāda augu aizsardzības līdzekļa tirdzniecības atļaujas piešķiršanu, kurš šai pašai lietošanai jau ir atļauts kādā citā dalībvalstī, tai tas nav jāapmierina, jo, pirmām kārtām, Regulas Nr. 1107/2009 41. panta 1. punktā tai tiek atļauts ņemt vērā apstākļus savā teritorijā un, otrām kārtām, šīs regulas 36. panta 3. punktā, uz kuru ir atsauce tās 41. pantā, ir precizēts, ka dalībvalsts var, no vienas puses, noteikt ar cilvēku vai dzīvnieku veselību vai vidi saistīto risku samazināšanas pasākumus un, no otras puses, tā var arī atteikties izsniegt atļauju, ja ar risku samazināšanas pasākumiem nav iespējams novērst šīs dalībvalsts bažas tās konkrēto vides vai lauksaimniecības apstākļu dēļ. Tādējādi Vispārējā tiesa ir pamatoti secinājusi, ka savstarpējās atzīšanas procedūra nav automātiska un pieļauj dalībvalsts, kurai jāizskata savstarpējās atzīšanas pieteikums, novērtējuma brīvību.

52

No iepriekš izklāstītā izriet, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs nevar pamatoti pārmest Vispārējai tiesai, ka tā šajā ziņā ir pieļāvusi tiesību kļūdu un savu vērtējumu nav pietiekami pamatojusi.

53

Otrkārt un katrā ziņā, pretēji apelācijas sūdzības iesniedzēja nostājai Vispārējā tiesa ir pamatoti uzskatījusi, ka savstarpējās atzīšanas procedūras sekas pašas nav strīdīgā akta tiešas sekas. Proti, ir jānorāda, ka darbīgās vielas apstiprināšana ir tikai viena no Regulas Nr. 1107/2009 29. panta 1. punktā uzskaitītajām prasībām, kurām ir pakļauta augu aizsardzības līdzekļa, kura sastāvā ir šī darbīgā viela, tirdzniecības atļauja. Turklāt šādas atļaujas izsniegšana vienā dalībvalstī pati par sevi nenozīmē, ka atļauja rodas arī attiecībā uz citām dalībvalstīm, jo šīs regulas 40. pantā ir noteiks, ka atbilstoši tajā izklāstītajiem nosacījumiem vienā dalībvalstī piešķirtas atļaujas turētājs atbilstoši savstarpējās atzīšanas procedūrai var prasīt atļauju šim pašam augu aizsardzības līdzeklim citā dalībvalstī. Visbeidzot un kā tika norādīts iepriekšējā punktā, šai pēdējai minētajai dalībvalstij nav pienākuma jebkādos apstākļos šo atļauju piešķirt.

54

No iepriekš minētā izriet, ka otrā pamata trešā daļa ir jānoraida.

55

Ar otrā pamata ceturto daļu apelācijas sūdzības iesniedzējs kritizē pārsūdzētā rīkojuma 66.–77. punktā ietvertos iemeslus, kuru dēļ Vispārējā tiesa noraidīja tā argumentu par strīdīgā akta sekām uz 2016. gada 10. novembra dekrēta spēkā esamību un līdz ar to – tā ietekmi uz strīdu, kura priekšmets ir šis dekrēts.

56

Pirmkārt, Briseles reģions uzskata, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, tieša skāruma nosacījumam piemērodama 2005. gada 5. oktobra spriedumā Land Oberösterreich un Austrija/Komisija (T‑366/03 un T‑235/04, EU:T:2005:347) izstrādāto pārbaudi attiecībā uz individuāla skāruma kritēriju, tādējādi sajaukdama abas LESD 263. panta ceturtajā daļā minētās prasības.

57

Otrkārt, Briseles reģions pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nav ņēmusi vērā risku, kādu strīdīgais akts rada tā 2016. gada 10. novembra dekrētā ietvertā aizlieguma izmantot glifosātu saturošus pesticīdus spēkā esamībai.

58

Treškārt, Briseles reģions uzskata, ka 2016. gada 10. novembra dekrēta pieņemšanas pamatā – neraugoties uz nelabvēlīgo juridisko kontekstu – bija vispārējas politiska rakstura bažas, nevis tikai juridiski apsvērumi.

59

Ceturtkārt, Briseles reģions uzskata, ka pārsūdzētais rīkojums ir acīmredzamā pretrunā Vispārējās tiesas 2018. gada 13. decembra spriedumam Ville de Paris, Ville de Bruxelles un Ayuntamiento de Madrid/Komisija (T‑339/16, T‑352/16 un T‑391/16, EU:T:2018:927). Minētajā spriedumā Vispārējā tiesa nosprieda, ka pilsētas prasītājas, kuras savā teritorijā bija veikušas pasākumus transportlīdzekļu radītā gaisa piesārņojuma ierobežošanai, tieši skar regula, kurā atļautās slāpekļa oksīda emisiju maksimālās vērtības reālos vieglā pasažieru un vieglā komerctransporta braukšanas apstākļos bija noteiktas augstākā līmenī nekā attiecībā uz tā saukto “Euro 6” standartu. Citiem vārdiem sakot, Vispārējā tiesa esot uzskatījusi, ka ar šādu pasākumu vienkāršu potenciālu nelikumīgumu, proti, tādu, kas vēl nav konstatēts ar tiesas nolēmumu, attiecībā pret šo regulu ir pietiekami, lai attiecīgās pilsētas varētu uzskatīt par tieši skartām ar šo regulu. Tomēr pārsūdzētajā rīkojumā Vispārējā tiesa secināja, ka ar 2016. gada 10. novembra dekrēta potenciālu nelikumīgumu attiecībā pret strīdīgo aktu nav pietiekami, lai pierādītu, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju šis lēmums skar tieši.

60

Piektkārt, Briseles reģions pārmet Vispārējai tiesai, ka tā pārsūdzēto rīkojumu nav pietiekami pamatojusi, nepārbaudot argumentu, ka strīdīgais akts tiešā veidā skar tā tiesisko stāvokli, un paturot spēkā pārējo prasības par 2016. gada 10. novembra dekrēta atcelšanu iesniedzēju interesi celt prasību.

61

Komisija otrā pamata ceturto daļu lūdz noraidīt.

62

Pirmkārt, apstāklis, ka Vispārējā tiesa, kā norāda apelācijas sūdzības iesniedzējs, ir kļūdaini interpretējusi pati savu judikatūru, nav tiesību kļūda, uz kuras varētu balstīt apelācijas sūdzību. Turklāt iebildums par to, ka sajaukti tieša skāruma un individuāla skāruma kritēriji, nav nekādi precizēts, lai varētu novērtēt tā pamatotību, un tādēļ tas ir jānoraida.

63

Otrkārt, jānorāda, ka 2016. gada 10. novembra dekrēta likumību, kas tikusi apstrīdēta tiesvedībā Conseil d’État, nekādā gadījumā neietekmē strīdīgais akts, jo tas ir pieņemts pēc minētā rīkojuma pieņemšanas. Turklāt nedz risks, ka Komisija varētu celt prasību par pienākumu neizpildes konstatāciju, kas neskaidri ticis minēts apelācijas sūdzībā, nedz šaubas par glifosātu saturošu pesticīdu izmantošanas aizlieguma režīma spēkā esamību no Beļģijas konstitūcijas viedokļa, kuras saikni ar strīdīgo aktu apelācijas sūdzības iesniedzējs nav izskaidrojis, nepierāda, ka to šis akts ietekmē tieši. Šādos apstākļos apelācijas sūdzības iesniedzējs nav pierādījis, ka strīdīgais akts varētu apdraudēt šo aizlieguma režīmu.

64

Treškārt, no šī sprieduma 30. punktā atgādinātās Tiesas judikatūras izriet, ka nosacījums par “tiešu skārumu” it īpaši nozīmē, ka attiecīgajam pasākumam ir tiešā veidā jāietekmē tās fiziskās vai juridiskās personas tiesiskā situācija, kura vēlas celt prasību atbilstoši LESD 263. panta ceturtajai daļai. Tādējādi šāds nosacījums ir jāizvērtē, ņemot vērā tikai pasākuma tiesiskās sekas, jo tā iespējamās politiskās sekas neietekmē šo vērtējumu. Tādējādi šis arguments ir jānoraida.

65

Ceturtkārt, prasītājas argumentācijā attiecībā uz Vispārējās tiesas 2018. gada 13. decembra spriedumu Ville de Paris, Ville de Bruxelles un Ayuntamiento de Madrid/Komisija (T‑339/16, T‑352/16 un T‑391/16, EU:T:2018:927) nav norādīts, kādā veidā apstāklis – pieņemot, ka tas ir pierādīts –, ka pārsūdzētajā rīkojumā pieņemtais risinājums ir pretrunā šim spriedumam, pats par sevi varētu padarīt minēto rīkojumu par prettiesisku. Līdz ar to arī šis iebildums ir jānoraida.

66

Piektkārt, lai gan Briseles reģions iebilst pret to, ka Vispārējā tiesa nav pārbaudījusi tā argumentu, ka strīdīgais akts tieši skar tā tiesisko situāciju, un ir paturējusi spēkā pārējo prasības par 2016. gada 10. novembra dekrēta atcelšanu iesniedzēju interesi celt prasību, ir jānorāda, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs šo argumentu ir iesniedzis, tikai atbildot uz Komisijas izvirzīto iebildi par nepieņemamību. Tāpēc to nevar uzskatīt par pamatu, kas Vispārējai tiesai bija jāizvērtē. Līdz ar to šis iebildums ir jānoraida.

67

No iepriekš izklāstītā izriet, ka otrā pamata ceturtā daļa, kā arī apelācijas sūdzība kopumā ir jānoraida kā nepamatota.

68

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 138. panta 1. punktam, kas apelācijas tiesvedībā piemērojams saskaņā ar šī paša reglamenta 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Briseles reģionam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tam šis spriedums nav labvēlīgs, jāpiespriež Briseles reģionam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež: