1.

BU – fiziska persona ar domicilu Austrijā, noslēdza darba līgumu ar Markt24 GmbH, kas ir saskaņā ar Vācijas tiesībām dibināta sabiedrība. Saskaņā ar šo līgumu BU Markt24 GmbH labā un vadībā bija jāveic uzkopšanas darbi Vācijā. Tomēr attiecīgais līgums vairākus mēnešus faktiski palika “uz papīra”, līdz Markt24 to izbeidza, atbrīvojot BU no darba. Šajā laikposmā minētā sabiedrība darba ņēmējai neuzticēja nevienu uzdevumu, lai gan viņa uzturējās savā dzīvesvietā darba gatavībā. Šī sabiedrība viņai arī nesamaksāja līgumā noteikto darba atlīdzību.

2.

Šādā situācijā BU pret Markt24 cēla prasību Landesgericht Salzburg (Zalcburgas apgabaltiesa, Austrija), kuras darbības teritorijā atrodas viņas domicils, par šīs darba atlīdzības samaksu. Savukārt šī tiesa vērsās Tiesā ar šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par to, kā interpretēt Regulu (ES) Nr. 1215/2012 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās ( 2 ) (turpmāk tekstā – “Briseles Ia regula”).

3.

Ar dažādajiem jautājumiem iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai tai ir jurisdikcija izskatīt BU celto prasību, vai arī šo prasību būtu bijis jāceļ Vācijas tiesā. Tas ir atkarīgs vispirms no tā, vai Briseles Ia regulā ietvertie noteikumi par jurisdikciju – it īpaši tās 21. pants par prasībām, ko darba ņēmēji ceļ pret saviem darba devējiem, – ir piemērojami šādai prasībai, pēc tam – vai attiecīgā gadījumā ar šo pantu tiek ļauts darba ņēmējam celt prasību sava domicila tiesā tādos apstākļos kā šajā lietā un, visbeidzot, vai pretējā gadījumā ar šo regulu tiek liegts pēdējai minētajai tiesai atzīt savu jurisdikciju saskaņā ar valsts noteikumiem, kuros darba ņēmējam tiek sniegta šāda iespēja.

4.

Šajos secinājumos es paskaidrošu, ka uz tādu prasību, kādu ir cēlusi BU, attiecas Briseles Ia regula, tādējādi tiesas, kurām ir jurisdikcija izskatīt šo prasību, ir jānosaka, ņemot vērā šīs regulas noteikumus, nepiemērojot valsts noteikumus par jurisdikciju. Es arī paskaidrošu, ka situācijā, kad darba līgums jebkāda iemesla dēļ nav bijis izpildīts, darba ņēmējs saskaņā ar minēto 21. pantu savu darba devēju var iesūdzēt vai nu darba devēja domicila dalībvalsts tiesās, vai arī tās vietas tiesā, kur darba ņēmējam bija jāveic darbs atbilstoši darba līgumam.

5.

Briseles Ia regulas 18. apsvērumā ir noteikts, ka “saistībā ar apdrošināšanas līgumiem, patērētāju līgumiem un darba līgumiem vājākajai pusei vajadzētu būt aizsargātai ar jurisdikcijas normām, kas ir labvēlīgākas tās interesēm, nekā to paredz vispārējie noteikumi.”

6.

Šīs regulas II nodaļas 5. iedaļā “Jurisdikcija attiecībā uz atsevišķiem darba līgumiem” ir ietverts minētās regulas 20.–23. pants. Šīs pašas regulas 20. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Lietās, kas attiecas uz atsevišķiem darba līgumiem, jurisdikciju nosaka saskaņā ar šo iedaļu, neskarot 6. pantu, 7. panta 5. punktu un, ja prasība ir celta pret darba devēju, – 8. panta 1. punktu.”

7.

Briseles Ia regulas 21. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Darba devēju, kura domicils ir kādā dalībvalstī, var iesūdzēt:

8.

1985. gada 7. martaBundesgesetz über die Arbeits- und Sozialgerichtsbarkeit (Arbeits- und Sozialgerichtsgesetz) (Likums par darba un sociālo lietu tiesu; turpmāk tekstā – “ASGG”) 4. panta 1. punkta a) un d) apakšpunktā ir noteikts:

“50. panta 1. punktā minētajās lietās pēc prasītāja izvēles teritoriālā piekritība:

9.

BU ir fiziska persona ar domicilu Zalcburgā (Austrija). Markt24 ir saskaņā ar Vācijas tiesībām dibināta sabiedrība, kuras juridiskā adrese ir Unteršleisheimā [Unterschleißheim] (Vācija).

10.

Konkrētā datumā BU uzrunāja vīrietis, apgalvojot, ka Markt24 meklē darbiniekus, un pēc tam viņa ar šo vīrieti maiznīcā Zalcburgā parakstīja darba līgumu, uz kura bija šīs sabiedrības zīmoga nospiedums, kā arī norādīts Austrijas telefona numurs un adrese Vācijā. Saskaņā ar šo līgumu BU tika pieņemta darbā uz nepilnu darba laiku par uzkopšanas darbu veicēju, lai veiktu uzkopšanu Minhenē (Vācija), ar noteiktu mēnešalgu.

11.

Bija paredzēts, ka BU sāks strādāt 2017. gada 6. septembrī. Tomēr strādāt viņa tā arī nekad nesāka. Proti, Markt24 viņai nekādu darbu neuzdeva. Lai gan BU pastāvīgi bija sasniedzama pa tālruni un atradās savā domicilā darba gatavībā, viņa šīs sabiedrības labā neveica ne uzkopšanu, ne arī kādus citus darbus. BU rīcībā nebija tā vīrieša telefona numura, ar kuru viņa bija noslēgusi savu darba līgumu. Darba attiecību laikā BU nesaņēma nekādu darba atlīdzību. Tomēr, tāpat kā trīs citi minētās sabiedrības darbinieki, viņa bija reģistrēta kā darba ņēmēja Austrijas sociālā nodrošinājuma iestādē.

12.

2017. gada 15. decembrīMarkt24 atbrīvoja BU no darba.

13.

2018. gada 27. aprīlī BU iesūdzēja Markt24 Landesgericht Salzburg (Zalcburgas apgabaltiesa), prasot samaksāt neizmaksāto darba samaksu, proporcionālos īpašos maksājumus un finansiālo atlīdzību par neizmantoto atvaļinājumu laikposmā no 2017. gada 6. septembra līdz 15. decembrim. Prasītāja pamatlietā apgalvo, ka šai tiesai ir jurisdikcija, pamatojoties uz to, ka minētajai sabiedrībai to darba tiesisko attiecību sākumā bija birojs Zalcburgā.

14.

Tā kā uzaicinājums ierasties tiesā Markt24 nevarēja tikt paziņots un par šīs sabiedrības pārstāvju uzturēšanās vietu informācijas nebija, Landesgericht Salzburg (Zalcburgas apgabaltiesa) iecēla pārstāvi, lai to pārstāvētu neierašanās gadījumā. Ar 2019. gada 7. janvāra aktu viņš izvirzīja iebildumu par šīs tiesas starptautiskās un teritoriālās jurisdikcijas neesamību.

15.

Šādos apstākļos Landesgericht Salzburg (Zalcburgas apgabaltiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

16.

2019. gada 23. oktobra lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesā tika saņemts tā paša mēneša 31. datumā. Markt24, Čehijas valdība un Eiropas Komisija iesniedza Tiesai rakstveida apsvērumus. Tiesas sēde šajā lietā nav notikusi.

17.

Šī lieta attiecas uz Savienības dalībvalstu tiesu starptautisko jurisdikciju izskatīt prasību, ko darba ņēmējs ir cēlis pret savu darba devēju par viņu darba līgumā paredzētās atlīdzības samaksu tādos pavisam īpašos apstākļos, kad darba ņēmējs šī līguma izpildes ietvaros faktiski nav veicis nekādu darbu, jo darba devējs nav viņam uzticējis nolīgtos uzdevumus. Kā esmu norādījis šo secinājumu ievadā, minētais līgums ir, kā mēdz teikt, palicis uz papīra laikā no tā parakstīšanas dienas līdz dienai, kad darba devējs to izbeidza, atbrīvojot darba ņēmēju no darba.

18.

Šī prasība iekļaujas pārrobežu strīda kontekstā. Proti, konkrētās darba ņēmējas BU domicils ir Zalcburgā, bet sabiedrības Markt24, kas ir darba devēja, juridiskā adrese ir Vācijā – un, iespējams, šai sabiedrībai turklāt ir bijis arī birojs Zalcburgā to līgumisko attiecību sākumā ( 3 ). Turklāt strīdīgais darba līgums tika noslēgts šajā pilsētā, lai gan veicamais darbs, par ko notika vienošanās, proti, uzkopšanas darbi, bija jāveic Minhenē.

19.

Šādā situācijā iesniedzējtiesa ar pirmo jautājumu būtībā vēlas noskaidrot, vai Briseles Ia regulā paredzētās jurisdikcijas normas, it īpaši tās, kas ir ietvertas šīs regulas II nodaļas 5. iedaļā, ir piemērojamas tādai prasībai, kādu BU ir cēlusi pret Markt24.

20.

Šajā posmā ir jāatgādina, ka šī iedaļa ietver normas konkrēti attiecībā uz tiesvedību “lietās, kas attiecas uz atsevišķiem darba līgumiem”. Šo normu, par kurām jau ir Tiesas pastāvīgā judikatūra ( 4 ), mērķis it īpaši ir ( 5 ) aizsargāt darba ņēmēju, kuru uzskata par vājāko pusi darba līgumā ( 6 ). Šādā ietvarā Briseles Ia regulas 21. pantā darba ņēmējam, kurš vēlas celt prasību pret savu darba devēju, tiek piedāvātas dažādas jurisdikcijas iespējas. Pirmām kārtām, saskaņā ar šī panta 1. punkta a) apakšpunktu darba ņēmējs var iesūdzēt savu darba devēju tās dalībvalsts tiesās, kurā ir šī darba devēja domicils, bet – būtisks precizējums – ne sava domicila dalībvalsts tiesās. Otrām kārtām, minētā panta 1. punkta b) apakšpunktā darba ņēmējam ir dota iespēja celt savu prasību (i) tiesās “tajā vietā, kur vai no kurienes darbinieks pastāvīgi veic darbu” vai tiesās “tajā vietā, kur viņš to veicis pēdējoreiz”, vai ii) ja darbinieks pastāvīgi neveic vai neveica darbu vienā noteiktā valstī – tiesās “tajā vietā, kur atrodas vai atradās uzņēmums, kas [viņu] pieņēma [..].”

21.

Iesniedzējtiesa šaubās, vai šie noteikumi ir piemērojami prasībai, ko tā izskata, pamatojoties uz to, ka, lai gan BU ir noslēgusi darba līgumu ar Markt24, viņa šī līguma ietvaros faktiski nav veikusi nekādu darbu. Tomēr A daļā paskaidrošu, kāpēc minētie noteikumi tomēr ir piemērojami šādai prasībai, neatkarīgi no tā, ka strīdīgais darba līgums nav bijis izpildīts.

22.

Ar otro un trešo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai tā var atzīt savu jurisdikciju, lai izskatītu BU celto prasību saskaņā ar tās valsts tiesībās paredzētajiem noteikumiem, konkrētāk – ASGG 4. panta 1. punkta a) un d) apakšpunktu, – pamatojoties uz to, ka šie noteikumi Austrijas darba ņēmējiem vai nu tieši vai netieši ( 7 ) dod iespēju vērsties sava domicila tiesā Austrijā un ka tādējādi tie ir Austrijas darba ņēmējiem labvēlīgāki par Briseles Ia regulas noteikumiem. Tomēr B daļā paskaidrošu, kāpēc šādai prasībai ir piemērojami tikai šajā regulā ietvertie jurisdikcijas noteikumi, izslēdzot šādas valsts tiesību normas, pat ja valsts tiesību normas ir labvēlīgākas darba ņēmējiem nekā regulas noteikumi.

23.

Ceturtais jautājums būtībā attiecas uz Briseles Ia regulas 21. panta 1. punkta b) apakšpunkta i) punktā paredzēto noteikumu. Šī jautājuma mērķis ir noskaidrot, vai ir iespējams noteikt “vietu, kur vai no kurienes darbinieks pastāvīgi veic darbu” šīs tiesību normas izpratnē tādos apstākļos, kad darba ņēmējs nav veicis nekādu darbu. Kā uzsver iesniedzējtiesa, Tiesai līdz šim nekad nav bijis jālemj par to, kā minētā tiesību norma ir interpretējama šādā kontekstā. C daļā es izklāstīšu iemeslus, kādēļ pat šādos apstākļos šī “vieta” ir identificējama un atbilst nevis darba līguma noslēgšanas vietai vai vietai, kur darba ņēmējs atradās darba gatavībā, kā to ierosina iesniedzējtiesa, bet gan vietai, kur darba ņēmējam bija jāveic darbs, atbilstoši šajā līgumā noteiktajam.

24.

Pirmkārt, manuprāt, nav nekādu šaubu, ka uz tādu prasību, kādu ir cēlusi BU, attiecas Briseles Ia regula kopumā. Proti, uz šo prasību acīmredzami attiecas šīs regulas materiālā piemērošanas joma ( 8 ). Uz to attiecas arī šīs regulas piemērojamība personām, jo tajā paredzētie jurisdikcijas noteikumi principā ir piemērojami, ja atbildētāja domicils ir dalībvalsts teritorijā ( 9 ) un Markt24 domicils ir Vācijā ( 10 ). Visbeidzot, ja var pieņemt, ka šo noteikumu piemērošanai a priori ir vajadzīgs ārvalstu elements ( 11 ), atgādināšu, ka minētā prasība attiecas uz pārrobežu strīdu ( 12 ).

25.

Otrkārt, manuprāt, tāpat ir arī skaidrs, ka uz šo pašu prasību konkrētāk attiecas Briseles Ia regulas II nodaļas 5. iedaļa.

26.

Šajā ziņā atgādināšu, ka saskaņā ar šīs regulas 20. panta 1. punktu minētā 5. iedaļa ir piemērojama tiesvedībām “lietās, kas attiecas uz atsevišķiem darba līgumiem”. No šī formulējuma izriet divi nosacījumi: pirmām kārtām, starp lietas pusēm ir jābūt “atsevišķam darba līgumam”; otrām kārtām, prasībai ir jābūt saistītai ar šo “līgumu”.

27.

Attiecībā uz pirmo nosacījumu Tiesa ir vairākkārt nospriedusi, ka minētais jēdziens “atsevišķs darba līgums” nenorāda uz kategorijām, kas ir paredzētas tiesas, kurā ir celta prasība, valsts tiesībās (tā sauktās “lex fori”), bet gan ir jādefinē autonomi, lai nodrošinātu Briseles Ia regulā paredzēto jurisdikcijas noteikumu vienveidīgo piemērošanu visās dalībvalstīs ( 13 ).

28.

Tādējādi Tiesa ir autonomi definējusi šādu “līgumu”, atsaucoties uz jēdzienu “darba tiesiskās attiecības”. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šādu attiecību raksturīgā iezīme ir tā, ka persona noteiktu laiku citas personas labā un tās vadībā sniedz pakalpojumus, pretī saņemot darba samaksu ( 14 ).

29.

No tā izriet, ka līgums ir jākvalificē kā “atsevišķs darba līgums” Briseles Ia regulas 20. panta 1. punkta izpratnē, ja tas rada pienākumus, kas atbilst šādām darba tiesiskajām attiecībām starp līgumslēdzējām pusēm. Izskatāmajā lietā nav strīda par to, ka no BU un Markt24 noslēgtā līguma, ņemot vērā tā noteikumus, izrietēja šādi pienākumi, un tātad tas ir jākvalificē kā atsevišķs darba līgums ( 15 ).

30.

Runājot par otro nosacījumu, tas šajā lietā acīmredzami ir izpildīts, jo BU prasība tiek pamatota ar tādu pienākumu neizpildi ( 16 ), kas izriet no strīdīgā darba līguma.

31.

Iesniedzējtiesai tomēr ir šaubas par to, vai – lai uz prasību attiektos Briseles Ia regulas II nodaļas 5. iedaļa – apstrīdētajām darba tiesiskajām attiecībām nebūtu jāpiemīt zināmām ilglaicīgumam un pastāvīgumam, kas attiecīgā gadījumā varētu izslēgt šīs iedaļas piemērošanu it īpaši tādā situācijā, kāda ir šajā lietā, kad darba ņēmējs nav sācis strādāt.

32.

Tāpat kā Markt24, Čehijas valdība un Komisija, es tam nepiekrītu. Proti, vienīgā prasība Briseles Ia regulas II nodaļas 5. iedaļas piemērojamībai, kā esmu to norādījis, ir, lai attiecīgā prasība attiektos uz “atsevišķu darba līgumu”, kas saista lietas puses. Savukārt nav nozīmes tam, kopš kura laika šis līgums ir noslēgts ( 17 ), vai arī tam, vai tas ir faktiski izpildīts.

33.

Kā norāda šī valdība, šis risinājums izriet no paša minētās iedaļas mērķa, proti, paredzēt jurisdikcijas noteikumus strīdiem “lietās, kas attiecas uz atsevišķiem darba līgumiem”. Acīmredzami šādi strīdi var rasties neilgi pēc šāda līguma noslēgšanas ( 18 ) vai pat pirms tā izpildes ( 19 ). Par šo pēdējo jautājumu norādīšu, ka bieži vien tieši no darba līguma izrietošo pienākumu pilnīga vai daļēja neizpilde arī ir iemesls šajā pašā iedaļā paredzētajām prasībām tiesā.

34.

Turklāt pretēja interpretācija būtu pretrunā Briseles Ia regulā izvirzītajam mērķim, lai jurisdikcijas noteikumi būtu ļoti paredzami. Proti, atbilstoši šim mērķim, kā to uzsver Komisija, katrai līgumslēdzējai pusei ir jāspēj jau no līguma noslēgšanas saprātīgi paredzēt, kurā(-s) tiesā(-s) tā var celt prasību pret otru pusi vai var tikt iesūdzēta tiesā.

35.

Šāda interpretācija apdraudētu arī šīs regulas II nodaļas 5. iedaļas pamatā esošo darba ņēmēja aizsardzības mērķi. Šajā ziņā atgādināšu, ka tad, ja šī iedaļa nebūtu piemērojama tādam strīdam kā tas, kas pastāv starp BU un Markt24, uz šo strīdu attiektos šajā regulā paredzētie vispārīgie noteikumi, kas lielākoties ( 20 ) ir nelabvēlīgāki darba ņēmējam. It īpaši darba ņēmējs zaudētu privilēģiju, ka viņa darba devējs viņu var iesūdzēt tikai darbinieka domicila tiesās ( 21 ) un ka pret viņu nevar atsaukties uz tādu vienošanos par jurisdikcijas noteikšanu, kas ir pretrunā viņa interesēm ( 22 ).

36.

Tikai ar to vien, ka darba līgums ir bijis noslēgts nesen vai faktiski nav ticis izpildīts, būtu grūti pamatot, kāpēc būtu jāizslēdz minētajā iedaļā paredzēto noteikumu piemērošana strīdiem, kas varētu izrietēt no šī līguma. Pat tad, ja darba ņēmējs pārtrauc savu darba līgumu tūlīt pēc tā noslēgšanas vai tā izpildes sākumā, viņš ir pelnījis aizsardzību, vēl jo vairāk tāpēc, ka darba devējs varētu būt vainojams par šādu izbeigšanu. Līdzīgi, ja darba ņēmējs, kā tas ir šajā gadījumā, ceļ prasību pret savu darba devēju, pamatojoties uz to, ka līgums nav izpildīts darba devēja vainas dēļ, nav iemesla tam, lai darba devējs varētu attiecībā uz darba ņēmēju atsaukties uz tādu vienošanos par jurisdikcijas noteikšanu, kas būtu pretrunā darba ņēmēja interesēm ( 23 ).

37.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, iesaku Tiesai uz pirmo jautājumu atbildēt, ka uz tādu prasību par darba līgumā nolīgtās darba atlīdzības samaksu, ko tiesā cēlis darba ņēmējs ar domicilu vienā dalībvalstī pret darba devēju ar domicilu citā dalībvalstī, attiecas Briseles Ia regula un konkrētāk – tās II nodaļas 5. iedaļa – pat tad, ja šis darba ņēmējs faktiski nav veicis nekādu darbu strīdīgā līguma izpildē.

38.

Gadījumā, ja Tiesa uz pirmo jautājumu atbildētu atbilstoši manis ieteiktajam, ka uz tādu prasību, kādu ir cēlusi BU, attiecas Briseles Ia regula un konkrētāk tās II nodaļas 5. iedaļa, iesniedzējtiesa ar otro un trešo jautājumu būtībā jautā, vai šai regulai pretrunā ir piemērot šīs valsts tiesībās paredzētos jurisdikcijas noteikumus, kas ļauj darba ņēmējam vērsties tajā tiesā, kuras darbības teritorijā ir viņa domicils vai pastāvīgā dzīvesvieta darba tiesisko attiecību laikā, vai vērsties tiesā, kuras darbības teritorijā ir jāveic atlīdzības samaksa.

39.

Šajā ziņā nav strīda par to, ka saskaņā ar ASGG 4. panta 1. punkta a) un d) apakšpunktā paredzētajiem noteikumiem – vai vismaz pirmo no tiem – šajā gadījumā iesniedzējtiesai būtu jurisdikcija izskatīt BU celto prasību. Un tomēr tāpat kā Markt24, Čehijas valdībai un Komisijai, arī man nav nekādu šaubu par to, ka šādu valsts jurisdikcijas noteikumu piemērošana ir pretrunā Briseles Ia regulai.

40.

Proti, no Briseles Ia regulas 4. panta 1. punkta un 6. panta 1. punkta, tos lasot kopā, izriet, ka pārrobežu strīdos “civillietās un komerclietās” šajā regulā paredzētie noteikumi par jurisdikciju ir piemērojami, ja atbildētāja domicils ir dalībvalstī, bet valsts jurisdikcijas noteikumiem principā ir nozīme tikai tad, ja atbildētāja domicils ir trešā valstī ( 24 ).

41.

Turklāt, ja ir piemērojami Briseles Ia regulā paredzētie jurisdikcijas noteikumi, tie vienkārši izslēdz noteikumus, kas ir paredzēti tās tiesas, kurā ir celta prasība, valsts tiesībās. Tas izriet no šīs regulas 5. panta 1. punkta, kurā ir precizēts, ka vienīgās atkāpes no atbildētāja domicila valsts tiesu jurisdikcijas principa, kas ir ietverts minētajā 4. panta 1. punktā, ir tās, kas paredzētas minētās regulas II nodaļas 2.–7. iedaļā ( 25 ).

42.

Līdz ar to, tā kā uz prasību, ko BU ir cēlusi pret Markt24, kā es to izskaidroju šo secinājumu 24. punktā, attiecas Briseles Ia regula un, konkrētāk – tās II nodaļas 5. iedaļa, iesniedzējtiesa nevar piemērot ASGG 4. panta 1. punkta a) vai d) apakšpunktā paredzētos noteikumus ( 26 ). Gluži pretēji, tai sava jurisdikcija ir jānosaka, ņemot vērā tikai šīs regulas normas.

43.

Tas, ka attiecīgās valsts tiesību normas ir labvēlīgākas darba ņēmējiem, neatspēko šo interpretāciju.

44.

Šajā ziņā ir jāprecizē, ka Briseles Ia regulas II nodaļas 5. iedaļas noteikumi nav tāds darba ņēmēju aizsardzības “minimālais standarts”, kādi ir noteikumi, kas paredzēti konkrētās sociālās jomas saskaņošanas direktīvās ( 27 ). Proti, ar šo regulu netiek veikta šāda minimāla saskaņošana: tajā ir paredzēts vienots jurisdikcijas noteikumu režīms, lai atvieglotu nolēmumu brīvu apriti civillietās un komerclietās un tādējādi nodrošinātu pareizu iekšējā tirgus darbību, kā arī lai garantētu noteiktību attiecībā uz jurisdikcijas sadalījumu starp dalībvalstu tiesām un tādējādi stiprinātu tiesisko drošību ( 28 ).

45.

Tātad dalībvalstīm nav iespēju Briseles Ia regulā paredzētos jurisdikcijas noteikumus aizstāt vai tiem pievienot valsts tiesību normas, kas ir labvēlīgākas darba ņēmējiem. Šāda iespēja traucētu vienādošanu, kādu ir vēlējies panākt Savienības likumdevējs, kā norāda Markt24. Tā apdraudētu arī tiesisko drošību, kā to uzsver Čehijas valdība, jo darba devējiem būtu grūtāk paredzēt, kurās tiesās tos var iesūdzēt viņu nodarbinātie darba ņēmēji ( 29 ).

46.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, iesaku Tiesai uz otro un trešo jautājumu atbildēt, ka Briseles Ia regula liedz piemērot tiesas, kurā ir celta prasība, valsts tiesībās paredzētos jurisdikcijas noteikumus, ar ko darba ņēmējam tiek ļauts vērsties tiesā, kuras darbības teritorijā ir viņa domicils vai pastāvīgā dzīvesvieta darba tiesisko attiecību laikā, vai arī vērsties tiesā, kuras darbības teritorijā ir jāveic darba samaksa.

47.

Pieņemot, ka Tiesa, atbildot uz pirmo jautājumu, nospriež atbilstoši manis ieteiktajam, ka uz tādu prasību, kādu BU ir cēlusi pret Markt24, attiecas Briseles Ia regula un, konkrētāk, tās II nodaļas 5. iedaļa, iesniedzējtiesai būs jānosaka sava jurisdikcija, ņemot vērā šajā iedaļā paredzētos noteikumus.

48.

Šajā kontekstā atgādināšu – Briseles Ia regulas 21. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts, ka darba ņēmējs var iesūdzēt savu darba devēju tās dalībvalsts tiesās, kurā ir darba devēja domicils. Šajā gadījumā nav strīda par to, ka Markt24 domicils ir Vācijā. Tātad Vācijas tiesām ir jurisdikcija saskaņā ar šo tiesību normu.

49.

Līdz ar to iesniedzējtiesai ir jautājums par šīs regulas 21. panta 1. punkta b) apakšpunkta interpretāciju. Šajā ziņā atgādināšu, ka šajā tiesību normā tiek ļauts darba ņēmējam celt prasību pret darba devēju arī:

50.

Pastāvīgā darba vieta tādējādi ir galvenais jurisdikcijas kritērijs šajā tiesību normā, savukārt uzņēmuma, kas pieņēma darba ņēmēju, vieta ir pakārtots kritērijs. Tādējādi pirmais kritērijs ir katrā lietā jāizvērtē vispirms ( 30 ).

51.

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru pastāvīgā darba vieta minētā 21. panta 1. punkta b) apakšpunkta i) punkta izpratnē ir jānosaka nevis, atsaucoties uz tiesību aktiem, kas ir piemērojami attiecīgajam darba līgumam, (saukti par “lex contractus”), bet gan, pamatojoties uz autonomiem kritērijiem, ko Tiesa ir definējusi, ņemot vērā Briseles Ia regulas sistēmu un mērķus, turklāt arī šajā gadījumā, – lai nodrošinātu tajā paredzēto jurisdikcijas noteikumu vienveidīgu piemērošanu visās dalībvalstīs ( 31 ).

52.

Saskaņā ar šo judikatūru šī vieta atbilst tai, “kurā darba ņēmējs faktiski veic darbības, par kurām viņš ir vienojies ar savu darba devēju” ( 32 ). Līdz ar to minētās vietas identificēšana būtībā ir fakta jautājums. Valsts tiesām šī vieta ir jānosaka atkarībā no katras izskatāmās lietas apstākļiem, ievērojot Tiesas noteiktos kritērijus.

53.

Šajā ziņā atgādināšu, ka pamatlietas īpatnība ir tieši tāda, ka, lai gan strīdīgajā darba līgumā bija paredzēts, ka BU veiks darbu Minhenē, viņa faktiski neveica nekādu darbību Markt24 labā.

54.

Šādos apstākļos Briseles I a regulas 21. panta 1. punkta b) apakšpunkta i) punkta piemērošana no pirmā acu uzmetiena varētu šķist izslēgta par labu šīs tiesību normas ii) punkta piemērošanai. Proti, gan pirmā punkta formulējums, gan Tiesas judikatūra, kas minēta šo secinājumu 52. punktā, pirmšķietami paredz, ka darba ņēmējs faktiski veic uzdevumus.

55.

Tomēr es, tāpat kā Komisija, uzskatu, ka šāda interpretācija būtu nevajadzīgi šaura un pretēja minētās tiesību normas mērķim.

56.

Proti, kā Tiesa ir paskaidrojusi savā judikatūrā, ar pastāvīgās darba vietas kritēriju tiek noteikta tiesa, kas principā atrodas vistuvāk darba līgumam un strīdiem, kuri uz to attiecas ( 33 ). Tiek uzskatīts arī, ka ar šo kritēriju tiek nodrošināta atbilstoša aizsardzība darba ņēmējam, jo vairumā gadījumu, tieši šajā vietā darba ņēmējs var ar mazākiem izdevumiem celt prasību pret savu darba devēju ( 34 ). Turpretī uzņēmuma, kas pieņēma darbā darbinieku, atrašanās vietas kritērijs ne vienmēr norāda uz tiesu, kuras saikne ar līgumu ir tikpat cieša – jo šim uzņēmumam var būt gadījuma raksturs – un nesniedz tādu pašu aizsardzību darba ņēmējam, jo darbā pieņemšanas vietas noteikšana parasti pilnībā ir darba devēja ziņā ( 35 ). Līdz ar to saskaņā ar šo judikatūru pirmais kritērijs ir jāinterpretē plaši un otrais kritērijs to aizstāj tikai (izņēmuma) situācijās, kad tiesa, kurā ir celta prasība, nevar noteikt šādu darba vietu ( 36 ).

57.

Tāpat kā Čehijas valdība, es uzskatu, ka tādā lietā kā pamatlieta, lai gan darba ņēmējs faktiski nav veicis nevienu uzdevumu, pastāvīgo darba vietu Briseles Ia regulas 21. panta 1. punkta b) apakšpunkta i) punkta vajadzībām ir iespējams noteikt, pamatojoties uz pušu noslēgto līgumu. It īpaši es neredzu iemeslu liegt darba ņēmējiem visās situācijās, kad viņu darba līgums kāda iemesla dēļ nav ticis vai vēl nav ticis izpildīts, izvēlēties jurisdikciju, kas tiek uzskatīta par labvēlīgu viņu interesēm. Tādējādi uzņēmuma, kas ir pieņēmis darba ņēmēju, atrašanās vietas kritērijs, atbilstoši šī panta 1. punkta b) apakšpunkta ii) punktā paredzētajam, manuprāt, izskatāmajā lietā nav jāpiemēro ( 37 ).

58.

Runājot par šīs pastāvīgās darba vietas noteikšanu, piekritīšu Markt24, Čehijas valdības un Komisijas vienbalsīgajam viedoklim, ka visās situācijās, kad rodas strīds starp darba ņēmēju un darba devēju, lai gan darba līgums nav ticis vai vēl nav ticis izpildīts, minētā vieta ir tā, kur darba ņēmējam ir jāveic vai tam bija jāveic darbs, kā principā ir nolīgts šajā līgumā ( 38 ). Izskatāmajā lietā es tātad uzskatu, ka ar Briseles Ia regulas 21. panta 1. punkta b) apakšpunkta i) punktu tiek piešķirta jurisdikcija nevis iesniedzējtiesai, bet gan Minhenes pilsētas tiesām, kur atrodas darba vieta, par kuru pamatlietas puses ir vienojušās savā līgumā.

59.

Šīs interpretācijas pamatotību aprakstīšu 1. apakšnodaļā un pēc tam 2. apakšnodaļā noraidīšu iesniedzējtiesas norādītos alternatīvos risinājumus.

60.

Pirmkārt, lai gan pastāvīgās darba vietas noteikšana, kā esmu norādījis šo secinājumu 52. punktā, būtībā ir fakta jautājums, tas nenozīmē, ka darba līguma pušu nodomam attiecībā uz šo vietu nav nozīmes. Tieši pretēji, ir jāņem vērā veids, kādā tie bija paredzējuši sava līguma izpildi ( 39 ). Tiesa turklāt judikatūrā jau ir ņēmusi vērā šo nodomu ( 40 ).

61.

Precizēšu, ka nav runa par to, ka darba devējam būtu ļauts mākslīgi noteikt tiesu, kurai būs jurisdikcija, darba līgumā paredzot fiktīvu darba vietu. Proti, pirmām kārtām, darba vietai, kas ir paredzēta līgumā, ir nozīme tikai tad, ja tā atspoguļo pušu patieso nodomu. Ja darba ņēmējs ar objektīviem pierādījumiem pierāda, ka patiesībā viņam bija jāveic savi uzdevumi citā vietā, tad šis apsvērums dominē ( 41 ). Otrām kārtām, ir skaidrs, ka visās situācijās, kad darba līgums ir izpildīts, noteicošais ir veids, kādā šis izpildījums ir noticis. Gadījumā, ja šajā līgumā noteiktā darba vieta atšķiras no vietas, kur darba ņēmējs praktiski ir veicis savu darbību, faktiskajai realitātei ir noteicošā nozīme un tas tā ir, lai novērstu jebkādas manipulācijas ar jurisdikciju no darba devēja puses, atbilstoši mērķim aizsargāt darba ņēmēju, kas ir Briseles Ia regulas 21. panta 1. punkta b) apakšpunkta i) punkta pamatā ( 42 ). Tomēr, ja darba līgums nav izpildīts, šī līguma pušu izteiktais nodoms principā ir vienīgais elements, kas patiešām ļauj noteikt pastāvīgo darba vietu šīs tiesību normas izpratnē. Kopumā līguma noteikumi ir noteicošie, it īpaši, ja to neizpilde vai šīs izpildes ļoti īsais ilgums kavē šīs vietas noteikšanu, pamatojoties uz to, kā tiesiskās attiecības attīstās praksē.

62.

Tas man liek domāt, ka, otrkārt, šī interpretācija, manuprāt, atbilst minētajam darba ņēmēja aizsardzības mērķim. It īpaši šo secinājumu 56. punktā atgādinātā loģika, ka tieši pastāvīgajā darba vietā darba ņēmējs parasti var celt prasību pret savu darba devēju ar zemākām izmaksām, ir spēkā arī tad, ja strīdīgais darba līgums faktiski nav ticis vai vēl nav ticis izpildīts.

63.

Treškārt, minētā interpretācija, manuprāt, nodrošina to, ka jurisdikcijas noteikumi ir ļoti paredzami, kā to apgalvo Čehijas valdība. Proti, pušu paredzēto darba vietu principā ir viegli identificēt, pamatojoties uz darba līgumu. Tādējādi, jau noslēdzot līgumu, darba ņēmējs var viegli noteikt tiesu, kurā viņš varēs celt iespējamo prasību, un darba devējs – paredzēt tiesu, kurā viņu var iesūdzēt ( 43 ). Turklāt šis risinājums ir vispārināms attiecībā uz visām situācijām, kad līgums nav izpildīts jebkāda iemesla dēļ ( 44 ), un tas arī palīdz nodrošināt tiesisko drošību ( 45 ).

64.

Ceturtkārt, šī pati interpretācija atbilst Briseles Ia regulas 21. panta 1. punkta b) apakšpunkta i) punkta pamatā esošajam tuvuma principam, kas ir minēts šo secinājumu 56. punktā. Proti, tuvums tiek aplūkots, ņemot vērā ar šo līgumu nodibinātās tiesiskās attiecības un jautājumus, ko tas var radīt. Šajā nolūkā tiesa pastāvīgajā darba vietā, ko puses ir paredzējušas darba līgumā, ir tuvu strīdiem attiecībā uz šo līgumu pat tad, ja tas nav ticis vai vēl nav ticis izpildīts.

65.

Turklāt vēsturisks arguments pamato manis piedāvāto interpretāciju. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka jurisdikcijas noteikumi, kas ir piemērojami tiesvedībās par darba līgumiem, sākotnēji bija saistīti ar Briseles konvencijas 5. panta 1. punktu. It īpaši ar šo tiesību normu, tās grozītajā redakcijā, kas izriet no Sansevastjanas konvencijas ( 46 ), tika piešķirta jurisdikcija “attiecīgās saistības izpildes vietas ties[ai]” un tika precizēts, ka “lietās, kas attiecas uz atsevišķiem darba līgumiem, šī vieta ir vieta, kurā darbinieks pastāvīgi veic darbu”. Tādējādi pietika izlasīt abas šīs frāzes kopā, lai bez šaubu ēnas zinātu, ka lietās, kas attiecas uz atsevišķiem darba līgumiem, jurisdikcija tika piešķirta attiecīgā darba veikšanas vietas tiesai ( 47 ). Nekas nenorāda uz to, ka Savienības likumdevējs, pārvietojot uz atsevišķu iedaļu jurisdikcijas noteikumus lietās par atsevišķiem līgumiem, būtu vēlējies mainīt savu nostāju attiecībā uz šo risinājumu ( 48 ).

66.

Iesniedzējtiesa ceturtā jautājuma daļās paredz divus šajos secinājumos ieteiktajam risinājumam alternatīvus risinājumus. Būtībā šī tiesa šaubās par to, vai situācijā, kad strīdīgā darba līguma izpildē faktiski nav veikts nekāds darbs, jo darba devējs nav uzticējis darba ņēmējam nolīgtos uzdevumus, saskaņā ar Briseles Ia regulas 21. panta 1. punkta b) apakšpunkta i) punktu būtu iespējams noteikt jurisdikciju 1) tiesai tajā vietā, kur darba ņēmējs uzturējās gatavībā strādāt, vai 2) tiesai tajā vietā, kur notika darba līguma sagatavošana un tas tika noslēgts.

67.

Izskatāmajā lietā viena vai otra risinājuma rezultātā jurisdikcija atgrieztos iesniedzējtiesā, jo abas iepriekšējā punktā norādītās vietas atrodas tās darbības teritorijā: pirmām kārtām, BU gatavībā strādāt uzturējās savā domicilā Zalcburgā; otrām kārtām, strīdīgais darba līgums tika sagatavots un noslēgts šajā pilsētā.

68.

Tomēr, tāpat kā Markt24, Čehijas valdībai un Komisijai, arī man ir nopietni iebildumi attiecībā uz šiem alternatīvajiem risinājumiem. Manuprāt, tie ievērojami attālinātos no Briseles Ia regulas 21. panta 1. punkta b) apakšpunkta i) punktā paredzētā jurisdikcijas kritērija un no tā, kāda pārbaude ir veicama pastāvīgās darba vietas identificēšanai. Proti, šajā ziņā ir jāņem vērā nevis jebkāds strīda apstāklis, bet a priori tie apstākļi, kas ir saistīti ar attiecīgā darba veikšanu.

69.

Konkrētāk, runājot par iesniedzējtiesas piedāvāto pirmo risinājumu, uzskatu, ka vietai, kur darba ņēmējs uzturējās gatavībā strādāt, nav nozīmes minētā 21. panta 1. punkta b) apakšpunkta i) punkta vajadzībām.

70.

Proti, pirmām kārtām, nevar būt runa par “viet[u], kur [..] darbinieks pastāvīgi veic savu darbu,” šīs tiesību normas izpratnē. Pat īpaši plaši izprotot to, kas veido “darba” veikšanu, to vien, ka tiek gaidīts uz līgumā paredzēto darba uzdevumu uzticēšanu, par tādu nevar uzskatīt ( 49 ). Turklāt atgādināšu, ka šī lieta ir balstīta uz premisu, ka līguma ietvaros nekāds darbs netika veikts.

71.

Otrām kārtām, izskatāmajā lietā BU domicilu, kur viņa uzturējās gatavībā strādāt, nevar uzskatīt par “vietu [..], no kuras darbinieks pastāvīgi veic darbu” Briseles Ia regulas 21. panta 1. punkta b) apakšpunkta i) punkta izpratnē, piemēram, tādēļ, ka BU būtu bijis jāatstāj savs domicils, lai veiktu darbu Minhenē, un pēc tam viņa tajā atgrieztos.

72.

Šajā ziņā precizēšu, ka mērķis šai frāzei, ko Savienības likumdevējs ir iekļāvis Briseles Ia regulā ( 50 ), ir kodificēt Tiesas pastāvīgo judikatūru saskaņā ar kuru, ja darba ņēmēja darbība notiek dažādās vietās – kā tas ir mobilo darba ņēmēju, lidojumu vai autoceļu apkalpes darbinieku utt. gadījumā –, lai noteiktu viņa pastāvīgo darba vietu, ja nevar noteikt vietu, “kur” attiecīgais darbs galvenokārt tiek veikts, ir jānosaka vieta, “no kuras” attiecīgais darba ņēmējs īsteno savu pienākumu pret darba devēju būtiskāko daļu ( 51 ). Citiem vārdiem sakot, šādā gadījumā tiesai, kurā ir celta prasība, ir jānosaka “bāze”, no kuras darba ņēmējs organizē savu darbību – bāze, kas noteiktos gadījumos sakrīt ar darba ņēmēja domicilu ( 52 ).

73.

Taču šī judikatūra nav attiecināma uz tādu lietu kā pamatlieta. Šajā gadījumā runa nav par darbu vairākās vietās. Gluži pretēji, nolīgtie pakalpojumi bija jāveic vienā vietā. BU domicils nebija “bāze”, no kuras tai bija jāorganizē sava darbība darba devēja labā.

74.

Turklāt, izvēloties tādu “vietas [..], no kuras darbinieks pastāvīgi veic darbu”, interpretāciju, kāda ir minēta šo secinājumu 71. punktā, tiktu norādīts uz to, ka jebkuram pārrobežu darba ņēmējam, kurš dzīvo dalībvalstī A un katru rītu dodas uz dalībvalsti B, lai pastāvīgi veiktu savu profesionālo darbību, vakarā pirms atgriešanās dalībvalstī A būtu iespēja vērsties sava domicila tiesā, lai gan savu pienākumu pret darba devēju būtiskāko daļu viņš faktiski īsteno dalībvalstī B. Šāds rezultāts būtu pretrunā Briseles Ia 21. panta 1. punkta b) apakšpunkta i) punkta loģikai.

75.

Piedevām šīs tiesību normas interpretācija, saskaņā ar kuru tādā situācijā, kāda ir pamatlietā, tiktu piešķirta jurisdikcija tiesai tajā vietā, kur darba ņēmējs ir uzturējies gatavībā strādāt, nebūtu saderīga ar mērķi nodrošināt, lai jurisdikcijas noteikumi būtu ļoti paredzami. Proti, tā būtu ļoti kazuistiska atbilde, kas balstīta vismaz uz radošu un tādējādi negaidītu pastāvīgās darba vietas kritērija interpretāciju, kas turklāt nepieļauj nekādu vispārinājumu attiecībā uz citām situācijām, kad darba līgums nav ticis izpildīts.

76.

Šādu risinājumu nepieļautu arī mērķis aizsargāt darba ņēmējus. Šajā ziņā neviens neapstrīd, ka šis risinājums būtu viņiem īpaši labvēlīgs, jo tā rezultātā tiem tiktu piedāvāts forum actoris. Tomēr Briseles Ia regulas 21. panta 1. punkta b) apakšpunkts darba ņēmējiem nesniedz maksimālu aizsardzību. Savienības likumdevējs viņiem it īpaši nav paredzējis iespēju pašiem par sevi vērsties viņu domicila tiesā ( 53 ), lai gan ir to paredzējis patērētājiem ( 54 ). Atbilstoši šī tiesiskā regulējuma šībrīža redakcijai darbinieka domicila tiesai jurisdikcija saskaņā ar šīs tiesību normas i) punktu var būt tikai tad, ja šis domicils faktiski sakrīt ar viņa pastāvīgo darba vietu ( 55 ). Nevar apiet problēmu, sagrozot pēdējo minēto kritēriju. Proti, nav iespējams atkāpties no minētās tiesību normas skaidrā formulējuma, pat ja tas atbilstu šim aizsardzības mērķim ( 56 ).

77.

Runājot par iesniedzējtiesas piedāvāto otro risinājumu, norādīšu tikai uz to, ka arī vieta, kur tika sagatavots un noslēgts darba līgums, nav jurisdikcijas kritērijs, ko Savienības likumdevējs ir izvēlējies Briseles Ia regulas 21. panta 1. punkta b) apakšpunkta i) punktā ( 57 ). Turklāt, lai saskaņā ar šo tiesību normu noteiktu pastāvīgo darba vietu, kā jau norādīju šo secinājumu 68. punktā, ir jāvadās no attiecīgā darba veikšanas apstākļiem, izņemot tos, kas ir saistīti ar darba līguma apspriešanu un noslēgšanu ( 58 ).

78.

Pirms tiek pabeigta šī apakšnodaļa, ir jāpārbauda pēdējais iebildums attiecībā uz tuvuma principu. Kā es to vairākkārt esmu norādījis šajos secinājumos, šis princips ir pastāvīgās darba vietas kritērija pamatā. Tiek uzskatīts, ka šīs vietas tiesa ir vistuvāk strīdiem saistībā ar darba līgumu. Tomēr pamatlietas konkrētie apstākļi, aplūkojot tos kopumā, šķiet, norāda uz citu vietu: BU domicils ir Zalcburgā; šajā pilsētā viņu uzrunāja vīrietis, kurš acīmredzami rīkojas Markt24 vārdā un uzdevumā; šai sabiedrībai varbūt bija birojs šajā pilsētā; tajā norisinājās līguma sagatavošana un tā noslēgšana; BU tika reģistrēta Austrijas sociālā nodrošinājuma sistēmā. Vai tādējādi iesniedzējtiesai nebūtu jāpiešķir jurisdikcija, pamatojoties uz to, ka tā, ņemot vērā visus šos apstākļus, ir vistuvāk strīdam?

79.

Atbilde ir acīmredzami noraidoša. Briseles Ia regulas 21. panta 1. punkta b) apakšpunkta i) punktā paredzētais pastāvīgās darba vietas kritērijs atspoguļo Savienības likumdevēja abstrakti veikto paredzamības, tuvuma un darba ņēmēju aizsardzības prasību savstarpēju izsvēršanu. Šajā kontekstā jurisdikcija tiek piešķirta pastāvīgās darba vietas tiesai, jo tā parasti ir vistuvāk strīdiem, kas attiecas uz atsevišķiem darba līgumiem. Turpretī nav jāpārbauda, vai katrā lietā tas tā konkrēti ir. Tiesa, kas nav pastāvīgās darba vietas tiesa, tātad nevar saskaņā ar šo tiesību normu atzīt savu jurisdikciju, pamatojoties uz to, ka tā, ņemot vērā visus apstākļus, kas ir nodoti tās izskatīšanai, ir vistuvāk attiecīgajam strīdam ( 59 ).

80.

Lasot minēto tiesību normu salīdzinājumā ar Romas I regulas 8. pantu, šī interpretācija tiek apstiprināta.

81.

Proti, lai gan 8. panta 2. un 3. punktā, lai noteiktu darba līgumam piemērojamās tiesības, ir paredzēti kritēriji, kas ir līdzīgi tiem, kādi ir ietverti Briseles Ia 21. panta 1. punkta b) apakšpunktā ( 60 ), tomēr tā 4. punktā ir ietverta “izņēmuma klauzula”, kam minētajā 21. pantā nav ekvivalenta. Minētajā 4. punktā šajā ziņā ir noteikts – “ja apstākļi kopumā liecina, ka līgums ir ciešāk saistīts ar citu valsti, kas nav 2. vai 3. punktā norādītā valsts, piemēro šīs citas valsts tiesību aktus”. Tādējādi šī “izņēmuma klauzula” ļauj tiesai tajā izskatāmajam darba līgumam piemērot tiesību aktus, kas nav tās valsts, kurā darbinieks pastāvīgi veic darbu, tiesību akti, ja, ņemot vērā visus apstākļus – tādus kā pušu valstspiederību, darbā pieņemšanas vietu, darba samaksas veikšanas vietu, sociālā nodrošinājuma reģistrācijas vietu utt. –, šie citi tiesību akti šķiet tuvāki šim līgumam ( 61 ).

82.

Lai gan Briseles Ia regulas 21. pants un Romas I regulas 8. pants ir jāinterpretē saskaņoti ( 62 ), tas tā ir tikai tad, ja to tiesību normas ir līdzvērtīgas. Tādējādi nav iespējams pirmajā minētajā pantā interpretācijas ceļā iekļaut šādu “izņēmuma klauzulu”, pamatojoties uz to, ka tāda ir paredzēta otrajā ( 63 ). Arī šeit no problēmas nevar izvairīties tādā lietā, kāda ir izskatāmā lieta, nosakot pastāvīgo darba vietu, kas paredzēta minētā 21. panta 1. punkta b) apakšpunkta i) punktā, ņemot vērā apstākļus – darba ņēmēja domicilu, līguma noslēgšanas vietu utt. –, kuriem pašiem par sevi nav saistības ar attiecīgā darba veikšanu. Šāda interpretācija sagrozītu šo jurisdikcijas kritēriju, kā esmu norādījis šo secinājumu 68. punktā, un turklāt varētu radīt pretrunas ar Romas I regulu, jo tā traucētu principiālu kritēriju/izņēmuma klauzulas, kas šajā regulā ir noteikti tās 8. panta 2.–4. punktā, sistēmas darbību.

83.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, iesaku Tiesai uz ceturto jautājumu atbildēt, ka tad, ja darba ņēmējs un darba devējs ir noslēguši darba līgumu un jebkāda iemesla dēļ šis darba ņēmējs līguma izpildē faktiski nav veicis nekādu darbu, “viet[a], kur vai no kurienes darbinieks pastāvīgi veic darbu” Briseles Ia regulas 21. panta 1. punkta b) apakšpunkta i) punkta izpratnē principā atbilst darba vietai, kura ir noteikta minētajā darba līgumā.

84.

Un tomēr, tā kā vieta, kur BU bija jāveic darbs atbilstoši strīdīgajam darba līgumam, neatrodas iesniedzējtiesas darbības teritorijā, un lai gan pēdējā minētā nav par to uzdevusi jautājumu, lai sniegtu tai lietderīgu atbildi, man šķiet noderīgi D apakšnodaļā izklāstīt, kāpēc šai tiesai var būt jurisdikcija saskaņā ar Briseles Ia regulas 7. panta 5. punktu.

85.

Jāatgādina, ka Briseles Ia regulas 20. panta 1. punktā attiecībā uz prasībām “lietās, kas attiecas uz atsevišķiem darba līgumiem” ir skaidri paredzēta šīs regulas 7. panta 5. punkta piemērošana.

86.

Minētajā 7. panta 5. punktā ikvienam prasītājam ir piedāvāta jurisdikcijas izvēle. Ar to tiek ļauts prasītājam celt prasību “attiecībā uz strīdu, kas izriet no filiāles, aģentūras vai citas struktūras darbības – filiāles, aģentūras vai citas struktūras atrašanās vietas tiesās”.

87.

No šī formulējuma izriet divi nosacījumi: pirmām kārtām, tiesas, kurā ir celta prasība, darbības teritorijā ir jābūt atbildētājai “filiālei”, “aģentūrai” vai “citai struktūrai”; otrām kārtām, ir nepieciešams, lai prasība “izriet” no šīs vienības “darbības”.

88.

Attiecībā uz pirmo nosacījumu Tiesa ir autonomi definējusi jēdzienus “filiāle”, “aģentūra” un “cita struktūra” kā tādus, kas paredz darījumu centra esamību, kas ilgtermiņā uz ārpusi izpaužas kā mātesuzņēmuma atvasinājums. Šim centram ir jābūt vadībai un materiālā ziņā aprīkotam tā, lai tas būtu spējīgs slēgt darījumus ar trešām personām un tām nebūtu tieši jāvēršas mātesuzņēmumā ( 64 ). Kopumā šie jēdzieni attiecas uz ikvienu stabilu uzņēmuma struktūrvienību, ieskaitot birojus, pat ja šai struktūrvienībai nav juridiskās personas statusa ( 65 ).

89.

Attiecībā uz otro nosacījumu jēdziens filiāles, aģentūras vai cita uzņēmuma “darbība” tostarp ietver strīdus, kas attiecas uz līgumiskām saistībām, kuras konkrētā vienība ir uzņēmusies mātes uzņēmuma vārdā ( 66 ). Šajā ziņā Tiesa ir atzinusi, ka ar šo nosacījumu tiek prasīts tikai tas, lai minētā vienība būtu vedusi pārrunas un/vai noslēgusi konkrēto līgumu, nevis, lai no šī līguma izrietošās saistības būtu jāizpilda dalībvalstī, kurā tā atrodas ( 67 ).

90.

No iepriekš minētā izriet, ka lietās, kas attiecas uz atsevišķiem darba līgumiem, darba ņēmējs saskaņā ar Briseles Ia regulas 7. panta 5. punktu var iesūdzēt savu darba devēju tās vietas tiesā, kur tam ir filiāle, aģentūra vai cita struktūra, ar nosacījumu, ka šī vienība ir bijusi iesaistīta strīdīgā darba līguma apspriešanā un/vai noslēgšanā – proti, konkrēti, ka darba ņēmēju ir pieņēmusi darbā šī vienība vai tas ir izdarīts ar minētās vienības starpniecību – un pat tad, ja viņš ir veicis vai arī viņam bija jāveic darbs citā vietā ( 68 ). Tātad tikai apstākļiem saistībā ar darba līguma apspriešanu un noslēgšanu ir nozīme šīs tiesību normas izpratnē.

91.

Atgādināšu, ka izskatāmajā lietā strīdīgo darba līgumu iesniedzējtiesas darbības teritorijā BU apsprieda un noslēdza ar vīrieti, kas acīmredzami rīkojās Markt24 vārdā un uzdevumā.

92.

Ja šis vīrietis Zalcburgā uzturējās tikai caurbraucot, lai pieņemtu darbā BU, ar to nepietiek, lai pamatotu šīs tiesas jurisdikciju saskaņā ar Briseles Ia regulas 7. panta 5. punktu. Turpretī, ja Markt24 šajā pilsētā bija birojs, tad varētu pieņemt, ka šis birojs ir iesaistīts darba līguma apspriešanā un/vai noslēgšanā, un līdz ar to šī tiesību norma ir piemērojama ( 69 ). Tomēr minēšu, ka BU apgalvo, ka Markt24 bija birojs Zalcburgā darba attiecību sākumā ( 70 ), ko tomēr apstrīd pārstāvis, kas pārstāv šo sabiedrību tās prombūtnē. Tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

93.

Precizēšu, ka, manuprāt, jautājumam par to, vai šis iespējamais birojs pastāv šobrīd, nav tādas nozīmes kā tam, vai tas pastāvēja laikā, kad BU tika pieņemta darbā. Turklāt jautājums par to, vai vīrietis, kurš uzrunāja BU, bija vai nebija nodarbināts minētajā birojā, manuprāt, nav noteicošais. Proti, darba devēja iekšējai organizācijai nav tik liela nozīme kā ārējam iespaidam, kādu tā uzņēmums rada trešām personām. Tātad drīzāk ir jānosaka, vai BU varēja leģitīmi ticēt, ka šis vīrietis bija no šī paša biroja vai tā rīcība bija saskaņota ar to. Attiecībā uz apstākli, ka strīdīgais darba līgums ir noslēgts nevis attiecīgajā birojā, bet gan Zalcburgas maiznīcā, uzskatu, ka arī tam nevajadzētu būt noteicošajam minētā 7. panta 5. punkta piemērošanai. Pretējā gadījumā atbildētājam būtu pārāk vienkārši neievērot šajā tiesību normā paredzēto jurisdikcijas pamatu, jo pietiktu ar to, ka tā pārstāvji līgumu noslēgtu ārpus tā telpām.

94.

Piektajam jautājumam par Briseles Ia regulas 7. panta 1. punkta interpretāciju ir nozīme tikai gadījumā, ja Tiesa, izskatot pirmo jautājumu, atbildētu, ka uz tādu prasību, kādu ir cēlusi BU, neattiecas šīs regulas II nodaļas 5. iedaļa ( 71 ). Tā kā šī iedaļa, kā es to paskaidroju šajos secinājumos, neapstrīdami ir piemērojama šādai prasībai, uz šo jautājumu nav jāatbild.

95.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, iesaku Tiesai uz Landesgericht Salzburg (Zalcburgas apgabaltiesa, Austrija) uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi: