1.

Par mūsdienu bēgļu tiesību aizsācēju uzskatāma 1951. gada Ženēvas Konvencija par bēgļa statusu ( 2 ). Šīs konvencijas 1. panta A daļas 2. punktā ir paredzēts, ka termins “bēglis” attiecināms uz jebkuru personu, kas:

“[..] sakarā ar labi pamatotām bailēm no vajāšanas pēc rases, reliģijas, tautības, piederības īpašai sociālai grupai pazīmēm vai politiskās pārliecības dēļ atrodas ārpus savas pilsonības valsts un nespēj vai sakarā ar šādām bailēm nevēlas izmantot šīs valsts aizsardzību; personu, kam nav pilsonības un kas, atrodoties ārpus savas iepriekšējās mītnes zemes, [..] nespēj vai šādu baiļu dēļ nevēlas tajā atgriezties. [..]”

2.

Ņemot vērā iesniedzējtiesas lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu precīzi formulētos jautājumus, iespējams, izbrīnu rada tas, ka “[Ženēvas] konvencijas 1. panta A daļas 2. punktā noteiktie bēgļa statusa kritēriji ir skaidri balstīti valsts un valstspiederības sistēmā” ( 3 ). Tomēr šī definīcija nav īpaši pārsteidzoša, jo atbilstoši starptautiskajām tiesībām starptautiskā aizsardzība ( 4 ) ir daļa no valsts pienākumiem un 1951. gadā tikai nacionālas valstis starptautiskajās tiesībās tika uzskatītas par valstiskiem subjektiem (state actors).

3.

Tomēr dažos aspektos ir vērojama mūsdienu uzskatu evolūcija attiecībā uz valsts aizsardzības tvērumu bēgļu kontekstā, un tā tas ir ne tikai Savienības tiesībās. Tas ir atspoguļots Kvalificēšanas direktīvas ( 5 ) 7. pantā.

4.

Kvalificēšanas direktīvas 7. panta 1. punktā ir noteikts, ka aizsardzību var nodrošināt valsts (7. panta 1. punkta a) apakšpunkts) vai “partijas vai organizācijas, tostarp starptautiskas organizācijas, kas kontrolē valsti vai būtisku valsts teritorijas daļu” (7. panta 1. punkta b) apakšpunkts).

5.

Izskatāmais lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas, inter alia, uz Kvalificēšanas direktīvas 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta pareizu interpretāciju un, konkrētāk, uz to, vai privātu subjektu, piemēram, ģimeņu vai klanu apvienību, nodrošināta aizsardzība varētu būt pietiekama, lai izpildītu šīs normas kritērijus. Šis lūgums attiecīgi sniedz Tiesai iespēju lemt par svarīgu Kvalificēšanas direktīvas aspektu, kuru tā iepriekš ir aplūkojusi tikai vienā lietā un arī tad tikai virspusēji ( 6 ).

6.

Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir radies lietā, ko izskata Upper Tribunal (Immigration and Asylum Chamber) ([Administratīvā virstiesa (Imigrācijas un patvēruma lietu palāta)], Apvienotā Karaliste) (turpmāk tekstā – “Upper Tribunal”), starp OA un Secretary of State for the Home Department [iekšlietu ministru] par bēgļa statusa izbeigšanu.

7.

Būtībā izskatāmā lieta iesniedzējtiesā ir saistīta ar bēgļa statusa izbeigšanu, it īpaši jēdziena “valstspiederības valsts aizsardzības” tvērumu, inter alia, Kvalificēšanas direktīvas 2. panta c) punkta un 11. panta 1. punkta e) apakšpunkta izpratnē, aizsardzības subjektu noteikšanu minētās direktīvas 7. panta 1. punkta mērķim un nodrošinātās aizsardzības pakāpi saskaņā ar minētās direktīvas 7. panta 2. punktu.

8.

Iesniedzējtiesa šajā kontekstā arī ir vērsusi uzmanību uz finanšu atbalsta iespējamo pieejamību personai, kura, iespējams, atgriezīsies savā izcelsmes valstī. Tādējādi šis jautājums ir jāapskata bēgļa statusa izbeigšanas kontekstā.

9.

Tomēr pirms šo jautājumu apsvēršanas ir jāiepazīstina ar tiesvedību Tiesā un pēc tam ir jāizklāsta attiecīgās tiesību normas.

10.

Par Upper Tribunal iesniegtajiem prejudiciālajiem jautājumiem rakstveida apsvērumus iesniedza Francijas, Apvienotās Karalistes un Ungārijas valdības, kā arī Eiropas Komisija.

11.

2020. gada 31. janvāra pusnaktī (pēc Centrāleiropas laika) Apvienotā Karaliste izstājās no Eiropas Savienības. Saskaņā ar Līgumu par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas (turpmāk tekstā – “Izstāšanās līgums”) ( 7 ) 86. panta 2. punktu Tiesai joprojām ir jurisdikcija sniegt prejudiciālus nolēmumus par Apvienotās Karalistes tiesu un tribunālu pieprasījumiem, kas iesniegti pirms minētā līguma 126. pantā noteiktā pārejas perioda beigām, proti, principā līdz 2020. gada 31. decembrim.

12.

Turklāt saskaņā ar Izstāšanās līguma 89. pantu Tiesas spriedumi, kas tiks pasludināti pēc minētā datuma, būs juridiski pilnībā saistoši Apvienotajai Karalistei un Apvienotajā Karalistē.

13.

Šis konkrētais lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesas kancelejā tika iesniegts 2019. gada 26. martā. Līdz ar to Tiesai joprojām ir jurisdikcija sniegt prejudiciālu nolēmumu, un šajā lietā pasludinātais Tiesas spriedums Upper Tribunal būs saistošs.

14.

2020. gada 27. februārī Tiesā notika tiesas sēde, kurā piedalījās Apvienotās Karalistes un Francijas valdības, kā arī Komisija.

15.

Ženēvas konvencijas 1. panta C daļas 5. punktā ir noteikts:

“Šo Konvenciju pārtrauc pielietot attiecībā uz jebkuru personu, kas atbilst A daļas noteikumiem, ja tā:

[..]

5) ilgāk nevar atteikties pakļauties savas pilsonības valsts aizsardzībai tādēļ, ka apstākļi, kuru sakarā tā tikusi atzīta par bēgli, vairs nepastāv;

ar noteikumu, ka šis paragrāfs [punkts] neattiecas uz bēgli, kas atbilst šī panta A daļas 1. punktam un spēj uzrādīt pietiekami svarīgus iemeslus iepriekšējās vajāšanas sakarā, lai atteiktos pakļauties savas pilsonības valsts aizsardzībai.”

16.

Saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 18. pantu:

“Patvēruma tiesības garantē, ievērojot noteikumus, kas ietverti 1951. gada 28. jūlija Ženēvas Konvencijā par bēgļu statusu un 1967. gada 31. janvāra Protokolā par bēgļu statusu, kā arī saskaņā ar Līgumu par Eiropas Savienību un Līgumu par Eiropas Savienības darbību [..].”

17.

Līguma par Eiropas Savienības darbību 78. pantā ir noteikts:

“1.   Savienība īsteno kopēju patvēruma, papildu aizsardzības un pagaidu aizsardzības politiku, lai varētu piešķirt attiecīgu statusu jebkuram trešās valsts pilsonim, kurš pieprasa starptautisku aizsardzību, un nodrošinātu atbilstību neizraidīšanas principam. Šai politikai jābūt saskaņā ar 1951. gada 28. jūlija Ženēvas Konvenciju par bēgļu statusu un 1967. gada 31. janvāra Protokolu par bēgļu statusu, kā arī ar citiem ar to saistītiem līgumiem.

[..]”

18.

Šīs direktīvas 19. apsvērumā ir paredzēts:

“Aizsardzību var sniegt ne vien valsts, bet arī partijas vai organizācijas, ieskaitot starptautiskās organizācijas, kas atbilst šīs direktīvas nosacījumiem un kuru pārziņā ir reģions vai lielāks apgabals valsts teritorijā.”

19.

Šīs direktīvas 1. pantā ir noteikts:

“Šīs direktīvas mērķis ir noteikt obligātos standartus, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā bēgļus vai kā personas, kam citādi nepieciešama starptautiska aizsardzība, un piešķirtās aizsardzības saturu.”

20.

Minētās direktīvas 2. pantā “Definīcijas” ir noteikts:

“Šajā direktīvā:

[..]

[..].”

21.

Minētās direktīvas 4. panta “Faktu un apstākļu novērtēšana” 3. un 4. punktā ir noteikts:

“3.   Starptautiskās aizsardzības pieteikuma novērtējums jāveic individuāli par katru pieteikuma iesniedzēju un, to darot, jāņem vērā:

[..]

[..].

4.   Fakts, ka pieteikuma iesniedzējs jau bijis pakļauts vajāšanai vai būtiskam kaitējumam vai tiešiem šādas vajāšanas vai šāda kaitējuma draudiem, ir nopietna norāde uz pieteikuma iesniedzēja pamatotajām bailēm no vajāšanas vai uz reālu risku ciest būtisku kaitējumu, ja vien nav dibinātu iemeslu uzskatīt, ka šāda vajāšana vai būtisks kaitējums netiks atkārtoti.”

22.

Minētās direktīvas 6. pantā attiecībā uz vajāšanas vai būtiska kaitējuma dalībniekiem noteikts:

“Vajāšanas vai smaga kaitējuma dalībnieki ir:

23.

Minētās direktīvas 7. pantā “Aizsardzības dalībnieki [sniedzēji]” ir noteikts:

“1.   Aizsardzību var nodrošināt:

2.   Aizsardzību parasti nodrošina, 1. punktā minētajiem dalībniekiem [subjektiem] veicot pamatotus pasākumus, lai novērstu vajāšanu vai smaga kaitējuma ciešanu, cita starpā uzturot efektīvu tiesību sistēmu, lai atklātu, apsūdzētu un sodītu par darbībām, kas veido vajāšanu vai smagu kaitējumu, un pieteikuma iesniedzējam ir pieeja šādai aizsardzība.

[..]”

24.

Šīs direktīvas 11. pantā ir noteikts:

“1.   Trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks izbeidz būt bēglis, ja viņš vai viņa:

[..]

[..].

2.   Izskatot 1. punkta e) [..] apakšpunktu, dalībvalstis ņem vērā, vai apstākļu maiņa ir tik nozīmīga un vai tai ir tik pastāvīgs raksturs, ka bēgļa bailes no vajāšanas vairs nevar uzskatīt par pamatotām.”

25.

Kvalificēšanas direktīva tika transponēta Apvienotās Karalistes tiesībās ar Immigration Rules [Imigrācijas noteikumiem] ( 8 ) un ar Refugee or Person in Need of International Protection (Qualification) Regulations 2006 [2006. gada Starptautiskās aizsardzības noteikumiem par bēgļiem vai personām, kam nepieciešama aizsardzība] ( 9 ).

26.

Attiecīgajos Immigration Rules ir noteikts:

“Bēgļa statusa atcelšana vai atteikums to pagarināt

338A. Saskaņā ar 334. pantu personai piešķirto bēgļa statusu atceļ vai nepagarina, ja ir piemērojams kāds no 339. panta A punkta līdz 339. panta AB punktam. Saskaņā ar 334. pantu personai piešķirto bēgļa statusu atceļ vai nepagarina, ja ir piemērojams 339. panta AC punkts.

Bēgļu konvencija vairs netiek piemērota (izbeigšana)

339A. Šis punkts piemērojams, ja valsts sekretārs uzskata, ka piemērojams viens vai vairāki sekojošie apakšpunkti:

[..]

v) viņi ilgāk nevar atteikties pakļauties savas pilsonības valsts aizsardzībai tādēļ, ka apstākļi, kuru sakarā tie tikuši atzīti par bēgļiem, vairs nepastāv;

[..].

Izskatot v) un vi) apakšpunktu, iekšlietu ministrs ņem vērā, vai apstākļu maiņa ir tik nozīmīga un vai tai ir tik pastāvīgs raksturs, ka bēgļa bailes no vajāšanas vairs nevar uzskatīt par pamatotām.”

27.

The Refugee or Person in Need of International Protection (Qualification) Regulations 2006 4. regulā “aizsardzības subjekti” ir definēti šādi:

“(1)   Lemjot, vai persona ir bēglis vai persona, kam ir tiesības saņemt alternatīvo aizsardzību, aizsardzību no vajāšanas vai smaga kaitējuma var nodrošināt:

(2)   Aizsardzību uzskata par parasti nodrošinātu, 1. punkta a) un b) apakšpunktā minētajiem subjektiem veicot pamatotus pasākumus, lai novērstu vajāšanu vai smaga kaitējuma ciešanu, uzturot efektīvu tiesību sistēmu, lai atklātu, apsūdzētu un sodītu par darbībām, kas veido vajāšanu vai smagu kaitējumu, un 1. punktā minētajai personai ir pieeja šādai aizsardzība.

(3)   Lemjot, vai persona ir bēglis vai persona, kam tiesības saņemt alternatīvo aizsardzību, iekšlietu ministrs var novērtēt, vai starptautiska organizācija kontrolē valsti vai būtisku valsts teritorijas daļu, kā minēts 2. punktā.”

28.

OA, Somālijas valstspiederīgais, ieradās Apvienotajā Karalistē 2003. gadā ar vairākkārtējas iebraukšanas vīzu kā savas toreizējās sievas, kurai bēgļa statuss bija piešķirts 2001. gada oktobrī, laulātais. Attiecīgi OA kā tajā laikā sievas apgādībā esošai personai tika piešķirts bēgļa statuss. Upper Tribunal konstatēja, ka viņš pieder pie konkrēta mazākuma klana un ka sākotnēji viņa mītnes vieta ir bijusi Somālijas galvaspilsētā Mogadīšo. Tā arī konstatēja, ka deviņdesmito gadu sākumā viņi abi ar sievu ir cietuši no konkrētas militāristu grupas veiktas vajāšanas un ka deviņdesmitajos gados abiem vairākkārt tika uzbrukts, nodarot miesas bojājumus. Upper Tribunal arī konstatēja, ka, atgriežoties Mogadīšo, viņam būtu darba iespējas, tomēr nāktos aprobežoties ar darbu, kas būtu piemērojams viņa ierobežotajām iespējām pārvietoties valstī. Turklāt Upper Tribunal norādīja, ka Mogadīšo dzīvo OA ģimenes locekļi un viņš no tiem varētu saņemt finansiālu atbalstu. Tāpat ir teikts, ka viņš varētu meklēt atbalstu no savas māsas (kuras pēdējā zināmā atrašanās vieta, šķiet, ir bijusi Dubaija (Apvienotie Arābu Emirāti)) un no klana locekļiem Apvienotajā Karalistē ( 10 ).

29.

2014. gada 8. jūlijāSecretary of State for the Home Department [iekšlietu ministrs] (turpmāk tekstā – “SSHD”) informēja OA par nodomu atcelt viņa bēgļa statusu, jo viņa izcelsmes valstī ir mainījušies apstākļi.

30.

2016. gada 27. aprīlīSSHD izdeva rīkojumu par OA izraidīšanu. Turklāt 2016. gada 27. septembrīSSHD atcēla OA bēgļa statusu atbilstoši Ženēvas konvencijas 1. panta C daļas 5. punktam un izslēdza viņu no alternatīvās aizsardzības saskaņā ar Immigration Rules 339. panta D punktu. 2016. gada 27. septembra vēstulē, kuru SSHD nosūtīja OA, bija norādīts, ka “Jums Mogadīšo ir pieejams klana atbalsts un valsts vadlīniju judikatūra norāda, ka Jūsu drošība nebūtu atkarīga no vairākuma klanu atbalsta pieejamības”. SSHD arī uzskatīja, ka OA atgriešanās Somālijā nepārkāpšot Apvienotās Karalistes pienākumus saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas, kura 1950. gada 4. novembrī ir parakstīta Romā (turpmāk tekstā – “ECPAK”), 3. pantu.

31.

OA šos lēmumus pārsūdzēja. 2017. gada 20. jūlijāFirst‑tier Tribunal (Immigration and Asylum Chamber) ([Administratīvā pirmās instances tiesa (Imigrācijas un patvēruma lietu palāta)], Apvienotā Karaliste) (turpmāk tekstā – “First‑Tier Tribunal”) OA sūdzību noraidīja. Upper Tribunal atcēla šo nelabvēlīgo lēmumu būtiskas tiesību kļūdas dēļ un nosūtīja lietu izskatīšanai tās pašas First‑Tier Tribunal citam loceklim. 2018. gada 30. janvāra nolēmumā First‑Tier Tribunal konstatēja, ka OA izraidīšana uz Somāliju pārkāptu ECPAK 3. pantu. Tomēr OA sūdzība saistībā ar patvērumu tika noraidīta.

32.

Pēc tam, kad SSHD tika atļauts iesniegt apelāciju, 2018. gada 13. novembrīUpper Tribunal atcēla First‑Tier Tribunal nolēmumu.

33.

Pašlaik lieta Upper Tribunal tiek izskatīta pilnībā no jauna.

34.

SSHD apgalvo, ka tam bija tiesības saskaņā ar Immigration Rules un Kvalificēšanas direktīvas 11. panta 1. punkta e) apakšpunktu, kā arī piemērojot valsts vadlīnijas, kas izklāstītas Upper Tribunal nolēmumos lietā MOJ and Others (return to Mogadishu) Somalia CG, 2014. gads, UKUT 00442 (IAC) (turpmāk tekstā – “lieta MOJ”), secināt, ka OA izcelsmes valstī ir notikušas pastāvīgas izmaiņas apstākļos, jo viņa mītnes vietā Mogadīšo vairākuma klani vairs nevajā mazākuma klanus un pastāv efektīva valsts aizsardzība.

35.

OA apgalvo – ņemot vērā, ka viņa lieta attiecas uz bēgļa statusa izbeigšanu, esot būtiski, ka SSHD viedoklis ir pretrunā ANO Augstā komisāra bēgļu jautājumos (turpmāk tekstā – “UNHCR”) 2014. gada jūnijā veiktajam novērtējumam, kurā attiecībā uz valsts aizsardzības pieejamību norādīts, ka drošības situācija Mogadīšo rada nopietnas bažas un ka mazākuma klani vēl joprojām ir īpaši neizdevīgā stāvoklī Mogadīšo, dienvidu un centrālajā Somālijā. OA apgalvo, ka viņam ir pamatotas bailes no vajāšanas Mogadīšo un ka valsts struktūras Mogadīšo nespējot viņu aizsargāt pret šādu nopietnu kaitējumu. Viņš arī apgalvo, ka lietā MOJ veiktā Upper Tribunal analīze esot bijusi balstīta uz kļūdainu izpratni par valsts aizsardzību. Saskaņā ar UNHCR vadlīnijām par bēgļa statusa izbeigšanu ( 11 ) valsts aizsardzība ir jānodrošina, valstij veicot pasākumus ar valsts struktūras starpniecību. Tomēr novērtējums lietā MOJ, ka Mogadīšo ir vispārēji pieejama valsts aizsardzība, daļēji esot balstīts uz ģimenes un/vai citu klana locekļu atbalsta un aizsardzības pieejamību. Vienlaikus ģimenes vai klana dalībnieki bija privāti, nevalstiski subjekti. Novērtējot, vai apstākļi Mogadīšo, kuru dēļ prasītājs (2003. gadā) bija spiests kļūt par bēgli, ir izmainījušies būtiski un pastāvīgi, lai prasītājs “vairs nevar atteikties no savas valstspiederības valsts aizsardzības”, juridiski neesot atļauts ņemt vērā nevalstisko subjektu veiktās aizsardzības funkcijas.

36.

Upper Tribunal uzskatīja, ka, izspriežot lietu, ir nepieciešams interpretēt valsts tiesību normas, ar kurām īsteno Savienības tiesību normas par bēgļu kvalificēšanu, proti, Kvalificēšanas direktīvu.

37.

2019. gada 22. martāUpper Tribunal ([Administratīvā virstiesa], Londona, Apvienotā Karaliste) iesniedza Tiesā šādus jautājumus prejudiciāla nolēmuma pieņemšanai:

38.

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka iesniedzējtiesā izskatāmā lieta attiecas uz OA bēgļa statusa izbeigšanu, viņa izslēgšanu no alternatīvās aizsardzības saņemšanas atbilstoši Immigration Rules 339. panta D punktam un to, vai viņa atgriešanās Somālijā pārkāptu ECPAK 3. pantu ( 13 ) un tādējādi Hartas 4. pantu un 19. panta 2. punktu ( 14 ).

39.

Upper Tribunal iesniegtie jautājumi tomēr ir saistīti tikai ar bēgļa statusa izbeigšanu, nevis ar atsevišķo jautājumu par to, vai OA pēc atgriešanās Somālijā nonāktu galējas nabadzības apstākļos, tādējādi, iespējams, pārkāpjot ECPAK 3. pantā un attiecīgi Hartas 4. pantā un 19. panta 2. punktā sniegtās garantijas.

40.

Tādējādi jānorāda, ka no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet vairāki faktu konstatējumi, kuri nav tieši saistīti ar bēgļa statusa izbeigšanu un konkrēti uzdotajiem jautājumiem. Šķiet, ka šie konstatētie fakti ir saistīti ar citiem jautājumiem, ko izskata iesniedzējtiesa ( 15 ). Tādējādi ierosinu mēģināt noteikt, kuri fakti ir saistīti ar Tiesai uzdotajiem jautājumiem un kuri tādi nav.

41.

Pirms konkrēto jautājumu apskatīšanas attiecībā uz bēgļa statusa izbeigšanu būtu jāmin dažas ievada piezīmes. Pirmkārt, kā ģenerāladvokāts J. Mazaks [J. Mazák] ( 16 ) un Tiesa ir norādījusi 2010. gada 2. marta spriedumā lietā Salahadin Abdulla u.c. (C‑175/08, C‑176/08, C‑178/08 un C‑179/08, EU:C:2010:105, 52. punkts), no Direktīvas 2004/83 3., 16. un 17. apsvēruma ir skaidrs, ka Ženēvas konvencija veido “pamatu bēgļu aizsardzības starptautiski tiesiskajam režīmam”. Turklāt Kvalificēšanas direktīva tika pieņemta, lai “palīdzētu dalībvalstu kompetentajām iestādēm piemērot šo konvenciju, pamatojoties uz kopīgiem jēdzieniem un kritērijiem” ( 17 ).

42.

Otrkārt, ja Kvalificēšanas direktīvas teksts atšķiras no Ženēvas konvencijas teksta, attiecīgās direktīvas normas tomēr būtu jāinterpretē pēc iespējas tuvāk Ženēvas konvencijas mērķiem. Jāatgādina – LESD 78. panta 1. punktā ir noteikts, ka Savienības kopējai patvēruma un papildu aizsardzības politikai jāatbilst Ženēvas konvencijai, un 18. pantā ir noteikts, ka patvēruma tiesības tiek garantētas, “ievērojot noteikumus, kas ietverti [..] Ženēvas konvencijā”. Tas savukārt apliecina, ka saskaņā ar Savienības likumdevēja ieceri visiem likumdošanas pasākumiem, tostarp arī Kvalificēšanas direktīvai, cik vien iespējams, jāatbilst gan Ženēvas konvencijas formulējumam, gan mērķim.

43.

Treškārt, kā izriet no Kvalificēšanas direktīvas 10. apsvēruma, pati direktīva jāinterpretē tā, lai tiktu ievēroti Hartā atzītie pamatprincipi ( 18 ), tostarp Hartas 1. panta prasības nodrošināt cilvēka cieņas ievērošanu un aizsardzību ( 19 ).

44.

Pirmais jautājums ir par to, ko nozīmē Kvalificēšanas direktīvas 2. panta c) punktā un 11. panta 1. punkta e) apakšpunktā ietvertais jēdziens “valstspiederības valsts”“aizsardzība” ( 20 ). Būtībā tiek vaicāts, vai šīs atsauces būtu jāinterpretē tā, ka tās nozīmē aizsardzību, ko nodrošina valsts ( 21 ).

45.

Uzskatu, ka gan no minēto normu formulējuma, gan konteksta ir skaidrs, ka, atskaitot vienu svarīgu izņēmumu, atsauce uz “valstspiederības valsts aizsardzību” ir atsauce uz valsts aizsardzību ( 22 ), ko nodrošina pieteikuma iesniedzēja valstspiederības valsts, šajā gadījumā Somālija.

46.

Katrā ziņā no 2010. gada 2. marta sprieduma lietā Salahadin Abdulla u.c. (C‑175/08, C‑176/08, C‑178/08 un C‑179/08, EU:C:2010:105) ir skaidrs, ka minētās normas būtu jāinterpretē tieši tā. Piemēram, minētā sprieduma 57.–59. punktā Tiesa norādīja, ka bēglis ir trešās valsts valstspiederīgais, kuram “viņa izcelsmes valstī pastāvošo apstākļu dēļ ir jāsastopas ar pamatotām bailēm no viņa vajāšanas, pamatojoties vismaz uz vienu no pieciem iemesliem, kas minēti direktīvā un Ženēvas konvencijā. Šie apstākļi norāda, ka trešās valstis neaizsargā savu valstspiederīgo no vajāšanas. Šie apstākļi ir iemesls tam, kāpēc ieinteresētā persona nespēj vai pamatoti atsakās no savas izcelsmes valsts“aizsardzības” Direktīvas 2. panta c) punkta nozīmē, proti, ņemot vērā šīs valsts spēju novērst vajāšanu vai sodīt par to” ( 23 ).

47.

Tomēr pilnības labad jāpiemin, ka no Kvalificēšanas direktīvas 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta un 7. panta 2. punkta noteikti izriet, ka dažos apstākļos citi subjekti, kas nav valsts, piemēram, partijas un organizācijas, valsts vietā var nodrošināt aizsardzību, kas uzskatāma par līdzvērtīgu valsts aizsardzībai, ja tiek ievēroti stingri kritēriji. Šo jautājumu sīkāk apskatīšu, izvērtējot trešo jautājumu.

48.

Upper Tribunal otrais jautājums ir par Kvalificēšanas direktīvas 2. panta c) punkta un 7. panta interpretāciju attiecībā uz bēgļa statusa izbeigšanu atbilstoši minētās direktīvas 11. panta 1. punkta e) apakšpunktam. Uz jautājumu ir jāatbild, ņemot vērā faktu, ka OA, kura bēgļa statuss Apvienotajā Karalistē, iespējams, tiks izbeigts, apgalvo, ka viņam ir bailes no vajāšanas, ko īstenojot nevalstiski veidojumi ( 24 ), un ka viņa izcelsmes valstī neesot pieejama efektīva valsts aizsardzība.

49.

Būtībā valsts tiesa vaicā, vai aizsardzības pieejamība pret vajāšanu Kvalificēšanas direktīvas 7. panta izpratnē tiek izvērtēta tikai gadījumā, kad tiek izsvērts, vai ir pamatotas bailes no vajāšanas atbilstoši minētās direktīvas 2. panta c) punktam, vai arī šāda “aizsardzības izmeklēšana” tiek veikta arī tad, kad tiek vērtēts, vai ir pieejama aizsardzība pret šādu vajāšanu. Iesniedzējtiesa arī jautā, vai kritēriji attiecībā uz šādas aizsardzības esamību abos gadījumos ir vienādi.

50.

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu ir skaidrs, ka šis jautājums ir radies tādēļ, ka Apvienotās Karalistes tiesās pastāv atšķirīga judikatūra attiecībā uz “aizsardzību”, kas noteikta Ženēvas konvencijas 1. panta A daļas 2. punktā un tādējādi netieši Kvalificēšanas direktīvas 2. panta c) punktā ( 25 ).

51.

Viena no pieejām, kas balstīta Court of Appeal of England and Wales [Anglijas un Velsas apelācijas tiesas] spriedumā lietā AG and Others v Secretary of State for the Home Department, 2006. gads, EWCA Civ 1342, paredz, ka “aizsardzības” izmeklēšana rodas tikai “posmā, kurā izvērtē, vai pastāv reāls būtiska kaitējuma risks”.

52.

Saskaņā ar otru pieeju, kuru Lord Hope of Craighead uzsvēra lietā Horvath v Secretary of State for the Home Department, 2000. gads, UKHL 37, 2001. gads, 1 Appeal Cases 489, izmeklēšana attiecībā uz aizsardzību rodas divos dažādos posmos. Tādējādi lietā Horvath, 2000. gads, UKHL 37, 2001. gads, 1 Appeal Cases 489, viņš norādīja: “Ja tiek apgalvots, ka vajāšanu veic nevalstiski subjekti, valsts aizsardzības pietiekamība attiecas uz apsvērumiem par to, vai abu pārbaužu, proti, “baiļu” pārbaudes un “aizsardzības” pārbaudes, rezultāti ir pozitīvi. Tiklīdz tiesa ir pārliecinājusies, ka iesnieguma pieteicējam ir patiesas un pamatotas bailes no nopietnas vardarbības vai sliktas izturēšanās, iesākumā vispareizāk ir noteikt, vai baiļu cēlonis nozīmē “vajāšanu” konvencijas izpratnē. Šajā posmā jautājums par to, vai valsts spēj un vēlas piešķirt aizsardzību, tiek apskatīts tieši, izmantojot visaptverošu pieeju attiecībā uz definīciju, kura balstīta uz aizvietošanas principu. [..]” ( 26 )

53.

Iesniedzējtiesa norāda, ka House of Lords lietā Horvath v Secretary of State for the Home Department, 2000. gads, UKHL 37, uzskatīja, ka aizsardzībai ir jābūt savstarpēji atkarīgai no vajāšanas jēdziena, pretējā gadījumā personas varētu klasificēt kā bēgļus, vienkārši demonstrējot pamatotas bailes no nopietna kaitējuma arī tad, ja šīs personas būtu pilnībā aizsargātas pret šo kaitējumu. Tas pārkāptu aizvietošanas principu ( 27 ).

54.

Manuprāt, tiek pārāk sarežģīta analīze par to, kas galu galā ir viens jēdziens un ar ko attiecīgi tiek piemēroti vienādi kritēriji, piemērojot gan Kvalificēšanas direktīvas 2. panta c) punktu, gan 7. pantu, kā arī minētās direktīvas 11. panta 1. punkta e) apakšpunktu ( 28 ).

55.

Izvērtējot jebkuru pieteikumu par bēgļa statusa saņemšanu, vienmēr ir jāapskata jautājums par to, vai pieteikuma iesniedzējs ir pierādījis pamatotas bailes no vajāšanas atbilstoši Kvalificēšanas direktīvas 2. panta c) punktam. Kvalificēšanas direktīvas 2. panta c) punktā ietvertajā “bēgļa” definīcijā jēdziena “pamatotas” bailes izmantošana nozīmē, ka ir jāveic pārbaude par to, vai pieteikuma iesniedzēja valstspiederības valstī vai izcelsmes valstī apstākļi ir tādi, kas objektīvi pamatotu pieteikuma iesniedzēja bailes no vajāšanas.

56.

Šajā pārbaudē, manuprāt, noteikti nepieciešams objektīvi izvērtēt, vai pieteikuma iesniedzēja valstspiederības valstī ir vai nav aizsardzības, ko pret vajāšanu ( 29 ) sniedz Kvalificēšanas direktīvas 7. pantā definētie aizsardzības subjekti, un vai pieteikuma iesniedzējam ir piekļuvei šai aizsardzībai ( 30 ).

57.

Tāpēc būtībā piekrītu Komisijas apsvērumam ( 31 ), ka bēgļa statusu nosaka, izmantojot vienu aizsardzības pārbaudi, kura atbilst Kvalificēšanas direktīvas 7. pantā noteiktajām prasībām. Tomēr vēlos uzsvērt, ka valstspiederības valsts aizsardzībai jābūt pieejamai pret visiem Kvalificēšanas direktīvas 6. pantā minētajiem vajātājiem ( 32 ).

58.

Lai gan, stricto sensu, Kvalificēšanas direktīvas 2. pantā nav formālas “aizsardzības” definīcijas, būtībā aizsardzība ir aprakstīta Kvalificēšanas direktīvas 7. panta 2. punktā. Tas notiek gadījumā, kad aizsardzības subjekti, kas minēti Kvalificēšanas direktīvas 7. panta 1. punktā, veic “pamatotus pasākumus, lai novērstu vajāšanu [..], inter alia uzturot efektīvu tiesību sistēmu, lai atklātu, apsūdzētu un sodītu par darbībām, kas veido vajāšanu [..]” ( 33 ), un kad pieteikuma iesniedzējam ir “pieeja šādai aizsardzībai” ( 34 ).

59.

Tādējādi turpināta starptautiskās aizsardzības (bēgļa statusa) nepieciešamība tādā gadījumā, kāds ir izskatāmajā lietā, tiek noteikta, tostarp aplūkojot aizsardzības sniedzēja spēju veikt pamatotus pasākumus vai citādi novērst – inter alia uzturot efektīvu tiesību sistēmu, lai atklātu, apsūdzētu un sodītu par šādām darbībām, ko īsteno inter alia nevalstiski subjekti ( 35 ), – pieteikuma iesniedzēja vajāšanu, ko veic nevalstiski subjekti.

60.

Ja kaut kāda iemesla dēļ aizsardzības sniedzēji nenodrošina vai citādi neveic pamatotus pasākumus, lai novērstu pieteikuma iesniedzēja vajāšanu, tad pieteikuma iesniedzējam principā ir tiesības saņemt bēgļa statusu ( 36 ).

61.

Tāpēc uzskatu, ka, lai noteiktu, vai personai saskaņā ar Kvalificēšanas direktīvas 2. panta c) punktu ir labi pamatotas bailes no nevalstisku subjektu īstenotas vajāšanas, ir jāņem vērā Kvalificēšanas direktīvas 7. panta 2. punktā aprakstītās “aizsardzības” pieejamība, ko nodrošina aizsardzības sniedzēji. Tāda pati analīze ir jāveic attiecībā uz bēgļa statusa izbeigšanu atbilstoši Kvalificēšanas direktīvas 11. panta 1. punkta e) apakšpunktam.

62.

Trešajā jautājumā minētā neskaidrība ir šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatproblēma. Tā ir šāda: ja “valstspiederības valsts aizsardzība” Kvalificēšanas direktīvas 11. panta 1. punkta e) apakšpunkta un 2. panta c) punkta izpratnē attiecas uz valsts sniegto aizsardzību saskaņā ar Kvalificēšanas direktīvas 7. panta 1. punkta a) apakšpunktu, vai šāda aizsardzība var iekļaut arī aizsardzības pasākumus vai funkcijas, ko veic pilnībā privāti dalībnieki, tādi kā ģimenes un/vai klani, kas pieteikuma iesniedzējam varētu piedāvāt aizsardzību?

63.

Šajā kontekstā Upper Tribunal sniegtie faktu konstatējumi ir lietderīgi. Upper Tribunal norādīja, ka attiecībā uz “valsts situāciju Mogadīšo abas puses bija ar mieru paļauties uz secinājumiem, ko Upper Tribunal bija veikusi lietā MOJ” ( 37 ). Lietā MOJ izdarītie secinājumi, kas attiecas uz izskatāmo lietu, tostarp ir šādi:

[..]

64.

Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu Upper Tribunal norādīja, ka agrāk pieņemtajā nolēmumā lietā MOJ tika izvirzīts pieņēmums, ka, “lai gan atbilstošai aizsardzībai ir jābūt valsts aizsardzībai, šīs aizsardzības efektivitātes novērtēšanai nepieciešams apsvērt aizsardzības funkcijas plašā izpratnē, lai iekļautu tās, ko veic ģimenes un klani. Līdzīgu pieeju, šķiet, ir izmantojusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk tekstā – “ECT”) attiecībā uz jēdzienu “aizsardzība pret ECPAK 3. pantā aizliegto slikto izturēšanos”2015. gada 10. septembra sprieduma lietā R.H. pret Zviedriju (pieteikums Nr. 4601/01) 73. punktā [ ( 39 )]. Attiecīgi manāmi trūkst skaidrības attiecībā uz jēdziena “aizsardzība” nozīmi Kvalificēšanas direktīvas 11. panta 1. punkta e) apakšpunktā un 2. panta [c) punktā]” ( 40 ).

65.

Atgriežoties pie faktiem izskatāmajā lietā – kā jau norādīju, Upper Tribunal turklāt secināja, ka Mogadīšo OA mīt ģimenes locekļi un ka viņš varētu pie tiem meklēt finansiālu atbalstu. Viņš varētu meklēt atbalstu arī no savas māsas – kuras atrašanās vieta, šķiet, ir Apvienotie Arābu Emirāti – un klana locekļiem Apvienotajā Karalistē.

66.

Lai gan nav tieša secinājuma par šo faktu, no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, šķiet, izriet, ka Upper Tribunal uzskatīja, ka klana un ģimenes atbalsta struktūras pieejamība sniegtu OA atbalstu, kas līdzvērtīga alternatīvas aizsardzības formai, lai gan šķiet, ka tā galvenokārt ir finanšu un citas praktiskas palīdzības veidā, nevis kā atbalsts, kas paredzēts viņa personīgās drošības aizsardzībai.

67.

Ņemot to vērā, jautājums faktiski tiek koncentrēts uz to, vai šāda finanšu un cita praktiskā atbalsta iespējamā pieejamība, ko sniedz privāti subjekti, vismaz daļēji atbilst Kvalificēšanas direktīvas 7. pantā noteiktajām prasībām, ciktāl uz to attiecas jebkāda aizsardzības izmeklēšana. Manuprāt, gan no 7. panta formulējuma, gan vispārējā konteksta ir skaidrs, ka neatbilst.

68.

Kvalificēšanas direktīvas 7. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir noteikts, ka aizsardzību var nodrošināt vai nu valsts, vai “partijas vai organizācijas, tostarp starptautiskas organizācijas, kas kontrolē valsti vai būtisku valsts teritorijas daļu”.

69.

Līdz ar to no Kvalificēšanas direktīvas 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta formulējuma ir skaidrs, ka attiecīgajām partijām vai organizācijām ir jākontrolē valsts vai būtiska tās teritorijas daļa. Kvalificēšanas direktīvas 7. panta 2. punktā turklāt iekļauta prasība, ka šīm partijām vai organizācijām arī jāveic pamatoti pasākumi, lai sniegtu aizsardzību pret vajāšanu vai smagu kaitējumu, “uzturot efektīvu tiesību sistēmu, lai atklātu, apsūdzētu un sodītu par darbībām, kas veido vajāšanu vai smagu kaitējumu”.

70.

Tas viss nozīmē, ka šīm partijām vai organizācijām jāmēģina pieteikuma iesniedzēja izcelsmes valstī īstenot vai dublēt valsts suverenitāti (vai kaut ko tamlīdzīgu) šajā aspektā, jo to noteikti nozīmē un pieprasa Kvalificēšanas direktīvas 7. panta 1. punkta b) apakšpunktā ietvertais formulējums “jākontrolē valsts”. Konkrēti, lai ievērotu šajā normā noteikto, partijām vai organizācijām jācenšas nodrošināt kārtības uzturēšanas un tiesiskuma sistēmu, kuras pamatā ir cilvēka cieņa un tiesiskums. Kā ģenerāladvokāts J. Mazaks [J. Mazák] ir norādījis secinājumos lietā Salahadin Abdulla u.c. (C‑175/08, C‑176/08, C‑178/08 un C‑179/08, EU:C:2009:551), šīs tiesību aktu prasības “ļauj nodrošināt aizsardzības sniedzēja esamību, kuram ir tiesības, organizatoriskā struktūra un līdzekļi, lai, tostarp, nodrošinātu vismaz minimālu tiesisko līmeni un kārtību bēgļa pilsonības valstī” ( 41 ).

71.

Francijas valdība rakstveida apsvērumos un 27. februāra tiesas sēdē norādīja uz svarīgu spriedumu Nr. 15033525, ko 2016. gada 3. maijā pieņēmusi Cour nationale du droit d’asile (turpmāk tekstā – “CNDA”) (Valsts patvēruma lietu tiesa). Minētā sprieduma 4. punktā CNDA lēma – “ja ir secināts, ka valsts aizsardzības nav, tad konkrētas citas iestādes, kas izsmeļoši definētas [Kodeksa par ārvalstu valstspiederīgo ieceļošanu un uzturēšanos un tiesībām uz patvērumu, Ceseda] L. 713‑2. pantā ( 42 ), var piedāvāt aizsardzību, kuru valsts savā teritorijā nespēj nodrošināt; šo organizāciju skaitā ir organizācijas, kuras kontrolē būtisku valsts teritorijas daļu un kurām ir stabila institucionālā struktūra, kas ļauj tām īstenot ekskluzīvu un nepārtrauktu civilu un militāru kontroli norobežotā teritorijā, kurā valsts vairs neīsteno savas saistības vai suverēno autoritāti; ja šie būtiskie kritēriji ir izpildīti un ja pati organizācija nav iespējamās vajāšanas dalībniece, tad ir jānosaka, vai šīs organizācijas piedāvātā aizstājēja aizsardzība attiecīgajai personai ir pieejama, efektīva un nav pagaidu” ( 43 ).

72.

Manuprāt, būtu grūti vēl precīzāk formulēt šo CNDA sprieduma rindkopu, kurā kodolīgi ir izskaidrota 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta būtība. Uzskatu, ka tajā precīzi ir atainota Eiropas likumdevēja nostāja, kas ietverta Kvalificēšanas direktīvas 7. pantā, un šīs normas interpretāciju Tiesa jau ir sniegusi 2010. gada 2. marta spriedumā lietā Salahadin Abdulla u.c. (C‑175/08, C‑176/08, C‑178/08 un C‑179/08, EU:C:2010:105).

73.

Ciktāl tas attiecas uz izskatāmo lietu, manuprāt, nav nepieciešams izteikties konkrētāk, jo lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu patiešām nav nekā, kas rosinātu domāt, ka vai nu ģimenes atbalsta struktūra, vai klanu sistēma Somālijā, un konkrēti – Mogadīšo, pat nedaudz varētu izpildīt šo prasību, lai gan šis jautājums galu galā būs jāpārbauda valsts tiesai.

74.

Pat ņemot vērā Upper Tribunal iepriekšējos secinājumus lietā MOJ (kurus Upper Tribunal izmantoja izskatāmajā lietā) un konkrētos secinājumus attiecībā uz OA izskatāmajā lietā, pierādījumi vienkārši liecina par to, ka klanu sistēma Mogadīšo nodrošina neformālu – lai gan neapšaubāmi svarīgu – sociālu atbalsta struktūru. Kā norādījis Upper Tribunal, ja OA tur atgrieztos, viņš varētu pamatoti vērsties pie ģimenes locekļiem (un varbūt arī pie sava klana) pēc finanšu palīdzības. Šie secinājumi liek izdarīt šādas piezīmes.

75.

Pirmkārt, šāda finanšu atbalsta pieejamība nav tieši ņemama vērā bēgļa statusa izbeigšanas kontekstā. Kā jau esmu norādījis, tā būtu ņemama vērā, aplūkojot atsevišķo jautājumu par to, vai bijušā bēgļa deportācija uz Somāliju pakļautu šo personu reālam ekstremālas un smagas mantiskās nabadzības riskam, tādējādi pārkāpjot ECPAK 3. pantā un attiecīgi Hartas 4. pantā ietvertās garantijas attiecībā uz necilvēcīgu un pazemojošu izturēšanos. Manuprāt, tas ir pareizais skaidrojums tādiem nolēmumiem kā lietā R.H. pret Zviedriju ( 44 ), uz kuru atsaucās Upper Tribunal un kuru tagad apskatīšu.

76.

Otrkārt, šajos faktu konstatējumos nav pilnīgi nekā, kas norādītu, ka šī klana un ģimenes atbalsta sistēma kontrolē Somāliju vai kādu šīs valsts daļu veidā, kāds noteikts 7. panta 1. punkta b) apakšpunktā. Tāpat arī nav apgalvots, ka šie privātie subjekti mēģina uzturēt kvazipolicejisku un tiesiskuma sistēmu, kuras pamatā būtu cilvēka cieņa un tiesiskums, vai ka viņi vismaz mēģinātu piedāvāt šādu kārtības nodrošināšanas un tiesiskuma sistēmu.

77.

Kā papildu apsvērums ir jānorāda, ka Kvalificēšanas direktīvas 7. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir pieļauta atkāpe no Ženēvas konvencijas teksta, pieļaujot, ka aizsardzību nodrošina nevalstiski veidojumi, tostarp starptautiskas organizācijas. Lai gan ir bijis daudz spēcīgu argumentu, ka šajā aspektā Kvalificēšanas direktīvas 7. panta 1. punkta b) apakšpunkts patiesībā neatbilst Ženēvas konvencijas noteikumiem ( 45 ), izskatāmo jautājumu mērķim pietiek norādīt, ka Savienības likumdevējs, iespējams, tādā veidā bija mēģinājis ņemt vērā faktisko pieredzi kopš Ženēvas konvencijas stāšanās spēkā pirms vairākiem desmitiem gadu – 1954. gada 22. aprīlī. Tas ietver Apvienoto Nāciju Organizācijas veikto humanitāro intervenci, daudznacionālu bruņoto spēku intervenci atsevišķās valstīs un “nefunkcionējošas” valsts fenomenu, kur tradicionālais valsts aparāts vienkārši pārtrauc darboties jebkādā jēgpilnā izpratnē. Nešķiet, ka tie, kuri veidoja Ženēvas konvenciju, kurā aizsardzības esamības priekšnoteikums bija funkcionējošs valsts aparāts, būtu varējuši paredzēt šādu attīstību.

78.

Visu iepriekšminēto iemeslu dēļ domāju – ir jāpieņem, ka Savienības likumdevējs, lai arī šādā veidā atkāpjoties no Ženēvas konvencijas teksta, paredzēja, ka Ženēvas konvencijas pamatmērķi tomēr būtu jāievēro. Tādējādi jāsecina, ka Kvalificēšanas direktīvas 7. panta 1. punkta b) apakšpunkts būtu jāinterpretē, paturot prātā šo pamatprincipu. Ženēvas konvencijā paredzētā aizsardzība būtībā ir valsts piedāvātā tradicionālā aizsardzība, tas ir, funkcionējoša tiesiska un kārtību nodrošinoša sistēma, kas balstīta uz tiesiskumu.

79.

Tas viss pastiprina secinājumu, ka Kvalificēšanas direktīvas 7. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētā aizsardzība nav vienkārši aizsardzība, ko varētu sniegt pilnībā privāti subjekti – piemēram, privāts drošības uzņēmums, kas apsargā nožogotu teritoriju ar vārtiem ( 46 ) –, bet gan tāda, ko piedāvā nevalstiski dalībnieki, kas kontrolē visu valsti vai būtisku tās teritorijas daļu un kas arī mēģinājuši dublēt tradicionālās valsts funkcijas, nodrošinot vai atbalstot funkcionējošu tiesisko un kontroles uzraudzības sistēmu, kas balstīta uz tiesiskumu. Citiem vārdiem, Kvalificēšanas direktīvas 7. panta 1. punkta b) apakšpunkts tādējādi būtu jāuzskata par būtībā papildu un izņēmuma normu, kurā tiek ņemta vērā visa modernā pieredze, kuru esmu jau minējis, gadījumā, kad izņēmuma kārtā valstspiederības valsti pilnībā vai daļēji kontrolē nevalstiski subjekti, kas būtībā mēģina dublēt tradicionāla valsts aparāta tiesiskuma un kārtības nodrošināšanas sistēmas.

80.

Nonākot pie šī secinājuma, esmu ņēmis vērā ECT spriedumu lietā R.H. pret Zviedriju ( 47 ), uz kuru atsaucās Upper Tribunal un arī lietas dalībnieki, kas piedalījās tiesas sēdē. Kā atzīts pašā minētajā spriedumā, tas ir balstīts uz konkrētās lietas faktiem. Šajā spriedumā ECT apskatīja pieteikuma iesniedzējas prasības, kurās viņa apgalvoja, ka, atgriežoties Mogadīšo, tiktu pārkāptas viņas ECPAK 3. pantā garantētās tiesības. ECT lēma, ka R.H., kuras patvēruma pieteikums iepriekš bija noraidīts, izraidīšana uz Somāliju (un konkrēti – uz Mogadīšo) nepārkāptu ECPAK 3. pantā ietverto spīdzināšanas vai necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās, vai necilvēcīgas vai pazemojošas sodīšanas aizliegumu ( 48 ).

81.

Šajā ziņā pieteikuma iesniedzēja apgalvoja – ja valsts viņu izraidītu, viņai draudētu reālas briesmas: vai nu viņu nogalinātu viņas tēvoči, jo pirms aizbēgšanas no Somālijas sieviete atteicās doties piespiedu laulībā, vai arī pēc atgriešanās viņai būtu jāstājas laulībā pret pašas gribu. Viņa arī norādīja, ka vispārējā situācija Somālijā sievietēm ir ārkārtīgi smaga, it īpaši tām, kurām trūkst vīriešu kārtas radinieku atbalsta. Tā rezultātā viņa riskētu ar to, ka viņai būtu jādzīvo vienai pašai bēgļu nometnē, kas pakļautu viņu nopietniem draudiem ( 49 ). ECT vispirms novērtēja situāciju Mogadīšo un secināja, ka nekas neliecina par apstākļiem, ka jebkurš tur pašlaik esošais saskartos ar reālu risku attiecībā uz izturēšanos, kāda būtu pretrunā ECPAK 3. pantam. Pēc tam ECT izvērtēja pieteikuma iesniedzējas personiskos apstākļus. Viņas prasība tika noraidīta faktu daļā, un ECT norādīja:

“73.   Rezumējot – [ECT] uzskata, ka pieteikuma iesniedzējas apgalvojumos ir būtiskas nesakritības. Apgalvojumi attiecībā uz viņas personīgo pieredzi un draudiem, ar kuriem viņa saskartos atgriežoties, nav paskaidroti ticami. Attiecīgi nav pamatojuma secināt, ka viņa atgrieztos Mogadīšo kā vientuļa sieviete ar riskiem, kas rastos šādā situācijā. Šajā ziņā Tiesa norāda, ka 2010. gadā pieteikuma iesniedzēja tika informēta par tēva nāvi un 2011. gadā – par mātes nāvi, kas liecina, ka viņai Mogadīšo ir saglabājušās kontaktpersonas. Turklāt viņai ir tuvinieki, kas dzīvo pilsētā, ieskaitot brāli un tēvočus. Tāpēc ir jāuzskata, ka viņai ir iespēja gūt gan ģimenes atbalstu, gan vīriešu aizsardzību. Turklāt nav pierādīts, ka pieteikuma iesniedzēja būtu spiesta dzīvot bēgļu un iekšzemē pārvietoto personu nometnē.

74.   Attiecīgi, ņemot arī vērā sarežģīto situāciju, kādā atrodas sievietes Somālijā, tostarp Mogadīšo, [ECT šajā] konkrētajā lietā nevar secināt, ka pieteikuma iesniedzējai, atgriežoties minētajā pilsētā, būtu reāls risks saskarties ar izturēšanos, kas ir pretrunā [ECPAK] 3. pantam. Tādējādi ar viņas izraidīšanu uz Mogadīšo minētā norma netiktu pārkāpta.”

82.

Lai gan ir taisnība, ka ģimenes atbalsta struktūras esamība bija faktors, kas zināmā mērā ietekmēja ECT secinājumus, atbilstoši kuriem pieteikuma iesniedzējai, atgriežoties Mogadīšo, nav riska saskarties ar izturēšanos, kas būtu pretrunā ECPAK 3. pantam, nevar sacīt, ka šajā konkrētajā aspektā spriedums lietā R.H. pret Zviedriju ir paudis plašāku principu. Tas arī ir secināms tāpēc, ka atbilstoši ECT konstatētajam viņas apgalvojumi nebija ticami ( 50 ). Šķiet, ka pierādījumi par ģimenes saitēm un praktisku atbalstu Mogadīšo un citur, uz ko atsaucās ECT, būtībā bija nepieciešami, lai pārbaudītu pieteikuma iesniedzējas apgalvojumu patiesumu.

83.

Pat ja būtu bijis citādi, jāatgādina, ka Kvalificēšanas direktīvas 7. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētā aizsardzības pārbaude ir krietni atšķirīga no pārbaudes, kas aizliedz izraidīt personu uz valsti, kurā pastāv liela iespējamība piedzīvot necilvēcīgu vai pazemojošu izturēšanos ECPAK 3. panta izpratnē vai pat Hartas 4. panta un 19. panta 2. punkta izpratnē. Attiecīgi, manuprāt, šis spriedums nav pārāk noderīgs, ciktāl tas attiecas uz iesniedzējtiesas uzdotajiem konkrētajiem jautājumiem par Kvalificēšanas direktīvas interpretāciju.

84.

Tāpēc uzskatu, ka saskaņā ar Kvalificēšanas direktīvas 7. panta 1. punktu un 11. panta 1. punkta e) apakšpunktu “aizsardzību” var nodrošināt valsts vai – alternatīvā situācijā – nevalstiski subjekti, kas kontrolē visu valsts teritoriju vai būtisku tās daļu un kas arī mēģina dublēt tradicionālās valsts funkcijas, nodrošinot vai atbalstot funkcionējošu tiesisko un kārtības nodrošināšanas sistēmu, kas balstīta uz tiesiskumu. Nevalstisku subjektu sniegts vienkāršs finanšu un/vai materiāls atbalsts neizpilda Kvalificēšanas direktīvas 7. pantā paredzētās aizsardzības prasības.

85.

Pēdējais jautājums ir par Kvalificēšanas direktīvas 11. panta 1. punkta interpretāciju attiecībā uz bēgļa statusa izbeigšanu un, konkrētāk, par to, vai 11. panta 1. punkta e) apakšpunktā ietvertā atsauce uz “valstspiederības valsts aizsardzību” nozīmē, ka jebkura izmeklēšana par minētajā valstī pieejamās aizsardzības veidu izbeigšanas lēmuma kontekstā būtībā ir tā pati, kas noteikta 7. pantā, ciktāl tā attiecas uz šāda statusa piešķiršanu.

86.

Direktīvas 11. panta 1. punkts attiecas uz apstākļiem, kādos trešās valsts valstspiederīgais pārstāj būt bēglis. Attiecīgajā daļā tas nosaka:

“Trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks izbeidz būt bēglis, ja viņš vai viņa:

[..]

87.

Šajā ziņā Kvalificēšanas direktīvas 11. panta 1. punkta e) apakšpunkts ir gandrīz vārds vārdā identisks Ženēvas konvencijas 1. panta C daļas 5. punktam. Pēdējā minētā norma arī paredz nosacījumus, kuriem jābūt izpildītiem attiecībā uz bēgļa statusa izbeigšanu vai pārtraukšanu.

“Šo Konvenciju pārtrauc pielietot attiecībā uz jebkuru personu, kas atbilst A daļas noteikumiem, ja tā:

[..]

5)   ilgāk nevar atteikties pakļauties savas pilsonības valsts aizsardzībai tādēļ, ka apstākļi, kuru sakarā tā tikusi atzīta par bēgli, vairs nepastāv.

[..]”

88.

No Ženēvas konvencijas un – būtiski izskatāmās lietas mērķiem – Kvalificēšanas direktīvas formulējuma ir skaidrs, ka gan bēgļa statusa piešķiršana, gan tā pārtraukšana rada jautājumu par [šā statusa] nepieciešamību. Pieteikuma iesniedzējam, kurš var pierādīt pamatotas bailes no vajāšanas, ir tiesības iegūt bēgļa statusu; tāpat ir arī pretējā gadījumā. Ja apstākļi, kuru dēļ nepieciešama starptautiskā aizsardzība un bēgļa statusa piešķiršana, ir pietiekami mainījušies un tā rezultātā starptautiskā aizsardzība vairs nav vajadzīga, tad principā bēgļa statuss var beigties ( 51 ).

89.

Kā noteikts Kvalificēšanas direktīvas 11. panta 2. punktā, izmaiņām, protams, jābūt “būtiskām un pastāvīgām”, un, kā Tiesa norādījusi 2010. gada 2. marta sprieduma Salahadin Abdulla u.c. (C‑175/08, C‑176/08, C‑178/08 un C‑179/08, EU:C:2010:105) 73. punktā, tas savukārt nozīmē, ka tas tā būs vienīgi gadījumā, kad “faktorus, kas pamatoja bēgļa bailes no vajāšanas, var uzskatīt par tādiem, kas pilnībā ir novērsti”. Tas viss nozīmē, ka dalībvalstīm jautājums par bēgļa statusa izbeigšanu būtu jāaplūko piesardzīgi, ja nepieciešams, šaubu gadījumā lemjot par labu personai, kurai ir piešķirts bēgļa statuss. Tomēr, ja, Tiesas vārdiem runājot, vajāšanas risks ir uzskatāms par “pilnībā novērstu”, bēgļa statusu var atcelt.

90.

Pamatjautājums tomēr ir šāds: gan starptautiskās aizsardzības piešķiršana, gan tās izbeigšana būtībā ir simetriska. Šis jautājums pilnīgi skaidri izriet no Tiesas 2010. gada 2. marta sprieduma Salahadin Abdulla u.c. (C‑175/08, C‑176/08, C‑178/08 un C‑179/08, EU:C:2010:105) 65.–70. punkta, kas ir formulēti šādi:

“Direktīvas 11. panta 1. punkta e) apakšpunktā tāpat kā Ženēvas konvencijas 1. panta C daļas 5. punktā ir paredzēts, ka bēgļa statuss tiek zaudēts, ja apstākļi, saistībā ar kuriem šis statuss tika piešķirts, vairs nepastāv, proti, citiem vārdiem sakot, ja nav izpildīti bēgļa statusa piešķiršanas nosacījumi.

Nosakot, ka tad, ja minētie apstākļi “vairs nepastāv”, valstspiederīgais “vairs nevar atteikties no savas valstspiederības valsts aizsardzības”, pašā minētā panta formulējumā ir paredzēta cēloņsakarība starp apstākļu maiņu un to, ka ieinteresētā persona nevar turpināt atteikties no izcelsmes valsts aizsardzības un tādējādi saglabāt savu bēgļa statusu, jo viņa sākotnējās bailes no vajāšanas vairs nav pamatotas.

Tā kā tajā ir noteikts, ka valstspiederīgais “vairs nevar atteikties” no savas valstspiederības valsts aizsardzības, [Direktīvas 11. panta 1. punkta e) apakšpunkts] nozīmē, ka attiecīgā “aizsardzība” ir tā pati, kas līdz šim nepastāvēja, proti, aizsardzība pret Direktīvā paredzēto vajāšanu.

Tādējādi apstākļi, kas pierāda izcelsmes valsts nespēju vai tieši pretēji [– tās] spēju nodrošināt aizsardzību pret vajāšanu, ir izšķirošie, veicot vērtējumu, kura rezultātā tiek piešķirts vai attiecīgā gadījumā izbeigts bēgļa statuss.

Līdz ar to bēgļa statuss izbeidzas, ja attiecīgais valstspiederīgais savas izcelsmes valstī vairs nav pakļauts apstākļiem, kas liecina par minētās valsts nespēju viņam nodrošināt aizsardzību no vajāšanas, kas tiks īstenota pret viņu viena no pieciem Direktīvas 2. panta c) punktā minētajiem iemesliem dēļ. Šāda izbeigšana tādējādi nozīmē, ka apstākļu maiņas dēļ vairs nepastāv iemesli, kuru dēļ tika piešķirts bēgļa statuss.

Lai secinātu, ka bēgļa bailes no vajāšanas vairs nav pamatotas, kompetentajām iestādēm, ņemot vērā Direktīvas 7. panta 2. punktu un bēgļa individuālo situāciju, ir jāpārbauda, vai attiecīgās trešās valsts aizsardzības [sniedzējs vai sniedzēji] ir veikuši saprātīgus pasākumus, lai aizkavētu vajāšanu, ka tādējādi tiem [tostarp] ir efektīva tiesību sistēma, kas ļauj atklāt, apsūdzēt un sodīt par darbībām, [ar ko tiek īstenota vajāšana], un ka ieinteresētajam valstspiederīgajam viņa bēgļa statusa izbeigšanās gadījumā ir pieejama šāda aizsardzība.” ( 52 )

91.

Tādējādi secināms, ka aizsardzības izmeklēšanas būtība abos gadījumos ( 53 ) pamatā ir tā pati. Bēgļa statuss tiks piešķirts, ja aizsardzība nepastāv, un attiecīgi nepieciešamība pēc bēgļa statusa izbeigsies, kad valstspiederības valstī apstākļi būs noturīgi izmainījušies ( 54 ), nodrošinot pieteikuma iesniedzēja valstī pieejamu pietiekamu aizsardzības līmeni un to, ka viņam vai viņai ir piekļuve šai aizsardzībai.

92.

Attiecīgi ierosinu uz Upper Tribunal (Immigration and Asylum Chamber) ([Administratīvā virstiesa (Imigrācijas un patvēruma lietu palāta)], Londona, Apvienotā Karaliste) uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi:

Padomes Direktīvas 2004/83/EK (2004. gada 29. aprīlis) par obligātajiem standartiem, lai kvalificētu trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kā bēgļus vai kā personas, kam citādi nepieciešama starptautiska aizsardzība, šādu personu statusu un piešķirtās aizsardzības saturu, 2. panta c) punktā un 11. panta 1. punkta e) apakšpunktā ietvertais jēdziens “valstspiederības valsts aizsardzība” jāsaprot galvenokārt kā valsts aizsardzība, ko sniedz pieteikuma iesniedzēja valstspiederības valsts. Tomēr Direktīvas 2004/83 7. panta 1. punkta b) apakšpunktā un 2. punktā nešaubīgi ir noteikts, ka zināmos apstākļos citi nevalstiski subjekti, piemēram, partijas vai organizācijas, valsts vietā var nodrošināt aizsardzību, kas ir līdzvērtīga valsts aizsardzībai, ja šie nevalstiskie subjekti kontrolē visu valsts teritoriju vai būtisku tās daļu, kā arī mēģina dublēt tradicionālās valsts funkcijas, nodrošinot vai atbalstot funkcionējošu tiesisko un kārtības nodrošināšanas sistēmu, kas balstīta uz tiesiskumu. Nevalstisku subjektu sniegts vienkāršs finanšu un/vai materiāls atbalsts neizpilda Direktīvas 2004/83 7. pantā paredzētās aizsardzības prasības.

Lai noteiktu, vai saskaņā ar Direktīvas 2004/83 2. panta c) punktu personai ir pamatotas bailes no nevalstisku subjektu īstenotas vajāšanas, jāņem vērā minētās direktīvas 7. panta 2. punktā paredzētās “aizsardzības” pieejamība, ko nodrošina aizsardzības sniedzēji. Tāda pati analīze ir jāveic attiecībā uz bēgļa statusa izbeigšanu atbilstoši Direktīvas 2004/83 11. panta 1. punkta e) apakšpunktam.

Direktīvas 2004/83 11. panta 1. punkta e) apakšpunktā minētais jēdziens “valstspiederības valsts aizsardzība” netieši nozīmē, ka jebkura izmeklēšana par minētajā valstī pieejamo aizsardzību izbeigšanas lēmuma kontekstā ir tāda pati, kāda noteikta šīs direktīvas 7. pantā. Lai secinātu, ka bēgļa bailes no vajāšanas vairs nav pamatotas, kompetentajām iestādēm, ņemot vērā Direktīvas 2004/83 7. panta 2. punktu un bēgļa individuālo situāciju, ir jāpārbauda, vai attiecīgās trešās valsts aizsardzības sniedzējs vai sniedzēji ir veikuši saprātīgus pasākumus, lai aizkavētu vajāšanu, ka tādējādi tiem ir tostarp efektīva tiesību sistēma, kas ļauj atklāt, apsūdzēt un sodīt par darbībām, ar ko tiek īstenota vajāšana, un ka ieinteresētajam valstspiederīgajam viņa bēgļa statusa izbeigšanās gadījumā šāda aizsardzība ir pieejama.