—

Ar pirmo prasības pamatu tiek iebilsts, ka procedūras ilgums 62 mēnešu garumā vairāk nekā divas reizes pārsniedz Regulas par valsts atbalsta procedūru (1) 9. panta 6. punktā noteikto parasto termiņu.

—

Ar otro prasības pamatu tiek apgalvots, ka privileģēšana nav notikusi, jo bāzes slodzes patērētāju stabilizējošā ietekme uz tīklu esot pienācīga kompensācija. Turklāt atbrīvojums netiekot finansēts no valsts līdzekļiem.

—

Ar trešo prasības pamatu tiek apgalvots, ka ar bāzes slodzes patērētāju pilnīgo atbrīvojumu ir novērsti nopietni traucējumi Vācijas tautsaimniecībā. Esot jāsaglabā it īpaši energoietilpīgo ražošanas nozaru konkurētspēja un jānovērš aizplūšana uz ārvalstīm.

—

Ar ceturto prasības pamatu tiek iebilsts, ka prasība atgūt minimālo iemaksu 20 % apmērā no publicētās tīkla maksas ar norādi uz StromNEV 19. punkta 2. apakšpunktu redakcijā, kas bija spēkā līdz 2011. gada 3. augustam, ir patvaļīga un diskriminācijas aizlieguma pārkāpums.

—

Piedevām tiek apgalvots, ka vienīgi tīkla maksas noteikšana, pamatojoties uz fizisko maršrutu, nodrošina izmaksu cēloņsakarības, kā arī samērīgas un nediskriminējošas tīkla maksas maksāšanas principu ievērošanu.

—

Lēmums par atgūšanu esot pretrunā diskriminācijas aizliegumam arī tādā ziņā, ka Komisija neesot ņēmusi vērā StromNEV 32. punkta 3. apakšpunktā ietverto pārejas regulējumu.

—

Visbeidzot tiek apgalvots, ka bāzes slodzes patērētāji un netipiskie tīkla lietotāji StromNEV 19. punkta 2. apakšpunkta pirmā teikuma izpratnē būtiski atšķiras. Tas, ka abām tīkla lietotāju grupām, neņemot vērā šīs atšķirības, ir jāveic minimālā iemaksa 20 % apmērā, neesot objektīvi pamatoti.