1.

Vai Eiropas Komisija, veicot pārbaudi karteļa lietā, saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1/2003 ( 2 ) 20. pantu drīkst kopēt datus uzņēmumā, iepriekš nepārbaudot šo datu atbilstību attiecīgās pārbaudes priekšmetam un mērķim, un vai pēc tam tā drīkst paņemt līdzi šīs kopijas, lai vēlāk savās telpās Briselē (Beļģija) meklētu šim priekšmetam un mērķim atbilstīgos datus? Tāds būtībā ir tiesību jautājums, kurš Tiesai ir jāizskata šajā apelācijas tiesvedībā ( 3 ).

2.

Tas rodas saistībā ar karteļa lietu spēka kabeļu jomā, kurā Komisija ar 2014. gada 2. aprīļa lēmumu sodīja lielākos Eiropas, Japānas un Dienvidkorejas apakšzemes un zemūdens augsta un ļoti augsta sprieguma kabeļu ražotājus, tostarp uzņēmējsabiedrības Nexans France SAS un Nexans SA, kas ir apelācijas sūdzības iesniedzējas šajā lietā (turpmāk tekstā kopā sauktas – “Nexans” vai “apelācijas sūdzības iesniedzējas”), par to līdzdalību gandrīz pasaules mēroga kartelī (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) ( 4 ).

3.

Ar 2018. gada 12. jūlija spriedumu (turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”) ( 5 ) Vispārējā tiesa pirmajā instancē noraidīja Nexans prasību par apstrīdēto lēmumu. Nexans pārmet Vispārējai tiesai, ka minētajā spriedumā tā ir ne tikai pieļāvusi tiesību kļūdu, nepareizi interpretējot Komisijas pilnvaras pārbaudes procesā, bet arī kļūdaini un nepietiekami īstenojusi savu neierobežoto kompetenci pārskatīt Komisijas noteikto naudas sodu.

4.

Tiesas spriedumam šajā apelācijas tiesvedībā būs būtiska nozīme attiecībā uz Komisijas turpmāko administratīvo praksi, veicot pārbaudes karteļu lietās.

5.

Atbilstošās tiesību normas šajā lietā ir LESD 101. pants un Regula Nr. 1/2003.

6.

Regulas Nr. 1/2003 20. panta ar nosaukumu “Komisijas pārbaudes pilnvaras” 1., 2. un 4. punktā ir paredzēts:

“1.   Lai veiktu pienākumus, kas tai uzlikti ar šo regulu, Komisija var veikt visas vajadzīgās uzņēmumu un uzņēmumu apvienību pārbaudes.

2.   Amatpersonas un citas pavadošās personas, kuras Komisija pilnvarojusi veikt pārbaudi, ir tiesīgas:

4.   Uzņēmumiem un uzņēmumu apvienībām jāpakļaujas pārbaudēm, kas pieprasītas ar Komisijas lēmumu. Lēmumā nosaka pārbaudes priekšmetu un mērķi, nozīmē datumu, kurā tā sāksies, norāda uz sodiem, kas paredzēti 23. un 24. pantā, un uz tiesībām lēmumu pārskatīt Eiropas Kopienu [Savienības] Tiesā. Komisija šādus lēmumus pieņem pēc apspriešanās ar tās dalībvalsts konkurences iestādi, kuras teritorijā jāveic pārbaude.”

7.

Regulas Nr. 1/2003 21. panta ar nosaukumu “Citu telpu pārbaude” 1. un 4. punktā ir noteikts:

“1.   Ja ir pamatotas aizdomas, ka grāmatvedības dokumenti un citi dokumenti, kas saistīti ar uzņēmējdarbību un ar pārbaudes priekšmetu un kas var būt būtiski nopietna Līguma 81. panta vai 82. panta pārkāpuma pierādīšanai, tiek turēti jebkādās citās telpās, zemes īpašumos un transporta līdzekļos, tajā skaitā attiecīgo uzņēmumu un attiecīgo uzņēmumu apvienību direktoru, vadītāju un citu darbinieku mājās, Komisija var ar lēmumu pieprasīt pārbaudi veikt minētajās citās telpās, zemes īpašumos un transporta līdzekļos.

4.   Amatpersonām un citām pavadošajām personām, ko Komisija pilnvarojusi veikt pārbaudi, kura pieprasīta saskaņā ar šā panta 1. punktu, ir pilnvaras, kas noteiktas 20. panta 2. punkta a), b) un c) apakšpunktā. [..]”

8.

2008. gada oktobrī uzņēmums ABB informēja Komisiju par konkurenci kropļojošām praksēm apakšzemes un zemūdens kabeļu tirgū ( 6 ).

9.

Pēc tam ar 2009. gada 9. janvāra Lēmumu C(2009) 92/1 Komisija noteica, ka Nexans un visos šīs uzņēmējsabiedrības kontrolētajos uzņēmumos tiks veikta pārbaude saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 20. panta 4. punktu (turpmāk tekstā – “lēmums par pārbaudi”) ( 7 ). Pēc tam laikā no 2009. gada 28. līdz 30. janvārim, kā arī 2009. gada 3. februārī Komisija veica pārbaudi Nexans France uzņēmuma telpās ( 8 ), nokopējot konkrētus datus, ko tā izvērtēja tikai vēlāk Briselē ( 9 ).

10.

Ar 2012. gada 14. novembra spriedumu Nexans France un Nexans/Komisija ( 10 ) Vispārējā tiesa atcēla Nexans adresēto lēmumu par pārbaudi, ciktāl tas attiecās uz spēka kabeļiem, kas nav zemūdens un apakšzemes augstsprieguma kabeļi, un ar tiem saistītajiem materiāliem; pārējā daļā Vispārējā tiesa prasību noraidīja. Nexans iesniegtā apelācijas sūdzība par šo spriedumu tika noraidīta ( 11 ). Minētajos spriedumos netika izskatīti šajā lietā uzdotie jautājumi par Komisijas rīcības likumību pārbaudes laikā ( 12 ).

11.

2014. gada 2. aprīlī Komisija pieņēma apstrīdēto lēmumu. Saskaņā ar minēto lēmumu lielākie Eiropas, Japānas un Dienvidkorejas zemūdens un apakšzemes kabeļu ražotāji dažādos laikposmos no 1999. gada februāra līdz 2009. gada janvāra beigām ir piedalījušies kartelī par augsta un ļoti augsta sprieguma apakšzemes un/vai zemūdens kabeļiem, un šim kartelim bija divas konfigurācijas: pirmkārt, “karteļa A/R konfigurācija”, kas ietvēra Eiropas, Japānas un Dienvidkorejas uzņēmumus un kuras mērķis bija sadalīt starp šiem ražotājiem teritorijas un klientus, un, otrkārt, “karteļa Eiropas konfigurācija”, kas ietvēra teritoriju un klientu sadali starp Eiropas ražotājiem to “valsts teritorijā” ( 13 ).

12.

Lai aprēķinātu naudas sodu pamatsummu, Komisija, ņemot vērā tirgus sadales pārkāpuma smagumu, noteica koeficientu 15 % apmērā no atbilstīgā apgrozījuma. Turklāt visiem karteļa dalībniekiem tā palielināja smaguma koeficientu par 2 %, pamatojoties uz kopējo tirgus daļu un karteļa apmēru gandrīz pasaules mērogā, tostarp visā Eiropas Ekonomikas zonā (EEZ). Visbeidzot, tā uzskatīja, ka Eiropas uzņēmumu prakse nodarīja vēl lielāku kaitējumu nekā citu uzņēmumu prakse, jo papildus savai dalībai “karteļa A/R konfigurācijā” Eiropas uzņēmumi savā starpā sadalīja projektus arī “karteļa Eiropas konfigurācijas” ietvaros. Tāpēc apgrozījuma daļu, kas ir jāņem vērā pārkāpuma smaguma dēļ, Eiropas uzņēmumiem tā palielināja vēl par 2 % ( 14 ).

13.

2014. gada 17. jūnijā pirmajā instancē Vispārējā tiesā Nexans cēla prasību atcelt apstrīdēto lēmumu. 2018. gada 12. jūlijā ar pārsūdzēto spriedumu Vispārējā tiesa noraidīja šo prasību, nosakot atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

14.

Ar 2018. gada 24. septembra procesuālo dokumentu Nexans iesniedza apelācijas sūdzību par pārsūdzēto spriedumu.

15.

Nexans prasījumi ir šādi:

16.

Komisijas prasījumi ir šādi:

17.

Tiesa izskatīja rakstveida apsvērumus par apelācijas sūdzību un 2019. gada 16. oktobrī uzklausīja lietas dalībnieku mutvārdu apsvērumus.

18.

Nexans izvirza pavisam piecus pamatus, no kuriem pirmie trīs ir par Komisijas pārbaudes pilnvarām karteļa lietā (par to tūlīt A nodaļā). Turklāt abi pārējie pamati ir par naudas soda noteikšanu (par to pēc tam B nodaļā).

19.

Cik zināms, pirmoreiz šajā apelācijas sūdzībā tiek uzdots jautājums, vai Regulā Nr. 1/2003 Komisijai tiek piešķirtas pilnvaras, veicot pārbaudi karteļa lietā, iepazīties ne tikai ar datu oriģināliem un tos izvērtēt uz vietas attiecīgā uzņēmuma telpās, bet arī tos kopēt un pēc tam savās telpās Briselē meklēt dokumentus, kas ir atbilstīgi attiecīgās pārbaudes priekšmetam un mērķim, pēc tam tos iekļaujot lietas materiālos.

20.

Tā šajā lietā rīkojās Komisija, un Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā ir apstiprinājusi šo praksi. No pirmā līdz trešajam pamatam Nexans pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir pieļāvusi dažādas tiesību kļūdas.

21.

Pirmkārt, Nexans kritizē to, ka Komisija kopēja datus, pirms tam nepārbaudot to atbilstību pārbaudes priekšmetam un mērķim (pirmais pamats). Otrkārt, Nexans uzskata, ka juridiskā pamata neesamības dēļ Komisijai nebija pilnvaru turpināt pārbaudi Briselē ārpus uzņēmuma telpām (otrais pamats). Turklāt Nexans norāda, ka tās nebija paredzētas pašā lēmumā par pārbaudi (trešais pamats).

22.

Pirms šo pamatu aplūkošanas ir lietderīgi vispirms īsumā ieskicēt, kā konkrēti šajā lietā notika Komisijas veiktā pārbaude un tajā nokopēto datu turpmākā pārbaude.

23.

Atbilstoši faktiem, ko Vispārējā tiesa konstatējusi pārsūdzētā sprieduma ( 15 ) 42.–47. punktā un kurus šajā apelācijas tiesvedībā Nexans neapstrīd, pārbaude, ko Komisija veica Nexans France uzņēmuma telpās no trešdienas, 2009. gada 28. janvāra, līdz piektdienai, 30. janvārim, un otrdien, 3. februārī, kā arī šīs pārbaudes ietvaros nokopēto datu turpmākā pārbaude Komisijas telpās Briselē notika šādi.

24.

Pēc inspektoru ierašanās Nexans viņi lūdza atļaut pārbaudīt konkrētu darbinieku, proti, R., B. un J., dokumentus un datorus. Tomēr sākotnēji J. bija atvaļinājumā. Pēc tam, izmantojot digitālās kriminālistikas tehnoloģiju, Komisijas rīcībā nodotajā sanāksmju telpā tā ieguva R., B. un D. datoru cieto disku attēlus, lai, pamatojoties uz indeksāciju, varētu meklēt atslēgvārdus. Indeksācija bija jāpabeidz otrajā dienā. Pārbaudes pirmās dienas beigās Komisija aizzīmogoja J. biroju un sanāksmju telpu. Pārbaudes otrajā dienā tā turpināja meklēt informāciju kopijās. Dienas beigās Komisijas rīcībā nodotā sanāksmju telpa atkal tika aizzīmogota.

25.

J. datoru kļuva iespējams pārbaudīt tikai pēc viņa atgriešanās no atvaļinājuma trešajā pārbaudes dienā, piektdien, 2009. gada 30. janvārī. Sākumā nebija iespējams iegūt šā datora satura attēla kopiju. Tomēr, izmantojot digitālās kriminālistikas tehnoloģiju, bija iespējams iepazīties ar datnēm, dokumentiem un elektroniskā pasta vēstulēm, kas bija izdzēstas no datora cietā diska, un konstatēt, ka šie dokumenti bija būtiski izmeklēšanā. Inspektori nolēma iegūt arī šā cietā diska attēlu, taču šajā izmeklēšanas stadijā viņiem vairs nepietika laika iegūt šādu kopiju. Tāpēc izvēlētie dati tika pārkopēti datu nesējos, kuri tika ielikti aizzīmogotās aploksnēs un paņemti līdzi uz Briseli. J. dators un viens viņa birojā atrasts datu nesējs tika ievietots aizzīmogotā skapī Nexans France telpās. Vēlāk tika izdzēsts meklēšanai izmantoto Komisijas datoru cieto disku saturs, tādējādi pēc tam šajos cietajos diskos vairs nebija nevienas datnes, kas tika izmantota pārbaudes laikā.

26.

Otrdien, 2009. gada 3. februārī, Komisijas pārstāvji atgriezās Nexans France uzņēmuma telpās, atvēra aizzīmogoto skapi un izgatavoja J. datora cietā diska attēlus, ko pēc tam aizzīmogotās aploksnēs aizveda līdzi uz Briseli.

27.

Vēlāk, 2009. gada 2. martā, Komisija savās biroja telpās Briselē atvēra aizzīmogotās aploksnes Nexans advokātu klātbūtnē. Tajās esošos datu nesējus Komisija pārbaudīja astoņas darba dienas līdz 2009. gada 11. martam ieskaitot. Katru dienu pirms pārbaudes sākuma pārbaudes telpa tika atvērta un dienas beigās – atkal aizzīmogota. Turklāt tas vienmēr notika Nexans advokātu klātbūtnē. Tika pārbaudīti šajos datu nesējos saglabātie dokumenti, un inspektori izdrukāja tos dokumentus, kuri, viņuprāt, bija būtiski izmeklēšanā. Otra šo dokumentu papīra kopija un to saraksts tika izsniegti Nexans advokātiem. Pēc šīm darbībām datoru, ar kuriem strādāja Komisijas inspektori, cieto disku saturs tika izdzēsts.

28.

Šajā apelācijas tiesvedībā apelācijas sūdzības iesniedzējas atzīst, ka Komisija nav iekļāvusi lietas materiālos iepriekš nepārbaudītus datus vai dokumentus. Tās arī neapgalvo, ka ir pārkāptas to tiesības uz aizstāvību, un neapšauba, ka laikā, kad Nexans telpās nokopētie dati tika pārbaudīti Komisijas telpās Briselē, tika sniegtas tādas pašas procesuālās garantijas (piemēram, visu pārbaudes objektu aizzīmogošana un advokātu klātbūtne), kā tas būtu bijis tad, ja pārbaude tiktu veikta to telpās. Tomēr apelācijas sūdzības iesniedzējas uzskata, ka Komisija nerīkojās atbilstoši pilnvarām, kas šai institūcijai piešķirtas Regulā Nr. 1/2003. Tādējādi Komisija esot rīkojusies ultra vires, un to nemainot fakts, ka in concreto netika pārkāptas tiesības uz aizstāvību.

29.

Būtībā visi trīs Nexans pirmie pamati ir par jautājumu, vai Komisija, veicot pārbaudi, drīkst iegūt cieto disku kopijas, iepriekš tos nepārbaudot un neatlasot tikai izmeklēšanai būtiskos datus, un vai pēc tam tā drīkst paņemt līdzi šīs kopijas uz savām telpām Briselē un pārbaudīt tās tur. Izvirzot savu pirmo pamatu, vispirms Nexans apstrīd it īpaši Komisijas pilnvaras kopēt datus, iepriekš nepārbaudot to atbilstību attiecīgajai izmeklēšanai.

30.

Šajā saistībā šķiet lietderīgi atsevišķi izanalizēt iepriekš nepārbaudītu datu kopēšanu, no vienas puses, un šo kopiju turpmāku pārbaudīšanu Komisijas telpās, no otras puses, lai gan šīs darbības neapšaubāmi ir cieši saistītas. Tas tādēļ, ka ir pilnīgi iespējams, ka Komisija nokopē datus, iepriekš tos nepārbaudot, lai vēlāk pārbaudītu tos uz vietas. Principā šādi tā daļēji ir rīkojusies arī šajā lietā ( 16 ). Šāda prakse it īpaši ļauj atkal atļaut izmantot darba vietas un darba līdzekļus laikā, kad notiek pārbaude.

31.

Tomēr pirms pirmā pamata pamatotības aplūkošanas vispirms ir jāizvērtē trīs Komisijas iebildumi par šā pamata pieņemamību un nozīmību lietas izskatīšanā.

32.

Vispirms Komisija apšauba pirmā pamata pieņemamību, jo tas esot vērsts vien uz to, lai tiktu pārskatīta Vispārējā tiesā celtā prasība.

33.

Tomēr šis iebildums nav pārliecinošs, jo pirmajā instancē izskatītus tiesību jautājumus var no jauna izskatīt apelācijas tiesvedībā, ja apelācijas sūdzības iesniedzējs apstrīd to, kā Vispārējā tiesa ir interpretējusi vai piemērojusi Savienības tiesības ( 17 ).

34.

Šajā lietā pirmais pamats ar jautājumu, vai Komisija drīkstēja kopēt iepriekš nepārbaudītus cietos diskus, attiecas uz šīs iestādes pilnvaru, kas noteiktas Regulas Nr. 1/2003 20. panta 2. punktā, apjomu un līdz ar to uz tiesību jautājumu. Tāpēc apelācijas sūdzības iesniedzējas ir spiestas atkārtot savu attiecīgo pirmajā instancē izteikto apgalvojumu un balstīties uz jau tur sniegtajiem argumentiem, lai panāktu Tiesas atbildi uz šo interpretācijas jautājumu.

35.

Turpinājumā Komisija apgalvo, ka šajā apelācijas sūdzībā apelācijas sūdzības iesniedzējas pirmo reizi ir izvirzījušas iebildumu par to, ka ir pārkāpta advokāta un klienta saziņas konfidencialitāte.

36.

Arī šim pārmetumam nevar piekrist.

37.

Protams, saskaņā ar Tiesas Reglamenta 127. panta 1. punktu, lasot to kopā ar tā 190. pantu, apelācijas tiesvedībā nedrīkst izvirzīt jaunus pamatus. Tomēr šī norma ir paredzēta tikai, lai novērstu, ka prasības priekšmets tiek paplašināts ārpus tā, kas tika apgalvots pirmajā instancē ( 18 ). Tāpēc apgalvojums ir pieņemams, ja ar to ir paplašināti argumenti, kas tika izteikti jau prasības pieteikumā pirmās instances tiesai ( 19 ).

38.

Šajā lietā arguments, ka iepriekš nepārbaudītu dokumentu kopēšana var izraisīt arī amata noslēpuma glabāšanas principa pārkāpumu, jo šajā gadījumā var tikt nokopēti arī dokumenti, kas ir aizsargāti ar šo principu, ir tik cieši saistīts ar pirmo pamatu, ka tas nav patstāvīgs jauns pamats. Drīzāk kritiku, kas attiecas uz praksi kopēt iepriekš nepārbaudītus datus, šī argumentācija papildina ar sekām, kas ar to var būt saistītas.

39.

Visbeidzot Komisija uzskata, ka pirmais pamats ir neefektīvs (proti, “inopérant”), jo apelācijas sūdzības iesniedzējas neapstrīd Vispārējās tiesas atzinumus pārsūdzētā sprieduma 52.–59. punktā. Saskaņā ar šiem atzinumiem datu kopēšana ir tikai tehniski nepieciešams starpposms šo datu indeksācijas nolūkā, un katrā ziņā Komisija nav iekļāvusi lietas materiālos nekādus dokumentus, pirms tam nepārbaudot to atbilstību pārbaudes priekšmetam. Tāpēc Komisijas skatījumā pat atzinums, ka iepriekšēja kopēšana nav bijusi pieļaujama, nevarētu izraisīto to, ka attiecīgie pierādījumi nav izmantojami.

40.

Arī šis iebildums ir noraidāms.

41.

Pirmkārt, jautājums, vai apelācijas sūdzība ir pilnībā vai daļēji neefektīva (tātad “inopérant”), attiecas uz šīs apelācijas sūdzības pamatotību, un tādēļ to nevar aplūkot atrauti no atsevišķo apelācijas sūdzībā izvirzīto iebildumu pamatotības ( 20 ).

42.

Otrkārt, secinājums, ka Komisijai nebija pilnvaru kopēt iepriekš nepārbaudītus datus, var ietekmēt gan pārsūdzētā sprieduma spēkā esamību, gan apstrīdētā lēmuma spēkā esamību. Tas tādēļ, ka pat tas, ka procesa beigās Komisija iekļāva izmeklēšanas materiālos tikai pārbaudītus dokumentus, nemaina faktu, ka tikai, pateicoties visaptverošai cieto disku kopēšanai, bija iespējams aizvest kopijas uz Briseli un tur atrast būtiskus pierādījumus. Ja sākotnēja kopēšana nebūtu ietverta Komisijas pilnvarās, tas nenovēršami radītu jautājumu par to pierādījumu izmantojamību, uz kuriem ir balstīts apstrīdētais lēmums.

43.

Tādējādi pirmais pamats ir pieņemams, un – ja tas izrādītos pamatots – attiecīgā gadījumā tas varētu izraisīt pārsūdzētā sprieduma un apstrīdētā lēmuma atcelšanu.

44.

Nexans galvenais apgalvojums saistībā ar pirmo pamatu ir balstīts uz to, ka gan no Regulas Nr. 1/2003 20. panta 2. punkta formulējuma, gan no tā sistēmas izriet pārbaudes laikā veicamo darbību obligātā secība. Saskaņā ar šo secību vispirms – kā pirmais solis – ir jāpārbauda visu uzņēmumā pārskatīto datu un dokumentu atbilstība attiecīgajai izmeklēšanai, un tikai pēc tam – kā otro soli – drīkst nokopēt datus un dokumentus, kuri ir atzīti par atbilstīgiem un tādēļ ir jāiekļauj lietas materiālos.

45.

Pārsūdzētā sprieduma 52.–59. punktā Vispārējā tiesa būtībā ir noraidījusi šo apgalvojumu, pamatojumā norādot, ka no Regulas Nr. 1/2003 20. panta 2. punkta b) un c) apakšpunkta neizriet, ka Komisijas pilnvaras kopēt pārbaudāmā uzņēmuma grāmatvedības un uzņēmējdarbības dokumentus attiecas tikai uz grāmatvedības un uzņēmējdarbības dokumentiem, ko tā jau ir pārbaudījusi. Drīzāk kopēšana bez iepriekšējas pārbaudes esot ietverta pilnvarās, kas paredzētas Regulas Nr. 1/2003 20. panta 2. punkta b) un c) apakšpunktā, ja šīs kopijas tiek izgatavotas, lai veiktu izmeklēšanu, it īpaši datu indeksāciju, izmantojot informācijas tehnoloģijas, un galarezultātā izmeklēšanas materiālos netiek iekļauti tādi dokumenti, kuru atbilstība attiecīgās pārbaudes priekšmetam pirms tam nav pārbaudīta.

46.

Šajos apsvērumos nevar saskatīt tiesību kļūdu.

47.

Vispirms ir jāsecina, ka, lai gan Nexans arguments par Regulas Nr. 1/2003 20. panta 2. punkta b) un c) apakšpunkta formulējumu, ņemot vērā šīs regulas versiju šīs apelācijas sūdzības tiesvedības valodā, proti, angļu valodā, kā arī ņemot vērā dažu citu valodu versijas, ir pārliecinošs, tomēr rezultātā, pārskatot Regulas Nr. 1/2003 visu valodu versijas, tas neiztur kritiku.

48.

Proti, Nexans apgalvo, ka no tā, ka attiecīgajās valodu versijās Regulas Nr. 1/2003 20. panta 2. punkta c) apakšpunktā tiek lietoti jēdzieni “šo grāmatvedības dokumentu vai citu dokumentu”, izriet, ka šajā normā paredzētās kopēšanas pilnvaras attiecas tikai uz grāmatvedības un uzņēmējdarbības dokumentiem, kuri jau ir pārbaudīti saskaņā ar tā paša punkta b) apakšpunktu un ir minēti šajā apakšpunktā.

49.

Komisija iebilst, ka jēdziena “šo grāmatvedības dokumentu vai citu dokumentu” lietojumu Regulas Nr. 1/2003 20. panta 2. punkta c) apakšpunktā attiecīgajās valodu versijās drīzāk var izskaidrot ar to, ka ir jāatsaucas uz tā paša punkta b) apakšpunktā minētajiem “grāmatvedības dokumentiem un citiem dokumentiem, kuri saistīti ar uzņēmējdarbību”.

50.

Tomēr, aplūkojot tuvāk, ir redzams, ka gan pirmā, gan arī otrā argumentācija attiecīgo atbalstu rod tikai dažās, nevis visās Regulas Nr. 1/2003 20. panta 2. punkta b) un c) apakšpunkta valodu versijās un ka visu šo valodu versiju visaptverošs pārskats drīzāk rada neskaidrības par atsaucēm šajā tiesību normā. Tas tādēļ, ka, pirmkārt, vairumā ( 21 ) regulas 20. panta 2. punkta c) apakšpunkta valodu versiju, taču arī ne visās ( 22 ), lietojot jēdzienu “šo” vai līdzīgus jēdzienus, tiek veidota saikne ar tā paša punkta iepriekšējo b) apakšpunktu un, otrkārt, dažās c) apakšpunkta valodu versijās vienkārši vēlreiz tiek atkārtots iepriekšējā b) apakšpunktā lietotais jēdziens “citi dokumenti[, kuri saistīti ar uzņēmējdarbību]” ( 23 ).

51.

Interpretācija, saskaņā ar kuru atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 20. panta 2. punkta c) apakšpunktam var kopēt tikai dokumentus, kas pirms tam pārbaudīti saskaņā ar tā paša punkta b) apakšpunktu, cik saskatāms, skaidru atbalstu rod vienīgi 20. panta 2. punkta c) apakšpunkta portugāļu valodas versijā, jo tur runa ir par “kontrolētajiem dokumentiem” ( 24 ). Tomēr, ņemot vērā šajā ziņā neskaidrās visas citas valodu versijas, nav iespējams secināt šīs tiesību normas autora gribu, pamatojoties tikai uz formulējumu portugāļu valodas versijā ( 25 ).

52.

Drīzāk šajos apstākļos ir jākonstatē, ka vienkārši no šīs regulas 20. panta 2. punkta b) un c) apakšpunkta formulējuma nevar secināt, vai c) apakšpunktā noteiktās kopēšanas pilnvaras attiecas tikai uz saskaņā ar b) apakšpunktu jau pārbaudītiem dokumentiem vai arī tas tā nav. Tāpēc, lai noskaidrotu šīs tiesību normas autora gribu, ir jāņem vērā sistēma un saikne ar tiesisko regulējumu, kurā šī norma ir ietverta, kā arī ar šo tiesisko regulējumu izvirzītie mērķi ( 26 ).

53.

Šajā ziņā, pirmkārt, ir jāuzsver, ka Komisijai ir Regulā Nr. 1/2003 paredzētās pārbaudes pilnvaras, lai tā varētu īstenot savu uzdevumu aizsargāt kopējo tirgu pret konkurences izkropļojumiem un sodīt par iespējamiem šā tirgus konkurences tiesību normu pārkāpumiem ( 27 ).

54.

Otrkārt, ir jāatgādina, ka, lai gan aizliegto vienošanos tiesībās sacīkstes process sākas tikai ar paziņojumu par iebildumiem, tomēr Tiesa ir skaidri precizējusi, ka arī jau iepriekšējās izmeklēšanas procesā ir jāievēro attiecīgo uzņēmumu tiesības uz aizstāvību. Tas tādēļ, ka – kā arī Vispārējā tiesa ir pareizi norādījusi pārsūdzētā sprieduma 80. punktā – ir jānovērš, ka iepriekšējās izmeklēšanas procesā var tikt neglābjami pārkāptas tiesības uz aizstāvību. Tas it īpaši attiecas uz pārbaudēm, kas varētu būt nozīmīgas, lai iegūtu pierādījumus par uzņēmumu nelikumīgu praksi ( 28 ). Tāpēc Komisijas pilnvaras, kas attiecas uz pārbaudēm, ir precīzi ierobežotas ( 29 ).

55.

Tam atbilst tas, ka uz Komisijas lēmumiem par pārbaudi attiecas stingras pamatojuma prasības. Piemēram, šajā stadijā Komisijai vēl nav jāsniedz pilnīgs un galīgs juridiskais vērtējums par pārkāpumiem, kuros tiek apsūdzēts attiecīgais uzņēmums ( 30 ), un tai ir arī tiesības meklēt informācijas avotus, kas vēl nav zināmi vai pilnībā identificēti ( 31 ). Tomēr savos lēmumos par pārbaudi tai ir jānorāda attiecīgās pārbaudes priekšmets un mērķis, lai attiecīgie uzņēmumi spētu saprast sava sadarbības pienākuma apjomu, vienlaikus ievērojot to tiesības uz aizstāvību ( 32 ). Līdz ar to Komisijai pēc iespējas precīzi ir jānorāda, kas tiek meklēts un uz ko attieksies pārbaude, un tā nekādā gadījumā nedrīkst veikt pārbaudes uz labu laimi, nepastāvot konkrētām aizdomām, – piemērot tā dēvēto “fishing expeditions” praksi ( 33 ).

56.

Tādējādi, veicot pārbaudi, Komisija var meklēt tikai dokumentus, kuri ir atbilstīgi lēmumā par pārbaudi norādītajam priekšmetam un mērķim, un arī tikai šādus dokumentus tā var iekļaut lietas materiālos un vēlāk izmantot kā pierādījumus. Tikai tā var nodrošināt, ka turpmākajā karteļa lietā netiks izmantoti pierādījumi, kas iegūti, pārkāpjot attiecīgo uzņēmumu tiesības uz aizstāvību ( 34 ). Tāpēc arī nejauši atklātu informāciju, ko Komisija konstatē pārbaudes laikā un kas attiecas uz citu priekšmetu, nevis šīs pārbaudes priekšmetu, var izmantot vienīgi sākotnējo aizdomu pamatošanai un jaunas izmeklēšanas sākšanai ar citu priekšmetu ( 35 ).

57.

Ņemot to vērā, ir skaidrs, ka Komisija nekādā gadījumā nedrīkst iekļaut lietas materiālos un tādējādi vēlāk izmantot kā pierādījumus dokumentus, kuru atbilstība attiecīgās pārbaudes priekšmetam pirms tam nav pārbaudīta. Pretējā gadījumā attiecīgie uzņēmumi būtībā zaudētu visas procesuālās garantijas un pavērtos plašas iespējas nelikumīgi iegūtu pierādījumu izmantošanai.

58.

Tādējādi no Regulas Nr. 1/2003 20. panta 2. punkta sistēmas var secināt tādu pārbaudē veicamo darbību loģisko secību, ka pirms datu un dokumentu iekļaušanas Komisijas lietas materiālos katrā ziņā vispirms ir jāpārbauda to atbilstība attiecīgās izmeklēšanas priekšmetam. Turpretim pretēji Nexans argumentācijai no regulas 20. panta 2. punkta nevar secināt obligātu hronoloģisko secību, saskaņā ar kuru pirms iespējamās datu kopēšanas tie vienmēr vispirms ir jāpārbauda. It īpaši tas tā ir tad, ja sākumā kopijas tiek iegūtas tikai, lai tās vienkārši pārbaudītu.

59.

Šādā gadījumā šķiet nesamērīgi ierobežot Komisijas pilnvaras, liedzot tai iespēju kopēt iepriekš nepārbaudītus datus, ja tiek garantēts, ka šajā gadījumā tas ir tikai tehnisks starpposms šo datu pārbaudes procesā un galarezultātā lietas materiālos netiks iekļauti iepriekš nepārbaudīti dokumenti. Apelācijas sūdzības iesniedzējas neapstrīd, ka tas tā bija šajā lietā ( 36 ).

60.

Protams, pārbaude rada iejaukšanos uzņēmuma privātumā, un prasība aizsargāt pret valsts varas patvaļīgu vai nesamērīgu iejaukšanos fiziskas vai juridiskas personas privātās darbības sfērā ir Savienības tiesību vispārējs princips ( 37 ), kurš pašlaik ir nostiprināts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. pantā.

61.

Tomēr tas nenozīmē, ka Regulas Nr. 1/2003 20. pantā minētās Komisijas pilnvaras per se – kā apgalvo Nexans – ir jāinterpretē šauri. Drīzāk šīs pilnvaras ir jāinterpretē un jāīsteno tādējādi, ka tiek garantēta attiecīgo uzņēmumu tiesību stingra ievērošana. Proti, ierobežojumi, kas šajā saistībā attiecas uz Komisijas pilnvaru īstenošanu, ir noteikti nevis kā pašmērķis, bet to uzdevums ir garantēt šo tiesību ievērošanu ( 38 ).

62.

Tomēr tiesības uz aizstāvību, kā arī tādu tiesību aizsardzība kā Nexans minētais amata noslēpuma glabāšanas princips vai paralēlajā lietā Prysmian un Prysmian Cavi e Sistemi/Komisija ( 39 ) apgalvotās tiesības uz privātās dzīves aizsardzību tiek garantētas, ja Komisija – kā šajā lietā – nokopē iepriekš nepārbaudītus datus, bet pēc tam, stingri ievērojot iesaistīto uzņēmumu attiecīgās tiesības uz aizstāvību, proti, it īpaši vienīgi šo uzņēmumu advokātu klātbūtnē, izmeklē šo datu atbilstību pārbaudes priekšmetam pirms tam, kad par atbilstīgiem atzītie dokumenti tiek iekļauti lietas materiālos un pārējie nokopētie dati tiek izdzēsti.

63.

Tas tādēļ, ka, pat ja uzņēmumu cietajos diskos atrastos arī privāti vai ar amata noslēpuma glabāšanas principu aizsargāti dati, kuri sākotnēji arī tiktu nokopēti, šādas rīcības gadījumā pēc kopēšanas veiktajā šķirošanā dokumenti, kas var būt pierādījumi, tiktu nodalīti no pārējiem datiem, kuri tiktu izdzēsti, kā tas ir darīts arī šajā lietā ( 40 ). Tāpēc šāda kopēšana šķirošanas vajadzībām nav lielāka iejaukšanās par pašu šķirošanu.

64.

Turklāt, pretēji apelācijas sūdzības iesniedzēju netieši izteiktajiem pārmetumiem, Komisija – saskaņā ar saviem šajā apelācijas tiesvedībā sniegtajiem apgalvojumiem, ko apelācijas sūdzības iesniedzējas neapstrīd, – nekādā ziņā patvaļīgi “nenosūc” datus no visiem Nexans datu nesējiem un diskiem bez izņēmuma un uz labu laimi burtiski kā ar milzīgu datu putekļsūcēju. Drīzāk Komisija ir nokopējusi vienīgi datus, kuri pirms tam tika identificēti kā potenciāli atbilstīgi izmeklēšanas priekšmetam, jo tie atradās to personu datoros un datu nesējos, kurām bija būtiska loma iespējamā pārkāpumā, kas ir jāizmeklē, veicot pārbaudi ( 41 ).

65.

Turklāt – kā turpinot pareizi apgalvo Komisija – datu indeksācija, izmantojot informācijas tehnoloģijas, un šādā veidā indeksēto datu turpmākā šķirošana var aizņemt ievērojamu laiku. Tas tā ir vēl jo vairāk tāpēc, ka mūsdienās uzņēmumi elektroniski saglabā ievērojamu datu daudzumu. Tāpēc šķiet pilnīgi loģiski nokopēt datus, lai ierīces vai datu nesējus, kuros šie dati sākotnēji bija saglabāti, uzreiz varētu atkal atbloķēt, nevis bloķēt tos uz visu pārbaudes laiku.

66.

Ņemot to vērā, ar vispārēju aizliegumu kopēt iepriekš nepārbaudītus datus šķiet nelietderīgi un rezultātā nepamatoti tiek apgrūtināta Komisijas pārbaudes pilnvaru īstenošana, pārsniedzot to, kas nepieciešams attiecīgo uzņēmumu tiesību aizsardzībai. Tādējādi šāds apgrūtinājums pārmērīgi ierobežotu pārbaužu – kā viena no Komisijas instrumentiem, lai tā varētu veikt savu uzdevumu uzraudzīt Līguma izpildi konkurences jomā, – lietderīgo iedarbību ( 42 ).

67.

Tāpēc nobeigumā ir jākonstatē, ka, pamatojoties uz Regulas Nr. 1/2003 20. panta 2. punkta c) apakšpunktu, Komisijai ir tiesības iegūt datu kopijas kā uz starpposmu attiecīgo datu izvērtēšanai, ja tas šķiet lietderīgi no attiecīgās pārbaudes norises viedokļa, rezultātā lietas materiālos netiek iekļauti nekādi dati, kuru atbilstība attiecīgās pārbaudes priekšmetam pirms tam nav pārbaudīta, un pēc šķirošanas visi pārējie dati tiek izdzēsti. Ja tas ir garantēts, šķiet, nav jāpieprasa, lai Komisija pierādītu, ka datu kopēšana bija ne tikai lietderīga, bet arī obligāti nepieciešama, jo būtu bijis neiespējami veikt pārbaudi, iepriekš nenokopējot datus.

68.

Atbilstoši iepriekš minētajiem apsvērumiem pirmais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

69.

Tomēr iepriekš minētie apsvērumi nesniedz atbildi uz jautājumu, vai nokopētie dati Komisijai pēc tam ir jāpārbauda uzņēmuma telpās, vai arī drīzāk tā šos datus drīkst pārbaudīt savās telpās Briselē.

70.

Pret pārbaudi Komisijas telpās apelācijas sūdzības iesniedzējas vēršas ar savu otro un trešo pamatu, it īpaši atsaucoties uz Regulas Nr. 1/2003 20. panta 1. un 2. punkta formulējumu, sistēmisku nesaskaņotību plašas interpretācijas gadījumā un lēmuma par pārbaudi formulējumu.

71.

Nexans argumentāciju, saskaņā ar kuru Komisijai nav pilnvaru pārbaudes laikā uzņēmumā nokopētus datus pēc tam pārbaudīt savās telpās Briselē, Vispārējā tiesa būtībā ir noraidījusi pārsūdzētā sprieduma 60.–64. punktā, pamatojumā norādot, ka no Regulas Nr. 1/2003 20. panta 2. punkta b) apakšpunkta nevar secināt, ka uzņēmuma grāmatvedības dokumenti un citi dokumenti, kas saistīti ar uzņēmējdarbību, ir jāpārbauda vienīgi šā uzņēmuma telpās. Drīzāk saskaņā ar minēto tiesību normu Komisijai, pārbaudot dokumentus savās telpās, pārbaudāmajiem uzņēmumiem esot jāsniedz tādas pašas garantijas kā tās, kas tai būtu jāievēro pārbaudē uz vietas, un šajā lietā tas esot izdarīts.

72.

Arī šajos apsvērumos nav pieļauta tiesību kļūda.

73.

Piemēram, vispirms pretēji Nexans viedoklim no Regulas Nr. 1/2003 20. panta 1. punkta formulējuma, saskaņā ar kuru Komisija “var veikt visas vajadzīgās uzņēmumu [..] pārbaudes”, nevar secināt, ka visai pārbaudei obligāti ir jānotiek uzņēmuma telpās.

74.

Protams, Regulas Nr. 1/2003 20. panta 1. punkta formulējumā, lietojot jēdzienu “uzņēmumu”, tiek izveidota saikne ar pārbaudīto uzņēmumu telpām. Tomēr tas ir tikai loģiski, jo pārbaude sākumā nenovēršami notiek uzņēmuma telpās. Turpretim šis formulējums neizslēdz iespēju uzņēmuma telpās nokopētos datus pēc tam pārbaudīt Komisijas telpās attiecībā uz to, vai tie ir atbilstīgi attiecīgās pārbaudes priekšmetam.

75.

Tas pats attiecas uz Regulas Nr. 1/2003 20. panta 2. punkta vispārējo sistēmu. Piemēram, no šīs sistēmas izriet, ka likumdevējs ar šo tiesību normu vēlējās paredzēt vajadzīgās pilnvaras (iekļūt telpās, pārbaudīt dokumentus, iegūt kopijas, aizzīmogot telpas un dokumentus, kā arī iztaujāt uzņēmuma pārstāvjus), lai Komisija varētu veikt pārbaudes attiecīgo uzņēmumu telpās. Tomēr arī tas neizslēdz iespēju uzņēmuma telpās uzsāktu pārbaudi turpināt Komisijas telpās.

76.

Proti, nav saskatāms, ka šāda pārbaudes turpināšana Komisijas telpās salīdzinājumā ar pārbaudes norisi paša uzņēmuma telpās ir papildu iejaukšanās attiecīgo uzņēmumu tiesībās, kas ir tik nopietna, ka šim nolūkam būtu skaidri jāparedz pilnvaras un tās nevarētu netieši izsecināt no Regulas Nr. 1/2003 20. panta 1. un 2. punktā paredzētajām pilnvarām, ja tās interpretē, ņemot vērā nepieciešamību aizsargāt attiecīgo uzņēmumu tiesības.

77.

Tas tā ir vēl jo vairāk tāpēc, ka Regulā Nr. 1/2003 paredzētās pilnvaras, kā jau minēts, ļautu Komisijai efektīvi cīnīties pret konkurenci kropļojošām praksēm ( 43 ). Tāpēc, ņemot vērā tieši to, ka kopš Regulas Nr. 1/2003 stāšanās spēkā ir vēl vairāk pieaudzis uzņēmumu radīto un uzglabāto elektronisko datu apjoms, šķiet pilnībā pamatoti ļaut Komisijai veikt šādu datu laikietilpīgo pārbaudi savās telpās, lai pārmērīgi nepiesaistītu Komisijas personālu pārbaudīto uzņēmumu telpām, kas turklāt var izraisīt arī lielas izmaksas.

78.

Ņemot to vērā, nešķiet, ka būtu jāierobežo Komisijas pilnvaras pārbaudīt datus savās telpās, atļaujot to darīt vienīgi gadījumos, kad, piemēram, tehnisku iemeslu dēļ, nav iespējams pārbaudīt attiecīgos datus uz vietas. Tomēr Komisijas praksei pārbaudīt datus savās telpās, nevis attiecīgā uzņēmuma telpās, ņemot vērā konkrētā gadījuma apstākļus, būtu jāšķiet lietderīgai un pamatotai, piemēram, tāpēc, ka arī pēc tam, kad Komisija jau kādu laiku ir veikusi pārbaudi uz vietas, vēl ir jāpārbauda ļoti daudz datu.

79.

Šajā lietā pamatojums izriet arī to tā, ka attiecīgie dati uzņēmumā kļuva pieejami tikai laikā, kad pārbaudei jau bija jābeidzas ( 44 ). Līdzīgi pārbaude Komisijas telpās drīzāk šķiet pamatota, ja uzņēmumu – kā šajā lietā – jau pārstāv Briselē reģistrēti advokāti, kuri var būt klāt datu pārbaudes laikā bez lieliem izdevumiem.

80.

Turpretim apelācijas sūdzības iesniedzējas nenorāda ne uz kādiem elementiem, kas varētu pierādīt, ka šajā lietā nevis būtu bijis lietderīgi turpināt pārbaudi Komisijas telpās, bet gan ka tas esot darīts tikai tāpēc, lai Komisijai būtu “ērtāk”.

81.

Tomēr, tāpat kā jau attiecībā uz iepriekš aplūkoto datu kopēšanu ( 45 ), arī attiecībā uz šo datu pārbaudi Komisijas telpās galvenā nozīme ir tam, lai šī prakse neizraisītu attiecīgo uzņēmumu tiesību uz aizstāvību pārkāpumu.

82.

Šajā saistībā – kā Vispārējā tiesa ir pareizi secinājusi pārsūdzētā sprieduma 60. punktā –, pārbaudot datus Komisijas telpās, ir jāievēro tādas pašas procesuālās garantijas par labu attiecīgajiem uzņēmumiem kā tās, kas tiktu ievērotas to telpās. Tas tādēļ – kā minēts iepriekš –, ka pārbaudes laikā galvenā nozīme ir tam, ka lietas materiālos tiek iekļauti tikai dokumenti, kuri pierādāmā veidā ir atbilstīgi lēmumā par pārbaudi minētajam priekšmetam un mērķim, jo tikai tā tiek garantēts, ka turpmākajā procesā netiks izmantoti pierādījumi, kas iegūti, pārkāpjot attiecīgo uzņēmumu tiesības ( 46 ). Šim nolūkam ir būtiski nodrošināt, lai šo uzņēmumu advokāti vienmēr būtu klāt, kad Komisija šķiro visus datus un dokumentus, un varētu pārbaudīt, kurus dokumentus Komisija ir atzinusi par atbilstīgiem.

83.

Attiecīgi tas, ka Komisija uzņēmumā nokopētos datus paņem līdzi uz savām telpām Briselē un tur pārbauda, nekādā ziņā nedrīkst izraisīt to, ka uzņēmums zaudē kontroli pār šiem datiem un Komisija ar tiem iepazīstas pēc saviem ieskatiem. Drīzāk ir jāgarantē, ka Komisija pārvadā datus aizzīmogotā veidā un pēc tam iepazīstas ar tiem tikai uzņēmuma advokātu klātbūtnē, kā tas tika darīts šajā lietā ( 47 ). Turklāt šāda aizzīmogota datu pārvadāšana – kā Komisija ir pareizi norādījusi tiesas sēdē – rada nepārtrauktību starp uzņēmuma telpās uzsākto un Komisijas telpās turpināto pārbaudi.

84.

Turklāt tas, ja pārbaudes norise Komisijas telpās Briselē šiem uzņēmumiem radītu nesamērīgu apgrūtinājumu vai izmaksas, nebūtu saderīgi ar prasību ievērot pārbaudāmo uzņēmumu tiesības uz aizstāvību. Tas tādēļ, ka saistībā ar Komisijas veiktajām pārbaudēm uz uzņēmumiem attiecas sadarbības pienākums. Tomēr tam ir jāietver vienīgi samērīgas Komisijas prasības sadarboties un tas nedrīkst radīt pārmērīgu apgrūtinājumu uzņēmumiem ( 48 ).

85.

Šajā saistībā Nexans apgalvo, ka tad, ja Komisija saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 20. panta 2. punkta b) un c) apakšpunktu uzņēmumā nokopētus datus varētu pārbaudīt savās telpās Briselē, Komisijas telpās būtu jāpiemēro arī tā paša punkta e) apakšpunktā paredzētās Komisijas tiesības iztaujāt pārbaudāmā uzņēmuma darbiniekus Komisijas telpās. Tomēr tas šķiet pretrunā Komisijas izmeklēšanas pilnvaru galīgajam regulējumam.

86.

Ņemot vērā agrāko tiesību normu Regulas Nr. 17 ( 49 ) 14. panta 1. punkta c) apakšpunktā, ir jāsecina, ka tajā vēl atrodamā frāze, saskaņā ar kuru var pieprasīt “tūlītējus” mutiskus paskaidrojumus, Regulas Nr. 1/2003 20. panta 2. punkta e) apakšpunktā nav iekļauta. No šāda viedokļa, pamatojoties uz šo tiesību normu, per se nešķiet neiespējami iztaujāt uzņēmuma darbiniekus Briselē. Tomēr tas ir pieļaujams tikai tik ilgi, kamēr ar to saistītie uzņēmuma izdevumi nav nesamērīgi.

87.

Līdzīgi vajadzība, lai pārbaudes laikā Komisijas telpās Briselē būtu klāt attiecīgo uzņēmumu advokāti, un it īpaši ar to saistītās izmaksas nedrīkst nesamērīgi apgrūtināt šos uzņēmumus salīdzinājumā ar pārbaudi to telpās.

88.

Tomēr šajā lietā Nexans nenorāda ne uz kādiem elementiem, no kuriem izrietētu, ka pārbaude Komisijas telpās ir nesamērīgi apgrūtinājusi šo uzņēmumu, un nav arī saskatāmi nekādi citi atbilstīgi elementi.

89.

Visbeidzot Regulas Nr. 1/2003 20. panta 1. un 2. punkta interpretācija, saskaņā ar kuru Komisija var turpināt pārbaudi savās telpās, pretēji Nexans argumentācijai arī nav pretrunā citām šīs regulas normām.

90.

Saskaņā ar Nexans apgalvojumiem Regulas Nr. 1/2003 21. panta 4. punkts, kurā saistībā ar “citu telpu pārbaudi” ir atsauce uz pilnvarām, kas noteiktas Regulas Nr. 1/2003 20. panta 2. punkta a)–c) apakšpunktā, zaudētu jēgu, ja jau no paša 20. panta varētu secināt, ka Komisijai ir pilnvaras pārbaudīt dokumentus ārpus uzņēmuma telpām.

91.

Tomēr Komisija pareizi norāda, ka Regulas Nr. 1/2003 21. pants attiecas uz pavisam citādu situāciju, kāda nav šīs pašas regulas 20. pantā paredzētās pārbaudes situācija. Proti, šīs regulas 21. pantā Komisija tiek pilnvarota veikt pārbaudes un iegūt pierādījumus citās telpās, kas nav uzņēmuma telpas, piemēram, uzņēmuma darbinieku mājokļos vai transportlīdzekļos, un šim nolūkam tajā ir atsauce uz pilnvarām, kas noteiktas regulas 20. panta 2. punkta a)–c) apakšpunktā. Līdz ar to šīs regulas 20. panta 2. punkta b) apakšpunkta interpretācija, saskaņā ar kuru ārpus uzņēmuma telpām drīkst turpināt pārbaudīt tajās saskaņā ar tā paša punkta c) apakšpunktu nokopētus datus, nekādi neietekmē Regulas Nr. 1/2003 21. panta piemērošanas jomu.

92.

Tāpēc nobeigumā ir jākonstatē, ka, pamatojoties uz Regulas Nr. 1/2003 20. panta 1. un 2. punktu, Komisijai ir pilnvaras pārbaudes laikā uzņēmuma telpās nokopētus datus pēc tam pārbaudīt savās telpās, ja tas šķiet lietderīgi no attiecīgās pārbaudes norises viedokļa un pārbaudāmajam uzņēmumam tiek garantētas tādas pašas tiesības uz aizstāvību, kā tas būtu tad, ja pārbaude notiktu tā telpās. Turklāt, ja tas tiek garantēts, šķiet, nav jāpieprasa, lai Komisija pierādītu, ka būtu bijis pilnībā neiespējami veikt pārbaudi uzņēmuma telpās.

93.

Atbilstoši minētajam arī otrais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

94.

Izvirzot trešo pamatu, apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, noraidot to argumentu, ka Komisijas pārbaudes pilnvaru ierobežojums, saskaņā ar kuru tās attiecas tikai uz Nexans telpām, izriet arī no paša lēmuma par pārbaudi formulējuma. Proti, tajā tiek noteikts, ka “pārbaude var notikt jebkurā uzņēmuma kontrolētā vietā un it īpaši birojos, kas atrodas šādā adresē: [..]” ( 50 ).

95.

Vispārējā tiesa ir noraidījusi šo apgalvojumu pārsūdzētā sprieduma 67. punktā, pamatojumā norādot, ka no lēmuma par pārbaudi izriet tas, ka pārbaude varēja notikt minētajās vietās, nevis tas, ka tai bija jānotiek vienīgi tur. Tādējādi lēmumā par pārbaudi neesot tikusi izslēgta iespēja turpināt pārbaudi Briselē.

96.

Pretēji Nexans apgalvojumam šajā secinājumā nav pieļauta tiesību kļūda.

97.

Atsaucoties uz Vispārējās tiesas spriedumu lietā Minoan Lines/Komisija, ko min arī Nexans, Komisija pareizi apgalvo, ka šādas norādes mērķis ir vienīgi ļaut Komisijai iekļūt minētās juridiskās vienības telpās un tikai tajās. Tas nozīmē, ka, pamatojoties uz šādu lēmumu, Komisija nevar iekļūt citas, lēmumā neminētas juridiskās vienības telpās un tur veikt pārbaudi ( 51 ).

98.

Tādējādi lēmumā par pārbaudi nav izslēgta iespēja, ka datus, kas nokopēti šajā lēmumā minētajā uzņēmumā, pēc tam Komisija pārbauda savās telpās Briselē, ja arī šajā gadījumā ir nodrošināts, ka dati nevienā brīdī nepaliek ārpus šā uzņēmuma kontroles, un tā tas bija šajā lietā ( 52 ).

99.

Turklāt nepareizs ir arī apelācijas sūdzības iesniedzēju apgalvojums, ka, lai pārbaudi varētu veikt arī Komisijas telpās, lēmums par pārbaudi ir jāpieņem, pamatojoties uz Regulas Nr. 1/2003 21. pantu, nevis uz tās 20. pantu. Tas tādēļ – kā jau norādīts iepriekš ( 53 ) –, ka regulas 21. pants attiecas uz pārbaudes norisi citās telpās, kas nav uzņēmuma telpas, piemēram, uzņēmuma darbinieku mājokļos vai transportlīdzekļos, un tādējādi uz pavisam citādu situāciju, nevis tādu, kad pārbaude, kas saskaņā ar šīs regulas 20. pantu uzsākta uzņēmuma telpās, tiek turpināta Komisijas telpās.

100.

Līdz ar to trešais pamats arī ir jānoraida kā nepamatots.

101.

Izvirzot ceturto un piekto pamatu, apelācijas sūdzības iesniedzējas iebilst pret Vispārējās tiesas atzinumiem par naudas soda aprēķināšanu. Ceturtais pamats attiecas uz Vispārējās tiesas neierobežoto kompetenci pārskatīt Komisijas noteikto naudas sodu, savukārt piektais pamats ir par to, ka Vispārējā tiesa it kā ir pieļāvusi kļūdu vērtējumā.

102.

Izvirzot ceturto pamatu, apelācijas sūdzības iesniedzējas iebilst pret to, ka Vispārējā tiesa nav ievērojusi savu neierobežoto kompetenci pārskatīt Komisijas noteikto naudas sodu, kas paredzēta LESD 261. pantā, lasot to kopā ar Regulas Nr. 1/2003 31. pantu.

103.

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka vienīgi Vispārējās tiesas kompetencē ir pārbaudīt veidu, kādā Komisija katrā konkrētajā gadījumā ir novērtējusi prettiesiskās rīcības smagumu. Apelācijas tiesvedībā Tiesas veiktās pārbaudes priekšmets ir, pirmkārt, izvērtēt, cik lielā mērā Vispārējā tiesa juridiski pareizi ir ņēmusi vērā visus būtiskos apstākļus, lai novērtētu konkrētas rīcības smagumu saskaņā ar LESD 101. pantu un Regulas Nr. 1/2003 23. pantu, un, otrkārt, izvērtēt, vai no juridiskā viedokļa Vispārējā tiesa ir pietiekami atbildējusi uz visiem argumentiem, kas izvirzīti lūguma par naudas soda atcelšanu vai samazināšanu pamatojumam ( 54 ).

104.

Šajā lietā, apelācijas sūdzības iesniedzēju skatījumā, naudas soda pamatsumma, kas noteikta 15 % apmērā no atbilstīgā apgrozījuma, esot jāsamazina, jo – kā tās apgalvoja – pārkāpumam esot bijusi tikai ierobežota ietekme uz konkrēto tirgu. Taču pārsūdzētā sprieduma 156. punktā Vispārējā tiesa esot atsaukusies vienīgi uz 2006. gada Pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu (turpmāk tekstā – “2006. gada pamatnostādnes”) ( 55 ), 22. punktu, kurā pārkāpuma ietekme uz tirgu nav minēta kā naudas soda apmēra noteikšanas faktors. Tāpēc, neizvērtējot apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentu un neīstenojot savu neierobežoto kompetenci pārskatīt Komisijas lēmumu, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu.

105.

Šīs argumentācijas izredzes ir atkarīgas no tā, vai par pamatu tiek izmantota pārsūdzētā sprieduma 156. punkta versija tiesvedības valodā, proti, angļu, vai arī šī punkta versija Vispārējās tiesas darba valodā, proti, franču, kā arī visās pārējās pārsūdzētā sprieduma valodu versijās.

106.

Pamatnostādne ir, ka neierobežotā pārskatīšanas kompetence, kas Regulas Nr. 1/2003 31. pantā atbilstoši LESD 261. pantam ir piešķirta Savienības tiesai, papildus sankcijas likumības pārbaudei pilnvaro to aizstāt Komisijas vērtējumu ar savu vērtējumu un līdz ar to atcelt, samazināt vai palielināt noteikto naudas sodu vai kavējuma naudu ( 56 ).

107.

Lai gan šīs neierobežotās pārskatīšanas kompetences īstenošana nav pielīdzināma pārbaudei pēc savas ierosmes ( 57 ), tomēr, lai attiecībā uz naudas sodu izpildītu prasības par neierobežotu pārskatīšanu tiesā Hartas 47. panta izpratnē, Savienības tiesai ir arī pienākums, īstenojot LESD 261. un 263. pantā paredzētās pilnvaras, pārbaudīt visus iebildumus par tiesību vai faktu jautājumiem, kuri vērsti uz to, lai pierādītu, ka naudas soda apmērs neatbilst pārkāpuma smagumam un ilgumam ( 58 ).

108.

Ņemot vērā pārsūdzētā sprieduma franču un visu pārējo valodu, izņemot angļu, versijas, Vispārējās tiesas apsvērumi pārsūdzētā sprieduma 156. punktā, pretēji tam, ko apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzējas, ir atbilstīgi šīs judikatūras prasībām.

109.

Piemēram, ir pareizi, ka pārsūdzētā sprieduma 156. punktā Vispārējā tiesa noraidīja argumentu, ka Komisijai bija jāņem vērā pārkāpuma it kā neesošā ietekme uz tirgu, atsaucoties uz 2006. gada pamatnostādņu 22. punktu, un šajā saistībā secināja, ka Komisijai nav obligāti jāņem vērā konkrētā ietekme uz tirgu vai tās neesamība kā atbildību pastiprinošs vai mīkstinošs faktors.

110.

Tomēr turpinājumā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma franču un visu pārējo valodu, izņemot angļu, versijās norādīja, ka ir pietiekami, ja, kā tas ir šajā lietā, vērā ņemamo apgrozījuma daļas apmēru, ko nosaka Komisija, pamato citi faktori, kas var ietekmēt smaguma noteikšanu saskaņā ar minēto tiesību normu, piemēram, pārkāpuma veids, visu iesaistīto uzņēmumu kopējā tirgus daļa un tā izdarīšanas ģeogrāfiskā teritorija.

111.

No šiem apsvērumiem izriet, ka argumentu par it kā neesošo ietekmi uz tirgu Vispārējā tiesa nav noraidījusi – kā apgalvo Nexans –, tikai vispārīgi atsaucoties uz 2006. gada pamatnostādnēm. Drīzāk iespraudums “kā tas ir šajā lietā” liecina, ka, pēc Vispārējās tiesas domām un pārbaudes, konkrētajā lietā apgrozījuma daļas apmēru, ko Komisija ņēma vērā naudas soda pamatsummas aprēķinā, neatkarīgi no ietekmes iespējamās neesamības uz tirgu pamatoja citi 2006. gada pamatnostādnēs minētie apstākļi, piemēram, pārkāpuma veids. Tā kā Vispārējās tiesas darba valoda ir franču, jāuzskata, ka Vispārējā tiesa franču valodā izmantoto iespraudumu “kā tas ir šajā lietā” (“comme en l’ocurence”) ir pievienojusi apzināti un tādējādi tas atspoguļo Vispārējās tiesas šīs lietas vērtējumu.

112.

Tādējādi Vispārējai tiesai nevar pārmest to, ka tā nav pietiekami pārbaudījusi Nexans argumentāciju, kas sniegta pirmajā instancē, un nav pietiekami īstenojusi savu neierobežoto kompetenci pārskatīt Komisijas lēmumu par naudas sodu. Tā kā pārsūdzētā sprieduma 156. punkta angļu valodas versijā iesprauduma “kā tas ir šajā lietā” nav, šajā spriedumā tiesvedības valodā ir pieļauta tiesību kļūda, kas principā ir pamats to atcelt. Tas tādēļ, ka bez attiecīgā iesprauduma nav iespējams noteikt, vai Vispārējā tiesa ir pietiekamā apmērā izmantojusi savas neierobežotās kontroles pilnvaras attiecībā uz naudas soda pārbaudi. Līdz ar to lieta būtu jānosūta atkārtotai izskatīšanai Vispārējā tiesā. Tā kā attiecīgā iesprauduma neesamība tikai un vienīgi pārsūdzētā sprieduma angļu valodas versijā tomēr acīmredzami ir izskaidrojama ar kļūdu tulkojumā, Vispārējā tiesa šo tiesību kļūdu varētu novērst, veicot labojumu atbilstoši tās Reglamenta 164. pantam, vēl pirms Tiesas sprieduma taisīšanas. Šādai pieejai katrā ziņā būtu jādod priekšroka attiecībā uz pārsūdzētā sprieduma atcelšanu un nosūtīšanu atpakaļ Vispārējai tiesai, jo pēdējā minētā tikai nevajadzīgi paildzinātu un sadārdzinātu tiesvedību un rezultātā no tā nekas nemainītos, jo Vispārējā tiesa pēc prasības noraidīšanas galarezultātā ar to pašu pamatojumu – tikai šoreiz pareizi iztulkotu – to atkal jau noraidītu. Lai neietekmētu Nexans tiesību aizsardzību, no labojumu izdarīšanas pārsūdzētā sprieduma angļu valodas versijā tomēr būtu jāsākas jaunam termiņam, lai iesniegtu apelācijas sūdzību par šī sprieduma laboto daļu. Kā alternatīvu Tiesa lietas dalībniekiem šajā tiesvedībā varētu piešķirt termiņu savu prasījumu grozīšanai ( 59 ).

113.

Ja Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma tiesvedības valodas versiju paspētu laikus izlabot un Tiesa tādējādi varētu balstīties uz to, ka Vispārējā tiesa ir izmantojusi savas kontroles pilnvaras, tad tās aplēse par šajā lietā aplūkojamā pārkāpuma smagumu turklāt būtu vēl jo vairāk pamatota, jo atbilstoši Tiesas judikatūrai vienošanās par tirgus sadali gadījumā 15 % koeficients var būt pamatots jau pārkāpuma smaguma dēļ vien, jo tas ir viens no vissmagākajiem konkurences ierobežojumiem 2006. gada pamatnostādņu 23. punkta izpratnē, kā arī tas ir viszemākais koeficients sodu skalā, kas šajās pamatnostādnēs paredzēta par šādiem pārkāpumiem ( 60 ). Attiecīgi Tiesa, gan tikai pēc pārsūdzētā sprieduma pasludināšanas, 2018. gada 26. septembra spriedumā lietā Philips un Philips France/Komisija ir precizējusi, ka iebildums par to, ka Vispārējā tiesa nav atbildējusi uz argumentu par pārkāpuma smagumu, ir neefektīvs, ja Komisijas izvēlēto smaguma koeficientu var pamatot jau ar pārkāpuma veidu ( 61 ).

114.

Visbeidzot iepriekš minētos apsvērumus galu galā nevar apšaubīt arī, atsaucoties uz apelācijas sūdzības iesniedzēju uzstājīgi minēto Tiesas spriedumu lietā Infineon Technologies/Komisija ( 62 ).

115.

Minētajā spriedumā Tiesa gan ir secinājusi, ka Vispārējā tiesa nav izmantojusi savas neierobežotās pārskatīšanas kompetences apjomu, jo tā nav atbildējusi uz Infineon apgalvojumu, ka Komisija, nosakot naudas soda apmēru, nav ņēmusi vērā pret konkurenci vērstās saziņas, kurā bija piedalījies Infineon, ierobežoto skaitu un tādējādi ir pārkāpusi samērīguma principu ( 63 ).

116.

Tomēr lieta Infineon ir īpatnēja ar to, ka tajā – atšķirībā no šo secinājumu 113. punktā minētās lietas Philips ( 64 ) un šīs lietas – runa bija par to, vai ir jāņem vērā Infineon individuālās līdzdalības apjoms aplūkotajā pārkāpumā, it īpaši saistībā ar atbildību mīkstinošu apstākļu ņemšanu vērā, kuri var pamatot soda samazinājumu ( 65 ). Tāpēc – kā Tiesa ir nepārprotami precizējusi – šo secinājumu 113. punktā izklāstītos atzinumus, kas sniegti spriedumā Philips un Philips France/Komisija, nevar apšaubīt ar spriedumu lietā Infineon Technologies/Komisija ( 66 ).

117.

Līdz ar to no iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka – ar nosacījumu, ka Vispārējā tiesa savlaicīgi veic pārsūdzētā sprieduma angļu valodas versijas labojumu, – arī ceturtais pamats ir jānoraida.

118.

Visbeidzot Nexans piektais pamats attiecas uz “karteļa Eiropas konfigurācijas” vērtējumu saistībā ar naudas soda noteikšanu. Kā jau minēts, Eiropas uzņēmumiem Komisija palielināja naudas soda pamatsummu par 2 %, jo līdztekus tirgus sadalei starp Eiropas, Japānas un Dienvidkorejas uzņēmumiem (“karteļa A/R konfigurācija”) tā uzskatīja, ka tika veikta papildu sadale starp Eiropas uzņēmumiem ( 67 ).

119.

Tiesvedībā Vispārējā tiesā Nexans apstrīd, ka karteļa Eiropas konfigurācija ir nodarījusi papildu kaitējumu, kas varētu pamatot šo palielinājumu. Vispārējā tiesa noraidīja šo apgalvojumu.

120.

Pašlaik šajā apelācijas tiesvedībā Nexans vēršas pret attiecīgo Vispārējās tiesas atzinumu pārsūdzētā sprieduma 182. punktā. Saskaņā ar to, pretēji Nexans apgalvojumam, nav šaubu, ka apakšzemes un zemūdens augstsprieguma kabeļu projektu sadale “karteļa Eiropas konfigurācijā” ir pastiprinājusi kaitējumu konkurencei, kas EEZ bija radīts ar “karteļa A/R konfigurāciju”.

121.

Saskaņā ar Nexans sniegto informāciju šajā atzinumā ir gan acīmredzama kļūda vērtējumā, gan nepietiekams pamatojums. Proti, gan Komisija, gan Vispārējā tiesa esot atzinušas, ka Nexans ir iesniegusi pierādījumus, ka pārkāpums neietekmēja visu pārdošanu Eiropā. Šajā kontekstā, lai pamatotu naudas soda apmēra palielinājumu, nepietiekot ar to, ka nav nekādu šaubu par to, ka karteļa Eiropas konfigurācija ir pastiprinājusi kaitējumu konkurencei. Tāpēc, apstiprinot šā palielinājuma likumību, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu vērtējumā.

122.

Šis apgalvojums nepārliecina. Tas daļēji ir balstīts uz acīmredzami kļūdainu pārsūdzētā sprieduma izpratni.

123.

Piemēram, vispirms Vispārējā tiesa nekādā ziņā neuzskatīja, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas nav pierādījušas, ka pārkāpums neietekmēja visu pārdošanu Eiropā. Drīzāk pārsūdzētā sprieduma 181. punktā Vispārējā tiesa ir konstatējusi, ka “karteļa Eiropas konfigurācija” ietvēra papildu norunu, kas bija ārpus sadales noteikumiem “karteļa A/R konfigurācijā”.

124.

Ņemot to vērā, pārsūdzētā sprieduma 182. punktā Vispārējā tiesa – kā jau minēts – secināja, ka nav šaubu, ka šī “karteļa Eiropas konfigurācija” vēl vairāk ir pastiprinājusi kaitējumu konkurencei, ko radīja “karteļa A/R konfigurācija”. Apelācijas tiesvedībā Nexans neapšauba šos Vispārējās tiesas secinājumus un nav arī nekādu norāžu, ka šie secinājumi būtu pamatoti ar sagrozītiem Nexans pirmajā instancē iesniegtajiem pierādījumiem.

125.

Šajā kontekstā, pirmkārt, nav saskatāms, ciktāl Vispārējās tiesas atzinumiem pārsūdzētā sprieduma 182. punktā būtu jābūt nepietiekami pamatotiem.

126.

Otrkārt, Vispārējā tiesa arī pēc būtības ir pareizi uzskatījusi, ka projektu sadale starp Eiropas uzņēmumiem nodarīja papildu kaitējumu tam, ko jau bija radījusi tirgus sadale starp Eiropas, Japānas un Dienvidkorejas uzņēmumiem. Abu konfigurāciju ciešā saikne nemaina faktu, ka “karteļa Eiropas konfigurācija” ir “karteļa A/R konfigurācijai” nepiederoša noruna ar autonomu nozīmi. Šī sadale Eiropas mērogā arī neatkarīgi no tirgus sadales starp Eiropas, Japānas un Dienvidkorejas uzņēmumiem būtu bijusi jākvalificē kā tāda, kas ierobežo konkurenci. Tāpēc Vispārējās tiesas atzinumā, saskaņā ar kuru par šo “pastiprināto” pārkāpumu, nepieļaujot tiesību kļūdu, varēja uzlikt lielāku naudas sodu, nav saskatāma kļūda vērtējumā.

127.

Rezultātā arī piektais pamats ir jānoraida.

128.

Tā kā neviens no Nexans izvirzītajiem pamatiem nav apmierināms, apelācijas sūdzība ir jānoraida kopumā.

129.

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktam Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem, ja tā noraida apelācijas sūdzību.

130.

No Reglamenta 138. panta 1. un 2. punkta, lasot to kopā ar 184. panta 1. punktu, izriet, ka lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs; ja spriedums ir nelabvēlīgs vairākiem lietas dalībniekiem, tad Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumu sadali. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā apelācijas sūdzības iesniedzējām spriedums nav labvēlīgs, tām jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Tām šie izdevumi ir jāatlīdzina solidāri, jo apelācijas sūdzību tās ir iesniegušas kopā. Tomēr nebūtu samērīgi piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējām atlīdzināt tos tiesāšanās izdevumus, kuri ir radušies saistībā ar ceturto apelācijas pamatu, jo šajā pamatā ir pieļauta kļūda tulkojumā, par ko atbildīga ir Eiropas Savienības tiesa. Tādēļ tiktāl katram lietas dalībniekam savus tiesāšanās izdevumus būtu jāsedz pašam. Pēc tam tie var izvērtēt, vai izvirzīt zaudējumu atlīdzināšanas prasījumus pret Eiropas Savienības tiesu.

131.

Pamatojoties uz iepriekš minētajiem apsvērumiem, es iesaku Tiesai lemt šādi: