1.

Šie lūgumi sniegt prejudiciālus nolēmumus būtībā pārklājas. Tādēļ tiks kopīgi spriests par šīm abām lietām, kuras sniedz Tiesai iespēju sniegt jaunu pienesumu jautājumā par tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību patvēruma jomā.

2.

Šajā gadījumā jautājums ir par to, vai Savienības tiesības, kurās ir garantētas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesībās ir jāparedz automātiska apturoša iedarbība pārsūdzības procedūrām, kuras šajās valsts tiesībās ir paredzētas attiecībā uz lēmumiem, ar kuriem noraidīti patvēruma pieteikumi un noteikts atgriešanās pienākums, ja attiecīgā persona ir atsaukusies uz to, ka pastāv atpakaļ nenosūtīšanas principa pārkāpuma risks. Šajās lietās Tiesa ir aicināta spriest par Direktīvas 2005/85/EK ( 2 ) 39. panta, Direktīvas 2008/115/EK 13. panta ( 3 ) un Direktīvas 2013/32/ES ( 4 ) 46. panta, aplūkojot tos Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 4. un 18. panta, 19. panta 2. punkta un 47. panta gaismā, interpretāciju ( 5 ).

3.

Savas analīzes noslēgumā es piedāvāšu Tiesai nospriest, ka ne Direktīvas 2005/85, ne Direktīvas 2008/115, ne Direktīvas 2013/32, ne arī Hartas tiesību normās dalībvalstīm nav noteikts pienākums paredzēt automātisku apturošu iedarbību apelācijas procesam, kas uzsākts saistībā ar patvēruma atteikumu, kas ietver atgriešanas lēmumu, pat ja persona, uz kuru attiecas šis pasākums, atsaucas uz neizraidīšanas principa pārkāpuma risku. Tomēr tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību, kā tās izriet no šīm tiesību normām, neatbilst tas, ka saglabājas patvēruma atteikuma un atgriešanas lēmuma tiesiskās sekas, neraugoties uz šo pasākumu atcelšanu pirmajā instancē, un šīs tiesības prasa, lai šādā situācijā apelācijas sūdzībai būtu automātiska apturoša iedarbība.

4.

Ženēvas konvencijas ( 6 ) 33. panta “Izraidīšanas vai atgriešanās [atgriešanas atpakaļ] aizliegums” 1. punktā ir paredzēts:

“Neviena dalībvalsts nekādā gadījumā neizraida vai neatgriež [atpakaļ] bēgli uz tās valsts robežu, kuras teritorijā viņa dzīvība un brīvība ir apdraudēta sakarā ar viņa rasi, reliģiju, tautību vai piederību pie kādas īpašas sociālās grupas vai sakarā ar viņa politiskajiem uzskatiem.”

5.

Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas ( 7 ) 3. pantā “Spīdzināšanas aizliegums” ir paredzēts:

“Nevienu cilvēku nedrīkst pakļaut spīdzināšanai vai cietsirdīgi vai pazemojoši ar viņu apieties vai sodīt.”

6.

Šīs konvencijas 13. pants “Tiesības uz efektīvu aizsardzības nodrošinājumu” ir formulēts šādi:

“Ikvienam, kura tiesības un brīvības, kas noteiktas šajā Konvencijā, tiek pārkāptas, ir efektīvas aizsardzības nodrošinājums valsts institūcijās, neskatoties uz to, ka pārkāpumu ir izdarījušas personas, pildot dienesta pienākumus.”

7.

Direktīvas 2005/85 3. panta “Piemērošanas joma” 1. punktā ir noteikts:

“Šī direktīva tiek piemērota attiecībā uz visiem patvēruma pieteikumiem, kas iesniegti konkrētajā teritorijā, ietverot dalībvalsts robežu vai tranzīta zonas, kā arī attiecībā uz bēgļa statusa atņemšanu.”

8.

Šīs direktīvas 39. pants “Tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību” ir izteikts šādi:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka patvēruma meklētājiem ir tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību tiesā vai tribunālā saistībā ar:

2.   Dalībvalstis nodrošina termiņus un citus nepieciešamus noteikumus, lai meklētājs varētu izmantot savas tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību saskaņā ar 1. punktu.

3.   Dalībvalstis vajadzības gadījumā paredz noteikumus saskaņā ar savām starptautiskajām saistībām, kas attiecas uz:

[..].”

9.

Direktīvas 2008/115 13. pantā “Tiesiskās aizsardzības līdzekļi” ir paredzēts:

“1.   Attiecīgajam trešās valsts valstspiederīgajam nodrošina efektīvus līdzekļus, lai pārsūdzētu vai lūgtu pārskatīt ar atgriešanu saistītos lēmumus, kas minēti 12. panta 1. punktā, kompetentā tiesā vai administratīvā iestādē, vai kompetentā struktūrā, kuras locekļi ir objektīvi un kuru neatkarība ir garantēta.

2.   1. punktā minētā iestāde vai struktūra ir pilnvarota pārskatīt ar atgriešanu saistītos lēmumus, kas minēti 12. panta 1. punktā, tostarp iespēju uz laiku pārtraukt to izpildi, ja vien jau nepiemēro pagaidu pārtraukšanu saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem.

[..]”

10.

Direktīvas 2013/32 46. pantā “Tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību” ir paredzēts:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka pieteikuma iesniedzējiem ir tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību tiesā saistībā ar:

[..]

3.   Lai izpildītu 1. punkta prasības, dalībvalstis nodrošina, ka ar efektīvu tiesisko aizsardzību ir nodrošināta faktiskā un juridiskā pamatojuma pilnīga un ex nunc pārbaude, tostarp attiecīgā gadījumā pārbaude par starptautiskās aizsardzības nepieciešamību saskaņā ar [Eiropas Parlamenta un Padomes] Direktīvu 2011/95/ES [(2011. gada 13. decembris) par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu un par piešķirtās aizsardzības saturu ( 8 )], vismaz attiecībā uz pārsūdzības procedūrām pirmās instances tiesā.

[..]

5.   Neskarot 6. punktu, dalībvalstis ļauj pieteikuma iesniedzējiem palikt teritorijā līdz termiņam, kurā beidzas viņu iespēja izmantot tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību, un, ja šādas tiesības ir izmantotas noteiktajā termiņā – līdz tiesiskās aizsardzības iznākumam.

6.   Ja ir pieņemts lēmums:

tiesai pēc pieteikuma iesniedzēja pieprasījuma vai ex officio ir tiesības lemt, vai pieteikuma iesniedzējs var palikt dalībvalsts teritorijā, ja šāda lēmuma rezultātā tiek izbeigtas pieteikuma iesniedzēja tiesības palikt dalībvalstī un ja šādos gadījumos tiesības palikt dalībvalstī līdz tiesiskās aizsardzības iznākumam nav paredzētas valsts tiesību aktos.

[..]”

11.

Nīderlandes tiesībās prasībai pirmajā instancē rechtbank (tiesa, Nīderlande) par Staatssecretaris van Veiligheid en Justitie (drošības un tieslietu valsts sekretārs, Nīderlande) lēmumu patvēruma jomā ir automātiska apturoša iedarbība. Lai gan ir iespējams pārsūdzēt rechtbank (tiesa) pasludināto spriedumu, ar kuru ir apstiprināts lēmums par patvēruma pieteikuma noraidīšanu un atgriešanās pienākuma noteikšanu, apelācijas tiesvedība neietver automātisku apturošu iedarbību. Tomēr ir iespējams lūgt Afdeling bestuursrechtspraak van de Raad van State (Valsts padomes Administratīvo tiesību nodaļa, Nīderlande) voorzieningenrechter (pagaidu noregulējuma tiesnesis, Nīderlande) noteikt pagaidu pasākumus, tostarp, lai novērstu izraidīšanu, gaidot apelācijas tiesvedības iznākumu. Šim pieteikumam par pagaidu pasākumu noteikšanu pašam par sevi nav automātiskas apturošas iedarbības. Pēc būtības gan tiesvedībā pirmajā instancē, gan apelācijas tiesvedībā ir celtas neierobežotas kompetences prasības.

12.

Lai gan abi lūgumi sniegt prejudiciālus nolēmumus būtībā ir identiski, to pamatā esošie faktiskie apstākļi nav vienādi un iesniedzējtiesa tos nav formulējusi vienādi. Tādēļ šajā manā secinājumu stadijā tie ir jānošķir, lai gan analīze būs kopīga abām lietām.

13.

X, Irākas valstspiederīgais, 2008. gada 11. februārī patvēruma procedūras ietvaros saņēma uzturēšanās atļauju uz noteiktu laiku, kas piešķirta ar atpakaļejošu spēku no pieteikuma iesniegšanas datuma 2007. gada 3. oktobrī, pamatojoties uz aizsardzības politiku atkarībā no kategorijas ( 9 ). 2011. gada 19. janvārīMinister voor Immigratie, Integratie en Asiel (imigrācijas, integrācijas un patvēruma lietu ministrs, Nīderlande), kuru šobrīd aizstāj drošības un tieslietu valsts sekretārs, atsauca prasītājam pamatlietā uzturēšanās atļauju, jo šis ministrs ar atpakaļejošu spēku no 2008. gada 22. novembra bija izbeidzis aizsardzības režīmu atkarībā no kategorijas, kas piemērojama centrālās Irākas valstspiederīgajiem. Šajā 2011. gada 19. janvāra lēmumā arī ir ietverts atgriešanas lēmums, ar kuru ieinteresētajai personai ir pieprasīts atstāt Nīderlandes teritoriju pirms prasības celšanai noteiktā termiņa izbeigšanās. X apstrīdēja šo lēmumu rechtbank Den Haag (Hāgas tiesa, Nīderlande), kas to atcēla, jo šajā lēmumā nebija norādīts pamatojums.

14.

2011. gada 1. jūlijā imigrācijas, integrācijas un patvēruma lietu ministrs no jauna atsauca prasītāja pamatlietā uzturēšanās tiesības, atsakoties viņam piešķirt bēgļa statusu vai alternatīvo aizsardzību. X iesniedza pieteikumu tiesā, apstrīdot šo lēmumu. Ar 2012. gada 5. jūnija spriedumu rechtbank Den Haag (Hāgas tiesa) no jauna atzina pieteikumu par pamatotu un atcēla 2011. gada 1. jūlija lēmumu, pilnībā atstājot spēkā tā sekas, kā tas ir paredzēts Nīderlandes tiesībās, saskaņā ar kurām administratīvajam tiesnesim ir pilnvaras noteikt, vai atceltā lēmuma tiesiskās sekas tiek pilnībā vai daļēji atstātas spēkā.

15.

X pārsūdzēja 2012. gada 5. jūnija spriedumu, tomēr neiesniedzot pieteikumu par pagaidu noregulējumu, lūdzot viņu neizraidīt pirms sprieduma par šādi iesniegtu apelācijas sūdzību pasludināšanas. Ar 2013. gada 25. februāra spriedumu, kas ir kļuvis galīgs, Afdeling bestuursrechtspraak van de Raad van State (Valsts padomes Administratīvo tiesību nodaļa) atzina par nepamatotu X apelācijas sūdzību, tāpēc viņam vairs nebija nekādu uzturēšanās tiesību Nīderlandes teritorijā kopš 2008. gada 22. novembra.

16.

Paralēli šīm tiesvedībām saistībā ar ieinteresētās personas uzturēšanās tiesībām tā 2009. gada 11. aprīlī un 5. jūnijā iesniedza pieteikumus par pabalsta piešķiršanu īres izdevumu un veselības aprūpes izdevumu segšanai. Ar 2011. gada 29. decembra lēmumu Belastingdienst/Toeslagen (Nodokļu iestādes Pabalstu piešķiršanas dienests, Nīderlande) piešķīra ieinteresētajai personai šādi lūgto pabalstu avansa maksājumus saistībā ar 2012. gadu. Tomēr ar 2013. gada 12. aprīļa lēmumu Nodokļu iestādes Pabalstu piešķiršanas dienests noteica iepriekš piešķirtos avansus 0 EUR apmērā, jo X nebija nekādu uzturēšanās tiesību kopš 2008. gada 22. novembra. Ar 2014. gada 28. marta lēmumu Nodokļu iestādes Pabalstu piešķiršanas dienests galīgi noteica šos avansus 0 EUR apmērā saistībā ar pabalstiem īres izdevumu un veselības aprūpes izdevumu segšanai.

17.

Ar 2015. gada 27. oktobra spriedumu, kas ir pārsūdzēts Afdeling bestuursrechtspraak van de Raad van State (Valsts padomes Administratīvo tiesību nodaļa), iesniedzējtiesa rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa, Nīderlande) nosprieda, ka prasītājs pamatlietā nevar pretendēt uz pabalstu īres un veselības aprūpes izdevumu segšanai par 2012. gadu, jo viņš ir likumīgi uzturējies vienīgi laikposmā no 2011. gada 1. jūlija līdz 2012. gada 5. jūnijam un tādēļ viņam šis pabalsts ir jāatmaksā. Rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa) uzskata, ka šis likumīgās uzturēšanās periods nekādā ziņā viņam nav lietderīgs saistībā ar viņa pieteikumu par pabalstu īres izdevumu un veselības aprūpes izdevumu segšanai. Šajā ziņā šī tiesa uzsver, ka Nīderlandes tiesībās ir paredzēts, ka šādam likumīgās uzturēšanās laikposmam ar tiesvedību saistītu iemeslu dēļ ir jābūt uzreiz pēc likumīgas uzturēšanās, balstoties uz termiņa vai beztermiņa uzturēšanās atļauju, laikposma. Šajā lietā, tā kā X uzturēšanās laikposmā no 2008. gada 22. novembra līdz 2011. gada 1. jūlijam nebija likumīga, jo ar atpakaļejošu spēku tika atsaukta viņam piešķirtā uzturēšanās atļauja, nav runas par šādu secīgu uzturēšanos.

18.

Pamatlieta attiecas uz šo otro tiesvedību, kuru X uzsāka iesniedzējtiesā, pārsūdzot rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa) spriedumu, ar kuru apstiprināts pienākums atmaksāt attiecīgo pabalstu. Iesniedzējtiesa uzskata, ka X nav jāatmaksā pabalsts, kas saņemts līdz rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa) spriedumam, kurš taisīts tiesvedībā saistībā ar uzturēšanās atļauju, jo šīs prasības automātiskas apturēšanas iedarbība padara viņa uzturēšanos par likumīgu un piešķir X tiesības uz šiem pabalstiem. Šī tiesa norāda, ka, tā kā apelācijas tiesvedībai, kas attiecas uz šo atsaukšanu, arī būtu jābūt automātiskai apturošai iedarbībai, tas nozīmējot, ka valsts sistēmā apelācijas tiesvedības laikā ieinteresētajai personai saglabājas tiesības uz šiem pabalstiem.

19.

Iesniedzējtiesa norāda, ka atbilstoši valsts tiesībām attiecīgais atmaksāšanas pienākums ir atkarīgs no tā, vai apelācijas tiesvedībai, kuru X uzsācis, pārsūdzot pirmās instances spriedumu, ar kuru apstiprināta viņa patvēruma pieteikuma noraidīšana, ir automātiska apturoša iedarbība. Tā precizē, ka tiesvedībā, kurā tika atsaukta X uzturēšanās atļauja, ir pieņemts lēmums par patvēruma pieteikumu Direktīvas 2005/85 3. panta nozīmē un ka šis lēmums ietver arī atgriešanas lēmumu Direktīvas 2008/115 nozīmē.

20.

Pilnībā uzskatot, ka ne valsts tiesībās, ne Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā saistībā ar ECPAK 3. un 13. pantu nav prasīts, lai apelācijas sūdzībām par pirmās instances spriedumiem, ar kuriem apstiprināta patvēruma pieteikuma noraidīšana un noteikts atgriešanās pienākums, būtu automātiska apturoša iedarbība, iesniedzējtiesa abās izskatāmajās lietās jautā, vai Savienības tiesībās ir noteikta šāda automātiska apturoša iedarbība, konkrētāk, saistībā ar Direktīvas 2005/85 39. pantu, Direktīvas 2008/115 13. pantu un Direktīvas 2013/32 46. pantu, aplūkojot tos Hartas 4. un 18. panta, 19. panta 2. punkta un 47. panta gaismā.

21.

Saistībā ar starptautiskās aizsardzības pieteikuma noraidīšanu iesniedzējtiesa, atsaucoties uz Tiesas 2011. gada 28. jūlija spriedumu Samba Diouf ( 10 ), uzskata, ka Direktīvas 2005/85 39. pantā nav prasīts, lai būtu paredzēta apelācijas tiesvedība. Tomēr tā uzskata, ka tas neizslēdz, ka iemesli, kuru dēļ prasībām pirmajā instancē ir automātiska apturoša iedarbība, var attaisnot to, ka dalībvalsts izvēlas uzsākt apelācijas tiesvedību, kurai ir šāda automātiska apturoša iedarbība, jo, kamēr apelācijas sūdzība nav izskatīta, nevar tikt konstatēts, vai pieteikuma iesniedzējam pastāvētu risks Hartas 4. panta nozīmē, ja viņš atgrieztos savā izcelsmes valstī.

22.

Saistībā ar atgriešanās pienākumu iesniedzējtiesa uzskata, ka Direktīvas 2008/115 13. pantā nav prasīta automātiska apturoša iedarbība. Tomēr Tiesa savos 2014. gada 18. decembra spriedumā Abdida ( 11 ) un 2015. gada 17. decembra spriedumā Tall ( 12 ) ir nospriedusi, ka prasībai obligāti ir jābūt automātiskai apturošai iedarbībai, ja ar to tiek pārsūdzēts atgriešanas lēmums, kura izpilde var pieteicējam radīt nopietnu nāves soda izpildes, spīdzināšanas vai citu pazemojošu sodu risku, tādējādi nodrošinot Hartas 19. panta 2. punktā un 47. pantā paredzēto prasību ievērošanu. Iesniedzējtiesa uzskata, ka, lai gan apelācijas tiesvedība nav paredzēta, nevar tikt izslēgts, ka tai varētu tikt atzīta automātiski apturoša iedarbība, ja valsts tiesībās tas ir paredzēts.

23.

Šādos apstākļos Afdeling bestuursrechtspraak van de Raad van State (Valsts padomes Administratīvo tiesību nodaļa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

24.

X un Y, Krievijas valstspiederīgie, iesniedza patvēruma pieteikumus, apgalvojot, ka Krievijas Federācijā pastāv vajāšanas risks viņu homoseksuālās orientācijas dēļ. Savos 2016. gada 11. novembra lēmumos, lai gan drošības un tieslietu valsts sekretārs atzina šādi norādīto argumentu ticamību, viņš noraidīja viņu patvēruma pieteikumus, uzskatot, ka apgalvotajiem riskiem nav saiknes ar viņu homoseksuālo orientāciju un līdz ar to tie nevar pamatot patvēruma procedūras ietvaros izsniegtas uzturēšanās atļaujas piešķiršanu. Šajos lēmumos ir ietverti arī atgriešanas lēmumi, saskaņā ar kuriem ir pieprasīts, lai ieinteresētās personas labprātīgi atstātu Nīderlandes teritoriju līdz prasību par šiem lēmumiem celšanas termiņa beigām. 2016. gada 15. decembrīrechtbank Den Haag (Hāgas tiesa) atzina par nepamatotām prasības, kuras prasītāji pamatlietā cēluši par 2016. gada 11. novembra lēmumiem. Ieinteresētās personas rechtbank Den Haag (Hāgas tiesa) nolēmumus pārsūdzēja Afdeling bestuursrechtspraak van de Raad van State (Valsts padomes Administratīvo tiesību nodaļa) un arī iesniedza pieteikumos par pagaidu noregulējumu, lai viņi netiktu izraidīti, pirms tiek izlemts par viņu apelācijas sūdzību.

25.

2017. gada 11. janvārīAfdeling bestuursrechtspraak van de Raad van State (Valsts padomes Administratīvo tiesību nodaļa) voorzieningenrechter (pagaidu noregulējuma tiesnesis, Nīderlande), spriežot par pieteikumu par pagaidu noregulējumu, nolēma, ka ieinteresētās personas nevar tikt izraidītas, pirms nav izlemts par viņu iesniegto apelācijas sūdzību. Šis lēmums ir pamatots ar to, ka ar Raad van State (Valsts padome, Nīderlande) 2016. gada 20. decembra lēmumu tika izvērtēts, kādas sekas attiecībā uz Nīderlandes apturošās iedarbības sistēmu patvēruma jomā ir Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2016. gada 5. jūlija spriedumam A. M. pret Nīderlandi ( 13 ). 2017. gada 11. janvāra lēmuma pamatā tostarp ir vēlme nepieļaut, ka prasītāji tiek izraidīti, pirms Tiesa ir varējusi spriest par prejudiciālajiem jautājumiem, kuri ir jāuzdod, lai atrisinātu šīs lietas.

26.

Pēc tam iesniedzējtiesa būtībā izmanto to pašu argumentāciju, kas izklāstīta lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā X (C‑175/17) un ir izklāstīta šo secinājumu 19.–21. punktā.

27.

Šādos apstākļos Afdeling bestuursrechtspraak van de Raad van State (Valsts padomes Administratīvo tiesību nodaļa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

28.

Vispirms Tiesai būtu jānoraida jautājumi par pieņemamību, kurus izvirza Beļģijas valdība, motivējot ar to, ka tiesību normas, kuru interpretācija ir lūgta, neesot piemērojamas pamatlietās un ka apelācijas tiesvedības paredzēšana ietilpst vienīgi dalībvalstu kompetencē.

29.

Šajā ziņā es piedāvāju Tiesai uzskatīt, ka lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas tieši uz Direktīvu 2005/85 un 2008/115 normās paredzētajām tiesībām uz tiesisko aizsardzību, tieši uz kurām ir balstīti pamatlietās iesniegtie pieteikumi, aplūkojot tos Hartas tiesību normu gaismā. Tāpēc ir jāuzskata, ka Tiesas kompetencē patiešām ir spriest par šādi uzdotiem jautājumiem ( 14 ).

30.

Ar saviem prejudiciālajiem jautājumiem iesniedzējtiesa būtībā lūdz Tiesu lemt par jautājumu, vai apelācijas sūdzībām, kas valsts tiesībās paredzētas saistībā ar lēmumiem, ar kuriem noraidīti patvēruma pieteikumi un noteikts atgriešanās pienākums, ir jābūt automātiskai apturošai iedarbībai, ja ir veikta atsauce uz neizraidīšanas tiesībām.

31.

Vispirms ir jāatgādina, ka ar Direktīvu 2005/85 ieviestās procedūras ir minimālie standarti un dalībvalstīm daudzējādā ziņā ir rīcības brīvība šīs tiesību normas ieviest, it īpaši ņemot vērā valsts tiesību īpatnības. Turklāt šīs direktīvas mērķis ir izveidot kopēju garantiju ietvaru, kas ļauj nodrošināt pilnīgu Ženēvas konvencijas un pamattiesību, kurās ietilpst tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, ievērošanu ( 15 ).

32.

Tomēr šajā kontekstā ir jākonstatē, ka nevienā Savienības tiesību normā nav paredzēta divu instanču tiesu sistēma, lai pārsūdzētu lēmumus, ar kuriem noraidīts patvēruma pieteikums un/vai noteikts atgriešanās pienākums. Savienības tiesībās ir vienīgi paredzēts, ka personām, uz kurām attiecas šāda veida pasākumi, ir jābūt tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību pret viņu patvēruma pieteikumu noraidīšanu, šīs tiesības saprotot vienīgi kā tādas, kas nozīmē pieteikuma iesniegšanas iespēju pirmajā instancē, lai pārsūdzētu šādus administratīva rakstura lēmumus, kas pieņemti attiecībā uz šīm personām.

33.

Tiesai jau ir bijusi iespēja savā 2011. gada 28. jūlija spriedumā Samba Diouf ( 16 ) lemt, ka prasības saistībā ar tiesību efektīvu aizsardzību tiesā nozīmē vienīgi iespēju celt prasību tiesas instancē ( 17 ). Atbilstoši šai judikatūrai efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips personai piešķir tiesības piekļūt tiesai, nevis vairākām tiesu instancēm ( 18 ).

34.

Lai gan šajā judikatūrā ir formāli apskatīti vienīgi Direktīvas 2005/85 39. panta noteikumi, tā tomēr ir attiecināma uz Direktīvas 2008/115 13. panta noteikumiem, kuri būtībā ir vērsti uz to, lai līdzīgi tiktu garantētas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā personām, uz kurām attiecas izraidīšanas pasākums, tādā gadījumā kā šis, ja šis pasākums ir saistīts ar patvēruma atteikumu.

35.

Tādēļ ir jānorāda, ka, tā kā nav Savienības tiesību normu šajā jomā, otrās instances tiesas paredzēšana un automātiskas apturošas iedarbības piešķiršana šai instancei ietilpst vienīgi dalībvalstu procesuālās autonomijas jomā, kurām, kā tas izriet no to tiesību normu formulējuma, kuras ir lūgts interpretēt, ir zināma rīcības brīvība.

36.

Direktīvas 2005/85 39. panta 3. punktā dalībvalstīm ir noteikts pienākums paredzēt tiesību normas, kas izriet no to starptautiskajiem pienākumiem saistībā ar patvēruma meklētāju tiesībām palikt to teritorijā, gaidot šī panta 1. punktā paredzētās tiesvedības iznākumu attiecībā uz viņu pieteikuma noraidījumu pirmajā instancē. Tādējādi patvēruma meklētāja tiesības uzturēties attiecīgās dalībvalsts teritorijā ir paredzētas vienīgi līdz viņa pieteikuma noraidīšanai pirmajā instancē ( 19 ).

37.

Direktīvas 2008/115 13. panta 2. punktā savukārt ir paredzēts, ka iestāde vai struktūra, kas ir kompetenta lemt par šo prasību, var uz laiku pārtraukt apstrīdētā atgriešanas lēmuma izpildi, ja vien jau nav piemērojama pagaidu pārtraukšana saskaņā ar valsts tiesību aktiem. Tādēļ šajā tiesību normā dalībvalstīm nav noteikts nekāds pienākums paredzēt, lai šīs direktīvas 1. punktā paredzētajai prasībai būtu apturoša iedarbība ( 20 ).

38.

Savukārt Direktīvas 2013/32 46. panta 5. punktā ir paredzēts, ka dalībvalstis atļauj patvēruma meklētājiem palikt to teritorijā līdz tā termiņa beigām, kad beidzas viņu iespēja izmantot tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību attiecībā uz lēmumu, ar kuru noraidīts viņu pieteikums, un, ja šādas tiesības ir izmantotas noteiktajā termiņā, – līdz tiesiskās aizsardzības iznākumam ( 21 ). Vienīgi, ja valsts tiesībās ir paredzēta apelācijas vai kasācijas tiesvedība un saistībā ar to pieteikuma iesniedzējam ir atļauts uzturēties valsts teritorijā, pret viņu nevar tikt sākta izraidīšanas procedūra ( 22 ).

39.

Turklāt, lai gan no Komisijas priekšlikuma Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 13. jūlija regulai, ar ko izveido kopīgu procedūru starptautiskajai aizsardzībai Savienībā un atceļ Direktīvu 2013/32 ( 23 ), izriet, ka tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību ir jāietver automātiska apturoša iedarbība, patiešām ir izslēgts, ka šāda iedarbības attiecas uz apelācijas tiesvedību ( 24 ). Šī regulas priekšlikuma 54. panta 5. punktā ir norādīts, ka, ja pieteikuma iesniedzējs iesniedz jaunu pārsūdzību par nolēmumu, kas pieņemts pēc pirmās prasības vai turpmākas prasības, viņam nav tiesību palikt dalībvalsts teritorijā, ja vien tiesa nenolemj citādi pēc pieteikuma iesniedzēja vai savas ierosmes.

40.

Tādējādi tiesības uz tiesvedību otrajā instancē tātad ir atkarīgas vienīgi no valsts tiesībās paredzētās tiesvedības un a fortiori nevar tikt uzskatīts, ka šai apelācijas tiesvedībai ir obligāti jābūt automātiskai apturošai iedarbībai.

41.

Turklāt ne Direktīvu 2005/85 un 2008/115 formulējums, ne sistēma neļauj uzskatīt, ka Savienības likumdevējs ir pieprasījis, ka, ja dalībvalsts saistībā ar šādiem nolēmumiem paredz tiesvedību otrās instances tiesā, tai obligāti ir jāietver automātiska apturoša iedarbība ( 25 ), lai atbilstu prasībām par tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ( 26 ).

42.

Tādēļ dalībvalstij patiešām ir iespēja paredzēt vai neparedzēt divu instanču tiesu sistēmu ar vai bez apturošas iedarbības.

43.

Tomēr, izmantojot šo iespēju, dalībvalstīm ir jānodrošina līdzvērtības un efektivitātes principu ievērošana ( 27 ), kā arī Hartā garantētās pamattiesības ( 28 ).

44.

Protams, no Tiesas judikatūras izriet, ka pārsūdzībai par atgriešanas lēmumu ir jābūt pilnībā apturošai iedarbībai, ja šis lēmums var radīt reālu risku, ka pret ieinteresēto personu tiks īstenota izturēšanās, kas ir pretrunā Hartas 19. panta 2. punktam, aplūkojot to kopsakarā ar Ženēvas konvencijas 33. pantu. Nav strīda par to, ka tiesību aizsardzības līdzeklim noteikti ir jāpiemīt apturošai iedarbībai, ja šis līdzeklis ir izmantots pret atgriešanas lēmumu, kura izpilde attiecīgajam trešās valsts valstspiederīgajam var radīt būtisku nāvessoda piemērošanas, spīdzināšanas vai citu necilvēcīga vai pazemojoša soda vai izturēšanās risku, tādējādi nodrošinot attiecībā pret šo trešās valsts valstspiederīgo Hartas 19. panta 2. punkta un 47. panta prasību izpildi ( 29 ).

45.

Tomēr šī judikatūra, kas ir balstīta uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru saistībā ar ECPAK 3. un 13. pantu ( 30 ), attiecas vienīgi uz atgriešanas lēmumiem, kas pieņemti saskaņā ar Direktīvu 2008/115, nevis uz lēmumiem, ar kuriem ir noraidīti patvēruma pieteikumi un kuri pieņemti saskaņā ar Direktīvu 2005/85, pat ja tie turklāt ietver izraidīšanas pasākumu.

46.

Turklāt no Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras saistībā ar ECPAK 3. un 13. pantu izriet, ka dalībvalstīm savās valsts tiesībās nav jāparedz divu instanču tiesu sistēma. 2016. gada 5. jūlija spriedumā A.M. pret Nīderlandi ( 31 ), uz kuru atsaukusies iesniedzējtiesa, lai gan Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir varējusi norādīt, ka apelācijas tiesvedība, kāda tā ir paredzēta Nīderlandes tiesībās, nav efektīvs tiesību aizsardzības līdzeklis un līdz ar to, izvērtējot ECPAK 35. panta 1. punktā paredzēto iekšējo tiesību aizsardzības līdzekļu izsmelšanu, nevar tikt ņemts vērā, ka valsts tiesībās paredzētajai tiesvedībai otrās instances tiesā nav automātiskas apturošas iedarbības, tas nenozīmē, ka tiek pārkāptas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, kā tās ir garantētas ECPAK 3. un 13. panta tiesību normās, ja pašai tiesvedībai pirmās instances tiesā ir automātiska apturoša iedarbība ( 32 ).

47.

Šī judikatūra arī nevar tikt saprasta kā tāda, ar kuru tiek prasīta pilnīga apturoša iedarbība papildus tai, kāda ir tiesvedībai vienā tiesu instancē. Tādējādi nevar tikt uzskatīts, ka automātiskas apturošas iedarbības esamība attiecas uz visiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, kas valsts tiesībās ir pieejami attiecībā uz patvēruma pieteikuma noraidījumu, kurš ietver izraidīšanas pasākumu, un tas tā ir arī tad, ja apelācijas tiesā pieteicējs atsaucas uz reālu risku, ka pret viņu var tikt vērsta izturēšanās, kas ir pretēja Hartai un ECPAK.

48.

Turklāt, tā kā no Tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras izriet, ka tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību ir jāizvērtē, izprotot attiecīgās dalībvalsts administratīvo un tiesu sistēmu kopumā ( 33 ), ar apelācijas automātiskas apturošas iedarbības neesamību pašu par sevi nevar tikt panākta valsts tiesībās paredzētās tiesiskās aizsardzības sistēmas atbilstība tiesībām uz efektīvu tiesisko aizsardzību.

49.

Tāpēc tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, kā tās tiek izprastas gan Savienības tiesībās, gan tiesībās, kas izriet no ECT, neprasa divu instanču tiesu sistēmas pastāvēšanu. Lai būtu izpildītas prasības saistībā ar tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību, ir pietiekami, ka no šīm tiesībām izrietošos pienākumus ievēro vismaz viena valsts tiesībās paredzētā tiesu instance.

50.

Šajā gadījumā ir redzams, ka šis nosacījums faktiski ir izpildīts, jo Nīderlandes tiesībās pirmajā instancē rechtbank (tiesā) celtajai prasībai ir paredzēta pilnībā apturoša iedarbība un tajās turklāt pieteikuma iesniedzējam ir paredzēta iespēja pievienot savai apelācijas sūdzībai pieteikumu par pagaidu pasākumiem, lūdzot, lai lēmums par viņa izraidīšanu, kas pieņemts vienlaicīgi ar viņa patvēruma pieteikuma noraidīšanu, netiktu izpildīts, pirms tiek izskatīta šī apelācijas sūdzība.

51.

Tomēr šie apsvērumi ir spēkā vienīgi ar nosacījumu, ka prasības pirmajā instancē apturošo iedarbību neatceļ pirmās instances tiesai piešķirtā iespēja atcelt apstrīdēto lēmumu, bet saglabāt spēkā tā sekas, līdz ar ko pret ieinteresēto personu var tikt īstenots izraidīšanas pasākums, lai gan pieņemtais nolēmums ir labvēlīgs šai personai. Ja netiktu ņemta vērā šī tiesvedības īpatnība, kas nozīmē, ka apelācijas sūdzība par apturošu lēmumu pati par sevi nav apturoša, tad prasītājs atrastos tikpat neizprotamā situācijā, kādā ir nokļuvis X.

52.

Lietā X (C‑175/17) pirmās instances tiesa, piemērojot valsts tiesības un neraugoties uz pasludināto atcelšanu, saglabāja spēkā lēmuma par ieinteresētās personas patvēruma pieteikuma noraidīšanu, kurš ietvēra atgriešanas lēmumu, sekas. Šajos apstākļos nevar tikt uzskatīts, ka pamatlietā ir izpildītas prasības par tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, kādas tās izriet no izvērtētajām tiesību normām, kā arī no Tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras.

53.

Tas, ka atceltā lēmuma sekas turpina būt spēkā, padara neefektīvu prasītāja celto prasību, pat ja šī prasība ir apmierināta. Tas nozīmē, ka prasītājam nav tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību. Tāpēc, ja apstrīdētā lēmuma tiesiskās sekas turpina būt spēkā, apelācijas sūdzībai, lai valsts procesuālā sistēma atbilstu tiesību uz efektīvu aizsardzību tiesā prasībām, ir jābūt automātiskai apturošai iedarbībai.

54.

Tādējādi ir jānorāda, ka ir nozīmīgi ievērot prasības saistībā ar tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā tādos apstākļos, kādi ir lietā X (C‑175/17), lai prasītājs, kas pirmajā instancē ir panācis lēmuma, kuru tas apstrīd, atcelšanu, būtu pasargāts no izraidīšanas pasākuma, ja tas iesniedz apelācijas sūdzību, lai pamatoti nepieļautu atceltā lēmuma izpildi.

55.

Visbeidzot, šajos secinājumos izklāstītā interpretācija atbilst starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīšanas ātruma mērķim ( 34 ) un efektīvas politikas izraidīšanas un repatriācijas jomā mērķiem ( 35 ), kas ietverti aplūkotajās direktīvās, jo pretēja argumentācija ļautu personām, uz kurām attiecas lēmumi, ar kuriem noraidīts viņu patvēruma pieteikums un/vai paredzēta izraidīšana, palielināt pārsūdzību skaitu, lai nepieļautu šādu pasākumu izpildi, kas turklāt palēninātu to personu, kuru uzturēšanās atļaujas pieteikumi ir noraidīti, izraidīšanu.

56.

No iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka Tiesai tiek ierosināts nospriest, ka Direktīvas 2005/85 39. pants, Direktīvas 2008/115 13. pants un Direktīvas 2013/32 46. pants, aplūkojot tos Hartas 4. un 18. panta, kā arī 19. panta 2. punkta un 47. panta gaismā, nav jāinterpretē tādējādi, ka Savienības tiesībās ir noteikts, ka apelācijai, ja valsts tiesībā tā ir paredzēta tiesvedībās saistībā ar pasākumu, kas ietver atgriešanas lēmumu, ir jābūt automātiskai apturošai iedarbībai, pat ja trešās valsts valstspiederīgais apgalvo, ka atgriešanas lēmuma izpilde ietver nopietnu neizraidīšanas principa pārkāpuma risku. Tomēr tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību, kā tās izriet no šīm tiesību normām, neatbilst tas, ka patvēruma atteikuma un atgriešanas lēmuma tiesiskās sekas turpina būt spēkā, neraugoties uz šo pasākumu atcelšanu pirmajā instancē, un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību nozīmē, ka šādā situācijā apelācijas sūdzībai ir jāietver automātiska apturoša iedarbība.

57.

Ņemot vērā šādi sniegto atbildi uz pirmajiem jautājumiem, kas uzdoti abos izskatāmajos lūgumos sniegt prejudiciālu nolēmumu, nav jāizvērtē trešais jautājums, kuru Tiesai iesniegusi iesniedzējtiesa lietā X un Y (C‑180/17).

58.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, es ierosinu Tiesai uz Afdeling bestuursrechtspraak van de Raad van State (Valsts padomes Administratīvo tiesību nodaļa, Nīderlande) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

Padomes Direktīvas 2005/85/EK (2005. gada 1. decembris) par minimāliem standartiem attiecībā uz dalībvalstu procedūrām, ar kurām piešķir un atņem bēgļa statusu, 39. pants, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/115/EK (2008. gada 16. decembris) par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, 13. pants un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/32/ES (2013. gada 26. jūnijs) par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai 46. pants, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 4. un 18. pants, kā arī 19. panta 2. punkts un 47. pants, aplūkojot tos kopsakarā, nav jāinterpretē tādējādi, ka Savienības tiesībās ir noteikts, ka apelācijai, ja valsts tiesībās tā ir paredzēta tiesvedībās saistībā ar pasākumu, kas ietver atgriešanas lēmumu, ir jābūt automātiskai apturošai iedarbībai, pat ja trešās valsts valstspiederīgais apgalvo, ka atgriešanas lēmuma izpilde ietver nopietnu neizraidīšanas principa pārkāpuma risku. Tomēr tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību, kā tās izriet no šīm tiesību normām, neatbilst tas, ka patvēruma atteikuma un atgriešanas lēmuma tiesiskās sekas turpina būt spēkā, neraugoties uz šo pasākumu atcelšanu pirmajā instancē, un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību nozīmē, ka šādā situācijā apelācijas sūdzībai ir jāietver automātiska apturoša iedarbība.