1. 

Šajā apelācijas sūdzībā Spānija lūdz Tiesu pilnīgi atcelt Vispārējās tiesas spriedumu lietā Spānija/Komisija ( 2 ), ar kuru Vispārējā tiesa noraidīja Spānijas prasību atcelt Komisijas Lēmumu C(2014) 6846 ( 3 ). Pamatojot savu apelācijas sūdzību, Spānija it īpaši apgalvo, ka, pieņemot Lēmumu C(2015) 7193 ( 4 ), ar ko groza Lēmumu C(2014) 6846, Komisija ir pārkāpusi tās tiesības tikt uzklausītai.

2. 

Šīs lietas apstākļi dod Tiesai iespēju izstrādāt judikatūru attiecībā uz to, cik lielā mērā Eiropas Komisijai ir pienākums uzklausīt dalībvalsti, uz kuru attiecas valsts atbalsta kontroles procedūra, pirms tā pieņem lēmumu, ar ko groza iepriekšējo lēmumu par to pašu valsts atbalstu. Tiesas spriedums šajā lietā var būt noderīgs Tiesā izskatāmajā lietā C‑56/18 P Komisija/Gmina Miasto Gdynia un Port Lotniczy Gdynia Kossakowo ( 5 ).

3. 

Tomēr vispirms Tiesai būs jāprecizē nosacījumi, ar kādiem tiesas procesā, kas attiecas uz Komisijas lēmuma par valsts atbalstu atcelšanu, ir pieņemami izvirzīt argumentus, kuri ir vērsti pret tiesību aktu, ar ko groza šo lēmumu. Šajā nolūkā Tiesai būs jāizskaidro Vispārējās tiesas Reglamenta 84. un 86. panta nozīme un saistība starp šiem pantiem.

4.

Saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 84. pantu tiesvedības laikā nav atļauts izvirzīt jaunus pamatus, izņemot gadījumus, kad tie ir saistīti ar tādiem tiesiskiem vai faktiskiem apstākļiem, kas ir kļuvuši zināmi iztiesāšanas laikā. Attiecīgajam lietas dalībniekam šie pamati jāizvirza, tiklīdz tas uzzina par šiem apstākļiem.

5.

[Reglamenta] 86. panta 1. punktā ir noteikts, ka gadījumā, “ja tiesību akts, kuru lūgts atcelt, ir aizstāts vai grozīts ar citu tiesību aktu, kam ir tāds pats priekšmets, prasītājs [..] var grozīt prasības pieteikumu, lai ņemtu vērā šo jauno faktu”. [Reglamenta] 86. panta 2. punktā ir noteikts, ka “prasības pieteikuma grozījumi ir jāiesniedz kā atsevišķs dokuments LESD 263. panta sestajā daļā paredzētajā termiņā, kurā var lūgt atcelt tiesību aktu, kas pamato prasības pieteikuma grozīšanu”. Saskaņā ar 86. panta 4. punktu grozījumu rakstā ietver grozītos prasījumus un attiecīgā gadījumā – grozītos pamatus un argumentus.

6.

Saskaņā ar Regulas (ES) 2015/1589 ( 6 ) 15. panta 1. punktu iespējami nelikumīga atbalsta izskatīšana var beigties ar lēmumu sākt formālu izmeklēšanas procedūru. Šī procedūra, ja tā tiek sākta, jāizbeidz ar lēmumu, kas pieņemts saskaņā ar 9. pantu. Saskaņā ar 9. panta 8. punktu pirms lēmuma pieņemšanas Komisijai jādod attiecīgajai dalībvalstij iespēja darīt zināmu savu viedokli par informāciju, ko Komisija ir saņēmusi izmeklēšanas gaitā.

7.

Saskaņā ar 11. pantu, kas šādai procedūrai piemērojams atbilstoši 15. panta 3. punktam, Komisija var atcelt pieņemto lēmumu, ja šis lēmums pamatojas uz nepareizu informāciju, kas attiecīgā lēmuma pieņemšanā ir bijusi izšķirošs faktors. [Regulas] 11. pantā ir noteikts, ka pirms kāda lēmuma atcelšanas un jauna lēmuma pieņemšanas Komisijai ir jāsāk formāla izmeklēšana un jādod attiecīgajai dalībvalstij iespēja iesniegt savas piezīmes.

8.

Laikposmā no 2005. līdz 2008. gadam Spānija pieņēma vairākus pasākumus, lai atbalstītu zemes ciparu televīzijas ieviešanu apraides nodrošināšanai attālās un mazāk urbanizētās valsts teritorijās, it īpaši Kastīlijā‑Lamančā [Comunidad Autónoma de Castilla‑La Mancha].

9.

Pēc divu televīzijas operatoru sūdzību saņemšanas Komisija ar 2010. gada 29. septembra vēstuli informēja Spāniju par savu lēmumu attiecībā uz šiem pasākumiem sākt formālu izmeklēšanas procedūru. Šīs procedūras gaitā Komisija saņēma piezīmes no ieinteresētajām personām un nosūtīja tās Spānijai, sniedzot iespēju atbildēt. Spānija vairākkārt iesniedza savas piezīmes.

10.

Komisija 2014. gada 1. oktobrī pieņēma Lēmumu C(2014) 6846 par atbalstu, kas piešķirts Kastīlijas‑Lamančas teritorijā ( 7 ).

11.

Šā lēmuma 1. panta pirmajā daļā bija norādīts, ka atbalstu, kas diviem televīzijas operatoriem, Telecom CLM un Abertis, piešķirts pārraides centru modernizēšanai, jaunu pārraides centru būvniecībai un ciparu tehnoloģijas pakalpojumu sniegšanai, [tīkla] ekspluatācijai vai uzturēšanai Kastīlijas‑Lamančas II zonā, Spānija ir īstenojusi, pārkāpjot LESD 108. panta 3. punktu, un tas nav saderīgs ar iekšējo tirgu. Lēmuma 1. panta otrajā daļā šis secinājums bija atkārtots attiecībā uz Hispasat, sabiedrību, kas nodrošina satelītu signālu pārraidi un kam bija jāuzstāda satelītuztvērēji, lai pārraidītu signālus šajā apgabalā. Lēmuma 3. panta 1. punktā Spānijai bija pieprasīts atgūt par nesaderīgu atzīto atbalstu no minētajiem trim operatoriem.

12.

Spānija 2014. gada 12. decembrī Vispārējā tiesā cēla prasību par Lēmuma C(2014) 6846 atcelšanu ( 8 ).

13.

Hispasat2015. gada 23. janvārī cēla prasību Vispārējā tiesā par minētā lēmuma atcelšanu ( 9 ). Prasības pieteikumā tā apgalvoja, ka nekad nav saņēmusi atbalstu no Spānijas vai tās vietējām iestādēm.

14.

Tikmēr saistībā ar Lēmuma C(2014) 6846 īstenošanu Spānija un Komisija nespēja vienoties par to, vai ciparu tehnoloģijas iekārtu (ko Kastīlijas‑Lamančas vietējās iestādes bija iegādājušās, lai pārraidītu televīzijas signālu) izmaksas ietilpst šā lēmuma piemērošanas jomā un vai Spānijai tādā gadījumā tās ir jāatgūst no attiecīgajiem operatoriem.

15.

Komisija 2015. gada 20. oktobrī pieņēma Lēmumu C(2015) 7193, ar ko tika grozīts Lēmums C(2014) 6846. Šā lēmuma ievaddaļā tā norādīja, ka grozījumu mērķis ir labot kļūdas attiecībā uz Hispasat. Saskaņā ar grozījumu lēmumu Hispasat tika svītrota no valsts atbalsta saņēmēju skaita ( 10 ). Turklāt frāze “ciparu tehnoloģijas pakalpojumu sniegšana” sākotnējā lēmuma 1. panta pirmajā daļā tika aizstāta ar frāzi “ciparu tehnoloģijas iekārtu sniegšana [piegāde]” ( 11 ).

16.

Ar vēstuli, kas Vispārējā tiesā iesniegta 2015. gada 23. decembrī, Spānija izskatīšanā esošajā lietā T‑808/14 izvirzīja jaunu pamatu (turpmāk tekstā – “Spānijas jaunie argumenti”). Tā apgalvoja, ka grozījumu lēmums pārsniedz noteikto mērķi svītrot Hispasat no sākotnējā lēmuma piemērošanas jomas un būtiski paplašina atgūstamā atbalsta apjomu, ietverot atbalstu, kas piešķirts iekārtu piegādei (32,5 miljoni EUR). Spānija apgalvoja, ka, šādi rīkojoties, Komisija ir pārkāpusi tiesiskās noteiktības principu.

17.

Komisija 2016. gada 28. janvārī iesniedza savus apsvērumus. Tā apgalvoja, ka grozījumu lēmums ir sākotnējā lēmuma vienkāršs kļūdu labojums un neuzliek Spānijai nekādus jaunus pienākumus. Tā piebilda, ka Spānijas jaunie argumenti ir nepieņemami, jo tie nepārsniedz argumentus, uz kuriem Spānija ir atsaukusies iepriekš, lai pamatotu apgalvojumu par varbūtēju tiesiskās noteiktības principa pārkāpumu.

18.

Ar rīkojumu lietā Hispasat/Komisija ( 12 ) Vispārējā tiesa nosprieda, ka pēc Lēmuma C(2014) 6846 grozījumiem šajā lietā vairs nepastāv strīda priekšmets un ka tādējādi tiesvedība par Hispasat prasības pieteikumu jāizbeidz.

19.

Pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa atzina, ka neviens no Spānijas prasības pieteikumā izvirzītajiem pamatiem nav pamatots, un tāpēc pilnīgi noraidīja prasību.

20.

Attiecībā uz Spānijas jaunajiem argumentiem tā uzskatīja, ka tie faktiski attiecas uz grozījumu lēmumu un tāpēc ir pieņemami ( 13 ). Turklāt Vispārējā tiesa pēc savas ierosmes atzina, ka, nedodot Spānijai iespēju iesniegt apsvērumus pirms šā lēmuma pieņemšanas, Komisija ir pārkāpusi tās tiesības tikt uzklausītai ( 14 ). Tā arī atzina, ka, tā kā sākotnējais lēmums ab initio attiecās uz atbalstu ciparu tehnoloģijas iekārtu piegādei, grozījumu lēmums Spānijai neuzliek nekādus jaunus pienākumus, līdz ar to šis pārkāpums nevar būt par pamatu grozījumu lēmuma atcelšanai ( 15 ). Tāpēc tā noraidīja Spānijas jaunajos argumentos ietverto papildu prasījumu.

21.

Apelācijas sūdzībā Spānija lūdz Tiesu atcelt pārsūdzēto spriedumu, atcelt Lēmumu C(2014) 6846 un piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Tā izvirza trīs apelācijas pamatus.

22.

Pirmkārt, Spānija apgalvo, ka Vispārējā tiesa, interpretējot Lēmuma C(2014) 6846 1. pantu tā sākotnējā redakcijā, esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā un tādējādi nepareizi interpretējusi Spānijas piešķirtā valsts atbalsta pasākuma raksturu un valsts atbalsta jēdzienu LESD 107. panta nozīmē. Tā turklāt esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, nenorādot, ka Spānijas tiesību tikt uzklausītai pārkāpums vienlaikus ir labas pārvaldības un tiesiskās noteiktības principa pārkāpums. Otrkārt, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatot, ka Spānija nav ievērojusi pirmo un ceturto nosacījumu, kas izvirzīti spriedumā Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg ( 16 ). Treškārt, Vispārējā tiesa esot pārkāpusi LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu, konstatējot, ka Spānijas piešķirtais atbalsts nav saderīgs ar iekšējo tirgu, jo šī dalībvalsts televīzijas apraides nodrošināšanā ir devusi priekšroku zemes, nevis satelītu tehnoloģijai.

23.

Komisija lūdz Tiesu noraidīt apelācijas sūdzību. Tā it īpaši apgalvo, ka, pat ja Vispārējā tiesa pieņemtu pirmo apelācijas pamatu, tas labākajā gadījumā varētu izraisīt grozījumu lēmuma atcelšanu, bet apelācijas sūdzībā tiek lūgts atcelt sākotnējo lēmumu.

24.

Tiesas sēdē 2018. gada 7. martā Spānija un Komisija sniedza mutvārdu paskaidrojumus.

25.

Ņemot vērā Tiesas lūgumu, es šajos secinājumos aprobežošos ar pirmā apelācijas pamata iztirzāšanu.

26.

Pirmā apelācijas pamata gramatiskā interpretācija liek domāt, ka tā priekšmets ir sākotnējais lēmums. Ar to tiek apstrīdēta interpretācija, ko Vispārējā tiesa ir sniegusi attiecībā uz minētā lēmuma 1. pantu tā redakcijā pirms grozījumu lēmuma pieņemšanas. Tomēr ar argumentiem, kas izvirzīti, lai pamatotu pirmo apelācijas pamatu, tiek apstrīdēti Vispārējās tiesas konstatējumi attiecībā uz grozījumu lēmuma pieņemšanai izmantotās procedūras spēkā esamību.

27.

Spānija iesniedza prasības pieteikumu Vispārējā tiesā pirms grozījumu lēmuma pieņemšanas, un tas varēja attiekties tikai uz sākotnējo lēmumu. Apelācijas sūdzības prasījumos ir skaidri norādīts uz pārsūdzētā sprieduma un sākotnējā lēmuma (nevis grozījumu lēmuma) atcelšanu. Tiesas sēdē Spānijas advokāts apgalvoja, ka, iesniedzot jauno pamatu, Spānija ir vēlējusies paplašināt strīda priekšmetu, lai lūgtu atcelt “sākotnējo lēmumu ar grozījumiem”.

28.

Ņemot to vērā, es vispirms noskaidrošu, vai šī tiesvedība attiecas uz grozījumu lēmumu, un tātad arī to, vai Tiesai ir kompetence izskatīt Spānijas argumentus, kas skar šo lēmumu ( 17 ).

29.

Vai var apgalvot, ka strīda priekšmets ipso facto attiecas uz grozījumu lēmumu no šā lēmuma pieņemšanas dienas?

30.

Komisija apgalvo, ka grozījumu lēmuma ietekme nesniedzas tālāk par pārrakstīšanās kļūdu un acīmredzamu neprecizitāšu izlabošanu sākotnējā lēmumā.

31.

Ja Komisijai būtu taisnība, grozījumu lēmumam nebūtu nekādas autonomas tiesiskas sekas un tas nebūtu pieņemts, “lai radītu tiesiskas sekas attiecībā uz trešām personām” LESD 263. panta nozīmē. Tādējādi tas nevarētu būt atsevišķas prasības atcelt tiesību aktu priekšmets.

32.

Uzskatu, ka tādā gadījumā prasības par tiesību akta atcelšanu kontekstā grozījumu lēmumu varētu aplūkot kā tādu, kas “saplūst” ar sākotnējo lēmumu, veidojot ar šo lēmumu nedalāmu veselumu. Spānijas prasības pieteikumu un apelācijas sūdzību tādā gadījumā tiešām varētu uzskatīt par ipso facto vērstu pret sākotnējo lēmumu “ar labojumiem” un nebūtu vajadzības grozīt sākotnējos prasījumus.

33.

Daži grozījumi tiešām ir sākotnējā lēmuma teksta vienkārši labojumi ( 18 ), bet citi grozījumi šķietami pārsniedz šo robežu un ietekmē šā lēmuma būtību ( 19 ).

34.

Tas tā neapšaubāmi ir attiecībā uz visu atsauču uz Hispasat svītrošanu. Šā grozījuma rezultātā Hispasat tika izslēgta no attiecīgā valsts atbalsta saņēmēju kategorijas ( 20 ).

35.

Gramatiskā interpretācijā termina “pakalpojumi” aizstāšana ar terminu “iekārtas” sākotnējā lēmuma 1. panta pirmajā daļā arī ietekmē sākotnējā lēmuma būtību. Saudzīgi izsakoties, nešķiet, ka šie termini būtu sinonīmi.

36.

Grozījumu lēmuma forma apstiprina iespaidu, ka tā saturs neaprobežojas ar vienkāršiem labojumiem. Tiesas sēdē Komisijas advokāts paskaidroja, ka grozījumu lēmumu ir pieņēmusi komisāru kolēģija. Viņš paskaidroja, ka šo procedūru izmanto gadījumos, kad Komisija pieņem būtiskus lēmumus par valsts atbalstu, savukārt lēmumus, ar kuriem vienīgi tiek veikti labojumi, pieņem Komisijas ģenerālsekretārs. Viņš atzina, ka procedūras izvēli šajā gadījumā noteica tas, ka grozījumu lēmums būtiski ierobežo sākotnējā lēmuma piemērošanas jomu.

37.

Galu galā, vai un cik lielā mērā termina “pakalpojumi” aizstāšana ar terminu “iekārtas” ir būtisks Spānijas pienākuma atgūt piešķirto atbalstu tvēruma grozījums, varētu noskaidrot, tikai salīdzinot 1. panta sākotnējo un grozīto redakciju kopsakarā ar Komisijas sniegto pamatojumu katrā lēmumā. Tomēr grozījumu lēmumā nav minēts nekāds pamatojums, un tas padara šādu analīzi (izņemot attiecībā uz Hispasat) gandrīz neiespējamu ( 21 ).

38.

Kopumā šķiet ticami, ka grozījumu lēmums radīja autonomas tiesiskās sekas, kas būtiski ietekmēja Spānijas tiesisko stāvokli, kāds tas bija sākotnējā lēmuma pieņemšanas laikā. Tādā gadījumā grozījumu lēmums būtu tiesību akts, kas var būt atsevišķas prasības atcelt tiesību aktu priekšmets. Ja Spānija vēlējās paplašināt sākotnējā prasības pieteikuma tvērumu, lai iekļautu grozījumu lēmumu, tai bija formāli jāgroza šis prasības pieteikums.

39.

Tagad es noskaidrošu, vai Spānijai tas izdevās, iesniedzot jaunos argumentus Vispārējā tiesā.

40.

Saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 76. panta d) punktu prasītājam prasības pieteikumā jānorāda strīda priekšmets. Principā lietas dalībnieks tiesvedības laikā attiecīgajā instancē nevar grozīt strīda priekšmetu, un prasības pamatotība ir jāpārbauda, ievērojot tikai tos prasījumus, kas ietverti šajā instancē sākotnēji iesniegtajā prasības pieteikumā ( 22 ).

41.

Vispārējās tiesas Reglamenta 84. un 86. pantā ir paredzēti divi izņēmumi no šā noteikuma. [Reglamenta] 84. pants ir piemērojams, ja tiesvedības laikā kļūst zināmi jauni tiesiski vai faktiski apstākļi. Savukārt 86. panta piemērošanas joma ir ievērojami šaurāka, proti, uz to var atsaukties vienīgi tad, ja “jaunie apstākļi” nozīmē, ka tiesību akts, kuru lūgts atcelt, ir aizstāts vai grozīts ar citu tiesību aktu, kam ir tāds pats priekšmets.

42.

Kamēr 84. pants ļauj prasītājam vienīgi izvirzīt jaunus pamatus (kopā ar argumentiem un pierādījumiem to pamatošanai), 86. pants ir tālejošāks, jo tas ļauj prasītājam grozīt arī prasības priekšmetu, proti, pārformulēt prasījumus, lai notiekošajā tiesvedībā apstrīdētu jauno tiesību aktu ( 23 ).

43.

Reglamenta 86. panta ieviešana 2015. gadā nozīmēja nepieciešamā formalitātes līmeņa paaugstināšanu ( 24 ). Piemēram, 86. panta 2. un 4. punktā ir skaidri noteikts, ka grozījumi jāiesniedz kā rakstveida dokuments, kurā ir ietverti grozītie prasījumi.

44.

Formālās prasības, kas noteiktas 86. pantā, protams, nav mērķis pats par sevi, bet ir paredzētas, lai garantētu tiesvedības sacīkstes raksturu un pareizu tiesvedību ( 25 ).

45.

Procesuāla raksta iesniegšana tiesvedības laikā Vispārējā tiesā, lai grozītu prasības pieteikumu, ir pielīdzināma prasības par tiesību akta atcelšanu celšanai ar prasības pieteikumu ( 26 ). Līdz ar to pēc analoģijas ir piemērojama pastāvīgā judikatūra, kurā noteiktas prasības attiecībā uz šādas prasības formu un saturu.

46.

Tas nozīmē, ka grozījumu rakstā nepārprotami un pietiekami skaidri un precīzi it īpaši ir jānorāda strīda priekšmets, galvenie tiesiskie un faktiskie apstākļi, uz kuriem pamatojas lieta, un prasījumi, lai izvairītos no tā, ka Tiesa lemj ultra petita vai nelemj par kādu no pamatiem ( 27 ).

47.

Savukārt ar procesuālu rakstu, kurā ir iekļauti jauni pamati vai argumenti, bet kas neatbilst visām 86. pantā vai iepriekš minētajā judikatūrā noteiktajām prasībām, nepietiek, lai faktiski grozītu strīda priekšmetu. Tas nerada tiesiskas sekas, izņemot 84. pantā paredzētās, proti, ar to tiek izvirzīti jauni pamati vai argumenti attiecībā uz to pašu priekšmetu ( 28 ).

48.

Izskatāmajā lietā nedaudz vairāk kā gadu pēc sākotnējā lēmuma pieņemšanas un kamēr turpinājās tiesvedība par šā lēmuma atcelšanu, Komisija pieņēma aktu, ar ko groza šo lēmumu (Lēmums C(2015) 7193). Tāpēc Spānija Vispārējā tiesā iesniedza jaunos argumentus.

49.

Netiek apstrīdēts, ka grozījumu lēmuma priekšmets bija tāds pats kā sākotnējā lēmuma priekšmets (valsts atbalsts SA.27408). No tā izriet, ka bija piemērojams 86. pants ( 29 ).

50.

Vispārējā tiesa bez papildu paskaidrojumiem secināja, ka, tā kā Spānija ar jaunajiem argumentiem apstrīd grozījumu lēmumu, tajos ietvertais jaunais pamats ir pieņemams ( 30 ).

51.

Man nav saprotama vai pieņemama loģika, ko ir piemērojusi Vispārējā tiesa.

52.

Spānijas jauno argumentu formulējums liek domāt, ka Spānija negrasījās apstrīdēt grozījumu lēmumu, lai gan uz to attiecas daži tās izvirzītie argumenti. Jauno argumentu pēdējā punktā Spānija nepārprotami bija saglabājusi sākotnējos prasījumus, proti, tā pieprasīja sākotnējā lēmuma atcelšanu.

53.

Šķiet, ka apelācijas sūdzība apstiprina šādu secinājumu: i) pirmais apelācijas pamats attiecas uz sākotnējā lēmuma interpretāciju tā redakcijā pirms grozījumu izdarīšanas un ii) prasījumos nepārprotami ir minēta sākotnējā lēmuma atcelšana.

54.

Tāpēc nedomāju, ka Vispārējā tiesa varēja likumīgi interpretēt un pārkvalificēt Spānijas jaunos argumentus par tādiem, kas patiesībā ir ar mērķi lūgt atcelt grozījumu lēmumu ( 31 ).

55.

Nevar pieņemt ne to, ka pastāv prasība atcelt tiesību aktu, ne arī to, ka pastāv grozījumu raksts par tās tvēruma grozīšanu, bet var ņemt vērā tikai skaidri formulētus prasījumus ( 32 ). Prasības pieteikuma būtība ir jāpārbauda, vienīgi atsaucoties uz prasības pieteikumā vai grozījumu rakstā minētajiem prasījumiem ( 33 ). Prasība, kurā nav ietverti nekādi prasījumi, ir nepieņemama ( 34 ). Es noraidu Spānijas advokāta tiesas sēdē pausto viedokli, ka šāda pieeja liecina par pārmērīgu formalitāti.

56.

Tāpat es nedomāju, ka Vispārējai tiesai bija jāprasa, lai Spānija paskaidro, vai tās nodoms ir apstrīdēt grozījumu lēmumu ( 35 ). Pamatojoties uz lietas faktiem, tas būtu tas pats, kas aicināt Spāniju papildināt tās prasības atcelt tiesību aktu būtisku elementu, pārkāpjot LESD 263. pantā paredzēto termiņu ( 36 ).

57.

Šo secinājumu 45., 46. un 55. punktā minētā judikatūra nesniedz pārliecinošus iemeslus, kas pamatotu pieņemamības nosacījumu pazemināšanu. Ja, kā šajā gadījumā, dalībvalstij tiek paziņots par atsevišķu tai adresētu lēmumu un tā noteiktajā termiņā neprecizē prasījumus attiecībā uz šo lēmumu tiesvedībā Vispārējā tiesā, tai ir jāuzņemas no tā izrietošās sekas ( 37 ).

58.

No tā izriet, ka, lai gan Spānija bija iesniegusi jaunos argumentus, tai neizdevās paplašināt strīda priekšmetu.

59.

No iepriekš minētā izriet, ka šī tiesvedība neattiecas uz grozījumu lēmumu. Tāpēc pirmā apelācijas pamata par šo lēmumu mērķis ir paplašināt strīda priekšmetu. Atbilstoši Tiesas Reglamenta 170. panta 1. punktam apelācijas stadijā to nedrīkst darīt ( 38 ).

60.

Tāpēc ierosinu Tiesai noraidīt pirmo apelācijas pamatu. Turklāt ierosinu Tiesai secināt, ka, paplašinot izskatāmā strīda priekšmeta apjomu saskaņā ar Spānijas jaunajiem argumentiem, Vispārējā tiesa ir nepareizi interpretējusi Spānijas izvirzītos argumentus un tādējādi ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, lemjot ultra petita ( 39 ). Tā kā Vispārējā tiesa ir noraidījusi šos argumentus pēc būtības, šī kļūda neietekmē lietas iznākumu šajā tiesā. Līdz ar to pārsūdzētais spriedums nav jāatceļ ar šo pamatojumu.

61.

Ja Tiesa nepiekritīs iepriekš izklāstītajai analīzei, tai būs jāpārbauda pārsūdzētā sprieduma likumība, ciktāl tas attiecas uz grozījumu lēmumu.

62.

Šajā ziņā iesaku Tiesai pēc savas ierosmes izvirzīt un izskatīt divus pamatjautājumus. Pirmkārt, vai Komisijai bija kompetence pieņemt grozījumu lēmumu? Otrkārt, vai Komisija ievēroja pienākumu pamatot šo lēmumu ( 40 )?

63.

Pirmkārt, Vispārējā tiesa ir atzinusi, ka Komisijai bija kompetence pieņemt šo lēmumu, pamatojoties uz LESD 108. panta 2. punktu ( 41 ).

64.

Arī es piekrītu šim atzinumam. Atbilstoši LESD 108. panta 2. punktam Komisijas pilnvaras ietver ne tikai tiesības labot saskaņā ar Regulas 2015/1589 9. pantu pieņemtus lēmumus (kuras tā bieži izmanto, un šis princips netiek apstrīdēts) vai atcelt šādus lēmumus saskaņā ar minētās regulas 11. pantu. Komisijai ir arī tiesības būtiski grozīt šādus lēmumus, ja tas ir vajadzīgs, lai sasniegtu mērķus, kas izklāstīti iepriekš minētā Līguma noteikumos.

65.

Komisijai var būt likumīgs iemesls to darīt, it īpaši, lai ņemtu vērā Savienības tiesu judikatūras attīstību vai labotu savas kļūdas ( 42 ), kā tas šķietami ir bijis šajā gadījumā. Raugoties no šīs perspektīvas, 11. pants ir tikai konkrēta to pilnvaru izpausme, kuras Komisijai ir piešķirtas ar Līgumu, lai nodrošinātu, ka valsts atbalsta noteikumi tiek piemēroti pareizi un efektīvi ( 43 ), tāpēc to nevar interpretēt a contrario kā tādu, kas ierobežo šīs pilnvaras ar vienīgo skaidri minēto gadījumu (atcelšanu).

66.

Līguma noteikumi neliecina, ka Komisijas kompetence būtu ierobežota ar dalībvalstīm labvēlīgiem lēmumiem. Līdz ar to nav svarīgi, vai grozījumu lēmums bija labvēlīgs Spānijai, kā apgalvo Komisija, vai arī uzlika šai dalībvalstij jaunus pienākumus, kā apgalvo šī dalībvalsts.

67.

Otrkārt, lai gan Vispārējā tiesa uz to nav norādījusi, vēlos atzīmēt, ka grozījumu lēmumā nav minēti nekādi iemesli, kas pamatotu tā pieņemšanu. Tas nozīmē, ka Tiesai ir gandrīz neiespējami pārbaudīt it īpaši grozījumu lēmuma raksturu ( 44 ) un tā tiesiskās sekas ( 45 ), kā arī pārbaudīt, vai Spānijai – pirms šā lēmuma pieņemšanas – tika dota iespēja iesniegt piezīmes par visu attiecīgo informāciju, kas bija šā lēmuma pamatā ( 46 ).

68.

Tātad pamatojuma neesamība grozījumu lēmumā kavē pienācīgu tā likumības pārbaudi tiesā un acīmredzami ir pretrunā LESD 296. pantam.

69.

Es secinu, ka grozījumu lēmumā ir acīmredzami pārkāpts Komisijas pienākums norādīt pamatojumu, proti, būtisks procedūras noteikums. Ar šo pārkāpumu vien pietiek, lai izraisītu tā atcelšanu ( 47 ). Neizdarot šādu secinājumu, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā. Tātad attiecībā uz grozījumu lēmumu tās spriedums būtu jāatceļ.

70.

Tikai tad, ja Tiesa nepiekritīs šim ierosinājumam, tai būs jāpārbauda konkrētie argumenti, ko Spānija izvirza pirmajā apelācijas pamatā. Tagad es pievērsīšos to analīzei.

71.

Kā es saprotu, Spānija apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir kļūdījusies, interpretējot sākotnējā lēmuma 1. pantu. Tādējādi tā varbūtēji nav norādījusi, ka, pieņemot lēmumu, ar kuru Spānijai tiek uzlikti papildu pienākumi, Komisija nav ievērojusi šīs dalībvalsts piešķirtā valsts atbalsta pasākuma būtību, ir nepareizi piemērojusi valsts atbalsta jēdzienu LESD 107. panta nozīmē un ir pārkāpusi tiesiskās noteiktības principu.

72.

Man pilnīgi nav skaidra varbūtējā prettiesiskuma būtība. Spānija neizvirza nevienu argumentu, lai pamatotu savu apgalvojumu. Tā nepaskaidro, kurš LESD 107. panta aspekts, iespējams, ir pārkāpts un kādā veidā tas noticis. To pašu var teikt par argumentu, kas attiecas uz varbūtēju tiesiskās noteiktības principa pārkāpumu.

73.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šādi argumenti ir nepieņemami ( 48 ). Tāpēc ierosinu Tiesai tos noraidīt kā nepieņemamus.

74.

No Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka Komisija ir pieņēmusi grozījumu lēmumu nedaudz vairāk kā gadu pēc sākotnējā lēmuma pieņemšanas dienas. Šķiet, ka pirms grozījumu lēmuma nebija pieņemts neviens lēmums par formālas izmeklēšanas procedūras sākšanu vai atkārtotu sākšanu.

75.

No vienas puses, netiek apstrīdēts, ka Spānijai tika dota iespēja iesniegt apsvērumus par visiem Komisijas administratīvās lietas aspektiem pirms sākotnējā lēmuma pieņemšanas. No otras puses, no lietas materiāliem izriet, ka pēc sākotnējā lēmuma pieņemšanas un pirms paziņošanas par grozījumu lēmumu Spānijai netika dota šāda iespēja.

76.

Spānija apgalvo, ka, iekļaujot sākotnējā lēmuma 1. pantā jēdzienu “ciparu tehnoloģijas iekārtu piegāde”, ar grozījumu lēmumu tika paplašināts atgūstamā atbalsta apjoms, tādējādi uzliekot Spānijai jaunus pienākumus. Tā kā Komisija nedeva Spānijai iespēju pirms šā lēmuma pieņemšanas paust savu viedokli, tika pārkāptas Spānijas tiesības uz aizstāvību. Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa, ņemot vērā sākotnējā lēmuma preambulas 118. un 197. apsvērumu, pamatoti uzskatīja, ka ciparu tehnoloģijas iekārtu piegādei piešķirtais atbalsts jau bija iekļauts tā piemērošanas jomā, tāpēc grozījumu lēmums neuzlika [Spānijai] nekādus jaunus pienākumus. Tā kā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunktā ( 49 ) ir paredzētas personas tiesības tikt uzklausītai vienīgi tad, ja kāds pasākums to nelabvēlīgi ietekmē, un tā kā grozījumu lēmums bija Spānijai labvēlīgs, tai neesot bijušas šādas tiesības.

77.

Es secīgi pārbaudīšu, i) vai šajos apstākļos Spānijai bija tiesības tikt uzklausītai, ii) ja tā, vai Komisija ievēroja šīs tiesības un iii) kādas ir šo tiesību iespējamas pārkāpšanas sekas.

78.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru “tiesību tikt uzklausītai ievērošana visos procesos, kuri sākti pret personu un kuru rezultātā var tikt pieņemts tai nelabvēlīgs tiesību akts, ir Savienības tiesību pamatprincips, un tas ir jānodrošina, pat ja nav attiecīgās procedūras tiesiskā regulējuma” ( 50 ).

79.

Ja pastāv pamatotas šaubas, ka tiesību akts var nelabvēlīgi ietekmēt dalībvalsti, uz kuru attiecas valsts atbalsta kontroles procedūra, Komisijai būtu jādod šai dalībvalstij iespēja tikt uzklausītai, kaut vai tikai piesardzības labad ( 51 ). Nelikumīga valsts atbalsta atgūšanas procedūra pamatojas uz principu, ka attiecīgajai dalībvalstij godprātīgi jāsadarbojas ar Komisiju. Ja lēmums, ko Komisija plāno pieņemt, var ietekmēt dalībvalsts pienākuma atgūt attiecīgo valsts atbalstu tvērumu, Komisijai a fortiori būtu jāpiešķir šai dalībvalstij iespēja iesniegt piezīmes.

80.

Tā kā grozījumu lēmumā nav sniegts pamatojums, ir grūti noteikt, vai grozījumu lēmums bija Spānijai labvēlīgs vai arī uzlika tai jaunus pienākumus. Ja, kā apgalvo Komisija, 1. panta grozījumi neietekmēja šā atbalsta apjomu, ir pamatoti jautāt, kāpēc Komisija pielika pūles, lai to grozītu.

81.

Katrā ziņā es jau esmu secinājusi, ka grozījumu lēmums kopumā, jādomā, ietekmēja Spānijas tiesisko stāvokli ( 52 ) un tādējādi bija tiesību akts, ko var apstrīdēt saskaņā ar LESD 263. pantu. Tā kā ar šo lēmumu Komisija turpināja klasificēt Spānijas piešķirtos pasākumus kā nelikumīgu valsts atbalstu, šis lēmums ir akts, kas ietekmē Spāniju nelabvēlīgi ( 53 ). Esmu arī norādījusi, ka iekšējā procedūra, ko Komisija izmantoja, lai pieņemtu grozījumu lēmumu, bija procedūra, kuru izmanto gadījumos, kad jāpieņem būtiski lēmumi par valsts atbalstu, nevis vienkāršākā administratīvā procedūra, kas paredzēta, lai vienīgi labotu pārrakstīšanās kļūdas ( 54 ). Visbeidzot jau šis lēmums varēja ietekmēt Spānijas pienākuma atgūt piešķirto atbalstu tvērumu attiecībā uz Hispasat.

82.

No tā izriet, kā Vispārējā tiesa pamatoti uzskatīja, ka Spānijai principā bija tiesības tikt uzklausītai, pirms Komisija pieņēma grozījumu lēmumu.

83.

Grozījumu lēmuma pieņemšanu nevar aplūkot izolēti. Tā iezīmē galīgo punktu procedūrā, kura sākta ar Komisijas vēstuli, ar ko sāk formālo izmeklēšanas procedūru, pēc kuras (pēc šīs izmeklēšanas) ir pieņemts sākotnējais lēmums.

84.

Procedūras, ar kuru tiek nodrošināta tiesību tikt uzklausītai pilnīga aizsardzība, mērķis ir izpildīts, ja attiecīgajai personai jebkurā procedūras posmā pirms strīdīgā akta pieņemšanas ir bijusi iespēja iepazīties ar administratīvās lietas būtiskajiem aspektiem ( 55 ). Ja šāda iespēja šai personai ir dota, tās tiesības tikt uzklausītai ir, tā sakot, izsmeltas.

85.

It īpaši saistībā ar valsts atbalsta kontroles procedūrām Komisijai pēc tam, kad tā attiecīgajai dalībvalstij ir devusi iespēju iesniegt piezīmes par visiem aspektiem, uz kuriem pamatojas (pamatosies) tās lēmums ( 56 ), pirms lēmuma pieņemšanas šī dalībvalsts nav jāinformē par juridisko vērtējumu, ko tā plāno veikt ( 57 ), nav jāuzklausa tās viedoklis par šo vērtējumu ( 58 ) vai tā jābrīdina par gaidāmo lēmuma pieņemšanu ( 59 ). Tāpat pirms aizstāšanas vai grozījumu lēmuma pieņemšanas Komisijai nav jāatkārto visi Regulā 2015/1589 noteiktie procedūras posmi ( 60 ) un šajā ziņā jāiesniedz attiecīgajai dalībvalstij lietas materiāli, lai tā varētu sniegt apsvērumus ( 61 ).

86.

Tiesvedība šajā lietā nav palīdzējusi kliedēt šaubas, vai Komisija, pieņemot grozījumu lēmumu, pamatojās uz jauniem vai papildu aspektiem.

87.

Ja Komisijai ir taisnība, kad tā apgalvo, ka grozījumu lēmums bija pamatots – papildus administratīvajā lietā iekļautajiem aspektiem sākotnējā lēmuma pieņemšanas laikā – arī ar informāciju, kas izriet no Hispasat prasības pieteikuma lietā T‑36/15, Spānijai šajā ziņā nebija dota iespēja paust savu viedokli. Tā neiestājās lietā T‑36/15, tāpēc tai netika paziņoti rakstveida apsvērumi, ar kuriem apmainījās šīs lietas dalībnieki.

88.

Ja, gluži pretēji, Spānijai ir taisnība, kad tā apgalvo, ka grozījumu lēmums ir balstīts uz atgūšanas procedūrā iegūto informāciju, tad principā nevar izslēgt, ka Spānija jau zināja par šīs informācijas būtību un tai bija iespēja paust savu viedokli saistībā ar šo procedūru.

89.

Pamatojuma neesamība grozījumu lēmumā nozīmē, ka ir gandrīz neiespējami noskaidrot, kurš no abiem variantiem ir pareizs.

90.

Šādos apstākļos pierādīšanas pienākums būtu jāuzņemas Komisijai. Komisija nekad nav apgalvojusi, ka Spānijai bija iespēja iesniegt piezīmes par informāciju, kas atgūšanas procedūras kontekstā bija grozījumu lēmuma jautājumu pamatā, nemaz nerunājot par jebkādu pierādījumu sniegšanu šajā ziņā.

91.

Pamatojoties uz to, es secinu, ka Spānijai netika dota iespēja efektīvi darīt zināmu savu viedokli par visu to faktu, apsūdzību un apstākļu patiesumu un atbilstību, ar kuriem Komisija it īpaši grozījumu lēmuma 1. pantā pamatoja secinājumu, ka tajā minētais Savienības tiesību pārkāpums ir noticis un ka tajā minētais valsts atbalsts ir jāatgūst.

92.

No tā izriet, ka, ciktāl Komisija balstīja grozījumu lēmumu uz informāciju, par kuru Spānijai nebija iespējas iesniegt piezīmes, tā rīkojās, pārkāpjot šīs dalībvalsts tiesības tikt uzklausītai un līdz ar to arī labas pārvaldības principu.

93.

Pārsūdzētā sprieduma 47. punktā Vispārējā tiesa nosprieda, ka procedūras noteikumu pārkāpums var būt par pamatu tiesību akta, kuru tas skar, atcelšanai tikai tad, ja tiek pierādīts, ka šā pārkāpuma neesamības gadījumā procedūra būtu noslēgusies ar citu rezultātu ( 62 ). Tomēr turpmākajos punktos tā piemēroja citu pārbaudi, proti, vai grozījumu lēmums uzlika jaunus pienākumus Spānijai. Pamatojoties uz to, Vispārējā tiesa atzina, ka Spānijas tiesību tikt uzklausītai pārkāpums nav pamats grozījumu lēmuma atcelšanai. Spānija apstrīdēja šo argumentāciju. Tiesas sēdē tās advokāts apgalvoja, ka tiesību tikt uzklausītam pārkāpuma gadījumā attiecīgais tiesību akts vienmēr būtu jāatceļ.

94.

Man nav skaidra Vispārējās tiesas argumentācija. Savas analīzes sākumā atgādināšu attiecīgo judikatūru.

95.

No vienas puses, Tiesa ir nospriedusi, ka būtiska procedūras noteikuma pārkāpums nozīmē, ka jāatceļ tiesību akts, kuru tas skar ( 63 ). Šajā kontekstā es piekrītu ģenerāladvokāta N. Fenelija [N. Fennelly] viedoklim, ka būtiski ir tikai tie procedūras noteikumi, kas ir cieši saistīti ar iestādes, kura pieņem attiecīgo aktu, gribas veidošanos un izpausmi. To ievērošana ir vispārējās interesēs ( 64 ). Šie noteikumi ir tik svarīgi, ka jebkurš to pārkāpums nozīmē, ka procesa beigās pieņemtais tiesību akts ir jāatceļ neatkarīgi no tā, vai procedūras iznākums varētu būt bijis citāds, ja tie tiktu ievēroti ( 65 ).

96.

No otras puses, Tiesa tāpat ir nospriedusi, ka jebkuras citas (nebūtiskas) procedūras formalitātes pārkāpums var būt par pamatu tiesību akta atcelšanai tikai tad, ja ir iespējams pierādīt, ka šā pārkāpuma neesamības gadījumā process būtu varējis noslēgties ar citu rezultātu ( 66 ).

97.

Pat ja Savienības tiesu argumentācija šajā ziņā ne vienmēr ir bijusi nepārprotama ( 67 ), man ir skaidrs, ka dalībvalsts tiesības tikt uzklausītai valsts atbalsta procedūrā pieder pie pirmās kategorijas.

98.

Es piekrītu ģenerāladvokāta P. Mengoci secinājumam, ka pienākumu apspriesties ar attiecīgo dalībvalsti galu galā var uzskatīt par pilnvaru starp iestādēm un dalībvalstīm vai institucionālā (es teiktu “konstitucionālā’”) līdzsvara Savienībā sadalījuma īpašu izpausmi ( 68 ).

99.

Tādējādi dažādu veidu procedūru kontekstā Tiesa ir atzinusi, ka attiecīgās dalībvalsts tiesības tikt uzklausītai ir būtisks procedūras noteikums, kura neievērošana ipso facto rada tādas nozīmīgas sekas. Piemēram, attiecīgais lēmums var tikt atcelts ( 69 ) vai nepieņemama var tikt atzīta tāda prasība par pārkāpumu, kas celta pēc šādas procedūras ( 70 ).

100.

Tādas dalībvalsts situācija, uz kuru attiecas valsts atbalsta kontroles procedūra, ir salīdzināma ar iepriekš minētajām situācijām ( 71 ). Tas liecina par labu analoģiska procedūras noteikuma piemērošanai šajā kontekstā, piešķirot lielāku nozīmi tiesībām tikt uzklausītam, kas galu galā ir pamattiesības, kuras garantē Hartas 47. pants.

101.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ņemot vērā galveno lomu, kas attiecīgajai dalībvalstij ir valsts atbalsta kontroles procedūrā ( 72 ), Komisijai galīgajā lēmumā nav tiesību izmantot ieinteresēto trešo personu iesniegtos apsvērumus, par kuriem tā attiecīgajai dalībvalstij nav devusi iespēju iesniegt piezīmes ( 73 ).

102.

Tādējādi pretēji tam, ko Vispārējā tiesa ir nospriedusi pārsūdzētā sprieduma 47. punktā, nav arī svarīgi, vai attiecīgajai dalībvalstij izdodas pierādīt, ka in concreto, ja Komisija nebūtu pārkāpusi šīs tiesības, tās lēmums par valsts atbalstu būtu bijis citāds ( 74 ).

103.

Šāda pārbaude vienmēr ir spekulatīva un balstīta uz vairākiem pieņēmumiem. Nav skaidrs, kāds būtu vajadzīgais pierādījumu standarts un detalizācijas pakāpe, lai pierādītu būtiskās atšķirības starp faktisko un hipotētisko lēmumu. Esmu pārliecināta, ka šādu pārbaudi nevar lietderīgi izmantot par mērauklu, lai novērtētu, vai valsts atbalsta procedūrā ir ievērotas dalībvalsts tiesības tikt uzklausītai.

104.

Galu galā tā nozīmētu, ka attiecīgajai dalībvalstij un Tiesai ir jāiztēlojas sevi Komisijas vietā un jācenšas uzminēt, vai apsvērumi, ko šī dalībvalsts būtu iesniegusi, ja Komisija tai būtu devusi šādu iespēju, būtu mainījuši Komisijas veikto lietas novērtējumu. Man šķiet, ka tādā gadījumā Komisija visticamāk apgalvotu, ka dalībvalsts apsvērumi jebkurā gadījumā nebūtu mainījuši tās viedokli. Tas vēl vairāk mazina šādas pārbaudes objektivitāti un līdz ar to arī leģitimitāti ( 75 ).

105.

Tiesai drīzāk būtu jāpārbauda, kā tā daudzos gadījumos ir darījusi ( 76 ), vai (objektīvi) Komisija pirms lēmuma pieņemšanas ir devusi attiecīgajai dalībvalstij patiesu iespēju efektīvi paust savu viedokli par dokumentiem, ko Komisija bija saņēmusi, lai pamatotu apgalvojumu, ka ir pārkāptas Savienības tiesības, kā arī par ieinteresēto trešo personu iesniegtajiem apsvērumiem, uz kuriem balstās šis lēmums ( 77 ).

106.

Es secinu, ka tas, ka Komisija nav izpildījusi šo pienākumu, liek atcelt tās lēmumu par attiecīgā atbalsta atcelšanu vai mainīšanu, ciktāl šis lēmums pamatojas uz aspektiem, par kuriem attiecīgajai dalībvalstij nebija dota iespēja sniegt apsvērumus.

107.

Ņemot vērā iepriekš minēto, pretēji tam, ko Vispārējā tiesa ir nospriedusi pārsūdzētā sprieduma 48. un nākamajos punktos, nav svarīgi, vai grozījumu lēmums uzliek vai neuzliek Spānijai jaunus pienākumus. Līdz ar to tikpat mazsvarīgs ir Spānijas arguments, ka Vispārējā tiesa ir nepareizi interpretējusi sākotnējā lēmuma 1. pantu, salīdzinot to ar grozījumu lēmumu.

108.

Es iepriekš esmu secinājusi, ka, pieņemot grozījumu lēmumu, Komisija ir pārkāpusi Spānijas tiesības tikt uzklausītai ( 78 ). Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus un pieņemot, quod non, ka Spānijas jaunais pamats ir pieņemams, šā pārkāpuma raksturs ir tāds, ka tas var būt par iemeslu šā lēmuma atcelšanai.

109.

Neizdarot šādu secinājumu, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā. Līdz ar to, pamatojoties uz šo pieņēmumu, pārsūdzētais spriedums būtu jāatceļ, ciktāl tas attiecas uz grozījumu lēmumu.

110.

Es esmu secinājusi, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, nenorādot, ka grozījumu lēmumā ir divi pārkāpumi (Komisijas pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpums un Spānijas tiesību tikt uzklausītai pārkāpums), un ka gadījumā, ja Spānijas jaunais pamats būtu pieņemams, tās spriedums šā iemesla dēļ būtu jāatceļ.

111.

Atbilstoši Tiesas statūtu 61. pantam, ja Tiesa atceļ Vispārējās tiesas nolēmumu, tā var pati pasludināt galīgo spriedumu attiecīgajā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija, nevis nodot lietu atpakaļ nolēmuma pieņemšanai Vispārējā tiesā.

112.

Tā kā iepriekš minētie pārkāpumi paši par sevi nozīmē, ka grozījumu lēmums ir jāatceļ, Tiesa var pasludināt galīgo spriedumu.

113.

Tāpēc es ierosinu, ka gadījumā, ja tā uzskata, ka apelācijas sūdzības pirmais pamats ir pieņemams, Tiesai tas būtu jāapmierina, jāatceļ pārsūdzētais spriedums, ciktāl tas attiecas uz Komisijas grozījumu lēmumu, un jāatceļ šis lēmums.

114.

Tā kā Tiesa mani ir lūgusi izvērtēt tikai Spānijas apelācijas sūdzības pirmo pamatu un tā kā apelācijas sūdzības izskatīšanas galīgais rezultāts būs atkarīgs no Tiesas viedokļa ne vien par apelācijas sūdzības pirmo, bet arī par tās otro un trešo pamatu, man nav ieteikumu par tiesāšanās izdevumiem.

115.

Ņemot vērā iepriekš minēto un neskarot Tiesas vērtējumu par apelācijas sūdzības otro un trešo pamatu, es ierosinu Tiesai noraidīt apelācijas sūdzības pirmo pamatu kā nepieņemamu.

116.

Ja tā uzskata, ka šis pamats ir pieņemams, Tiesai tas būtu jāapmierina, jāatceļ pārsūdzētais spriedums, ciktāl tas attiecas uz grozījumu lēmumu, un jāatceļ šis lēmums.