–

Demeures terre et tradition SARL vārdā – F. Molinié, advokāts,

–

Francijas valdības vārdā – D. Colas un R. Coesme, pārstāvji,

–

Vācijas valdības vārdā – T. Henze un M. Hellmann, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – J. Hottiaux un H. Tserepa-Lacombe, pārstāves,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Direktīvas 86/653/EEK (1986. gada 18. decembris) par dalībvalstu tiesību aktu koordinēšanu attiecībā uz pašnodarbinātiem tirdzniecības pārstāvjiem (OV 1986, L 382, 17. lpp.) 17. pantu.

2

Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp Conseils et mise en relations (CMR) SARL, no vienas puses, un Demeures terre et tradition SARL (turpmāk tekstā – “DTT”), no otras puses, par pieprasījumu par kompensācijas maksājumu to zaudējumu atlīdzināšanai, kas radušies ar DTT noslēgtā tirdzniecības pārstāvja līguma izbeigšanas rezultātā, un, otrkārt, zaudējumu, kas radušies, ļaunprātīgi izbeidzot šo līgumu, atlīdzināšanai.

3

Direktīvas 86/653 preambulas otrajā un trešajā apsvērumā ir noteikts:

“tā kā atšķirības valstu tiesību aktos par pārstāvību tirdzniecībā būtiski ietekmē konkurences nosacījumus un šīs darbības veikšanu [Eiropas Savienībā] un kaitē gan tirdzniecības pārstāvju aizsardzībai attiecībās ar viņu pilnvarotājiem, gan arī tirdzniecības darījumu drošībai; tā kā turklāt šīs atšķirības var būtiski kavēt tirdzniecības pārstāvības līgumu noslēgšanu un darbību, ja pilnvarotājs un tirdzniecības pārstāvis darbojas dažādās dalībvalstīs;

tā kā preču tirdzniecībai starp dalībvalstīm būtu jānotiek saskaņā ar nosacījumiem, kas ir līdzīgi vienota tirgus nosacījumiem, un tas rada vajadzību tuvināt dalībvalstu tiesību sistēmas tā, lai kopējais tirgus varētu pareizi darboties; tā kā šajā sakarā noteikumi par tiesību aktu pretrunām attiecībā uz pārstāvību tirdzniecībā nenovērš iepriekš minētās neatbilstības un arī nespētu novērst pat tad, ja tos vienādotu, un tāpēc ieteiktā saskaņošana ir vajadzīga neatkarīgi no šiem noteikumiem”.

4

Šīs direktīvas 1. pantā ir noteikts:

“1.   Šajā direktīvā paredzētos saskaņošanas pasākumus piemēro dalībvalstu normatīviem un administratīviem aktiem, kas reglamentē attiecības starp tirdzniecības pārstāvi un pilnvarotāju.

2.   Šajā direktīvā “tirdzniecības pārstāvis” nozīmē pašnodarbinātu starpnieku, kuram ir pastāvīgas pilnvaras apspriest preču pirkšanu vai pārdošanu citas personas vārdā, turpmāk sauktu par “pilnvarotāju”, vai apspriest un slēgt šādus darījumus minētā pilnvarotāja vārdā.

[..]”

5

Minētās direktīvas 17. panta 1.–3. punktā ir paredzēts:

“1.   Dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka tirdzniecības pārstāvis pēc pārstāvja līguma izbeigšanas saņem atlīdzību saskaņā ar 2. punktu vai kompensāciju par zaudējumiem saskaņā ar 3. punktu.

3.   Tirdzniecības pārstāvim ir tiesības uz kompensāciju par zaudējumiem, ko viņš cieš tādēļ, ka izbeigtas viņa attiecības ar pilnvarotāju.

Šādi zaudējumi var rasties īpaši tad, ja attiecības izbeidz šādos apstākļos:

6

Šīs pašas direktīvas 18. pants ir formulēts šādi:

“Atlīdzību vai kompensāciju, kas minēta 17. pantā, nemaksā, ja:

7

Direktīvas 86/653 19. pantā ir noteikts:

“Pirms pārstāvja līgums beidzas, puses nedrīkst atkāpties no 17. un 18. panta, kaitējot tirdzniecības pārstāvim.”

8

Code de commerce (Tirdzniecības kodekss) L. 134‑12. pantā ir paredzēts:

“Beidzoties komercattiecībām ar pilnvarotāju, tirdzniecības pārstāvim ir tiesības saņemt kompensāciju nodarītā kaitējuma atlīdzināšanai.

Tirdzniecības pārstāvis zaudē tiesības uz kompensāciju, ja viņš gada laikā pēc līguma izbeigšanas nav paziņojis pilnvarotājam, ka viņš vēlas izmantot savas tiesības.

Tirdzniecības pārstāvja tiesību pārņēmējam arī ir tiesības uz kompensāciju, ja līguma izbeigšana ir notikusi sakarā ar pārstāvja nāvi.”

9

2011. gada 2. decembrīDTT noslēdza ar CMR tirdzniecības pārstāvja līgumu par privātmāju pārdošanu. Saskaņā ar šo līgumu DTT un CMR attiecīgi bija pilnvarotāja un pilnvarniece. Minētajā līgumā bija paredzēts divpadsmit mēnešu pārbaudes laiks, pēc kura beigām tas tiktu uzskatīts par līgumu uz nenoteiktu laiku, ar iespēju katrai no pusēm šajā laikā to izbeigt, pirmā mēneša laikā par to brīdinot divas nedēļas iepriekš, vēlāk – vienu mēnesi iepriekš. Tirdzniecības pārstāvja līgumā norādītais mērķis bija 25 pārdošanas darījumi gadā.

10

2012. gada 12. jūnija vēstulē DTT paziņoja CMR savu lēmumu izbeigt šo līgumu pēc līgumā paredzētā viena mēneša brīdinājuma par līguma izbeigšanu pirms termiņa beigām. Šis lēmums tika pamatots ar minētajā līgumā norādītā mērķa neievērošanu, jo CMR bija noslēgusi tikai vienu pārdošanas darījumu piecos mēnešos.

11

2013. gada 20. martāCMR vērsās tribunal de commerce d’Orléans (Orleānas Komerclietu tiesa, Francija) ar prasību pret DTT, lūdzot samaksāt it īpaši kompensāciju, lai atlīdzinātu zaudējumus, kas radušies tirdzniecības pārstāvja līguma izbeigšanas dēļ, un, otrkārt, atlīdzināt zaudējumus ļaunprātīgas līguma izbeigšanas dēļ. Ar 2014. gada 30. janvāra spriedumu šī tiesa daļēji apmierināja CMR prasījumus.

12

2014. gada 14. februārī DTT šo spriedumu pārsūdzēja. Ar 2014. gada 18. decembra spriedumu cour d’appel d’Orléans (Orleānas apelācijas tiesa, Francija) daļēji atcēla tribunal de commerce d’Orléans spriedumu. Šī tiesa it īpaši uzskatīja, ka Tirdzniecības kodeksa L. 134‑12. pantā paredzētā kompensācija neesot jāmaksā, ja tirdzniecības pārstāvja līgums tiek izbeigts pārbaudes laikā. Tā arī uzskatīja, ka starp DTT un CMR noslēgtā līguma izbeigšana nav bijusi ļaunprātīga, jo piecos mēnešos ir veikts tikai viens pārdošanas darījums, lai gan šajā līgumā noteiktais mērķis bija divdesmit pieci pārdošanas darījumi gadā.

13

CMR šo spriedumu pārsūdzēja, un Cour de cassation (Kasācijas tiesa, Francija), pirmkārt, norādīja, ka cour d’appel d’Orléans spriedumā esot piemērojusi chambre commerciale, financière et économique de la Cour de cassation (Kasācijas tiesas Komerclietu, finanšu un ekonomikas lietu palāta, Francija) pastāvīgo judikatūru, saskaņā ar kuru tiesībās uz atlīdzību esot paredzēts izņēmums, ja tirdzniecības pārstāvja līgums ir izbeigts pārbaudes laikā. Otrkārt, tā norādīja, ka Direktīvā 86/653 neesot atsauces uz iespējamo pārbaudes laiku, tāpēc puses tirdzniecības pārstāvja līgumā var noteikt šādu laiku, ar to nepārkāpjot Savienības tiesības. Treškārt, atsaucoties uz Tiesas judikatūru, tā atgādināja, ka šīs direktīvas mērķis esot aizsargāt tirdzniecības pārstāvjus to komercattiecībās ar pilnvarotājiem un ka tās 17. panta 2. punkts esot jāinterpretē tādējādi, ka ar to tiek papildināta šī aizsardzība.

14

Šajos apstākļos Cour de cassation (Kasācijas tiesa, Francija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Direktīvas [86/653] 17. pants ir piemērojams, ja tirdzniecības pārstāvja līguma izbeigšana notiek tajā paredzētajā pārbaudes laikā?”

15

Uzdodot savu jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 86/653 17. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka šā panta 2. un 3. punktā paredzētais atlīdzinājuma un kompensēšanas mehānisms tirdzniecības pārstāvja līguma izbeigšanas gadījumā ir piemērojams tad, ja šis līgums tiek izbeigts šajā līgumā noteiktajā pārbaudes laikā.

16

Vispirms ir jāvērtē jautājums par to, vai ar Direktīvu 86/653 netiek pieļauts, ka tirdzniecības pārstāvja līgumā ir paredzēts noteikums par pārbaudes laiku.

17

Kā to savu secinājumu 34. punktā norādījis ģenerāladvokāts – šajā direktīvā nav atsauces uz jēdzienu “pārbaudes laiks”. Tā kā nevienā no minētās direktīvas noteikumiem nav reglamentēts noteikums par pārbaudes laiku, jāuzskata, ka šāds noteikums, kas ietilpst tirdzniecības pārstāvja līguma slēdzēju pušu līgumslēgšanas brīvībā, kā tāds ar direktīvu nav aizliegts.

18

Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka chambre commerciale, financière et économique de la Cour de cassation (Kasācijas tiesas Komerclietu, finanšu un ekonomikas lietu palāta, Francija) ir nospriedusi, ka tirdzniecības pārstāvim nav tiesību saņemt atlīdzību, ja tirdzniecības pārstāvja līgums tiek izbeigts pārbaudes laikā.

19

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 288. panta trešo daļu “direktīvas tām dalībvalstīm, kurām tās adresētas, uzliek saistības attiecībā uz sasniedzamo rezultātu, bet ļauj šo valstu iestādēm noteikt to īstenošanas formas un metodes”.

20

Kā arī savu secinājumu 34. punktā ir uzsvēris ģenerāladvokāts – lai arī ar Direktīvu 86/653 tirdzniecības pārstāvja līgumā tiek pieļauts noteikums par pārbaudes laiku, juridiskās sekas, kas var ietekmēt šīs direktīvas lietderīgo iedarbību, tomēr nevar tikt piešķirtas šādam pārbaudes laikam valsts tiesībās.

21

Tieši šo iepriekšminēto apsvērumu kontekstā ir jānosaka, vai noteikums par pārbaudes laiku tirdzniecības pārstāvja līgumā rada šķērsli piemērot atlīdzinājuma un kompensēšanas mehānismu, kas attiecīgi ir paredzēts Direktīvas 86/653 17. panta 2. un 3. punktā, ja šis līgums ir izbeigts pārbaudes laikā.

22

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, lai noskaidrotu Savienības tiesību normas, šajā gadījumā – Direktīvas 86/653 17. panta, piemērošanas jomu, ir jāņem vērā gan tās formulējums, gan tās konteksts, gan arī tās mērķi (spriedums, 2015. gada 16. aprīlis, Angerer, C‑477/13, EU:C:2015:239, 26. punkts un tajā minētā judikatūra).

23

Attiecībā uz šī panta formulējumu ir jānorāda, pirmkārt, ka saskaņā ar Direktīvas 86/653 17. panta 1. punktu dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka tirdzniecības pārstāvis pēc pārstāvja “līguma izbeigšanas” saņem atlīdzību vai kompensāciju par zaudējumiem. Tāpat šīs direktīvas 17. panta 3. punktā ir noteikts, ka tirdzniecības pārstāvim ir tiesības uz kompensāciju par zaudējumiem, ko viņš cieš tādēļ, ka “izbeigtas viņa attiecības ar pilnvarotāju”. Šādi tirdzniecības pārstāvja tiesības uz atlīdzību vai kompensāciju ir pakārtotas tā līgumisko attiecību ar pilnvarotāju izbeigšanai.

24

Lai arī – kā ģenerāladvokāts to ir norādījis savu secinājumu 38. punktā – pārbaudes laika noteikšanas mērķis ir atvieglot tirdzniecības pārstāvja līguma izbeigšanu, tomēr tas nemaina to, ka šāda līguma izbeigšana tur noteiktajā pārbaudes laikā ir “līguma izbeigšana” vai “[tirdzniecības pārstāvja] attiecību ar pilnvarotāju [izbeigšana]” Direktīvas 86/653 17. panta 1. un 3. punkta izpratnē.

25

Šajā sakarā ir jāprecizē, ka no Tiesai iesniegtajiem apsvērumiem izriet, ka šī sprieduma 18. punktā minētā Cour de cassation (Kasācijas tiesa) judikatūra, saskaņā ar kuru tirdzniecības pārstāvim nav tiesību saņemt atlīdzību, ja tirdzniecības pārstāvja līgums tiek izbeigts pārbaudes laikā, ir balstīta uz pieņēmumu, ka pārbaudes laikā tirdzniecības pārstāvja līgums vēl galīgi nav noslēgts.

26

Šādu interpretāciju nepamato Direktīva 86/653. Tieši otrādi – kā to savu secinājumu 39. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts – attiecības starp tirdzniecības pārstāvi un pilnvarotāju Direktīvas 86/653 1. panta izpratnē ir spēkā, sākot no brīža, kad ir noslēgts līgums, kura priekšmets ir vai nu veikt pārrunas un preču pārdošanu vai iepirkumu, vai arī noslēgt šos darījumus pilnvarotāja uzdevumā, neatkarīgi no tā, vai šim līgumam ir vai nav paredzēts pārbaudes laiks. No tā izriet, ka šīs direktīvas noteikumi ir piemērojami no šāda starp pilnvarotāju un tirdzniecības pārstāvi noslēgta līguma noslēgšanas brīža, kaut arī šajā līgumā ir noteikts pārbaudes laiks.

27

Otrkārt, no Direktīvas 86/653 17. panta 2. punkta a) apakšpunkta izriet, ka tirdzniecības pārstāvim ir tiesības saņemt atlīdzību, ja viņš piesaista pilnvarotājam jaunus klientus vai būtiski paplašina darījumus ar jau esošiem klientiem un ja pilnvarotājs turpina gūt ievērojamus ienākumus no darījumiem ar šiem klientiem. Tālāk saskaņā ar šīs direktīvas 17. panta 2. punkta b) apakšpunktu šīs atlīdzības apmērs ir atkarīgs no tirdzniecības pārstāvja snieguma līguma darbības laikā. Tāpat no minētās direktīvas 17. panta 3. punkta formulējuma izriet, ka tirdzniecības pārstāvim tostarp ir tiesības uz kompensāciju par zaudējumiem, ko viņš cieš tādēļ, ka viņa līgumiskās attiecības ir izbeigtas apstākļos, kur šim tirdzniecības pārstāvim ir liegta komisijas nauda, ko viņam būtu devusi līguma izpilde, nodrošinot pilnvarotājam būtiskus ienākumus, kas saistīti ar šī tirdzniecības pārstāvja darbību, un/vai tirdzniecības pārstāvim nav dota iespēja dzēst izmaksas un izdevumus, kas viņam radušies, pildot pārstāvja līgumu saskaņā ar pilnvarotāja padomiem.

28

Tādējādi – kā to savu secinājumu 26. un 50. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts – no Direktīvas 86/653 17. panta 2. un 3. punkta izriet, ka šajā tiesību normā paredzētais atlīdzības un kompensācijas mehānisms nav domāts tam, lai sankcionētu līguma laušanu, bet gan, lai tirdzniecības pārstāvim atlīdzinātu par jau sniegtajiem pakalpojumiem, saistībā ar kuriem pilnvarotājs turpina gūt labumu vēl pēc līgumisko attiecību izbeigšanās, vai par izdevumiem, ko pirmais minētais ir norādījis saistībā ar šiem darījumiem. Līdz ar to šim tirdzniecības pārstāvim nevar tikt liegta atlīdzība vai kompensācija tikai tādēļ, ka tirdzniecības pārstāvja līgums ir izbeigts pārbaudes laikā, ja ir izpildīti šī 17. panta 2. un 3. punktā minētie nosacījumi.

29

Tādēļ no minētā panta formulējuma izriet, ka tiesības uz atlīdzību un kompensāciju par zaudējumiem ir piemērojamas, pat ja līgumiskās attiecības starp pilnvarotāju un tirdzniecības pārstāvi tiek nodibinātas pārbaudes laikā.

30

Iepriekšminētos apsvērumus apstiprina tā konteksta analīze, kādā iekļaujas Direktīvas 86/653 17. pants, kā arī šīs direktīvas mērķis.

31

Pirmkārt, attiecībā uz minētās direktīvas 17. panta kontekstu ir jānorāda, ka, no vienas puses, tās pašas direktīvas 18. pantā ir galīgi uzskaitīti gadījumi, kuros atlīdzību vai kompensāciju par zaudējumiem nemaksā. Pārbaudes laika pārtraukums tur nav minēts. Turklāt, tā kā minētais 18. pants ir uzskatāms par izņēmumu tiesībās uz atlīdzību vai kompensāciju, tas ir jāinterpretē šauri. No tā izriet, ka minētais pants nav interpretējams tādējādi, ka ar to tiek pieļauts pievienot tādu iemeslu nemaksāt atlīdzību vai kompensāciju, kurš tajā nav skaidri minēts (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 28. oktobris,Volvo Car Germany, C‑203/09, EU:C:2010:647, 42. punkts). Taču uzskatīt, ka atlīdzība vai kompensācija nav jāmaksā, līgumiskām attiecībām izbeidzoties pārbaudes laikā, tieši nozīmētu atzīt minētās direktīvas 18. pantā neparedzētu nemaksāšanas iemeslu.

32

No otras puses, ar Direktīvas 86/653 19. pantu pusēm pirms līguma izbeigšanās ir liegts atkāpties no šīs direktīvas 17. un 18. panta uz tirdzniecības pārstāvja rēķina. Kā to savu secinājumu 48. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts – noteicošais šādā atkāpē uz tirdzniecības pārstāvja rēķina ir uzskatīt, ka noteikums par pārbaudes laiku tirdzniecības pārstāvja līgumā nozīmē to, ka minētās direktīvas 17. pantā paredzētās tiesības saņemt atlīdzību un kompensāciju nav piemērojamas. Lai arī sniegums būtu vienāds, tirdzniecības pārstāvja tiesības uz atlīdzību vai kompensāciju būtu atkarīgas tikai un vienīgi no noteikuma par pārbaudes laiku tirdzniecības pārstāvja līgumā.

33

Otrkārt, runājot par Direktīvas 86/653 mērķi, ir jāatgādina, ka no tās preambulas otrā un trešā apsvēruma izriet, ka šīs direktīvas mērķis ir it īpaši aizsargāt tirdzniecības pārstāvi tā attiecībās ar pilnvarotāju (spriedums, 2017. gada 17. maijs, ERGO Poist’ovňa, C‑48/16, EU:C:2017:377, 41. punkts).

34

Šajā ziņā Tiesa ir nospriedusi, ka minētās direktīvas 17. un 18. pants ir īpaši nozīmīgi, jo tajos ir definēts tirdzniecības pārstāvjiem piemērojamās aizsardzības līmenis, kuru Savienības likumdevējs ir uzskatījis par saprātīgu vienotā tirgus izveides ietvaros (spriedums, 2013. gada 17. oktobris, Unamar, C‑184/12, EU:C:2013:663, 39. punkts). Turklāt saskaņā ar Tiesas judikatūru tās pašas direktīvas 17.–19. panta mērķis ir aizsargāt tirdzniecības pārstāvi, izbeidzoties tirdzniecības pārstāvja līgumam. Šim nolūkam ar Direktīvu 86/653 iedibinātais mehānisms ir obligāts (skat. spriedumus, 2000. gada 9. novembris, Ingmar, C‑381/98, EU:C:2000:605, 21. punkts, un 2006. gada 23. marts, Honyvem Informazioni Commerciali, C‑465/04, EU:C:2006:199, 22. punkts).

35

Tiesa ir arī precizējusi, ka, ņemot vērā Direktīvas 86/653 mērķi, ir izslēgta jebkāda šīs direktīvas 17. panta interpretācija, kas tirdzniecības pārstāvim varētu izrādīties nelabvēlīga (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2009. gada 26. marts, Semen, C‑348/07, EU:C:2009:195, 21. punkts).

36

Interpretācija, saskaņā ar kuru atlīdzību nemaksā, ja tirdzniecības pārstāvības līgums tiek izbeigts pārbaudes laikā, nav saderīga ar obligāto mehānismu, kas iedibināts ar Direktīvas 86/653 17. pantu. Faktiski šāda interpretācija, ar kuru atlīdzinājums tiek pakārtots pārbaudes laika esamībai vai neesamībai tirdzniecības pārstāvja līgumā, neņemot vērā tirdzniecības pārstāvja sniegumu vai viņa norādītos izdevumus – atšķirībā no šajā pantā noteiktā – to pašu šī sprieduma 32. punktā izklāstīto iemeslu dēļ ir tirdzniecības pārstāvim nelabvēlīga interpretācija, ar kuru tiek liegts jebkāds atlīdzinājums tikai tādēļ, ka līgumā, kas viņu saista, ir ietverts pārbaudes laiks.

37

Tādējādi ir jāuzskata, ka Direktīvas 86/653 17. panta interpretācija, saskaņā ar kuru nekāda atlīdzība vai kompensācija nav jāmaksā, ja tirdzniecības pārstāvja līgums tiek izbeigts pārbaudes laikā, ir pretrunā šīs direktīvas mērķim.

38

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 86/653 17. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka šā panta 2. un 3. punktā paredzētais atlīdzinājuma un kompensēšanas mehānisms tirdzniecības pārstāvja līguma izbeigšanas gadījumā ir piemērojams, ja šis līgums tiek izbeigts šajā līgumā noteiktajā pārbaudes laikā.

39

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:

Padomes Direktīvas 86/653/EEK (1986. gada 18. decembris) par dalībvalstu tiesību aktu koordinēšanu attiecībā uz pašnodarbinātiem tirdzniecības pārstāvjiem 17. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka šā panta 2. un 3. punktā paredzētais atlīdzinājuma un kompensēšanas mehānisms tirdzniecības pārstāvja līguma izbeigšanas gadījumā ir piemērojams, ja šis līgums tiek izbeigts šajā līgumā noteiktajā pārbaudes laikā.