1

Ar savu prasības pieteikumu Eiropas Komisija lūdz Tiesu:

2

Direktīvas 1999/31 preambulas 18. apsvērumā ir noteikts:

“Tā kā sakarā ar konkrētām poligona metodēm ir jāievieš speciāla atļauju procedūra visu klašu poligoniem saskaņā ar vispārīgajām licencēšanas prasībām, kas jau noteiktas [Padomes] Direktīvā 75/442/EEK [(1975. gada 15. jūlijs) par atkritumiem (OV 1975, L 194, 39. lpp.)], un [Padomes] Direktīvas 96/61/EK [(1996. gada 24. septembris) (OV 1996, L 257, 26. lpp.)] vispārīgajām prasībām, kas attiecas uz integrētu piesārņojuma profilaksi un kontroli, tā kā poligona atbilstība šādai atļaujai jāpārbauda kompetentai iestādei pirms atkritumu apglabāšanas darbu sākšanas[.]”

3

Šīs direktīvas 1. panta “Vispārīgais mērķis” 2. punktā ir noteikts:

“Ievērojot poligonu tehniskās pazīmes, šajā direktīvā ir iekļautas tehniskās prasības poligoniem, uz kuriem attiecas Direktīva [96/61], lai konkretizētu minētās direktīvas prasības. Direktīvas [96/61] attiecīgās prasības uzskata par izpildītām, ja ir panākta atbilstība šīs direktīvas prasībām.”

4

Saskaņā ar Direktīvas 1999/31 7. panta g) punktu dalībvalstis veic pasākumus, lai poligona turēšanas atļaujā būtu iekļautas ziņas par paredzēto slēgšanas un pēcslēgšanas apsaimniekošanas plānu.

5

Atbilstoši minētās direktīvas 8. pantam “Atļaujas nosacījumi”:

“Dalībvalstis veic pasākumus, lai:

6

Saskaņā ar Direktīvas 1999/31 13. pantu “Slēgšanas procedūras un apsaimniekošana pēc slēgšanas”:

“Dalībvalstis veic pasākumus, lai attiecīgā gadījumā saskaņā ar atļauju:

7

Direktīvas 1999/31 14. pantā “Esošie poligoni” ir paredzēts:

“Dalībvalstis veic pasākumus, lai poligoni, kuriem ir izdota atļauja vai kuri jau darbojas šīs direktīvas transponēšanas laikā, nevarētu turpināt darbību, ja vien, cik ātri iespējams, un ne vēlāk kā astoņos gados pēc 18. panta 1. punktā noteiktās dienas nav izpildīti turpmāk noteiktie nosacījumi:

[..].”

8

Spriedumā lietā C‑331/11 Tiesa ir nospriedusi, ka, izsniedzot atļauju poligona Žilina-Považský Chlmec darbībai bez poligona projekta un darbības uzlabošanas plāna un galīga lēmuma attiecībā uz darbības turpināšanu, pamatojoties uz apstiprinātu poligona projekta un darbības uzlabošanas plānu, Slovākijas Republika nav izpildījusi Direktīvas 1999/31 14. panta a)–c) punktā paredzētos pienākumus.

9

Pārbaudot sprieduma lietā C‑331/11 izpildi, Komisija ar 2013. gada 30. aprīļa vēstuli lūdza Slovākijas Republikai spiegt informāciju par šī sprieduma izpildei veiktajiem pasākumiem, kā arī iespējamu papildu pasākumu veikšanas grafiku.

10

Savā 2013. gada 7. jūnija atbildē Slovākijas Republika norādīja, ka 2013. gada 31. maijā kompetentā administratīvā iestāde vides jautājumos ir sākusi jaunu procedūru, lai grozītu attiecīgā poligona integrēto atļauju. Tā arī norādīja, ka tā paredz veikt poligona slēgšanu un nodrošināt šī poligona uzraudzību pēc šīs slēgšanas un ka galīgajam lēmumam šajā jautājumā ir jābūt pieņemtam, vēlākais, līdz 2013. gada 31. oktobrim.

11

2013. gada 21. novembrī Komisija nosūtīja Slovākijas Republikai brīdinājuma vēstuli, tai atgādinot, ka tā vēl nav izpildījusi pienākumus, kas izriet no sprieduma lietā C‑331/11, un aicināja šo dalībvalsti iesniegt savus apsvērumus divu mēnešu laikā.

12

2014. gada 13. janvārī Slovākijas Republika, atbildot uz šo lūgumu, informēja Komisiju, ka 2013. gada 21. oktobrī ir pieņemts lēmums par attiecīgā poligona 2.a un 2.b nodalījuma slēgšanu un rekultivēšanu, bet ka procedūra par šī poligona 2.c nodalījuma slēgšanu un rekultivēšanu ir atlikta saistībā ar strīdu par zemesgabalu, kas veido šo poligona daļu, īpašumtiesību situāciju. Saskaņā ar šo atbildi darbību veikšana poligona teritorijā kopš 2014. gada 7. janvāra katrā ziņā ir aizliegta.

13

2014. gada 5. maijā Komisija saņēma Slovākijas Republikas nosūtītos divus lēmumus, ko 2014. gada 10. aprīlī bija pieņēmusi kompetentās administratīvās iestādes vides jautājumos centrālā vadība. Ar pirmo lēmumu tā atcēla minēto 2013. gada 21. oktobra lēmumu un no jauna nodeva lietu izskatīšanai. Ar otro lēmumu tā noteica pagaidu pasākumus, ar kuriem apsaimniekotājam tika uzdots atturēties no jebkādas darbības, kas būtu saistīta ar atkritumu apglabāšanu attiecīgajā teritorijā.

14

Vienu gadu vēlāk – 2015. gada 6. maijā – Slovākijas Republika informēja Komisiju, ka attiecīgā poligona slēgšanai paredzētais datums no tā brīža ir noteikts 2015. gada decembra vidū.

15

2015. gada 23. decembrī šī dalībvalsts paziņoja Komisijai ietekmes uz vidi novērtējuma procedūras aktualizēto grafiku un noteica lēmuma par attiecīgā poligona galīgo slēgšanu datumu 2016. gada maijā.

16

2016. gada 26. augustā Slovākijas Republika informēja Komisiju par to, ka 2016. gada 15. augustā kompetentā administratīvā iestāde vides jautājumos ir no jauna nolēmusi slēgt poligona 2.a un 2.b nodalījumu, kā arī pārtraukt attiecīgās teritorijas izmantošanu.

17

Šis 2016. gada 15. augusta galīgais lēmums tika apstiprināts ar kompetentās administratīvās iestādes vides jautājumos centrālās vadības 2016. gada 9. novembrī pieņemto lēmumu.

18

2016. gada 15. augusta un 2016. gada 9. novembra lēmumi tika pārsūdzēti, bet Slovākijas Republika norāda, ka šai pārsūdzībai attiecībā uz minētajiem lēmumiem nav atliekošas iedarbības.

19

Uzskatīdama, ka Slovākijas Republika noteiktajā termiņā nav veikusi pasākumus, kas ir vajadzīgi, lai izpildītu spriedumu lietā C‑331/11, Komisija, piemērojot LESD 260. panta 2. punktu, cēla šo prasību.

20

2017. gada 14. novembrī pēc tiesvedības rakstveida daļas pabeigšanas Slovākijas Republika paziņoja Tiesai papildu informāciju par attiecīgā atkritumu poligona 2.a un 2.b nodalījuma slēgšanu un rekultivēšanu, kā arī par notiekošo likumdošanas procesu.

21

Uzskatot, ka šī informācija neļauj secināt, ka šī dalībvalsts ir izpildījusi spriedumu lietā C‑331/11, Komisija uztur visus savā prasībā izvirzītos prasījumus.

22

Slovākijas Republika uzskata, ka, ņemot vērā neatbilstības starp spriedumu lietā C‑331/11, 2013. gada 21. novembra brīdinājuma vēstuli un šajā lietā iesniegto prasības pieteikumu, šī prasība esot nepieņemama.

23

Šī dalībvalsts norāda, ka prasības pieteikumā Komisija pret to izvirzot faktu, ka attiecīgais atkritumu poligons vēl nav pilnībā slēgts atbilstoši Direktīvas 1999/31 13. panta prasībām. Tomēr šīs tiesību normas ievērošana neesot bijusi sprieduma lietā C‑331/11 priekšmets, un minētās tiesību normas pārkāpums arī neesot ticis apgalvots 2013. gada 21. novembra brīdinājuma vēstulē.

24

Komisija uzskata, ka tās prasība ir pieņemama.

25

Pirmkārt, kas attiecas uz iespējamo neatbilstību starp spriedumu lietā C‑331/11 un šajā lietā iesniegto prasības pieteikumu, ir jāatgādina, ka minētajā spriedumā Tiesa ir nospriedusi, ka, atļaujot apsaimniekot attiecīgo atkritumu poligonu bez poligona projekta un darbības uzlabošanas plāna un nepieņemot galīgu lēmumu, vai attiecīgais poligons var turpināt savu darbību, pamatojoties uz apstiprinātu poligona projekta un darbības uzlabošanas plānu, Slovākijas Republika nav izpildījusi savus pienākumus, kas tai izriet no Direktīvas 1999/31 14. panta a)–c) punkta.

26

Ar Direktīvas 1999/31 14. panta, kura a) punktā poligona apsaimniekotājam ir noteikts pienākums sagatavot un iesniegt kompetentai iestādei apstiprināšanai poligona projekta un darbības uzlabošanas plānu, b) punktu dalībvalstīm ir uzlikts pienākums pēc šī darbības uzlabošanas plāna iesniegšanas, pamatojoties uz minēto plānu un šo direktīvu, pieņemt galīgu lēmumu par poligona darbības turpināšanu vai pārtraukšanu. Šajā ziņā b) punktā dalībvalstīm ir paredzētas divas iespējas. Vai nu kompetentā valsts iestāde atļauj darbības turpināšanu atbilstoši minētās direktīvas 8. pantam, vai arī attiecīgā dalībvalsts veic pasākumus, lai, cik vien ātri iespējams, saskaņā ar šīs direktīvas 7. panta g) punktu un 13. pantu slēgtu poligonu.

27

Tādējādi pienākums nodrošināt, lai turpmāk tiktu izmantoti tikai poligoni, kuri atbilst Direktīvas 1999/31 prasībām, ir saistīts ar to poligonu slēgšanu, kuriem nav saņemta darbības atļauja (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2015. gada 16. jūlijs, Komisija/Bulgārija, C‑145/14, nav publicēts, EU:C:2015:502, 30. punkts, un 2016. gada 25. februāris, Komisija/Spānija, C‑454/14, nav publicēts, EU:C:2016:117, 59. punkts).

28

No tā izriet, ka, ja dalībvalsts īsteno Direktīvas 1999/31 14. pantu, nevis atļaujot turpināt atkritumu poligona darbību, bet gan izlemjot to slēgt, tai ir jāievēro šīs direktīvas 13. pantā noteiktās slēgšanas procedūras prasības.

29

Tātad Direktīvas 1999/31 13. panta ievērošana bija nepieciešama arī tad, kad, lai veiktu pasākumus, ar kuriem tiek izpildīts spriedums lietā C‑331/11, Slovākijas Republika paredzēja slēgt attiecīgo poligonu. Tādējādi nevar apgalvot, ka, balstot savu prasību uz Direktīvas 1999/31 13. pantu, Komisija būtu pārsniegusi spriedumā lietā C‑331/11 norobežoto priekšmetu.

30

Otrkārt, kas attiecas uz apgalvoto neatbilstību starp 2013. gada 21. novembra brīdinājuma vēstuli un šajā lietā iesniegto prasības pieteikumu, ir jāatgādina, ka pēc sprieduma lietā C‑331/11 pasludināšanas Slovākijas Republika nav precīzi paziņojusi Komisijai, vai tā izvēlas turpināt attiecīgā atkritumu poligona darbību vai arī slēgt šo poligonu.

31

Pirmstiesas procedūras pirmajā posmā, tas ir, pirms minētās 2013. gada 21. novembra brīdinājuma vēstules nosūtīšanas, šī dalībvalsts tikai informēja Komisiju, ka kompetentā administratīvā iestāde vides jautājumos esot uzsākusi jaunu procedūru, lai grozītu poligona integrēto atļauju, un ka ir paredzēta tā turpmāka slēgšana, saistībā ar kuru galīgais lēmums tikšot pieņemts – vēlākais – 2013. gada 31. oktobrī.

32

Tomēr līdz 2013. gada 21. novembrim Slovākijas Republika nebija informējusi Komisiju, ka šajā ziņā būtu pieņemts lēmums, no kā izriet, ka šajā datumā Komisija nevarēja zināt, kuru risinājumu no tiem, kas Slovākijas Republikai bija pieejami, lai izpildītu spriedumu lietā C‑331/11, tā beigās izvēlēsies.

33

Tātad Komisijai nevar pārmest, ka brīdinājuma vēstulē tā nav detalizētāk precizējusi aspektus, saistībā ar kuriem atbilstoši šīs iestādes viedoklim šī dalībvalsts nav izpildījusi spriedumu lietā C‑331/11.

34

Tikai pirmstiesas procedūras otrajā posmā atbilstoši LESD 260. panta 2. punktam, tas ir, pēc 2013. gada 21. novembra brīdinājuma vēstules nosūtīšanas, Slovākijas Republika sniedza Komisijai informāciju, kas – secīgi – attiecās uz lēmuma par poligona 2.a un 2.b nodalījuma slēgšanu un rekultivēšanu pieņemšanu, par šī lēmuma atcelšanu un, visbeidzot, par kompetentās administratīvās iestādes jauna lēmuma pieņemšanu un šīs iestādes centrālās vadības veikto tā vēlāko apstiprināšanu. Līdzīgi – šajā pirmstiesas procedūras otrajā posmā minētā dalībvalsts paziņoja poligona slēgšanai noteikto datumu, bet pēc tam tā informēja Komisiju par šī datuma pārcelšanu.

35

Ņemot vērā, ka šī strīda priekšmets, kas ir norobežots ar spriedumu lietā C‑331/11, attiecas arī uz Direktīvas 1999/31 13. pantu un ka Slovākijas Republikas nolūks attiecībā uz šī sprieduma izpildi, kurš zināšanai Komisijai ar nepieciešamo skaidrību ir paziņots tikai pēc 2013. gada 21. novembra brīdinājuma vēstules nosūtīšanas, ir bijis vērsts tieši uz attiecīgā atkritumu poligona slēgšanu, Komisija šajā lietā iesniegtajā prasības pieteikumā var atsaukties uz šo 13. pantu, kā arī tajā paredzētajām prasībām.

36

Ar savu pirmo iebildumu Komisija izvirza iebildumu, ka Slovākijas Republika neesot pieņēmusi galīgo lēmumu atbilstoši Direktīvas 1999/31 14. pantam par attiecīgā poligona darbības turpināšanu vai pārtraukšanu. It īpaši Komisija uzsver, ka šī dalībvalsts, kas 2013. gada 7. jūnijā, 2014. gada 8. jūlijā, 2015. gada 6. maijā un 2015. gada 23. decembrī tai tomēr bija paziņojusi par savu nodomu galīgi slēgt šo poligonu, šajā ziņā joprojām neesot iesniegusi šādu galīgo lēmumu.

37

Replikā Komisija piebilst, ka, ievērojot faktu, ka Slovākijas iestādes neesot apstiprinājušas nekādu darbības uzlabošanas plānu attiecībā uz konkrēto poligonu, nedz arī ir pieņēmušas galīgo lēmumu, ar kuru tiktu atļauta tā darbības turpināšana, minētais poligons esot jāslēdz atbilstoši Direktīvas 1999/31 7. panta g) punktam un 13. pantam, piemērojot šīs direktīvas 14. panta b) punktu. Šajā ziņā 2016. gada 9. novembra lēmums, ar kuru ir apstiprināts 2016. gada 15. augusta lēmums pārtraukt attiecīgā poligona darbību, neesot galīgais lēmums atbilstoši Direktīvas 1999/31 14. panta b) punktam, jo tajā nav norādīts ne uz vienu šī poligona uzlabošanas plānu un šis lēmums ir pārsūdzēts.

38

Atbildot uz šo iebildumu, Slovākijas Republika norāda, ka tā esot varējusi divos dažādos veidos likumīgi izpildīt no sprieduma lietā C‑331/11 izrietošos pienākumus, tas ir, atļaujot attiecīgā poligona darbību, pamatojoties uz poligona projekta un darbības uzlabošanas plānu, kā arī galīgo lēmumu attiecībā uz šī poligona darbības turpināšanu, vai arī, pretēji tam, neatļaujot tā darbību. Slovākijas Republika norāda, ka tā esot izvēlējusies šo otro ceļu, jo tā esot nolēmusi neatļaut minētā poligona darbības turpināšanu un veikt tā slēgšanu, kā arī tā rekultivēšanu.

39

Šī dalībvalsts norāda, ka Direktīvas 1999/31 14. pantā nav prasīts, lai pirms galīgā lēmuma par esoša poligona darbības pārtraukšanu pieņemšanas tiktu sniegts un apstiprināts uzlabošanas plāns. Katrā ziņā, pat pieņemot, ka uzlabošanas plāns šajā gadījumā bija nepieciešams, tā apgalvo, ka šāds plāns esot ticis apstiprināts 2015. gada 15. decembrī ar kompetentās administratīvās iestādes vides jautājumos lēmumu.

40

Turklāt Slovākijas Republika apstiprina, ka pēc 2014. gada 7. janvāra attiecīgajā poligonā neesot bijusi atļauta nekāda atkritumu apglabāšana. Piedevām lēmums, ar kuru ir aizliegts turpināt šī poligona darbību, kā arī ir uzdots to slēgt un rekultivēt, izņemot tā 2.c nodalījumu, esot pieņemts 2016. gada 15. augustā, un spēkā tas esot – vēlākais – no 2016. gada 9. novembra.

41

Ar savu otro iebildumu Komisija iebilst, ka Slovākijas Republika neesot veikusi Direktīvas 1999/31 13. pantā paredzētos pasākumus, kas ir vajadzīgi faktiskai poligona slēgšanai. Komisija uzskata, ka, lai gan dalībvalsts tai bija norādījusi, ka kompetentā administratīvā iestāde vides jautājumos paredzēšot nosacījumus un pasākumus, kas ļauj nodrošināt atkritumu poligona uzraudzību pēc tā slēgšanas, šīs dalībvalsts šajā ziņā veiktie pasākumi neesot pietiekami.

42

Komisija norāda, ka saskaņā ar Direktīvas 1999/31 14. panta b) punktu dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai, cik vien ātri iespējams, saskaņā ar šīs direktīvas 7. panta g) punktu un 13. pantu slēgtu poligonus, kuriem nav saņemta atļauja to darbības turpināšanai.

43

Komisija atgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 1999/31 13. panta b) punktu atkritumu poligons varot tikt uzskatīts par galīgi slēgtu tikai pēc tam, kad kompetentā iestāde ir veikusi galīgo pārbaudi uz vietas, ir novērtējusi visus apsaimniekotāja iesniegtos ziņojumus un ir darījusi zināmu savu piekrišanu slēgšanai. Tātad šajā gadījumā attiecīgā poligona galīgās slēgšanas kopējā procedūra varēs tikt uzskatīta par pabeigtu tikai pēc tam, kad valsts iestāde, kurai ir uzticēta atkritumu pārvaldīšana, to būs sertificējusi saskaņā ar Slovākijas tiesisko regulējumu, ar ko transponēts Direktīvas 1999/31 13. pants.

44

Visbeidzot Komisija uzskata, ka 2016. gada 15. augusta lēmums nevarot tikt uzskatīts par galīgu, jo tas ir pārsūdzēts.

45

Atbildot uz šo iebildumu, Slovākijas Republika norāda, ka pasākumu, lai galīgi slēgtu attiecīgo poligonu, hronoloģiskā secība skaidri liecinot, ka tā faktiskā slēgšana objektīvi prasa ievērojamu laiku.

46

Tādējādi, neraugoties uz kompetento valsts iestāžu īstenotajiem būtiskajiem centieniem, vēl neesot bijis iespējams pilnīgi un galīgi slēgt minēto atkritumu poligonu.

47

Ir jāatgādina, ka sprieduma lietā C‑331/11 izpildei tiek prasīts, lai atbilstoši Direktīvas 1999/31 14. panta b) punktam Slovākijas kompetentās iestādes vai nu atļautu attiecīgā atkritumu poligona turpmāko darbību, pamatojoties uz poligona projektu un darbības uzlabošanas plānu, kas atbilst šīs direktīvas prasībām, vai arī uzdotu pārtraukt tā darbību un īstenotu šī poligona galīgo slēgšanu, ievērojot šīs direktīvas 13. pantu.

48

Līdz ar to ir jāpārbauda, vai Slovākijas iestādes noteiktajā termiņā ir pieņēmušas galīgo lēmumu par šī poligona darbības turpināšanu vai tā slēgšanu un, attiecīgā gadījumā, vai faktiskas slēgšanas nolūkā šo iestāžu veiktie pasākumi ir uzskatāmi par pietiekamiem, – to Komisija apstrīd attiecīgi savā pirmajā un otrajā iebildumā.

49

Lai izvērtētu, vai pastāv pienākumu neizpilde atbilstoši LESD 260. panta 1. punktam, par atskaites datumu ir jāuzskata datums, kurā beidzies brīdinājuma vēstulē, kura nosūtīta saskaņā ar šo tiesību normu, paredzētais termiņš (spriedums, 2017. gada 13. jūlijs, Komisija/Spānija, C‑388/16, nav publicēts, EU:C:2017:548, 21. punkts un tajā minētā judikatūra).

50

Tā kā šajā lietā Komisija brīdinājuma vēstuli ir izdevusi 2013. gada 21. novembrī, pārkāpuma esamība ir jāvērtē, ņemot vērā šajā vēstulē noteiktā termiņa beigu dienu, proti, 2014. gada 21. janvāri.

51

Attiecībā uz pirmo iebildumu ir jāatgādina, ka savā 2014. gada 13. janvārī sniegtajā atbildē uz 2013. gada 21. novembra brīdinājuma vēstuli Slovākijas Republika ir norādījusi, ka darbības veikšana attiecīgajā teritorijā ir aizliegta kopš 2014. gada 7. janvāra un ka lēmums par slēgšanu un rekultivēšanu attiecībā uz konkrētā poligona 2.a un 2.b nodalījumu ir pieņemts 2013. gada 21. oktobrī.

52

Tomēr ir jākonstatē, ka šī 2013. gada 21. oktobra lēmuma esamība nevar ietekmēt Komisijas pirmā iebilduma pamatotību.

53

No vienas puses, Slovākijas Republika pati atzīst, ka 2013. gada 21. oktobra lēmums neattiecās uz šī poligona 2.c nodalījumu, jo šī nodalījuma slēgšanas un rekultivēšanas procedūra ir atlikta.

54

No otras puses, lai gan ir taisnība, ka ar 2013. gada 21. oktobra lēmumu ir uzdota poligona 2.a un 2.b nodalījuma slēgšana un rekultivēšana, 2014. gada 10. aprīlī kompetentā administratīvā iestāde vides jautājumos ir atcēlusi šo lēmumu ar atpakaļejošu spēku un nolēmusi nodot lietu jaunai pārbaudei.

55

No tā izriet, ka, beidzoties brīdinājuma vēstulē noteiktajam termiņam, proti, 2014. gada 21. janvārī, vēl nebija pieņemts nekāds galīgs lēmums par attiecīgā poligona darbības turpināšanu vai šī poligona slēgšanu Direktīvas 1999/31 14. panta b) punkta izpratnē.

56

Šajos apstākļos Komisijas pirmais iebildums ir pamatots.

57

Attiecībā uz otro iebildumu ir jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 1999/31 14. panta b) punkta otro teikumu, ja dalībvalsts nepiešķir atļauju turpināt atkritumu poligona darbību, tai ir pienākums veikt tā galīgo slēgšanu saskaņā ar Direktīvas 1999/31. 13. pantā paredzēto procedūru.

58

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, lai ievērotu šo pienākumu, nebūtu pietiekami izbeigt jaunu atkritumu apglabāšanu poligonā, bet dalībvalstij ir pienākums nodrošināt, lai tiktu veikti slēgšanas darbi, kas ir vajadzīgi, lai padarītu attiecīgo poligonu par atbilstošu Direktīvai 1999/31 (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 25. februāris, Komisija/Spānija, C‑454/14, nav publicēts, EU:C:2016:117, 60. un 61. punkts).

59

Šajā lietā Slovākijas Republika neapgalvo, ka 2014. gada 21. janvārī Direktīvas 1999/31 13. pantā paredzētā slēgšanas procedūra saistībā ar attiecīgo atkritumu poligonu būtu bijusi pabeigta. Tā vienīgi norāda, ka, ņemot vērā veicamo pasākumu skaitu, šī atkritumu poligona galīgā slēgšana prasot ievērojamu laika posmu un ka, neraugoties uz kompetento iestāžu īstenotajiem būtiskajiem centieniem, vēl nesot bijis iespējams veikt minētā poligona pilnīgu un galīgu slēgšanu.

60

Tomēr šāds kavēšanās sprieduma lietā C‑331/11 izpildē pamatojums nav pieņemams. Kā Tiesa ir vairākkārt nospriedusi, dalībvalsts nevar aizbildināties ar normām, praksi vai situācijām savā iekšējā tiesību sistēmā, lai attaisnotu tādu pienākumu neizpildi, kas izriet no Savienības tiesībām (spriedums, 2017. gada 13. jūlijs, Komisija/Spānija, C‑388/16, nav publicēts, EU:C:2017:548, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).

61

Šajos apstākļos Komisijas otrais iebildums arī ir pamatots.

62

Tādējādi ir jākonstatē, ka, neveicot visus pasākumus, kas ir vajadzīgi, lai izpildītu spriedumu lietā C‑331/11, Slovākijas Republika nav izpildījusi tai atbilstoši LESD 260. panta 1. punktam uzliktos pienākumus.

63

Pēc paskaidrojumiem par to, ka Tiesas sprieduma ilgstoša neizpilde pati par sevi ir nopietns tiesiskuma un tiesiskās noteiktības principu Savienībā pārkāpums, Komisija izvirza prasījumu piespriest Slovākijas Republikai samaksāt ne vien kavējuma naudu, bet arī naudas sodu.

64

Attiecībā uz šīs kavējuma naudas un šī naudas soda apmēru Komisija pamatojas uz savu 2005. gada 13. decembra Paziņojumu “EK līguma 228. panta īstenošana” [SEC(2005) 1658], kurš ir atjaunināts ar Komisijas 2015. gada 6. augusta Paziņojumu “To datu atjaunināšana, kurus izmanto, lai aprēķinātu sodanaudas un kavējuma naudas, ko Komisija ierosina Tiesai piemērot pienākuma neizpildes procedūrās” (OV 2015, C 257, 1. lpp.) (turpmāk tekstā – “2005. gada paziņojums”).

65

Komisija atgādina, ka saskaņā ar 2005. gada paziņojumu sankcijas noteikšana esot jābalsta uz trīs pamatkritērijiem, proti, uz pārkāpuma smagumu, tā ilgumu un nepieciešamību nodrošināt pašas sankcijas preventīvo iedarbību.

66

Runājot par konstatētā pārkāpuma smagumu, Komisija uzsver, pirmkārt, pārkāpto Savienības tiesību normu, proti, Direktīvā 1999/31 paredzēto normu, nozīmīgumu, kā arī, otrkārt, šī pārkāpuma ietekmi uz vispārējām un indivīdu interesēm, tādām kā, it īpaši, cilvēku veselības un vides aizsardzība. Šajā ziņā tā norāda, ka šai aizsardzībai esot vajadzīgs, lai apglabāti atkritumi neradītu risku cilvēku veselībai un videi. Tādējādi šim nolūkam atbilstoši šīs direktīvas 14. pantam esot nepieciešams kompetento iestāžu galīgais lēmums attiecībā uz esošo atkritumu poligonu darbības turpināšanu vai slēgšanu. Līdzīgi minētās direktīvas 13. pantā esot paredzētas prasības attiecībā uz slēgšanas procedūru un teritorijas apsaimniekošanu pēc slēgšanas. Treškārt, Komisija ierosina, lai tomēr tiktu ņemts vērā fakts, ka runa ir tikai par vienu poligonu un ka attiecīgā ģeogrāfiskā teritorija ir ierobežota ar attiecīgās teritorijas apkārtni, kā arī apstāklis, ka atkritumu apglabāšana šajā teritorijā ir apturēta kopš 2013. gada 30. decembra. Kā atbildību mīkstinoši apstākļi esot jāņem vērā arī pasākumi, kurus Slovākijas Republika ir veikusi, lai īstenotu spriedumu lietā C‑331/11, lai arī šie pasākumi joprojām nav pietiekami.

67

Ņemot vērā visus šos apstākļus, Komisija uzskata, ka 2005. gada paziņojumā noteiktajā amplitūdā no 1 līdz 20 esot jāizmanto smaguma koeficients 2.

68

Attiecībā uz pārkāpuma ilgumu Komisija apgalvo, ka tā esot nolēmusi uzsākt šo tiesvedību 65 mēnešus pēc sprieduma lietā C‑331/11 pasludināšanas, un tas pamatojot koeficienta 3 piemērošanu.

69

Attiecībā uz pārkāpumu izdarījušās dalībvalsts koeficientu, kas ir saistīts ar maksātspēju, tā dēvēto reizinātāju “n”, Komisija atgādina, ka 2005. gada paziņojumā tas attiecībā uz Slovākijas Republiku ir noteikts 1,69.

70

Komisija no tā secina, ka, piemērojot šajā paziņojumā minēto formulu, atbilstošai kavējuma naudai dienā esot jābūt 6793,80 EUR.

71

Saistībā ar pārkāpuma ilgumu Slovākijas Republika norāda, ka pēc 2014. gada 7. janvāra attiecīgajā poligonā neesot bijusi atļauta nekāda atkritumu apglabāšana. Turklāt runa esot par no faktiskā un juridiskā viedokļa ļoti sarežģītu lietu, kuras apstrādē ir radies būtisks kavējums sakarā ar prasībām, kas ir celtas pret dažādiem lēmumiem attiecībā uz minēto poligonu, un pienākumu pirms 2016. gada 9. novembra lēmuma veikt ietekmes uz vidi novērtējumu.

72

Attiecībā uz pārkāpuma smagumu Slovākijas Republika, atkārtojusi savu nostāju, saskaņā ar kuru iebildumi par materiālo nosacījumu, kas izriet no Direktīvas 1999/31 13. panta, neievērošanu sprieduma lietā C‑331/11 izpildes kontekstā neesot pieņemami, norāda, ka sprieduma lietā C‑331/11 novēlotās īstenošanas sekas esot minimālas, jo attiecīgā teritorija esot ierobežota un tā neatrodoties pie kādām citu dalībvalstu robežām. Tāpat esot jāņem vērā veiksmīgi īstenotie centieni nodrošināt sprieduma lietā C‑331/11 izpildi, it īpaši tas, ka 2016. gada 9. novembrī esot nolemts pārtraukt attiecīgā atkritumu poligona darbību, kā arī slēgt un rekultivēt to, izņemot 2.c nodalījumu. Slovākijas Republika vienlīdz uzsver savu pilnīgo sadarbību ar Komisiju pirmstiesas procedūras laikā un apstākli, ka tā vēl nekad neesot tikusi notiesāta līdzīgā lietā.

73

Tādējādi Slovākijas Republika uzskata, ka kavējuma naudas apmēram būtu jābūt zemākam par to, kuru ir piedāvājusi Komisija.

74

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru kavējuma naudas noteikšana principā ir attaisnojama tikai tad, ja pienākumu neizpilde, kuras pamatā ir iepriekšēja sprieduma neizpilde, turpinās līdz faktisko apstākļu pārbaudei Tiesā (spriedums, 2016. gada 7. septembris, Komisija/Grieķija, C‑584/14, EU:C:2016:636, 70. punkts un tajā minētā judikatūra).

75

Tā tas ir izskatāmajā lietā.

76

Starp lietas dalībniekiem nav strīda par to, ka līdz faktisko apstākļu pārbaudei Tiesā vēl nav pieņemts nekāds galīgs lēmums par attiecīgā poligona 2.c nodalījuma slēgšanu, piemērojot Direktīvas 1999/31 14. panta b) punktu.

77

Starp lietas dalībniekiem tāpat nav strīda par to, ka līdz šai faktisko apstākļu pārbaudei poligona slēgšanas procedūra vēl nav pabeigta saskaņā ar šīs direktīvas 13. pantu.

78

Tomēr ir jākonstatē, ka ar kompetentās administratīvās iestādes centrālās vadības 2016. gada 9. novembra lēmumu, ar kuru tika apstiprināts šīs iestādes 2016. gada 15. augusta lēmums, gan ir pieņemts galīgais lēmums par attiecīgā atkritumu poligona 2.a un 2.b nodalījuma slēgšanu un rekultivēšanu, kā arī par teritorijas darbības pārtraukšanu.

79

Lai gan Komisija apstrīd šī lēmuma galīgo raksturu, norādot faktu, ka tas ir pārsūdzēts, šī iestāde neapstrīd Slovākijas Republikas sniegto informāciju, saskaņā ar kuru šādai pārsūdzībai attiecībā uz minēto lēmumu nav atliekošas iedarbības.

80

Turklāt, kā ģenerāladvokāte ir norādījusi savu secinājumu 64. punktā, tiesiskā Savienībā, kurā ir garantēta efektīva tiesību aizsardzība tiesā, administratīvs lēmums principā var tikt pakļauts tiesas pārbaudei, un kompetentās iestādes nevar liegt celt pārsūdzību.

81

Tomēr, tā kā sprieduma lietā C‑331/11 īstenošana ir uzskatāma par nepilnīgu, jo līdz faktu pārbaudei Tiesā nav pieņemts nekāds galīgs lēmums Direktīvas 1999/31 14. panta b) punkta izpratnē attiecībā uz konkrētā poligona 2.c nodalījuma slēgšanu, un poligona slēgšanas procedūra vēl nav pabeigta saskaņā ar šīs direktīvas 13. pantu, Tiesa uzskata, ka piespriest Slovākijas Republikai maksāt kavējuma naudu ir piemērots finansiāls līdzeklis, lai nodrošinātu minētā sprieduma pilnīgu izpildi.

82

Īstenojot savu rīcības brīvību šajā jomā, Tiesai kavējuma nauda ir jānosaka tā, lai, pirmkārt, tā būtu piemērota konkrētajiem apstākļiem un, otrkārt, samērīga ar konstatēto pienākumu neizpildi, kā arī attiecīgās dalībvalsts maksātspēju (spriedums, 2015. gada 15. oktobris, Komisija/Grieķija, C‑167/14, nav publicēts, EU:C:2015:684, 52. punkts un tajā minētā judikatūra).

83

Komisijas priekšlikumi par kavējuma naudu Tiesai nav saistoši, un tie ir izmantojami tikai kā pamats noderīgai atsaucei. Tāpat arī pamatnostādnes, tādas kā tās, kas ir ietvertas Komisijas paziņojumos, nav saistošas Tiesai, bet palīdz nodrošināt šīs iestādes veiktās rīcības pārskatāmību, paredzamību un tiesisko noteiktību, kad šī iestāde izsaka priekšlikumus Tiesai. Uz LESD 260. panta 2. punktu balstītā tiesvedībā par dalībvalsts pienākumu neizpildi, kas turpina pastāvēt, lai gan šī pienākumu neizpilde jau ir atzīta ar pirmo spriedumu, kas pasludināts, pamatojoties uz LESD 258. pantu, Tiesai ir jāsaglabā brīvība noteikt uzlikto kavējuma naudu tādā apmērā un veidā, kurus tā uzskata par piemērotiem, lai mudinātu šo dalībvalsti izbeigt no šī pirmā Tiesas sprieduma izrietošo pienākumu neizpildi (spriedums, 2016. gada 22. jūnijs, Komisija/Portugāle, C‑557/14, EU:C:2016:471, 69. punkts).

84

Lai noteiktu kavējuma naudas apmēru, pamatkritēriji, kas jāņem vērā, lai nodrošinātu pēdējās minētās piespiedu iedarbību nolūkā panākt Savienības tiesību vienotu un efektīvu piemērošanu, principā ir pārkāpuma smagums, tā ilgums un attiecīgās dalībvalsts maksātspēja. Piemērojot šos kritērijus, it īpaši ir jāņem vērā, kā pienākumu neizpilde ietekmē privātās un sabiedrības intereses, kā arī tas, cik steidzami attiecīgajai dalībvalstij ir jāizpilda savi pienākumi (spriedums, 2016. gada 22. jūnijs, Komisija/Portugāle, C‑557/14, EU:C:2016:471, 70. punkts).

85

Pirmkārt, attiecībā uz pārkāpuma smagumu ir jākonstatē, ka, neraugoties uz konstatētā pārkāpuma vietēja mēroga raksturu, tam, ka Slovākijas Republika nav ievērojusi no Direktīvas 1999/31 13. un 14. panta izrietošos pienākumus, var būt ietekme uz vidi un cilvēku veselību.

86

Tomēr ir jānorāda, pirmkārt, ka līdzās tam, ka šī prasība par valsts pienākumu neizpildi attiecas tikai uz vienu atkritumu poligonu, 2016. gada 15. augustā saskaņā ar Direktīvas 1999/31 14. panta b) punktu ir nolemts un 2016. gada 9. novembrī – apstiprināts, ka tā 2.a un 2.b nodalījums tiek galīgi slēgti.

87

Turpinot, lai gan galīgās slēgšanas procedūra vēl nav pabeigta saskaņā ar šīs direktīvas 13. panta prasībām, jo šāda procedūra šajā gadījumā prasa veikt ievērojamus darbus un pasākumus, ir jāņem vērā, ka, sākot no 2014. gada 7. janvāra, poligona darbība ir izbeigta.

88

Visbeidzot, šajā lietā notikušās pirmstiesas procedūras laikā Slovākijas Republika ir sadarbojusies ar Komisiju.

89

Otrkārt, kas attiecas uz pārkāpuma ilgumu, tas ir jāvērtē, ņemot vērā brīdi, kad Tiesa vērtē faktus.

90

Šajā lietā pārkāpuma ilgums, proti, gandrīz pieci gadi, sākot no sprieduma lietā C‑331/11 pasludināšanas datuma, ir ievērojams.

91

Treškārt, Slovākijas Republika nav iesniegusi Tiesai nekādu informāciju par savu maksātspēju.

92

Ņemot vērā visus šīs lietas apstākļus, Tiesa uzskata, ka kavējuma naudas 5000 EUR dienā piemērošana ir atbilstoša, lai panāktu sprieduma lietā C‑331/11 izpildi.

93

Tādējādi Slovākijas Republikai ir jāpiespriež samaksāt Komisijai kavējuma naudu 5000 EUR apmērā par katru kavējuma dienu to pasākumu īstenošanā, kas ir vajadzīgi, lai izpildītu spriedumu lietā C‑331/11, sākot no šī sprieduma pasludināšanas dienas līdz minētā sprieduma izpildei.

94

Komisija lūdz Tiesu piespriest Slovākijas Republikai samaksāt naudas sodu 743,60 EUR par dienu, kas izriet no vienotās pamatsummas, kura ir noteikta 220 EUR apmērā, reizinājuma ar pārkāpuma smaguma koeficientu 2 un reizinātāju “n”, kura vērtība ir 1,69, sākot no sprieduma lietā C‑331/11 pasludināšanas dienas līdz dienai, kad tiks pasludināts spriedums izskatāmajā lietā, vai līdz dienai, kad Slovākijas Republika būs veikusi visus vajadzīgos pasākumus, lai izpildītu spriedumu lietā C‑331/11, ja šī izpilde notiek pirms šī sprieduma pasludināšanas datuma, tomēr ar nosacījumu, ka kopējā naudas soda summa ir vismaz 939000 EUR.

95

Slovākijas Republika Tiesas vērtējumam ir iesniegusi informācijas par dažādām Komisijas šajā lietā ierosinātajām finansiālajām sankcijām, tas ir, naudas sodu un kavējuma naudu, kopumu, un šie apstākļi būtībā ir atspoguļoti šī sprieduma 71.–73. punktā.

96

Tiesa, īstenojot savu rīcības brīvību, kas tai ir piešķirta attiecīgajā jomā, var kumulatīvi noteikt kavējuma naudu un naudas sodu (spriedums, 2018. gada 22. februāris, Komisija/Grieķija, C‑328/16, EU:C:2018:98, 116. punkts un tajā minētā judikatūra).

97

Naudas soda samaksas piespriešana būtībā pamatojas uz tādu seku izvērtējumu, kuras attiecīgās dalībvalsts pienākumu neizpildes gadījumā tiek nodarītas privātajām un sabiedrības interesēm, tostarp, ja pienākumu neizpilde kopš sprieduma, kurā tā ir sākotnēji konstatēta, pasludināšanas ir turpinājusies ilgu laiku pēc tam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 13. maijs, Komisija/Spānija, C‑184/11, EU:C:2014:316, 59. punkts).

98

Naudas soda samaksas piespriešanai un šī soda apmēra noteikšanai katrā lietā ir jābūt atkarīgai no visiem atbilstošajiem apstākļiem gan saistībā ar konstatētās pienākumu neizpildes raksturojumu, gan tās dalībvalsts, uz kuru attiecas saskaņā ar LESD 260. pantu uzsāktā procedūra, pašas nostāju. Šajā ziņā ar šo normu Tiesai, lemjot par šāda soda uzlikšanu un vajadzības gadījumā – nosakot tā apmēru, ir piešķirta plaša rīcības brīvība (spriedums, 2014. gada 2. decembris, Komisija/Itālija, C‑196/13, EU:C:2014:2407, 114. punkts).

99

Izskatāmajā lietā šajā spriedumā konstatētās pienākumu neizpildes pamatā esošie apstākļi, tas ir, pirmkārt, tas, ka noteiktajā termiņā nav pieņemts nekāds galīgs lēmums Direktīvas 1999/31 14. panta b) punkta izpratnē par attiecīgā atkritumu poligona slēgšanu un, otrkārt, tas, ka nav veikta šī poligona galīgā slēgšana atbilstoši šīs direktīvas 13. pantam, ņemot vērā, ka šie apstākļi rada apdraudējumu videi un cilvēku veselībai, un ievērojot nepieciešamību efektīvi novērst Savienības tiesību analoģisku pārkāpumu atkārtošanos nākotnē, pamato tāda preventīva pasākuma kā naudas soda samaksas piespriešana noteikšanu.

100

Šādos apstākļos Tiesai, īstenojot savu rīcības brīvību, šī naudas soda apmērs ir jānosaka tā, lai tas būtu, pirmkārt, piemērots apstākļiem un, otrkārt, samērīgs ar izdarīto pārkāpumu (spriedums, 2015. gada 15. oktobris, Komisija/Grieķija, C‑167/14, nav publicēts, EU:C:2015:684, 75. punkts).

101

Šajā ziņā atbilstošiem faktoriem ir pieskaitāmi tostarp tādi apstākļi kā konstatētā pārkāpuma smagums un laikposms, kurā tas ir pastāvējis kopš sprieduma, ar kuru tas ir konstatēts, pasludināšanas (spriedums, 2014. gada 2. decembris, Komisija/Grieķija, C‑378/13, EU:C:2014:2405, 76. punkts).

102

Vērā ņemamie lietas apstākļi izriet it īpaši no šī sprieduma 85.–91. punktā ietvertajiem apsvērumiem attiecībā uz pārkāpuma smagumu un ilgumu, kā arī attiecīgās dalībvalsts maksātspēju.

103

Šajā ziņā, pirmkārt, ir jāatgādina, ka, neraugoties uz Slovākijas iestāžu sekmīgi īstenotajiem centieniem, lai nodrošinātu sprieduma lietā C‑331/11 izpildi, un ņemot vērā arī faktu, ka no 2014. gada 7. janvāra attiecīgā atkritumu poligona darbība ir izbeigta, galīgais lēmums par poligona 2.a un 2.b nodalījuma slēgšanu un rekultivēšanu, kā arī to izmantošanas pārtraukšanu ir pieņemts tikai 2016. gada 15. augustā un apstiprināts 2016. gada 9. novembrī, tas ir, vairāk nekā trīs gadus pēc minētā sprieduma pasludināšanas, turklāt minētā poligona slēgšanas procedūra nav pabeigta līdz faktisko apstākļu pārbaudei Tiesā. Kas attiecas uz 2.c nodalījumu, līdz šai pārbaudei nav pieņemts nekāds galīgs lēmums par tā slēgšanu un slēgšanas procedūra pat nav sākta. Tātad ir jākonstatē, ka attiecīgais pārkāpums ir turpinājies ievērojamu laikposmu.

104

Otrkārt, kas attiecas uz pārkāpuma smagumu, neatkarīgi no pārkāpuma vietējā mēroga un Slovākijas Republikas sadarbības ar Komisiju ar šo tiesvedību saistītās pirmstiesas procedūras laikā, ir jāņem vērā sekas, ko šīs dalībvalsts pieļautā Direktīvas 1999/31 13. un 14. pantā paredzēto pienākumu neievērošana var radīt attiecībā uz vidi un cilvēku veselību.

105

Ņemot vērā visus šos apstākļus, Tiesa uzskata, ka šajā lietā, veicot šo lietas apstākļu atbilstošu novērtējumu, Slovākijas Republikas maksājamais naudas sods ir jānosaka 1000000 EUR apmērā.

106

Līdz ar to Slovākijas Republikai ir jāpiespriež samaksāt Komisijai naudas sodu 1000000 EUR apmērā.

107

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 138. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Slovākijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tai šis spriedums nav labvēlīgs, jāpiespriež Slovākijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež: