Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (astotā palāta) 2014. gada 9. decembra spriedumu lietā T-92/10 Ferriera Valsabbia un Valsabbia Investimenti/Komisija 2015. gada 20. februārī iesniedza Ferriera Valsabbia SpA, Valsabbia Investimenti SpA

(Lieta C-86/15 P)

(2015/C 146/28)

Tiesvedības valoda – itāļu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzējas: Ferriera Valsabbia SpA, Valsabbia Investimenti SpA (pārstāvji – D. M. Fosselard, avocat, D. Slater, Solicitor, A. Duron, avocate)

Otra lietas dalībniece: Eiropas Komisija

Apelācijas sūdzības iesniedzēju prasījumi:

Pamati un galvenie argumenti

Apelācijas sūdzības pamatošanai apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirza šādus pamatus.

Ar pirmo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi Regulas Nr. 773/2004 (1) 10. pantu. Konkrēti, Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka Komisija bija tiesīga atkārtoti pieņemt pirmajā instancē apstrīdēto lēmumu (turpmāk tekstā – “lēmums”), nenosūtot jaunu paziņojumu par iebildumiem.

Ar otro pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas uzskata, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi Regulas Nr. 773/2004 14. pantu. Pārkāpumu veido tas, Vispārējā tiesa nosprieda, ka Komisija varēja atkārtoti pieņemt lēmumu, pamatojoties uz Regulas Nr. 1/2003 (2) tiesību normām, dalībvalstu pārstāvjiem neesot iespējai tieši uzklausīt uzņēmumus.

Ar trešo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi koleģialitātes principu. Vispārējā tiesa nosprieda, ka Komisija bija tiesīga pieņemt lēmumu, izmantojot procedūru, saskaņā ar kuru kolēģija visu lēmuma tekstu nepieņēma vienā brīdī, bet gan divas lēmuma daļas divos dažādos laikos, pieņemot, ka šīs divas daļas var veidot lēmumu kopumā.

Ar ceturto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas pārmet, ka ir pārkāpts Pamattiesību hartas 47. pants, to interpretējot Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. panta gaismā. Šādu pārkāpumu veido tas, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi apelācijas sūdzības iesniedzēju tiesības uz viņu lietas savlaicīgu izskatīšanu. Konkrēti, no rakstveida procesa beigām līdz brīdim, kad Vispārējā tiesa uzsaka mutvārdu procesu, pagāja aptuveni trīs gadi. Ar šādu kavēšanos ir pārkāptas Hartas 47. pantā paredzētās tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un tiesības uz lietas izskatīšanu sapratīgā termiņā. Šajā lietā 47. panta pārkāpums ir īpaši smags, ņemot vērā to, ka apelācijas sūdzības iesniedzējām bija jāgaida vairāk nekā 14 gadi, lai tiesa (Vispārējā tiesa) lietu izskatītu pēc būtības, jo pirmais Komisijas lēmums tika atcelts procesuālu iemeslu dēļ pēc vairāk nekā septiņus gadus ilguša procesa.

Ar piekto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas pārmet, ka ir pārkāpts EOTKL 65. pants. Konkrētāk, apelācijas sūdzības iesniedzējas uzskata, ka Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā īpašo EOTKL kontekstu un saistībā ar šo līgumu uzņēmumiem uzliktos publiskuma un nediskriminācijas pienākumus, un tādējādi ir kļūdaini piemērota Tiesas judikatūra aizliegtu vienošanos jomā. Apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka sekas tam, ka laika gaitā atkārtoti tika publicēti cenu saraksti, kas neatbilda aizliegtas vienošanās ietvaros ierosinātajām cenām, bija tādas, ka tika apturēta aizliegtā vienošanās, kuras mērķis atbilstoši Vispārējās tiesas uzskatam bija minimālo cenu noteikšana. Vispārējā tiesa tomēr uzskatīja, ka bija nepieciešama papildu publiska norobežošanās.

Ar sesto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi Pamattiesību hartas 47. pantu, to interpretējot Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. panta gaismā, nospriedzama, ka administratīvā procesa (t.i., Eiropas Komisijā) ilgums nav bijis pārmērīgs iepriekš minēto tiesību normu izpratnē. Šajā gadījumā administratīvais process kopumā ilga gandrīz 54 mēnešus, saskaitot kopā sākotnējo procesu un vēlāko atkārtotas pieņemšanas procesu. Turklāt divi gadi, kas Komisijai bija nepieciešami lēmuma pieņemšanai no jauna, šķiet pārmērīgi. Vispārējais tiesas izvirzītais atkārtotas pieņemšanas procesa ilguma pamatojums ir nepilnīgs un pretrunīgs, turklāt ar to acīmredzami tiek pārkāpta agrākā Vispārējās tiesas judikatūra.

Ar septīto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas pārmet to, ka ir pārkāpts regulas Nr. 1/2203 23. pants un vienlīdzīgas attieksmes princips. Konkrēti, Komisija šajā lietā bija uzņēmumus iedalījusi grupās, lai noteiktu katram uzņēmumam piemērojamo naudas soda pamatsummu, atbilstoši lēmumā apgalvotajam – ņemot vērā attiecību starp katras grupas vidējo tirgus daļu un katrā grupā ietilpstošajiem atsevišķajiem uzņēmumiem uzlikto naudas soda pamatsummu. Lai gan Vispārējā tiesa vēlāk atzina, ka Komisija bija pārāk zemu novērtējusi vienas no šīm grupām vidējo tirgus daļu, kā rezultātā proporcionālā attiecība, kuru Komisijai bija nodoms saglabāt, netika saglabāta, Vispārējā tiesa neuzskatīja par savu pienākumu šo attiecību atjaunot.

(1)  Komisijas 2004. gada 7. aprīļa Regula (EK) Nr. 773/2004 par lietas izskatīšanu saskaņā ar EK Līguma 81. un 82. pantu, ko vada Komisija (OV L 123, 18. lpp.).

(2)  Padomes 2002. gada 16. decembra Regula (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā (OV L, 1. lpp.).