1

Ar savu apelācijas sūdzību Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (EUIPO) lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2014. gada 21. oktobra spriedumu Szajner/ITSB – Forge de Laguiole (“LAGUIOLE”) (T‑453/11, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2014:901), ar kuru tā ir daļēji atcēlusi EUIPO Apelāciju pirmās padomes 2011. gada 1. jūnija lēmumu (lieta R 181/2007‑1) attiecībā uz spēkā neesamības atzīšanas procesu starp Forge de Laguiole SARL un Gilbert Szajner (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

2

Padomes 1993. gada 20. decembra Regula (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi (OV 1994, L 11, 1. lpp.) ir kodificēta ar Padomes 2009. gada 26. februāra Regulu (EK) Nr. 207/2009 par [Eiropas Savienības] preču zīmi (OV 2009, L 78, 1. lpp.). Regulas Nr. 40/94 8., 52. un 63. panta tiesību normas bez būtiskām izmaiņām ir kļuvušas attiecīgi par Regulas Nr. 207/2009 8., 53. un 65. panta tiesību normām.

3

Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punktā ir noteikts:

“Ja nereģistrētas preču zīmes vai citas plašākā nekā tikai vietējas nozīmes tirdzniecībā izmantotas zīmes īpašnieks iebilst, tad preču zīmi, par kuru iesniegts pieteikums, nereģistrē, ja atbilstoši [Savienības] tiesību aktiem vai tās dalībvalsts tiesību aktiem, kuri attiecas uz šo zīmi:

4

Regulas Nr. 207/2009 53. panta 1. punktā ir paredzēts:

“[Eiropas Savienības] preču zīmi paziņo par spēkā neesošu, ja Birojā iesniegts attiecīgs iesniegums vai pamatojoties uz pretprasību lietas izskatīšanas procesā attiecībā uz pārkāpumu:

[..]

5

Regulas Nr. 207/2009 65. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts:

“1.   Pret Apelācijas padomes lēmumiem attiecībā uz apelācijām var celt prasības Tiesā.

2.   Prasību var celt, pamatojoties uz nekompetenci, būtiska procesuāla pārkāpuma, [LESD] vai šīs regulas pārkāpumu vai kāda tiesību akta pārkāpumu saistībā ar to piemērošanu, vai pilnvaru pārsniegšanu.”

6

Komisijas 1995. gada 13. decembra Regulas (EK) Nr. 2868/95, ar ko īsteno Regulu Nr. 40/94 (OV 1995, L 303, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “īstenošanas regula”), 37. noteikuma b) punkta iii) apakšpunktā ir paredzēts:

“Pieteikums Birojam par [Eiropas Savienības preču zīmes] atcelšanu vai spēkā neesamības pasludināšanu [..] ietver:

[..]

7

Code de la propriété intellectuelle français ([Francijas intelektuālā īpašuma kodekss,] turpmāk tekstā – “CPI”) L. 711‑4. pants ir formulēts šādi:

“Par preču zīmi nevar atzīt apzīmējumu, kas rada kaitējumu agrākām tiesībām, tostarp:

[..]

[..].”

8

CPI L. 714‑3. pantā ir noteikts:

“Ar tiesas nolēmumu par spēkā neesošu tiek atzīta preču zīmes reģistrācija, kas neatbilst L. 711‑1. līdz L. 711‑4. pantam.

[..]

Vienīgi agrāku tiesību īpašnieks var celt prasību par spēkā neesamības atzīšanu, pamatojoties uz L. 711‑4. pantu. Tomēr tā prasība nav pieņemama, ja preču zīmes reģistrācijas pieteikums ir ticis iesniegts labticīgi un ja tās izmantošanai ir piekrists piecu gadu laikā.

Nolēmumam par spēkā neesamības atzīšanu ir absolūts spēks.”

9

Vispārējā tiesa tiesvedības priekšvēsturi izklāstījusi šādi:

[..]

[..]”

10

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2011. gada 8. augustā, G. Szajner cēla prasību atcelt apstrīdēto lēmumu, izvirzot tikai vienu pamatu par Regulas Nr. 207/2009 53. panta 1. punkta c) apakšpunkta, skatot to kopsakarā ar minētās regulas 8. panta 4. punktu, pārkāpumu.

11

Vispārējā tiesa apmierināja šo vienīgo pamatu un atcēla apstrīdēto lēmumu, ciktāl EUIPO Apelācijas padome bija konstatējusi sajaukšanas iespējas pastāvēšanu starp sabiedrības nosaukumu “Forge de Laguiole” un preču zīmi “LAGUIOLE” saistībā ar tām precēm, kas nav tās, kuras atbilst darbībām, kuras tika veiktas zem minētā sabiedrības nosaukuma apstrīdētās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma datumā. Pārējā daļā tā prasību noraidīja.

12

Konkrēti, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 23.–25. punktā uzskatīja, ka tas, ka G. Szajner atsaucās uz Cour de cassation [Kasācijas tiesa] (Francija) 2012. gada 10. jūlija spriedumu (Nr. 08‑12.010, turpmāk tekstā – “2012. gada 10. jūlija spriedums”) kā uz pierādījumiem pirmo reizi mutvārdu procesā, ir pieņemams, jo EUIPO veikto CPI L. 711‑4. panta piemērošanu Vispārējā tiesa var pārbaudīt no valsts tiesas sprieduma skatpunkta, kurš pieņemts pēc šī biroja lēmuma pieņemšanas un uz kuru norāda procesa dalībnieks.

13

Šajā sakarā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 43.–50. punktā uzskatīja, ka sabiedrības nosaukums ir aizsargāts vienīgi saistībā ar “sabiedrības faktiski veiktajām darbībām, nevis tām, kuras norādītas tās statūtos”, kā to Cour de cassation esot nospriedusi savā 2012. gada 10. jūlija spriedumā. Vispārējā tiesa uzskata, ka šis spriedums ir piemērojams strīdu par CPI L. 711‑4. panta piemērošanu kontekstā, pat ja šis spriedums ir pasludināts atšķirīgā kontekstā. Vispārējā tiesa norāda, ka nav būtiski, ka šis spriedums ir pasludināts pēc apstrīdētā lēmuma datuma, jo ar to tiek vienīgi “izskaidrots strīdīgs juridisks” jautājums un katrā ziņā judikatūras izmaiņas ir ar atpakaļejošu spēku piemērojamas pastāvošām situācijām.

14

Pārsūdzētā sprieduma 51. punktā tā secināja, ka sabiedrības nosaukuma “Forge de Laguiole” aizsardzība attiecas vienīgi uz darbībām, kas faktiski veiktas zem šī nosaukuma apstrīdētās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma datumā, proti, 2001. gada 20. novembrī.

15

Minētā sprieduma 78. punktā Vispārējā tiesa norādīja, ka saskaņā ar Francijas tiesu judikatūru sajaukšanas iespējas vērtējums ir atkarīgs no vairākiem faktoriem, tostarp attiecīgo apzīmējumu līdzības (vizuālās, fonētiskās un konceptuālās) pakāpes, ar šiem apzīmējumiem aptverto ekonomikas nozaru līdzības pakāpes un agrākā apzīmējuma vairāk vai mazāk augstas atšķirtspējas.

16

Ņemot vērā konfliktējošo apzīmējumu līdzības pakāpi, no vienas puses, un lietas dalībnieku preču un nozaru līdzības pakāpi, no otras puses, pārsūdzētā sprieduma 166. punktā Vispārējā tiesa apstiprināja sajaukšanas iespēju saistībā ar 8. klasē ietilpstošajiem “rokas darbarīkiem un ar roku darbināmām ierīcēm; karotēm; zāģiem, skuvekļiem, skuvekļu žiletēm; skūšanās piederumiem, nagu vīlītēm un standziņām, nagu knaiblītēm; manikīra komplektiem”, 16. klasē ietilpstošajiem “vēstuļu nažiem”, 21. klasē ietilpstošajiem “korķu viļķiem; pudeļu attaisāmiem” un “bārdas skūšanas otām, tualetes piederumiem”, un 34. klasē ietilpstošajiem “cigāru nažiem; pīpju tīrāmajiem”. Tā atcēla EUIPO Apelācijas padomes lēmumu, ciktāl šī padome bija konstatējusi šādas iespējas pastāvēšanu saistībā ar citām precēm.

17

EUIPO lūdz atcelt pārsūdzēto spriedumu un piespriest G. Szajner atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

18

Forge de Laguiole SARL (turpmāk tekstā – “Forge de Laguiole”) lūdz Tiesu pilnībā apmierināt EUIPO apelācijas sūdzības prasījumus.

19

G. Szajner prasījumi ir šādi:

20

Lai pamatotu savu apelācijas sūdzību, EUIPO izvirza divus pamatus attiecībā uz, pirmkārt, Regulas Nr. 207/2009 65. panta 2. punkta pārkāpumu un, otrkārt, minētās regulas 8. panta 4. punkta, lasot to kopsakarā ar CPI L. 711‑4. pantu, pārkāpumu.

21

G. Szajner prioritāri uzskata, ka EUIPO apelācijas sūdzība un Forge de Laguiole prasījumi ir nepieņemami. Pakārtoti viņš apgalvo, ka šīs apelācijas sūdzības pamati ir jānoraida kā nepamatoti.

22

G. Szajner apgalvo, ka apelācijas sūdzība ir nepieņemama, jo EUIPO nav locus standi. Konkrēti, ar tiesas un apelācijas sūdzības iesniedzēja šajā apelācijas tiesvedībā dubulto statusu acīmredzami tiekot pārkāpti tiesu iestāžu neatkarības, objektivitātes un neitralitātes princips, tiesiskās paļāvības princips un līdz ar to tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu. Katrā ziņā šī apelācijas sūdzība neesot pieņemama, jo, pirmkārt, pārsūdzētais spriedums tieši neietekmējot EUIPO intereses un, otrkārt, ar tā izvirzītajiem pamatiem attiecībā uz 2012. gada 10. jūlija spriedumu tiekot grozīts strīda priekšmets.

23

Šajā sakarā ir jāatgādina, ka, pirmkārt, saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 172. pantu prasība, kas celta Vispārējā tiesā par kādas EUIPO apelācijas padomes lēmumu, tiek celta pret EUIPO atbildētāja statusā. Turklāt saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. panta otro daļu apelācijas sūdzību var iesniegt personas, kuru prasījumi vai iebildumi nav apmierināti vai ir apmierināti daļēji, un personas, kas iestājušās lietā un kas nav dalībvalstis un Savienības iestādes, var iesniegt apelācijas sūdzības tikai tad, ja Vispārējās tiesas lēmumi tās ietekmē tieši.

24

Tā kā EUIPO šajā lietā ir atbildētāja, nevis personas, kas iestājusies lietā pirmajā instancē, statuss un tā prasījumi ir apmierināti daļēji, tā locus standi un tā interese celt prasību šīs apelācijas sūdzības ietvaros nav apstrīdama, līdz ar to šim birojam nekādi nav jāpierāda, ka Vispārējās tiesas lēmums to skar tieši.

25

No iepriekš izklāstītā arī izriet, ka, pretēji G. Szajner apgalvotajam, nevar tikt uzskatīts, ka EUIPO kaut kādā veidā būtu “dubultā tiesas un prasītāja statusā”.

26

Otrkārt, ir jāatgādina, kā tas izriet no šī sprieduma 9. punkta, ka Francijas tiesību interpretācija jau notika strīdā starp pusēm procedūrā, kas notika EUIPO Apelācijas padomē. Līdz ar to EUIPO argumentācija saistībā ar 2012. gada 10. jūlija spriedumu nevar būt strīda priekšmeta starp pusēm EUIPO notikušajā procedūrā paplašināšana.

27

Līdz ar to G. Szajner norādītā iebilde par nepieņemamību saistībā ar EUIPO apelācijas sūdzību ir jānoraida.

28

G. Szajner apstrīd Forge de Laguiole prasījumu pieņemamību, jo ar tiem, pretēji Tiesas Reglamenta 174. pantā paredzētajam, netiekot vienkārši lūgts pilnībā vai daļēji apmierināt vai noraidīt EUIPO apelācijas sūdzību, bet tiekot lūgts atcelt pārsūdzēto spriedumu, līdz ar ko šie prasījumi faktiski esot pretapelācija, kas saskaņā ar minētā reglamenta 176. pantu esot bijusi jāiesniedz ar atsevišķu dokumentu.

29

Tomēr no Forge de Laguiole atbildes raksta skaidri izriet, ka tā ir iesniegta, atbalstot EUIPO izklāstītos pamatus, un ka līdz ar to šī sabiedrība ir lūgusi apmierināt apelācijas sūdzību.

30

No tā izriet, ka G. Szajner iebilde par nepieņemamību saistībā ar Forge de Laguiole prasījumiem arī ir jānoraida.

31

Ar savu pirmo pamatu EUIPO, kuru atbalsta Forge de Laguiole, pārmet Vispārējai tiesai, ka tā, izvērtējot 2012. gada 10. jūlija spriedumu, neraugoties uz to, ka tas tika pasludināts pēc minētās apelācijas padomes lēmuma, nav ievērojusi EUIPO Apelācijas padomes lēmumu tiesiskuma pārbaudes apjomu.

32

Šajā sakarā EUIPO norāda, ka apstrīdētā lēmuma datumā Francijas tiesu judikatūra bija noteikta ar Cour de cassation1996. gada 21. maija spriedumu (Nr. 94‑16531, turpmāk tekstā – “1996. gada 21. maija spriedums”), kurā šī tiesa prasības aizliegt izmantot jaunāku preču zīmi kontekstā esot ņēmusi vērā pieteikuma iesniedzējas uzņēmējdarbības mērķi, neņemot vērā tās faktiski īstenoto darbību. Lai gan pārsūdzētā sprieduma 46. punktā Vispārējā tiesa no nolēmumiem, kas pieņemti pēc 1996. gada 21. maija sprieduma pasludināšanas un kurus pieņēmušas zemāka līmeņa Francijas tiesas, ir izsecinājusi norādi uz to, ka judikatūra ir izmainījusies pretējā virzienā, salīdzinot ar EUIPO izmantoto, Vispārējā tiesa neesot identificējusi šos nolēmumus un līdz ar to neesot izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu.

33

Tā kā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 50. punktā ir konstatējusi, ka 2012. gada 10. jūlija spriedums “pats par sevi ir jauns fakts”, apstrīdētā lēmuma tiesiskums neesot bijis jāizvērtē no šī minētā sprieduma skatpunkta, kuru minētā apelācijas padome nevarēja ņemt vērā.

34

G. Szajner apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 21.–25. punktā pamatoti ir nospriedusi, ka 2012. gada 10. jūlija spriedums ir jāņem vērā kā pierādījuma elements, jo vairāk tāpēc, ka par to ir notikušas sacīkstes principam atbilstošas debates Vispārējā tiesā.

35

Vispirms saistībā ar lomu sadali starp pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu iesniedzēju, kompetentajām EUIPO instancēm un Vispārējo tiesu ir jāatgādina, pirmkārt, ka īstenošanas regulas 37. noteikumā ir paredzēts, ka pieteikuma iesniedzējam ir jāsniedz pierādījumi, kas apliecina, ka viņš saskaņā ar piemērojamajām valsts tiesību normām var pamatoties uz agrākām tiesībām, kuras ir aizsargātas saskaņā ar valsts tiesisko regulējumu. Šī norma pieteikuma iesniedzējam uzliek pienākumu iesniegt EUIPO ne vien pierādījumus, kas apliecina, ka viņš atbilst izvirzītajiem nosacījumiem atbilstoši valsts tiesību aktiem, kurus tas lūdz piemērot, lai viņš varētu aizliegt Eiropas Savienības preču zīmes izmantošanu, pamatojoties uz agrākām tiesībām, bet arī pierādījumus, kas pierāda šo tiesību aktu saturu (šajā ziņā skat. spriedumus, 2011. gada 5. jūlijs, Edwin/ITSB, C‑263/09 P, EU:C:2011:452, 49. un 50. punkts, kā arī 2014. gada 27. marts, ITSB/National Lottery Commission, C‑530/12 P, EU:C:2014:186, 34. punkts).

36

Otrkārt, konkrētāk, runājot par EUIPO pienākumiem, Tiesa ir nospriedusi, ka gadījumā, ja pieteikums par Eiropas Savienības preču zīmes atzīšanu par spēkā neesošu ir pamatots ar agrākām tiesībām, ko aizsargā valsts tiesību norma, tās vispirms ir kompetentās EUIPO instances, kurām ir jāvērtē pierādījumu, kurus pieteikuma iesniedzējs iesniedzis, lai pierādītu minētās normas saturu, spēks un piemērojamība (spriedumi, 2011. gada 5. jūlijs, Edwin/ITSB, C‑263/09 P, EU:C:2011:452, 51. punkts, kā arī 2014. gada 27. marts, ITSB/National Lottery Commission, C‑530/12 P, EU:C:2014:186, 35. punkts). Turklāt, tā kā ar EUIPO kompetento instanču lēmumu preču zīmes īpašniekam var tikt atņemtas tam piešķirtās tiesības, šāda lēmuma apjoms noteikti nozīmē, ka instance, kas to pieņem, neveic vienīgi valsts tiesību, kuras norādījis pieteikuma par atzīšanu par spēkā neesošu iesniedzējs, atzīšanu par spēkā esošām (spriedums, 2014. gada 27. marts, ITSB/National Lottery Commission, C‑530/12 P, EU:C:2014:186, 43. punkts).

37

Treškārt, saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 65. panta 1. un 2. punktu Vispārējās tiesas kompetencē ietilpst pilnas pārbaudes veikšana par to EUIPO vērtējumu tiesiskumu, ko tas sniedzis attiecībā uz pierādījumiem, kurus pieteikuma iesniedzējs iesniedzis, lai pierādītu valsts tiesību normu, uz kuru aizsardzību tas atsaucas, saturu (šajā ziņā skat. spriedumus, 2011. gada 5. jūlijs, Edwin/ITSB, C‑263/09 P, EU:C:2011:452, 52. punkts, un 2014. gada 27. marts, ITSB/National Lottery Commission, C‑530/12 P, EU:C:2014:186, 36. punkts).

38

Turklāt, ciktāl konkrētajā procesuālajā kontekstā valsts tiesību piemērošanas sekas var būt tiesību atņemšana Eiropas Savienības preču zīmes īpašniekam, Vispārējai tiesai nekādā ziņā nevar tikt liegtas faktiskas iespējas veikt efektīvu kontroli neatkarīgi no iespējamajiem trūkumiem dokumentos, kas iesniegti kā pierādījumi par piemērojamajām valsts tiesībām. Šajā ziņā tai papildus iesniegtajiem dokumentiem ir jāvar pārbaudīt tiesību normu, uz kurām atsaucas pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu iesniedzējs, piemērošanas nosacījumus un piemērošanas jomu. Līdz ar to pārbaudei tiesā, ko veic Vispārējā tiesa, ir jāatbilst efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principa prasībām (spriedums, 2014. gada 27. marts, ITSB/National Lottery Commission, C‑530/12 P, EU:C:2014:186, 44. punkts).

39

Turpinājumā ir jāuzsver, ka EUIPO un Vispārējās tiesas veiktā kontrole ir jāīsteno saskaņā ar prasību garantēt Regulas Nr. 207/2009 lietderīgo iedarbību, proti, nodrošināt Eiropas Savienības preču zīmes aizsardzību (šajā ziņā skat. spriedumu, 2014. gada 27. marts, ITSB/National Lottery Commission, C‑530/12 P, EU:C:2014:186, 40. punkts).

40

Taču, kā to ģenerāladvokāte norāda savu secinājumu 49. punktā, tas, ka Vispārējā tiesa vienīgi piemērotu valsts tiesības, kādas tās ir interpretētas valsts tiesās datumā, kurā EUIPO Apelācijas padomes lēmums ir pieņemts, varētu izraisīt to, ka tiek atteikts reģistrēt vai tiek pasludināta par spēkā neesošu Eiropas Savienības preču zīme, pat ja piemērojamais valsts tiesību noteikums brīdī, kad Vispārējā tiesa pieņem savu nolēmumu, nesniedz nekādu pamatu šajā sakarā.

41

Šis rezultāts būtu pretrunā ne tikai prasībai garantēt Regulas Nr. 207/2009 lietderīgo iedarbību, kas atgādināta šī sprieduma 39. punktā, bet arī, liedzot Vispārējai tiesai faktisku iespēju efektīvi īstenot pilnīgu tiesiskuma pārbaudi, kas izklāstīta šī sprieduma 37. un 38. punktā, būtu pretrunā efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principam.

42

No minētā izriet, ka Vispārējai tiesai, lai novērtētu aizsardzību, kas ir piešķirta valsts tiesību aktos, valsts tiesību norma ir jāpiemēro tā, kā valsts tiesas to interpretē tās nolēmuma pieņemšanas brīdī. Tādēļ tai ir jāspēj ņemt vērā valsts tiesas nolēmumu, kurš pieņemts pēc EUIPO Apelācijas padomes lēmuma pieņemšanas.

43

Ir taisnība, ka valsts tiesas nolēmuma, kas pieņemts pēc EUIPO Apelācijas padomes lēmuma pieņemšanas, ņemšana vērā var izraisīt to, ka Vispārējā tiesa nonāk pie valsts tiesību noteikuma izvērtējuma, kas atšķiras no šīs apelācijas padomes izvērtējuma. Tomēr, tā kā šīs apelācijas padomes veiktā valsts tiesību izvērtējuma pārbaude tiesā, kuru veic Vispārējā tiesa, ir pilnīga tiesiskuma pārbaude, tad apstāklis, kas atklājies pēc šīs pašas apelācijas padomes lēmuma, ka šis lēmums ir balstīts uz kļūdainu valsts tiesību interpretāciju, kā to ir norādījusi ģenerāladvokāte savu secinājumu 53. punktā, nevar būt šķērslis pieļautās kļūdas labošanai.

44

Šo secinājumu neatspēko judikatūra, saskaņā ar kuru, pirmkārt, Vispārējai tiesai principā, pamatojoties uz informāciju, ar kuru pamatots EUIPO Apelācijas padomes lēmums, ir vienīgi jāatrod lēmums, kurš EUIPO būtu bijis jāpieņem, otrkārt, Vispārējā tiesa var atcelt vai grozīt pārsūdzēto lēmumu tikai tad, ja datumā, kurā tas pieņemts, uz to ir attiecināms kāds no atcelšanas vai grozīšanas pamatiem, kas paredzēti Regulas Nr. 207/2009 65. panta 2. punktā, un, treškārt, tā nevar atcelt vai grozīt šo lēmumu to iemeslu dēļ, kas rodas pēc tā pasludināšanas (šajā ziņā skat. spriedumus, 2011. gada 5. jūlijs, Edwin/ITSB, C‑263/09 P, EU:C:2011:452, 71. un 72. punkts, kā arī 2016. gada 26. oktobris, Westermann Lernspielverlage/EUIPO, C‑482/15 P, EU:C:2016:805, 27. punkts un tajā minētā judikatūra).

45

Lai gan ir taisnība, ka šim principam ir plašs apjoms un saskaņā ar to Vispārējai tiesai tostarp ir liegts atcelt vai grozīt EUIPO Apelācijas padomes lēmumu, ņemot vērā faktus, kas radušies pēc šī lēmuma pieņemšanas, vai piemērojot materiāltiesiskās normas, kas vēl nebija spēkā šī lēmuma pieņemšanas brīdī, taču tas neliedz Vispārējai tiesai tiesvedībās, kas attiecas uz Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punkta piemērošanu, ņemt vērā valsts tiesu veiktās izmaiņas valsts tiesību noteikuma, kuru izvērtē EUIPO Apelācijas padome, interpretācijā. Šis valsts tiesību noteikums ir daļa no apstākļiem, kas jāizvērtē šai apelācijas padomei, un šīs apelācijas padomes veiktā minētā noteikuma piemērošana saskaņā ar šīs regulas 65. panta 2. punktu ir pakļauta pilnīgai tiesiskuma pārbaudei Vispārējā tiesā (šajā ziņā skat. spriedumu, 2014. gada 27. marts, ITSB/National Lottery Commission, C‑530/12 P, EU:C:2014:186, 36.–38. punkts).

46

Tomēr saskaņā ar sacīkstes principu, kas ir daļa no tiesībām uz lietas taisnīgu izskatīšanu tiesā, kuras ir atzītas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā, tas, ka Vispārējā tiesa ņem vērā valsts tiesas nolēmumu, kas pieņemts pēc EUIPO Apelācijas padomes lēmuma pieņemšanas, ir pakļauts nosacījumam, ka, gluži kā šajā lietā, lietas dalībniekiem ir iespēja iesniegt Vispārējā tiesā apsvērumus par attiecīgo valsts nolēmumu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2014. gada 27. marts, ITSB/National Lottery Commission, C‑530/12 P, EU:C:2014:186, 52.–54. punkts).

47

Visbeidzot, saistībā ar apgalvoto pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi ir jākonstatē, ka saistībā ar Francijas tiesību elementiem, kurus Vispārējā tiesa ņēmusi vērā, tā pārsūdzētā sprieduma 44. punktā, izvērtējot 2012. gada 10. jūlija spriedumu, ir vienīgi pamatojusies uz šī sprieduma formulējumu.

48

Lai gan ir taisnība, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 46. punktā ir konstatējusi, ka zemāka līmeņa Francijas tiesu judikatūra, lai gan neviendabīga, ļāva pirms 2012. gada 10. jūlija sprieduma secināt, ka sabiedrības nosaukuma aizsardzība attiecas vienīgi uz attiecīgās sabiedrības faktiski īstenotajām darbībām, tomēr no pārsūdzētā sprieduma 43.–45. punkta izriet, ka savu apstrīdētā lēmuma tiesiskuma izvērtēšanu tā galvenokārt ir balstījusi nevis uz šo iepriekšējo judikatūru, bet gan uz 2012. gada 10. jūlija spriedumu un ka tā šo izvērtējumu ir pietiekami pamatojusi.

49

Tādēļ nevar tikt uzskatīts, ka Vispārējā tiesa nav izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu saviem lēmumiem.

50

No iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka tas, ka Vispārējā tiesa ņēma vērā 2012. gada 10. jūlija spriedumu, nav Regulas Nr. 207/2009 65. panta 2. punkta pārkāpums, līdz ar ko pirmais apelācijas sūdzības pamats ir jānoraida kā nepamatots.

51

Apelācijas sūdzības otrais pamats sastāv no divām daļām.

52

Ar otrā pamata pirmo daļu EUIPO, kuru atbalsta Forge de Laguiole, apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir sagrozījusi 2012. gada 10. jūlija spriedumu.

53

Konkrēti, pārsūdzētā sprieduma 44. punktā norādot, ka 2012. gada 10. jūlija spriedumā Cour de cassation neesot interpretējusi CPI L. 711‑4. pantu, un tomēr nospriežot, ka šī minētā sprieduma izvilkums, saskaņā ar kuru “sabiedrības nosaukums tiek aizsargāts vienīgi saistībā ar sabiedrības faktiski īstenotajām darbībām, nevis ar tās statūtos uzskaitītajām darbībām”, neietver nekādu ierobežojumu ne tā formulējumā, ne tā faktiskajā vai procesuālajā kontekstā, kas ļautu saprast, ka tā piemērošana ir paredzēta vienīgi izskatāmās lietas apstākļiem, un ka tas līdz ar to pēc analoģijas var tikt piemērots CPI L. 711‑4. panta interpretācijai, Vispārējā tiesa esot atzinusi 2012. gada 10. jūlija spriedumam apjomu, kura tam acīmredzami nav. EUIPO uzskata, ka minētā sprieduma izvilkuma mērķis ir vienīgi definēt attiecīgās sabiedrības attiecīgās preču zīmes reģistrācijas krāpniecisko raksturu, nevis tās sabiedrības nosaukuma aizsardzības apjomu saistībā ar vēlāku preču zīmi. CPI L. 711‑4. panta b) punktā esot prasīts veikt sajaukšanas iespējas “prospektīvu izvērtēšanu”, ar kuru varētu notikt abstrahēšanās no attiecīgo konfliktējošo apzīmējumu izmantošanas apstākļiem, ieskaitot agrāku sabiedrības nosaukumu, jo sabiedrības nosaukuma aizsardzības apjoma ierobežošana vienīgi ar konkrēti veiktajām darbībām nav veicama vienīgi potenciālu konfliktu gadījumos.

54

Forge de Laguiole piebilst, ka, tā kā 2012. gada 10. jūlija spriedums ir noraidīšanas spriedums, t.i., spriedums, ar kuru tiek apstiprināts apelācijas tiesvedībā pieņemts nolēmums, tas atbilstoši Francijas tiesībām nevar tikt uzskatīts par principiālu spriedumu.

55

G. Szajner apgalvo, ka EUIPO nostāja, saskaņā ar kuru 2012. gada 10. jūlija spriedums attiecas vienīgi uz krāpnieciskām preču zīmju reģistrācijām, ir pretrunā gan judikatūrai pirms šī sprieduma, gan šī sprieduma interpretācijai no Francijas doktrīnas perspektīvas, kas liecina par vienprātību par šī sprieduma vispārējo apjomu.

56

Vispirms ir jāatgādina, ka saistībā ar apelācijas ietvaros īstenotu pārbaudi par Vispārējās tiesas veiktajiem konstatējumiem attiecībā uz piemērojamajām valsts tiesībām, Tiesai ir pilnvaras izvērtēt, visupirms, vai Vispārējā tiesa, pamatojoties uz tai iesniegtajiem dokumentiem un citiem materiāliem, nav sagrozījusi attiecīgo valsts tiesību normu formulējumu vai uz tām attiecināmo valsts tiesu judikatūru, vai arī ar tām saistītās tiesību doktrīnas publikācijas, pēc tam – vai Vispārējā tiesa, ņemot vērā šos elementus, nav veikusi konstatējumus, kas acīmredzami ir pretrunā to saturam, un, visbeidzot, vai Vispārējā tiesa, veicot visu elementu vērtējumu un nolūkā konstatēt attiecīgo valsts tiesību normu saturu, nav piešķīrusi vienam no šiem elementiem piemērojamību, kas tam nepienākas, ņemot vērā pārējos elementus, ciktāl tas acīmredzami izriet no lietas materiāliem (spriedums, 2011. gada 5. jūlijs, Edwin/ITSB, C‑263/09 P, EU:C:2011:452, 53. punkts).

57

Līdz ar to Tiesai ir jāizvērtē, vai EUIPO argumentācija norāda uz kļūdām, ko Vispārējā tiesa ir pieļāvusi, veicot savus konstatējumus attiecībā uz konkrētajām valsts tiesību normām, kuras, pamatojoties uz šī sprieduma iepriekšējā punktā izklāstīto, ietilpst Tiesas pārbaudes jomā (šajā ziņā skat. spriedumu, 2011. gada 5. jūlijs, Edwin/ITSB, C‑263/09 P, EU:C:2011:452, 54. punkts).

58

Šajā lietā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 44. punktā ir konstatējusi, ka 2012. gada 10. jūlija sprieduma pamatā esošā lieta neattiecas uz prasību, kas celta, pamatojoties uz CPI L. 711‑4. pantu, bet gan uz prasību par preču zīmes spēkā neesamības atzīšanu reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas krāpnieciskā nolūkā dēļ un pieteikumu negodīgas konkurences jomā.

59

Kā Vispārējā tiesa arī ir konstatējusi šajā punktā, nekas 2012. gada 10. jūlija spriedumā nenorāda, ka Cour de cassation būtu paredzējusi ierobežot savu vērtējumu saistībā ar sabiedrības nosaukuma aizsardzības apjomu iedarbību vienīgi ar šī sprieduma izcelsmes specifiskajiem apstākļiem. Tieši pretēji, šos vērtējumus šī tiesa ir formulējusi apelācijas sūdzības pirmā pamata noraidīšanas ietvaros, kurš tostarp ir balstīts uz CPI L. 711‑4. panta b) punkta pārkāpumu. Tādēļ EUIPO arguments, saskaņā ar kuru šie vērtējumi nav atbilstoši šīs tiesību normas izvērtēšanai, nevar tikt akceptēts.

60

Turklāt EUIPO apgalvo, ka Cour de cassation ir ņēmusi vērā sabiedrības nosaukuma īpašnieka faktiski veiktās darbības, lai izvērtētu otro pamatu, kurš tai norādīts negodīgas konkurences jomā, ar kuru tiekot prezumēta faktiskas konkurences pastāvēšana starp attiecīgajiem uzņēmumiem.

61

Tomēr no 2012. gada 10. jūlija sprieduma formulējuma acīmredzami izriet, pirmkārt, ka vērtējums, saskaņā ar kuru “sabiedrības nosaukums tiek aizsargāts vienīgi saistībā ar sabiedrības faktiski īstenotajām darbībām, nevis ar tās statūtos uzskaitītajām darbībām”, ir veikts, atbildot uz apelācijas sūdzības pirmo pamatu, kas attiecas uz attiecīgās preču zīmes krāpniecisku reģistrāciju lietā, kurā pasludināts minētais spriedums, un, otrkārt, ka Cour de cassation ir norādījusi uz attiecīgās sabiedrības faktiski īstenotajām darbībām gan savā atbildē uz apelācijas sūdzības pirmo pamatu, gan savā atbildē uz apelācijas sūdzības otro pamatu saistībā ar prasību par negodīgu konkurenci.

62

Ņemot vērā šos apsvērumus, nav acīmredzams, ka Vispārējā tiesa būtu sagrozījusi 2012. gada 10. jūlija spriedumu.

63

Šis secinājums nevar tikt atspēkots ar Forge de Laguiole argumentu, saskaņā ar kuru šis spriedums nav “principiāls spriedums”. Ņemot vērā principus, atbilstoši kuriem Tiesa veic pārbaudi apelācijas tiesvedībā attiecībā uz Vispārējās tiesas veiktajām konstatācijām saistībā ar piemērojamajām valsts tiesībām, kā tie atgādināti šī sprieduma 56. un 57. punktā, un līdz ar ko Tiesai nav jānosaka, vai minētais 2012. gada 10. jūlija spriedums ir “principiāls spriedums”, ir pietiekami konstatēt, ka, ņemot vērā šo pašu spriedumu, nav redzams, ka Vispārējā tiesa būtu acīmredzami neievērojusi tā apjomu.

64

No tā izriet, ka otrā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

65

Ar otrā pamata otro daļu EUIPO, kuru atbalsta Forge de Laguiole, apstrīd kritērijus, uz kuriem ir balstījusies Vispārējā tiesa, lai noteiktu šīs sabiedrības darbības jomas. Šajā sakarā EUIPO norāda, ka, lai gan Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 32. punktā ir nospriedusi, ka atbilde uz jautājumu, vai un – attiecīgā gadījumā – kādā mērā Forge de Laguiole sabiedrības nosaukums ļauj tai aizliegt G. Szajner izmantot preču zīmi “LAGUIOLE”, ir atkarīga vienīgi no Francijas tiesībām, Vispārējā tiesa esot definējusi sabiedrības nosaukuma aizsardzības perimetru, pārsūdzētā sprieduma 63. punktā norādot vienīgi uz savu judikatūru, proti, 2007. gada 13. februāra spriedumu Mundipharma/ITSB – Altana Pharma (RESPICUR) (T‑256/04, EU:T:2007:46), kas attiecas uz agrāku preču zīmju izmantošanu, kuru Vispārējā tiesa pēc analoģijas esot piemērojusi, lai interpretētu Regulas Nr. 40/94 8. panta 4. punktu, kas atbilst Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punktam.

66

Līdz ar to Vispārējā tiesa esot noteikusi šīs darbības jomas vienīgi saistībā ar kritēriju par preču raksturu un tādējādi esot pieļāvusi kļūdu Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punkta, lasīta kopsakarā ar CPI L. 711‑4. pantu, piemērošanā. EUIPO apgalvo, ka, nosakot darbības jomas Francijas tiesību nozīmē, esot bijis jāņem vērā arī preču, kuras komercializē agrākā sabiedrības nosaukuma īpašnieks, galamērķis un pielietojums.

67

G. Szajner apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pamatoti izvērtējusi attiecīgo preču līdzību, pamatojoties gan uz to raksturu, gan arī uz to galamērķi un pielietojumu.

68

Vispirms ir jānorāda, kā to ir darījusi ģenerāladvokāte savu secinājumu 78. punktā, ka, izvērtējot Forge de Laguiole īstenotās darbības, Vispārējā tiesa nekādi pēc analoģijas nav piemērojusi savu judikatūru. Tādējādi tā ir citējusi savu judikatūru saistībā ar agrāko preču zīmju izmantošanu vienīgi pārsūdzētā sprieduma 63. punktā, lai izskaidrotu savu vērtējumu, saskaņā ar kuru dakšiņu komercializēšana ļauj pierādīt darbības pastāvēšanu nevis visā “galda klāšanas mākslas” jomā, bet vienīgi “galda piederumu” jomā.

69

Turpinājumā ir jākonstatē, ka Vispārējā tiesa, protams, nav vispirms tieši norādījusi kritērijus, saskaņā ar kuriem ir jānosaka Forge de Laguiole faktiski veiktās darbības, un pārsūdzētā sprieduma 81. punktā Francijas tiesu judikatūru, uz kuru norādījuši lietas dalībnieki, ir citējusi vienīgi sajaukšanas iespējas izvērtēšanas ietvaros.

70

Tomēr no pārsūdzētā sprieduma skaidri izriet, ka, izvērtējot šīs darbības tā 54.–74. punktā, Vispārējā tiesa ir tieši ņēmusi vērā ne tikai attiecīgo preču raksturu, bet arī to galamērķi, pielietojumu, attiecīgo klientūru, kā arī to izplatīšanas veidu.

71

No tā izriet, ka EUIPO un Forge de Laguiole argumentācija ir balstīta uz kļūdainu pārsūdzētā sprieduma izpratni.

72

Līdz ar to otrā pamata otrā daļa arī ir noraidāma kā nepamatota.

73

No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka apelācijas sūdzība nav pamatota un tādēļ ir jānoraida.

74

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz šī reglamenta 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā G. Szajner ir prasījis piespriest EUIPO atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tam spriedums ir nelabvēlīgs, jāpiespriež tam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

75

Saskaņā ar Reglamenta 184. panta 4. punktu Forge de Laguiole, personai, kas iestājusies lietā apelācijas tiesvedībā, ir jāpiespriež segt savus tiesāšanās izdevumus pašai.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež: