1. 

Saskaņā ar Prospektu direktīvu ( 2 ) dalībvalstis var liegt publiski piedāvāt vērtspapīrus to teritorijā bez prospekta iepriekšējas publicēšanas.

2. 

Kā tas ir norādīts preambulā, šai direktīvai būtībā ir divi mērķi: nodrošināt pārveduma vērtspapīru vienotā tirgus efektivitāti un aizsargāt investorus.

3. 

Pārveduma vērtspapīru piedāvājuma jēdziens ir definēts plaši, taču ir virkne izņēmumu gan pašas Prospektu direktīvas piemērošanas jomai, gan arī pienākuma publicēt prospektus apjomam. Inter alia, izņēmumi ir piemērojami gadījumos, kad piedāvājumā iekļauto vērtspapīru kopējā vērtība ir zemāka par noteiktu slieksni.

4. 

Tiesvedība pamatlietā attiecas uz situāciju, kurā, skatoties shematiski (detalizēti fakti ir vēl sarežģītāki), sabiedrība A, kura ir parādā sabiedrībai B, ir sabiedrības C kapitāldaļu turētāja. Šīs akcijas tika konfiscētas pēc sabiedrības B lūguma, un tiesa izdeva rīkojumu par to pārdošanu izsoles kārtībā, ko veic tiesu izpildītājs, lai atmaksātu daļu parāda. Atgūstamā summa tika ierobežota ar rīkojumu līdz konkrētai summai, tai pieskaitot izdevumus saistībā ar tiesāšanos, konfiscēšanu un pārdošanu.

5. 

Šādos apstākļos Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlandes augstākā tiesa, turpmāk tekstā – “Hoge Raad”) vēlas zināt, pirmkārt, vai Prospektu direktīvā ietvertā pārveduma vērtspapīru publiskas piedāvāšanas definīcija ir pietiekami plaša, lai aptvertu piespiedu pārdošanu, tādu kā šajā lietā, un, otrkārt, kā noteikt piedāvājumā iekļauto vērtspapīru kopējo vērtību.

6. 

Turpmāk izklāstīto iemeslu dēļ es uzskatu par lietderīgu izskatīt vispirms otro jautājumu, lai nonāktu pie secinājuma, ka (pilnīgi iespējams) pārdošana pamatlietā ir pilnībā izslēgta no Prospektu direktīvas piemērošanas jomas tās ierobežotās vērtības dēļ, kas nozīmē, ka nav vajadzības atbildēt uz pirmo jautājumu. Tomēr, pat ja tas tā nav, es uzskatu, ka šādas pārdošanas apstākļi ir tādi, ka nevajadzētu uzskatīt, ka ir nepieciešama prospekta publicēšana saskaņā ar šo direktīvu.

7.

Prospektu direktīvas 1. panta nosaukums ir “Mērķis un darbības joma”.

8.

Saskaņā ar 1. panta 1. punktu “šīs direktīvas mērķis ir saskaņot prasības attiecībā uz tā prospekta sastādīšanu, apstiprināšanu un izplatīšanu, kas jāpublicē, publiski piedāvājot vērtspapīrus vai atļaujot to tirdzniecību regulētā tirgū, kurš atrodas vai darbojas dalībvalstī”. Galvenie mērķi ir izklāstīti preambulā, būtībā paredzot nodrošināt ar saskaņošanas palīdzību, pirmkārt, efektīvu vērtspapīru vienoto tirgu, kurā vērtspapīru emitenti un piedāvātāji var brīvi darboties ar “vienotu pasi” (proti, prospekts, kas ir prasīts un regulēts saskaņā ar direktīvu) ( 3 ), un, otrkārt, investoru atbilstošu aizsardzību, it īpaši ar atbilstošās informācijas publicēšanu ( 4 ).

9.

1. panta 2. punktā, kurš attiecas uz piemērošanas jomu, ir uzskaitītas desmit situācijas, kurās Prospektu direktīva nav piemērojama. Visos gadījumos, izņemot vienu, šīs situācijas ir definētas ar atsauci uz iesaistītā vērtspapīra veidu. Izņēmuma gadījumā, proti, 1. panta 2. punkta h) apakšpunktā, situācija ir definēta ar atsauci uz “piedāvājumā iekļauto vērtspapīru kopējo samaksu [vērtību]”, kas tiek aprēķināta par divpadsmit mēnešu periodu. Sākotnēji direktīva nebija piemērojama gadījumos, kad kopējā vērtība bija zemāka par EUR 2 500 000. Šis slieksnis tika palielināts līdz EUR 5 000 000 ar Direktīvu 2010/73/ES ( 5 ), kas stājās spēkā 2010. gada 31. decembrī un kuru dalībvalstis transponēja līdz 2012. gada 1. jūlijam.

10.

2. panta 1. punktā ir definēti vairāki Prospektu direktīvas termini. It īpaši:

11.

Prasības prospektu publicēšanai ir izklāstītas Prospektu direktīvas 3. pantā, kurā ir paredzēts:

“1.   Dalībvalstis nepieļauj savās teritorijās izdarīt publisku vērtspapīru piedāvājumu bez iepriekšējas prospekta publikācijas.

2.   Pienākums publicēt prospektu neattiecas uz šādiem piedāvājuma veidiem:

3.   Dalībvalstis nodrošina, ka pienākums publicēt prospektu attiecas uz jebkuru vērtspapīru pielaidi tirdzniecībai regulētā tirgū, kas atrodas vai darbojas to teritorijās.”

12.

Saskaņā ar Prospektu direktīvas 4. pantu publiski piedāvājumi attiecībā uz pārvedu vērtspapīru 13 papildu kategorijām ir atbrīvoti no pienākuma publicēt prospektus.

13.

Prospektu direktīvas 5. pantā ir paredzēts:

“1.   Neierobežojot 8. panta 2. punktu [ ( 7 )], prospektā ietver visu informāciju, kas atbilstīgi konkrētai emitenta un to vērtspapīru specifikai, kas publiski piedāvāti vai pielaisti tirdzniecībai regulētā tirgū, ir vajadzīga, lai ļautu ieguldītājiem veikt pienācīgu aktīvu un pasīvu, finanšu stāvokļa, peļņas un zaudējumu, emitenta un jebkura galvotāja perspektīvu un ar šādiem vērtspapīriem saistīto tiesību novērtējumu. Šo informāciju sniedz viegli analizējamā un saprotamā veidā.

2.   Prospektā ietver informāciju par emitentu un vērtspapīriem, kas tiks publiski piedāvāti vai pielaisti tirdzniecībai regulētā tirgū. Kopsavilkumā īsi un bez speciālās terminoloģijas, valodā, kādā sākotnēji tika sastādīts prospekts, atspoguļo būtiskos rādītājus un riskus, kas saistīti ar emitentu, jebkuru galvotāju un vērtspapīriem. [..]”

14.

Saskaņā ar Prospektu direktīvas 6. panta 1. punktu “Dalībvalstis nodrošina, ka atbildība par informāciju, kas sniegta prospektā, attiecīgi gulstas vismaz uz emitentu vai tā pārvaldes, vadības vai uzraudzības institūcijām, piedāvātāju, personu, kas lūdz pielaidi tirdzniecībai regulētā tirgū, vai galvotāju [..]”. 6. panta 2. punktā ir prasīts dalībvalstīm “nodrošināt, ka normatīvie un administratīvie akti par civiltiesisko atbildību attiecas uz personām, kas atbildīgas par prospektā sniegto informāciju”.

15.

Saskaņā ar Prospektu direktīvas 9. panta 1. punktu prospekts ir spēkā 12 mēnešus pēc tā publicēšanas, publiski piedāvājot vērtspapīrus, ar nosacījumu, ka tas ir papildināts ar 16. pantā prasīto papildu informāciju ( 8 ).

16.

Prospektu direktīvas 13. panta 1. punktā ir paredzēts: “Prospektu nepublicē, pirms to nav apstiprinājusi izcelsmes dalībvalsts kompetentā iestāde.” Par šo apstiprinājumu ir jāpaziņo emitentam vai piedāvātājam 10 vai 20 dienu laikā no prospekta projekta iesniegšanas vai no visu nepieciešamo dokumentu vai papildu informācijas iesniegšanas, ņemot vērā nesenāko datumu (13. panta 2., 3. un 4. punkts).

17.

Prospektu direktīvas 25. panta 1. punktā ir paredzēts, ka, neskarot dalībvalstu tiesības piemērot kriminālsankcijas un neskarot to civiltiesisko atbilstības režīmu, dalībvalstis atbilstoši saviem valsts tiesību aktiem nodrošina, ka var veikt “attiecīgus administratīvus pasākumus vai piemērot administratīvas sankcijas pret atbildīgām personām, ja nav ievēroti noteikumi, kas pieņemti, īstenojot šo regulu”.

18.

Komisijas Regulā (EK) Nr. 809/2004 ( 9 ) (“Īstenošanas regula”) ir ietvertas detalizētākas normas.

19.

Īstenošanas regulas 22. panta 1. punktā tiek prasīts pamatprospektā ietvert informāciju, kas ir norādīta dažādos pielikumos regulai, atkarībā no emitenta veida un iesaistītajiem vērtspapīriem. Šī informācija ietver pilnīgu pārskatu par emitenta situāciju, inter alia, tā juridisko formu, ieguldījumiem, galvenajām aktivitātēm, galveno tirgu, organizācijas struktūru, finansiālo stāvokli, kapitāla resursiem, peļņas prognozēm un vadību (skat. Īstenošanas regulas I pielikumu).

20.

Prospektu direktīva tika transponēta Nīderlandes tiesībās ar Wet op het financieel toezicht (Likums par finanšu uzraudzību, turpmāk tekstā – “Wft”), kura 5. panta 2. punktā ir aizliegti jebkādi vērtspapīru publiski piedāvājumi Nīderlandē, ja vien prospekts, kuru ir apstiprinājusi dalībvalsts uzraudzības iestāde, ir vispārpieejams.

21.

Saskaņā ar Vrijstellingsregeling Wft (Noteikumi par izņēmumiem no Wft) 53. panta 2. punktu nav pienākuma publicēt prospektu, ja piedāvājumā iekļauto vērtspapīru kopējā vērtība, kas aprēķināta par 12 mēnešu periodu, ir mazāka par EUR 2 500 000. Šis slieksnis, kas tika paredzēts, kad pirmo reizi tika ieviesta Prospektu direktīva, netika palielināts līdz EUR 5 000 000, kamēr nebija stājusies spēkā Direktīva 2010/73.

22.

Van den Dungen Vastgoed BV un Oosterhout II BVBA (turpmāk tekstā – “Van den Dungen un Oosterhout”) noslēdza līgumu ar Almer Beheer BV un Daedalus Holding BV (turpmāk tekstā – “Almer un Daedalus”), saskaņā ar kuru bija jāizveido cita starpā sabiedrība Global Hail Group BV (turpmāk tekstā – “Global Hail”); visas tās kapitāldaļas piederētu Stichting Administratiekantoor Global Hail (turpmāk tekstā – “STAK”), kuras direktori visi būtu pārstāvji līgumslēdzējām pusēm, un Van den Dungen un Oosterhout nodotu Global Hail noteiktas akcijas citās sabiedrībās par samaksu, ko veiktu Almer un Daedalus.

23.

Starp līgumslēdzējām pusēm izcēlās dažādi strīdi un tika uzsāktas tiesvedības. 2009. gada 30. oktobrīVan den Dungen un Oosterhout saņēma rīkojumu no Rechtbank Breda (Bredas rajona tiesa), kurā tika uzdots Almer un Daedalus samaksāt EUR 500 000 avansā par cenu, par kādu akcijas tika nodotas Global Hail. Lai nodrošinātu samaksu, Van den Dungen un Oosterhout īstenoja akciju sertifikātu, kurus STAK bija izsniedzis Almer un Daedalus, piespiedu konfiscēšanu.

24.

2010. gada 27. decembrīRechtbank Breda izdeva rīkojumu pārdot un pārvest šo akciju sertifikātus sešu mēnešu laikā, ko veica tiesu izpildītājs (deurwaarder), kuru izvēlējās Van den Dungen un Oosterhout. Saskaņā ar šo rīkojumu pārdošanai bija jābūt publiskai, publicētai divos valsts laikrakstos; akcijas bija jānodod visaugstākajam solītājam; bija jāpiedāvā visas akcijas, bet jāpārdod bija vienīgi tik daudz akciju, lai savāktu EUR 500 000, pieskaitot izdevumus par tiesāšanos, konfiskāciju un izpildi; pienākums publicēt prospektus nebija piemērojams.

25.

Almer un Daedalus iesniedza Gerechtshof ’s‑Hertogenbosch (Hertogenboshas apelācijas tiesa) apelācijas sūdzību, ar kuru 2011. gada 5. aprīlī tika apstiprināts Rechtbank Breda nolēmums. Tā cita starpā uzskatīja, ka nebija pienākuma publicēt prospektus, jo pārdodamo akciju vērtība, iespējams, nebūtu lielāka par EUR 2 500 000.

26.

Almer un Daedalus iesniedza apelācijas sūdzību Hoge Raad, kura, uzskatot, ka apelācijas sūdzības iznākums ir atkarīgs no Prospektu direktīvas 1. panta 2. punkta h) apakšpunkta un 3. panta 1. punkta interpretācijas, iesniedza šādus prejudiciālos jautājumus:

27.

Rakstveida apsvērumus ir iesniegušas Čehijas, Vācijas, Nīderlandes, Polijas un Portugāles valdības, kā arī Eiropas Komisija. Tiesas sēdē Vācijas un Portugāles valdības, kā arī Komisija izteica mutvārdu apsvērumus. Neviens no lietas dalībniekiem pamata tiesvedībā neiesniedza apsvērumus par izvirzītajiem jautājumiem.

28.

Savos apsvērumos Nīderlandes valdība atbild vienīgi uz otro jautājumu, un Komisija uzskata, ka nav lietderīgi atbildēt uz pirmo jautājumu, ja vispirms tiek sniegta atbilde uz otro jautājumu; abas, šķiet, uzskata, ka pamatlietā piedāvājumā iekļauto vērtspapīru kopējā vērtība ir zemāka par slieksni, kāds nepieciešams, lai piemērotu Prospektu direktīvu.

29.

Turpretim Vācijas, Polijas un Portugāles valdības izsakās vienīgi par pirmo jautājumu, savukārt Čehijas valdība izvērtē, pirmkārt, šo jautājumu, otro jautājumu apskatot vienīgi kopsavilkuma veidā.

30.

Attiecībā uz pirmo jautājumu Čehijas valdība un Komisija uzskata, ka tādu vērtspapīru piespiedu izsole, kādi ir pamatlietā, ietilpst pārvedu vērtspapīru publiskā piedāvājuma jēdzienā Prospekta direktīvas izpratnē, savukārt Vācijas un Polijas valdības ieņem pretēju nostāju; Portugāles valdība uzskata, ka šādas izsoles kontekstā kreditora tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli saprātīgā termiņā nepieļauj noteikt jebkādu pienākumu publicēt prospektu, kas varētu radīt nepieņemamu kavēšanos.

31.

Nav bijusi ne runa par to, ka pamatlietā apskatāmās akcijas ir kaut kas cits, nevis vērtspapīri Prospektu direktīvas izpratnē ( 10 ), ne arī ir radies vismazākais iemesls šaubīties šajā sakarā.

32.

Šaubas ir par to, vai veids, kādā tiek pārdotas šīs akcijas, ir piedāvājums, attiecībā uz kuru ir jāpublicē prospekts atbilstoši minētajai direktīvai.

33.

Tomēr, neskatoties uz to, vai šāda pārdošana ir vai nav šāds piedāvājums, attiecībā uz to nevar piemērot Prospektu direktīvu, ja kopējā vērtība ir zemāka par šīs direktīvas 1. panta 2. punkta h) apakšpunktā noteikto slieksni.

34.

Tāpēc man šķiet lietderīgi vispirms izvērtēt, vai uz pārdošanu attiecas šis skaidrais un konkrētais izņēmums no direktīvas piemērošanas jomas, pirms izvērtēt, vai uz to attiecas jēdziens par vērtspapīru publisku piedāvāšanu, attiecībā uz ko ir nepieciešams publicēt prospektu, kas diemžēl ir tikai plaši un nevis precīzi definēts un uz kuru attiecas vairāki izņēmumi.

35.

Tāpēc es izvērtēšu Hoge Raad uzdotos jautājumus šādā kārtībā, sākot ar otro jautājumu.

36.

Hoge Raad otrais jautājums būtībā attiecas uz veidu, kādā būtu jānosaka “piedāvājumā iekļauto vērtspapīru kopējā vērtība”, novērtējot, ņemot vērā Prospekta direktīvas 1. panta 2. punkta h) apakšpunktu, vai šī direktīva ir piemērojama attiecībā uz konkrēto akciju pārdošanu. Tomēr, pirms izskatīt šo jautājumu, es uzskatu par lietderīgu izvērtēt paša piemērojamā sliekšņa vērtību, īpašu uzmanību pievērošot attiecīgās pārdošanas pamatlietā apstākļiem.

37.

Kad 2010. gada 27. decembrīRechtbank Breda izdeva rīkojumu šajā tiesvedībā, slieksnis tika noteikts EUR 2 500 000 apmērā gan Prospektu direktīvā, gan Nīderlandes tiesību aktos. Četras dienas vēlāk stājās spēkā Direktīva 2010/73, ar kuru slieksnis Prospektu direktīvā tika palielināts līdz EUR 5 000 000, un dalībvalstīm šīs izmaiņas bija jāievieš līdz 2010. gada 1. jūlijam ( 11 ). Tomēr šķiet, ka, kaut arī lielākā daļa grozījumu, kas tika ieviesti ar Direktīvu 2010/73, tika transponēti Nīderlandes tiesībās ( 12 ), šī sliekšņa palielināšana netika ieviesta. Tāpēc pastāv atšķirības starp Prospektu direktīvu un Nīderlandes tiesībām, kas joprojām var pastāvēt brīdī, kad beidzot notiks attiecīgā izsole pamatlietā.

38.

Nīderlandes valdība un Komisija abas minēja šīs atšķirības, bet neviena no viņām neizdarīja no tā nekādus secinājumus. Kaut arī no tās rakstveida apsvērumiem nav īsti skaidrs, Komisijas viedoklis, šķiet, ir tāds, ka dalībvalsts ir tiesīga piemērot valsts tiesībās paredzētās prasības, kas ir līdzīgas Prospektu direktīvā paredzētajām prasībām, gadījumā, kad piedāvājuma vērtība ir zemāka nekā pašreizējais slieksnis EUR 5 000 000, kas ir paredzēts 1. panta 2. punkta h) apakšpunktā, bet tā nevar prasīt publicēt prospektu gadījumā, kad piedāvājuma vērtība ir zemāka par slieksni EUR 100 000, kas ir paredzēts 3. panta 2. punkta e) apakšpunktā.

39.

Ja tas patiešām ir Komisijas viedoklis, tad man liekas, ka tas ir kļūdains. Prospektu direktīva ir saskaņošanas līdzeklis, kura viens no galvenajiem mērķiem ir nodrošināt “vienotu pasi”, kas ļauj emitentiem palielināt kapitālu visās dalībvalstīs. Šis mērķis zaudētu jēgu, ja slieksnis Prospektu direktīvā paredzēto prasību piemērošanai – no kurām pati galvenā prasība, uz kuru ir balstītas visas pārējās prasības, ir pienākums publicēt prospektu – atšķirtos starp dalībvalstīm.

40.

Attiecībā uz Prospektu direktīvas 3. panta 2. punkta e) apakšpunktā paredzēto slieksni EUR 100 000 man ir jāatzīst, ka tā pastāvēšana mani mulsina. Gadījumā, kad “kopējā vērtība [Savienībā] ir mazāka par EUR 100 000 [..], to aprēķinot par 12 mēnešu laika periodu”, nav vajadzības precizēt, ka “pienākums publicēts prospektu nav piemērojams”, jo šādi gadījumi jau ir izslēgti no direktīvas piemērošanas jomas kā tādas ar daudz augstāku slieksni, kas ir paredzēts 1. panta 2. punkta h) apakšpunktā. Turklāt nešķiet normāli, ka direktīvas norma regulē tādas kategorijas darījumus, kas jau tika skaidri izslēgti no tās piemērošanas jomas ar agrāku normu.

41.

Ja likumdevēja nolūks būtu bijis prasīt dalībvalstīm noteikt pienākumu publicēt prospektu gadījumā, kad kopējā vērtība pārsniedz EUR 2 500 000 (vai vēlāk EUR 5 000 000), lai liegtu tām noteikt šādu pienākumu gadījumā, kad vērtība ir zem EUR 100 000, un ļaut tām izvēlēties noteikt vai nenoteikt šādu pienākumu gadījumā, kad runa ir par vērtību starp šīm divām summām, man šķiet, ka šis nolūks tad būtu bijis skaidrāk formulēts. Pašreizējā situācijā es neatrodu nekādu norādi apsvērumos vai normās, no kuras varētu izrietēt šāds nolūks.

42.

Līdz ar to es uzskatu, ka emitents vai piedāvātājs varētu atsaukties uz Prospektu direktīvu ar grozījumiem, ja Nīderlandes iestādes prasītu publicēt prospektu gadījumā, kad piedāvājuma kopējā vērtība 2012. gada 1. jūlijā vai pēc tā ir starp EUR 2 500 000 un EUR 5 000 000, un ka valsts tiesām būtu pienākums nepiemērot jebkādu tādu valsts normu, kurā tiek prasīta šāda publicēšana.

43.

Runājot par metodi kopējās vērtības noteikšanai šajā sakarā, es varu saprast grūtības, kādas var rasties vairākos gadījumos. Ikviena pārdošana izsolē ir neskaidra, un, kaut arī akcijām var būt objektīva (un vismaz aptuveni nosakāma) ekonomiskā vērtība, nav nekādas garantijas, kas tās par šādu cenu tiks pārdotas.

44.

Tomēr šķiet, ka apstākļos pamatlietā šādas grūtības nerodas. Rechtbank Breda rūpīgi precizēja, ka ir jāpārdod vienīgi tik daudz akciju, cik nepieciešams, lai nosegtu EUR 500 000 maksājumu kopā ar tiesāšanās izdevumiem. Tā kā pēdējie minētie principā ir nosakāmi samērā precīzi, kopējā summa, kādu vajadzētu savākt izsolē, būtu jānoskaidro vismaz aptuveni, pirms tiek sākta izsole. Šī summa, manuprāt, ir jāuzskata par “kopējo vērtību” Prospektu direktīvas 1. panta 2. punkta h) apakšpunktā paredzētā sliekšņa piemērošanas nolūkā.

45.

Līdz ar to Prospektu direktīva kopā ar pienākumu publicēt prospektus būtu piemērojama vienīgi gadījumā, ja kopējā vērtība pārsniegtu EUR 5 000 000.

46.

Šķiet gandrīz neiespējami, ka tiesāšanās izdevumi saistībā ar konfiscēšanu un akciju pārdošanu izsolē, kurā ir paredzēts savākt pamatsummu EUR 500 000, sasniegtu gandrīz EUR 4 500 000. Ja tas tā būtu, tad Nīderlandes tiesu administrācijai būtu ļoti nopietna problēma.

47.

Uz šī pamata izsole pamatlietā šķiet skaidri izslēgta no Prospektu direktīvas piemērošanas jomas, kas nozīmē, ka nevar noteikt pienākumu publicēt prospektus. Tādēļ kompetentajai valsts tiesai būtu pilnīgi nelietderīgi izvērtēt – šajā gadījumā tīri hipotētiski – jautājumu par to, vai līdzīgas pārdošanas par lielāku summu gadījumā būtu jāpublicē prospekts.

48.

Tomēr nedrīkst aizmirst, ka Prospektu direktīvas 1. panta 2. punkta h) apakšpunktā paredzētā sliekšņa vērtība ir jāaprēķina par 12 mēnešu periodu. Tā kā summa, uz kuru attiecas Rechtbank Breda apstrīdētais rīkojums, ir tikai avansa maksājums parādam, kāds Almer un Daedalus ir attiecībā pret Van den Dungen un Oosterhout, un tā kā Hoge Raad nav norādījusi šī parāda kopējo vērtību savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, tad paliek iespēja, ka var tikt izdots rīkojums par citām izsolēm, varbūt 12 mēnešu periodā kopējai vērtībai pārsniedzot EUR 5 000 000 slieksni. Šādos apstākļos iepriekšējā punktā uzdotais jautājums – Hoge Raad pirmais jautājums – vairs nebūtu hipotētisks.

49.

Tāpēc es izvērtēšu jautājumu par to, vai tādu akciju piespiedu izsole kā pamatlietā ir jāuzskata par vērtspapīru publisku piedāvāšanu, attiecībā uz kuru Prospektu direktīvas 3. panta 1. punktā tiek noteikts pienākums publicēt prospektu.

50.

Pirmkārt, šķiet acīmredzami, ka publiska izsole, kas publicēta divos valsts laikrakstos, ietilpst “publiska akciju piedāvājuma” definīcijā kā “jebkura veida un ar jebkuriem līdzekļiem izdarīts paziņojums personām”, kā tas ir paredzēts Prospektu direktīvas 2. panta 1. punkta d) apakšpunktā.

51.

Šeit es gribētu uzsvērt, ka šajā normā ietvertā definīcija (“ar kuru sniedz pietiekamu informāciju par piedāvājuma noteikumiem un piedāvājamajiem vērtspapīriem, lai ļautu ieguldītājiem lemt par šo vērtspapīru iegādi vai parakstīšanos uz tiem”) šķiet labākajā gadījumā riņķveida. Ja piedāvājums jau sniegtu šādu “pietiekamu informāciju”, prospekta papildus publicēšana – kuras mērķis ir sniegt šo informāciju ( 13 ) – nebūtu nepieciešama, un ir grūti iedomāties, ka uz piedāvājumu varētu neattiekties pienākums publicēt prospektu, pamatojoties uz to, ka tas neietvēra pietiekamu informāciju, kas ļautu investoram pieņemt lēmumu. Tāpēc es uzskatīšu, ka šī definīcijas daļa nozīmē, ka piedāvājumā ir jābūt identificētiem attiecīgajiem vērtspapīriem un sniegtai šādai informācijai, lai investors ar to varētu iepazīties, ja viņš to vēlas, bet tā nenozīmē, ka tajā ir jāietver visa nepieciešamā informācija, lai tas varētu pieņemt informētu lēmumu.

52.

Skatoties no šī viedokļa, paziņošanai par izsoli divos valsts laikrakstos, kā to [savā rīkojumā] lika Rechtbank Breda, ir jāatbilst arī definīcijas otrajai daļai. Tomēr no burtiskā viedokļa, tā kā reklāmā nav iespējams ietvert visu to informāciju, kas ļautu investoram pieņemt informētu lēmumu, tā patiešām var neietilpst šajā definīcijas daļā un līdz ar to arī definīcijā kopumā.

53.

Tomēr es pieņemšu, pamatojoties uz manu Prospektu direktīvas 2. panta 1. punkta d) apakšpunkta interpretāciju, ka uz attiecīgo pārdošanu attiecas šajā normā ietvertā plašā definīcija. Līdz ar to attiecībā uz to ir jāpiemēro pienākums publicēt prospektu, kas ir paredzēts 3. panta 1. punktā ( 14 ).

54.

Taču gan uz definīciju, gan pienākumu attiecas vairāki izņēmumi (šīs tiesvedības kontekstā nav lietderīgi nošķirt izslēgšanu no direktīvas piemērošanas jomas kopumā un pienākuma publicēt prospektu izslēgšanu, kas ir direktīvas centrālā norma, no kuras ir atkarīgas lielākā daļa pārējo normu, jo strīds attiecas uz minētā pienākuma piemērojamību).

55.

Kā es jau norādīju, izslēgšana no direktīvas piemērošanas jomas, kas ir paredzēta 1. panta 2. punkta h) apakšpunktā, šķiet, ir piemērojama pārdošanai šajā lietā. Pārējās deviņas izslēgšanas, kas paredzētas 1. panta 2. punktā, attiecas uz īpašiem vērtspapīru veidiem, un nav norādes par to, ka pamatlietā pārdodamās akcijas ietilpst kādā no šīm kategorijām.

56.

3. panta 2. punktā ir uzskaitīti izņēmumi no pienākuma publicēt prospektus. 3. panta 2. punkta e) apakšpunkts, kuru es apskatīju iepriekš, šķiet, nekādā gadījumā nav piemērojams pārdošanai šajā lietā, jo tiek paredzēts, ka tās summa pārsniegs EUR 100 000 slieksni. Pārējie četri izņēmumi (piedāvājumi, kas adresēti vienīgi kvalificētiem – proti, būtībā profesionāliem – investoriem, piedāvājumi, kas adresēti mazāk nekā 150 personām attiecībā uz dalībvalsti, un piedāvājumi, kuru vērtība attiecībā uz katru vienību vai katrā pirkumā pārsniedz EUR 100 000) netika izvirzīti kā atbilstoši pamata tiesvedībā.

57.

Turpinājumā 4. panta 1. un 2. punktā ir uzskaitīti 13 piedāvājumu veidi, kas var tikt ļoti plaši klasificēti kā vērtspapīri, kas tiek piedāvāti, lai aizstātu vērtspapīrus, kas jau ir emitēti un pārdoti, vai apmaiņā pret tiem, vai papildus tiem. Tāpat šie piedāvājumi ir izslēgti no pienākuma publicēt prospektus, un atkal varētu šķist, ka piedāvājums pamata tiesvedībā neietilpst nevienā no šīm kategorijām.

58.

Līdz ar to no pirmā skata šķiet, ka, ja tāda veida vērtspapīru piespiedu pārdošana kā pamatlietā pēc sava rakstura (atšķirībā no tās vērtības) neietilpst nevienā no skaidri izslēgtajām kategorijām, tai ir jāietilpst plašajā uzņemošajā kategorijā, kas ir “jebkura veida un ar jebkuriem līdzekļiem izdarīts paziņojums personām”, kurš sniedz potenciālajiem investoriem pietiekamu informāciju, lai tie varētu identificēt piedāvātos vērtspapīrus un pēc vēlmes tos arī iegādāties.

59.

Tomēr man šķiet skaidrs no Prospektu direktīvā ietvertajiem mērķiem, no tās formulējuma, struktūras un shēmas kopumā un it īpaši no garā saraksta ar skaidrajiem izņēmumiem no tās piemērošanas jomas vai no pienākuma publicēt prospektus, ka nolūks bija aptvert visa veida situācijas, kurās parasti tiek emitēti vai pārdoti vērtspapīri, it īpaši – ja ne ekskluzīvi – regulētos tirgos.

60.

Tāpat šķiet iespējams – un to delikāti atzina arī Komisija tiesas sēdē, kad tā piekrita, ka bija žēl, ka Prospektu direktīvā nekur nebija atsauces uz vērtspapīru piespiedu pārdošanu –, ka likumdevējs vienkārši neuzskatīja par vajadzīgu apskatīt piespiedu pārdošanu. Es neatradu norādes par šādu pārdošanu nevienā no šīs direktīvas sagatavošanas materiāliem, un par šādu norādi nav ticis darīts zināms arī Tiesai. Ja netika uzskatīts par vajadzīgu minēt šādai pārdošanai raksturīgās iezīmes, tas varētu nozīmēt, ka tā tika klusējot uzskatīta par tādu, kas neietilpst Prospektu direktīvas piemērošanas jomā,.

61.

Turklāt ir skaidrs, ka tādu pārvedu vērtspapīru piespiedu pārdošana, kāda ir pamatlietā, ir patiešām ļoti tālu no parastās situācijas, kādā tiek emitēti vai pārdoti vērstpapīri, neatkarīgi no tā, vai tas notiek regulētā tirgū vai citos apstākļos. Šādai pārdošanai nav nekā kopīga ar vērtspapīru emitēšanu, un tā vien pavisam nedaudz atgādina tirdzniecību ar vērtspapīriem. Vērtspapīrus pārdod nevis emitents vai turētājs, bet tie ir tikuši konfiscēti un pārdoti pēc trešās personas lūguma un saskaņā ar valsts tiesas rīkojumu ar vienu vienīgu mērķi – atmaksāt parādu. Rezumējot, šī pārdošana neietilpst jomā, kuru bija paredzēts regulēt ar Prospektu direktīvu, bet tā ietilpst civiltiesību un parādu piespiedu piedziņas jomā, un nekur nav norādes par to, ka ar direktīvu bija paredzēts jebkādā veidā skart šo jomu.

62.

Piespiedu izsolē kreditoram nav lielas nozīmes tam, kas tiek pārdots, lai viņam tiktu atdots parāds – tie var būt vērtspapīri, preču uzkrājumi, tehniskās iekārtas un mašīnas, ēkas un zeme, automašīnas vai jebkāda cita veida aktīvi. Tomēr dažos gadījumos var būt pieejami vienīgi vērtspapīri. Kad tas tā ir, es nedomāju, ka Prospektu direktīvu var interpretēt tādējādi, ka tās mērķis ir noteikt pienākumu (un, iespējams, īpaši smagu pienākumu) kreditoram (vai tiesu izpildītājam, kas īsteno pārdošanu), kas nebūtu noteikts, ja būtu pieejami citi aktīvi.

63.

Citiem vārdiem, Prospektu direktīvas skaidrs vai netiešs leģislatīvais mērķis nav dalībvalstu dažādu līdzekļu parādu atgūšanai izmantošana civillietu tiesās, ja to var izdarīti tikai ar vērstpapīru piespiedu pārdošanu.

64.

Turklāt ir jāatceras, ka – iespējams, šajā lietā vairāk nekā citos gadījumos – potenciālajam solītājam aktīvu – vai nu materiālu, vai nemateriālu, vai vēl kāda cita rakstura – piespiedu izsolē ir jābūt priekšstatam par maksimālo “caveat emptor”. Šādās pārdošanās pircējam vienmēr ir jāapzinās risks, ka tā pirkums ne vienmēr būs tāds, kādu tas gaidīja. Tas nevar un negaida tikpat pilnīgu informāciju un garantijas kā tās, uz ko viņam būtu tiesības, ja viņš iegādātos preces no ražotāja vai vērtspapīrus no emitenta vai piedāvātāja parastā kārtībā. Tas patiešām ir īstais iemesls, kas lika Hoge Raad šaubīties par veidu, kādā noteikt piedāvājuma kopējo vērtību situācijā, kad solītāju ierastā piesardzība var arī patiešām nozīmēt, ka iegūtā cena ir ievērojami mazāka par vērtspapīru patieso vērtību.

65.

Minētos apsvērumus var papildināt ar noteiktu skaitu punktu, no kuriem daži ir mazāk svarīgi un kas tika izvirzīti tiesvedības Tiesā dažādās stadijās saistībā ar praktiskajām grūtībām prospektu publicēšanā vērtspapīru piespiedu pārdošanas gadījumos.

66.

Protams, ir iespējams, ka tad, kad vērtspapīri tiek pārdoti šādā veidā, ir pieejams arī derīgs prospekts ( 15 ). Ja tas tā būtu bijis pamatlietā, tad varētu pieņemt, ka šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu netiktu iesniegts.

67.

Tāpat var būt tāda situācija (kā var būt arī pamatlietā), ka vērtspapīru turētājam ir pieejama pietiekama informācija, lai varētu sagatavot prospektu vai palīdzēt tā sagatavošanā. Taču pat šādā gadījumā nepieciešamās informācijas iegūšana, organizēšana un formulēšana ( 16 ) ir ļoti grūts uzdevums, kas var apgrūtināt un aizkavēt parāda piespiedu atgūšanas procesu ( 17 ).

68.

Tomēr var būt iespējams, ka neviens šobrīd derīgais prospekts nebūs pieejams un/vai ka pārvedu vērtspapīrus, kurus paredzēts pārdot, emitēs vienība, ar kuru turētājam nav nekādas saistības un kurai nav nekādas intereses publicēt prospektu tikai tāpēc vien, lai organizētu piespiedu pārdošanu, ar kuru tai nav nekāda sakara. Emitents var pat nebūt reģistrēts Eiropā; ir ļoti iespējams, ka piespiedu pārdošana ietvers vērtspapīrus, kurus emitējis uzņēmums, kas atrodas vienīgi Āfrikā, Āzijā, Austrālijā vai Amerikā, kuram nevar uzlikt nekādu atbildību saskaņā ar Eiropas Savienības vai dalībvalsts, kurā ir ticis izdots rīkojums par piespiedu pārdošanu, tiesībām. Kam tad būtu jāatbild saskaņā ar Prospektu direktīvas 6. panta 1. punktu ( 18 )? Vienīgā iespēja ir piedāvātājs – kurš, iespējams, ir tiesu izpildītājs, kas īsteno pārdošanu, jo ļoti iespējams, ka vērtspapīri jau ir tikuši konfiscēti parādniekam.

69.

Līdz ar to detalizētas informācijas iegūšana, kas ir nepieciešama prospekta sagatavošanai, var izrādīties gandrīz neatrisināma problēma un šādā gadījumā būtiski kavētu valsts civiltiesības paredzēto tiesību aizsardzības līdzekļu izmantošanu.

70.

Līdz ar to es esmu guvusi apstiprinājumu tam, ka tāda vērtspapīru piespiedu pārdošana kā pamatlietā neietilpst Prospektu direktīvas piemērošanas jomā.

71.

Ņemot vērā iepriekš minētos iemeslus, es uzskatu, ka Tiesai, atbildot uz Hoge Raad der Nederlanden uzdotajiem jautājumiem, būtu jālemj sekojoši: