7.1.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 6/4

—

atzīt Akissi Danièle Boni-Claverie prasību par pieņemamu;

—

atcelt 2011. gada 13. jūlija rīkojumu lietā T-350/11, ar kuru prasība atzīta par nepieņemamu;

—

nosūtīt apelācijas sūdzības iesniedzēju uz Vispārējo tiesu, lai viņa varētu izvirzīt savas tiesības;

—

piespriest Eiropas Savienības Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Tiesas Reglamenta 69. un 73. pantu.

—

Nepārvarama vara sakarā ar karu, ar kuru pārtraukts noilgums. Notikumi, kurus apelācijas sūdzības iesniedzēja piedzīvojusi kopš 2010. gada novembra Kotdivuārā, esot nepārvarama vara Eiropas Savienības Tiesas Statūtu 45. panta nozīmē, jo karš ir pārtraucis noilguma termiņus saistībā ar tiesību aktiem, kurus Padome pieņēmusi attiecībā pret apelācijas sūdzības iesniedzēju.

—

Šis nepārvaramas varas gadījums, kas radies kara dēļ, esot liedzis apelācijas sūdzības iesniedzējai iespēju brīvi izmantot savas tiesības celt prasību pret tiesību aktiem, kas acīmredzami pārkāpj pamattiesības.

—

Pamattiesības un pamatbrīvības ir pārākas pār tiesiskās drošības principu. Izvirzot tiesiskās drošības principu, lai atzītu par nepieņemamu apelācijas sūdzības iesniedzējas prasību, Vispārējā tiesa esot pārkāpusi pamattiesības vērsties tiesā un aizstāvības tiesības. Tādējādi apelācijas sūdzības iesniedzējai esot tikušas liegtas tiesības tikt uzklausītai kompetentā tiesā.

—

Termiņa saistībā ar attālumu un prasības celšanas termiņa nepiemērojamība kara gadījumā. Termiņš saistībā ar attālumu un prasības celšanas termiņš nevarot tikt piemērots adresātam, kas dzīvo valstī, kurā notiek karš. Šādi termiņi varot tikt piemēroti vienīgi miera laikā un Eiropas kontinentā. Taču apelācijas sūdzības iesniedzēja atrodas citā kontinentā un līdz ar to Vispārējās tiesas Reglamenta 102. panta stingra piemērošana bez šaubām ir pretrunā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. panta 1. punktam un Līguma par Eiropas Savienības darbību 263. pantam.

—

Līguma par Eiropas Savienības darbību 263. panta pārākums. Vispārējās tiesas Reglamenta 102. pants padarot par spēkā neesošu jebkuru paziņošanas pienākumu, kāds paredzēts Līgumā par Eiropas Savienības darbību, kurā paredzēts, ka prasības celšanas termiņš sākas no tiesību akta paziņošanas vai publicēšanas brīža, vai no brīža, kad ieinteresētā persona ir uzzinājusi par šo tiesību aktu. Reglamenta 102. pants esot atrauts no paziņošanas pienākuma un tajā netiek ņemta vērā diena, kad apelācijas sūdzības iesniedzējs patiešām uzzināja par tiesību aktu, tādējādi tiekot ierobežots LESD 263. panta burts un gars. Līdz ar to 102. pants neatbilstot Līgumā paredzētajām un aizsargātajām tiesībām, kurām ir augstāks juridiskais spēks un kuras ir jāievēro iestādēm, kas veido Eiropas Savienību. Līdz ar to, tā kā apstrīdētie tiesību akti, kuri nav paziņoti apelācijas sūdzības iesniedzējai, pārkāpjot LESD 263. panta 5. punktu, prasības celšanas termiņš varot sākties vienīgi no brīža, kad viņai bija zināms par tiesību aktiem, kas pieņemti attiecībā pret viņu.

—

Smags pamattiesību un pamatbrīvību pārkāpums. Tiesiskās drošības princips, kā to ir formulējusi Vispārējā tiesa, smagi pārkāpj tiesiskās drošības principu kopumā, jo pret personām, kas dzīvo ārpus Eiropas Savienības un valstīs, kurās ir karš, tiek noteiktas sankcijas, saistībā ar kurām tās nevar efektīvi aizstāvēt savas tiesības celt prasību, jo tās nav zinājušas par sankciju.

—

Pakārtoti, apelācijas sūdzības iesniedzēja lūdz atcelt tiesību aktus, kurus Padome pieņēmusi attiecībā pret viņu, jo ir smagi pārkāptas viņas pamattiesības un brīvības. Tā kā ar apstrīdētajiem tiesību aktiem tiek pārkāptas dažādos starptautiskajos līgumos aizsargātas pamattiesības, Tiesas ziņā esot atcelt minētos tiesību aktus tiktāl, ciktāl tie neatbilst Eiropas tiesiskajai kārtībai, un tāpēc neviens prasības celšanas termiņš nevar tikt izvirzīts, jo ir smagi pārkāptas aizsargātās pamatbrīvības un pamattiesības.