ĢENERĀLADVOKĀTA PEDRO KRUSA VILJALONA [PEDRO CRUZ VILLALÓN] VIEDOKLIS,

sniegts 2010. gada 6. decembrī ¹(1)

Lieta C‑497/10 PPU

Barbara Mercredi

pret

Richard Chaffe

(Court of Appeal (England & Wales) (Civil Division) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Tiesu iestāžu sadarbība civillietās – Jurisdikcija un spriedumu izpilde – Laulības lietas un lietas par vecāku atbildību – Regula (EK) Nr. 2201/2003 – Neprecēta pāra bērns – Jēdziens “pastāvīgā dzīvesvieta” – Bērna likumīga aizvešana uz citu dalībvalsti – Jaunas pastāvīgās dzīvesvietas iegūšana – Steidzamības prejudiciāla nolēmuma tiesvedība

Satura rādītājs

I –   Atbilstošās tiesību normas

A –   Savienības tiesības

B –   Starptautiskās tiesības

C –   Valsts tiesības

II – Fakti un pamata tiesas process

A –   Pamata lietas rašanās fakti

B –   Anglijā uzsāktās tiesvedības

C –   Francijā uzsāktās tiesvedības

1.     Mātes uzsāktā tiesvedība

2.     Tēva prasība saistībā ar Hāgas Konvenciju par bērnu starptautisko nolaupīšanu

III – Prejudiciālie jautājumi un lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu steidzamības tiesvedībā

IV – Ievada apsvērumi

V –   Par pirmo jautājumu

A –   Par bērna “pastāvīgās dzīvesvietas” noteikšanu

1.     Pastāvīgās dzīvesvietas jēdziens: spriedumā lietā A sniegtās norādes

2.     Pastāvīgās dzīvesvietas “zaudēšana” un “iegūšana” likumīgas aizvešanas gadījumā

a)     Pastāvīgās dzīvesvietas maiņas nosacījumi

b)     Norādes par pastāvīgās dzīvesvietas maiņu

i)     No Regulas Nr. 2201/2003 9. panta izrietošās norādes par interpretāciju

ii)   Mātes gribas nozīme likumīgi aizvesta bērna pastāvīgās dzīvesvietas novērtēšanā

B –   Par valsts tiesu jurisdikcijas izvērtēšanu pastāvīgās dzīvesvietas maiņas gadījumā

1.     Precizējums attiecībā uz valsts tiesu pienākumu saskaņā ar Regulu Nr. 2201/2003

2.     Tādas iespējas izvērtēšana, kas paredz lietu nodot citai tiesai

a)     Lietas nodošana tās valsts tiesai, kurā atrodas bērns: Regulas Nr. 2201/2003 13. pants

b)     Lietas nodošana vispiemērotākajai tiesai: Regulas Nr. 2201/2003 16. pants un forum non conveniens izņēmums

C –   Secinājums

VI – Par otro un trešo jautājumu

A –   Ievada apsvērumi par uzdoto jautājumu atbilstību

1.     Problēmas izklāsts

2.     Vērtējums

B –   Par otro jautājumu

C –   Par trešo jautājumu

1.     Pamata lietas dalībnieku, attiecīgo dalībvalstu valdību un Komisijas apsvērumi

2.     Vērtējums

a)     Trešā jautājuma precizējums

b)     Pretrunas starp spriedumu, kas pieņemts atbilstoši Regulai Nr. 2201/2003, un spriedumu, kas pieņemts atbilstoši Hāgas Konvencijai par bērnu starptautisko nolaupīšanu

c)     Pretrunas starp spriedumiem, kuri pieņemti atbilstoši Regulai Nr. 2201/2003

d)     Secinājums

VII – Secinājumi

1.        Šajā lietā Tiesai atkārtoti tiek uzdots jautājums par vairāku Padomes 2003. gada 27. novembra Regulas (EK) Nr. 2201/2003 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu (2), sauktu arī par “Briseles II a regulu”, noteikumu interpretāciju, šoreiz – steidzamības prejudiciāla nolēmuma tiesvedībā.

2.        Tiesai galvenokārt tiek lūgts sniegt skaidrojumu iesniedzējtiesai, proti, Court of Appeal (England & Wales) (Civil Division) [Anglijas un Velsas Apelācijas tiesas Civillietu palātai] (Apvienotā Karaliste), par vienu no Regulas Nr. 2201/2003 galvenajiem jēdzieniem – pastāvīgās dzīvesvietas jēdzienu –, par kuru Tiesai jau bija izdevība izteikties, tostarp savā 2009. gada 2. aprīļa spriedumā lietā A (3).

3.        Tomēr uzreiz jāuzsver, ka Tiesai nebūs viegli izpildīt šo uzdevumu. Kā vēlāk tiks konstatēts, attiecīgie pamata lietas fakti, kuri daudzējādā ziņā ir netipiski, Tiesai liks konkrētāk izvērtēt, kādos apstākļos tā var pieņemt spriedumu par bērna pastāvīgās dzīvesvietas maiņu, ja persona, kurai vienīgajai ir piešķirtas attiecīgās aizgādības tiesības, ir likumīgi aizvedusi šo bērnu uz citu dalībvalsti. Tiesai būs jāmēģina, pirmkārt, noformulēt skaidru atbildi uz iesniedzējtiesas jautājumiem, kā arī sniegt norādes, kas tai ļautu atrisināt šo sarežģīto strīdu, par kuru tajā ir iesniegta prasība, pilnībā ievērojot Regulu Nr. 2201/2003, kurā viens no galvenajiem mērķiem ir dominējošo bērna interešu aizsardzība. Otrkārt, Tiesai šī atbilde būs jānoformulē tā, lai visām valsts tiesām sniegtu vajadzīgās norādes, ļaujot tām izlemt par savu starptautisko jurisdikciju saskaņā ar Regulu Nr. 2201/2003. Nevar izslēgt, ka šajā aspektā Tiesai būs plašāk jāizsakās par to valsts tiesu pienākumu, kurām ir jāizskata jautājums par savu jurisdikciju saskaņā ar Regulu Nr. 2201/2003, lai atrisinātu tajās ierosinātās lietas par vecāku atbildību.

I –    Atbilstošās tiesību normas

A –    Savienības tiesības

4.        Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (4) 24. pants, kas reglamentē bērna tiesības, ir formulēts šādi:

“1.      Bērniem ir tiesības uz viņu labklājībai nepieciešamo aizsardzību un gādību. Viņi drīkst brīvi paust savu viedokli. Šis viedoklis atbilstīgi bērnu vecumam un briedumam jāņem vērā jautājumos, kas skar bērnu intereses.

2.      Visās darbībās, kas attiecas uz bērniem, neatkarīgi no tā, vai tās veic valsts iestādes vai privātas iestādes, pirmkārt, jāņem vērā [dominējošās] bērna intereses.

3.      Katram bērnam ir tiesības regulāri uzturēt personiskas attiecības un tiešus sakarus ar abiem vecākiem, izņemot gadījumus, kad tas ir pretrunā viņa interesēm.”

5.        Regulas Nr. 2201/2003 preambulas 12. apsvērumā ir norādīts:

“(12) Šajā regulā noteiktais piekritības [jurisdikcijas] pamats lietās par vecāku atbildību ir izveidots, ņemot vērā [dominējošās] bērna intereses, jo īpaši tuvuma kritēriju. Tas nozīmē, ka piekritība [jurisdikcija] ir, pirmkārt, bērna pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalst[s] [tiesām], izņemot dažus gadījumus, kad [bērna] pastāvīgā dzīvesvieta mainīta [vai] saskaņā ar vienošanos starp personām, kam ir vecāku atbildība.”

6.        Regulas Nr. 2201/2003 preambulas 33. apsvērumā ir noteikts:

“(33) Šajā regulā atzītas pamattiesības un respektēti [Hartas] principi. Jo īpaši, ar to tiek izdarīti centieni nodrošināt to bērna pamattiesību ievērošanu, kas noteiktas [Hartas] 24. pantā.”

7.        Regulas Nr. 2201/2003 2. panta 11. punktā bērna nelikumīga aizvešana vai aizturēšana ir definēta šādi:

“ar terminu “nelikumīga aizvešana vai aizturēšana” saprot bērna aizvešanu vai aizturēšanu, ja:

a)      ar to tiek pārkāptas uzraudzības [aizgādības] tiesības, kas iegūtas ar spriedumu, likumu vai nolīgumu, kuram ir juridisks spēks saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms aizvešanas vai aizturēšanas;

un

b)      aizvešanas vai aizturēšanas laikā uzraudzības [aizgādības] tiesības atsevišķi vai kopīgi tika faktiski īstenotas vai arī tās tiktu šādi īstenotas, ja nebūtu notikusi aizvešana vai aizturēšana. Uzraudzību [aizgādību] uzskata par kopīgi īstenotu, ja saskaņā ar lēmumu vai likumu viena persona, kam ir vecāku atbildība, nevar lemt par bērna dzīvesvietu bez citas personas piekrišanas, kam ir vecāku atbildība.”

8.        Regulas Nr. 2201/2003 8. pantā ar nosaukumu “Vispārējā piekritība [jurisdikcija]”, ar ko sākas minētās regulas II nodaļas 2. iedaļa, kurā ir izklāstīti noteikumi par jurisdikciju saistībā ar vecāku atbildību, ir paredzēts:

“1.      Dalībvalsts tiesām ir piekritīgas lietas par vecāku atbildību par bērnu, kura pastāvīgā dzīvesvieta ir šajā dalībvalstī brīdī, kad tiesā iesniegta prasība.

2.      Uz šā panta 1. punktu attiecas 9., 10. un 12. panta noteikumi.”

9.        Šīs pašas regulas 9. pantā ar nosaukumu “Bērna iepriekšējās pastāvīgās dzīvesvietas piekritības [jurisdikcijas] turpināšanās” ir norādīts:

“1.      Ja bērns likumīgi pārvietojas no vienas dalībvalsts uz citu un iegūst tajā jaunu pastāvīgu dzīvesvietu, bērna iepriekšējās dzīvesvietas dalībvalsts tiesām, atkāpjoties no 8. panta, saglabājas piekritība [jurisdikcija] trīs mēnešus pēc pārvietošanās, lai varētu labot tādu spriedumu par saskarsmes tiesībām, kas izdots šajā dalībvalstī, pirms bērns pārvietojās uz citu valsti, ja persona, kam atbilstoši spriedumam par saskarsmes tiesībām ir saskarsmes tiesības, turpina pastāvīgi dzīvot bērna iepriekšējās pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalstī.

2.      Šā panta 1. punktu nepiemēro, ja persona, kam ir saskarsmes tiesības un kas minēta 1. punktā, ir pieņēmusi bērna jaunās pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts tiesu piekritību [jurisdikciju], piedaloties šajās tiesās notiekošos tiesas procesos bez to piekritības [jurisdikcijas] apstrīdēšanas.”

10.      Regulas Nr. 2201/2003 10. pantā, kas reglamentē jurisdikciju bērna nolaupīšanas gadījumos, ir noteikts:

“Ja bērns ir nelikumīgi aizvests vai aizturēts, tās dalībvalsts tiesām, kurā pirms nelikumīgās aizvešanas vai aizturēšanas bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta, saglabājas piekritība [jurisdikcija], kamēr bērns nav ieguvis pastāvīgo dzīvesvietu kādā citā dalībvalstī un:

a)      kamēr visas personas, iestādes vai citas struktūras, kam ir uzraudzības [aizgādības] tiesības, nav piekritušas aizvešanai vai aizturēšanai;

vai

b)      kamēr bērns vismaz vienu gadu nav dzīvojis minētajā citā dalībvalstī pēc brīža, kad persona, iestāde vai cita struktūra, kam ir uzraudzības [aizgādības] tiesības, ir zinājusi vai kad tām vajadzēja zināt par bērna atrašanās vietu, un bērns nav iekārtojies savā jaunajā vidē un neizpildās [nav izpildīts] viens no šādiem nosacījumiem:

i)      viena gada laikā pēc tam, kad persona, kam ir uzraudzības [aizgādības] tiesības, ir zinājusi vai tai vajadzēja zināt par bērna atrašanās vietu, nekādas prasības par atdošanu nav iesniegtas kompetentajās tās dalībvalsts iestādēs, kurā bērns ir aizvests vai tiek aizturēts;

ii)      atpakaļatdošanas prasība, ko iesniegusi persona, kurai ir uzraudzības [aizgādības] tiesības, ir atsaukta, un jauna prasība nav iesniegta termiņā, kas noteikts i) daļā [punktā];

iii)      lieta, ko izskata tiesa dalībvalstī, kurā bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms nelikumīgas aizvešanas vai aizturēšanas, ir slēgta atbilstoši 11. panta 7. punktam;

iv)      spriedumu par uzraudzību [aizgādību], kas neparedz bērna atpakaļatdošanu [atgriešanos], ir izdevušas tās dalībvalsts tiesas, kurā bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms nelikumīgas aizvešanas vai aizturēšanas.”

11.      Regulas Nr. 2201/2003 11. pantā ir paredzēti noteikumi, kas saskaņā ar 1980. gada 25. oktobra Hāgas Konvenciju par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem (5) ir piemērojami prasībām, kas celtas, lai panāktu nelikumīgi aizvesta vai aizturēta bērna atgriešanos. Tas formulēts šādi:

“1.      Ja persona, iestāde vai cita struktūra, kam ir uzraudzības [aizgādības] tiesības, piesakās kompetentajās iestādēs dalībvalstī ar nolūku saņemt spriedumu, pamatojoties uz 1980. gada 25. oktobra Hāgas Konvenciju par bērna starptautiskas nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem [Hāgas Konvencija par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem] [..], lai panāktu tā bērna atpakaļatdošanu, kurš ir nelikumīgi aizvests vai aizturēts dalībvalstī, kas nav dalībvalsts, kurā bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms nelikumīgās aizvešanas vai aizturēšanas, piemēro 2. līdz 8. punktu.

2.      Piemērojot 1980. gada Hāgas Konvencijas 12. un 13. pantu, nodrošina to, ka bērnam tiek sniegta iespēja tikt uzklausītam tiesvedībā, ja vien tas nešķiet [ne]piemēroti, ņemot vērā tā vecumu vai brieduma pakāpi.

3.      Tiesa, kurā iesniegts 1. punktā minētais pieteikums par bērna atpakaļatdošanu, rīkojas paātrināti tiesas procesos attiecībā uz šo pieteikumu, izmantojot ātrākās procedūras, kas paredzētas valsts tiesību aktos.

Neskarot pirmo daļu, tiesa izdod savu spriedumu ne vēlāk kā sešas nedēļas pēc pieteikuma iesniegšanas, ja vien nepastāv ārkārtēji apstākļi, kas padara to par neiespējamu.

4.      Tiesa nevar atteikt bērna atpakaļatdošanu, pamatojoties uz 1980. gada Hāgas Konvencijas 13.b pantu [13. panta b) punktu], ja ir noskaidrots, ka attiecīgi [pietiekami] pasākumi ir veikti, lai nodrošinātu bērna aizsardzību pēc tā atpakaļatdošanas.

5.      Tiesa nevar atteikt atdot bērnu atpakaļ, ja personai, kas pieprasījusi bērna atpakaļatdošanu, nav sniegta iespēja tikt uzklausītai.

6.      Ja tiesa izdod rīkojumu par neatdošanu atpakaļ saskaņā ar 1980. gada Hāgas Konvencijas 13. pantu, [šai] tiesai nekavējoties tieši vai ar [savas] centrālās iestādes starpniecību jānosūta tiesas rīkojuma par neatdošanu atpakaļ un saistīto dokumentu kopijas, jo īpaši tiesas sēžu stenogrammu kopijas, piekritības tiesai vai centrālai iestādei dalībvalstī, kurā bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms nelikumīgās aizvešanas vai aizturēšanas, kā noteikts valsts tiesību aktos. Tiesa saņem visus minētos dokumentus viena mēneša laikā pēc dienas, kad izdots rīkojums par neatdošanu atpakaļ.

7.      Ja viena no pusēm ir iesniegusi prasību tiesās dalībvalstī, kurā bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms nelikumīgās aizvešanas vai aizturēšanas, tiesai vai centrālai iestādei, kas saņem 6. punktā minēto informāciju, jāpaziņo pusēm un jāaicina tās izdarīt iesniegumus [iesniegt apsvērumus] tiesā saskaņā ar valsts tiesību aktiem trīs mēnešu laikā pēc paziņošanas dienas, lai tiesa var izskatīt jautājumu par bērna uzraudzību [aizgādību].

Neierobežojot šajā regulā ietvertos noteikumus par piekritību [jurisdikciju], tiesa slēdz lietu, ja attiecīgajā termiņā nav saņēmusi nekādus iesniegumus [apsvērumus].

8.      Neatkarīgi no sprieduma par neatdošanu atpakaļ, kas pieņemts, ievērojot 1980. gada Hāgas Konvencijas 13. pantu, visi turpmākie spriedumi, kas pieprasa bērna atpakaļatdošanu un ko pasludina tiesa, kurai saskaņā ar šo regulu ir piekritība [jurisdikcija], jāizpilda saskaņā ar III nodaļas 4. iedaļu, lai nodrošinātu bērna atpakaļatdošanu.”

12.      Regulas Nr. 2201/2003 13. pantā ir paredzēts noteikums par jurisdikciju, kuras pamatā ir bērna klātbūtne, un tas formulēts šādi:

“1.      Ja nevar noskaidrot bērna pastāvīgo dzīvesvietu un nevar noteikt piekritību [jurisdikciju], pamatojoties uz 12. pantu, piekritība [jurisdikcija] ir tās dalībvalsts tiesām, kurā atrodas bērns.

2.      Šā panta 1. punktu arī piemēro bēgļu bērniem vai bērniem, kas starptautiski pārvietoti viņu valstī notiekošo nemieru dēļ.”

13.      Regulas Nr. 2201/2003 19. panta 2. un 3. punktā ir norādīts:

“2.      Ja prasības, kas attiecas uz vecāku atbildību par vienu bērnu un kas balstītas uz tā paša pamata, starp tām pašām pusēm ir iesniegtas dažādu dalībvalstu tiesās, tiesai, kurā prasība iesniegta kā otrajā, pēc savas iniciatīvas ir jāaptur tiesvedība, līdz tiek noteikta tās tiesas piekritība [jurisdikcija], kurā pirmajā iesniegta prasība.

3.      Ja tiek noteikta tās tiesas piekritība [jurisdikcija], kurā pirmajā iesniegta prasība, tiesai, kurā prasība iesniegta kā otrajā, jāatsakās no piekritības [jurisdikcijas] par labu pirmajai.

Tādā gadījumā persona, kura iesniegusi attiecīgo prasību otrajā tiesā, drīkst šo prasību iesniegt pirmajā tiesā.”

14.      Regulas Nr. 2201/2003 24. pantā ir noteikts princips attiecībā uz aizliegumu apstrīdēt izcelsmes tiesas piekritību [jurisdikciju], un tas formulēts šādi:

“Izcelsmes dalībvalsts tiesas piekritību [jurisdikciju] nedrīkst apstrīdēt. Atsauce uz sabiedrisko kārtību, kas minēta 22. panta a) punktā un 23. punkta [panta] a) punktā, nav attiecināma uz noteikumiem par piekritību [jurisdikciju], kas izklāstīti 3. līdz 14. pantā.”

15.      Regulas Nr. 2201/2003 60. panta e) punktā ir precizēts:

“Dalībvalstu attiecībās šī regula aizstāj turpmāk minētās konvencijas, ciktāl tās skar jautājumus, ko reglamentē šī regula:

[..]

e)      1980. gada 25. oktobra Hāgas Konvencija par bērna starptautiskās nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem [Hāgas Konvencija par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem].”

B –    Starptautiskās tiesības

16.      Hāgas Konvenciju par bērnu starptautisko nolaupīšanu, kas stājās spēkā 1983. gada 1. decembrī, parakstīja un ratificēja gan Francijas Republika, gan Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste, gan arī visas pārējās Eiropas Savienības dalībvalstis.

17.      Hāgas Konvencijas par bērnu starptautisko nolaupīšanu 3.–5. pantā ir noteikts:

“3. pants

Bērna aizvešana vai aizturēšana tiek uzskatīta par nelikumīgu, ja –

a)      saskaņā ar tās valsts likumdošanu [tiesību aktiem], kurā bērns pastāvīgi dzīvoja tieši pirms aizvešanas vai aizturēšanas, tas ir personas, institūcijas vai kādas citas iestādes, vienas pašas vai kopīgi, tiesību uz aizbildnību [aizgādības tiesību] pārkāpums; [un]

b)      aizvešanas vai aizturēšanas brīdī persona, institūcija vai kāda cita iestāde, viena pati vai kopīgi, šīs tiesības faktiski realizēja vai būtu realizējusi, ja to nekavētu aizvešana vai aizturēšana.

Šī panta a) [..] punktā minētās tiesības uz aizbildnību [aizgādības tiesības] var tikt nodibinātas ar likumu, ar tiesas vai administratīvu lēmumu vai ar vienošanos, kurai saskaņā ar attiecīgās valsts likumdošanu [tiesību aktiem] ir juridisks spēks.”

4. pants

Konvenciju piemēro attiecībā uz jebkuru bērnu, kurš bijis pastāvīgs Līgumslēdzējas Puses iedzīvotājs tieši pirms jebkāda tiesību uz aizbildnību vai apmeklēšanu [aizgādības vai saskarsmes tiesību] pārkāpuma. Konvencija nav piemērojama attiecībā uz bērniem, kas sasnieguši 16 gadu vecumu.

5. pants

Šīs Konvencijas mērķiem –

a)      “tiesības uz aizbildnību [aizgādības tiesības]” ietver tiesības, kas attiecas uz rūpēm par bērnu un, it īpaši, uz tiesībām noteikt bērna dzīvesvietu;

b)      “tiesības uz apmeklēšanu [saskarsmes tiesības]” ietver tiesības aizvest uz noteiktu laika periodu bērnu uz vietu, kas nav bērna pastāvīgā dzīvesvieta.”

18.      Hāgas Konvencijas par bērnu starptautisko nolaupīšanu 13. pants ir formulēts šādi:

“Neskatoties uz iepriekšējā panta noteikumiem, pieteikuma saņēmējas Līgumslēdzējas Puses [valsts, kurā ir prasīta atzīšana,] tiesai vai administratīvajai iestādei nav pienākuma dot rīkojumu par bērna atgriešanos, ja persona, institūcija vai kāda cita iestāde, kas iebilst pret bērna atgriešanos, pierāda, ka –

a)      persona, institūcija vai kāda cita iestāde, kura ir uzņēmusies rūpes par bērnu, viņa aizvešanas vai aizturēšanas laikā nav izmantojusi savas tiesības uz aizbildnību [aizgādības tiesības] vai ir piekritusi aizvešanai vai aizturēšanai, vai nav iebildusi pret to; vai

b)      ja pastāv nopietns risks, ka viņa vai viņas atdošana sagādās bērnam fizisku vai psiholoģisku kaitējumu vai citādi radīs neciešamu situāciju.

Tiesa vai administratīvā iestāde var [arī] atteikties dot rīkojumu par bērna atgriešanos, ja tai kļūst zināms, ka bērns iebilst pret atgriešanos un ir sasniedzis attiecīgu vecumu un brieduma pakāpi, lai spētu atbildēt par saviem uzskatiem.

Apsverot šajā pantā norādītos apstākļus, tiesām vai administratīvajām iestādēm jāņem vērā informācija, kas attiecas uz bērna sociālo stāvokli un ko sniedz bērna pastāvīgās dzīvesvietas Centrālā iestāde vai kāda cita kompetenta iestāde.”

C –    Valsts tiesības

19.      No lēmuma par prejudiciālo jautājumu uzdošanu izriet, ka privāttiesiskajās tiesvedībās attiecībā uz bērniem Anglijā un Velsā saskaņā ar 1989. gada likuma par bērnu tiesību aizsardzību (Children Act 1989) 8. iedaļu tiesas var izdot rīkojumus par dzīvesvietas noteikšanu (residence order), saskarsmes tiesībām (contact order), atsevišķu darbību aizliegšanu (prohibited steps order) (izpildraksti) vai īpašu grūtību atrisināšanu (specific issue order).

20.      Saskaņā ar 1989. gada likuma par bērnu tiesību aizsardzību 4. iedaļu tiesa var arī izdot rīkojumu par to, ka tēvam ir vecāku atbildība par bērnu. Anglijā un Velsā tēvs, kurš nav precējies ar savu bērnu māti, nevar iegūt vecāku atbildību par bērnu pilnā apmērā. Viņam ir jāpiešķir vecāku atbildība tad, ja viņa vārds ir norādīts bērna dzimšanas apliecībā vai ja par šo atbildību tiek noslēgta vienošanās ar bērna māti, vai arī ar tiesas rīkojumu par vecāku atbildības piešķiršanu (parental responsibility order).

21.      Visbeidzot, lēmumā par prejudiciālo jautājumu uzdošanu ir precizēts, ka tiesas Anglijā un Velsā ir atzinušas (6), ka tad, ja tajās ir celta prasība par aizgādības tiesību piešķiršanu attiecībā uz bērnu, arī tās pašas var iegūt šādas “aizgādības tiesības” attiecībā uz minēto bērnu, pat ja prasītājs vēl nav šādas tiesības ieguvis.

II – Fakti un pamata tiesas process

A –    Pamata lietas rašanās fakti

22.      Pamatojoties uz informāciju, ko sniegusi iesniedzējtiesa un kas apkopota no pamata lietā prasītājas un atbildētāja iesniegtajiem dokumentiem vai tiesas sēdes materiāliem, attiecīgos faktus pamata lietā var rezumēt, kā norādīts turpmāk.

23.      Prasītāja pamata lietā Francijas pilsone B. Merkredī [B. Mercredi] un atbildētājs pamata lietā Apvienotās Karalistes pilsonis R. Čafe [R. Chaffe] ir vecāki Apvienotajā Karalistē 2009. gada 11. augustā ārlaulībā dzimušam bērnam, kuram ir arī Francijas pilsonība. Viņi dzīvoja kopā vairākus gadus līdz 2009. gada 1. augustam, kad tēvs atstāja kopīgo dzīvesvietu.

24.      Pēc diviem mēnešiem, 2009. gada 7. oktobrī, māte kopā ar bērnu atstāja Angliju un aizbrauca uz savu izcelsmes valsti, kur dzīvo viņas ģimene, Francijas aizjūras departamentu Reinjonas salu [La Réunion], kur viņas ieradās nākamajā dienā, proti, 2009. gada 8. oktobrī. Ir skaidrs, ka bērna tēvs par šo aizbraukšanu netika informēts. Skaidrs ir arī tas, ka šī aizbraukšana bija likumīga, jo šajā datumā bērna māte bija vienīgā, kurai bija piešķirta vecāku atbildība par bērnu.

25.      Tādēļ bērna tēvs uzsāka vairākas tiesvedības gan Anglijas tiesās, lai attiecībā uz bērnu iegūtu vecāku atbildību, aizgādības tiesības un/vai saskarsmes tiesības, kā arī Francijas tiesās saistībā ar Hāgas Konvenciju par bērnu starptautisko nolaupīšanu. Arī māte Francijas tiesās uzsāka tiesvedību, lai iegūtu vecāku atbildību par bērnu un aizgādības tiesības.

B –    Anglijā uzsāktās tiesvedības

26.      Divas dienas pēc mātes un bērna aizbraukšanas, proti, 2009. gada 9. oktobrī, bērna tēvs telefoniski cēla prasību High Court of Justice (England & Wales), Family Division (Apvienotā Karaliste), pieteikumu iesniedzot Duty High Court Judge [Augstākās tiesas pastāvīgajam tiesnesim]. Duty High Court Judge, kam tika iesniegta šī prasība, tajā pašā dienā izdeva rīkojumu, pieprasot informāciju par bērna atrašanās vietu (location order) un nosakot lietas izskatīšanu pie viņa 2009. gada 12. oktobrī.

27.      2009. gada 12. oktobrī Duty High Court Judge tiesas sēdē bērna tēvs iesniedza savas prasības, tostarp lūdzot piešķirt vecāku atbildību par bērnu, noteikt kopīgu dzīvesvietu un saskarsmes tiesības. Tajā pašā dienā Duty High Court Judge izdeva rīkojumu, pieprasot bērna atgriešanos Anglijas un Velsas teritorijā. Ir skaidrs, ka bērna māte nezināja par tēva celto prasību, un šajā tiesas sēdē ne viņa, ne viņas likumīgais pārstāvis nepiedalījās.

28.      Šajā 2009. gada 12. oktobra rīkojumā Duty High Court Judge norādīja, ka, pirmkārt, prasība Anglijas tiesā tika iesniegta tajā pašā dienā, kad bērna tēvs piezvanīja uz šo tiesu, proti, 2009. gada 9. oktobrī; otrkārt, no šīs dienas gan Anglijas tiesai, gan bērna tēvam attiecībā uz bērnu bija aizgādības tiesības; treškārt, šajā pašā dienā bērna pastāvīgā dzīvesvieta joprojām atradās Anglijā un tādējādi, ceturtkārt, Anglijas tiesām bija jurisdikcija lemt par minētā bērna situāciju.

29.      Ir atzīts, ka 2009. gada 16. oktobrī māte saņēma paziņojumu par 2009. gada 12. oktobra rīkojumu, lai gan viņa to nav apstiprinājusi.

30.      2009. gada 15. oktobrī tēvs cēla prasību, pamatojoties uz Hāgas Konvenciju par bērnu starptautisko nolaupīšanu (7).

31.      2009. gada 28. oktobrī bērna māte uzsāka tiesvedību Tribunal de grande instance de Saint-Denis (Francija) (8).

32.      2010. gada 26. janvārī saistībā ar High Court of Justice (England & Wales), Family Division (Apvienotā Karaliste) uzsākto tiesvedību bērna tēvs cēla papildu prasību, lai šī tiesa atzītu, ka bērna pastāvīgā dzīvesvieta ir Anglijā, tādējādi apstiprinot, ka ar bērnu saistītie jautājumi ir Anglijas tiesu ekskluzīvā kompetencē, kā arī to, ka viņam un Anglijas tiesām ir aizgādības tiesības attiecībā uz bērnu un ka bērns ir nelikumīgi aizturēts Reinjonā. Tiesa apmierināja šīs prasības uz pagaidu laiku, izdodot rīkojumu, kurā bērna māte tostarp tika aicināta sniegt pierādījumus. Šis rīkojums tika nosūtīts Francijas centrālajai iestādei, bet paziņojums par šo rīkojumu – mātei.

33.      2010. gada 15. aprīlī lietu izskatīja High Court of Justice (England & Wales), Family Division (Apvienotā Karaliste). Tajā pašā dienā izdotajā rīkojumā High Court of Justice (England & Wales), Family Division atzina, ka Anglijas tiesā prasība tika iesniegta jau 2009. gada 9. oktobrī, proti, dienā, kad bērna tēvs telefoniski cēla prasību Duty High Court Judge, un ka no šī datuma Anglijas tiesai bija aizgādības tiesības attiecībā uz bērnu. Turklāt tiesa nolēma, ka no tās pašas dienas arī bērna tēvam bija aizgādības tiesības, ciktāl rīkojumi ir viņam labvēlīgi. Visbeidzot, šī tiesa uzskatīja, ka bērna pastāvīgā dzīvesvieta joprojām atrodas Anglijā brīdī, kad gan Anglijas tiesa, gan tēvs ieguva minētās aizgādības tiesības, un ka līdz ar to 2009. gada 9. oktobrī Anglijas tiesām bija jurisdikcija.

34.      Ir skaidrs, ka bērna māte nepiedalījās 2010. gada 15. aprīļa tiesas sēdē, taču viņas franču advokāts varēja noformulēt rakstveida apsvērumus.

35.      2010. gada 29. jūnijā bērna tēvs ir lūdzis Tribunal de grande instance de Saint-Denis atzīt un izpildīt High Court of Justice (England & Wales), Family Division rīkojumu.

36.      2010. gada 24. jūnijā un 12. jūlijā High Court of Justice (England & Wales), Family Division izdeva citus rīkojumus, pēdējā pieprasot bērna mātei nodrošināt bērnam iespēju uz pagaidu laiku satikties ar savu tēvu Reinjonā laikposmā no 2010. gada 29. jūlija līdz 12. augustam.

37.      2010. gada 12. jūlijā bērna māte Court of Appeal (England & Wales) (Civil Division) iesniedza apelācijas sūdzību par Duty High Court Judge 2009. gada 12. oktobra rīkojumu un High Court of Justice (England & Wales), Family Division 2010. gada 15. aprīļa rīkojumu, un šī apelācijas tiesa nolēma Tiesai uzdot prejudiciālus jautājumus.

C –    Francijā uzsāktās tiesvedības

1.      Mātes uzsāktā tiesvedība

38.      2009. gada 28. oktobrī bērna māte cēla prasību Tribunal de grande instance de Saint-Denis, lai attiecībā uz bērnu viņai piešķirtu ekskluzīvu vecāku atbildību un par bērna dzīvesvietu noteiktu viņas adresi. Bērna tēvs neesot saņēmis paziņojumu par šīs tiesvedības uzsākšanu un par to esot uzzinājis tiesvedībā, kas tika uzsākta saistībā ar Hāgas Konvenciju par bērnu starptautisko nolaupīšanu.

39.      2010. gada 27. janvārī bērna tēva solicitors ir lūguši Tribunal de grande instance de Saint-Denis apturēt attiecībā uz mātes prasību ierosināto tiesvedību saskaņā ar Hāgas Konvencijas par bērnu starptautisko nolaupīšanu 16. panta un Regulas Nr. 2201/2003 19. panta noteikumiem.

40.      Ar 2010. gada 23. jūnija spriedumu Tribunal de grande instance de Saint-Denis mātei piešķīra ekskluzīvu vecāku atbildību attiecībā uz bērnu un par viņa dzīvesvietu noteica mātes adresi. Tiesas sēdē, kas notika 2010. gada 31. maijā, ne bērna tēvs, ne viņa pārstāvis nepiedalījās.

2.      Tēva prasība saistībā ar Hāgas Konvenciju par bērnu starptautisko nolaupīšanu

41.      2009. gada 15. oktobrī bērna tēvs vērsās Anglijas centrālajā iestādē un pieprasīja bērna atgriešanos Anglijā un Velsā saskaņā ar Hāgas Konvenciju par bērnu starptautisko nolaupīšanu, panākot, ka 2009. gada 18. decembrī Tribunal de grande instance de Saint-Denis uzsāka tiesvedību.

42.      Pamatojoties uz Hāgas Konvenciju par bērnu starptautisko nolaupīšanu, Tribunal de grande instance de Saint-Denis ir izdevusi rīkojumu mātei ierasties šajā tiesā. Uzaicinājums ierasties ir konkrēti noteikts Duty High Court Judge 2009. gada 12. oktobra rīkojumā.

43.      Tēva prasība saistībā ar Hāgas Konvenciju par bērnu starptautisko nolaupīšanu tika noraidīta 2010. gada 15. martā, pamatojot ar to, ka viņam nav aizgādības tiesību Hāgas Konvencijas par bērnu starptautisko nolaupīšanu 3. un 5. panta izpratnē.

III – Prejudiciālie jautājumi un lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu steidzamības tiesvedībā

44.      Court of Appeal (England & Wales) (Civil Division), kurā bērna māte bija iesniegusi apelācijas sūdzību, 2010. gada 8. oktobra spriedumā, ko Tiesa saņēma 2010. gada 18. oktobrī, nolēma uzdot Tiesai trīs šādus prejudiciālos jautājumus:

“1)      Kādi ir atbilstošie kritēriji bērna pastāvīgās dzīvesvietas noteikšanai:

–        Regulas (EK) Nr. 2201/2003 8. panta izpratnē;

–        Regulas (EK) Nr. 2201/2003 10. panta izpratnē?

2)      Vai tiesa var tikt uzskatīta par “iestādi vai citu struktūru”, kurai var tikt piešķirtas aizgādības tiesības atbilstoši Regulas (EK) Nr. 2201/2003 noteikumiem?

3)      Vai 10. pants joprojām ir piemērojams pēc tam, kad tās dalībvalsts tiesas, kurā ir prasīta atzīšana, ir noraidījušas prasību par bērna atgriešanos saskaņā ar Hāgas Konvenciju par bērnu [starptautisko] nolaupīšanu, pamatojoties uz to, ka nav izpildīti 3. un 5. pantā paredzētie nosacījumi?

Konkrētāk, kā būtu jāatrisina pretruna starp valsts, kurā ir prasīta atzīšana, lēmumu, ka Hāgas Konvencijas par bērnu [starptautisko] nolaupīšanu 3. un 5. pantā paredzētie nosacījumi nav izpildīti, un valsts, kura ir prasījusi atzīšanu, lēmumu, ka šajos pantos paredzētie nosacījumi ir izpildīti?”

45.      Savā lēmumā par prejudiciālo jautājumu uzdošanu Court of Appeal (England & Wales) (Civil Division) norādīja, ka tā lūdz lietu izskatīt steidzamības tiesvedībā, jo lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu mērķis ir noteikt tiesu, kurai saskaņā ar Savienības tiesībām ir jurisdikcija izskatīt lietu par vecāku atbildību par bērnu. Tā precizēja, ka līdz brīdim, kad tiek noteikta kompetentā tiesa, tā nevar pasludināt spriedumu par prasībām, ko ir cēlis bērna tēvs, lai panāktu tāda rīkojuma izdošanu, ar kuru viņam tiktu atļauts sazināties ar bērnu.

46.      Ar 2010. gada 28. oktobra spriedumu Tiesa nolēma apmierināt iesniedzējtiesas lūgumu šo lietu izskatīt steidzamības prejudiciāla nolēmuma tiesvedībā, kas paredzēta Tiesas Reglamenta 104.b pantā.

47.      Tiesas sēdē, kas notika 2010. gada 1. decembrī, savus apsvērumus iesniedza prasītāja un atbildētājs pamata lietā, Apvienotās Karalistes, Vācijas, Īrijas un Francijas valdības, kā arī Eiropas Komisija.

IV – Ievada apsvērumi

48.      Pirms izvērtēt iesniedzējtiesas uzdotos jautājumus, ir jāprecizē divi aspekti, kas ir būtiski attiecībā uz visu turpmāko attīstības gaitu.

49.      Pagaidām saistībā ar pirmo precizējumu, kas attiecas uz pamata lietas pamatā esošās situācijas juridisko kvalifikāciju, nav sniedzams plašs izklāsts. Jāatceras, ka, gan ņemot vērā Regulu Nr. 2201/2003, gan Hāgas Konvenciju par bērnu starptautisko nolaupīšanu, bērna aizvešana ir notikusi likumīgi, un – kā mēs to varēsim uzsvērt saistībā ar otrā un trešā jautājuma atbilstības izvērtēšanu (9) – par to ir vienisprātis gan bērna tēvs (10) un māte, gan valdības, kas iesniegušas savus apsvērumus, gan arī Komisija.

50.      Savukārt otrs precizējums attiecībā uz datumu, kas būtu atbilstošs, lai noteiktu starptautisko jurisdikciju saskaņā ar Regulu Nr. 2201/2003, ir mazliet sarežģītāks.

51.      Vispārīgi, Regulas Nr. 2201/2003 8. panta 1. punktā ir precizēts, ka tas, vai bērna pastāvīgā dzīvesvieta ir konkrētajā dalībvalstī, jānosaka brīdī, kad šīs dalībvalsts tiesā ir iesniegta prasība. Ja bērna pastāvīgā dzīvesvieta ir tajā dalībvalstī, kuras tiesā ir iesniegta prasība, tad, pamatojoties uz Regulas Nr. 2201/2003 8. panta 1. punktu, prasības iesniegšanas dienā šī tiesa var paziņot, ka tai ir jurisdikcija. Savukārt, ja bērna pastāvīgā dzīvesvieta vairs nav tajā dalībvalstī, kuras tiesā ir iesniegta prasība, tad, vismaz atbilstoši Regulas Nr. 2201/2003 8. panta 1. punktam, prasības iesniegšanas dienā šī tiesa nevar paziņot, ka tai ir jurisdikcija. Tomēr, iespējams, atbilstoši apstākļiem tā var paziņot, ka tai ir jurisdikcija, pamatojoties uz Regulas Nr. 2201/2003 9., 10., 12. vai 14. pantu, vai arī atteikties no savas jurisdikcijas, pamatojoties uz šīs regulas 13. vai 15. pantu (11).

52.      Savā lēmumā par prejudiciālo jautājumu uzdošanu Court of Appeal (England & Wales) (Civil Division) uzsvēra, ka šajā saistībā par atbilstošiem var uzskatīt divus datumus – gan 2009. gada 9. oktobri, kad bērna tēvs telefoniski cēla prasību Duty High Court Judge, gan 2009. gada 12. oktobri, kad tiesas sēdē bērna tēvs prasību pieteikumus šajā tiesā iesniedza oficiāli. Savā 2010. gada 15. aprīļa rīkojumā High Court of Justice (England & Wales), Family Division ir skaidri norādījusi, ka jau 2009. gada 9. oktobra vakarā Anglijas tiesā ir celta prasība un no šī datuma tai, tāpat kā tēvam, attiecībā uz bērnu ir aizgādības tiesības.

53.      Šajā saistībā ir jāuzsver – ja iesniedzējtiesai ir jānosaka, kurš no šiem abiem datumiem ir jāuzskata par atbilstošu, tad apstākļi, kādos prasību var uzskatīt par iesniegtu tiesā, tomēr ir noteikti pašā Regulā Nr. 2201/2003.

54.      Regulas Nr. 2201/2003 16. panta a) apakšpunktā ir precizēts, ka tiesā ir iesniegta prasība brīdī, kad dokuments, uz kura pamata ierosināta lieta, vai līdzvērtīgs dokuments ir iesniegts tiesā, ar nosacījumu, ka prasītājs pēc tam ir veicis pasākumus, kas viņam bija jāveic, lai dokumentu nosūtītu [vai paziņotu] atbildētājam (12).

55.      Ņemot vērā pamata lietas apstākļus un iesniedzējtiesas sniegto informāciju, šķiet, ka saistībā ar Regulas Nr. 2201/2003 16. panta noteikumiem vienīgi 2009. gada 12. oktobri var uzskatīt par atbilstošu, jo tomēr iesniedzējtiesai ir jānodrošina nosūtīšanas [vai paziņošanas formalitātes, ievērojot noteikumus, kas paredzēti Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 13. novembra Regulā (EK) Nr. 1393/2007 par tiesas un ārpustiesas civillietu vai komerclietu dokumentu izsniegšanu dalībvalstīs (“dokumentu izsniegšana”) un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1348/2000 (13).

56.      Tomēr ir svarīgi uzsvērt, ka Tiesā ir iesniegts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu saistībā ar apelācijas sūdzību par diviem rīkojumiem, ko izdevuši divi tiesas sastāvi, kuri pieņēmuši lēmumu par savu jurisdikciju atbilstoši Regulai Nr. 2201/2003; pirmais no tiem izdots neilgi pēc tam, kad māte aizbrauca kopā ar bērnu, proti, 2009. gada 12. oktobrī, bet otrs – 2010. gada 15. aprīlī, kad kopš šīs aizbraukšanas bija pagājuši gandrīz seši mēneši.

57.      Šī īpašā iezīme, kas saistīta ar iesniedzējtiesas uzdotā pirmā jautājuma ļoti vispārīgo raksturu, nozīmē, ka ir grūti noteikt, vai apelācijas tiesvedībā tā ir paredzējusi izlemt jautājumu par abu iepriekš minēto tiesu jurisdikciju vai saistībā ar šo apelācijas sūdzību – jautājumu par savu jurisdikciju atbilstoši Regulai Nr. 2201/2003. Taču, ņemot vērā kritērijus, kurus Tiesa noteica savā iepriekš minētajā spriedumā lietā A un kurus tā noteiks šajā lietā, bērna pastāvīgās dzīvesvietas noteikšana pirmajā gadījumā ir daudz sarežģītāks uzdevums (14). Tomēr turpmākās attīstības gaitas pamatā ir pieņēmums, ka bērna pastāvīgā dzīvesvieta ir jānosaka tajā datumā, kad Anglijas tiesās tika iesniegta pirmā prasība, proti, 2009. gada 12. oktobrī, precizējot, ka jautājums par atrašanās vietu ir jāizlemj iesniedzējtiesai, ko tā arī bija paredzējusi darīt šajā saistībā.

V –    Par pirmo jautājumu

58.      Uzdodot pirmo jautājumu, iesniedzējtiesa lūdz Tiesu norādīt, kāds būtu atbilstošais “kritērijs”, lai noteiktu bērna pastāvīgo dzīvesvietu Regulas Nr. 2201/2003 izpratnē (15). Sākumā ir diezgan grūti noteikt, vai iesniedzējtiesa cer saņemt no Tiesas vispārīgu atbildi uz abstraktu jautājumu vai, tieši pretēji, tā vēlas saņemt tā strīda apstākļiem pielāgotu atbildi, par kuru tajā ir iesniegta prasība. Tomēr šķiet, ka iesniedzējtiesa vēlas saņemt konkrētu atbildi par problēmu, kas tai ir jāatrisina.

59.      Tādējādi, lai noteiktu savu jurisdikciju atbilstoši Regulai Nr. 2201/2003, iesniedzējtiesa konkrēti uzdod jautājumu par pastāvīgās dzīvesvietas jēdzienu, kāds tas it īpaši minēts šīs regulas 8. pantā. No tā varētu secināt, ka pastāvīgā dzīvesvieta ir vienīgais pamats, saskaņā ar kuru var noteikt valsts tiesu jurisdikciju. Taču Regulas Nr. 2201/2003 8. panta 1. punkts ir skatāms plašākā kontekstā. Minētās regulas 8. panta 2. punktā ir skaidri norādīts, ka tajā paredzētā vispārējā jurisdikcija ir pamatota vienīgi tad, ja citi paredzētie jurisdikcijas pamati nav atbilstoši un ja pastāvīgā dzīvesvieta ir tikai viens no vairākiem kritērijiem, ar kuriem arī var pakārtoti pamatot jurisdikciju.

60.      No šāda viedokļa ir svarīgi iesniedzējtiesai norādīt, ka pirmais “kritērijs”, kas ļauj tai noteikt savu jurisdikciju saskaņā ar Regulu Nr. 2201/2003, būtu jāmeklē saistībā ar pastāvīgās dzīvesvietas jēdziena sistemātisku izmantojumu minētās regulas kontekstā. Ļoti būtiskais pastāvīgās dzīvesvietas jēdziens atklāj vienīgi ierobežotas iespējas. Tas ir jāsaprot kā tāds jēdziens, kam attiecīgā situācijā ir jāspēj piešķirt savu nozīmi starp citiem jēdzieniem vai alternatīvām kategorijām.

61.      Tādēļ es uzskatu, ka atbilde uz pirmo jautājumu ir jāsniedz divās daļās. Vispirms es mēģināšu pēc iespējas pilnīgāk papildināt galvenos aspektus, kuri minēti it īpaši iepriekš minētajā spriedumā lietā A (16), tādējādi cenšoties joprojām ņemt vērā pamata lietas īpašos apstākļus, tomēr neaizstājot iesniedzējtiesu attiecībā uz tās pienākumu, proti, atrisināt tajā ierosināto lietu. Otrajā daļā, lai sniegtu iesniedzējtiesai lietderīgu atbildi, es ierosinu pievērst uzmanību visām Regulā Nr. 2201/2003 piedāvātajām iespējām, lai sasniegtu galveno tajā paredzēto mērķi – nodrošināt jurisdikcijas noteikšanu.

A –    Par bērna “pastāvīgās dzīvesvietas” noteikšanu

62.      Savā iepriekš minētajā spriedumā lietā A (17) bērna pastāvīgās dzīvesvietas jēdzienu Regulas Nr. 2201/2003 8. panta 1. punkta izpratnē Tiesa interpretēja tādējādi, ka paredzēja valsts tiesām iespēju katrā ziņā izlemt jautājumu par savu jurisdikciju saskaņā ar šo regulu. Tomēr no lēmuma par prejudiciālo jautājumu uzdošanu izriet, ka metodoloģija, ko Tiesa paredzējusi minētajā spriedumā, nav pietiekama. Tādēļ šķiet, ka ir jāsniedz papildu norādes, kas valsts tiesām ļautu izvērtēt situācijas, kurās nomainīta bērna pastāvīgā dzīvesvieta.

1.      Pastāvīgās dzīvesvietas jēdziens: spriedumā lietā A sniegtās norādes

63.      Pirmkārt, savā iepriekš minētajā spriedumā lietā A Tiesa atzina, ka Regulā Nr. 2201/2003 nav noteikts pastāvīgās dzīvesvietas jēdziens un tajā nav nekādas tiešas atsauces uz dalībvalstu tiesībām šī jēdziena satura un piemērošanas jomas noskaidrošanai. Saskaņā ar savu judikatūru Tiesa no tā secināja, ka bija jānoskaidro konteksts, kurā atbilstošais noteikums vai noteikumi ir piemēroti, kā arī minētajā regulā paredzētais mērķis. Šajā saistībā Tiesa priekšplānā izvirzīja mērķi, kas izriet no Regulas Nr. 2201/2003 preambulas 12. apsvēruma, atbilstoši kuram šajā regulā paredzētie noteikumi par jurisdikciju ir izveidoti, ņemot vērā bērna intereses un it īpaši tuvuma kritēriju (18).

64.      Tādējādi pastāvīgās dzīvesvietas jēdziens Regulas Nr. 2201/2003 izpratnē ir Kopienu tiesību jēdziens, kas parasti visā Eiropas Savienībā ir interpretējams autonomi un vienveidīgi (19). Šajā saistībā Tiesa precizēja, ka attiecībā uz citās Kopienu tiesību jomās, tādās kā migrējošo darba ņēmēju sociālais nodrošinājums vai civildienesta tiesības, izmantotiem identiskiem vai līdzīgiem jēdzieniem šī autonomija bija jāinterpretē, saglabājot zināmu neatkarību (20).

65.      Otrkārt, Tiesa uzskatīja, ka bērna pastāvīgā dzīvesvieta bija jānosaka, “pamatojoties uz visiem katrā konkrētā gadījumā pastāvošajiem faktiskajiem apstākļiem” (21). Šajā saistībā tā precizēja, ka līdztekus bērna fiziskajai klātbūtnei dalībvalstī ir jāņem vērā faktori, kas var liecināt, ka šai klātbūtnei nav pagaidu vai gadījuma raksturs un ka bērna dzīvesvietu raksturo zināma integrācija sociālā un ģimenes vidē (22). Uzskaitīto faktoru vidū Tiesa tostarp minēja ilgumu, regularitāti, apstākļus un uzturēšanās dalībvalsts teritorijā un ģimenes pārcelšanās uz šo valsti iemeslus, bērna pilsonību, izglītošanas vietu un apstākļus, valodu zināšanas, kā arī bērna ģimenes un sociālos sakarus minētajā valstī (23). Tiesa arī piebilda, ka uz pastāvīgās dzīvesvietas maiņu var norādīt vecāku nodoms kopā ar bērnu apmesties dzīvot citā dalībvalstī, kas izpaužas tādos noteiktos ārējos apstākļos kā mājokļa iegāde vai noīrēšana mērķa dalībvalstī (24).

66.      Tādējādi no iepriekš minētā sprieduma lietā A izriet, ka Regulas Nr. 2201/2003 8. panta 1. punkta izpratnē pastāvīgā dzīvesvieta “atbilst vietai, ko raksturo bērna zināma integrācija sociālajā un ģimenes vidē”. Tomēr faktiski minētais spriedums neaprobežojas tikai par pastāvīgās dzīvesvietas jēdziena definīciju. Tajā lielos vilcienos ir izklāstīts kontroles mehānisms, kas ļauj noteikt bērna pastāvīgo dzīvesvietu. Šī kontrole paredz novērtēt un izsvērt visas objektīvās un subjektīvās, kvantitatīvās un kvalitatīvās, neapzinātas un apzinātas, norādes, kas var liecināt par pietiekami intensīvu bērna integrāciju sociālajā un ģimenes vidē.

67.      Treškārt, Tiesa nosprieda, ka bērna pastāvīgā dzīvesvieta bija jānosaka valsts tiesām, kurām bija kopumā jāizvērtē situācija, kā arī visaptveroši jānovērtē dažādi elementi un atbilstošās norādes (25). Tomēr Tiesa nav sniegusi precīzākas norādes par šajā saistībā valsts tiesām izpildāmajiem pienākumiem.

68.      Paturot to prātā, varētu uzskatīt, ka iepriekš minētajā spriedumā lietā A jau ir sniegta precīza un pilnīga atbilde uz pirmo iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu, jo šajā spriedumā ir izklāstīta gan vispārējā kārtība, gan kritēriji un metode, lai noteiktu bērna pastāvīgo dzīvesvietu Regulas Nr. 2201/2003 izpratnē.

69.      Tomēr iesniedzējtiesai ir cits viedoklis, jo tā uzskatīja, ka bija jāuzdod šis jautājums, lai arī tā noteikti pilnībā pārzināja iepriekš minēto spriedumu lietā A (26).

70.      Tādējādi iesniedzējtiesa nepārprotami vēlas, lai papildus jau iepriekš minētajā spriedumā lietā A sniegtajiem precizējumiem Tiesa sniegtu precīzākas norādes, ļaujot saskaņā ar Savienības tiesībām apsvērt visus pretrunīgos argumentus, ko šajā saistībā izvirzījuši pamata lietas dalībnieki, un atrisinot tajā ierosināto lietu. Tādēļ iesniedzējtiesas uzdotais jautājums jāsaprot ne vairāk un ne mazāk kā tāds aicinājums precizēt kritērijus, kas ļauj noteikt, kādos apstākļos var uzskatīt, ka situācijā, kad bērns kopā ar māti ir likumīgi aizbraucis no tās dalībvalsts, kur atradās viņa pastāvīgā dzīvesvieta, ir “zaudēta” šī iepriekšējā pastāvīgā dzīvesvieta un iegūta jauna pastāvīgā dzīvesvieta.

2.      Pastāvīgās dzīvesvietas “zaudēšana” un “iegūšana” likumīgas aizvešanas gadījumā

a)      Pastāvīgās dzīvesvietas maiņas nosacījumi

71.      Lai varētu uzskatīt, ka ir mainīta pastāvīgā dzīvesvieta, ir jākonstatē iepriekšējās pastāvīgās dzīvesvietas “zaudēšana” un jaunas pastāvīgās dzīvesvietas “iegūšana” (27). Ja vienai un tai pašai personai ir vairākas “parastās” dzīvesvietas, tai savukārt var būt tikai viena pastāvīgā dzīvesvieta. Turklāt atšķirīgā situācijā atrodas persona, kura nolemj aizbraukt no vienas dalībvalsts, lai apmestos uz dzīvi citā valstī, un persona, kura sākotnēji savu “parasto” dzīvesvietu izveido kādā dalībvalstī uz pagaidu laiku, bet pēc noteikta laika apmetas tur uz pastāvīgu dzīvi. Pirmajā gadījumā iepriekšējās pastāvīgās dzīvesvietas “zaudēšana” un jaunas pastāvīgās dzīvesvietas “iegūšana” notiek vienlaicīgi. Otrajā gadījumā pastāvīgās dzīvesvietas “iegūšanu” jaunā dalībvalstī acīmredzot par faktiski notikušu varētu uzskatīt vienīgi pēc noteikta laika (28). Tomēr joprojām ir jānosaka, kādas norādes liecina par šo pastāvīgās dzīvesvietas zaudēšanu un iegūšanu.

b)      Norādes par pastāvīgās dzīvesvietas maiņu

72.      Šajā saistībā īpaša uzmanība ir jāpievērš Regulas Nr. 2201/2003 9. panta noteikumiem, kā arī, ņemot vērā pamata lietas apstākļus, – bērna mātes gribai.

i)      No Regulas Nr. 2201/2003 9. panta izrietošās norādes par interpretāciju

73.      Gadījumā, ja bērns likumīgi pārceļas no vienas dalībvalsts uz citu un iegūst tajā jaunu pastāvīgu dzīvesvietu, Regulas Nr. 2201/2003 9. pants tostarp paredz, ka iepriekšējās pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts tiesām jurisdikcija saglabājas tikai trīs mēnešus. Tādējādi Regulā Nr. 2201/2003 ir atzīts, ka bērns var iegūt jaunu pastāvīgo dzīvesvietu trīs mēnešu laikā (29).

74.      Atbilstoši izmantotajai valodas versijai šī noteikuma interpretācija var būt niansēta, pat atšķirīga. Piemēram, šis noteikums vācu valodā (30) par ticamu ļauj uzskatīt apgalvojumu, ka likumīga pārcelšanās parasti nozīmē jaunas pastāvīgās dzīvesvietas iegūšanu, lai arī no franču valodas versijas (31) skaidri izriet, ka šo noteikumu piemēro ar nosacījumu, ka bērns, pirmkārt, ir likumīgi pārcēlies un, otrkārt, ir ieguvis jaunu pastāvīgo dzīvesvietu.

75.      Ilgi nekavējoties pie labi zināmās Tiesas judikatūras, kas attiecas uz dažādās valodās tulkotu Savienības tiesību aktu interpretāciju, jāatgādina, ka šis noteikums ir jāinterpretē, ņemot vērā visas valodu versijas, atbilstoši gan tā tiesiskā regulējuma vispārējai jēgai un mērķim, kura sastāvdaļa tas ir (32), gan arī tā autora faktiskajam nolūkam un mērķim, ko tas vēlas sasniegt (33).

76.      Neraugoties uz tā mazliet maldinošo virsrakstu (34), Regulas Nr. 2201/2003 9. pants patiesībā nosaka principu attiecībā uz jurisdikcijas nodošanu bērna jaunās pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts tiesām, ja bērns ir pārcēlies likumīgi. Iepriekšējās dzīvesvietas dalībvalsts tiesām jurisdikcija saglabājas trīs mēnešus tikai tāpēc, lai personai, kurai ir ierobežotas saskarsmes tiesības un kurai piespiedu kārtā ir jāpieņem bērna pārcelšanās, ļautu celt prasības tiesās, kuras ir piešķīrušas šīs saskarsmes tiesības, lai mainītu šīs tiesības atkarībā no jauniem apstākļiem.

77.      Tādēļ ar šo noteikumu ieviestais mehānisms pieprasa, lai, personai, kurai attiecībā uz bērnu ir piešķirta vecāku vara, likumīgi pārceļoties uz citu dalībvalsti, parasti būtu iegūta jauna pastāvīgā dzīvesvieta šajā dalībvalstī. Tātad, ja vien nepastāv īpaši apstākļi, līdz ar likumīgu pārcelšanos parasti līdzšinējās dalībvalsts tiesām jānodod starptautiskā jurisdikcija galamērķa dalībvalsts tiesām, kuras atbilstoši tuvuma principam uzskata par vispiemērotākajām (35).

78.      Ja no Regulas Nr. 2201/2003 9. panta noteikumiem var secināt, ka likumīga aizvešana no vienas dalībvalsts uz citu, ciktāl tā visnotaļ izskatās pēc nenoteiktas un necikliskas apmešanās uz dzīvi minētajā dalībvalstī, ir pietiekami pārliecinoša norāde, kas apliecina pastāvīgās dzīvesvietas iegūšanu šajā valstī, tad šī norāde ir jāuzskata par pieņēmumu, kaut arī nepārliecinošu, kas apliecina jaunas pastāvīgās dzīvesvietas iegūšanu, un tādēļ tam lietas dalībniekam, kurš apstrīd šo iegūšanu, ir jāsniedz pierādījumi par to, ka konkrētajā situācijā šāda dzīvesvieta nav iegūta.

79.      Tomēr ir svarīgi norādīt, ka tad, ja šī informācija ir nozīmīga, tā, protams, nav vienīgā vērā ņemamā, un valsts tiesām tā ir jāizvērtē katrā ziņā pirms vispārēja situācijas novērtējuma atbilstoši iepriekš minētajam spriedumam lietā A, kā arī ir jāizsver visa atbilstošā informācija, lai nodrošinātu bērna integrāciju sociālajā un ģimenes vidē.

80.      Šeit ir jāprecizē, ka nebūtu vēlams aprobežoties ar valsts tiesu vērtējumu attiecībā uz pastāvīgās dzīvesvietas maiņas situācijām, piemēram, tiesas ceļā nosakot standarta termiņu (36), kura laikā dzīvesvietas maiņu var uzskatīt par faktiski notikušu (37), vai arī nolemjot, ka bērna likumīga aizvešana nozīmē iepriekšējās pastāvīgās dzīvesvietas tūlītēju zaudēšanu uzreiz pēc šīs aizvešanas (38). Šīs abas pieejas ir tiešā pretrunā elastīgajai un pragmatiskajai pieejai, kuru Tiesa atzinusi savā iepriekš minētajā spriedumā lietā A, lai arī ne vienmēr tai ir jāattiecas uz visām paredzamajām situācijām.

ii)    Mātes gribas nozīme likumīgi aizvesta bērna pastāvīgās dzīvesvietas novērtēšanā

81.      Kā norādīts iepriekš, bērna pastāvīgās dzīvesvietas atrašanās vieta prasības iesniegšanas dienā, izmantojot metodoloģiju, ko Tiesa paredzējusi iepriekš minētajā spriedumā lietā A, ir jānosaka tai tiesai, kurā pirmajā celta prasība. Lai arī minētajā spriedumā Tiesa nav izteikusies par šo jautājumu, ir skaidrs, ka norādes, kas minētajai tiesai ļautu palikt pie sava viedokļa, ir jāmeklē saskaņā ar atbilstošām valsts tiesību normām, taču ievērojot arī Savienības tiesības un šo tiesību vispārējos principus. Tomēr tādos apstākļos, kādi ir pamata lietā, īpaši svarīgi būtu ņemt vērā bērna mātes gribu, jo bērna aizvešanas dienā viņai vienīgajai bija piešķirta vecāku vara attiecībā uz bērnu.

82.      Atgādināšu, ka pamata lietā māte kopā ar bērnu aizbrauca no Anglijas 2009. gada 7. oktobrī. Tādējādi Anglijas tiesām, kurās 2009. gada 12. oktobrī tika celtas prasības un kurām pirmajām bija jānosaka sava jurisdikcija saskaņā ar Regulu Nr. 2201/2003, bija jānosaka, vai bērns ir zaudējis savu pastāvīgo dzīvesvietu Anglijā, jau aizbraucot kopā ar māti, un prasības iesniegšanas dienā ieguvis jaunu pastāvīgo dzīvesvietu Francijā.

83.      Acīmredzami, kā tas izriet no 2010. gada 15. aprīļa rīkojuma, par bērna mātes vēlmi kopā ar savu meitu aizbraukt no Anglijas pavisam, no vienas puses, varēja liecināt daži objektīvi fakti, piemēram, vienvirziena lidmašīnas biļetes iegāde un vairāki paziņojumi, kas vairāk vai mazāk skaidri apstiprina šo nodomu. Savukārt tas, ka māte pārdeva sev Anglijā piederošo automašīnu, šajā saistībā nav uzskatāms par pietiekamu pierādījumu. Tomēr, no otras puses, šo vēlmi varētu arī nopietni apšaubīt, ņemot vērā, ka māte par savu aizbraukšanu nebija informējusi ne savu darba devēju, ne dzīvokļa īpašnieku.

84.      Turklāt, ja mātes vēlme aizbraukt no Anglijas neradīja nekādas šaubas, tad citi fakti ļāva apšaubīt viņas ciešo apņemšanos apmesties uz dzīvi Reinjonā. Tostarp no sarakstes, kas notika neilgi pirms viņas aizbraukšanas, jo īpaši no pastkartes, ko viņa aizbraukšanas dienā nosūtīja no lidostas, varēja secināt, ka šī aizbraukšana neizskatās pēc rūpīgi pārdomāta lēmuma pārcelties uz dzīvi Reinjonā, bet drīzāk pēc reakcijas uz stresu, ko radīja bērna tēva izteiktie draudi uzsākt tiesvedību, lai panāktu, ka attiecībā uz bērnu tiek atzītas viņa tiesības uz vecāku varu.

85.      Protams, kā tas minēts jau iepriekš, likumīga aizbraukšana no vienas dalībvalsts un jaunas dzīvesvietas iekārtošana citā dalībvalstī ne vienmēr automātiski uzreiz nozīmē jaunas pastāvīgās dzīvesvietas iegūšanu otrā dalībvalstī. Tomēr šādā situācijā, kāda ir izveidojusies pamata lietā, tās personas griba, kurai attiecībā uz bērnu vienīgajai piešķirta vecāku vara, pārsvarā noteikti jāņem vērā, un tiesas sēdē to norādīja arī Vācijas valdība.

86.      Pamata lietā vēl jo vairāk būtu jāņem vērā tas, ka dienā, kad bērns tika aizvests, viņš vēl bija zīdainis.

87.      Bērna vecumu var ņemt vērā gan tad, ja ir izvērtē pastāvīgās dzīvesvietas zaudēšana, gan tad, ja izvērtē jaunas pastāvīgās dzīvesvietas iegūšana. Tā kā ļoti mazs bērns ir jo īpaši atkarīgs no savas mātes un māte ir “visa pasaule” šādam bērnam, ir skaidrs, ka mātes vēlme likumīgi aizbraukt no dalībvalsts, lai apmestos uz dzīvi vai pārceltos uz citu dalībvalsti, ir izšķirošs faktors, kas jāņem vērā, izvērtējot šī bērna pastāvīgās dzīvesvietas zaudēšanu. Turklāt ļoti nelielais bērna vecums nozīmē, ka nosacījumus viņa integrācijai jaunajā ģimenes un sociālajā vidē var ļoti ātri izpildīt.

88.      Pārsvarā ņemot vērā tās personas gribu, kurai vienīgajai ir piešķirta vecāku vara, nekādā ziņā nenozīmē, ka citi faktori nav vērā ņemami.

89.      Tieši pretēji, šī griba jāspēj apliecināt ar materiāliem pierādījumiem, kas, kā Tiesa uzsvērusi iepriekš minētajā spriedumā lietā A, var būt mājokļa iegāde vai noīrēšana mērķa dalībvalstī. Tomēr atgriešanās savā izcelsmes valstī vai pie saviem ģimenes locekļiem arī ir atbilstoši apstākļi saistībā ar šādas gribas novērtēšanu. Tā tas varētu būt it īpaši šajā situācijā pamata lietā, kad tēvs pameta kopīgo dzīvesvietu neilgi pirms bērna piedzimšanas. Šādos apstākļos gan psiholoģiski, gan ekonomiski apsvērumi arī ļauj novērtēt aizbraukšanas nozīmi.

90.      Kā to tiesas sēdē uzsvēra arī Vācijas valdība, šo gribu tomēr nevar neņemt vērā, pamatojoties tikai uz apgalvojumu, saskaņā ar kuru bērna pārcelšanos būtībā pamato vēlme saglabāt tiesības uz ekskluzīvām aizgādības tiesībām.

91.      Šajā saistībā bērna tēvs būtībā norādīja, ka māte kopā ar bērnu ir aizbraukusi tieši tādēļ, lai varētu izvairīties no Anglijas tiesu jurisdikcijas un izveidotu mākslīgu juridisku un tiesisku saikni, pārkāpjot gan bērna, gan viņa tēva tiesības uz ģimenes dzīvi, kas garantētas Hartas 7. pantā un 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. pantā, kā arī Hartas 24. pantā garantētās bērna tiesības. Tēvs norāda, ka reālajā dzīvē bērnu nolaupīšana rada kaitējumu un šīs sekas nevar uzskatīt par relatīvām, pamatojoties uz abstraktiem juridiskiem apsvērumiem, kāds, piemēram, ir jautājums par to, vai bērna aizvešanas brīdī vecāku atbildība bija vienīgi mātei vai abiem vecākiem. Viņš piebilst, ka ne Regulā Nr. 2201/2003, ne Hāgas Konvencijā par bērnu starptautisko nolaupīšanu vecāku statuss nav nošķirts atkarībā no tā, vai vecāki ir vai nav precējušies.

92.      Šie apgalvojumi ir jānoraida, pat ja tie būtu patiesi, lai arī to nav iespējams noteikt, pamatojoties tikai uz lietas materiāliem.

93.      Nedrīkst aizmirst, ka bērna pastāvīgā dzīvesvieta ir jānosaka tikai tādēļ, lai noteiktu to tiesu, kas saskaņā ar tuvuma principu un dominējošās bērna interesēs atrodas vistuvāk bērnam. Kā tas uzsvērts jau iepriekš, šis jautājums ir jāizvērtē no bērna viedokļa un nekādā gadījumā no vecāku viedokļa, lai arī cik likumīga būtu viņu prasība attiecībā uz minēto bērnu.

94.      Nepārkāpjot tos pašus pamatprincipus, uz kuriem balstīta Regula Nr. 2201/2003, valsts tiesas nevar savu jurisdikciju noteikt, pamatojoties vienīgi uz apsvērumu, saskaņā ar kuru citas dalībvalsts tiesas nevarētu pienācīgi aizsargāt prasītāju likumīgās tiesības.

95.      Noslēgumā īpaši jāuzsver, ka, nosakot bērna pastāvīgo dzīvesvietu, jo sevišķi lai novērtētu patieso situāciju saistībā ar pastāvīgās dzīvesvietas maiņu pēc likumīgas aizvešanas, valsts tiesām, kam jālemj par savu jurisdikciju saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 8. panta 1. punktu, ir jāveic visi vajadzīgie pasākumi, lai personai, kurai vienīgajai ir vecāku vara un kura aizvedusi bērnu, nodrošinātu iespējas tikt pilnībā un efektīvi uzklausītai. Šai personai jābūt iespējai iesniegt apsvērumus, turklāt jādara viss iespējamais, lai tai būtu arī iespēja izklāstīt savas aizbraukšanas iemeslus.

96.      No lēmuma par prejudiciālo jautājumu uzdošanu izriet, ka šāda situācija bijusi pirms 2010. gada 15. aprīļa rīkojuma pieņemšanas, savukārt pēc 2009. gada 12. oktobra, kad Regulas Nr. 2201/2003 19. panta 2. punkta izpratnē saistībā ar pamata lietu tiesā tika iesniegta pirmā prasība, situācija bijusi citāda.

B –    Par valsts tiesu jurisdikcijas izvērtēšanu pastāvīgās dzīvesvietas maiņas gadījumā

97.      Pamatojoties uz pieņēmumu, ka Tiesai, pieņemot prejudiciālu nolēmumu, ir jāsniedz lietderīga un pilnīga atbilde uz iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu un papildus jāsniedz svarīgākā informācija visām dalībvalstu tiesām, kurām ir jāpiemēro Regula Nr. 2201/2003, ļaujot tām lemt par savu jurisdikciju, būtu lietderīgi atgādināt, ka Regulā Nr. 2201/2003 ir izveidota pilnīga un saskaņota jurisdikcijas sistēma, kurā bērna pastāvīgā dzīvesvieta ir tikai viens no kritērijiem, lai arī svarīgākais, uz kuru pamatojoties valsts tiesām jānosaka sava jurisdikcija. Tādēļ tiek ierosināts precizēt, kāds ir valsts tiesu pienākums un kādam tam ir jābūt saskaņā ar Regulu Nr. 2201/2003.

1.      Precizējums attiecībā uz valsts tiesu pienākumu saskaņā ar Regulu Nr. 2201/2003

98.      Regulas Nr. 2201/2003 8. panta 1. punkts, kurā noteikta bērna pastāvīgās dzīvesvietas tiesas vispārējā jurisdikcija, atbilstoši šī panta 2. punktam ir piemērojams tikai attiecībā uz minētās regulas 9., 10. un 12. panta noteikumiem.

99.      Tādēļ, lai to nodrošinātu, dalībvalstu tiesām, kurām ir jānosaka sava jurisdikcija saskaņā ar Regulu Nr. 2201/2003, ir jāizmanto minētās regulas 8. panta 2. punktā paredzētā kārtība. Vispirms tām jāpārbauda, vai tām ir jurisdikcija saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 9., 10. un 12. pantu. Ja šīs jurisdikcijas nav, tiesām tā ir jānosaka saskaņā ar minētās regulas 8. panta 1. punktu atbilstoši metodei, ko Tiesa aprakstījusi savā judikatūrā, tostarp savā iepriekš minētajā spriedumā lietā A, lai tādējādi noteiktu bērna pastāvīgo dzīvesvietu.

100. Pieņemot, ka, izmantojot šo metodi, nav iespējams noteikt bērna pastāvīgo dzīvesvietu, valsts tiesām, kurās celta prasība, ir jāizlemj jautājums par citiem Regulas Nr. 2201/2003 noteikumiem, piemēram, saskaņā ar 13. pantu, ja nav iespējams noteikt bērna pastāvīgo dzīvesvietu, vai saskaņā ar šīs regulas 15. pantu, ja šķiet pamatoti atteikties no savas jurisdikcijas, kas nosakāma, pamatojoties uz bērna pastāvīgo dzīvesvietu (39).

101. Šajā saistībā ir svarīgi uzsvērt valsts tiesu pienākuma dažādo mērogu saskaņā ar Regulu Nr. 2201/2003 (40).

102. Regulas Nr. 2201/2003 17. pantā ir noteikts, ka valsts tiesām ir pienākums pēc savas iniciatīvas paziņot, ka tām nav jurisdikcijas, ja saskaņā ar minēto regulu jurisdikcija nav pamatota un ja saskaņā ar šo pašu regulu jurisdikcija ir citas dalībvalsts tiesai.

103. Tomēr no Regulas Nr. 2201/2003 struktūras nepārprotami var secināt, ka šī regula nosaka arī pienākumu ne vien pārbaudīt savu jurisdikciju (41), bet vajadzības gadījumā arī nosaka, ka tiesām ir jāaicina lietas dalībnieki šajā saistībā iesniegt apsvērumus (42), pēc savas iniciatīvas jānosaka sava jurisdikcija, pamatojoties uz minēto regulu. Turklāt, lai nodrošinātu bērna interešu ievērošanu, šajā saistībā tām ir jāpārbauda visas iespējamās jurisdikcijas jomas, tostarp iespēja atteikties no savas jurisdikcijas par labu citai tiesai, kura ir piemērotāka.

104. Līdzīgi Tiesa lēmusi savā iepriekš minētajā spriedumā lietā A (43), kurā tā min izņēmuma gadījumu, kad, nespējot noteikt bērna pastāvīgo dzīvesvietu, saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 13. pantu valsts tiesai ir jāatsakās no savas jurisdikcijas par labu tās dalībvalsts tiesām, kurā atrodas bērns. Valsts tiesa var arī atteikties no savas jurisdikcijas, pamatojoties uz minētās regulas 16. pantu. Šīs abas iespējas tiks izskatītas secīgi.

2.      Tādas iespējas izvērtēšana, kas paredz lietu nodot citai tiesai

105. Pamata lietā ļoti labi ilustrēti apstākļi, kādos tiesa varētu lietu nodot citai tiesai. High Court of Justice (England & Wales), Family Division, ņemot vērā savā 2010. gada 15. aprīļa rīkojumā paustās šaubas, noteikti būtu varējusi atteikties no savas jurisdikcijas, pamatojoties uz Regulas Nr. 2201/2003 13. pantu. Savukārt Court of Appeal (England & Wales) (Civil Division), ņemot vērā situācijas attīstību, varēja nolemt pārsūtīt lietu Francijas tiesām, kuras tagad noteikti uzskatāmas par vispiemērotākajām, lai atrisinātu pamata lietu.

a)      Lietas nodošana tās valsts tiesai, kurā atrodas bērns: Regulas Nr. 2201/2003 13. pants

106. Regulas Nr. 2201/2003 13. panta 1. punktā ir noteikts, ka tad, ja nevar noskaidrot bērna pastāvīgo dzīvesvietu un nevar noteikt jurisdikciju, pamatojoties uz šīs regulas 12. pantu, jurisdikcija ir tās dalībvalsts tiesām, kurā atrodas bērns.

107. Iesniedzējtiesa sava lēmuma par prejudiciālo jautājumu uzdošanu paskaidrojuma rakstā jautāja, vai var uzskatīt, ka 2009. gada 12. oktobrī bērnam vairs nebija pastāvīgās dzīvesvietas.

108. Savos rakstveida apsvērumos Komisija norādīja uz šādu iespējamību. Atsaucoties uz spriedumu, ko pasludinājis tiesnesis Brandon of Oakbrook (44), tā uzsver, ka ir iespējams vienā dienā vairs nedzīvot savā pastāvīgajā dzīvesvietā kādā dalībvalstī, ja šī persona ir stingri apņēmusies tur neatgriezties un tā vietā nolemj uz ilgāku laiku savu dzīvesvietu pārcelt uz citu dalībvalsti. Tomēr šī persona nevar vienā dienā kļūt par šīs otrās dalībvalsts pastāvīgo iedzīvotāju, jo, lai to izdarītu, ir vajadzīgs nosacīti ilgs laika periods un stingra apņemšanās. Tādējādi šajā nosacīti ilgajā laika periodā šī persona būtu zaudējusi savu pastāvīgo dzīvesvietu pirmajā dalībvalstī, neiegūstot jaunu pastāvīgo dzīvesvietu otrajā dalībvalstī. Komisija no tā secina, ka tiesai ir jānosaka, vai mātei bija stingra apņemšanās neatgriezties Anglijā, kas mātei būtu jāpierāda saskaņā ar iesniedzējtiesas valsts tiesību normām.

109. Mazliet atšķirīgā veidā arī Apvienotās Karalistes valdība norādīja, ka valsts tiesa, pirms tam ņemot vērā visus atbilstošos faktorus un izskatāmās lietas īpatnības, varēja secināt, ka savu pastāvīgo dzīvesvietu dalībvalstī bērns varēja zaudēt uzreiz pēc aizbraukšanas no tās. Šajā saistībā valdība uzsver, ka šāda situācija nenozīmē mazāku bērna aizsardzības līmeni, ciktāl Regulas Nr. 2201/2003 13. pantā ir tieši paredzēta tās dalībvalsts jurisdikcija, kurā atrodas bērns.

110. Tādējādi atkal varētu uzsvērt, ka valsts tiesām ir jāizvērtē, vai ir izpildīti Regulas Nr. 2201/2003 13. panta piemērošanas nosacījumi un vai līdz ar to šī norma ir jāpiemēro.

b)      Lietas nodošana vispiemērotākajai tiesai: Regulas Nr. 2201/2003 16. pants un forum non conveniens izņēmums

111. Regulas Nr. 2201/2003 15. pantā ir paredzēts, ka izņēmuma kārtā dalībvalsts tiesas, kurām ir jurisdikcija, ja tās uzskata, ka cita tās dalībvalsts tiesa, ar kuru bērnam ir īpaša saikne, ir vispiemērotākā tiesas spriešanai, un ja tas ir dominējošās bērna interesēs, var apturēt tiesvedību un aicināt lietas dalībniekus iesniegt prasību minētās citas dalībvalsts tiesā saskaņā ar minētā panta 4. punktu, vai arī lūgt citas dalībvalsts tiesu pieņemt jurisdikciju saskaņā ar šī paša panta 5. punktu.

112. Regulas Nr. 2201/2003 15. panta 2. punktā ir paredzēts, ka šo iespēju tostarp var izmantot pēc tās valsts tiesas ierosmes, kurā ir iesniegta prasība.

113. Tādējādi varētu uzsvērt, ka iesniedzējtiesai ir jāizvērtē, vai konkrētajā pamata lietas situācijā ir izpildīti Regulas Nr. 2201/2003 15. panta piemērošanas nosacījumi un vai līdz ar to šī norma ir jāpiemēro.

C –    Secinājums

114. Tādējādi uz iesniedzējtiesas pirmo prejudiciālo jautājumu jāsniedz šāda atbilde. Vispārīgi, valsts tiesai, kurā ir iesniegta prasība par vecāku atbildību par bērnu, skaidri jālemj par savu jurisdikciju saskaņā ar Regulu Nr. 2201/2003, pirms tam secīgi izvērtējot dažādus pamatus, uz kuriem balstoties var noteikt šo jurisdikciju atbilstoši minētajai regulai. Veicot šo izvērtēšanu, valsts tiesai dominējošās bērna interesēs ir jānosaka bērna pastāvīgā dzīvesvieta, novērtējot visus konkrētās situācijas faktiskos apstākļus. Tādos apstākļos, kādi ir pamata lietā un ko, no vienas puses, raksturo likumība saistībā ar bērna aizvešanu no dalībvalsts, kurā bija viņa pastāvīgā dzīvesvieta, uz citu dalībvalsti un, no otras puses, nekavējoties, bet pēc šīs aizvešanas, iesniegta prasība iepriekšējās dzīvesvietas dalībvalsts tiesā, minētajai tiesai, konkrētāk runājot, jāmēģina noteikt, vai īstermiņā šī aizvešana patiešām nozīmē bērna iepriekšējās pastāvīgās dzīvesvietas zaudēšanu un jaunas pastāvīgās dzīvesvietas iegūšanu galamērķa dalībvalstī. Tādēļ tiesai galvenokārt un identificējamā veidā jāņem vērā tās personas griba, kurai vienīgajai ir vecāku vara un kura likumīgi aizvedusi bērnu, jo īpaši ņemot vērā bērna vecumu un pirms tam minētajai personai dodot iespēju iesniegt savus apsvērumus, kā arī pilnībā un efektīvi izklāstīt minētās aizbraukšanas iemeslus. Personai, kura šādos apstākļos apstrīd jaunas pastāvīgās dzīvesvietas iegūšanu, jāsniedz pierādījumi, kas apliecina, ka šī aizbraukšana nav pamatota ar vēlmi izveidot jaunu pastāvīgo dzīvesvietu galamērķa dalībvalstī. Visbeidzot, ja šī valsts tiesa nevar noteikt bērna pastāvīgo dzīvesvietu, tad tai ir jākonstatē šis fakts un, ievērojot tuvuma principu, jālemj par savu jurisdikciju, pamatojoties uz Regulas Nr. 2201/2003 13. pantā vai 15. pantā paredzētajiem noteikumiem.

VI – Par otro un trešo jautājumu

A –    Ievada apsvērumi par uzdoto jautājumu atbilstību

1.      Problēmas izklāsts

115. Uzdodot savu pirmo jautājumu (45), saistībā ar tā otro daļu, kā arī trešo jautājumu, iesniedzējtiesa lūdz Tiesu atbildēt, kā interpretēt Regulas Nr. 2201/2003 10. pantu, kurā ir paredzēti noteikumi par jurisdikciju bērna nolaupīšanas gadījumos.

116. Turklāt, uzdodot savu otro jautājumu, iesniedzējtiesa jautā Tiesai, vai Regulas Nr. 2201/2003 noteikumu izpratnē tiesa var būt “iestāde vai cita struktūra”, ņemot vērā, ka šis jēdziens un formulējums ir lietots vienīgi minētās regulas 10. un 11. pantā.

117. Kā Komisija to uzsvērusi savos rakstveida apsvērumos, iesniedzējtiesa neizskaidro, kādēļ tai ir būtiski saņemt atbildi uz šo jautājumu, lai atrisinātu tajā ierosināto lietu. Tomēr tā uzsver, ka šis jautājums, šķiet, ir balstīts uz pieņēmumu, saskaņā ar kuru bērna neatgriešanās Anglijā ir nelikumīga, ja Anglijas tiesas 2010. gada 9. oktobrī ir ieguvušas aizgādības tiesības, un tādēļ ir jāpiemēro gan Hāgas Konvencija par bērnu starptautisko nolaupīšanu, gan Regulas Nr. 2201/2003 11. pants, kas precīzi reglamentē bērna atpakaļatdošanu nelikumīgas aizvešanas vai aizturēšanas gadījumā.

118. Šajā saistībā bērna tēvs inter alia apgalvo, ka, lai arī mātes un bērna aizbraukšana sākotnēji nebija nelikumīga, tad bērna neatgriešanās Anglijā ir uzskatāma par nelikumīgu, jo māte nav pildījusi dažādus Anglijas tiesu pieņemtos rīkojumus.

119. Šajā saistībā arī otro iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu varētu uzskatīt par tādu, kurā ir netieša atsauce uz Regulas Nr. 2201/2003 11. panta noteikumiem.

120. Tādējādi no iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem izriet, ka tā, vismaz netieši, uzskata, ka attiecīgie fakti pamata lietā ir pielīdzināmi bērna nolaupīšanai un ka līdz ar to būtu piemērojama gan Hāgas Konvencija par bērnu starptautisko nolaupīšanu, gan Regulas Nr. 2201/2003 10. un 11. pants.

121. Taču no paša lēmuma par prejudiciālo jautājumu uzdošanu izriet, ka prasītāja pamata lietā no Anglijas ir likumīgi aizbraukusi uz Reinjonu, un tas, starp citu, ir konstatēts High Court of Justice (England & Wales), Family Division 2010. gada 15. aprīļa rīkojumā. Lēmumā par prejudiciālo jautājumu uzdošanu norādīts, ka vecāku atbildība par bērnu bija piešķirta vienīgi prasītājai pamata lietā, un tādējādi viņa bija vienīgā persona, kurai bija aizgādības tiesības saskaņā ar Hāgas Konvencijas par bērnu starptautisko nolaupīšanu 3. un 5. pantu.

122. Iesniedzējtiesa precizē, ka Anglijā un Velsā vecāku atbildība par ārlaulībā dzimušu bērnu tēvam nav piešķirta pilnā apmērā. Tomēr viņam šo vecāku atbildību var piešķirt, ja viņa vārds ir norādīts bērna dzimšanas apliecībā vai ja par vecāku atbildību ir noslēgta vienošanās ar bērna māti, vai arī ar tiesas rīkojumu par vecāku atbildības piešķiršanu (parental responsibility order).

123. Arī Vācijas valdība un Francijas valdība, ņemot vērā faktisko situāciju pamata lietā, tiesas sēdē pauda šaubas par šo iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu atbilstību.

2.      Vērtējums

124. Šajā saistībā vispirms jāatgādina, ka “nelikumīgu aizvešanu vai aizturēšanu” Regulas Nr. 2201/2003 2. panta 11. punkta izpratnē var konstatēt vienīgi tad, ja ar to tiek pārkāptas aizgādības tiesības, kas iegūtas ar spriedumu, likumu vai nolīgumu, kuram ir juridisks spēks saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms aizvešanas vai aizturēšanas.

125. Šajā gadījumā, kā to ir konstatējusi iesniedzējtiesa un kā par to ir vienojušies gan prasītāja un atbildētājs pamata lietā, gan Apvienotās Karalistes valdība un Komisija savos rakstveida un mutvārdu apsvērumos, kā arī Vācijas, Īrijas un Francijas valdības savos mutvārdu apsvērumos, mātes un bērna aizbraukšana bija likumīga. Ar šo aizbraukšanu nav pārkāptas ne bērna tēva aizgādības tiesības, ne arī citas iestādes vai citas struktūras aizgādības tiesības (46).

126. Taču Regulas Nr. 2201/2003 10. pants, kas nosaka īpašu noteikumu par jurisdikciju bērna nolaupīšanas gadījumos, ir tieši piemērojams tikai saistībā ar bērna nelikumīgu aizvešanu vai aizturēšanu Regulas Nr. 2201/2003 2. panta 11. punkta izpratnē.

127. Kā Tiesa ir atzinusi savā spriedumā lietā McB. (47), bērna aizvešanas pretlikumīgais raksturs atbilstoši Regulai Nr. 2201/2003 ir atkarīgs tikai no tā, vai pastāv aizgādības tiesības, kas piešķirtas piemērojamajās valsts tiesībās, kuras pārkāpjot ir notikusi šī aizvešana.

128. Šajā spriedumā Tiesa arī atzina, ka šāda Regulas Nr. 2201/2003 interpretācija nav nesaderīga ar Hartā garantētajām tiesībām, tostarp tās 7. un 24. pantu, kuros attiecīgi garantētas tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, kā arī bērna pamattiesības, tomēr ar nosacījumu, ka bērna tēvam ir tiesības pirms bērna aizvešanas pieprasīt viņam piešķirt aizgādības tiesības attiecībā uz savu bērnu (48).

129. Šajā saistībā ir jāpiebilst, ka saskaņā ar Hāgas Konvencijas par bērnu starptautisko nolaupīšanu 3. pantu bērns par “nelikumīgi aizvestu vai aizturētu” ir uzskatāms vienīgi ar diviem nosacījumiem. Pirmais nosacījums paredz, ka jābūt pārkāptām aizgādības tiesībām, kas piešķirtas ar tās valsts tiesību aktiem, kurā bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms aizvešanas vai aizturēšanas (49). Otrs nosacījums paredz, ka šīm tiesībām jābūt faktiski realizētām (50).

130. Turklāt Hāgas Konvencijas par bērnu starptautisko nolaupīšanu 3. panta otrajā daļā precizēts, ka attiecīgās aizgādības tiesības var tikt nodibinātas ar likumu, ar tiesas vai administratīvu lēmumu vai ar vienošanos, kurai saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem ir juridisks spēks. Citiem vārdiem sakot, saskaņā ar Hāgas Konvenciju par bērnu starptautisko nolaupīšanu aizgādības tiesības var nodot, izmantojot kādu no trim vecāku atbildības nodošanas iespējām, kas paredzētas Anglijas un Velsas tiesību aktos.

131. No tā izriet, ka, ņemot vērā informāciju, ko iesniedzējtiesa nosūtījusi Tiesai un kas nav apstrīdēta, Regulas Nr. 2201/2003 10. pants nešķiet piemērojams konkrētajā pamata lietas situācijā.

132. Tomēr tiesas sēdē gan prasītāja un atbildētājs pamata lietā, gan Apvienotās Karalistes valdība un Komisija savos rakstveida un mutvārdu apsvērumos, kā arī Vācijas, Īrijas un Francijas valdības, par spīti savām šaubām šajā saistībā, centās sniegt atbildes uz šiem uzdotajiem jautājumiem.

133. Tādēļ turpinājumā tiek ierosināts īsumā, bet tikai pakārtoti, izskatīt iesniedzējtiesas iesniegto otro un trešo jautājumu.

134. Tomēr būtu vēlams izmantot izdevību, ko piedāvā šī lieta, un atgādināt valsts tiesām, ka saistībā ar prejudiciāla nolēmuma tiesvedību, kas paredzēta LESD 267. pantā, viens no to pienākumiem paredz izskaidrot, kādēļ uz jautājumu vai jautājumiem, ko tās uzdod, tām ir būtiski saņemt atbildi, lai atrisinātu tajās ierosināto lietu. Šī prasība ir īpaši svarīga saistībā ar steidzamības prejudiciāla nolēmuma tiesvedību.

B –    Par otro jautājumu

135. Uzdodot savu otro jautājumu, iesniedzējtiesa aicina Tiesu izlemt jautājumu par to, vai tiesa var būt “iestāde vai cita struktūra”, kurai var tikt piešķirtas aizgādības tiesības Regulas Nr. 2201/2003 izpratnē.

136. Kā iepriekš precizēts ievada apsvērumos, atbildot uz šo jautājumu, ir jāinterpretē Regulas Nr. 2201/2003 10. un 11. pants – šajā regulā tie ir vienīgie noteikumi, kuros saistībā ar aizgādības tiesībām runa ir par “iestādi” vai “citu struktūru” (51).

137. Regulā Nr. 2201/2003 nav noteikts, kas būtu jāsaprot ar terminu “iestāde” 10. un 11. panta izpratnē.

138. Savā iepriekš minētajā spriedumā lietā McB. (52) Tiesa šajā saistībā tomēr precizēja, ka atšķirībā no jēdziena “aizgādības tiesības”, kas ir autonoms Kopienu jēdziens attiecībā pret dalībvalstu tiesībām, ciktāl tas ir definēts Regulas Nr. 2201/2003 2. panta 9. punktā, tās personas noteikšanu, kam ir aizgādības tiesības, ņemot vērā šīs regulas 2. panta 11. punkta formulējumu, reglamentē dalībvalstu tiesības (53).

139. Prasītāja un atbildētājs pamata lietā, Apvienotās Karalistes, Īrijas un Francijas valdības, kā arī Komisija vispārīgi atsaucās uz iepriekš minēto spriedumu lietā McB., savos rakstveida apsvērumos vai tiesas sēdē uzsverot, ka, viņuprāt, nekas netraucē šīs aizgādības tiesības piešķirt tiesai.

140. Vienīgi Vācijas valdība tiesas sēdē norādīja, ka to tiesu, kurā tieši bija iesniegta prasība par aizgādības tiesībām attiecībā uz bērnu saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 1. panta 2. punkta a) apakšpunktu, nav iespējams atzīt par iestādi minētās regulas 10. un 11. panta izpratnē, neapdraudot minētās regulas vienveidīgu piemērošanu. Tomēr šī valdība piebilst, ka Regula Nr. 2201/2003 neizslēdz iespēju atzīt šādas tiesības attiecībā uz šo tiesu.

141. Tādējādi, kā to savā iepriekš minētajā spriedumā lietā McB. ir atzinusi Tiesa, vispārīgi tiek uzskatīts, ka uz aizgādības tiesību un vecāku atbildības piešķiršanas nosacījumiem attiecas dalībvalstu tiesības. Tomēr jautājumu par to, vai šajā saistībā Regulas Nr. 2201/2003 10. un 11. pantā paredzētais jēdziens “iestāde” arī jāatstāj dalībvalstu kompetencē, varētu apspriest, ņemot vērā Vācijas valdības iebildi.

142. Šajā ziņā var norādīt, ka Regulas Nr. 2201/2003 2. panta 9. punktā “uzraudzības [aizgādības] tiesības” ir definētas kā “tiesības un pienākumi, kas attiecas uz rūpēm par bērnu, un jo īpaši tiesības noteikt bērna dzīvesvietu”. Šīs regulas 2. panta 7. punktā ir precizēts, ka šādi definētas aizgādības tiesības ir viens no “vecāku atbildības” aspektiem, savukārt vecāku atbildība ir definēta kā “visas tiesības un pienākumi attiecībā uz bērna personu vai bērna īpašumu, kuras piešķir fiziskai vai juridiskai personai ar spriedumu, likumu izpildi vai nolīgumu, kam ir juridisks spēks”.

143. Salīdzinot Regulas Nr. 2201/2003 2. panta 7. punktu, kurā, neatsaucoties uz dalībvalstu tiesībām, ir noteikta vecāku atbildība, un minētās regulas 2. panta 11. punktu, kas nosaka nelikumīgu aizvešanu vai aizturēšanu, varētu pieļaut tādu interpretāciju, kuru ievērojot Tiesai būtu jānosaka, ko ietver jēdziens “iestāde” šo abu tiesību normu izpratnē.

144. Tomēr ir diezgan grūti saprast, ka Tiesa varētu patiešām autonomi un vienveidīgi interpretēt šo jēdzienu, ņemot vērā normu kontekstu un attiecīgā tiesiskā regulējuma mērķi (54) un cenšoties to apstiprināt pilnībā atbilstoši šī regulējuma mērķim, uz pārējiem aspektiem attiecinot dalībvalstu tiesības (55).

145. Katrā ziņā tiesas sēdē Apvienotās Karalistes valdība un Īrijas valdība uzsvēra, cik svarīga ir iespēja tiesu atzīt par iestādi, kurai ir piešķirtas aizgādības tiesības, ņemot vērā to, kā jāpiemēro Regula Nr. 2201/2003 un Hāgas Konvencija par bērnu starptautisko nolaupīšanu. Dažās dalībvalstīs, piemēram, Īrijā, kā arī Anglijā un Velsā vecāku atbildības un aizgādības tiesības netiek automātiski piešķirtas bērna bioloģiskajam tēvam, un viņi šīs tiesības var iegūt vienīgi tad, ja māte dod savu piekrišanu vai, ja šī piekrišana netiek dota, – saskaņā ar kompetentās tiesas lēmumu. Šādos apstākļos tiesām, kurās bioloģiskie tēvi iesnieguši šādas prasības par savas vecāku varas atzīšanu, jābūt piešķirtām aizgādības tiesībām. Ja šādas tiesības nav piešķirtas, tad tiesas, kurās ir iesniegtas prasības, nevarētu liegt mātēm aizbraukt no valsts pēc tiesvedības ierosināšanas, gaidot lēmumus, ar kuriem, iespējams, tēviem piešķir vecāku atbildību, lai tādējādi no tās izvairītos.

146. Šajā saistībā tiesas sēdē, atbildot uz Vācijas valdības argumentu, Komisija precizēja, ka šādā veidā šo dalībvalstu tiesām paredzētās aizgādības tiesības ir piešķirtas, pamatojoties uz šo valstu tiesību aktiem, tātad pilnā apmērā, nevis pamatojoties uz viņu vienīgo prasību.

147. Tādēļ uz otro iesniedzējtiesas jautājumu tiek ierosināts atbildēt, ka Regulas Nr. 2201/2003 2. panta 7., 9. un 11. punkts, kā arī 10. un 11. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka šo noteikumu izpratnē dalībvalsts tiesa var būt “iestāde vai cita struktūra”, kurai aizgādības tiesības var piešķirt atbilstoši minētās regulas noteikumiem, ja vien šo tiesību piešķiršana ir pilnā apmērā paredzēta minētās dalībvalsts tiesību aktos.

C –    Par trešo jautājumu

148. Trešais iesniedzējtiesas jautājums attiecas uz Regulas Nr. 2201/2003 10. panta un 19. panta 2. punkta interpretāciju, konkrētāk – uz noteikumiem, kuri piemērojami tad, ja divu dalībvalstu tiesas ir pieņēmušas pretrunīgus nolēmumus, no kuriem viens ir pieņemts, pamatojoties uz Regulu Nr. 2201/2003, bet otrs – pamatojoties uz Hāgas Konvenciju par bērnu starptautisko nolaupīšanu.

1.      Pamata lietas dalībnieku, attiecīgo dalībvalstu valdību un Komisijas apsvērumi

149. Bērna māte principā norāda, ka Regulas Nr. 2201/2003 10. pants nav piemērojams, jo bērna aizvešana bijusi likumīga. Tomēr viņa precizē, ka uz iesniedzējtiesas trešā jautājuma pirmo daļu ir jāatbild tādējādi, ka Regulas Nr. 2201/2003 10. panta 1. punkts vairs nav piemērojams pēc tam, kad tās dalībvalsts tiesas, kurā ir prasīta atzīšana, ir noraidījušas prasību par bērna atpakaļatdošanu saskaņā ar Hāgas Konvenciju par bērnu starptautisko nolaupīšanu. Savukārt uz iesniedzējtiesas trešā jautājuma otro daļu viņa nepiedāvā atbildēt tieši. Viņa tikai norāda, ka Regulā Nr. 2201/2003 paredzētajai sistēmai, ja to īsteno pareizi, jāļauj izvairīties no jebkādiem konfliktiem, un šajā saistībā uzsver, ka dalībvalstu tiesām ir jāizmanto Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkls, kā arī to, ka vienveidīgi jāpiemēro lis pendens noteikumi un stingri jāievēro Regulas Nr. 2201/2003 16. panta noteikumi par prasību iesniegšanu. Katrā ziņā, ja konfliktu jurisdikcijas jomā nav iespējams atrisināt, tad valsts tiesām būtu jāpiemēro Regulas Nr. 2201/2003 15. pants, lai aizsargātu bērna intereses atbilstoši Hartai un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai.

150. Bērna tēvs norāda, ka, tā kā prasība par vecāku atbildību vispirms ir iesniegta Anglijas tiesās, tad saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 19. pantu Francijas tiesai, kurā 2009. gada 28. oktobrī tādu pašu prasību iesniegusi māte, bija jāaptur tiesvedība līdz brīdim, kamēr būtu noteikta Anglijas tiesu jurisdikcija. Tādējādi Francijas tiesas 2010. gada 15. marta spriedums par prasību par bērna atpakaļatdošanu saskaņā ar Hāgas Konvenciju par bērnu starptautisko nolaupīšanu neļautu pamatot Francijas tiesas jurisdikciju.

151. Apvienotās Karalistes valdība atgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 60. panta e) apakšpunktu šī regula aizstāj Hāgas Konvenciju par bērnu starptautisko nolaupīšanu, bet saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 62. pantu minētā konvencija paliek spēkā attiecībā uz jautājumiem, ko šī regula nereglamentē. Secinot, ka Regula Nr. 2201/2003 tikai daļēji reglamentē to, kā piemērot Hāgas Konvenciju par bērnu starptautisko nolaupīšanu, ja ir iesniegta prasība par šīs konvencijas pamatojumu, šī valdība uzskata, ka dalībvalsts tiesai, kurā pirmajā iesniegta prasība lietā par vecāku atbildību, tai izvērtējot savu jurisdikciju atbilstoši minētajai regulai, saistības neuzliek tāds lēmums, ko pieņēmusi citas dalībvalsts tiesa, kura izskatījusi prasību saistībā ar šo konvenciju.

152. Tiesas sēdē uzsverot, ka iesniedzējtiesas trešajam jautājumam nav nozīmes pamata lietas atrisināšanā, jo bērns aizvests likumīgi, Vācijas valdība tomēr vēlējās iepazīstināt ar savu nostāju. Šajā saistībā tā uzsver, ka tad, ja Regulas Nr. 2201/2003 17. pantā dalībvalstu tiesām ir noteikts pienākums pārbaudīt savu jurisdikciju saistībā gan ar minēto regulu, gan ar Hāgas Konvenciju par bērnu starptautisko nolaupīšanu, neviens noteikums neparedz, kura tiesa pieņem lēmumu pēdējā instancē. Tomēr, tā kā abu tiesību aktu pamatā ir vieni un tie paši nosacījumi un dalībvalstīm ir jāievēro un jāuzrauga savu lēmumu vienveidīga piemērošana, to savstarpējai saistībai jāļauj izvairīties no konfliktiem. Tomēr, tā kā procesuālo tiesību normas un noteikumi par pierādījumiem atšķiras, var secināt, ka vienas dalībvalsts tiesa savu jurisdikciju pamato ar Regulas Nr. 2201/2003 10. pantu, lai gan citas dalībvalsts tiesa iepriekš ir noraidījusi prasību par atpakaļatdošanu saskaņā ar Hāgas Konvenciju par bērnu starptautisko nolaupīšanu.

153. Francijas valdība vispirms uzsver, ka iesniedzējtiesas trešā jautājuma pirmā daļa nav atbilstoša, jo Regulas Nr. 2201/2003 10. pants nav piemērojams. Atbildot uz iesniedzējtiesas trešā jautājuma otro daļu, tā uzskata, ka tiesa, kurā iesniegta prasība saskaņā ar Hāgas Konvenciju par bērnu starptautisko nolaupīšanu, nevar risināt iespējamu konfliktu saistībā ar prasības iesniegšanu, kas radies starp divām tiesām, kurās prasības celtas atbilstoši Regulai Nr. 2201/2003. Savukārt šādu konfliktu saistībā ar prasības iesniegšanu reglamentē Regulas Nr. 2201/2003 19. panta 2. punkts.

154. Komisija mēģina atbildēt uz trešo jautājumu, atgādinot par Regulas Nr. 2201/2003 8., 10. un 11. pantu. Pirmkārt, Anglijas tiesa varēja paziņot, ka tai ir jurisdikcija, pamatojoties uz minētās regulas 8. pantu, ja ir izpildīts nosacījums attiecībā uz pastāvīgo dzīvesvietu. Tādējādi lēmums, ko tā pieņem ar šādu pamatojumu, neatkarīgi no tā, vai tas ir pagaidu vai galīgs, ir izpildāms saskaņā ar minētās regulas III nodaļas noteikumiem. Vēršanās tiesā ir priekšnoteikums Regulas Nr. 2201/2003 19. panta 2. punkta noteikumu piemērošanai, un līdz ar to citas dalībvalsts tiesai, kurā iesniegta prasība par vienu un to pašu priekšmetu un pamatu, jāaptur tiesvedība.

155. Otrkārt, precizējot, ka Anglijas tiesas nevar noteikt savu jurisdikciju, pamatojoties uz Regulas Nr. 2201/2003 10. pantu, tā uzskata, ka, iesniedzot tiesā prasību ar šādu pamatojumu, tādā pašā veidā ir piemērojami lis pendens noteikumi, ja vien šajā tiesā nav iesniegta tikai prasība par pagaidu pasākumu saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 20. pantu.

156. Treškārt, Komisija uzskata, ka Regulas Nr. 2201/2003 11. pants nosaka pienākumu nošķirt tās valsts jurisdikciju, kurā ir prasīta atzīšana, lai noteiktu, vai ir jāizdod rīkojums par bērna atgriešanos, no izcelsmes dalībvalsts jurisdikcijas, lai atceltu šo spriedumu. Valstij, kurā ir prasīta atzīšana, ir jurisdikcija saskaņā ar Hāgas Konvenciju par bērnu starptautisko nolaupīšanu, nevis Regulas Nr. 2201/2003 11. pantu, jo šajā dalībvalstī tiesai, kurā ir iesniegta prasība, jābūt jurisdikcijai, lai iepriekš noteiktu, vai bērns ir nelikumīgi aizvests vai aizturēts minētās konvencijas 3. panta izpratnē. Ja šai tiesai ir jāsecina, ka šajā gadījumā tā tas nav, tad šis lēmums nevar būt saistošs izcelsmes dalībvalsts tiesai, kurā prasība iesniegta vēlāk saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 11. panta 8. punktu.

157. Komisija no tā secina, ka spriedumi, ko pasludinājušas tās valsts tiesas, kurā ir prasīta atzīšana, ir ierobežoti, jo attiecas tikai uz īstenošanu Hāgas Konvencijas par bērnu starptautisko nolaupīšanu īstenošanu, un tie nevar ne mazākajā mērā ietekmēt galvenos Regulā Nr. 2201/2003 paredzētos jurisdikcijas pamatus.

2.      Vērtējums

158. Kā to var konstatēt, atbildes uz šo trešo jautājumu ir diezgan pretrunīgas. Patiesību sakot, kā to savos rakstveida apsvērumos ir norādījusi Komisija, minētais jautājums, ko noformulējusi iesniedzējtiesa, īsti neatbilst tās uzdoto divu jautājumu formulējumam. Tādēļ šajā saistībā ir jāsniedz precizējums.

a)      Trešā jautājuma precizējums

159. Pirmkārt, iesniedzējtiesa šaubās par to, vai Regulas Nr. 2201/2003 10. pants joprojām ir piemērojams pēc tam, kad tās dalībvalsts tiesas, kurā ir prasīta atzīšana, ir noraidījušas prasību par bērna atpakaļatdošanu saskaņā ar Hāgas Konvenciju par bērnu starptautisko nolaupīšanu, pamatojoties uz to, ka nav izpildīti minētās konvencijas 3. un 5. panta piemērošanas nosacījumi.

160. Otrkārt, tā šaubās par to, vai Francijas tiesa, kas 2010. gada 15. martā noraidīja tēva prasību par bērna atpakaļatdošanu saskaņā ar Hāgas Konvenciju par bērnu starptautisko nolaupīšanu, pamatojoties uz to, ka viņam attiecībā uz bērnu nebija piešķirtas aizgādības tiesības šīs konvencijas 3. un 5. panta izpratnē, varēja ar šādu pamatojumu noteikt savu jurisdikciju, lai izskatītu lietu par vecāku atbildību par bērnu, vai, tieši pretēji, tai bija jāatzīst High Court of Justice (England & Wales), Family Division – kā tiesas, kurā vispirms tika celta prasība, – jurisdikcija saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 19. panta 2. punktu.

161. Tādējādi abi jautājumi galvenokārt attiecas uz Regulas Nr. 2201/2003 lis pendens noteikumu piemērošanu divās dažādās situācijās. Pirmajā situācijā dažādu dalībvalstu tiesas paralēli ir pasludinājušas divus pretrunīgus spriedumus, no kuriem viens ir pieņemts saskaņā ar Regulu Nr. 2201/2003, bet otrs – saskaņā ar Hāgas Konvenciju par bērnu starptautisko nolaupīšanu. Otrajā situācijā dažādu dalībvalstu tiesas paralēli ir pasludinājušas divus pretrunīgus spriedumus, savukārt šie abi spriedumi ir pieņemti, pamatojoties uz Regulu Nr. 2201/2003.

b)      Pretrunas starp spriedumu, kas pieņemts atbilstoši Regulai Nr. 2201/2003, un spriedumu, kas pieņemts atbilstoši Hāgas Konvencijai par bērnu starptautisko nolaupīšanu

162. Konkrētajā gadījumā (56), no vienas puses, spriedumus ir pasludinājušas Anglijas tiesas, kuras noteikušas savu jurisdikciju, lai izskatītu lietu par vecāku atbildību, pamatojoties uz Regulu Nr. 2201/2003, uz ko attiecas Regulas Nr. 2201/2003 10. un 11. panta piemērošanas joma, bet, no otras puses, Francijas tiesa ir pasludinājusi spriedumu, ar kuru kā nepamatota ir noraidīta atbilstoši Hāgas Konvencijai par bērnu starptautisko nolaupīšanu celtā prasība, ko šajā pašā lietā ir iesniedzis tēvs.

163. Manuprāt, atbildi uz šo jautājumu sniedz Regulas Nr. 2201/2003 11. panta 8. punkts. Šajā tiesību normā ir paredzēts, ka kompetentā dalībvalsts tiesa atbilstoši Regulai Nr. 2201/2003 var pieņemt spriedumu, ar kuru piespriež bērna atpakaļatdošanu pēc sprieduma par neatdošanu atpakaļ pasludināšanas, kurš pieņemts atbilstoši Hāgas Konvencijas par bērnu starptautisko nolaupīšanu 13. pantam.

c)      Pretrunas starp spriedumiem, kuri pieņemti atbilstoši Regulai Nr. 2201/2003

164. Konkrētajā situācijā un tajā situācijā, kad, no vienas puses, Anglijas tiesas ir pasludinājušas 2009. gada 12. oktobra un 2010. gada 15. aprīļa spriedumu, bet, no otras puses, Francijas tiesa ir pasludinājusi 2010. gada 23. jūnija spriedumu, ņemot vērā, ka tās savu jurisdikciju ir noteikušas atbilstoši Regulai Nr. 2201/2003, lai izskatītu lietu par vecāku atbildību, ir izmantoti dažādi pamatojumi.

165. Regulas Nr. 2201/2003 lis pendens noteikumi, šajā gadījumā minētās regulas 19. panta 2. punkta noteikumi, tieši paredz atrisināt šāda veida situāciju. Francijas tiesai bija jāaptur tiesvedība, līdz būtu noteikta Anglijas tiesas, kurā pirmajā tika iesniegta prasība, jurisdikcija (57).

166. Jāpiebilst, ka nosacījums, saskaņā ar kuru Francijas tiesai savs lēmums bija jāpamato ar šīs pašas tiesas iepriekšēju spriedumu, ar kuru kā nepamatota noraidīta atbilstoši Hāgas Konvencijai par bērnu starptautisko nolaupīšanu tēva iesniegtā prasība, nekādā ziņā nevar mainīt šos secinājumus, jo pirmais spriedums ir pieņemts, pamatojoties uz Regulu Nr. 2201/2003.

d)      Secinājums

167. Tādēļ uz iesniedzējtiesas trešo jautājumu ir jāsniedz šāda atbilde: pirmkārt, Regula Nr. 2201/2003 ir jāinterpretē tādējādi, ka tā neliedz saskaņā ar šīs regulas 10. pantu kompetentajai dalībvalsts tiesai pieņemt jebkādus pasākumus, lai nodrošinātu bērna atpakaļatdošanu pēc tam, kad atbilstoši Hāgas Konvencijai par bērnu starptautisko nolaupīšanu pasludināts spriedums par neatdošanu atpakaļ, un, otrkārt, Regulas Nr. 2201/2003 19. panta 2. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tai dalībvalsts tiesai, kurā iesniegta prasība par vecāku atbildību, ņemot vērā, ka tajā prasība ir iesniegta pēc tam, kad prasība jau bija iesniegta par vienu un to pašu priekšmetu un pamatu citas dalībvalsts tiesā, ir jāaptur tiesvedība, kamēr nav noteikta tās tiesas jurisdikcija, kurā pirmajā ir iesniegta prasība. Tās tiesas jurisdikcija, kurā pirmajā iesniegta prasība, ir pamatota ar Regulas Nr. 2201/2003 10. pantu, un tās tiesas jurisdikciju, kurā prasība iesniegta pēc tam, nosaka, pamatojoties uz spriedumu par neatdošanu atpakaļ, kurš pasludināts iepriekš saskaņā ar Hāgas Konvenciju par bērnu starptautisko nolaupīšanu, pamatojoties uz to, ka nav izpildīti šīs konvencijas 3. un 5. panta nosacījumi, tomēr tam šajā saistībā nav nozīmes, jo minētajai tiesai, kurā prasība iesniegta pēc tam, jurisdikcija ir piešķirta atbilstoši minētajai regulai.

VII – Secinājumi

168. Ņemot vērā šos apsvērumus un iebildes par otrā un trešā jautājuma atbilstību, es ierosinu Tiesai uz Court of Appeal (England & Wales) (Civil Division) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

1)      vispārīgi valsts tiesai, kurā ir iesniegta prasība par vecāku atbildību par bērnu, skaidri jālemj par savu jurisdikciju saskaņā ar Padomes 2003. gada 27. novembra Regulu (EK) Nr. 2201/2003 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu, pirms tam secīgi izvērtējot dažādus pamatus, uz kuriem balstoties var noteikt šo jurisdikciju atbilstoši minētajai regulai.

Veicot šo izvērtēšanu, valsts tiesai dominējošās bērna interesēs ir jānosaka bērna pastāvīgā dzīvesvieta, novērtējot visus konkrētās situācijas faktiskos apstākļus.

Tādos apstākļos, kādi ir pamata lietā un ko, pirmkārt, raksturo likumiska bērna aizvešana no dalībvalsts, kurā bija viņa pastāvīgā dzīvesvieta, uz citu dalībvalsti, un, otrkārt, nekavējoties, bet pēc šīs aizvešanas, iesniegta prasība iepriekšējās dzīvesvietas dalībvalsts tiesā, minētajai tiesai, konkrētāk runājot, jāmēģina noteikt, vai īstermiņā šī aizvešana patiešām nozīmē bērna iepriekšējās pastāvīgās dzīvesvietas zaudēšanu un jaunas pastāvīgās dzīvesvietas iegūšanu galamērķa dalībvalstī.

Šim nolūkam tiesai galvenokārt un identificējamā veidā jāņem vērā tās personas griba, kurai vienīgajai ir vecāku vara un kura likumīgi aizvedusi bērnu, jo īpaši ņemot vērā bērna vecumu un pirms tam minētajai personai dodot iespēju iesniegt savus apsvērumus, kā arī pilnībā un efektīvi izklāstīt minētās aizbraukšanas iemeslus.

Personai, kura šādos apstākļos apstrīd jaunas pastāvīgās dzīvesvietas iegūšanu, jāsniedz pierādījumi, kas apliecina, ka šī aizbraukšana nav pamatota ar vēlmi izveidot jaunu pastāvīgo dzīvesvietu galamērķa dalībvalstī.

Visbeidzot, ja šī valsts tiesa nevar noteikt bērna pastāvīgo dzīvesvietu, tad tai ir jākonstatē šis fakts un, ievērojot tuvuma principu, jālemj par savu jurisdikciju, pamatojoties uz Regulas Nr. 2201/2003 13. pantā vai 15. pantā paredzētajiem noteikumiem;

2)      Regulas Nr. 2201/2003 2. panta 7., 9. un 11. punkts, kā arī 10. un 11. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka šo noteikumu izpratnē dalībvalsts tiesa var būt “iestāde vai cita struktūra”, kurai aizgādības tiesības var piešķirt atbilstoši šīs regulas noteikumiem, ja vien šo tiesību piešķiršana ir pilnā apmērā paredzēta minētās dalībvalsts tiesību aktos;

3)      Regula Nr. 2201/2003 ir jāinterpretē tādējādi, ka tā neliedz saskaņā ar šīs regulas 10. pantu kompetentajai dalībvalsts tiesai pieņemt jebkādus pasākumus, lai nodrošinātu bērna atpakaļatdošanu pēc tam, kad atbilstoši 1980. gada 25. oktobra Hāgas Konvencijai par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem pasludināts spriedums par neatdošanu atpakaļ.

Regulas Nr. 2201/2003 19. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tai dalībvalsts tiesai, kurā ir iesniegta prasība par vecāku atbildību, ņemot vērā, ka tajā prasība ir iesniegta pēc tam, kad prasība jau bija iesniegta par vienu un to pašu priekšmetu un pamatu citas dalībvalsts tiesā, ir jāaptur tiesvedība, kamēr nav noteikta tās tiesas jurisdikcija, kurā pirmajā ir iesniegta prasība. Tās tiesas jurisdikcija, kurā pirmajā iesniegta prasība, ir pamatota ar Regulas Nr. 2201/2003 10. pantu, un tās tiesas jurisdikciju, kurā prasība iesniegta pēc tam, nosaka, pamatojoties uz spriedumu par neatdošanu atpakaļ, kurš pasludināts iepriekš saskaņā ar 1980. gada 25. oktobra Hāgas Konvenciju par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem, pamatojoties uz to, ka nav izpildīti minētās konvencijas 3. un 5. panta nosacījumi, tomēr tam šajā saistībā nav nozīmes, jo minētajai tiesai, kurā prasība ir iesniegta pēc tam, jurisdikcija ir piešķirta atbilstoši minētajai regulai.

---

1 – Oriģinālvaloda – franču.

---

2 – OV L 338, 1. lpp.

---

3 – Lieta C‑523/07 (Krājums, I‑2805. lpp.).

---

4 – Turpmāk tekstā – “Harta”.

---

5 – UNTS, 1983, 1343. sējums, Nr. 22514, 89. lpp.; turpmāk tekstā – “Hāgas Konvencija par bērnu starptautisko nolaupīšanu”.

---

6 – Re H (Abduction: Rights of custody) [2000] 1 FLR 374.

---

7 – Skat. šī viedokļa 41. punktu.

---

8 – Skat. šī viedokļa 38. punktu.

---

9 – Skat. šī viedokļa 115. un nākamos punktus.

---

10 – Tomēr attiecībā uz bērna tēva argumentāciju skat. šī viedokļa 91. punktu.

---

11 – Attiecībā uz šādi izveidotu jurisdikciju sistēmu skat. šī viedokļa 104. un nākamos punktus.

---

12 – Nosakot precīzu un vienveidīgu materiālo tiesību normu, kā tas izdarīts 11. panta 4. punktā Padomes 2000. gada 29. maija Regulā (EK) Nr. 1347/2000 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par abu laulāto vecāku atbildību par bērniem (OV L 160, 19. lpp.), Regulas Nr. 2201/2003 16. pants atšķiras no Tiesas interpretācijas attiecībā uz 1968. gada Briseles Konvencijas par jurisdikciju un spriedumu izpildi civillietās un komerclietās (OV 1972, L 299, 32. lpp.) 21. pantu, saskaņā ar kuru to, no kura brīža dalībvalsts tiesā ir iesniegta lieta, nosaka šīs valsts tiesību akti. Skat. 1984. gada 7. jūnija spriedumu lietā 129/83 Zelger (Recueil, 2397. lpp., 16. punkts). Saistībā ar šo jautājuma aspektu skat. it īpaši Rey, J., “L’office du juge – la saisine” no: Fulchiron, H., un Nourissat, C. (dir.), Le nouveau droit communautaire du divorce et de la responsabilité parentale, Parīze: Dalloz, 2005, 181. lpp.

---

13 – OV L 324, 79. lpp. Regulas Nr. 2201/2003 preambulas 15. apsvērumā ir precizēts, ka šī regula attiecas uz dokumentu [paziņošanu un] izsniegšanu tiesvedībā, kas sākta atbilstīgi šai regulai.

---

14 – Ja valsts tiesai, kurai jālemj par savu jurisdikciju, kā norādīts iepriekš, tas jādara prasības iesniegšanas dienā, tad nav izslēgts, ka, novērtējot pastāvīgās dzīvesvietas kritērijus, tiks ņemti vērā fakti, kas notikuši pēc šī prasības iesniegšanas, bet pirms galīgā sprieduma pieņemšanas datuma. Šajā sakarā skat. Richez–Pons, A., La résidence en droit international privé (conflits de juridictions et conflits de lois) (disertācija), Liona, 2004.

---

15 – Patiesībā iesniedzējtiesas jautājums ir precīzāks, jo tajā ir minēts Regulas Nr. 2201/2003 8. un 10. pants. Tomēr, kā tiks norādīts turpmāk, pastāvīgās dzīvesvietas jēdziens ir tāds pats un tam ir jābūt tādam pašam kā paredzēts attiecīgajā Regulas Nr. 2201/2003 tiesību normā. Turklāt, kā tiks izklāstīts turpmāk, ir nopietns pamats apšaubīt tā jautājuma atbilstību, kurš attiecas uz Regulas Nr. 2201/2003 10. pantu. Visbeidzot, ja saistībā ar šādi uzdotu jautājumu patiešām ir jāprecizē daži aspekti attiecībā uz pašu pastāvīgās dzīvesvietas jēdzienu Regulas Nr. 2201/2003 izpratnē, pamata lietā risināmā problēma ir daudz plašāka nekā šī jēdziena definīcija.

---

16 – Turklāt precizēšu, ka secinājumos, kas sniegti iepriekš minētajā spriedumā lietā A, ģenerāladvokāte J. Kokote [J. Kokott], šim jautājumam piešķirot lielu nozīmi, gari iztirzāja jautājumu par pastāvīgās dzīvesvietas jēdziena interpretāciju (13.–52. punkts), it īpaši uzmanību pievēršot Regulas Nr. 2201/2003 izstrādei, identiskiem vai līdzīgiem jēdzieniem, kuri lietoti starptautiskās konvencijās (22.–31. punkts) vai citās Kopienu tiesību jomās (32.–37. punkts), un mēģinot definēt galvenos kritērijus, kuri ir jāņem vērā, lai noteiktu bērna pastāvīgo dzīvesvietu (41.–52. punkts). Šādos apstākļos šķita, ka atkārtoti nav jāveic tieši tāda pati analīze.

---

17 – 31. punkts.

---

18 – Spriedums lietā A, minēts iepriekš (31., 34. un 35. punkts).

---

19 – Turpat (34. punkts).

---

20 – Turpat (36. punkts).

---

21 – Turpat (37. punkts).

---

22 – Spriedums lietā A, minēts iepriekš (38. punkts).

---

23 – Turpat (39. punkts).

---

24 – Turpat (40. punkts).

---

25 – Spriedums lietā A, minēts iepriekš, 42. punkts.

---

26 – No iesniedzējtiesā izklāstītajiem argumentiem izriet, ka High Court of Justice(England & Wales), Family Division, izdodot 2010. gada 15. aprīļa rīkojumu, bija informēta par iepriekš minēto spriedumu lietā A un ka saistībā ar bērna pastāvīgās dzīvesvietas noteikšanu, kam tā veltīja savu uzmanību, tā ņēma vērā šī sprieduma ietekmi uz Anglijas tiesībām.

---

27 – Atbilstoši formulējumam, ko Lagarde, P. izmantojis darbā “Rapport explicatif concernant la convention de La Haye du 19 octobre 1996 concernant la compétence, la loi applicable, la reconnaissance, l’exécution et la coopération en matière de responsabilité parentale et de mesures de protection des enfants”, UNTS, 2004, 2204. sējums, Nr. 39130, no: Actes et documents de la XVIIIème Session de la Conférence de La Haye, 1996, II sējums, Protection des enfants, Nr. 41. Šis ierosinājums ir plaši atzīts gan doktrīnā, gan judikatūrā. Skat. tostarp iepriekš minēto Richez-Pons, A., 206. lpp.

---

28 – Skat. iepriekš minēto Richez-Pons, A., 206. un nākamās lpp.

---

29 – Praktiskajā rokasgrāmatā par Regulas Nr. 2201/2003 piemērošanu šajā saistībā ir precizēts, ka minētās regulas 9. pants ir piemērojams vienīgi tad, ja galamērķa dalībvalstī savu pastāvīgo dzīvesvietu bērns ir ieguvis šo trīs mēnešu laikā.

---

30 – Regulas Nr. 2201/2003 9. panta 1. punkta pirmais teikums vācu valodā ir formulēts šādi: “Beim rechtmäßigen Umzug eines Kindes von einem Mitgliedstaat in einen anderen, durch den es dort einen neuen gewöhnlichen Aufenthalt erlangt.” Savukārt itāļu valodā tas formulēts šādi: “In caso di lecito trasferimento della residenza di un minore da uno Stato membro ad un altro che diventa la sua residenza abituale.”

---

31 – Tāpat kā no versijām spāņu valodā “Cuando un menor cambie legalmente de residencia de un Estado miembro a otro y adquiera una nueva residencia habitual en este último”, dāņu valodā “Når et barn lovligt flytter fra én medlemsstat til en anden og får nyt sædvanligt opholdssted dér”, angļu valodā “Where a child moves lawfully from one Member State to another and acquires a new habitual residence there”, holandiešu valodā “Wanneer een kind legaal van een lidstaat naar een andere lidstaat verhuist en aldaar een nieuwe gewone verblijfplaats verkrijgt”, portugāļu valodā “Quando uma criança se desloca legalmente de um Estado–Membro para outro e passa a ter a sua residência habitual neste último”, somu valodā “Kun lapsi muuttaa laillisesti jäsenvaltiosta toiseen ja saa siellä uuden asuinpaikan” un zviedru valodā “När ett barn lagligen flyttar från en medlemsstat till en annan och förvärvar nytt hemvist där skall”.

---

32 – Skat. it īpaši 1977. gada 27. oktobra spriedumu lietā 30/77 Bouchereau (Recueil, 1999. lpp., 14. punkts), kā arī 2010. gada 29. aprīļa spriedumu lietā C‑340/08 M u.c. (Krājumā vēl nav publicēts, 44. punkts).

---

33 – Skat. it īpaši 1969. gada 12. novembra spriedumu lietā 29/69 Stauder (Recueil, 419. lpp., 3. punkts), 2009. gada 22. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C‑261/08 un C‑348/08 Zurita García un Choque Cabrera (Krājums, I‑10143. lpp., 54. punkts), kā arī 2010. gada 3. jūnija spriedumu lietā C‑569/08 Internetportalund Marketing (Krājumā vēl nav publicēts, 35. punkts).

---

34 – Šajā ziņā var minēt, piemēram, Gallant, E. darbu “Compétence reconnaissance et exécution (Matières matrimoniale et de responsabilité parentale)” no: Répertoire de droit communautaire”, Dalloz, 2007. gada augusts, Nr. 167.

---

35 – Turklāt Regulas Nr. 2201/2003 10. pantā ir paredzēts, ka bērna nelikumīgas aizvešanas gadījumā tās dalībvalsts tiesām, kurā pirms šīs aizvešanas bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta, saglabājas jurisdikcija tikai līdz brīdim, kad bērns ir ieguvis pastāvīgo dzīvesvietu kādā citā dalībvalstī, un tostarp ar nosacījumu, ka bērns vismaz vienu gadu ir dzīvojis šajā citā dalībvalstī un ir iekārtojies savā jaunajā vidē.

---

36 – Tas varētu būt, piemēram, seši mēneši. Saistībā ar šī pastāvīgās dzīvesvietas jēdziena pagaidu aspekta apspriešanu skat. it īpaši Espinosa Calabuig, R., Custodia y visita de menores en el espacio judicial europeo, Marcial Pons, 2007, 128. un nākamās lpp. Jānorāda, ka Komisija, kurai bija jāsagatavo iepriekš minētās 1996. gada 19. oktobra Hāgas Konvencijas projekts, “noraidīja priekšlikumu aprēķināt laika periodu, kas vajadzīgs jaunas pastāvīgās dzīvesvietas iegūšanai” tieši tāpēc, ka runa ir par faktiska rakstura jautājumu, kas katrā konkrētajā gadījumā ir jāvērtē atsevišķi. Skat. iepriekš minēto Lagarde, P., Nr. 41.

---

37 – Vai līdz kuram nedrīkst pieļaut, ka dzīvesvietas maiņa nozīmē pastāvīgās dzīvesvietas maiņu.

---

38 – Šāds risinājums tostarp ir atzīts Praktiskajā rokasgrāmatā par Regulas Nr. 2201/2003 piemērošanu, 13. lpp. Tādējādi bērna vienkārša atrašanās galamērķa dalībvalstī tiktu pielīdzināta jaunas pastāvīgās dzīvesvietas iegūšanai, bet tas būtu pretrunā Tiesas pieņemtajai nostājai iepriekš minētajā spriedumā lietā A, saskaņā ar ko bērna vienkārša fiziskā klātbūtne dalībvalstī nav pietiekams pierādījums, lai konstatētu bērna pastāvīgo dzīvesvietu šajā valstī.

---

39 – Galējā gadījumā savu jurisdikciju tās var noteikt arī saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 14. pantu, kurā paredzēts, ka tad, ja nevienai no dalībvalsts tiesām nav jurisdikcijas saskaņā ar minētās regulas 8. vai 13. pantu, jurisdikciju katrā dalībvalstī nosaka šīs dalībvalsts tiesību akti.

---

40 – Attiecībā uz šo jautājuma aspektu skat., piemēram, Niboyet, M.‑L., “L’office du juge – la vérification et l’exercice de la compétence”, no iepriekš minētā Fulchiron, H., un Nourissat, C. (dir.), 191. lpp.

---

41 – 2010. gada 15. jūlija spriedums lietā C‑256/09 Purrucker (Krājumā vēl nav publicēts, 73. punkts).

---

42 – Skat. šī viedokļa 101. punktu.

---

43 – 43. punkts.

---

44 – Lieta J [1990] 2 AC 562, 578. lpp.

---

45 – Attiecībā uz šo jautājuma aspektu skat. zemsvītras piezīmi 13. lpp.

---

46 – Attiecībā uz šo jautājuma aspektu skat. turpmāk sniegto priekšlikumu par atbildi uz iesniedzējtiesas otro jautājumu.

---

47 – 2010. gada 5. oktobra spriedums lietā C‑400/10 PPU (Krājumā vēl nav publicēts, 44. punkts).

---

48 – Spriedums lietā McB., minēts iepriekš (49.–64. punkts).

---

49 – Ja tiesā, kurā prasība tika celta telefoniski 2009. gada 9. oktobrī, šī prasība būtu iesniegta dienu pirms mātes un bērna aizbraukšanas, tad ar šo aizvešanu būtu pārkāptas aizgādības tiesības, kas piešķirtas tiesai, kurā prasību cēlusi bērna iepriekšējās dzīvesvietas dalībvalsts, ja vien minētā tiesa iepriekš nav atļāvusi šo aizvešanu. Tādējādi šī aizvešana būtu nelikumīga, pamatojot tās tiesas jurisdikciju, kurā prasība celta saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 10. pantu.

---

50 – Šajā sakarā skat. Perez Vera, E. skaidrojošo ziņojumu par Hāgas Konvenciju par bērnu starptautisko nolaupīšanu “Actes et documents de la Quatorzième session” (1980), III sējums, Enlèvement d’enfants, 64. un nākamās lpp.

---

51 – Hāgas Konvencijā par bērnu starptautisko nolaupīšanu, pēc kuras parauga šajā saistībā ir izstrādāta Regula Nr. 2201/2003, arī ir nostiprinātas iestāžu un struktūru aizgādības tiesības. Skat. iepriekš minēto Perez Vera, E., 80. punkts.

---

52 – 43. punkts.

---

53 – Iesniedzējtiesa savu lēmumu par prejudiciālo jautājumu uzdošanu pieņēma 2010. gada 8. oktobrī, neilgi pēc iepriekš minētā 2010. gada 5. oktobra sprieduma pasludināšanas lietā McB., tādēļ tajā šis spriedums nav ņemts vērā.

---

54 – Skat. tostarp spriedumu lietā A, minēts iepriekš, 34. punkts.

---

55 – Retāk skat. 2006. gada 23. novembra spriedumu lietā C‑486/04 Komisija/Itālija (Krājums, I‑11025. lpp., 44. punkts), 2007. gada 5. jūlija spriedumu lietā C‑255/05 Komisija/Itālija (Krājums, I‑5767. lpp., 60. punkts) un 2008. gada 6. novembra spriedumu lietā C‑247/06 Komisija/Vācija, 30. punkts.

---

56 – Tas atbilst lēmuma par prejudiciālo jautājumu uzdošanu trešā jautājuma pirmajai daļai.

---

57 – Ar nosacījumu, ka tiek ņemti vērā apsvērumi, kas izklāstīti iepriekš, šī viedokļa 55. un nākamajos punktos.